THE BLOG

bļecs, kā mēs vakar pārdzērāmies! nu tas ir briesmīgi, kad mani ar Bondaru salaiž kopā. un tad vēl Kikis vakar bija ar mums. šķiet, mēs iztrekterējām visu alu, kas preses bārā bija, un tad aizgājām un iegādājāmies litru šnabja.

šis rīts ir mokošs. vajag paklausīties kaut ko smagu, tas parasti ir dikti patīkami uz pohām.

apart from this nonsense, vakar preses bārā ieraudzīju Kristīni. to, kura savu larpera karjeru sāka ar pirmo "Ceļu". un, oh my, viņa ir izaugusi! ārkārtīgi pievilcīgs cilvēciņš. mjam. un vispār kaut kā vakar visa tā kompānija bija tāda atvērta un pozitīva. tomēr es visus šos cilvēkus pazīstu pārāk ilgi. un arī savā veidā mīlu, neskatoties ne uz ko :)

bļaģ, man ir visai smaga poha. pa nakti gulējis praktiski neesmu, jo blakus istabā Atis visu nakti pārspēja krākšanā pats sevi - likās jau vienbrīd, ka toč apokalipse klāt un šas griesti virs mums sagāzīsies no baisās vibrācijas. paralēli tam Čufs pusnakti grindoja honoru battlegroundos un tie alianses mērgļi mira visai skaļi diezgan netālu no manas auss. un vēl vajag atcerēties vairs nejaukt viskiju, martini un šņabi tādās proporcijās kā es vakar.

nupat pamanīju šādas rindas:

Piedot nenozīmē aizmirst.
Piedot nozīmē saprast.

interesanti, cik daudzi uz to vispār ir spējīgi...?

vakar redzēju sapni. šausmīgi sen nevienu nebiju redzējis... nu tā patiesi sen. bet vismaz tagad es sapņus atceros. šajā sapnī es biju priecīgs, manī bija miers un pilnīga pārliecība par to, cik mieram ir liels spēks. es stāvēju līdz ceļiem jūrā, kas bija tādā tropiski zilā krāsā. es sajutu pat atsevišķus smilšu graudus zem savām pēdām. es zināju, ka man aiz muguras ir krasts, kaut gan to neredzēju. un bija ļoti silti, pat vējš bija silts. tik daudz detaļu un krāsu, bet tik maz laika, lai tās sajustu. un šajā sapnī viens no personāžiem sacīja kaut ko līdzīgu "forever young, forever fair, forever summer around us". mana zemapziņa ar mani runā. dažreiz. eh, kaut nu viņa to darītu biežāk.

Jā, vot es te atnāku uz darbu un izrādās, ka esmu pagājušajā nedēļā pieļāvis vairākas rupjas kļūdas. nu ir jau arī jāatzīst, ka darba bija daudz un viss bija jādara reizē, bet tas tomēr man pašam neliekas pietiekams attaisnojums, pat ja kolēģi uz to visu piever acis tieši šī darba daudzuma dēļ. problēma ir kur citur - šitā atliek tikai iesākt un tad tas tā aiziet, tad atkal vienā brīdī paliek vienalga un tad jau nākamajā brīdī tu attopies, ka atlaists.

vot šoreiz tā nenotiks! es atceros, ka tieši uz mata šitā pat bija, kad strādāju LeoBurnettā. un es ļoti labi atceros, kas tam visam bija pie vainas - aizdomāšanās! domāšana darba laikā par lietām, kas tieši uz darbu neattiecas. un es ļoti labi atceros, par ko es tolaik domāju. stulbi, ka tagad jādomā atkal par visu to pašu. ka atkal nāku uz darbu neizgulējies un nenormāli noguris, bet ne jau tapēc, ka būtu tusējies vai dzēris iepriekšējā naktī. tās ir saiknes starp cilvēkiem. ir cilvēki, kas mani padara vāju un atņem man spējas nākamajā dienā koncentrēties, gan tīri fizioloģiskā līmenī, gan arī mentālajā plānā.

un kā jau es teicu, šoreiz tā nebūs. man šis darbs patīk un es to saglabāšu, lai arī kādus upurus tas no manis prasītu. es ziedošu VISU, lai varētu te strādāt. and that's final.

hm. nokavēju pirmdienu. pārāk ātri paskrēja garām... toties ievilkās pirmdienas vakars, kurā izmēģināju lielisko rocabilly kokteili "kailā māra". tas bija pārāk garšīgs. uz zilā krāsā. tam sekoja "tequila boom", bet tā jau vairs nebija tik laba ideja.

lai nu kā, ir jau otrdiena. un es atkal nezinu, ko vēlos. pārāk liela jūtība uz apkārtesošajiem cilvēkiem, pat ja viņi atrodas aiz sienas, visu laiku nosit no domas. a vispār varbūt vajag sākt strādāt par eksorcistu, jo klientu man noteikti netrūktu. tikai liekas gan, ka es tā ļoti ātri dabūtu galu.

a vispār, pajebaķ na vsjo.

jā, nu bijām ikšķilē uz pasākumu. mums bija daudz litru šnabja, daudz gramu zāles un ļoti daudz cilvēku. pasākums jau protams bija jauks, jo labi norāva jumtu un tā, bet kaut kā viss bija pārāk pierasts un jau darīts. nu tas neatšķīrās no citiem pasākumiem ikšķilē. bet ko tur daudz čīkstēt - bija tīri okei. well, you either have drunk loads of crappy alcohol and smoked weed every half an hour for eight hours straight, or you haven't.

zāle manī atver aizvien jaunas iespējas un jaunas sajūtas. un it kā jau tas ir labi garīgajai izaugsmei :P tomēr ne visas sajūtas vienmēr ir forši just pasākumos, kad apkārt kaudzēm tautas.

it kā jau brīvdienās bija arī žanetes pasākums, bet pēc cilvēku daudzuma ikšķilē likās, ka neviens uz to vispār nebija devies. šajā sakarā dabūjām arī vairākus sašutušus telefona zvanus no viņas, lai gan dažādās sarunās vakara gaitā atklājās, ka gandrīz neviens no klātesošajiem nebija solījis žanetei, ka ieradīsies pie viņas.