THE BLOG

okei, ir pirmdiena. man visas brīvdienas ļoti gribējās pukstēt nejaukas lietas par sestdienas pasākumu un cilvēkiem, kas vairs neprot izklaidēties, bet kaut kā tas niknums ar laiku pārgāja. tagad vairs ir palikušas tikai dīvainas sajūtas, kas iezvana bēru zvanus jebkādai vēlmei vēlreiz rīkot kaut vienu pasākumu šāda sastāva kompānijai. pie vainas noteikti ir mana spēja ignorēt nepatīkamo un spēja izklaidēties praktiski ar jebkādiem cilvēkiem, tāpēc noteikti biju zemapzinīgi nolēmis, ka pietiek atvest tautu uz pirti un pārējais notiks pats. bet nu nekā - ir vajadzīgs padomāt arī par kādām nebūt aktivitātēm. nu gan jau citreiz.

bet personīgi es izklaidējos lieliski. tur bija āra baļļa ar siltu ūdeni, kurā es varēju mērcēties kopā ar dažādām meitenēm. un tur bija mežs, kurā mēs iebraucām dziļi, dziļi iekšā un varējām skatīties uz debesīm caur kokiem, guļot uz siltā kapota. sīkums bet ļoti patīkami.

visa šī pasākuma apspriešana noveda pie domas, ka man taču drīz ir vārda diena. turpmākas apspriedes rezultātā izkristalizējās doma, ka varētu taču atkal noīrēt kādu būdu kaut kur tālu no civilizācijas un izsūtīt ielūgumus, kuros norādīta pasākuma programma divos vārdos - "milzīga orģija". un klāt pierakstīt "līdzi ņemt jebkādas seksa rotaļlietas, labu garastāvokli, atvērtību un tik daudz alkohola, cik iespējams panest". domājams, ka tas varētu strādāt :)

Sestdien ap pieciem vakarā ir sarunāta pirts meža vidū! :)
Pirts saucoties "Zālītes". Daudzi jau esot tur bijuši.

Pagaidām savu ierašanos ir apstiprinājuši:
Es
Silva
Žanete
Andžejs
Evija
Mārītis
Reinis (ar mašīnu)
Aivvv (?)
Axels (ja viņš saremontēs mašīnu līdz sestdienai, tad pie viņa 4 vietas)
Axa
Kāsis
Kikis
DJ aka Lettows
Sigfa

Par nokļūšanu: nav ne mazākas apjausmas, jo nemaz īsti nezinu kurā Latvijas nostūrī šī pirts atrodas. jebkurā gadījumā ar mašīnīti varēsim aizvizināties pretī līdz autobusam vai vilcienam (kas nu tur kursē).

vakar sagaidījām lidostā Andžeju. viņš smaidīja. tas nozīmē, ka pasaule griežas un viss kārtībā.

visādi citādi ir baigais depresņaks iestājies, ir pārāk daudz darāmā - epopeja ar tiesībām mani sāk ļoti nogurdināt. sevišķi tāpēc, ka nav naudas, bet tiesību iegūšana tomēr maksā krietnu žūksnīti. man tas jau sāk apriebties. bet labi, ka man ir vismaz kāda motivācija - mana mašīnīte, kas mani jau gaida.

bet ko tur daudz pukstēt. must carry on.

sēžu te visu rītu un skatos baron soosdon's wow machinima filmiņas un mēģinu pamosties.

pagājušā nakts bija drusku par dīvainu. man bija pārāk dīvains sapnis. es biju kādā neiedomājami perversā pasākumā, mājā, kuru nepazinu, bet tur bija daudzi man pazīstami cilvēki. mēs grimām pārāk ļaunās perversijās, jo es neizturēju un lielu daļu no cilvēkiem piekāvu ar beisbola nūju un tādu dīvainu uzparikti, kas līdzinājās chainsaw-swordam. pēc tā visa ieradās lielāki un ļaunāki čuvaki power armorā, ar kuriem man nācās spēlēt tādu kā fps pa to pašu māju. vienā brīdī es aizbēgu uz pagrabu, kurš bija tumšs un slapjš un tur ēnās dzīvoja gnoļļiem līdzīgi radījumi. kad ļaunie čuvaki mani panāca pagrabā, tad tie gnoļļi viņiem konkrēti izrakstīja vienā setā un es noplēsu tādu kā videokameru no viena power armorā tērptā.

tad nāca visi, kurus es biju piekāvis, bet viņiem nebija ne vainas un viņi nemaz neatcerējās, ka esmu to darījis. visi lielā barā un kopības sajūtā devāmies uz bezgalīgā pagraba tālāko galu, kas pamazām mūs izveda virszemē zem quake paveida sarkani tumšām debesīm un bija tāda spēcīga bezgalības sajūta, it kā es stāvētu visa centrā. sāku filmēt pasākumu ar norauto videokameru, kas viss pēkšņi paātrinājās, debesis kļuva gaišākas, visi cilvēki pazuda bezgalīgā blurā, atstājot aiz sevis spīdīgas sliedes, mana kamera uzpūta caurspīdīgu burbuli un es pēkšņi atrados kā tūrists tajā pašā vietā, tikai acīmredzot nesalīdzināmi tālākā nākotnē. tur bija futūristiskas mājas un daudz siltāka atmosfēra, bet dzeltenā debesu nokrāsa un mākoņu formas man joprojām iedvesa tādas kā bailes.

burbulis uz manas kameras bija pārtapis lielā, apaļā un šķidrā kristālā. es sāku fotografēt ar dīvaino burbuļkristālkameru un caur to varēja uzņemt TIK VĀJPRĀTĪGI LABAS BILDES, ar tādu detalizāciju, ka pat mana acs nespēja visu uztvert uzreiz. pie tam caur kristālu varēja redzēt lietas, kuras ar aci nemaz nav iespējams saskatīt. tad es palūdzu kādai vecai tantei, lai viņa nofočē mani uz debesu fona, bet tikko viņa paņēma rokā manu fotokameru, tā kristāls momentā izveidoja ļoti neglītu un asu formu ar daudz šķautnēm, un vairs nebija iespējams neko nofočēt. tad es sāku krist un pamodos.

sēdēju dušā ilgi, līdz izdomāju, ko tas viss nozīmē.

beidzot saņēmos un pieliku kaut kādu video sevai elektroniskajai mūziciņai. behold: mans pirmais videoklips!
mūzika taisīta ar garage band un reason. montāžas kvalitāte gan ir atbaidoša, jo mēģināju to darīt ar final cut studio, kuram pieskaros apmēram trešo reizi dzīvē.

darbā nav ko iesākt...

my friend's addicted to cocaine, smoking day and night... šī dziesma ir lēna, smaga un patīkama, tā rada noskaņu. tā dziesma ir no best alternative ballads izlases, kas reiz kādā pasākumā bija uzlikta un atkārtoti griezās visu nakti, kamēr mēs uz palodzes jauki pavadījām laiku.

birojs viss tukšs un tumšs, kaut kur otrā galā telpai deg viena galda lampiņa un uz sienas met dīvainas ēnas. baigais noskaņojums uz kaut ko tādu klusu, mierīgu un patīkamu. kaut kādu foršu ūdenspīpes pīpēšanu aplī zem paradise lost vai kaut kā tā. simts gadus nekā tāda nav bijis. tagad viss ir citādāk, mēs tā vairs nedarām, mums tas vairs nepatīk. mēs pat vairs noteikti nespējam to sajūtu noķert.

un storijs jau tomēr par to, ka šovakar atkal nav ko iesākt. brīžiem uznāk dusmas uz pārziemotājiem, kas ar mani nevēlas tusēties, bet ielien savās migās un tad tur māna sevi ar to, cik mīlestība ir jauka un patīkama. un pavasarī, kad mīlestība jau būs apnikusi, viņi izlīdīs no savām migām un vilks mani uz visām pusēm, līdz man atkal no negulēšanas un pārguruma iemetīsies zili riņķi zem acīm. bet man tas patiks un es nedusmošos. tā laikam ir dabiskā kārtība, kuru nevajag izjaukt vai traucēt. just go with the flow.

ko pie velna lai iesāk piektdienas vakarā? nezinu pat, ko gribas.

hm. nokavēju pirmdienu. pārāk ātri paskrēja garām... toties ievilkās pirmdienas vakars, kurā izmēģināju lielisko rocabilly kokteili "kailā māra". tas bija pārāk garšīgs. uz zilā krāsā. tam sekoja "tequila boom", bet tā jau vairs nebija tik laba ideja.

lai nu kā, ir jau otrdiena. un es atkal nezinu, ko vēlos. pārāk liela jūtība uz apkārtesošajiem cilvēkiem, pat ja viņi atrodas aiz sienas, visu laiku nosit no domas. a vispār varbūt vajag sākt strādāt par eksorcistu, jo klientu man noteikti netrūktu. tikai liekas gan, ka es tā ļoti ātri dabūtu galu.

a vispār, pajebaķ na vsjo.

khem. vot vakar man zvana Baiba un saka, ka vakarā vajagot iet uz rockabilly. pie viņas esot viņas druška un būs Vitālijs un Aikis un mums visiem vajagot aiziet. es jautāju, vai viņa nav sadzērusies, viņa saka, ka ne pilītes. es saku, ka labi, bet es varu tikai pēc 11iem, jo man pirms tam vēl kaudze ar darīšanām. vienojamies, ka sazvanamies. bet man jau tāda dīvaina sajūta saules pinumā - kaut kas nav īsti kārtībā.

izdaru darīšanas, man zvana Aikis, es saku - dodamies. satiekamies, iekāpju mašīnā un viņš sāk stāstīt kā viņš esot bijis pie Baibas uz mājām kā sarunāts, bet viņa tur esot izslēgusies no pārdzeršanās uz Oskra dīvāna, un viņai apkārt kaut kādi trīs džeki tecina siekalas uz viņas stringiem un bezpalīdzīgo stāvokli, kamēr viņa pati, nabadzīte, trīc no aukstuma. Aikis viņu esot paņēmis un aiznesis uz viņas istabu, nolicis gultiņā un sasedzis. viņa momentā esot beigusi trīcēt un aizmigusi.

nolemjam, ka tas pasākums sūkā, un ka mēs neiesim uz rockabilly ar trīs džekiem. vajadzētu Silvu līdzi. paņemam dzeramo un dodamies uz mežciemu, kur atrodam Silvu, kas mācās fiziku. Aikis palīdz Silvai izrēķināt fiziku, sadzeramies un nolemjam, ka nekāds rockabilly šodien nafig nav vajadzīgs. ka vispār šodiena diezko nerullē. Aikis pastāsta, ka viņam mājās esot kaudze ar ūdenspīpes tabaku, kuru vajadzētu kādudienu nopīpēt un mēs vienojamies par ceturtdienas vakaru. noskatāmies manu nesalipināto treileri, Aikis secina, ka tas rullē bezpreģeļno, un uz šīs jaukās nots dodas mājās.

tajā brīdī man zvana Oskars un jautā, kur tad mēs visi esot palikuši. tip viņi mūs gaidot, lai dotos uz rockabilly. es pastāstu visu no Aika skatupunkta, un Oskars man saka, ka tā tiešām esot patiesība. un pat vēl vairāk - es dabonu dzirdēt vēl visu ko, kas mani iespējams nemaz neskar. lai nu kā, vienojamies, ka nekāds tuss šovakar nesanāks. pārceļam visu uz ceturtdienu.

vot. ko es ar to visu gribēju teikt? atstājiet pasākumu organizēšanu manā ziņā, maķ!

esmu pieradis apvainojums laist gar ausīm mīļā miera labad. parasti tos vai nu noignorēju, vai cenšos ātri aizmirst. cenšos uz apvainojumiem nekad nereaģēt. cenšos sev iestāstīt, ka esmu tak gudrāks, un, ka man jāpiekāpjas.

vakar kaut kā laikam nāca vaļā slūžas. neviens pat neapvainoja mani, bija tā, ka es vienkārši atrados telpā, kurā puspajokam, pusnopietni daži cilvēki kādu laiku kasījās. kaut kā tas mani tā uzvilka, ka es sāku visus viņiem domātos apvainojumus uztvert kā adresētus uz sevi. mani pārņēma sajūta, ka viņi mani TIK ĻOTI neciena, ja atļaujas šitā kasīties manā klātbūtnē, ka goda vārds, es vienā brīdī kļuvu tik agresīvs, ka pavisam nopietni gribējās kādam no dirsējiem krāmēt pa seju. un parasti es nekad neesmu agresīvs, man riebjas agresija kā tāda. kaut kā tomēr noturējos.

laikam jau tie aizvainojumi kaut kur uzkrājas, un ir vajadzīgs kāds izraisītājs, lai tas viss nāktu ārā. moš var nemaz nepūlēties un dirst pretī tāpat kā visi citi...?

heh. pēdējā laikā sāk likties, kas tas ir par daudz prasīts - savākties un kopā patusēt. brīžiem šķiet, ka es visus ar varu velku uz kaut kurieni izklaidēties. šķiet, ka nevienam neko negribas. visi uzvedas kā mazi lācīši, kas taisās gulēt ziemas miegu, bļe :)

būtībā jau es arī beidzot varu nopirkt datorgaldu ar lielu, mīkstu ādas krēslu, sākt atkal nopietni spēlēt WOW'u un sūtīt dirst pilnīgi visus, kas no manis kaut ko vēlas.

tikai man šķiet, ka tam vēl nav pienācis laiks. godīgi sakot, nezinu, vai tam jebkad līdz 25 gadu vecumam pienāks laiks. es esmu jauns un man gribas tusēties. es to daru tikai sevis un savas svētās pieredzes dēļ. mani vajā doma, ka palikšu vecāks un tad vairs nebūs tik daudz spēka. palikšu par sēni un būšu visu palaidis garām. labāk izārdīties tagad, kamēr vēl var, lai kļūstot par sēni nav jānožēlo, ka ir bijis tusēts par maz.

žēl gan, ka es šajā idejā esmu viens pats. liekas, visiem ir cits uzskats. un man taču, kā gudrākajam cilvēkam uz pasaules, ir pilnīga pārliecība, ka neviens izņemot mani neko nejēdz. man šie cilvēki jāglābj no tās baisās atklāsmes, kas viņus piemeklēs pēc daudziem gadiem, ka viņi neko nav paspējuši.

nu galīgs losis es esmu, hehe :D

nujā, šorīt pamēģināju uzpimpot ar efektiem vienu no plikajām ainām, kas būs redzamas wolfsonga treilerī. paņēmu 5 sekundes garu gabaliņu. vot, bļe, uztaisīt emerald dreamu nemaz nav nekāda pankūku cepšana, jopcik. kad es sakrāmēju efektus, kas man liekas vajadzīgi un atbilstoši, tas viss sāk vilkties kā nosprādzis gliemezis, kam pie kājas piesiets knapi dvesošs bruņurupucis. pat tad, kad atteicos no ūberkrutajām fīčām ar gaussian bluriem alfa kanālos, tas 5 sekunžu klips renderējās 10 minūtes.

man sāka likties, ka es jau esmu apņēmies tā kā Jēzus nest pats savu krustu kalnā. tas stulbais bms serviss ņehuja nedod man atpakaļ manu jauko un jaudīgo portatīvo kompīti, tāpēc man tas viss jādara uz divus gadus veca kompja ar AMD 1,8Ghz Athlon un 1Gb ramu, un tas nav izturams, ka es jums saku. da es paspēšu nosirmot, kamēr tas kompis uzrenderēs man visas 6 minūtes no tā materiāla. un man pat ir bail mēģināt to kompi uzclockot, jo viņš miera stāvoklī ģenerē 70 grādu temperatūru iekšā corē.

cerams, ka kolēģi man aizdos savus ramus, kas viņiem te pa galdiem mētājas. tad moš tas treileris paspēs norenderēties pirms pastarās dienas.

varbūt tas ir pārāk pretenciozi, bet tomēr vismaz pāris wikipēdijas lapās ir rakstīts par mani. tagad vismaz es zinu kā zinātniski sauc lietu, ar ko nodarbojas mans prāts - bipolar disorder with a bit of psychosis.

-...nu tu saproti, man skauž!
-kas tad?
-nu tas, ka citi var tā mierīgi un nosvērti visu izdarīt un ienākt community, un visi viņiem uzticas, a es vienmēr visu salaižu dēlī.
-haha, Inx, bet tieši par to jau mēs visi tevi mīlam.
-par ko?
-nu par to, ka tu vienmēr visu salaid dēlī. tu esi smieklīgs.

es vēl kādu laiku pie sevis apspriedos, vai man par šo nevajadzētu apvainoties, bet tomēr loģika ņēma virsroku. I'm a fucking comedian to you, am I not. ja tā aizdomājas, tad jāpiekrīt jau ir. esmu uzkāpis uz pārāk daudz grābekļiem, lai uz mani skatītos kā uz nopietnu cilvēku.

vienmēr taču ir interesanti uzzināt, kāds iespaids par tevi paliek.

right! ir pirmdienas rīts un kā reiz ir laiks kaut kādam pukstam. vienīgi laikam ir dažas nenozīmīgas problēmas. pirmā - vairs nav rīts, pulkstenis ir divpadsmit, un izskatās, ka esmu nogulējis brīdi, kurā man ir rakstāmais garastāvoklis. otrā - man nav par ko rakstīt, jo viss ir labi. izplūst par vispārīgām tēmām un dzīves netaisnību kā tādu vairs nebūs interesanti, tāpēc īsti nezinu, par ko lai uzraksta.

nu varbūt par to, ka vakar ar Silvu nolēmām, ka jāskatās pornofilmas, un DC dzīlēs atradām īstu dārgumu - porno latviešu valodā. un tik tiešām, kas to būtu domājis, cilvēki kadrā bija latvieši un runājās pavisam īstā latviešu valodā. sākumā bija tāda patīkama sajūta, ka dzirdi latviešu valodu, bet kad sāka skanēt teikumi no sērijas "zīd, kuce! tas ir viss, ko tu proti!" vai arī "nu mauka, gribi pasūkāt arī manam draugam?" tad es momentā pārdomāju un sanity saglabāšanas nolūkos izslēdzu skaņu. pēc visai sparīgiem Silvas protestiem es skaņu tomēr ieslēdzu atpakaļ un kaut kā līdz filmas beigām tomēr nenomiru aiz kauna par latviešu nāciju kā tādu. filmas beigās mēs tomēr vienojāmies, ka latviešu valodai īsti nav vietas pornofilmās. šīs lietas vienkārši nav savienojamas. goda vārds, izklausījās briesmīgi.

vēl vakar radās doma, ka viss bļaģ ir noriebies konkrēti, un, ka nebūtu nemaz slikti sapirkt kaudzi ar narkotikām un tā kā dažā labā kulta filmā vienkārši iesēsties mašīnā un doties kaut kādā virzienā. un tad, kad izbeigtos narkotikas un mūs jau meklētu pusē no ASV štatiem, mēs varētu tā līgani iespiest pedāli grīdā un noripināties no kādas milzīgas kraujas, gluži kā kādā citā kulta filmā. tas viss varētu būt tāds interesants un pieredzi bagātinošs dzīves nobeigums, kas noteikti mums sagādātu daudz prieka. bet tomēr vienojāmies, ka tam vēl nav laiks. katrā ziņā, ja kādam interese, mašīnā vēl ir brīvas vietas...

pirmdienas rīti parasti ir īstais laiks visādiem prātojumiem. kaut kā tad domas peld tik pareizā ātrumā, ka tās ir iespējams noķert un pierakstīt. un arī paanalizēt. pārējā laikā nekas tik nopietns nesanāk...

lai nu kā, es šorīt pamodos tukšā dzīvoklī. nu ar domu, ka tur nebija neviena cilvēka, mēbeles jau vēl bija uz vietas. sajūta bija dīvaina. biju atvēris acis un skatījos uz tām divām tapetēm, kas ar katru dienu, liekas, nāk aizvien vairāk nost no sienas. izkāpu no gultas un devos uzpīpēt, kad pieķēru sevi pie domas "vai tikai es nestaigāju pa grīdu pārāk skaļi". tanī brīdī mani pārņēma tādas dusmas. nē nu, ja jūs tās dusmas varētu iedomāties! es bezmaz biju gatavs tāda negulētā, plikā paskatā nokāpt stāvu zemāk un ar mazo, zilo lauznīti izķeksēt acis tiem iesprindzējiem, kas zem mums dzīvo. likās, ka viņi nav pelnījuši eksistēt, tas nolādētais trolejbusa vadītājs ar savu dumjo sievu.

aizpīpēju cigareti un rīta reibonī kaut kā nomierinājos. ok, mēs bijām pārāk skaļi, mums patīk tusēties pa nakti, izmantot piepūšamo pufu kā batutu, mums patīk skaļi kniebties, mums patīk kliegt, mums patīk skaļš smagais metāls. bet nu kamon, it is our nature. un tā nu es šo domu attīstīju mazliet tālāk un sapratu, ka tādiem cilvēkiem kā mums patiesībā būtu bijis jākāpj vagonā un jādodas uz Sibīriju, jo sabiedrībai mēs neesam vajadzīgi. turpretī trolejbusa šoferis (kurš iespējams ir normāls džeks, kas ar mums iedzertu) ir sabiedrībai vajadzīgs un derīgs cilvēks, tāpēc viņš attaisno savu eksistenci. mēs neattaisnojam. mēs esam parazīti un liekēži, un mēs graujam sabiedrību.

doma pati no sevis turpināja attīstīties un es nonācu līdz nākamajai atklāsmei. sabiedrība kā tāda ir ārkārtīgi svarīgs faktors, lai cilvilizācija spētu eksistēt. indivīdiem ir jāsadarbojas. atkal pārņēma dusmas un žēlums, jo sabiedrība nekad nesapratīs, ka viņi ir tikai faktors. viņi nekad nesapratīs civilizācijas jēgu. viņi vispār nekad neieraudzīs lielo bildi, un savā priekšā nekad eksistenci neattaisnos lielajā bildē. viņi nekad nesapratīs savu vienīgo dzīves mērķi un eksistences attaisnojumu - pieredzes uzkrāšanu. viņi nekad neaizdomāsies ārpus "bļeģ, tie loši atkal tur taisa bujānu, bet man rīt 4os jāceļas un jākruķī baranka trolejbusam". sabiedrība nesapratīs, ka tā snauž un neļauj vaļu savam potenciālam.

pārņēma bezpalīdzība. tie loši zem mums jau nav vainīgi, ka ir stulbi. es turpretī esmu vainīgs, ka esmu sajājis savu prātu ar lielo ainu un tagad nekad vairs nespēšu iekļauties barankas kruķītāju sabiedrībā, kas valda pār pasauli. vot tieši es esmu vainīgs, ka man riebjas racionālisms un loģika. man pašam no visa atklātā un piedzīvotā ir sūdīgāk. no vienas puses, esmu pacēlies augstāk, bet viņu mērvienībās es esmu nobraucis nahuj uz elli un vēl zemāk.

-ko mēs bļeģ vispār te darām, Inx?
-v smisļe
-nu te, uz zemes...
-da ar hreņu nodarbojamies. noteikti ir arī interesantāki veidi, kā pavadīt bezgalību.

fuck it! vai es vispār jebkad uz šīs zemes kaut kur sajūtīšos kā mājās?

born free. ieklausieties. redzēju šādu uzrakstu uz krekliņa vienam cilvēkam, kaut kas prātā ieslēdzās. we are all born free! izrunājiet šo teikumu balsī un klausieties kā skan vārdi. padomājiet par to, goddamit! pameditējiet uz šo vienu teikumu, šīm skaņām, ņemot vērā visus brīvības aspektus, un, ja jums paveiksies, tad jūs nesagaidīs maniakāla depresija. šo vārdu skaņā kaut kas točna ir.

we are all born free.

vot ziniet... sekss vienmēr ir bezpersonisks. jebkāda seksuāla darbība, skūpstīšanās, glāstīšana, jebkas - tas viss ir bezpersonisks. tajā procesā nav vietas domām. tu tikai dari. tu zini, ko cilvēks vēlas, tu zini kā to izdarīt, tu cilvēkam kaut ko sniedz un saņem ko līdzīgu pretī. tā ir iekāre. tā ir sarkana enerģija. tā ir vēlme. tā ir ātra elpa. tā ir brīža apsēstība. tā ir laba sajūta. un tur nav vietas domām vai personībām. tie ir mūsu ķermeņi, nevis mūsu prāti.

tā kā principā vajadzētu būt vienalga ar ko. bet tomēr nav vienalga. par to vēl vajag pameditēt.

Nu tas skats pa logu... tas ir nenormāli briesmīgi. Tomēr arī nedaudz iedvesmojoši.

Tā jau gadās, kad es ierodos pie Evijas ar kokteiļu maisiņu un mēs tos filosofējot lēnām iztukšojam un tad ķeramies pie ledusskapja krājumiem. Tādos brīžos dzimst idejas un rodas dažādas neazmirstamas ainiņas.

- Mjā, nu tas noteikti ir briesmīgi, kad ir logi uz pagalmu
- Jā, laikam gan... pie Baibas varēja redzēt gejus pretējā logā. Un arī to, kā viņi drāžas uz palodzes.
- Nu nezinu, man te savukārt pāri ielai ir kaut kādas šausmas. Tur vazājas veci, pliki cilvēki.
- Veci, pliki cilvēki? E?
- Nu tā, nu tur staigā vecas plikas vecenes ar lielām dirsām. Un kaut kāds vecis, kas vienmēr staigā tikai apenēs. Un viņš tur pie loga parasti karājas ārā.
- O!
- Jā, nu man te bija atvaļinājums un es sēžu tur pie loga. Nu tur vienai istabai šad un tad aizver žalūzijas un tad vēlāk atver un tad tas vecis nāk karāties un māj MAN ar roku... nu kaut kāds sviests. Un viņam aiz muguras tur cauri dzīvoklim drasē kaut kādas vecas pilnīgi plikas bābas.
- Mjam...
- Nē nu ko var gribēt, Čaka iela taču. Visām gaumēm, spējām un vecumiem. Da tur noteikti ir kaut kāda veco ļaužu maukumāja.
- Nez, kas ir briesmīgāk - geji, kas drāžas uz palodzes vai veco ļaužu maukumāja?
- Geji noteikti ir labāk.
- Noteikti.
- Bet tu iedomājies... tādu vecu veceni ar nokarājušiem pupiem un izļumējušu dirsu? Nē nu tu vari iedomāties...?!


- Vajag filmēties lielā filmā
- Jā, vajag gan, bet kā lai līdz tam tiek?
- Nu nezinu...
- Nu ja nu vienīgi kaut kā tā kā Tarantino, kurš uztaisa nenormāli krutu gabalu un tad caur paziņu paziņu paziņām iesmērē kaut kādam lielam čiekuram un tas nokrīt ekstāzē un nominē to sūdu uz kaut kādu palmas zaru. Un tad tas sūds to palmas zaru paņem un tad var iet pasaulē un taisīt vēl sūdus.
- Nu interesanti jā.
- Bet žanrs mums tāds nepateicīgs
- Njā, StarWars Latvijā nav reāli
- Vajag fantasy
- Klasisko fantasy, jo LOTRs piemēram ir pārāk hardkōrs Potera faniem
- Jā, bet klasiskais fantasy patiks LOTRa faniem. Un tā kā Potera fani vēl ir nenobrieduši, tad arī viņiem to var iesmērēt.
- Da labāk taisam kaut kādu šausmeni amerikas stilā
- Nu nē, nē... nu kaut gan... "Šausmas veco ļaužu maukumājā" varētu aiziet
- JĀ, jā, Normunds Naumanis iemīzīs biksēs aiz sajūsmas tāpat kā par Planet Terror
- Bet tu iedomājies tās šausmas tajā maukumājā... kas tiem nabaga varoņiem būtu jāpārcieš...
- Nez, "Šausmas veco ļaužu maukumājā" būt šausmene vai komēdija...?


- Nu a ko tad man darīt? Atdot parādus?
- A tu to vispār vari?
- Kāda runa, kapēc gan nē... nopārdošu savu elbūmu ļimons eksemplāros
- Vajag tik dabūt to pick of destiny
- Hm.. nez kādas vēl daļas no tā velna varētu izmantot
- Nagus noteikti var sarīvēt pulverītī un iešņaukt
- Locekli pakārt kā talismanu kaklā...

tagad es jau jūtos daudz labāk un pilnīgi aiz labsajūtas atcerējos, kā mēs ar Andžeju vakar izdzērām katrs 3 kaznacheiskaya kokteilīšus, skatoties "The Prestige" un pēcāk sēdējām virtuvē un filosofējām par netveramo.

nja, iepriekš tās pašas dienas pusdienlaikā pie mums pienāca viens indiešu drēbēs ģērbies jauneklis un par nelielu ziedojumu iesmērēja mums grāmatu "Bhagavad Gīta", kas principā ir ļoti laba grāmata un teorētiski būtu nosaucama par ko līdzīgu Indiešu bībelei. mēs par to visu apspriedāmies un tas laikam kaut kā ietekmēja vakara sarunu tēmas.

vakara/nakts sarunas gaitā, liekas, mēs kulminējām pie atziņas, ko nekad nav izteicis neviens viedais nekur pasaulē. nav gan īsti svarīgi, kā mēs līdz tai nonācām, jo saruna bija gara un visu jau vienmēr nevar atcerēties, sevišķi ja trīs kokteiļi vēderā, bet vienā brīdī mēs pieklusām, ieskatījāmies viens otram acīs un tika svinīgi izteikti šie vārdi: Dievs ir kabacis!

nepārprotiet, tā nav zaimošana. tas ir Dieva īpašību un prāta stāvokļa daļējs apzīmējums, ko mēs secinājām, kārtējo reizi runājot par racionālisma neracionālumu un radošo jeb dievišķo dzirksti, kas dzimst tikai absolūti tukšā prātā.

oh well, may he have mercy on us all...

yeah well, people think too much!

kā jau vakar rakstīju, bijām apskatīties vienu 3 istabu dzīvoklīti uz brīvības ielas un tas bija ārkārtīgi smuks un tīrs un kārtīgs un vispār everything included. nu tikai problēma faktā, ka mani potenciālie dzīvokļa biedri ir nemierā ar to, ka jāmaksā tā stulbā drošības nauda par pirmo un pēdējo mēnesi un vēl druscīt māklerim. kopā sanāk 1000 lati.

nē nu tas dzīvoklīc jau ir skazka vistīrākā. un cena ļoti atbilstoša. bet mani potenciālie dzīvokļa biedri ņemas - vienam vispār viss pofig, otrs par daudz domā. un visiem (nu vispār jau arī man) bail no naudas un kredītiem un blā. nu kā lai es to stulbo dzīvokli dabūju, ko?

mēs pat vakar nonācām pie tā, ka jāsāk strādāt porno industrijā un jaunajā dzīvoklī uz ādas dīvāniem jāsāk filmēt pornofilmas, kuras varētu pēcāk pārdot un par to nopelnīt naudu īrei :D

I still stick to a philosophy where you eat something first and THEN ask what it was... it brings colour to the life :P