no place for a good guy
Aug. 27., 2007 | 11:41 am
No:: her_crow
pirmdienas rīti parasti ir īstais laiks visādiem prātojumiem. kaut kā tad domas peld tik pareizā ātrumā, ka tās ir iespējams noķert un pierakstīt. un arī paanalizēt. pārējā laikā nekas tik nopietns nesanāk...
lai nu kā, es šorīt pamodos tukšā dzīvoklī. nu ar domu, ka tur nebija neviena cilvēka, mēbeles jau vēl bija uz vietas. sajūta bija dīvaina. biju atvēris acis un skatījos uz tām divām tapetēm, kas ar katru dienu, liekas, nāk aizvien vairāk nost no sienas. izkāpu no gultas un devos uzpīpēt, kad pieķēru sevi pie domas "vai tikai es nestaigāju pa grīdu pārāk skaļi". tanī brīdī mani pārņēma tādas dusmas. nē nu, ja jūs tās dusmas varētu iedomāties! es bezmaz biju gatavs tāda negulētā, plikā paskatā nokāpt stāvu zemāk un ar mazo, zilo lauznīti izķeksēt acis tiem iesprindzējiem, kas zem mums dzīvo. likās, ka viņi nav pelnījuši eksistēt, tas nolādētais trolejbusa vadītājs ar savu dumjo sievu.
aizpīpēju cigareti un rīta reibonī kaut kā nomierinājos. ok, mēs bijām pārāk skaļi, mums patīk tusēties pa nakti, izmantot piepūšamo pufu kā batutu, mums patīk skaļi kniebties, mums patīk kliegt, mums patīk skaļš smagais metāls. bet nu kamon, it is our nature. un tā nu es šo domu attīstīju mazliet tālāk un sapratu, ka tādiem cilvēkiem kā mums patiesībā būtu bijis jākāpj vagonā un jādodas uz Sibīriju, jo sabiedrībai mēs neesam vajadzīgi. turpretī trolejbusa šoferis (kurš iespējams ir normāls džeks, kas ar mums iedzertu) ir sabiedrībai vajadzīgs un derīgs cilvēks, tāpēc viņš attaisno savu eksistenci. mēs neattaisnojam. mēs esam parazīti un liekēži, un mēs graujam sabiedrību.
doma pati no sevis turpināja attīstīties un es nonācu līdz nākamajai atklāsmei. sabiedrība kā tāda ir ārkārtīgi svarīgs faktors, lai cilvilizācija spētu eksistēt. indivīdiem ir jāsadarbojas. atkal pārņēma dusmas un žēlums, jo sabiedrība nekad nesapratīs, ka viņi ir tikai faktors. viņi nekad nesapratīs civilizācijas jēgu. viņi vispār nekad neieraudzīs lielo bildi, un savā priekšā nekad eksistenci neattaisnos lielajā bildē. viņi nekad nesapratīs savu vienīgo dzīves mērķi un eksistences attaisnojumu - pieredzes uzkrāšanu. viņi nekad neaizdomāsies ārpus "bļeģ, tie loši atkal tur taisa bujānu, bet man rīt 4os jāceļas un jākruķī baranka trolejbusam". sabiedrība nesapratīs, ka tā snauž un neļauj vaļu savam potenciālam.
pārņēma bezpalīdzība. tie loši zem mums jau nav vainīgi, ka ir stulbi. es turpretī esmu vainīgs, ka esmu sajājis savu prātu ar lielo ainu un tagad nekad vairs nespēšu iekļauties barankas kruķītāju sabiedrībā, kas valda pār pasauli. vot tieši es esmu vainīgs, ka man riebjas racionālisms un loģika. man pašam no visa atklātā un piedzīvotā ir sūdīgāk. no vienas puses, esmu pacēlies augstāk, bet viņu mērvienībās es esmu nobraucis nahuj uz elli un vēl zemāk.
-ko mēs bļeģ vispār te darām, Inx?
-v smisļe
-nu te, uz zemes...
-da ar hreņu nodarbojamies. noteikti ir arī interesantāki veidi, kā pavadīt bezgalību.
fuck it! vai es vispār jebkad uz šīs zemes kaut kur sajūtīšos kā mājās?
lai nu kā, es šorīt pamodos tukšā dzīvoklī. nu ar domu, ka tur nebija neviena cilvēka, mēbeles jau vēl bija uz vietas. sajūta bija dīvaina. biju atvēris acis un skatījos uz tām divām tapetēm, kas ar katru dienu, liekas, nāk aizvien vairāk nost no sienas. izkāpu no gultas un devos uzpīpēt, kad pieķēru sevi pie domas "vai tikai es nestaigāju pa grīdu pārāk skaļi". tanī brīdī mani pārņēma tādas dusmas. nē nu, ja jūs tās dusmas varētu iedomāties! es bezmaz biju gatavs tāda negulētā, plikā paskatā nokāpt stāvu zemāk un ar mazo, zilo lauznīti izķeksēt acis tiem iesprindzējiem, kas zem mums dzīvo. likās, ka viņi nav pelnījuši eksistēt, tas nolādētais trolejbusa vadītājs ar savu dumjo sievu.
aizpīpēju cigareti un rīta reibonī kaut kā nomierinājos. ok, mēs bijām pārāk skaļi, mums patīk tusēties pa nakti, izmantot piepūšamo pufu kā batutu, mums patīk skaļi kniebties, mums patīk kliegt, mums patīk skaļš smagais metāls. bet nu kamon, it is our nature. un tā nu es šo domu attīstīju mazliet tālāk un sapratu, ka tādiem cilvēkiem kā mums patiesībā būtu bijis jākāpj vagonā un jādodas uz Sibīriju, jo sabiedrībai mēs neesam vajadzīgi. turpretī trolejbusa šoferis (kurš iespējams ir normāls džeks, kas ar mums iedzertu) ir sabiedrībai vajadzīgs un derīgs cilvēks, tāpēc viņš attaisno savu eksistenci. mēs neattaisnojam. mēs esam parazīti un liekēži, un mēs graujam sabiedrību.
doma pati no sevis turpināja attīstīties un es nonācu līdz nākamajai atklāsmei. sabiedrība kā tāda ir ārkārtīgi svarīgs faktors, lai cilvilizācija spētu eksistēt. indivīdiem ir jāsadarbojas. atkal pārņēma dusmas un žēlums, jo sabiedrība nekad nesapratīs, ka viņi ir tikai faktors. viņi nekad nesapratīs civilizācijas jēgu. viņi vispār nekad neieraudzīs lielo bildi, un savā priekšā nekad eksistenci neattaisnos lielajā bildē. viņi nekad nesapratīs savu vienīgo dzīves mērķi un eksistences attaisnojumu - pieredzes uzkrāšanu. viņi nekad neaizdomāsies ārpus "bļeģ, tie loši atkal tur taisa bujānu, bet man rīt 4os jāceļas un jākruķī baranka trolejbusam". sabiedrība nesapratīs, ka tā snauž un neļauj vaļu savam potenciālam.
pārņēma bezpalīdzība. tie loši zem mums jau nav vainīgi, ka ir stulbi. es turpretī esmu vainīgs, ka esmu sajājis savu prātu ar lielo ainu un tagad nekad vairs nespēšu iekļauties barankas kruķītāju sabiedrībā, kas valda pār pasauli. vot tieši es esmu vainīgs, ka man riebjas racionālisms un loģika. man pašam no visa atklātā un piedzīvotā ir sūdīgāk. no vienas puses, esmu pacēlies augstāk, bet viņu mērvienībās es esmu nobraucis nahuj uz elli un vēl zemāk.
-ko mēs bļeģ vispār te darām, Inx?
-v smisļe
-nu te, uz zemes...
-da ar hreņu nodarbojamies. noteikti ir arī interesantāki veidi, kā pavadīt bezgalību.
fuck it! vai es vispār jebkad uz šīs zemes kaut kur sajūtīšos kā mājās?