THE BLOG

vot pie manis vakar atnāca Zane un sāka kaut ko dirst par to, ka viņa aiz neko darīt ir izlasījusi visu manu cibu. drusku kaut kā sametās slikti ap dūšu, atceroties kādu sūdu es tur esmu rakstījis. kaut kad vēl vasarā kaut ko lasīju no šī bloga, un sapratu, ka nāk vēmiens, jo pārāk ļoti izklausās pēc tā kā mūsdienās komunicē Goldijs. nu, jūs paši saprotat - nāk vēmiens.

to do list:
1. kaut kad iziet cauri visiem ierakstiem un izmest ārā lietas

When it is not raining, what will the primitive tribe do? It will arrange a ritual, perhaps a sacrifice of a living human being – their god is very bloodthirsty. Or, if the tribe has evolved a little, then instead of a man it will choose an animal. If the tribe has evolved a little more then it will choose not even an animal, not even a man, but something similar.

For example, in India they break a coconut because is very similar to the skull of a man. They put a little mustache on it, add two eyes, a little nose. In fact, in Hindi the skull is called 'khopri' and the narial 'a coconut' is called 'khopra'. They have found a good substitute. They think whatever makes them feel pleasure also makes their god feel pleasure in the same way. A naked, beautiful girl will be placed before the god, all kinds of foods will be prepared and placed before the god, and they will go into a mad dance: it is a way of pleasing the god.

God is displeased, that's why rains are not coming. If he is pleased, rains will be coming – and rains, sooner or later, do come; then their ritual is proved valid. Once in a while it happens that rains don't come at all. Then the god is really very badly displeased and needs more sacrifice, more ritual.

This is the lowest kind of religion – call it magic-religion – the belief that just by chanting a few words, doing a few actions, you can change the course of existence. It is simply stupid. Existence has no need of your sacrifices, existence has no need of your dances – and nothing reaches to existence. But the instinctive man, the primitive man, cannot do more than that. That is the limit of his understanding.

Nobody really knows why time seems to move in only one direction to us, because as far as physics is concerned, the "arrow of time" is irrelevant to studying physical processes. In that sense, the fact that we can remember the past but not the future seems to be entirely arbitrary.

nodzīvoju trīs dienas pie dabas. tas bija lieliski, jo vilnas drēbes un silti apavi ļāva man pārāk nesatraukties par elementiem. man patīk pierast pie dabas un atrasties tajā, dzīvojot līdzi visam tam ritmam. man arī patīk, kā daba parāda cilvēkus drusku īstākā gaismā - trešajā dienā var redzēt, kurš spēj dzīvot dabai līdzi, un kuru tā jau ir izsmēlusi. ir arī baigi dīvaina sajūta atgriezties pilsētā, un apģērbt pilsētas drēbes. tad var just, cik ļoti pilsēta atvieglo eksistenci, sargājot no elementiem un grūtībām - zābaki ar papēdi un parastas drēbes bikses būtu nightmare, ja man tādam būtu bijis jāstaigā pa mežu; pilsētā viss ir gaišs, zeme zem kājām ir līdzena un vienmērīgi cieta, nekad pārāk ilgi neatrodies ārpus apsildītām telpām utt.

jau kādu laiku ir plāns, ka vajadzētu iemācīties izdzīvot dabā arī tad, ja pirms meža apmeklējuma neiegriezies rimi. neskatoties uz manu šausmīgo slinkumu, šāda veida grūtības man patīk. droši vien tas tāpēc, ka mežs ir vienīgā vieta, kur es jūtu, ka man apkārt viss patiešām ir īsts.

šķiet, ka es pamazām pievienojos tai cilvēku kategorijai, kam nepatīk braukt ar mašīnu. liekas, ka pilsētas satiksme man beidzot ir tik ļoti piegriezusies, ka esmu gatavs vienkārši aizmest mašīnas atslēgas pār plecu un būt kā 'fuck that shit', un doties uz tuvāko autobusa pieturu.

piemēram šodien man ir randiņš ar Guntu, lai savāktu no viņas dažus larpu tērpus, kas sagadīšanās pēc atrodas Jaunolainē. un mašīna man stāv pie mājas. tas reāli nozīmē, ka man pēc darba būtu no VEFa jāaizbrauc ar autobusu uz Ziepniekkalnu, jāiekāpj mašīnā, jāaizbrauc uz Čiekurkalnu pakaļ Guntai, jāaizbrauc uz Jaunolaini pakaļ mantām, jāaizbrauc atpakaļ uz Čiekurkalnu aizvest Gunta, un visbeidzot jābrauc mājās uz Ziepniekkalnu.

man reāli nolaižas rokas, iedomājoties par tām stundām, ko es pavadīšu pilsētas satiksmē.

the first warrior looked out on the land that was his home, he saw the hills and the stars and he was happy. for giving him this home the first warrior told the great spirit that he would fight and win many battles in his honor. but the great spirit said - no, do not fight for me. fight for your tribe, fight for the family born to you, fight for the brothers you find. fight for them, for they are your home.

diena ir drūma un velk uz grumpy garastāvokli. laivu brauciena ieplānotais datums ir jau pēc divām nedēļām, bet pieteikušies ir tikai 7 cilvēki. tipa, ko visi iedomājas, ka varēs dienu pirms brauciena man casually uzzvanīt un pateikt 'aizsit man vietiņu' un es būšu kā 'protams, dārgais un svarīgais draugs, tūlīt izraušu no dirsas stundas laikā tev laiviņu'. right.

man liekas, ka atsaucība ir pārāk maza, lai vispār kaut ko rīkotu.

izskatās, ka šogad pirmo reizi dzīvē došos uz dziesmu svētku koncertu. neskatoties uz to, ka katrs otrais tur ir pat piedalījies, es nekad neesmu pat noskatījies kādu koncerta video. mani gan vienmēr ir interesējusi tā sajūta, kas rodas, kad tev dzied vairāki tūkstoši cilvēku, jo daudzi par to ir runājuši gan no skatītāja, gan dalībnieka skatupunkta, un visiem ir bijis viedoklis, ka pasaulē neesot krutākas sajūtas. so I can't wait.

palasīju Atīša ierakstu par brīvdienām, un brīnījos, cik daudz pozitīvu lietu ir iespējams saskatīt negatīvā vidē. man pašam brīvdienu jaukākie mirkļi saistās ar peldēšanos jūrā, un droši vien arī Andžejs pipelē ir diezgan fun.

bet pietiek ar sīkumu, lai sabojātu lielisku pasākumu. šajā gadījumā kaudzi ar sīkumiem nodrošināja viens rižs indivīds, kas laikam katrā pasākumā uzskata par savu pienākumu nodzerties tik tālu, ka nākamajā dienā jāvemj asinis. lai arī visādu dzērāju veselība man ir vienaldzīga, tad brīžiem viņu rīcība dzērumā šķiet pārāk debīla pat man.

eju pa sētu, un redzu, kā dažs labs ir uzkāpis uz baļļas malas, nolaidis bikses līdz ceļiem un dračī iekšā baļļā, skaļi smejoties. I shit you not, es tajā brīdī pilnīgā svētlaimē iedomājos, kā es viņu noslīcinu tajā pašā baļļā. vēl vēlāk, vienkārši sēžot uz lieveņa, es nonācu situācijā, kur minētais cilvēks sāka man krist uz nerviem, raustot manu ķermeni uz visām pusēm un berzējot savu locekli pret manu muguru. šādos bezcerīgos brīžos es parasti nonāku kaut kādā aukstasinīgi dziļā mierā un gaidu, kad mans pāridarītājs pieļaus kļūdu, kas būs sociāli tik nepieņemama, ka es sabiedrības acīs automātiski iegūšu atļauju izdauzīt viņam zobus ar krēsla kāju. diemžēl mani pāridarītāji nekad neaiziet pietiekami tālu aiz sociālo normu robežām, tapēc krēsla kāja viņiem nespīd, jo citādi MAN būtu jāsaskaras ar sabiedrības nosodījumu. cerams, ka kādu dienu tomēr paveiksies.

nezinu, vai tiešām esmu sociopāts, jo vispār es sapņoju par pasauli, kurā cilvēki nav pimpji, un es varētu būt pret viņiem draudzīgs.

riteņbraucēji ir pimpji! vasaras sezonai sākoties, nākas to secināt aizvien biežāk. piemēram nāku mājās no darba, un vēlos uzbraukt uz piekto stāvu ar lifu, bet kas tev deva - tur vienmēr ir vismaz triju pimpju rinda, kas vēlas savu divriteni iestūķēt liftā. tā kā esmu ārkārtīgi principiāls cilvēks, kuram kāpt pa trepēm nav pieņemami, es tur vienmēr stāvu ar viņiem, un nosodoši skatos, līdz kāds no tiem pimpjiem neiztur un piedāvā man braukt ar liftu pirmajam.

arī braucot ar mašīnu, tie riteņbraucēji besī. viņi ir jāapbrauc vismaz pa metru, bet bieži vien nav iespējas iebraukt blakus joslā, tapēc nākas viņus taranēt ar savas mašīnas radīto gaisa plūsmu biežāk nekā gribētos. tad vēl ir tādi pimpji, kas ir iedomājušies, ka spēj baigi ņipri mainīt joslas uz salu tilta - protams, ka viņi nesajēdz, ka aiz viņiem vesela rinda dabū sabremzēties, jo viņi patiesībā ir lēni kā gliemeži salu tilta satiksmē; un vispār, kakova huja ar riteni jābrauc pa tilta iekšējām joslām? pašnāvnieki jobanie!

tad vēl Beāte mani arī mēģina pierunāt biežāk vizināties ar riteni, and I am always like - NO!. ja arī man patiktu aizbraukt ar riteni nopeldēties pa kaut kādām kaktu takām, kur es nevienam netraucēju, tad braukt atpakaļ - tas ir par daudz prasīts. es varu iedomāties, kā es uz turieni braucot forši sakarstu, un tad dotos veldzēties ūdenī, bet braucot atpakaļ, es sakarstu atkal, un and then there would be no water!!1 kā tie cilvēki to iedomājas?

on an unrelated note - šorīt man bija ragefit par vilciena pārbrauktuvi pie Bondara mājas. tur vissaspringtākajā rīta satiksmes stundā pa sliedēm turpu šurpu braukājas kaut kāds bānītis un visu laiku ir nolaista barjera. I am not kidding, tas stulbais bānis brauc tikai 100 m uz abām pusēm no pārejas, acīmredzami vienkārši lai pabraukātos. tur virsū sēž kaut kādi ūsaini piecdesmitgadīgi krievi, kas bez šaubām tur tikai triec šnabi, jo tam bānim nav nekāda cita obvious pielietojuma kā vien dzeršanas hatņiks uz riteņiem. un tā nu tie pidari tur braukājas turpu šurpu un noslogo rīta satiksmi, padarot mani pilnīgi traku.

pirms kāda laika datasfērā kārtējo reizi pacēlās tēma par homeopātiju, un kaut kā sagadījās, ka manā dzīvoklī viesojās vairāki farmācijas studenti, tapēc es protams nenoturējos, un uzdevu liktenīgo jautājumu - ko jūs domājat par homeopātiju? es saprotu, ka daudzi varētu smīnēt par studentiem kā autoritāti jebkurā jautājumā, tomēr šīs nozares studenti noteikti zina par šo nozari vairāk nekā es, so why the hell not.

atbildes bija dažādas un pārsteidzošas, tomēr viena no tām pirmajā brīdī likās kaut cik legit - homeopātiskie līdzekļi satur ļoti mazu daudzumu aktīvās vielas, bet lietojot tos ilgstoši, aktīvā viela varētu uzkrāties organismā un tad kaut kā iedarboties. it seemed worth checking out, but... it did not check out. izrādās, ka tā atšķaidīšana homeopātijā ir tik brutāla, ka lielākoties pārdotajos līdzekļos nepaliek pāri neviena molekula no aktīvās vielas, nemaz jau nerunājot par to, ka random vielai uzkrājoties organismā, kaut kam obligāti būtu jākļūst labāk.

vēlāk citā kompānijā izskanēja doma par to, ka ūdens patur kaut kādu enerģiju no šīs aktīvās vielas, un tāpēc šis ūdens ir kaut kādā veidā foršs un veselīgs. well, you know me, I am a sucker for word 'energy' so piespiedu sevi palasīt par šo fenomenu. nonācu līdz kaut kādam japānim, kurš ražo dažādus ārstnieciskus ūdeņus, kas satur visādas labas enerģijas. stāsts ir par veco labo eksperimentu, kurā sasaldē dažādus ūdeņus; ūdens, kas saņēmis pozitīvas domas, iegūst ārkārtīgi skaistu kristālisku struktūru, kamēr negatīva ūdens kristāli ir neglīti un haotiski. atklājās, ka viens labsirdīgs profesors kopā ar šo čali bija veicis nopietnu zinātnisku double blind pētījumu par šo lietu, un esot pierādījies, ka visa tā ir huiņa. visi ūdens kristāli ir vienādi neatkarīgi no tā, ko cilvēki par to ūdeni domā. protams japāņu čalis šo faktu ir aizmirsis publiski pieminēt, un turpina savā websaitā tirgot ārstniecisku indigo ūdeni. well, nothing to do here, ūdenim nav šāda veida atmiņas.

pēc kāda laika dzirdēju vēl vienu farmācistu izsakāmies, ka homeopātija esot līdzīga akupunktūrai - tipa neviens neko nevar pierādīt, bet tā huiņa totāli strādājot; viss esot klīniski pierādīts, bet ne zinātniski pierādīts. devos meklēt kādu pētījumu par šo tēmu, un nācās secināt, ka klīnisku pētījumu par homeopātiju esot praktiski neiespējami veikt double blind veidā, jo beigās pārbaudot preparātus neesot iespējams noteikt vai šajā pudelītē bijis parasts ūdens vai sakratīts homeopātisks ūdens, jo tajā nav NEVIENAS MOLEKULAS no aktīvās vielas.
well, fail.

lai arī šis mazais kvests pēc patiesības ir nedaudz smieklīgs, it had its merry moments. secinājums ir tāds, ka droši vien es izvairīšos no homeopātijas un ārstēšos ar zālēm, kas varētu arī actually strādāt. tajā pat laikā man liekas, ka nav baigās jēgas cīnīties ar šādiem muļķīgiem uzskatiem sabiedrībā, jo iespējams, ka mūsdienās ir pārāk maz dabiskās atlases faktoru, tapēc homeopātija, cigaretes utml. ir vajadzīgi ļaunumi.

tomēr visa šī procesa laikā radās viena doma - kapēc neviens nestrādā pie tā, lai replicētu placebo efektu pēc iespējas vairāk cilvēkos? ja jau ir zināms, ka cilvēks sevi točna var izārstēt ar meliem, kapēc šo procesu nevarētu kaut kā streamlainot, lai tas darbotos uz pēc iespējas vairāk cilvēkiem? wouldn't that be a good thing?

Vakar noskatījos Seven Psychopaths. Ja neskatās uz to, ka Kolinam Farrelam jau no dzimšanas sejā rakstīts, ka viņš ir dūšbēgs, tad filma bija lieliska. Sems Rokvels bija vnk teh shit, un es sapratu, ka esmu nepamatoti apdirsis Walkenu iepriekšējā postā - tas vectētiņš joprojām ir beyond awesome. Vobšem tā filma bija kā padzerties vēsu ūdeni vasarā, un pēc tās redzēšanas es vairs neesmu tik grumpy in general.

stulbi tikai tas, ka, skatoties to filmu, gadījās pasūtīt picu no elles. I mean, kāds pimpis to meksikāņu picu bija tā nobēris ar asām garšvielām, ka to ēdot man reāli jau likās, ka dieva nav, un atlikušo dienu tā pica mēģināja izlauzties atpakaļ. tas viss kulminēja šorīt, kad gremošanas trakta komplikāciju dēļ neaizgāju uz darbu, jo bija bail atiet pārāk tālu no poda, nu tipa iziet no mājas nelikās laba doma. un tas viss neskatoties uz to, ka man reāli PATĪK asi ēdieni, un es tos ēdu diezgan bieži, un ir tāds vispārējs pohujs, bet nu šitais bija kaut kas infernal. ja kāds grib ietestēt, varu iedot numuriņu tai picērijai, nenožēlosiet.

vakar bija viens no tiem brīžiem, kad es sapratu, ka kāds no pamata uzskatiem par dzīvi ir bijis nepareizs. tas ir diezgan nepatīkams brīdis, jo nākas secināt, ka šis pamata uzskats ir palīdzējis veidoties arī citiem uzskatiem, un tāpēc tie visi arī ir nepareizi.

šādas epizodes man uzdzen vājprātīgu depresiju, jo man jau ir diezgan daudz gadu. es parasti esmu dusmīgs uz saviem vecākiem, ka viņi nav spējuši man to iemācīt jau bērnībā, jo šobrīd negribas visu atkal sākt no sākuma.

sometimes I wonder vai nebūs tā, ka ap 50 man nebūs mainījies nekas, jo visu laiku būs jaunas atklāsmes un nemitīgi nāksies kāpt kalnā no jauna. es būšu vienkārši večuks, kurš zinās kā jādzīvo. pathetic.

vakar manā prātā izkristalizējās viena varena doma, kas man neliek mieru. proti, zinātnieciņi ir pimpji. ar zinātnieciņiem es domāju tos indivīdus, kas vairāk vai mazāk atbilst šādiem kritērijiem - daudzmaz saprot fiziku; ir kvēli reliģijas, new-age un cita bullšita nosodītāji; bieži nāk klajā ar lieliskām idejām, tomēr ir par slinku, lai kaut ko no tā sasniegtu, jo tas liktu viņiem piecelties no kompja; parasti strādā par programmētājiem; domā, ka ir labāki par vidējo tumsoņu; nekad mūžā nav darījuši neko, kas actually saistīts ar zinātni. nu lūk, šie indivīdi ir pimpji.

šis apgalvojums izkristalizējās vakardienas laikā, kad biju muļķīgi vairākas reizes izrādījis interesi par tādām tēmām kā matemātika un fizika. dažos gadījumos saskāros ar augstprātīgu vīpsnāšanu, ko pavadīja implied šaubas par manām spējām saprast šīs, ak, cik augstās tēmas. citos brīžos tie bija atklāti apvainojumi, ka man vispār nevajadzētu līst tur, kur es neesmu vajadzīgs.

well, mana problēma ir tur, ka šie zinātnieciņi ir divsejaini lohi. viņi katram, kas gatavs klausīties, stāsta par to, cik ļoti labāk pasaulei klātos, ja visi izmestu ārā jēzus figūriņu vienā miskastē ar savu liberal arts diplomu un pieņemtu zinātnisko metodi savā sirdī, bet tajā pat laikā viņi vīpsnā par tiem, kas actually izrāda interesi šādi rīkoties.

on an unrelated note - Grims ir vislielākais pimpis no visiem, jo viņš mani vakar iegāza sniegā. kaut gan viņš bija vienīgais, kas nevīpsnāja kopā ar augstākminētajiem pimpjiem, tas viņu neglābj no vislielākā pimpja statusa manās acīs, jo man tiešām riebjas sniegs un jebkādi ziemas prieki. I will NEVER forget.

izmetu ārā no interneta veselu čupu ar veciem video un tamlīdzīgu stuffu, kas bija aizsēdējies kaut kādos mirušos kontos. no šodienas neviens vairs nevar piemēram youtubē skatīties kā es pālī dziedu bohemian rhapsody, kā arī redzēt manus tizli taisītos gaismas zobenus visādos vecos projektos. žēl, ka neizdarīju to ātrāk, jo it kā es zinu, ka ik pa laikam kāds pimpis to visu huiņu no kaut kurienes izrok un tā ir lieliska party atrakcija dažās kompānijās, kas jau tāpat mani uzskata par pilnīgi slimu frīku. well, no more.

tad vēl nesen uzspēlēju Assassins Creed III un man baigi patika. es atceros, ka lēkāju pa kokiem tur, un pamanīju, ka kokos dzīvo vāveres. un vēl man patika kuģu misijas tik ļoti, ka bezmaz sagribējās nokačāt kādu kuģu spēlīti, vai arī noskatīties Pirates Of The Carribean, vai kaut ko tādu. protams es neko no tā neizdarīju, jo vnk nezinu kur pēdējā laikā pazūd mans laiks.

ā un vēl - ar lielām bēdām un neapmierinātību secināju, ka esmu pabeidzis lasīt 'House Of Suns', kas bija varen jauks gabals ar sižeta līnijām, kas stiepjas simtiem tūkstošiem gadu un liek tavai dzīvei un mērķiem izskatīties kā pilnīgi sīkumainam un nevajadzīgam sūdam, which is right up my alley. pārgāju pie nākamā Reynoldsa gabala 'Revelation Space', bet vēl neesmu baigi hooked, jo tā grāmata vēl nav likusi man justies slikti.

nupat pirmo reizi dzīvē noskatījos "Good Will Hunting" un vīlos. pēc tam palasīju internetus, un man atkal iekrita acī tā stulbā marihuānas legalizācija, vai pareizāk - self important asshoļu komentāri par tēmu. man vispār besī cilvēki, kas kaut ko domā par visādām tēmām, un pieiet debatēšanai ar tādu degsmi, it kā no viņu intelektuāli loaded sarunas kaut kas būtu atkarīgs. man besī viss šis intelektuālisms, kas tiek likts lietā, lai debatētu internetā - tas ir ļoti smieklīgi. man reāli nāk vēmiens no jums. there, I said it.

skatījos jauno Battlestar treileri un biju pārsteigts, ka tur skan skan tāda stilizēta gayatri mantra. I was like - OMFG, this can't be! youtube komentāros kāds minēja, ka viņam patīk šitā muzona rimeiks, so nācās atrast veco seriāla galviņu, un whadayaknow - arī tur skan gayatri mantra. šīs mantras izmantojums seriālam piešķir vēl papildus awesome šķautni, par kuru nebiju iedomājies laikā, kad to skatījos, jo tolaik nezināju neko par mantrām. damn!

vakar pirmo reizi dzīvē nokļuvu avārijā, pats būdams pie stūres. trīs mašīnītes ripinājās pāri krustojumam, kad pirmā no tām pēkšņi nobremzēja, lai pagrieztos; otrā paspēja apstāties, savukārt trešajai bija pavājas bremzes un šoferis ar ne pārāk labu reakcijas laiku, citiem vārdiem - es. rezultātā es skaisti ieslīdēju pakaļā tai, kas bija paspējusi nobremzēt. reāli patika tas prāta skaidrums, kas tajā brīdī bija. uztraukums un dusmas parādījās tikai pēc tam, kad viss jau bija noticis. kādu brīdi padomāju domas no sērijas - kāpēc man mašīnā nav līdzi normāls sitamais... baigi gribas pieiet klāt tam pēkšņajam bremzētājam, kurš nerāda pagriezienus, un ielauzt žokli.

bet nu reāli nekas slikts nebija noticis, jo mašīnas mūsdienās ir no kaut kādas bouncy plastmasas - nekas nebija ielocījies, kaut gan trieciens bija visai normāls. manai mašīnai tik tikko manāms skrāpējums, otrai - drusku nolupusi krāsa. otras mašīnas šoferis paraustīja plecus un teica, ka viņam viss pohuj, un, ka mēs varētu neko nedarīt. es aktīvi piekritu, un aizlaidām prom.

šorīt atkal stāvu garā rindā uz vienības gatves. kad rinda jau gandrīz izstāvēta, pa labo pusi mani apdzen kaut kāds smagais, kurš aiz sevis ir savācis vēlvienu rindu. pēkšņi izrādās, ka tā jaunā rinda nu ir kļuvusi galvenā rinda, un tās pāris mašīnītes ar kurām kopā stāvu es, nu sanāk pimpji, kas ir mēģinājuši apbraukt rindu. pēc dažu sekunžu spraukšanās atpakaļ rindā kaut kā tomēr nonāku pretējā joslā un man pretī jau brauc citas mašīnas. reāli atkal kļuva aktuāla doma par kaut kādu sitamo. šoreiz gan plānā ieviesās korekcija, jo smagajam ar sitamo neko jau nenodarīsi. nolēmu, ka jātur mašīnā arī nazis, lai durtu riepas. tipa normāli būtu - kāds tevi uz ceļa izpiš sastrēguma laikā, a tu svilpodams izkāp un pārdur viņam riepas, ja viņš kaut ko dirš - dabū ar sitamo pa zobiem. flawless. pie viena arī secināju, ka man nekad mūžā nevajag pirkt šaujamieroci, un pavisam noteikti nekad to neglabāt mašīnā.

pagājušajās brīvdienās biju krēslas hroniku spēlē kā viens no GM. šī pieredze bija tik traumējoša, ka vēl šobrīd nav īsti iespējams atiet. gulēts tika samērā maz, visu laiku vajadzēja domāt un bija jāstaigā krietni vairāk nekā man parasti gadās. droši vien nepalīdzēja arī nelielā iedzeršana sestdienas naktī, pēc kuras nākamajā rītā gandrīz sanāca apvemt noslēdzošo rituālu.

es jau protams saprotu, ka es biju viens no tiem indivīdiem, kas darīja vismazāk, un ka dažu citu atdeve bija daudzkārt lielāka, tomēr brīdī, kad es svētdienas pēcpusdienā brutāli atrubījos uz galda pie savas kafijas krūzes, man likās, ka esmu atdevis visu. vēl šobrīd raustās acs plakstiņš un āda izskatās ārkārtīgi neveselīga.

I don't know... šādi momenti ļauj drusku ieskatīties tajā, cik mīksts un rozā esmu palicis, dzīvojot pilsētā. pāris dienas padzīvo pie dabas un drusku pastaigājies, kad nervi jau čupā un pēdas tulznainas. es esmu pilsētas bērns. mana saikne ar dabu ir praktiski neeksistējoša, un labākais, ko es spēju, ir novērtēt tās skaistumu.
I don't feel at home outside. diemžēl.

tas ir briesmīgi. esmu depresīvi klīdis pa goodreads.com pusi dienas, un nekas man neliekas tā vērts, lai vispār mēģinātu to sākt lasīt. iemesls ir gaužām vienkāršs - man ir bail vilties, jo esmu šausmīgi izlepis lasītājs. Atis ir konkrēti trāpījis bullseye, iesakot man pēdējos trīs darbus ko lasīt - Hyperion, Prince Of Nothing un Blindsight - bet viņam ir beigušies ieteikumi, un es jūtu, ka sūdi būs.

un goodreads nekam nav derīgs. piemēram tur no Stīvena Eriksona sērijas par Malazan visi vienkārši pieliek bikses aiz prieka, bet es to jau biju mēģināju lasīt, sākot ar Gardens Of The Moon, and it summoned vomit to the recesses of my mouth. man absolūti neder vairākuma viedklis šajā situācijā. it needs to be a specifically targeted recommendation, vai arī man ir lemts lasīt sūdus, lai atrastu to vienīgo pērli.

ja nu kādam ir kas padomā, tad manas prasības ir vienkāršas:
- tam jābūt fantasy, sci-fi vai abu kombinācija ar horror.
- pasaule nedrīkst būt 'stulba' jeb tāda kā iekš Gardens Of The Moon
- good themes are nature of consciousness, posthumanism, AI, reliģija
- [needs to have introspection], because I like to be miserable about the human condition
- nedrīkst būt kaut kāda sirreāla huiņa tipa Dark Tower stilā
- needs to be dark and gritty, and/or dystopian
- žanra klasika ir overrated