pure fun
Jun. 11., 2013 | 11:01 am
No:: her_crow
palasīju Atīša ierakstu par brīvdienām, un brīnījos, cik daudz pozitīvu lietu ir iespējams saskatīt negatīvā vidē. man pašam brīvdienu jaukākie mirkļi saistās ar peldēšanos jūrā, un droši vien arī Andžejs pipelē ir diezgan fun.
bet pietiek ar sīkumu, lai sabojātu lielisku pasākumu. šajā gadījumā kaudzi ar sīkumiem nodrošināja viens rižs indivīds, kas laikam katrā pasākumā uzskata par savu pienākumu nodzerties tik tālu, ka nākamajā dienā jāvemj asinis. lai arī visādu dzērāju veselība man ir vienaldzīga, tad brīžiem viņu rīcība dzērumā šķiet pārāk debīla pat man.
eju pa sētu, un redzu, kā dažs labs ir uzkāpis uz baļļas malas, nolaidis bikses līdz ceļiem un dračī iekšā baļļā, skaļi smejoties. I shit you not, es tajā brīdī pilnīgā svētlaimē iedomājos, kā es viņu noslīcinu tajā pašā baļļā. vēl vēlāk, vienkārši sēžot uz lieveņa, es nonācu situācijā, kur minētais cilvēks sāka man krist uz nerviem, raustot manu ķermeni uz visām pusēm un berzējot savu locekli pret manu muguru. šādos bezcerīgos brīžos es parasti nonāku kaut kādā aukstasinīgi dziļā mierā un gaidu, kad mans pāridarītājs pieļaus kļūdu, kas būs sociāli tik nepieņemama, ka es sabiedrības acīs automātiski iegūšu atļauju izdauzīt viņam zobus ar krēsla kāju. diemžēl mani pāridarītāji nekad neaiziet pietiekami tālu aiz sociālo normu robežām, tapēc krēsla kāja viņiem nespīd, jo citādi MAN būtu jāsaskaras ar sabiedrības nosodījumu. cerams, ka kādu dienu tomēr paveiksies.
nezinu, vai tiešām esmu sociopāts, jo vispār es sapņoju par pasauli, kurā cilvēki nav pimpji, un es varētu būt pret viņiem draudzīgs.
bet pietiek ar sīkumu, lai sabojātu lielisku pasākumu. šajā gadījumā kaudzi ar sīkumiem nodrošināja viens rižs indivīds, kas laikam katrā pasākumā uzskata par savu pienākumu nodzerties tik tālu, ka nākamajā dienā jāvemj asinis. lai arī visādu dzērāju veselība man ir vienaldzīga, tad brīžiem viņu rīcība dzērumā šķiet pārāk debīla pat man.
eju pa sētu, un redzu, kā dažs labs ir uzkāpis uz baļļas malas, nolaidis bikses līdz ceļiem un dračī iekšā baļļā, skaļi smejoties. I shit you not, es tajā brīdī pilnīgā svētlaimē iedomājos, kā es viņu noslīcinu tajā pašā baļļā. vēl vēlāk, vienkārši sēžot uz lieveņa, es nonācu situācijā, kur minētais cilvēks sāka man krist uz nerviem, raustot manu ķermeni uz visām pusēm un berzējot savu locekli pret manu muguru. šādos bezcerīgos brīžos es parasti nonāku kaut kādā aukstasinīgi dziļā mierā un gaidu, kad mans pāridarītājs pieļaus kļūdu, kas būs sociāli tik nepieņemama, ka es sabiedrības acīs automātiski iegūšu atļauju izdauzīt viņam zobus ar krēsla kāju. diemžēl mani pāridarītāji nekad neaiziet pietiekami tālu aiz sociālo normu robežām, tapēc krēsla kāja viņiem nespīd, jo citādi MAN būtu jāsaskaras ar sabiedrības nosodījumu. cerams, ka kādu dienu tomēr paveiksies.
nezinu, vai tiešām esmu sociopāts, jo vispār es sapņoju par pasauli, kurā cilvēki nav pimpji, un es varētu būt pret viņiem draudzīgs.