THE BLOG - book problems

Faktiski viss no Grega Egana, un jā, es atkārtojos. Par HP - I think for a take on a book for kids it is done impressively well.

Ja patiks "Planck Dive" (http://gregegan.customer.netspace.net.au/PLANCK/Complete/Planck.html), tad domājams, ka patiks viss Gregs. Report back.

Jaa, taa Kaniba linkotaa metamorfoze man patika.
Un es arii nesaprotu Malazan popularitaati. It's horrid shit.

Jeff Sommers, The Electric Church? Lasīju sen, bet patika/bija aizraujoša, nu tāda viegla lasāmviela (nekas šausmīgi nopietns gan, action gabals, bet noskaņa ir)

James S.A. Corey Leviathan Wakes (SF tipa space opera, bet cilvēki nav tikuši tālāk par Saules sistēmu, smuka pasaule un politika + horrors + noir detektīvs + beigās riktīgu mizantropiju uzdzina)

China Mieville kaut kas tikai nezinu kas (es no viņa esmu lasījusi tikai the city and the city un embassytown, kas abi ir diezgan mīlīgi gabaliņi, lai arī itkā padrūmi)

Nu un protams Philip K. Dick, no kura es arī esmu nožēlojami maz lasījusi, un vispār kauns ieteikt, jo, pēc aprakstiem spriežot, tam visam jau jābūt tavā top plauktiņā

Neesi domājis izplesties ārpus fantasy/sci-fi šnāgas robežām?

No izteikti mizantropiskas literatūras uzreiz prātā nāk Semjuela Beketa "Murphy", Velbeka "Varbūt ir sala", jebkas no Čārlza Bukovska alko-prozas.
Ja der arī stuff's, kurā cilvēka nicināmā daba vairāk atklājas caur reakciju uz stāstā notiekošo, tad vērts atklāt Dž. M. Kutzē daiļradi; "Disgrace" varētu būt labs sākums. Izvarošanas, vardarbīgi niggeri, self-loathing - all the good stuff.

Goodreadu saraksts tev ir izsmeļošs?

Stephensonu? Posthumanism+AI+Religion.. Anathem? Baigais ķieģelis protams un kā jau Stephensons, paiet pārsimts lappuses, pirms saproti, vai vispār lasāms, vai nav. Nu, vai Snow Crash, bet tas nu jau vare'tu būt žanra klasika... toties plānāks.

Kas tev tieši Gibsonā nepatika?

Diku palasi. Tieši un īpaši tev - Clans of the Alphane Moon varētu pat būt jēdzīgs ieteikums no tādiem retākiem gabaliem. Man ārpātā patika Simulakra - bet kaut kā neuzdrošinos rekomendēt.

Džordžs Mārtins - Dieing of the Light? Arī posthumānisms+scifi+horror+, well,it's early GRRM of Ice&Fire fame. Pirms viņš izplūda gaaaaaaros aprakstos.

Ja jau tāda sajūsma par Hyperionu - nu paņem Illium palasi. Odysseum pēc tam ir BS, bet Illium ir tīri labs.

Black Company, starp citu, ir neslikts gabals - bet tā ir tāda vieglā lasāmviela, to lasot nav tās intelektuālā darba padarīšanas sajūtas, kas ar Hyperionu. Bet nu, pēc Dark Tower atslodzei man ļoti patīk. Tāds Kareivīgais fantasy ar maigu, vieglu horror piedevu. Par reliģijām vairāk izklaidējas sākot ar grāmatu ceturto - bet tur vairāk neslēpta parafrāze par hinduismu. Nu miserable human condition viņiem tur arī ir, jā. Posthumānisms - not really. Sirreāls - not really. Intelektuāls - no way. Gritty? Nu.. somewhat?

Cryptonomicons ir afigenna labs, bet tur prasās mīlestība pret matemātiku/ekonomiku/kriptogrāfiju WWII Japānas frontes vēsturi. Anatēma ir universālāks gabals - vairāk uz Rozes Vārda pusi (for obvious reasons), tikai, nu... sci-fi iskāks un interesantāks. Lai gan Stīvensons pat laikam īsti negribēja, lai Anatēmu skaita pie scifi. (no otra puses - tur pat space opera elementi ir uz beigu trešdaļu, kuru nu vairāk sci fi)

Ok, ja Neuromancerī pietrūka bezcerības... tad aizmirsti ko par Snow Crash teicu, baigi pozitīvs. Anathem joprojām varētu būt vērtīgi izlasīt, tur filosofijas un 'wtf are you doing with your life'bāšana degunā varētu atvērt to pozitīvismu.

Black Company militārisms ir nu, kā Veģmakā uz vidu/beigu galu varbūt. Tikai Veģmaks ir ūbermenšs, Black company ir just regular people. Tā ka no militārisma nebaidies, nav nekas traks. Bet varētu neatbilst kategorijai tiešām tāpēc, ka viegla. Viegla lasāmviela ne tajā, ka nav blood&gore&miserable people (tas tur ir diezgan), bet tajā, ka nav tur baigā ņemšanās ar filozofiju un dzīves jēgu -utilitārisma filosofijas pārstāvji sevi ar tādām pārdomām baigi nenomoka, un BC ir ļoti utilitāri. Tas nav 'must read' gabals, bet tāds 'nu ja nav ideju ko lasīt, paņem, nav jau biezs, daudz laiku neaizņems'.

Illium un dievi ar ballistiskajām... Tas ir vairāk Odysseum, par kā eksistenci iesaku vispār aizmirst un uzskatīt ka Illium turpinājuma nav, nav paredzēts un nav iespējams (jo, nopietni, man Odysseum likās, kā tīnes rakstīts fanfics Illiumam. Nespēju noticēt, ka autors tas pats un pie tam vīrietis). Illium tas viss meiko sensu - tā ir etīde par 'sufficiently advanced technology is indistinguishable from magic' tēmu -- principā posthumnāisti LARPu spēlē, cenšoties maksimāli pietuvināties Homēram un to visu dara pēc baigi striktiem noteikumiem. Tāds, ideālais larps :) Viens no galvenajiem viewpoint tēliem ir hronists, cilvēks parastais, kam vienīgais pienākums ir izmantojot 'dievu' dotos gadžetus vazāties apkārt reģistrēt, vai viņi nav no Homēra novirzījušies.
Some things don't work as expected and story ensues. Savukārt Illiumā sievietes parastās siekalojas ap Odiseja trenēto torsu un izdzīvošanas prasmēm, un Odisejs nav tas Odisejs utt utjp. BS.

Alastair Rainolds "House of Suns"

- sci-fi (pie tam vel samērā hard)
- pasaule nav stulba. Sākotnēji var likties dvaini, bet viss tiek loģiski izskaidrots.
- posthumanism, AI, reliģija
- Introspekcijas maz, bet introspekcija sūkā. Psiholoģiskais tēls tiek rādīts ar darbības palīdzību.
- sirreāla huiņa nav, lai arī sākumā var šķist.
- par dark and gritty, and/or dystopian grūti pateikt. it kā tonis atgādina lustīgu kosmsku operu, bet brīžiem kļūt samērā dark.