THE BLOG - state of mind

vakar biju aizlaidis līdz jūrai, kur kļuvu par kādām pāris tonnām vieglāks, un tad drusku pa virsu uzēdu meloni. tas bija lieliski. mani pēc tam izmeta centrā pie cēsu ielas un es secināju, ka autobuss vairs neiet. I was like - eh fuck it, who cares - un sāku iet kaut kādā virzienā. es pēc tam sevi atceros kaut kur pie centrālās stacijas, kur man palika slikti no cilvēkiem, kas vazājas apkārt un bauda nakts dzīvi; pēc kāda laika biju uz salu tilta, kur es lūkojos tumšajā ūdenī un priecājos par atspulgiem; pēc tam es gulēju zālē kaut kur ceļa malā un skatījos debesīs; nākamais - jau slēdzu vaļā dzīvokļa durvis. laiks bija pazudis, un spēka man pietika, lai vēl nostaigātu pāris reizes apkārt zemeslodei.

šorīt man bija nepārvarama vēlme kārtot un slaucīt, jo viss liekas pārāk netīrs. ir daudz pretīgāk pieskarties lietām, ja vien neesmu tām pārbraucis pāri ar mitru lupatu. viss te ir tik smags. gribējās arī atbrīvoties no visādām mantām, tapēc vienkārši izmetu ārā viena skapja saturu.

hell yes.