fear and loathing
Sep. 4., 2011 | 09:27 pm
No:: her_crow
nupat izgāju DEUS EX: HUMAN REVOLUTION. nē nu, es pat nezinu, ko lai saka. šī spēle bija kaut kas īpaši patīkams. lielisks stāsts un vēl lieliskāks soundtracks, aptveroša atmosfēra, interesantas sižetiskas izvēles, vobšem better than sex. definitely.
vienīgais, kas man vienmēr spēlēs ir besījis - roboti. nu tie droni, kas ripinās apkārt uz maziem ritentiņiem un ir aprīkoti ar ieročiem. man vienmēr viņi ir izraisījuši paniskas bailes, un es nesaprotu kapēc. like, šajā spēlē varēja uzhakot termināli un nospiest pogu, kas pavērš šos robotus pret citiem cilvēkiem, un tad skatīties asinspirti. katrā šādā ainā es sēdēju uz krēsla malas, iekrampējies galdā, pa vidu starp vieglu triumfu un pilnīgu izmisumu. es vēl atceros, kad kādreiz spēlēju KOTOR, kur arī bija vesela kosmosa stacija, kur kalpotājroboti bija pavērsušies pret strādniekiem - arī toreiz manī valdīja nenormāla panika, kad es vazājos pa tās stacijas gaiteņiem. like, man šie viegli uzhakojamie roboti sagādā daudz lielākus emocionālus pārdzīvojumus nekā DEAD SPACE spēlēšana. es absolūti viņus ienīstu kā sugu.
otherwise manā dzīvē vēl notiek visāda neinteresanta huiņa, kas ir saistīta ar dzīviem cilvēkiem, viņu savstarpējām attiecībām un tādu vispārīgu neadekvātumu uzvedībā. Aivai vakar bija diezgan jauka sālsmaize, pēc kuras šorīt ar Andžu, Gunču, Aivu un Lindu aizlaidām paēst brokastis uz vērmanīti un pēc tam iesēdējām tērbatas coffee innā. rīts bija silts, pozitīvs un ļoti patīkams līdz brīdim, kad ieradās Kikis un uzzināja, ka mēs visi esam gulējuši vienā gultiņā ar Aivu, pēc kā no viņa sekoja jautājums - nu tad kuram no jums man ir jāiedur skrūvgriezis muguras augšdaļā? - kam piebiedrojās viņa labākā dusmu seja un vājš mēģinājums likt savai balsij izklausīties biedējoši. man droši vien papildus komentāru nebūs, jo man ir bail no skrūvgrieža savās ķermeņa daļās.
droši vien tagad atkal jāpievēršas eskeipismam Patrika Rotfusa King Killer Chronicles veidolā, jo nevaru iedomāties neko interesantāku, ko šobrīd iesākt ar savu dzīvi.
vienīgais, kas man vienmēr spēlēs ir besījis - roboti. nu tie droni, kas ripinās apkārt uz maziem ritentiņiem un ir aprīkoti ar ieročiem. man vienmēr viņi ir izraisījuši paniskas bailes, un es nesaprotu kapēc. like, šajā spēlē varēja uzhakot termināli un nospiest pogu, kas pavērš šos robotus pret citiem cilvēkiem, un tad skatīties asinspirti. katrā šādā ainā es sēdēju uz krēsla malas, iekrampējies galdā, pa vidu starp vieglu triumfu un pilnīgu izmisumu. es vēl atceros, kad kādreiz spēlēju KOTOR, kur arī bija vesela kosmosa stacija, kur kalpotājroboti bija pavērsušies pret strādniekiem - arī toreiz manī valdīja nenormāla panika, kad es vazājos pa tās stacijas gaiteņiem. like, man šie viegli uzhakojamie roboti sagādā daudz lielākus emocionālus pārdzīvojumus nekā DEAD SPACE spēlēšana. es absolūti viņus ienīstu kā sugu.
otherwise manā dzīvē vēl notiek visāda neinteresanta huiņa, kas ir saistīta ar dzīviem cilvēkiem, viņu savstarpējām attiecībām un tādu vispārīgu neadekvātumu uzvedībā. Aivai vakar bija diezgan jauka sālsmaize, pēc kuras šorīt ar Andžu, Gunču, Aivu un Lindu aizlaidām paēst brokastis uz vērmanīti un pēc tam iesēdējām tērbatas coffee innā. rīts bija silts, pozitīvs un ļoti patīkams līdz brīdim, kad ieradās Kikis un uzzināja, ka mēs visi esam gulējuši vienā gultiņā ar Aivu, pēc kā no viņa sekoja jautājums - nu tad kuram no jums man ir jāiedur skrūvgriezis muguras augšdaļā? - kam piebiedrojās viņa labākā dusmu seja un vājš mēģinājums likt savai balsij izklausīties biedējoši. man droši vien papildus komentāru nebūs, jo man ir bail no skrūvgrieža savās ķermeņa daļās.
droši vien tagad atkal jāpievēršas eskeipismam Patrika Rotfusa King Killer Chronicles veidolā, jo nevaru iedomāties neko interesantāku, ko šobrīd iesākt ar savu dzīvi.