THE BLOG

vēloties kaut kā kompensēt savas četras dimensijas, nolēmu paskatīties kaut ko stulbu. noskatījos visus pitbull klipus. viņš vispār ir samērā glīts vīrietis, bet viņš visu laiku savelk uz augšu labo mutes kaktiņu tādā īpaši pretīgi žurciskā veidā, kā rezultātā viņš izskatās pēc šausmīgi gluma mērkaķa. točna, tam smaidam ar līkumu ietu pilnīgi visas sievietes. nu bez izņēmuma. bet nu pohuj, pēc viņa daiļrades spriežot, sievietēm smadzeņu nav vispār, un viņas ir domātas tikai drāšanai un pakaļas kratīšanai. visos savos gabalos viņš dzied tikai par sieviešu drāšanu un grupņikiem, brīžiem pat "lirikās" ir atradusies vieta product-placement'am. jā, un visos klipos viņam virsū kāpj visādas hot sievietes, un viņu sejās ir acīmredzama iekāre. nu vispār jau labs bizness čalim.

bet es totāli tagad jūtos stulbāks.

It has been proposed that our space actually possesses a slight four-dimensional hyperthickness, so that the ultimate components of our nervous system are actually higher dimensional, thus enabling the human brain to imagine four-dimensional space(Hinton, 1888, 1904; Rucker, 1977). If this is the case, then the three-dimensional nets of neurons that code thoughts in our brain may form four-dimensional patterns to achieve four-dimensional thought.

Can we see into the 4th dimension and have four-dimensional thoughts? Yes, we can.

Proof (see Rucker, 1977, 1984): If you look at a Necker cube for a while, it spontaneously turns into its mirror image and back again. If you watch it do this often enough, the twinkling sort of motion from one state to the other begins to seem like a continuous motion. But this motion can only be continuous if it is a rotation in four-dimensional space. The mathematician August F. Möbius discovered in 1827 that it is in fact possible to turn a three-dimensional solid object into its mirror image by an appropriate rotation through four-dimensional space (a.k.a. hyperspace rotation).Thus, it is actually possible for our minds to perform such a rotation. Therefore, we can actually produce four-dimensional phenomenon in our minds, so our consciousness is four-dimensional.

[Eric W. Davis in AFRL-PR-ED-TR-2003-0034]

patīk, kad var atrast šādas pērles visādā vecā mūzikā.

Can't you feel our souls ignite
Shedding ever changing colours, in the darkness of the fading night,
Like the river joins the ocean, as the germ in a seed grows
We have finally been freed to get back home.

this is Beltane.



( ... tālāk ... )

twitterī visi dara savu apzinīgā pilsoņa pienākumu un nopeļ gan lācīša nosaušanu, gan faktu, ka cilvēki par to pārdzīvo. @curiha raksta: "Katru dienu finansējuma trūkuma dēļ mirst bērni un pieaugušie, bet līdzjūtība aiziet lāčiem un pazudušiem slavenību kaķiem. #cilveki"

gribējās viņai kaut ko uzdirst, bet twitterī nepietiek vietas manam naidīgajam komentāram. varētu viņai uzrakstīt "grow up, pasaule ir pretīga vieta", bet tas ne uz mirkli neatspoguļo manu patieso un malām pāri plūstošo naidu pret šo self-righteous personu. tā vietā gribējās aizsūtīt "nupat pa radio dzirdēju, ka lācenes ādu izmantos izbāzenim. cerams, ka tagad Tu jūties labāk", bet tas būtu pārāk pretenciozi un varbūt pat parādītu, ka man rūp viņas viedoklis.

nu labi jau labi. rūp. un kā vēl. so yeah, kaut kādi pidari nošāva kaut kādu lācīti, visiem tagad ir jauns jājamzirdziņš - pa radio intervijas ar slef-proclaimed speciālistiem; visas ziņas pilnas par to, ka neviens neprot darīt savu darbu un varēja tak jau arī nešaut nost; visādi filosofi sāk murgot par to, ka sabiedrība nav izaugusi un neprot adekvāti novērtēt nāvi; kaut kādi dzīvnieku aizstāvji dirš par to, ka turēt dzīvniekus nebrīvē ir slikti; principā katrs, kam nav slinkums, tagad var burļīt sūdus un dirst, kamēr lāča šāvējs aizkūpina cigāru un pasaka kaut ko no sērijas "jipikāijē, mazerfaker". nu tā ir pieņemts. bet kad atnāk the most holy person un iekakā komentāru par slimiem bērniem, man uzreiz gribas sniegties pēc kaut kāda sitamā. vnk FUCK YOU, slimo bērnu aizstāvi, humānisms ir meli un tu esi tupa dura!!!

nu tā skaidrības labad, man tas lācis pie dirsas, tāpat kā visi komentētāji un viedokļi. vienkārši hroniski nevaru ciest cilvēkus, kas pie katras izdevības piemin slimus bērnus un to, kā viņiem vajag palīdzēt, nevis nodarboties ar jebko citu. un jā, slavenību kaķi ir daudz foršāka lieta nekā slimi bērni.

it will be easy to forget our walk through the foggy night, and I will feel nothing. no thoughts cross my mind, and it seems my voice hails from the bottom of an abyss. her voice and her touch travel to me as if through a thick haze and great distance. we speak words that have meaning, and words that are lies. we lie in the darkness and try to find some way to cope with what we are. I fall asleep and dream of places above the clouds, where one can see the paths of events. vertiginous probability trance tells me of roads we would walk and the terrible sadness at the end of each. I have no clue how to solve her labyrinths and magnets and fountains of fire. I have no clue.

šorīt atkal pēc ilgāka laika sanāca braukt ar autobusu, un tā vietā, lai uzvilktos par pilsētas ceļu slikto stāvokli, bija laiks pārdomāt visādas lietas. piemēram par Bondara kvestu pēc patiesības. visgaišākās šī kvesta izpausmes notika divas nedēļas pēc kārtas DJ dzīvoklī, kur mēs sestdienas vakarā slinki cilājām kaut kādas glāzes. vienā reizē cieta gan Beāte, kad Bondars viņai uzklupa par tēmu, kad viņa darīs publiskas savas attiecības ar mani, jo viss jau esot tik acīmredzams, ka praktiski durot ārā viņa acis, gan arī arī es, kad Bondars man jautāja, kapēc es feisbukā neesmu nomainījis savu attiecību statusu. nedēļu vēlāk iekšā dabūja Silva, kad Bondars metās viņai virsū par to, kapēc viņa nepadara visiem zināmas savas attiecības ar Niču.

tas viss (nu, Bondara tonis galvenokārt) man atgādināja par vienām citām episkām attiecībām šajā kompānijā - atcerējos laikus, kad Žaņa sāka medīt Axelu. kaut kā tas visu laiku bija tā pieklusināti un par to varēja paņirgāties tikai tā mēreni, bet tā kā uz Axelu acis meta vairākas beibes, tad Žaņa, vinnējot sacensībās, ne mirkli nekavējās paziņot par savu uzvaru, tādējādi izbeidzot jebkādu sāncensību. Lai arī par šo Žaņai žetons, jo tas ir viens no sakarīgākajiem taktiskajiem lēmumiem viņas mūžā, tas pavēra durvis nenormālai ņirgāšanās lavīnai. vai jūs vispār atceraties, CIK ĻOTI visi ņirgājās par šo pāri? droši vien, ka ir jau pirmirsies, jo šobrīd Axels+Žaņa šķiet kā pats par sevi saprotams lielums, BET ES ATCEROS! un vēl es atceros, ka vienu dienu mēs kārtējā ņirgāšanās lēkmē secinājām, ka šādi ņirgājoties ir jau pagājis PUSGADS, un ka vajadzētu tā kā pierimt, jo vairs nav smieklīgi. not! jo tas turpinājās vēl kādus divus vai trīs mēnešus, līdz beidzot visi pie šīm attiecībām pierada, vai arī beidzās visi joki, šo daļu neatminos pārāk skaidri.

varētu protams dirst par šo kompāniju ilgi un daudz, bet vienreiz man Silva teica: "Iedomājies, cik mēs esam laimīgi, ka mums ir draugi! ir taču cilvēki, kuriem nekā tāda vispār nav, ne draugu, ne kompānijas, ne šādu kopīgu lielu pasākumu. mums ir paveicies!" un patiesībā es aizvien vairāk viņai piekrītu, ka ir paveicies. es piemēram varu bondaram sejā teikt, ka es vēlos, lai viņu nobrauc autobuss, un viņš tapēc man nesit pa seju, bet tikai pasmejas, un tas ir awesome.

Tātad esot pienācis pavasaris un laiks iztīrīt savu ziemas migu. Visi, kas vēlas tikt vaļā no apnikušām mantām, sestdien nāk uz pasākumu Atīša mājā. Var arī nākt meklēt kādas jaukas pērles, ko iegūt no biedriem. Mantas iespējams atdot vai arī izsolīt. Neaprobežojamies ar drēbēm, būs pieejamas grāmatas, tehnika, rotas un pat mēbeles.

Tā kā šis ir pēdējais mēnesis, kad Axa ar Ati uzturas Bārbeles ielā, tad ir plānots ne tikai apmainīties ar mantām, bet vakarā arī kārtīgi atvadīties no Bārbeles ielas mājas.
Pasākums sāksies nākamsestdien, 21. aprīlī, pa dienu 12os, un turpināsies vakarā. Drīkst nākt kā uz vakaru, tā arī dienas mantu kratīšanu.

Lūdzu pieteikties iepriekš, ja plānojat ierasties un arī ņemt līdzi mantas, feisbukā ir izveidots pasākums.

skatos kā Gunča fočējas Īrijā, un domāju, ka es dzīvoju nepareizā vietā. uz tās salas visi dabas ritmi ir daudz foršāki un kaut kā jūtas "pareizāki", ar domu - viņiem pavasarī tiešām ir zaļš pavasaris. kādreiz būs tur jānodzīvo kāds laiks, kaut vai tikai dabas pēc.

"People once believed, that when someone dies, a crow carries their soul to the land of the dead. But sometimes, something so bad happens, that a terrible sadness is carried with it and the soul can't rest. Then sometimes, just sometimes the crow could bring that soul back to put the wrong things right"

darbā klausamies The Crow soundtracku. tāda sajūta, ka drīz atkal jānoskatās filma.

give it a try - Kid Rock - Warm Winter!

kaut kā pēdējās dienās sanāk dažādas vārdu apmaiņas par visādiem eksistenciāliem jautājumiem, un man lēnām pret šādām runām sāk izveidoties nepatika. atmetot jebkādus konkrētus apgalvojumus par jebkādām tēmām, visas šīs huiņu diskusijas vienojošā tēma ir tāda, ka lielākoties cilvēkam ir svarīgi justies pārliecinātam par saviem uzskatiem, un gandrīz vienmēr viņam gribas, lai citi viņam piekrīt. nav runa ne par kādiem konkrētiem uzskatiem, bet gan par cilvēka vēlmi justies komfortabli tajā, ko viņš zina. just human nature.

nu lūk, man liekas, ka es nekad nejutīšos komfortabli ne ar kādiem uzskatiem. nu pilnīgi nekas neliekas labs diezgan. varbūt vienkārši vajadzētu koncentrēties uz kādu sfēru, kas nav divdomīga vai filosofiska ne mazākajā mērā, un kļūt par tās speciālistu. at least there would be a sense of achievement.

Standing inside a given belief system, canonical claims always seem ‘obviously true,’ so much so that we reflexively use them as the yardstick of other belief systems, while remaining utterly oblivious to the fact that others are doing the exact same thing with the same depth of conviction. We seem to forget that having conviction, no matter how soulful or meaningful or redemptive, is as much an indicator of deception as it is of accuracy. Ignorance is invisible, after all.

Thanks to psychological mechanisms like confirmation bias, fundamental attribution error and self-exceptionalism, we’re quite content with the embarrassing notion that we somehow just ‘lucked into’ the one true belief system. And why not, when it’s the only yardstick we have? Everything else has to come up short. Outsiders are judged and found wanting.

she leaned against the huge stone formation and closed her eyes, listening to the forest, letting its gentle flow pour through her, living and breathing. the stone was still warm from the day's sun, and she let the warmth penetrate her. everything became distant and silent as she blended into the night, cadence of her breath matching the rhytm of forest. behind every breath there was a falling sensation, deepening her trance, until her pitch was finally in tune with overmind of the forest itself. roots intersecting beneath her feet, interacting with a strange melody that felt like waves. billions of synapses, all interconnected, all a part of the same entity. every particle of her being wanted to dive in and flow along the melody of waves, but the warm stone was monumentally lifeless across her back, its strange emptiness and resilience to enveloping melody of the forest was like an anchor to reality of her own existence.

- WHAT DO YOU SEE? - an overwhelming melody flowing through her consciousness. an impossibly strong sensation that left her speechless - I CAN NOT SEE, TELL ME WHAT DO YOU SEE!
- Power - a feeble whisper in comparison to the melodic presence of the overmind - I can see your power...
- A HUNTER... - its voice resonated across her being, reverberating in her metaspace
- ...on a hunt for power - her own melody steady now, making her presence unavoidable, something to be reckoned with.
- COME THEN - strange sadness flowing in the melody - IF YOU KNOW WHERE I AM

ja nu ir viens jautājums, uz ko man konkrēti bail atbildēt, tad tas ir šis - kas ir serveris? uz to ir praktiski neiespējami atbildēt cilvēkam, kas par to jau nezina, so mēs nonākam dīvainā situācijā, kas man atgādina apļveida kompozīciju un dalīšanu ar nulli. es atceros, ka reiz mēģināju Silvai stāstīt kas ir serveris, un šī pieredze bija tik traumējoša, ka beigās pilnīgā izmisumā es iedevu viņai palasīt wikipēdijas ierakstu, bet tas tāpat nepalīdzēja iegūt absulūti pilnīgu priekšstatu, un ne jau nu tapēc, ka Silva būtu stulba; generally viņa ir daudz apķērīgāka par mani.

so, šodien man zvana māte un saka, ka viņai skolā atveda serveri un viņai gribas zināt kas tas ir, un ko ar to lai tagad dara. knapi noturējos un nesāku kliegt klausulē, jo doma par šīs lietas skaidrošanu tādam cilvēkam kā mana māte, kas vēl nesen domāja, ka faili glabājas iekšā programmās, likās kā ļaunākais murgs. lai glābtu savu veselo saprātu un nervus, man nācās viņai samelot, ka man nav ne jausmas, kas tas par zvēru.

man nepatīk skaidrot šādus jēdzienus, jo to pilnīgai izprašanai ir vajadzīgs izskaidrot vēl vismaz 50 citus jēdzienus, kas katrs arī ir saistīti ar kaut ko... nu murgs karoče. man kā cilvēkam, kas ir bijis ieracies kompī jau no agra vecuma, visas šīs lietas ir kļuvušas skaidras over a period of time, bet pamēģināt par to tagad pastāstīt cilvēkam, kas uzskata ka internets = draugiem.lv, liekas galīgi neiespējami. nu labi, varbūt tik ļauni ar manu māti nav, bet es toč zinu, ka viņa nespēs būt par servera operatoru, kas tagad obviously ir viņas pienākums.

bļa kā man besī ārsti un ņemšanās ar viņiem. man sāp zobi, nu tik ļoti, ka nolēmu beidzot pārvarēt savu besi un aiziet pie zobārsta. protams, ka normālam mirstīgajam nav iespējams nekur pierakstīties pie zobārsta uz nākamo dienu, pat ja tu raudi klausulē, ka nāve tevi jau pa pusei sagrābusi. nolēmu, ka jāizmanto savas mammas talanti. viņa brīnumainā kārtā varēja mani pierakstīt šorīt pie zobārsta poliklīnikā, kas ir blakus manai mājai. man liekas, ka tas ir tāds mammu talants, ko es nekad mūžā neapgūšu, bet nu whatever. tiku pie zobārsta starp diviem pierakstiem pa vidu.

zobārsts vienam zobam izņēma aizvēsturisku plombi, un ielika pagaidu plombi, un man ir sajūta, ka tā huiņa manā mutē tūlīt izšķīdīs, kaut gan sāpes nav pārgājušas galīgi nemaz. vēl zobārsts mani sabāra un lika pierakstīties pie higiēnista. pieeju reģistratūrā un izrādās, ka uz higiēnistu jāgaida divas nedēļas. nu labi, pierakstos. jautāju, kad nākamreiz varu nākt pie zobārsta, un man atbild, ka pēc mēneša. man jau sāk rasties vēlme plēst laukā matus un skriet uz riņķi bļaujot. karoče pasūtu viņus visus dirst.

piezvanu uz veselības centru 4 un tur ir šāda saruna
- sveiki, es gribu rīt pie higiēnista
- viņam tāds papilns kalendārs
- gan jau kāda brīva vietiņa atradīsies, ne?
- jums ir polise vai maksāsiet skaidrā?
- skaidrā
- jā lūdzu, protams, kurā laikā jums vajag?

viss šis mani nokaitināja šausmīgi. reizēm man ir sajūta, ka man patīkamāk būtu nomirt, nekā jebkādā veidā sevis sasaistīt ar visu to haosu un huiņu, kas valda ārstniecības nozarē.

Vakar biju uz tepiķa pasākumu, kurš sākumā bija tīri jauks, jo varēja satikt tepiķi un citus sen neredzētus cilvēkus, kas bija diezgan pozitīvi. Bet uz diviem naktī jau sāka likties, ka man vieglāk būtu sev nogriezt abas kājas nekā palikt tajā pasākumā. Aizgāju mājās un normāli pagulēju.

I guess writing has always been a coping mechanism for me. every time I have a strong emotion I feel that I must write, put it somehow in words and come to terms with it. I am always seeking understanding of my actions and my emotions, so I guess the writing is just and extension of this compulsive thing.

in her eyes a different smile tonight. finally a smile so bright that it keeps me on the verge of sadness. finally a true awareness, one that can tear apart the smothering madness of long dark nights filled with unspeakable things. everything about your sudden conflict is reflected in me, and I feel it as if it was mine; after a while it truly becomes mine and I have no way out of the maze it has built around me with an amazing swiftness.

this time I feel different. beneath all the clutter of useless emotional mass and chatter of thought sounds I feel something that actually belongs to me. and I have not felt it for a very long time...

Brīvdienās bijām divu dienu dzeršanas meditācijas retrītā pie Jēkaba. Pirmais vakars bija salīdzinoši mierīgs, kad mēs trijatā ar Jēkabu un Alfiņu izdzērām litru Jack, piekožot skābus kāpostus, kas laikam mums nodrošina īpašu vietu ellē kā cilvēkiem, kas neciena viskiju. Vakara gaitā pārgājām pie Canadian Special Old, kurš gāja lejā kā benzīns, bet visā visumā kļuva dzeramāks ar katru nākamo glāzīti, kā rezultātā klīst nostāsti par dažādām manām darbībām piecos no rīta, kuras nu nekādi nespēju atcerēties. Kikīša patentētā metode "don't remember, didn't happen" izrādījās apbrīnojami atbilstoša situācijai, un tika izmantota ar lieliskiem panākumiem.

Otrajā dienā pa dienu ar kājām aizgājām nobalsot. Protams, ka lielākā daļa balsotāju bija pilnīgā ķirbī. Žaņa piemēram pie iecirkņa apstājās ar dīvainu sejas izteiksmi, un paziņoja, ka viņa nezina, par ko lai balso. Nebija gan nekādas jēgas viņai kaut ko skaidrot, jo viņa pēc tam neatcerējās, kurā ailē bija ievilkusi krustiņu. Vispār mūsu kompānija balsošanas iecirknī uzvedās kā cūkas, un man pēc skaņas likās, ka daudzi no mums krietni par daudz švīkā savu biļetenu, jo droši vien nav vajadzīgas 158 līnijas, lai uzvilktu vienkāršu krustiņu.

Otrās dienas vakars gan bija salīdzinoši jestrāks. Acīmredzot visi bija ļoti nocietušies tikt prom no pilsētas un zaudēt prātu, tapēc dedzība, ar kādu tika patērēts alkohols, nesa sevī nāvīgu nopietnību. Tas viss beidzās ar to cilvēki tika ar nešanu nesti no pirts uz māju, kaut gan paši nesēji nebija labāki par savu nastu. Atminos, ka kādam (kādai...?) turēju matus, kamēr viņš vēma zem koka, kad izdzirdēju Alfiņa palīgā saucienu. Atlaidu matus, ļaujot kaut kam iekrist ar seju sniegā (cerams, ka ne savos vēmekļos, bet blakus) un gāju meklēt Alfiņu. Pamanīju viņu uz ceļa pa pusei velkot, pa pusei stumjot Renāti, kura lamājās kā jūrnieks par Alfiņa nešanas/stumšanas spējām. Paņēmām Renāti zem abiem pleciem un ar lielām pūlēm uzdabūjām augšā pa slidenajām trepēm. Vienā brīdī otrajā stāvā jutos gluži kā policijas atskurbtuvē, jo pa durvīm tika nesti iekšā delīrijā iegrimuši cilvēki, kas ne par ko nevēlējās nomierināties, jo viņuprāt pārtijs ir tikai nupat sācies. But nobody fucked around, un visi nemiera cēlāji tika piespiesti pie gultas ar segu, kas bija pārāk liels slogs kuslo dzērāju vārgajām rociņām, un katram pie gultas tika nolikts spainīties (un es goda vārds neatceros vai kāds no rīta šos spaiņus iznesa ārā). Nākamajā dienā Axa paziņoja, ka Beāte esot vismīlīgākā "lupatiņa", kādu viņai jebkad ir nācies vākt.

Kopumā jāsaka, ka es šo nominēju par līdz šim labāko pasākumu, kādā šogad esam bijuši.

Runā, ka nākamajās brīvdienās būšot tepiķa pārtijs jeb citiem vārdiem sakot - Andžejs ir Latvijā, un brīvdienās viņš sēdēs uz dīvāna ar savu smaidiņu sejā, kamēr visi viņam uzdos jautājumus no sērijas "nu, kā tie ķīnieši?", un vakara gaitā viņš paliks galīgi grīļīgs, bet smaids no sejas nepazudīs.

pa nakti norenderējās arī 120 kadru animācija ar krūmiem.

es vakar drusku uzpīpēju spaisu, un gandrīz sajuku prātā. droši vien tas izklausās neticami, muļķīgi un varbūt pat arī smieklīgi, tomēr es varu apgalvot, ka pilnīgi nekā smieklīga tajā nebija. ceru, ka šis smalkais notikumu apraksts iedvesmos visus, kas vēlas lietot narkotiskas vielas.

( ... tālāk ... )

long story short - man vakar gluži vienkārši gandrīz noslīdēja jumts. merry christmas.