kā man vakar gāja
Dec. 25., 2011 | 11:40 pm
No:: her_crow
es vakar drusku uzpīpēju spaisu, un gandrīz sajuku prātā. droši vien tas izklausās neticami, muļķīgi un varbūt pat arī smieklīgi, tomēr es varu apgalvot, ka pilnīgi nekā smieklīga tajā nebija. ceru, ka šis smalkais notikumu apraksts iedvesmos visus, kas vēlas lietot narkotiskas vielas.
no sākuma es pilnīgā laimē apgūlos gultā un izbaudīju kā mainās realitāte man apkārt. viss ietinās pats sevī un tika izvilkts uz otru pusi kā zeķe, formas kļuva aizvien bezformīgākas un nenoteiktākas, līdz viss izplūda pilnīgā tumsā un es sapratu, ka esmu kļuvis praktiski akls, manā redzes uztverē tikai fosfēni. tanī brīdī viss vēl bija labi, jo pārējās maņas kļuva daudz spēcīgākas un realitāte man apkārt šķita simts reižu skaidrāk uztverama nekā tas iespējams ar acīm. tad man blakus apgūlās viņa. es viņai pieskāros. brīdī, kad pastiepu roku viņas virzienā, es sapratu, ka sniedzos pēc viņas divas reizes - vienu reizi ātri un skaidri, un otru reizi kā palēninātā murgā. mana uztvere bija sadalījusies divās plūsmās ar apmēram divu sekunžu laika nobīdi, pie tam viena no plūsmām bija šausmīgi palēnināta. abas šīs uztveres plūsmas centās ierakstīties manā atmiņā uzreiz, un manam prātam tas nemaz nepatika. tas bija tik nepatīkami, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt.
līdz ar šo pieskārienu manām abām apziņas plūsmām pievienojās vēl trešā, kas visu uztvēra kā no plūstošiem gaismas pavedieniem veidotas, tukšas formas. palika vēl nepatīkamāk. jau pēc brīža šī uztvere bija kļuvusi par dominējošo un es cauri pavedienu plūsmai sajutu kā manai gultas biedrenei otrā pusē apguļas viņš.
"vai tu saproti, ko mēs tagad darām?" viņa balss un nenormāli nepatīkams sprādziens gaismas pavedienos. viņu abu gaisma spiežas man virsū un mēģina atrast ceļu manī. es jūtu kā mana gaismas forma raujas tuvāk viņiem abiem. raujošais spēks izlīdzinās divās vietās - galvā un kājstarpē - un šie abi punkti aizvien cenšas tuvoties viņu abu klātbūtnei, burtiski plēšot mani gabalos. tajā pat laikā es jūtu, ka mans ķermenis ir kļuvis pilnīgi nekustīgs un nepakustināms. tas slīd prom no manis, aizvien dziļāk gultā, tas šķiet aizvien nevajadzīgāks.
man atgriežas redze. uzplaiksnījumi. istabā ir puskrēsla un viņu abu kailo ķermeņu formas kustas sinhroni ar gaismas pavedieniem. izskatās, it kā pilnīgi visam būtu spoža, plūstoša kontūra no gaismas, jeb tāds kā gaismas rāmis, un visi priekšmeti, ieskaitot viņu abu ķermeņus vidū ir tukši. viss sastāv no gaismas stieplēm. visa realitāte pašā pamatā sastāv no gaismas. no šīs apziņas kļūst neizturami slikti un mani pārņem spēcīgas bailes. es pēkšņi saprotu, ka man ir jātiek prom no viņiem abiem, vai arī man ir beigas. es saplūdīšu ar viņu gaismu, viņu klātbūtne mani iesūks sevī un es sevi pārpūlēšu pretojoties un reizē pārpūlēšu sevi ar viņiem saplūstot kopīgā, pilnīgā ekstāzē.
kaut kur dziļi zem mana uztveres punkta kaut kas sakustas un es tieku ievilkts atpakaļ savā ķermenī, kurš jau atrodas kustībā. sajūtas no vestibulārā aparāta, sajūtas no taustes. es saprotu, ka man vēl ir ceļš atpakaļ, es vēl varu sevi izglābt. es izveļos no gultas un milzīgā palēninājumā mēģinu sasniegt istabas durvis. tik grūti kustēties ir tikai murgos, kur kāds dzenas pakaļ. un man dzenas pakaļ! man ir tikai jāsasniedz durvis un es dzīvošu. otrā pusē ir glābiņš.
"inx, uz kurieni? nāc atpakaļ!"
"es vairs nevaru izturēt, tu saproti?!"
niknums.
es sataustu durvju kloķi, atveru durvis un kails izveļos uz gaiteņa vēsās grīdas. no vēsuma un pilnīgās tumsas paliek nedaudz vieglāk. es nostājos četrrāpus un ar sānu astpiežos pret sienu. kādu laiku vienīgās man uztveramās lietas ir grīdas vēsums, mana ātrā elpa, manas sirds ārdīšanās un apziņa, ka es nupat esmu izglābies no pavisam drošas nāves. es esmu varonis. kā filmās. es esmu IZDZĪVOJIS! iededzas gaisma un Kikīša balss man jautā kā man palīdzēt. es vēlos viņam pateikt, lai mani liek pilnīgā mierā, ka manā uztverē nedrīkst ienākt nekas vairāk par vēso koridora grīdu. es dzirdu pats savu balsi, kas saka "ūdeni", bet es neesmu licis viņai to teikt. jauni uzplaiksnījumi. notikumu plūdums kļūst saraustīts, it kā vienīgajam gaismas avotam kāds būtu pieslēdzis stroboskopu. realitātei trūkst vairāku gabalu, viss ir saraustīts. visi leņķi izskatās dīvaini un nepareizi.
uzplaiksnījums. es esmu kāpņu augšā un Kikis mani mēģina pierunāt kāpt lejā. uzplaiksnījums. es esmu kāpņu vidū un vemju uz sienas, sev uz kājas un laikam arī uz Kikīša. uzplaiksnījums. esmu kāpņu apakšā, Kikis mani paņem aiz paduses ienes istabā. es tieku noguldīts gultā papusei uz sāna, papusei uz vēdera. es piefiksēju šo stāvokli un casually atzīmēju sev prātā, ka vismaz pa nakti nenomiršu no aizrīšanās, ja sanāks vēl vemt. good job, man. liekās apziņas plūsmas ir pazudušas, tagad es esmu vienkārši apreibis, tomēr es atceros iepriekš izjusto un man ir bail.
šīs bailes ir pilnīgi nepārvaramas. no domas par sevis pazaudēšanu gaismas plūsmās kļūst tik nelabi, ka es atkal sāku vemt. šoreiz spainī, kas gādīgi ir nolikts pareizajā vietā. vienīgi vemt vairs nav ko, tapēc vairāki mirkļi aizrit rīstoties pa tukšo un raustoties konvulsijās. es pamazām ieslīgstu miegā. ik pa brīdim naktī pamostos un secinu, ka uztvere lēnām normalizējas. kļūst daudz vieglāk, ja jūt savas balss vibrāciju. un mana balss sarunājas pati ar sevi, es tikmēr stāvu malā. secinu, ka manai balsij ir perfekts britu akcents.
"I have glimpsed the Madness, mister Lovecraft"
"That is the risk of the psychonaut"
"I shall not be performing this again"
"No, you certainly will not"
es ceru, ka šis tiešām iedvesmo jūs visus nekad dzīvē vairs nelietot neko, kas sapiš smadzenēs notiekošo līdz šādai pakāpei. man bija pa īstam bail, un vēl tagad ir nedaudz pretīgi. kad es atceros vakardienas tuvību starp viņiem abiem, man paliek slikti. kad es atceros, ka es biju viņiem abiem tik tuvu, man paliek slikti. kad es iedomājos par generic seksu, man paliek slikti.
man šķiet, ka es esmu sasniedzis augstāko punktu tajā, ko man var sniegt narkotiskas vielas. viss ir izbaudīts. jāmet tam miers.
long story short - man vakar gluži vienkārši gandrīz noslīdēja jumts. merry christmas.
no sākuma es pilnīgā laimē apgūlos gultā un izbaudīju kā mainās realitāte man apkārt. viss ietinās pats sevī un tika izvilkts uz otru pusi kā zeķe, formas kļuva aizvien bezformīgākas un nenoteiktākas, līdz viss izplūda pilnīgā tumsā un es sapratu, ka esmu kļuvis praktiski akls, manā redzes uztverē tikai fosfēni. tanī brīdī viss vēl bija labi, jo pārējās maņas kļuva daudz spēcīgākas un realitāte man apkārt šķita simts reižu skaidrāk uztverama nekā tas iespējams ar acīm. tad man blakus apgūlās viņa. es viņai pieskāros. brīdī, kad pastiepu roku viņas virzienā, es sapratu, ka sniedzos pēc viņas divas reizes - vienu reizi ātri un skaidri, un otru reizi kā palēninātā murgā. mana uztvere bija sadalījusies divās plūsmās ar apmēram divu sekunžu laika nobīdi, pie tam viena no plūsmām bija šausmīgi palēnināta. abas šīs uztveres plūsmas centās ierakstīties manā atmiņā uzreiz, un manam prātam tas nemaz nepatika. tas bija tik nepatīkami, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt.
līdz ar šo pieskārienu manām abām apziņas plūsmām pievienojās vēl trešā, kas visu uztvēra kā no plūstošiem gaismas pavedieniem veidotas, tukšas formas. palika vēl nepatīkamāk. jau pēc brīža šī uztvere bija kļuvusi par dominējošo un es cauri pavedienu plūsmai sajutu kā manai gultas biedrenei otrā pusē apguļas viņš.
"vai tu saproti, ko mēs tagad darām?" viņa balss un nenormāli nepatīkams sprādziens gaismas pavedienos. viņu abu gaisma spiežas man virsū un mēģina atrast ceļu manī. es jūtu kā mana gaismas forma raujas tuvāk viņiem abiem. raujošais spēks izlīdzinās divās vietās - galvā un kājstarpē - un šie abi punkti aizvien cenšas tuvoties viņu abu klātbūtnei, burtiski plēšot mani gabalos. tajā pat laikā es jūtu, ka mans ķermenis ir kļuvis pilnīgi nekustīgs un nepakustināms. tas slīd prom no manis, aizvien dziļāk gultā, tas šķiet aizvien nevajadzīgāks.
man atgriežas redze. uzplaiksnījumi. istabā ir puskrēsla un viņu abu kailo ķermeņu formas kustas sinhroni ar gaismas pavedieniem. izskatās, it kā pilnīgi visam būtu spoža, plūstoša kontūra no gaismas, jeb tāds kā gaismas rāmis, un visi priekšmeti, ieskaitot viņu abu ķermeņus vidū ir tukši. viss sastāv no gaismas stieplēm. visa realitāte pašā pamatā sastāv no gaismas. no šīs apziņas kļūst neizturami slikti un mani pārņem spēcīgas bailes. es pēkšņi saprotu, ka man ir jātiek prom no viņiem abiem, vai arī man ir beigas. es saplūdīšu ar viņu gaismu, viņu klātbūtne mani iesūks sevī un es sevi pārpūlēšu pretojoties un reizē pārpūlēšu sevi ar viņiem saplūstot kopīgā, pilnīgā ekstāzē.
kaut kur dziļi zem mana uztveres punkta kaut kas sakustas un es tieku ievilkts atpakaļ savā ķermenī, kurš jau atrodas kustībā. sajūtas no vestibulārā aparāta, sajūtas no taustes. es saprotu, ka man vēl ir ceļš atpakaļ, es vēl varu sevi izglābt. es izveļos no gultas un milzīgā palēninājumā mēģinu sasniegt istabas durvis. tik grūti kustēties ir tikai murgos, kur kāds dzenas pakaļ. un man dzenas pakaļ! man ir tikai jāsasniedz durvis un es dzīvošu. otrā pusē ir glābiņš.
"inx, uz kurieni? nāc atpakaļ!"
"es vairs nevaru izturēt, tu saproti?!"
niknums.
es sataustu durvju kloķi, atveru durvis un kails izveļos uz gaiteņa vēsās grīdas. no vēsuma un pilnīgās tumsas paliek nedaudz vieglāk. es nostājos četrrāpus un ar sānu astpiežos pret sienu. kādu laiku vienīgās man uztveramās lietas ir grīdas vēsums, mana ātrā elpa, manas sirds ārdīšanās un apziņa, ka es nupat esmu izglābies no pavisam drošas nāves. es esmu varonis. kā filmās. es esmu IZDZĪVOJIS! iededzas gaisma un Kikīša balss man jautā kā man palīdzēt. es vēlos viņam pateikt, lai mani liek pilnīgā mierā, ka manā uztverē nedrīkst ienākt nekas vairāk par vēso koridora grīdu. es dzirdu pats savu balsi, kas saka "ūdeni", bet es neesmu licis viņai to teikt. jauni uzplaiksnījumi. notikumu plūdums kļūst saraustīts, it kā vienīgajam gaismas avotam kāds būtu pieslēdzis stroboskopu. realitātei trūkst vairāku gabalu, viss ir saraustīts. visi leņķi izskatās dīvaini un nepareizi.
uzplaiksnījums. es esmu kāpņu augšā un Kikis mani mēģina pierunāt kāpt lejā. uzplaiksnījums. es esmu kāpņu vidū un vemju uz sienas, sev uz kājas un laikam arī uz Kikīša. uzplaiksnījums. esmu kāpņu apakšā, Kikis mani paņem aiz paduses ienes istabā. es tieku noguldīts gultā papusei uz sāna, papusei uz vēdera. es piefiksēju šo stāvokli un casually atzīmēju sev prātā, ka vismaz pa nakti nenomiršu no aizrīšanās, ja sanāks vēl vemt. good job, man. liekās apziņas plūsmas ir pazudušas, tagad es esmu vienkārši apreibis, tomēr es atceros iepriekš izjusto un man ir bail.
šīs bailes ir pilnīgi nepārvaramas. no domas par sevis pazaudēšanu gaismas plūsmās kļūst tik nelabi, ka es atkal sāku vemt. šoreiz spainī, kas gādīgi ir nolikts pareizajā vietā. vienīgi vemt vairs nav ko, tapēc vairāki mirkļi aizrit rīstoties pa tukšo un raustoties konvulsijās. es pamazām ieslīgstu miegā. ik pa brīdim naktī pamostos un secinu, ka uztvere lēnām normalizējas. kļūst daudz vieglāk, ja jūt savas balss vibrāciju. un mana balss sarunājas pati ar sevi, es tikmēr stāvu malā. secinu, ka manai balsij ir perfekts britu akcents.
"I have glimpsed the Madness, mister Lovecraft"
"That is the risk of the psychonaut"
"I shall not be performing this again"
"No, you certainly will not"
es ceru, ka šis tiešām iedvesmo jūs visus nekad dzīvē vairs nelietot neko, kas sapiš smadzenēs notiekošo līdz šādai pakāpei. man bija pa īstam bail, un vēl tagad ir nedaudz pretīgi. kad es atceros vakardienas tuvību starp viņiem abiem, man paliek slikti. kad es atceros, ka es biju viņiem abiem tik tuvu, man paliek slikti. kad es iedomājos par generic seksu, man paliek slikti.
man šķiet, ka es esmu sasniedzis augstāko punktu tajā, ko man var sniegt narkotiskas vielas. viss ir izbaudīts. jāmet tam miers.
long story short - man vakar gluži vienkārši gandrīz noslīdēja jumts. merry christmas.