THE BLOG

nu ko, sākas gada vientuļākais laiks, kad visi draudziņi dodas pie savām ģimenēm, un man nav ko darīt. citus gadus vismaz varēja uzspēlēt world of warcraft, bet šogad laikam negribas spēlēt pilnīgi neko. varētu gan aiziet kaut ko padzerties pie DJ, bet nu tas tikai tādā gadījumā, ja mums nav jādzer divatā; ir tikai viens cilvēks, ar ko es jebkad esmu spējis dzert divatā, un nenomirt aiz garlaicības, un diemžēl tas nav DJ. lai nu kā, kaut ko vajag iesākt. tipa iesildīties pirms rītdienas došanās pie Gunāriņa.

“Scientific discoveries”, Einstein wrote, “are not made logically. They acquire logical form only later, when being described. A discovery, even the tiniest one, is always an insight. The result comes from the outside and so unexpectedly that it seems somebody helped you find the answer.”

laikam būs jāsāk agrāk braukt uz darbu, jo pēdējā laikā esmu pamanījis trendu, ka pēc desmitiem visi sabiedriskie transporti ir pilni ar cūkām. nu, gluži kā tādi lopu vagoni. manai smalkajai un jutīgajai dvēselei tas ir pārāk nepatīkami, un es ļoti ciešu.

piemēram šodien braucu sestajā tramvajā un redzu, ka katrā pieturā raušas iekšā visādi smirdīgi cilvēki netīrās drēbēs; visi kā viens knapi turas kājās, klepo kā tuberkulozes slimnieki un viņu sarunas atgādina kaut kādu guttural deep-speak. bļa, vienā brīdī jau liekas, ka man apkārt notiek kaut kāda dēmonu invāzija, un man ir bijis lemts nonākt šīs 'dēmoni vs cilvēki' kaujas avangardā. fuuuu, būtu man kaut kādi ieroči, es noteikti ietu uzbrukumā, and I would smite them all in His name, jo tā vispārējā smirdoņa tramvajā jau sāk sasniegt kritisko punktu. bet tad pēkšņi pienāk Pērnavas ielas pietura un visi necilvēki lielā vilnī izbirst no tramvaja, paķer savus spieķus rokā un skriešus dodas pareizticīgo katedrāles virzienā, kur no rītiem dod haļavno zupiņu. tie absolūtie necilvēki ir zaudējuši pēdējās prāta paliekas - an epic battle ensues, viņi grūstās un ķeksē viens otru ar spieķiem, lai tikai varētu nostāties izdevīgākā pozīcijā zupas rindā. es stāvu un blenžu uz to visu, un tad piefiksēju, ka man vnk natūrā ir atkāries žoklis.

jā, nu, šis mans piedzīvojums plus kāda policista vaļsirdīga vēstule pēc slepkavības Dimitera kaimiņos, un es sāku satraukties, jo tumsas spēki ir REĀLI un tie ir man visapkārt.

bļe, tas pimpis Kivičs laikam ir sadomājis nospert manus pikaplainus.
"Kaut kas tajā ir, jūtu dažādas enerģētikas," nopietni atzīstas Andris.

šorīt braucot uz darbu mikriņā mani atkal pārņēma dusmas un žēlums par vidi, kurā man nākas dzīvot. šorīt mikriņa kontingents sastāvēja no kādām piecām pusmūža sievietēm un viena jauna čalīša. nevarēja īsti saprast, vai minētās sievietes ir slimas ar visām iedomājamajām slimībām, vai arī vienkārši visas dodas uz konkursu "desmitgades episkākās paģiras". kad kāda no viņām ierunājās vai drusku nošņaukājās man gribējās lekt ārā un skriet uz tuvāko vietu, kur var nomazgāties ar īpaši spēcīgām ķimikālijām, un atlikušo mūžu mikriņos pārvietoties tikai biohazard tērpā.

nujā, tad vienā pieturā beidzot iekāpj viena tante, kas pēc izskata nav ne paģiraina, ne slima, un man jau liekas, ka viss iet uz labo pusi, bet tad viņa uzgrūžas vienai no tām paģirainajām vecenēm un tā vecene kaut ko nesaprotamu noburkšķ. iekāpjošā tante uzmet īsu, vērtējošu skatienu pohainajai tantei, un sāk lamāties tā, ka pat man saceļas mati stāvus. no sākuma es izjūtu ļaunu prieku par to, ka "miss pohas" tik lieliski dabū iekšā, bet pēc kāda laika es saprotu, ka tai iekāpušajai tantei lamuvārdi laikam nebeigsies nekad. viņa vienkārši neapstājas, muld un muld, aizvien pārsteidzot pasažierus ar saviem patiesi neizsmeļamajiem "mata" krājumiem.

pie latgalītes iekāpj vēl viena persona, kas ir vai nu pirms maza brīža sadzērusies tosolu un tagad mirst, vai sirgst ar konkrētu plaušu karsoni. viņa pieklepo visu mikriņu, šņauc puņķus plaukstās un tad AIZIEK turamās stangas un krēslu atzveltnes, šūpojas tā it kā atrastos uz kuģa vētrā, un visu laiku piepūš vaigus it kā tūlīt taisītos vemt. tas vienkārši manam nabaga prātam bija konkrēti par daudz un es vienkārši izkāpu pie tuvākā luksofora.

gāju kājām un apsolīju sev, ka tiekot pie kaut kādas nebūt varas, es noteikti pavēlēšu atbrīvot valsti no šādiem cilvēkiem. nu tipa komisija ies pie katra iedzīvotāja un novērtēs, vai viņš gadījumā nav CŪKA, kas jānošauj.

yeah, katru reizi, kad aizeju ar eostre uz vecrīgu, man pēc tam piemetas kārtīgas iesnas. es nesaprotu, kas par sūdu. nu, varbūt, ka pie vainas ir tas, ka es katru reizi pirms tam esmu sevi vairākas nedēļas vārdzinājis neguļot un dzerot gandrīz katru vakaru. bet tik un tā.

vēl it kā vajadzētu rakstīt par to, ka joprojām nav slēgta apspriede par jaunā gada svinēšanu, bet man pohuj. svinēt nav kur, un nevienam tas neinteresē. noteikti dienu pirms jaunā gada visi man zvanīs un prasīs "kur ir pārtijs?", bet man būs pie kājas, hoho. nē, nu labi, nebūs man pie kājas, bet es tur neko nevarēšu darīt. ar to visu es gribēju teikt - ja tev šis jautājums ir aktuāls, tu drīksti to risināt.

ai bļin, bišķi vakar padzēros medalu. šodien liekas, ka mirstu! es pat neizdzēru daudz, laikā biju mājās un iekritu gultā, bet šodien liekas, ka acis sprāgst ārā, ja stingrāk pasper soli. un visu vēl ļaunāku padara tas, ka mans galds ir gulēšanai varen neērts un mani kolēģi VISU RĪTU augstās balsīs strīdas par nacionālām tēmām.



šad tad viņi padiršas skype, pārējā laikā pilnā rīklē bļauj viens uz otru. un tam visam fonā ir uzgriezts Imants Daksis, kurš savā spalgajā balsī no visa spēka bļauj "pretī brāļu kapiem rietošā sauleeeee"

kill me now.

through the light haze of many drinks you watch her and you realize that there actually are people that make your heart race. a strange and unknown feeling, which pushes you into overdrive and silly craziness that leave you spent after a couple of hours. still, the wish persists - you want to take her home and have your way, regardless of any consequence. you feel that you would betray every cause in the blink of an eye just to have the one night with this shining creature. you watch her with increasing awareness that her every move is a manifestation of everything that is beautiful and perfect in this world. well, at least this feeling is known to me.

I also know that in the morning you often wonder what the hell was wrong with your perception, because every other plaything is far from any kind of perfection, and you feel like the world has played a joke on you. seems like they all look good in the dark of the night among your sheets, and the morning light robs them of any beauty and virtue. I take comfort in this, because there is no way for me to take her home, not tonight, not any other night. we stand too far apart, it would be very foolish.

me and my world of emotions.

brīvdienās pasākumā es nakts melnumā pamostos no tā, ka Kollijs ir man uzkāpis virsū
un zvetē man pa krūtīm no visa spēka, kliedzot pilnā balsī



es to atceros un mani joprojām katru reizi pārņem maza smieklu lēkme.

Njā, tu zini, ka pasākums ir bijis labs, kad abus rītus tu pamosties un visi tevi ienīst. A tā vispār liekas, ka pirmo dienu baigi taupījāmies, so es otrajā ļoti pacentos izklaidēties trīs reizes sparīgāk. Izrādās, ka vācu tehno brīnums "Pong" ir baigi trakā ģēla, kuru dejojot tev jāpatērē daudz vairāk spēka nekā konvulsējot pie dubstepa. Karoče pasākums bija baigi labs.

vakar mazliet iesēdēju pulkvedī. pasūtījām longailendas ledustēju. stāstīju savus piedzīvojumus saistībā ar šo dzērienu, un brīdī, kad no manis izskanēja vārdi "no diviem šitiem ir baigais pīzģec", uz galda katram priekšā tika nolikti "divi šitie", jo mēs bijām trāpījuši laimīgajā stundā, kur dod divus dzērienus par viena cenu. pēc nemaz ne tik ilga laika, kad manī atradās gan abas ledustējas, gan biju pamanījies ieslidināt arī kādu pārīti ar tequila sunrise, bija jau jāturās pie sienām. nu ar domu - es bija galīgā zaņķī. tad pavisam pa miglu atceros kā mūs aizveda pie Beātes, un mašīnā skanēja diezgan labs dubsteps. pie Beātes nolēmām padzerties kafiju. nolēju savu balto džemperi ar kafiju. Beāte berza manu džemperi ar kaut kādu brīnumlīdzekli, tikai džemperis joprojām bija man mugurā, neatceros kā nonācu zem segas.

šorīt man bija tik nenormāli karsti, ka nosviedu segu. tikai pēc brīža sapratu, ka tas nepalīdz, jo karstuma avots ir Beāte, kurai ir ap 40 grādu temperatūra. braucu uz darbu un kratījos nekontrolējamos drebuļos. ļoti gribējās pievemt trolejbusu. darbā atklāju, ka baltais džemperītis izskatās pēc brūni baltas kamuflāžas jakas. nāk miegs.

šodien no mājas ārā neiešu. un longailendas tēja iet iekšā manā melnajā grāmatiņā.

my head was buzzing and there was a slight tremor in my chest, akin to the vibration that resonates inside when one is singing. I desperately strived to gather myself and translate my senses back to normal. it proved difficult. a directed presumptuous anger washed over me in large waves as I gradually lost my footing. I was shaking from the cold and trying to conceal it. the creature held a firm link to my consciousness now, waiting for me to make a mistake. and I did.

my head was light and there was a saturated orange light in my body. it was very warm on the street. even though it was autumn, it felt like a night of summer. signboards and bright shop windows coalesced in a colorful blur of inexplicit shapes. for a moment it seemed that I was dreaming. the vivid experience of colors was pierced by indisctinct sounds, that appeared as visual shapes as soon as they reached my ears. her hand touched me and everything exploded into white light from the intense sensory perception.

my head was on a pillow. at first I felt her presence, nestled in the curve of my body. then came her warmth, then the tickling sensation from her hair, then the motion of her breathing. her eyes so close, her gaze so certain and steady, my gaze so sleepy and cruel. I closed my eyes and enjoyed these final moments of our sensual convergence. it made the mornings much easier to bear.

three separate moments. even though everything had changed immensely, I felt exceedingly unalterable.

vakar stāvam pie alas un pīpējam.

Bondars: zini, man pirms kādiem gadiem patika Žanete. nu tipa likās diezgan sexy un tā.
Žanete: bļeģ, šis ir "Luke, I am your father" moments.

vakar aizgāju drusku iedzert aliņu alā. kā jau normālā ceturtdienā piecos raundos padirsu brengulim. laikam es drusku pārcentos ar koncentrēšanos uz dzērieniem, nevis uz kompāniju, jo vienā brīdī es sapratu, ka man jau ir reāli jāturas pie sienām. es biju tik piedzēries, ka vairs pat Poison nevarēja padziedāt. tā ir tāda dīvaini patīkama sajūta, kad tu izjūti savas balss limitu, un to, cik patiesībā tava balss ir vāja. vobšem es nekad vēl nebiju tā pieļurbājies bārā, un tas bija diezgan muļķīgi no manas puses, jo ar tevi protams notiks visādas negatīvas lietas tieši tad, kad tu būsi drusku nolaidis savu aizsardzību. the night was horrible. although I feel completely ravaged, it was a nice reminder that I am not invincible. jāpaņem pāris mierīgi vakari.

noskatījos Tree Of Life. nezinu, par pašu filmu kaut ko pateikt ir grūti. drīzāk jārunā par savām emocijām. pirmajā filmas daļā man bija kārtīgs orgasms, bet otrā daļa bija labākais emotional ride kāds pēdējā laikā piedzīvots. nevarēju uzķert kā Maliks panāk to, ka es pilnībā iesaistos stāstā un jūtu tam līdzi. īstas emocijas ar smalkām niansēm. pilnīgi nesaprotami. dažbrīd cīnījos ar vēlmi pārstāt skatīties, jo mana emocionālā līdzdalība kļuva drusku par traku. a stāsts pat nebija nekas īpašs. viss bija vienkāršāks par vienkāršu, bet tik perfekti. also, tagad es točna zinu, ka es nekad negribēšu bērnus. ja es dažreiz vēl šaubījos, tad tagad esmu pavisam pārliecināts.

nu jā. droši vien labākais pēdējā laika piedzīvojums.

trešdienas vakarā biju aizgājis uz centru iedzert kādu aliņu. dažas stundas un dažus dzērienus vēlāk man likās laba ideja DPMā iedzert kokteili "Sātans". viss beidzās ar to, ka nakts vidū knapi iegāju pa sava dzīvokļa durvīm, jo vienkārši nevarēju trāpīt savu ķermeni durvīs. ceturtdien uz darbu aiziet nebija spēka, nogulēju visu dienu. pēc tam aizlaidām ar Beāti uz centru drusciņ paēst un pačillot dīvānā, dzerot kafiju.

vakar vakarā aizlaidām pie Aivas un Alises, lai padzertos drusku vīnu. pēdējā laikā pavadu tā pavairāk laika ar šīm meitenēm un viņu emociju vētrām; brīžiem man pat ir sajūta, ka manā dzīvē ir kaut kas interesants. nu tipa kādu laiku man jau nav bijusi tā sajūta, ka metu laiku zemē. tas ir patīkami, jo tā vispārējā garlaicība jau bija kļuvusi drusku nomācoša.

gribas izgulēties. bet kas tev deva, šodien tak piektdiena.

nujā, es pat nezinu. ir iestājusies kaut kāda apātija un ņehuja nevar no rītiem piecelties, jo jau atverot acis ir sajūta, ka diena būs padirsta un veltīga. tas droši vien tapēc, ka man ir garlaicīgs darbs, kur nekad laikā nemaksā algu.

vispār darbs kā tāds ir sūds jebkurā formā. kad devos prom no reklāmas nozares, es kādu laiku ļoti uzcītīgi liku pimpi uz galvas visiem, kas man mēģināja piespēlēt haltūras. es pat īsti nezinu kapēc man bija tāds riebums pret reklāmu, bet man tiešām kļuva pretīgi iedomājoties, ka man vajadzētu uztaisīt vēl kādu dizainu jebkādam produktam. līdz ar to es likumsakarīgi kļuvu par kādiem trīssimt latiem mēnesī nabagāks, bet es tik un tā izjutu neizsakāmu atvieglojumu. nu lūk, un šovakar man zvana mans mīļākais ex-boss un piedāvā mācīt fotošopu viņa divpadsmitgadīgajai meitai. at first I was like - what the hell is wrong with you man, bet tad es sapratu, ka varbūt nemaz nebūs slikti. nu tikai man bail. es galīgi neesmu pārliecināts par savām spējām iemācīt kaut ko tik jaunam cilvēkam. es vispār nekad neesmu juties labi, komunicējot ar bērniem. they are all aliens from another dimension.

nu jā, un tad protams tas pats boss man arī piedāvāja pie viena uzbliezt divdesmit plakātus kaut kādam hokeja muzejam. es gandrīz aizrijos no dusmām, jo maketēšana + hokejs = two of my worst nightmares combined. šī emocija mani pārsteidza pavisam nesagatavotu, un mana koncentrēšanās spēja sabira mazās lauskās, paraujot līdzi visus manus aizsardzības spējas pret degradējošu bullšitu, kā rezultātā es tomēr piekritu sastapties ar šo murgu par mazu naudas kaudzīti. es tagad jūtos kā netīra mauka.

vakar nolēmām drusku iesēdēt Folkklubā. Sigita iepazīstināja mūs ar dažiem cilvēkiem no rekonstruktoru kluba "ugunszīme" - meitenes bija smukas, bet drusku par daudz bērnišķīgas, lai man tas liktos saistoši. es tā arī nevarēju uzķert viņu vilni, so metu mieru un koncentrējos uz dzērieniem. tas brengulis atkal piezagās nemanot un nekrietni iekrāmēja pa seju. Bafijs uztina vienu mazu džointiņu, pēc kā jautrā prātā devāmies paēst un tad uz de puta madre, kur diemžēl nesanāca iedzert "meksikāni", jo viņiem bija beidzies tabasco. tā vietā mēs izvēlējāmies kokčiku ar nosaukumu "что-нибудь" - viņš tiek pasniegts šotā, un sastāvs ir baltā un brūnā tekila, sajaukta ar viskiju un nedaudz absinta. tas brīnums gāja lejā galīgi dīvaini un sita pa seju tā, ka bija jāturas pie sienām. apkalpošana gan tajā bārā ir lieliska - pēc "что-нибудь" ar asarām miglainajās acīs raudzījos pāri bāram, kur Dina jau ar pa pusei nosodošu, pa pusei saprotošu sejas izteiksmi lēja glāzē ūdeni, lai nodzēstu manā kuņģī plosošos ugunsgrēku. pēc tam paņēmām taksi uz mājām. Bafijs un Aiva nolēma palikt pie manis, kur mēs apgūlāmies gultā un pielaidām uguni vienam normālam džointam, pēc kā realitāte lēnām pārstāja eksistēt.

pavadījām Aivu uz transportu un tagad ar Bafiju turpinām kusli vilkt džointus, gatavojoties vakara karaokei.

ir sācies septembris, kas nozīmē, ka es vairs normāli transportā nevaru palasīt savu grāmatu, jo man visapkārt ir pārāk daudz uzmanību novērsošu bērneļu. vispār es katru dienu braucu autobusā un domāju sliktas domas, jo viss tas bezdievīgais bardaks un troksnis dara man pāri, bet šodien man blakus stāvēja viena apmēram desmitgadīga meitenīte, kas iekāpjot transportā izvilka telefonu un piezvanīja draudzenei. viņa nobazarēja pa trubu apmēram pusstundu, stāstot draudzenei, kur viņa atrodas un kas ir redzams pa logu. normally man gribētos viņas seju triekt pret stiklu un viņas vecākiem izteikt līdzjūtību par astronomisko telefona rēķinu, but not this time, jo viņai bija awesome balss. intonācija un uzsvari diezgan spēcīgi atgādināja Prues runas veidu, un pati balss bija it kā ne no šīs pasaules. it was so perfect and flowing. es no autobusa izkāpu pilnīgi apdolbījies no tās patīkamās skaņas, un gandrīz iejobījos ceļazīmes stabā.

visādi citādi - kaut kas plānojas šajā nedēļas nogalē?