...
Sep. 12., 2011 | 09:28 pm
No:: her_crow
nujā, es pat nezinu. ir iestājusies kaut kāda apātija un ņehuja nevar no rītiem piecelties, jo jau atverot acis ir sajūta, ka diena būs padirsta un veltīga. tas droši vien tapēc, ka man ir garlaicīgs darbs, kur nekad laikā nemaksā algu.
vispār darbs kā tāds ir sūds jebkurā formā. kad devos prom no reklāmas nozares, es kādu laiku ļoti uzcītīgi liku pimpi uz galvas visiem, kas man mēģināja piespēlēt haltūras. es pat īsti nezinu kapēc man bija tāds riebums pret reklāmu, bet man tiešām kļuva pretīgi iedomājoties, ka man vajadzētu uztaisīt vēl kādu dizainu jebkādam produktam. līdz ar to es likumsakarīgi kļuvu par kādiem trīssimt latiem mēnesī nabagāks, bet es tik un tā izjutu neizsakāmu atvieglojumu. nu lūk, un šovakar man zvana mans mīļākais ex-boss un piedāvā mācīt fotošopu viņa divpadsmitgadīgajai meitai. at first I was like - what the hell is wrong with you man, bet tad es sapratu, ka varbūt nemaz nebūs slikti. nu tikai man bail. es galīgi neesmu pārliecināts par savām spējām iemācīt kaut ko tik jaunam cilvēkam. es vispār nekad neesmu juties labi, komunicējot ar bērniem. they are all aliens from another dimension.
nu jā, un tad protams tas pats boss man arī piedāvāja pie viena uzbliezt divdesmit plakātus kaut kādam hokeja muzejam. es gandrīz aizrijos no dusmām, jo maketēšana + hokejs = two of my worst nightmares combined. šī emocija mani pārsteidza pavisam nesagatavotu, un mana koncentrēšanās spēja sabira mazās lauskās, paraujot līdzi visus manus aizsardzības spējas pret degradējošu bullšitu, kā rezultātā es tomēr piekritu sastapties ar šo murgu par mazu naudas kaudzīti. es tagad jūtos kā netīra mauka.
vispār darbs kā tāds ir sūds jebkurā formā. kad devos prom no reklāmas nozares, es kādu laiku ļoti uzcītīgi liku pimpi uz galvas visiem, kas man mēģināja piespēlēt haltūras. es pat īsti nezinu kapēc man bija tāds riebums pret reklāmu, bet man tiešām kļuva pretīgi iedomājoties, ka man vajadzētu uztaisīt vēl kādu dizainu jebkādam produktam. līdz ar to es likumsakarīgi kļuvu par kādiem trīssimt latiem mēnesī nabagāks, bet es tik un tā izjutu neizsakāmu atvieglojumu. nu lūk, un šovakar man zvana mans mīļākais ex-boss un piedāvā mācīt fotošopu viņa divpadsmitgadīgajai meitai. at first I was like - what the hell is wrong with you man, bet tad es sapratu, ka varbūt nemaz nebūs slikti. nu tikai man bail. es galīgi neesmu pārliecināts par savām spējām iemācīt kaut ko tik jaunam cilvēkam. es vispār nekad neesmu juties labi, komunicējot ar bērniem. they are all aliens from another dimension.
nu jā, un tad protams tas pats boss man arī piedāvāja pie viena uzbliezt divdesmit plakātus kaut kādam hokeja muzejam. es gandrīz aizrijos no dusmām, jo maketēšana + hokejs = two of my worst nightmares combined. šī emocija mani pārsteidza pavisam nesagatavotu, un mana koncentrēšanās spēja sabira mazās lauskās, paraujot līdzi visus manus aizsardzības spējas pret degradējošu bullšitu, kā rezultātā es tomēr piekritu sastapties ar šo murgu par mazu naudas kaudzīti. es tagad jūtos kā netīra mauka.