xxx
11 Maijs 2013 @ 13:02
9.maijs Uzvaras parkā  

9.maija pievakarē viss liecināja par to, ka Uzvaras parkā  tūlīt būs kārtīga lietusgāze, steigā uz svētku epicentru ieskrienu tuvākajā Āgenskalna bodē, kur  par 2ls iegādājos lietussargu. Tas izskatījās izteikti trausls, tāpēc pārdevēja manā klātbūtnē parāda, ka tas tomēr strādā. Kad vaicāju, vai ar to viss būs kārtībā, viņa atbild: „Pagaidām vēl jā.” Tikmēr uz ielām klaiņo daudzi pusmūža vīri, viens no viņiem ir piedzēries vairāk nekā citi. Viņš dodas iepazīties ar pieturā stāvošajām sievietēm, sasveicinās un turot rokas aiz muguras jautā, lai viņas uzmin, kurā rokā ir tas? Pamanu, ka abās rokās viņam ir banānu puses bez mizas. Asprātīgi.

Tad jau esmu pie Uzvaras parkā, kur kāda jauka meitene man uzdāvina avīzi „Ruskije Dnji”. Saku paldies un dodos pa asfalta takām parka telšu leiputrijā. Tur ir teltis, kurās dala lentes ar oranžām un melnām svītrām, teltis, kurās par brīvu var apskatīt ieročus un kara bildes un, tad ir vietas, kur iegādāties Simsonu piparkūkas, cukurvati un hēlija balonus. Viss maksā tikai vienu latu. Nolemju pagaidām vēl neko nepirkt un paejot nedaudz uz priekšu nokļūstu sentimentālā diskotēkā, kurā nofilmēju foršo dziesmu par mīlestību.

Ja arī sākumā vēl esmu bijīgs, tad drīz vien saprotu, ka cilvēki parkā ir diezgan aizņemti ar svinēšanu un staigāšanu apkārt. Ir arī daudz policistu un līdz šim neredzēta apsardzes firma ar nosaukumu „Strong apsardze”. Kādai dāmai gados izstāstu, kur iespējams sameklēt avīzes un krievu karodziņus, bet  kāds vectēvs no manis uzzina, kur atrast bērnam cukurvati. Viņi sauc mani par „maļčik”, un tas man patīk. Arī lietus met līkumu un kaut kādā veidā tieši virs parka ir gaišākas debesis nekā citur. Un tad seko jauni pārsteigumi. Man pretī nāk Marija Naumova ar baltām neļķēm un brūnu ādas jaku, es laimīgs paskatos debesīs un tur lido gārnis ar septiņiem īstiem gulbjiem. Tikmēr uz lielākās skatuves iznāk Ušakova sieva (skaista) un stāsta, ka pateicoties vienam  projektam daudzi jaunieši ir brīvprātīgi palīdzējuši kara veterāniem remontēt dzīvokļus, tāpēc labākie tagad tiek izsaukti uz skatuves un saņem pateicības. Neviens neaplaudē.

Uz skatuves tiek spēlēta „Kaķuša”, daži dzied līdzi, un es nolemju izmēģināt galveno svētku atrakciju - ēšanu. Godīgi sakot, esmu bijis daudzos latviešu svētkos – Paula ziņģēs, Imanta dienās un arī Positivusā, bet nekur man nav piedāvāts normāls šašliks. Šeit ir kādas 30 šašliku ēstuves, un šašliki izskatās ļoti nopietni. Ir gan cūkgaļas, gan vistas, gan jēra šašliki, visi pagatavoti uz oglēm bez elektrības un maksā no lata līdz divi piecdesmit. Apkalpošana notiek kā Padomju laikos. Samaksā kasē, saņem čeku un tad ej pie cepēja aprunāties. Katrs pats var izvēlēties mīļāko iesmu. Sliktākā lieta visā ir tā, ka cilvēkiem  nav kur sēdēt, galdiņi pie daudzajām ēstuvēm izskatās aizņemti no vakardienas, un tur nenotiek nekāda cilvēku rotācija. Visi vienkārši sēž ar līdzi paņemtajiem rasoliem, blašķēm vai riekstiņiem un dzen savā starpa klaču. Negribot ēst stāvus, mana izvēle krīt par labu pirmās klases čeburekam, kurš ir tikko eļļā vārīts un garšo labi.

Jā, bet narcises un neļķes cilvēkiem rokās ir daudz. Dīvaini, ka lielākā daļa ar tām ilgstoši staigā apkārt un noliek tās pie pieminekļa tikai tad, kad jādodas projām. Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka ar puķēm rokās būt ir patīkamāk, kaut arī tik pat labi šis ieradums var pielipt no bieži apmeklētām bērēm. Lai arī cenšos, nespēju vairs atrast nevienu pazīstamu cilvēku. Tad ar akustiskajām ģitārām uz skatuves tiek spēlētas dažādas krievu dziesmas un pasākuma vadītāja piesaka grupu „Dava”, grupas solists gan izlabo nosaukumu, norādot, ka grupu sauc „Daba”.

Tuvojoties krēslai parādās aizvien vairāk cilvēku, pamanu arī dažas agresīvāk noskaņotas sejas. Nesagaidījis svētku salūtu nolemju doties projām un ceļā pie izejas saņemu vēl vienu dāvanu - maisiņu ar nosaukumu „Alternative”. Iekšā ir avīze par jauno krievu partiju Alternaķiv un kompaktdisks ar septiņdesmito gadu mūziku krievu valodā. Vēlāk braucot autobusā, uz centru dodas arī bariņš iedzērušu svinētāju, viņi savā starpā runā par to, ka, lai pasākums būtu izdevies pilnībā, vajadzētu pastaigāties pa staciju vai tirgu un „daķ kamu ta po morģe”. Centrs izskatās tukšs.