„Tas ir liels un zaļš, kas tas ir?” es jautāju Anetei Konstei, un viņa atbild, ka tas ir arbūzs, taču es biju iedomājies Ilonas Balodes grāmatu „Rīga-Pekina”. Gandrīz pillā textu sastāvā esam ieradušies Kaņepes Kultūras centrā, kur piektdienas karstumā notiek grāmatas un soundtreka prezentācija. Vairāk nekā 7 mēnešus Ilona Balode un Rolands Ūdris pavadīja ekstremālā stopēšanas ceļojumā uz Pekinu. Laimīgi atgriezušies Latvijā Ilonā saraksta grāmatu, bet Rolands ieraksta dziesmas.

Ar mobilo telefonu cenšos iemūžināt prezentācijas gaisotni, kamēr Elīnu Kolāti aplenkuši sargā Amsterdamas draugi, blakus fotogrāfē fotogrāfi, pa trepēm rāpo mazi bērni, un pieaugušie izklaidējas ar alu. 

Jāsaka, prezentācijas mēdz būt tik pat līdzīgas, cik skolas izlaidumi. Tās pašas pateicības runas, ziedi un aplausi, tomēr atšķirība ir tā, ka vienmēr par brīvu tiek dots lēts vīns un dažreiz ir arī kaut kas garšīgs, tāpēc jau prezentācijas bieži apmeklē vieni un tie paši cilvēki. Šoreiz apmeklētājus pārsteidza stiprais gruzīnu degvīns „Čača”, un kāds žurnālistu pāris ļoti sašutis šķendējas par to, ka nav tas vīns kā cerēts. Lai kā arī būtu citiem, textiem čača ļoti gāja pie sirds.

Nav šaubu, ka abi grāmatas varoņi dzīvē ir lieli uzdzīvotāji, tāpēc grāmatai vajadzētu būt inčīgai arī bez visas lasīšanas. Rolands Ūdris savā runā gan ironiski atzīstas, ka nekādu lielo devumu viņš grāmatā nav devis, un disks, kuru viņš it kā ir ierakstījis, patiesībā ir Ilonas Balodes darbs. Izrādās, ka Ilona viņu tik ļoti iedvesmo, ka jau vairāk nekā trīs gadus viņa ir Rolanda mūza. Vēlāk, kad viņi kopā spēlē jaukas hipijdziesmas, es pēkšņi pamanu, ka abi taču totāli viens otrā ir samīlējušies. Par šo jaunatklājumu cenšos informēt pārējos, taču Elīna Kolāte smejoties skaidro, ka tas jau nu gan nav bijis nekāds noslēpums, ka viņi ir pāris. Tāpēc vēlreiz: „Rūgts!”

Nedaudz pavērojot visus apmeklētājus, pamanu kādu aizdomīgu vīru, kurš ik pa laikam no mugursomas izņem divlitrīgo alu un ielējis to plastikāta zupas trauciņā rāmi dzer, sēžot uz koka trepēm. Arī es iedzēru mazliet čaču un dodos iepazīties. Noskaidroju, ka vīru sauc Ilļa, viņš ir pa pusei dzejnieks, pa pusei rakstnieks un arī alkoholiķis, kurš šobrīd raksta grāmatu par integrēšanos latviešu sabiedrībā. Ilļa atzīst, ka šai prezentācijai jēgu viņš neredz, bet viņam patīk, ka cilvēki šeit ir labi. Vēlāk, kad sākas koncerts viņš ļoti aktīvi sāk dejot un izskatās ļoti laimīgs. To arī nofilmēju.

Pēc muzikālā priekšnesuma texti saņem grāmatas eksemplāru un dodas fočēties, un lūgt autogrāfus. Lai par ceļojumu rastos kaut neliels priekšstats neizlasot grāmatu, jautāju autorei, vai tur būs atspoguļotas arī dzeršanas ainas? Saņēmu apstiprinošu atbildi, ka dzeršanas epizodes grāmatā būs diezgan daudz. Uzzināju, ka tādā ziņā čača ir ļoti bīstama, sevišķi, ja tā tiek jaukta kopā ar alu. Tā ar čaču pēc daudziem aliņiem Gruzijā nācās saķerties Ilonai, viņa sasita bāra galdu, sastrīdējās ar bārmeni un vēlāk slēpās krūmos no policijas. Par laimi viss beidzas labi, ja grūtos brīžos proti bučoties. Udrītis savukārt dalījās Budapeštas pieredzē, kur sadzēries viskiju viņš uzmeta lūpu, sastrīdējās un nolēma ceļot tālāk viens. Vēlāk pamodies atskurbtuvē viņš saprata, ka strīdi ir veselīgi tikai tad, kad beidzas laimīgi, tāpēc gāja atvainoties un labot situāciju.

(foto ar Rolandu Ūdri un Ilonu Balodi, autore - Sarmīte Kolāte)

(foto ar Ilļu, autore - Sarmīte Kolāte)

Sestdienas rīts textiem sākās ar neticamām paģirām. Elīnu un Aneti mocīja bezspēks, bet man bija piemetušās izcilas galvassāpes. Varbūt pie vainas bija lielais karstums vai kaut kādas mēness fāzes, taču lielas aizdomas krīt uz to, ka savu roku tur pielika daudzās čačas glāzes, kuras iepriekšējā vakarā bija diezgan draudzīgas. Jāsaka, ka grāmata ļoti labi kliedē paģiras, ceļojums ir detalizēti aprakstīts, ļauj izjust patīkamu klātesamību, un valoda nav sarežģīta.