Šorīt es - EK - nezināju, ko darīt, tāpēc apmeklēju partijas “Latvijas attīstībai” kongresu. “Latvijas attīstībai” ir partija, kas, pakaļu pret zemi sizdami, aizstāv gejus, bēgļus, labu izglītību, mirkouzņēmumus un citus apdalītos. Viņi gan jau arī, kreklus uz krūtīm plēsdami, Pasaules čempionātā atbalsta Latvijas futbola izlasi, jo katram grūtdienim ir nepieciešams apsargs. Tā kā partijas nav Saeimā, tad pagaidām tās darbība ir ieturēta krāšņā Modern Talking estētikā.

Kongresu gandrīz izjauca partijas lokomatīve un reizē arī vienīgais vagons Juris Pūce, trīs minūtes pirms tā sākuma kafejnīcā bļaustoties, ka negrib runāt un pasākums jāatceļ, tomēr dīdžejs nomierinājās, un kongress varēja sākties. “Latvijas attīstībai” acīmredzot ir nolēmuši atmest savu snobismu un kļūt tuvāki tautai. Tas ir labi, bet viņi dažkārt pārspīlē un iekrīt dziļā Nacionālās apvienības pāķismā. Piemēram, skanot Latvijas himnai, uz fonā esošā ekrāna tiek rādīts animēts plīvojošs Latvijas karogs.

Galda klājums kafejnīcā bija vēl sliktāks nekā NA bulkas un piparkūkas! Bija dzirdētas baumas, ka iepriekšējā kongresā galdā celti dažnedažādi molekulārās kulinārijas eksperimenti. Un vēlēšanu naktī bija tik labs cienasts, ka pat Lielā Edgara tēvs Modris Jaunups atzina, ka ir ieradies paēst, nevis apsveikt dēlu ar zaudējumu vēlēšanās. Šoreiz nebija ieradies ne Modris Jaunups, ne PartyBomzis – cienastā bija cepumi un konfektes. CEPUMI UN KONFEKTES! Galda klājums pat uz mirkli lika citēt Agneses Krivades dzeju. Nē, nopietni – ļaudīm, kas ar tukšiem vēderiem atbraukuši no citām pilsētām, dod ēst cepumus?

Kongress norisinājās kinoteātrī “K-Suns”, simbolizējot, ka tā nav dzīve – tas ir kino. Vienā skatuves stūrī atradās galds, pie kura sēdēja Juris Pūce un kāda sieviete, kuru pēc sejas neatpazinu. Otrā skatuves stūrī atradās tribīne, no kuras runāja vairāki cilvēki. Fonā bija ekrāns, uz kura figurēja “Latvijas attīstībai” logo un pulsējošas pumpas.

Manas lielākās simpātijas izpelnījās Pūces kunga uzrunas: sēžot pie galda, viņš pats sevi pieteica, tad norunāja sacerēto runu, tad aizgāja atpakaļ pie galda un pats arī sev pateicās. Turklāt stāvot (pie tribīnes) viņš runāja augstākā balsī nekā sēžot (pie galda). Loģiski – jo augstāk runā, jo augstāk skan! Viņš, piemēram, aktīvi deva atzīmes valdībai par dažādiem izdarītajiem darbiem. Diemžēl ar šādām sekmēm valdība ne tikai Kembridžā netiktu, bet pat videni nepabeigtu. Juris arī uzsvēra reģionālo partijas nodaļu nozīmi un vēlējās, lai rastos jaunas un jaunas nodaļas. Nopērc normālas brokastis tālu ceļu braukušajiem, tad arī būs nodaļas!

Laiku pa laikam notika kaut kādas balsošanas. To rezultāti nevienu pārāk neinteresēja, jo neviens, izņemot mani, neievēroja, kā kāda sieviete balsojumā par kongresa darba kārtību nobalsoja gan par, gan pret, gan arī atturējās, jo savu mandātu noturēja gaisā pārāk ilgu laiku. Tādā ziņā Šrēdingers ar savu stulbo kaķi, kas prot tikai būt un nebūt, var iet dirst.

Revīzijas komisijas ziņojumā tika atklāts, kāpēc galds ir tik sūdīgi klāts. Izrādās, lielākā daļa partijas izdevumu sastāda dažādu parādu atmaksa. Oi. Vēl pa kapeikai tiekot atmests dažādām dalības maksām un drošības naudām. Piemēram, ja Rihards Pīks rīko savas dzimšanas dienas svinības pirtī, ir jāmaksā ne tikai īre (dalības maksa), bet arī drošības nauda. Ja no rīta viss ir kārtībā, drošības nauda tiek atdota. Bet, ja Pūce pa nakti piekorķējis baseinu, bet Jaunups sacirtis lāvu, drošības naudu Pīkam neredzēt kā savas ausis.

Pienācis laiks pārtraukumam un aizklātajam balsojumam par revīzijas komisijas sastāvu. Vai jaunajā komisijā būs kāds ar poņu par to, ka drošības naudu, kas netiek atdota, patiesībā sauc par soda naudu? Balsojums var sākties! Kamēr ļaudis juceklīgi virzās uz urnu, fonā skan Laionela Ričija dziesmas “Hello” instrumentālā kaverversija. Hallo! Kurš gadsimts? Kamēr citi acis mielo ar powerpoint prezentāciju par partijas ziedu laikiem, tikmēr es noteku lejā paskatīties, vai galda klājums nav uzlabojies. Ne pūku, ne spalvu! Saspringti devos uz tualeti, jo apzinājos – 2 sieviešu tualetes kabīnes 15 minūšu starpbrīdī varētu būt pārbāztas līdz ūkai. Nekā! Tur nebija pilnīgi nevienas sievietes. Arī poda malas, gods godam, nebija apmīztas. Zināmu rosību pamanīju pie vīriešu tualetes durvīm, bet higiēnas apstākļus tā arī nedabūju novērtēt. Toties paspēju ar Pūces kungu nofotogrāfēties pie puķēm. Lielais Edgars no fotozibšņiem gan vairījās kā Brigmanis no izglītības.

Balsojums un pārtraukums noslēdzies, un visi nepacietībā tvīka uzzināt rezultātus. Kopā nodots 61 biļetens, 1 no tiem izrādījies nederīgs, jo atradies 1 purns, kas nav sapratis, kas vispār bija jādara. Šis ir diezgan normāls neaptēsto cilvēku īpatsvars – apmēram tāpat ir, teiksim, Saeimas vēlēšanās. Tomēr politisko partiju konkurencē šis ir ļoti labs rezultāts! Piemēram, pērn Vienotības kongresā 8% biļetenu bija nederīgi. Tomēr satraucoša bija zemā vēlētāju aktivitāte – no 84 delegātiem balsošanā piedalījās tikai 61. Gan jau tas bija protesta balsojums.

Tālāk norisinājās debates. Ja citās debatēs partiju biedri kaut drusciņ mēģina uzdirst viens otram, te tā nebija – visi apbrīnoja viens otra un katrs savu intelektu un nosunīja pašreizējās valdības darbu, kamēr Pūces kungs aktīvi novēroja notikumus savā viedtālrunī. Pareizi ir – par ko gan viņiem strīdēties? Ko viņiem dalīt? To 1% Saeimas vēlēšanās un parādus? Nesaskaņas radās vien par prožektoru – lielākajai daļai runātāju šķita, ka tas pārāk koši spīd acīs, bet viņiem oponēja Lielais Edgars, kurš pie prožektoru gaismām pieradis tā, ka stari viņam netraucēja. Vai šķelšanās partijā?

Riharda Pīka runa par drošību atsita skaistās jaunības dienas, kad ar AK un kādu politisku organizāciju apmeklējām Eiroparlamentu, kur toreiz strādāja Pīka kungs. Arī toreiz viņš runāja, kamēr citi gulēja.

Kamēr es slīgu atmiņās par skaistajām Briseles dienām, kuras mēdzām iesākt, apaujot zeķes un dodoties iegādāties liķieri, uz skatuves jau bija uzkāpis Tauriņa kungs, lai prezentētu uzņēmēju klubu – partijas inovāciju. Tauriņa kungs atgādina: “Naudu var tērēt tikai tad, kad tā ir nopelnīta.” Ņemot vērā revīzijas komisijas sniegto informāciju par parādiem, tomēr atļaušos nepiekrist. Tauriņa kungs nāca klajā arī ar atziņu: “Ko virzīsim, to pļausim!” Taču domugraudus aizēnoja kongresa kulminācija – uzņēmēju kluba logo atklāšana. Skatītāji nepacietībā jau bija pietvīkuši koši sarkani! Pats logo bija neaprakstāmi zeltains, un publika aptuveni minūti vēroja videomateriālu, kurā tam pāri slīdēja dažādas ēnas. Varētu pat teikt, ka logo bija ieturēts labākajās Rīgas Domes tradīcijās. Tam, protams, sekoja vētrainas ovācijas.

Kongresa noslēgumā tika demonstrēta dokumentālā filma “Kurši”, kas Lielajā Kristapā ieguvusi balvu par garlaicīgāko scenāriju. Pūces kungs pirms tam iekārdināja publiku, informējot, ka pēc tam iedošot kaut kādas jēdzīgākas uzkodas: “Nebūs jāiet prom badā!” Kaut arī bija jāskatās kino, tribīni, kas daļēji aizsedza skatu, neviens neaizvāca. Pat neapgāza. Tas simbolizēja partijas nespēju gāzt pastāvošo iekārtu.

Bet vispār “Kurši” bija interesanta izvēle. Gan izvēle vispār kongresā skatīties filmu, gan tieši konkrētā darba izvēle. Iespējams, filma simbolizē to, ka partijā “Latvijas attīstībai” snauž kuršu spēks. Kad biju izgulējusies, devos novērtēt jaunatklāto galdu.
Šoreiz uzkodiņas tiešām bija puslīdz jēdzīgas. Man gan personīgi ne pārāk garšoja, jo sāļajam bija piepiļīts klāt kaut kas salds: lasis ar avenēm, pastēte ar bumbieri, šķiņķis ar saldu ķipekli un tml. , bet tie vismaz nebija cepumi. Turklāt tika demonstrēts izcils intelekts, uzkodu šķīvjus saliekot uz vairākiem galdiem - līdz ar to neveidojās tās garās rindas pie galda. Interesanta šķita izvēle sabīdīt kopā apaļos galdus ar kantainajiem. Tiem, kas ir apguvuši kaut kādus ģeometrijas pamatus, ir zināms, ka apaļie galdi vispār nav nekur jābīda, bet kantainie galdi vajadzības gadījumā ir jābīda kopā ar kantainajiem.

Pa ceļam uz banketu noklausījos 2 biedru sarunu. Viņi novērtēja kongresa sākuma cienastu: “Jā. Cepums bija labs!”



EK un DJ Pūce. Foto: Jānis Buls