Uzzinot, ka biblenes restorānam būs pat atklāšanas bankets, EK un AK bija šokā, ka uz to nav uzaicinātas, bet bēdas nebija ilgas, jo jaunoligarhs Edgars Jaunups jau ir uzsācis priekšvēlēšanu kampaņu, tāpēc savus ielūgumus laipni atvēlēja mums. Tiesa, tie sevišķi nebija vajadzīgi, jo ielīdām dinejā caur izstādi. Kā izrādījās vēlāk, bija ļaudis, kas šo izstādi gribēja apmeklēt, bet netika iekšā. Mēs gan izstādes apsargātājai laipni atteicām, kad viņa mums piedāvāja arī paskatīt gleznas un citas herņas.
Sākotnēji banketā nemanījām nevienu paziņu, kas lika domāt, ka šī ir apmēram 9.maija balle, kurā gandrīz satikām vien Partybomzi. Tiesa, pasākuma beigās EK uzrunāja žurnālists un maratonists Lauris Lizbovskis, jautri uzsaucot: “Nu, tad beidzot dzīvajā!” Iespējams, viņš neatcerējās, ka šī nav pirmā reize, kad tiekamies dzīvē.
Par sagaidīšanas dzērienu tika izvēlēts pārsalds zemeņu proseko, ko laikam par labu neatzina pat bārmenis, tāpēc ātri pārprofilējās par garderobistu, lai uz pakaramajiem sakārtu visprastāskos polietilēna lietusmēteļus. Tā kā ārā gāza aumaļām, ne viens vien cilvēks bija ieradies pilnīgi slapjš, bet tas ir labi, jo būt slapjam ir ļoti seksīgi. Būtībā visi slapjie ļaudis bija gatavi mazgāt mašīnu jaunākajā Jay-Z klipā.
Ātri vien nolēmām ar saviem saldajiem zemeņu dzērieniem piesēst uz restorāna parka soliņiem. Mums pretī sēdēja 2 džeki, kas lasīja grāmatas. Pielietojot intelektu, secinājām, ka tās laikam ir butaforijas, jo kurš gan nāk uz banketu lasīt?
Vismaz Edgara Jaunupa ielūgumā bija norādīts, ka mūs pārsteigs debešķīgi gardi ēdieni. It kā ļaudis bija tiešām pacentušies - piemēram, kokos sakarinājuši kūkas. Tomēr, lai kādi uzkodu vijeboni arī nebūtu izgudroti, tie garšoja kā restorānā “Ezītis miglā”, kur tas tieši tiek gaidīts, jo vidēji ēdiens maksā 3 eiro. Bet kas zina - varbūt biblenes restorāns tieši ies šo ceļu un piedāvās izsalkušajiem studentiem vienkāršus ēdienus par demokrātiskām cenām.
Viena no interesantākajām uzkodām bija apmēram tauku klucis ar lavašu groziņā, kuru nobaudot EK gandrīz apkorķējās. Līdzīgas sajūtas raisīja bekonā ietīta ne līdz galam cepta akna. Tāpat sabiedrības nosodījumu izpelnījās nesavārīts kartupelis (vai bumbieris - pēc garšas nepateiksi) kopā ar bezgaršīgu krēmu. Bezgaršīgais krēms sabojāja apmēram 50% no visām uzkodām. Tā jau normāla siļķīte, bet klāt krēms. Normāla garnelīte, bet klāt krēms. Normāla gaļiņa, bet klāt krēms. Daļa produktu bija tiešām garšīgi, jo bija pirkti normālās vietās. Tomēr produktu kvalitāti nevarētu uzskatīt par restorāna atbildību - viņu atbildība bija tos sapist. Ar krēmu. Gods godam, vienā mirklī uzradās plikas tīģergarneles bez krēma - tās tika aprītas 20 sekunžu laikā.
Mazliet vēlāk tika piedāvāts arī vakara galvenais ēdiens - grūbu kaudze, kas aplikta ar laša gabaliņiem. Viss būtu labi, ja tuvumā būtu arī šķīvīši, kur šīs grūbas uzkraut, bet, tā kā tādi neatradās, veselīgās vakariņas palika neskartas. Iespējams, šis ēdiens bija paredzēts skautiem, jo blakus stāvēja malkas kaudze. Iespējams, bija cerēts, ka ļaudis grūbas grābs ar pagalēm.
Lai maltītei pieliktu baudpilnu punktu, tika piedāvāti arī saldie groziņi, kā arī pārsaldas marcipāna vardes, kas nevienā neizraisīja nekādu prieku. Nezinām, kas tika piedāvāts kārtējā šķidrā slāpekļa galdā, bet 2015.gada otrajā pusē beidzot ļaudīm vajadzētu saprast, ka ar to vien, ka dūmo galds, publiku nepaņemsi.
Jau ansambļa “Prāta vētra” prezentācijā tāds tēls kā Kozmens ļaudīm dalīja saldējumu. Arī šoreiz viņš bija klāt un, braucot ar riteni pa restorānu, piedāvāja tūtiņas ar ogām. Tās arī paņēmām, bet beigās nezinājām, kā reizē dzert un ēst ogas, un rakstīt. Viss jau zajebis - ogas brauc apkārt, kokos karājas kūkas, pāri zālei veļas dūmi. Prieku vien aptumšo fakts, ka nebija nekā garšīga. To apstiprināja pilnīgi visi ļaudis, ar ko vakara laikā pasitām klaču.
Piesēžot uz soliņa, lai apēstu Kozmena dāsni izsniegtās odziņas, ātri vien pamanījām, ka mūs filmē no divām dažādām pusēm. Tas var nozīmēt tikai vienu - tiek uzņemta jauna 3D filma. Šoreiz acīmredzami dokumentālā. Ņemot vērā latviešu pirmās 3D filmas vētrainos panākumus un augsto domas lidojumu scenāriju nozarē, šis solis tikai iepriecina. Tas gan vispār var nozīmēt arī otru - ja reiz kamera vērsta tieši mūsu virzienā, laikam sanākušas ļoti daudzas slavenības. Vēlāk, jau baudot skābeņu zupu, kuru kāds tautā cienīts dzejnieks turpat netālu gāza iekšā mutē pa taisno no šķīvja, mums piesoļo klāt arī raidījuma “Bez tabu” žurnālists. “Ko tad ēdas, nevis rakstās?” viņš uzdod jautājumu, uz ko iespējamas tik daudz asprātīgu atbilžu, ka nevaram vien izvēlēties, kuru no tām viņam piedāvāt. Tā vietā piedāvājam apskatīt savus pierakstus, lai parādītu, ka vispār esam izslavētas multitāskeres. “Kura zupa garšīgāka - šī vai vecmammas gatavotā?” viņš turpina jautāt, un mēs knapi noturamies neatbildot, ka mūsu vecmammas ne tikai nekad negatavoja skābeņu zupu, bet arī ir mirušas.
Kungi, kas iepriekš pildīja grāmatu lasītāju butaforiju funkciju, pēkšņi ceļas kājās un dziedādami pievienojas korim. Ja jau restorānam “Kleever” tauta ar 11 humanitāro zinātņu jomu pārstāvjiem priekšgalā neļāva paturēt nosaukumu, kas neko nenozīmē, tad šī sāpe tika izlikta dziedājumā. “Daridaridamdā” un “aijaijā trallallā”, saņemiet visi provinciālie nacionāļi, mēs ejam Rietumu virzienā un varam burtus lietot kādās kombinācijās vien vēlamies! Pēc šī dziedājuma uzrunu saka abi saimnieki, kuri izstāsta, kā reiz, vizinoties troļļukā garām biblenes tikko svaigi ieliktajiem pamatiem, nolēmuši, ka viņiem šeit būs restorāns. Tomēr to neviens nedzird, jo visi vai apmīzušies aiz satraukuma, vēloties uzzināt - kāds tad galu galā būs nosaukums? Klīversala! Atskan neviltotas ovācijas. Neviltotas, jo tiešām applaudē tikai retais. Var gan saprast, jo pa dienu jau tika nodemonstrētas izcilas mārketinga iemaņas, izveidojot Klīversalas Twitter kontu un piesekojot kontam @DelfiLV. Diemžēl nekur nemanām ielūgumā solīto pasākuma hedlaineri - dzīvo bronzas skulptūru - , toties tā vietā tiek piedāvāta grandioza iespēja vaigā aplūkot restorāna pavārus. Skatāmies, acis pārgriezdamas, jo līdz šim pavārus esam redzējušas tikai televīzijā, un arī ļoti sen, jo jau trešo mēnesi nevīžojam pierubīt Lattelecom digitālo TV. Piedod, Andri Šķēle.
Tradicionāli apmeklējām arī katras sevi cienošas iestādes kulta telpu - tualeti. Nekas nebija apmīzts, viss kā pie cilvēkiem, ja neskaita ziepju trūkumu. Tas ir zems līmenis, sevišķi situācijā, kad Mārtiņš Bondars visai tautai piesolījis līdz ar bēgļu iebraukšanu piedzīvot Ebolas vīrusa uzliesmojumu. AK sanāca misēklis, tā arī nespējot saprasties ar tualetes podu. Proti, šis bija tāds lepns Rietumu pods, kas uzsūta ūdens strūklu padarītajam darbiņam tad, kad pats to uzskata par vajadzīgu. Diemžēl abas reizes, kad AK viesojās kabīnē nr. 2, pods neuzskatīja par vajadzīgu izrādīt jebkādu reakciju. AK dažādi mīņājās, pat uztaisīja dažas piruetes, bet pods turpināja klusēt kā ūdeni mutē ieņēmis. Kad trešā tualetes apmeklējuma laikā šo pašu kabīni apmeklēja EK, pods viņai atbildēja ar brašāku šalti nekā būtu spējīga Trevi strūklaka.
Pēdējo nedēļu laikā Latvijas kultūras telpā pārrunātas 2 nopietnas problēmas: biblenes restorāna nosaukums un bēgļu integrācija. Vismaz otrais ir atrsināts, jo manījām kādu bēgli, kas aizrautīgi bazarēja ar apkārtējiem. Tātad bija integrējies zem ozolkoka zariem. Ozolkoka zari bija diezgan 1:1 nosperti no mūsu caurkritušā EXPO maketa, bet tas ir ļoti labi, jo ideju un maketu nevajag laist zudībā. Labi, melojam, sakot, ka tas bija 1:1 nospiests, jo EXPO maketa veidotāji bija iedvesmojušies no dabas un tāpēc ozola vainags līgani pārgāja stumbrā, turpretim Klīversalas ozola vainags noslēdzās absolūti neizteiksmīgā taisnstūra paralēlskaldnī, ko, cerams, nākotnē 1.ģimnāzijas 6.klases skolēni varēs izmantot ģeometrijas praktiskajos darbos.
Te pamanām, ka televīzijas dīva Gundega Skudriņa aktīvi vāvuļo uz skatuves, uzdodot āķīgus jautājumus, uz kuriem kāds reizēm atbild tikai aiz pieklājības. Kad viņa vaicā, cik nosaukumu pieteikumi iesūtīti restorāna izsludinātajā konkursā, AK bez variantiem šauj laukā atbildi - 783. “Kā zinājāt?” pārsteigti vaicā Gundega, uz ko gribas atbildēt Sandras Freibergas labākajās tradīcijās: “Uzminēju!” Domājam, vai viņa šo jautājumu uzdotu arī tad, ja būtu jāatbild, kas ir Latvijas galvaspilsēta, vai kur ziemo vēži. Balvā AK ir ieguvusi 30 eiro dāvanu karti, kuru ikviens aicināts kopīgi notriekt ar vērienu, jo šajā, cerams, studentu finansiālajam stāvoklim lojālajā restūzī pa kādai garnelītei un vīna šļakatai pietiks visiem.
Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenis jūt, ka viss ir dirsā, tāpēc sāk tekalēt apkārt un naski papildināt visu glāzes ar alkoholu. Tas labi. Pasākuma laikā satiekam arī savu bijušo klasesbiedreni, kuras uzvārdu AK dažkārt izmantoja, lai parakstītos par drošības noteikumiem klases žurnālā. Viņa jautā, vai ir bijis kāds salidojums, uz ko atbildam, ka nav gan, skola, paldies Dievam, likvidēta, un kopīgi nolemjam, ka tā arī labāk. Klasesbiedrene arī izsaka cerību, ka viņas pasākumus nekad neapmeklēsim, bet tad, ja tomēr to darīsim, klāšot mums atsevišķu galdiņu. Kāda dāma tikmēr nolemj šampanieti papildināt ar šotiņu zemeņa smūtija un piedzīvo pārsteigumu, uzjauktajai dzirai pārgāžoties pār glāzes malām un izklājoties pār viņas kleitu. Nospriežam, ka fiziku šī čiepa arī laikam apguvusi mūsu skolā. Kad kāds džeks uzdod jautājumu, cik dodam šim vakaram, EK viņam atbild: “5.” Bet šī versija netiek pieņemta, jo tas nav nekāds viedoklis, tāpēc tiek izlabota uz “3”.
Bija gan arī kāda laba lieta. Bibliotēka vismaz ir nomazgāta!
Banketā noklausījāmies kādu jautru dialogu:
-Ar ko nodarbojies vasarā?
-Dzeru un meklēju darbu.
To arī ikvienam novēlam - ne tikai iedzert, bet arī meklēt un atrast meklēto!
Kad no papīra izņem kūciņu, vidiņš diemžēl paliek iekšā.
Marcipāna vardīte.
Sajūsmu par kūciņu pauž noliktā karote.
Ozola vainags un taisnstūra paralēskaldnis.
Kas tas tāds?
EK atradusi malkas pielietojumu - uz pagales var uzlikt gurķi!
Kur ir?
Ļaudis rozēm pievienotos saldumus novērtējuši, ievietojot tos pelnutraukā.
Paldies!
Sākotnēji banketā nemanījām nevienu paziņu, kas lika domāt, ka šī ir apmēram 9.maija balle, kurā gandrīz satikām vien Partybomzi. Tiesa, pasākuma beigās EK uzrunāja žurnālists un maratonists Lauris Lizbovskis, jautri uzsaucot: “Nu, tad beidzot dzīvajā!” Iespējams, viņš neatcerējās, ka šī nav pirmā reize, kad tiekamies dzīvē.
Par sagaidīšanas dzērienu tika izvēlēts pārsalds zemeņu proseko, ko laikam par labu neatzina pat bārmenis, tāpēc ātri pārprofilējās par garderobistu, lai uz pakaramajiem sakārtu visprastāskos polietilēna lietusmēteļus. Tā kā ārā gāza aumaļām, ne viens vien cilvēks bija ieradies pilnīgi slapjš, bet tas ir labi, jo būt slapjam ir ļoti seksīgi. Būtībā visi slapjie ļaudis bija gatavi mazgāt mašīnu jaunākajā Jay-Z klipā.
Ātri vien nolēmām ar saviem saldajiem zemeņu dzērieniem piesēst uz restorāna parka soliņiem. Mums pretī sēdēja 2 džeki, kas lasīja grāmatas. Pielietojot intelektu, secinājām, ka tās laikam ir butaforijas, jo kurš gan nāk uz banketu lasīt?
Vismaz Edgara Jaunupa ielūgumā bija norādīts, ka mūs pārsteigs debešķīgi gardi ēdieni. It kā ļaudis bija tiešām pacentušies - piemēram, kokos sakarinājuši kūkas. Tomēr, lai kādi uzkodu vijeboni arī nebūtu izgudroti, tie garšoja kā restorānā “Ezītis miglā”, kur tas tieši tiek gaidīts, jo vidēji ēdiens maksā 3 eiro. Bet kas zina - varbūt biblenes restorāns tieši ies šo ceļu un piedāvās izsalkušajiem studentiem vienkāršus ēdienus par demokrātiskām cenām.
Viena no interesantākajām uzkodām bija apmēram tauku klucis ar lavašu groziņā, kuru nobaudot EK gandrīz apkorķējās. Līdzīgas sajūtas raisīja bekonā ietīta ne līdz galam cepta akna. Tāpat sabiedrības nosodījumu izpelnījās nesavārīts kartupelis (vai bumbieris - pēc garšas nepateiksi) kopā ar bezgaršīgu krēmu. Bezgaršīgais krēms sabojāja apmēram 50% no visām uzkodām. Tā jau normāla siļķīte, bet klāt krēms. Normāla garnelīte, bet klāt krēms. Normāla gaļiņa, bet klāt krēms. Daļa produktu bija tiešām garšīgi, jo bija pirkti normālās vietās. Tomēr produktu kvalitāti nevarētu uzskatīt par restorāna atbildību - viņu atbildība bija tos sapist. Ar krēmu. Gods godam, vienā mirklī uzradās plikas tīģergarneles bez krēma - tās tika aprītas 20 sekunžu laikā.
Mazliet vēlāk tika piedāvāts arī vakara galvenais ēdiens - grūbu kaudze, kas aplikta ar laša gabaliņiem. Viss būtu labi, ja tuvumā būtu arī šķīvīši, kur šīs grūbas uzkraut, bet, tā kā tādi neatradās, veselīgās vakariņas palika neskartas. Iespējams, šis ēdiens bija paredzēts skautiem, jo blakus stāvēja malkas kaudze. Iespējams, bija cerēts, ka ļaudis grūbas grābs ar pagalēm.
Lai maltītei pieliktu baudpilnu punktu, tika piedāvāti arī saldie groziņi, kā arī pārsaldas marcipāna vardes, kas nevienā neizraisīja nekādu prieku. Nezinām, kas tika piedāvāts kārtējā šķidrā slāpekļa galdā, bet 2015.gada otrajā pusē beidzot ļaudīm vajadzētu saprast, ka ar to vien, ka dūmo galds, publiku nepaņemsi.
Jau ansambļa “Prāta vētra” prezentācijā tāds tēls kā Kozmens ļaudīm dalīja saldējumu. Arī šoreiz viņš bija klāt un, braucot ar riteni pa restorānu, piedāvāja tūtiņas ar ogām. Tās arī paņēmām, bet beigās nezinājām, kā reizē dzert un ēst ogas, un rakstīt. Viss jau zajebis - ogas brauc apkārt, kokos karājas kūkas, pāri zālei veļas dūmi. Prieku vien aptumšo fakts, ka nebija nekā garšīga. To apstiprināja pilnīgi visi ļaudis, ar ko vakara laikā pasitām klaču.
Piesēžot uz soliņa, lai apēstu Kozmena dāsni izsniegtās odziņas, ātri vien pamanījām, ka mūs filmē no divām dažādām pusēm. Tas var nozīmēt tikai vienu - tiek uzņemta jauna 3D filma. Šoreiz acīmredzami dokumentālā. Ņemot vērā latviešu pirmās 3D filmas vētrainos panākumus un augsto domas lidojumu scenāriju nozarē, šis solis tikai iepriecina. Tas gan vispār var nozīmēt arī otru - ja reiz kamera vērsta tieši mūsu virzienā, laikam sanākušas ļoti daudzas slavenības. Vēlāk, jau baudot skābeņu zupu, kuru kāds tautā cienīts dzejnieks turpat netālu gāza iekšā mutē pa taisno no šķīvja, mums piesoļo klāt arī raidījuma “Bez tabu” žurnālists. “Ko tad ēdas, nevis rakstās?” viņš uzdod jautājumu, uz ko iespējamas tik daudz asprātīgu atbilžu, ka nevaram vien izvēlēties, kuru no tām viņam piedāvāt. Tā vietā piedāvājam apskatīt savus pierakstus, lai parādītu, ka vispār esam izslavētas multitāskeres. “Kura zupa garšīgāka - šī vai vecmammas gatavotā?” viņš turpina jautāt, un mēs knapi noturamies neatbildot, ka mūsu vecmammas ne tikai nekad negatavoja skābeņu zupu, bet arī ir mirušas.
Kungi, kas iepriekš pildīja grāmatu lasītāju butaforiju funkciju, pēkšņi ceļas kājās un dziedādami pievienojas korim. Ja jau restorānam “Kleever” tauta ar 11 humanitāro zinātņu jomu pārstāvjiem priekšgalā neļāva paturēt nosaukumu, kas neko nenozīmē, tad šī sāpe tika izlikta dziedājumā. “Daridaridamdā” un “aijaijā trallallā”, saņemiet visi provinciālie nacionāļi, mēs ejam Rietumu virzienā un varam burtus lietot kādās kombinācijās vien vēlamies! Pēc šī dziedājuma uzrunu saka abi saimnieki, kuri izstāsta, kā reiz, vizinoties troļļukā garām biblenes tikko svaigi ieliktajiem pamatiem, nolēmuši, ka viņiem šeit būs restorāns. Tomēr to neviens nedzird, jo visi vai apmīzušies aiz satraukuma, vēloties uzzināt - kāds tad galu galā būs nosaukums? Klīversala! Atskan neviltotas ovācijas. Neviltotas, jo tiešām applaudē tikai retais. Var gan saprast, jo pa dienu jau tika nodemonstrētas izcilas mārketinga iemaņas, izveidojot Klīversalas Twitter kontu un piesekojot kontam @DelfiLV. Diemžēl nekur nemanām ielūgumā solīto pasākuma hedlaineri - dzīvo bronzas skulptūru - , toties tā vietā tiek piedāvāta grandioza iespēja vaigā aplūkot restorāna pavārus. Skatāmies, acis pārgriezdamas, jo līdz šim pavārus esam redzējušas tikai televīzijā, un arī ļoti sen, jo jau trešo mēnesi nevīžojam pierubīt Lattelecom digitālo TV. Piedod, Andri Šķēle.
Tradicionāli apmeklējām arī katras sevi cienošas iestādes kulta telpu - tualeti. Nekas nebija apmīzts, viss kā pie cilvēkiem, ja neskaita ziepju trūkumu. Tas ir zems līmenis, sevišķi situācijā, kad Mārtiņš Bondars visai tautai piesolījis līdz ar bēgļu iebraukšanu piedzīvot Ebolas vīrusa uzliesmojumu. AK sanāca misēklis, tā arī nespējot saprasties ar tualetes podu. Proti, šis bija tāds lepns Rietumu pods, kas uzsūta ūdens strūklu padarītajam darbiņam tad, kad pats to uzskata par vajadzīgu. Diemžēl abas reizes, kad AK viesojās kabīnē nr. 2, pods neuzskatīja par vajadzīgu izrādīt jebkādu reakciju. AK dažādi mīņājās, pat uztaisīja dažas piruetes, bet pods turpināja klusēt kā ūdeni mutē ieņēmis. Kad trešā tualetes apmeklējuma laikā šo pašu kabīni apmeklēja EK, pods viņai atbildēja ar brašāku šalti nekā būtu spējīga Trevi strūklaka.
Pēdējo nedēļu laikā Latvijas kultūras telpā pārrunātas 2 nopietnas problēmas: biblenes restorāna nosaukums un bēgļu integrācija. Vismaz otrais ir atrsināts, jo manījām kādu bēgli, kas aizrautīgi bazarēja ar apkārtējiem. Tātad bija integrējies zem ozolkoka zariem. Ozolkoka zari bija diezgan 1:1 nosperti no mūsu caurkritušā EXPO maketa, bet tas ir ļoti labi, jo ideju un maketu nevajag laist zudībā. Labi, melojam, sakot, ka tas bija 1:1 nospiests, jo EXPO maketa veidotāji bija iedvesmojušies no dabas un tāpēc ozola vainags līgani pārgāja stumbrā, turpretim Klīversalas ozola vainags noslēdzās absolūti neizteiksmīgā taisnstūra paralēlskaldnī, ko, cerams, nākotnē 1.ģimnāzijas 6.klases skolēni varēs izmantot ģeometrijas praktiskajos darbos.
Te pamanām, ka televīzijas dīva Gundega Skudriņa aktīvi vāvuļo uz skatuves, uzdodot āķīgus jautājumus, uz kuriem kāds reizēm atbild tikai aiz pieklājības. Kad viņa vaicā, cik nosaukumu pieteikumi iesūtīti restorāna izsludinātajā konkursā, AK bez variantiem šauj laukā atbildi - 783. “Kā zinājāt?” pārsteigti vaicā Gundega, uz ko gribas atbildēt Sandras Freibergas labākajās tradīcijās: “Uzminēju!” Domājam, vai viņa šo jautājumu uzdotu arī tad, ja būtu jāatbild, kas ir Latvijas galvaspilsēta, vai kur ziemo vēži. Balvā AK ir ieguvusi 30 eiro dāvanu karti, kuru ikviens aicināts kopīgi notriekt ar vērienu, jo šajā, cerams, studentu finansiālajam stāvoklim lojālajā restūzī pa kādai garnelītei un vīna šļakatai pietiks visiem.
Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenis jūt, ka viss ir dirsā, tāpēc sāk tekalēt apkārt un naski papildināt visu glāzes ar alkoholu. Tas labi. Pasākuma laikā satiekam arī savu bijušo klasesbiedreni, kuras uzvārdu AK dažkārt izmantoja, lai parakstītos par drošības noteikumiem klases žurnālā. Viņa jautā, vai ir bijis kāds salidojums, uz ko atbildam, ka nav gan, skola, paldies Dievam, likvidēta, un kopīgi nolemjam, ka tā arī labāk. Klasesbiedrene arī izsaka cerību, ka viņas pasākumus nekad neapmeklēsim, bet tad, ja tomēr to darīsim, klāšot mums atsevišķu galdiņu. Kāda dāma tikmēr nolemj šampanieti papildināt ar šotiņu zemeņa smūtija un piedzīvo pārsteigumu, uzjauktajai dzirai pārgāžoties pār glāzes malām un izklājoties pār viņas kleitu. Nospriežam, ka fiziku šī čiepa arī laikam apguvusi mūsu skolā. Kad kāds džeks uzdod jautājumu, cik dodam šim vakaram, EK viņam atbild: “5.” Bet šī versija netiek pieņemta, jo tas nav nekāds viedoklis, tāpēc tiek izlabota uz “3”.
Bija gan arī kāda laba lieta. Bibliotēka vismaz ir nomazgāta!
Banketā noklausījāmies kādu jautru dialogu:
-Ar ko nodarbojies vasarā?
-Dzeru un meklēju darbu.
To arī ikvienam novēlam - ne tikai iedzert, bet arī meklēt un atrast meklēto!
Kad no papīra izņem kūciņu, vidiņš diemžēl paliek iekšā.
Marcipāna vardīte.
Sajūsmu par kūciņu pauž noliktā karote.
Ozola vainags un taisnstūra paralēskaldnis.
Kas tas tāds?
EK atradusi malkas pielietojumu - uz pagales var uzlikt gurķi!
Kur ir?
Ļaudis rozēm pievienotos saldumus novērtējuši, ievietojot tos pelnutraukā.
Paldies!
12 komentāri | Komentēt