Urrā! Atkal klāt 1.septembris - ne tikai diena, kad Vācija iebruka Polijā, bet arī diemžēl jaunā mācību gada sākums. Tā ir diena, kad atkal jauni cilvēki varēs uzņemt nekam nederīgas zināšanas vesela gada garumā. Skola - tas ir skaistais laiks, kad atlants.lv nokačāto referātu par Blēzu Paskālu vai “Aijas” daiļdarba analīzi bez lasīšanas nodot jau trešo reizi un katrreiz saņemt citu vērtējumu. Jebkādas pārdomas par mācību vielas bezjēdzīgumu pārtrauks skolotāja pareģojums: “Jā, bet arī īstajā dzīvē jums bieži būs jādara lietas, kas jums nepatīk.” Šī mantra arī pierāda to, cik ļoti skolai un īstajai dzīvei nav liela sakara.

Kā jau nojaušat, arī mēs esam gājušas skolā un 1. septembra svinības ne reizi vien pieredzējušas. Visīpašākais 1. septembris, protams, saistās ar mūsu, AK un EK, iepazīšanos. Toreiz AK, neko ļaunu nedomādama, bija ieradusies uzsākt mācības 2. klasē, taču 1. septembra svinīgajā ceremonijā sporta zālē starp saviem klasesbiedriem pamanīja kādu svešķermeni. Tur stāvēja objekts ar lielu galvu, kas 1. klasē kopā ar pārējiem pavisam noteikti nebija gājis. Tā bija EK. “Škic no manas klases, citplanētieti!” AK sākumā nodomāja, bet tad klases audzinātāja laipni paskaidroja, ka jauni klasesbiedri - tas ir ok. Nu, ok. Vēlāk kā visspilgtākās atceramies tieši 7., 8. klases 1. septembra svinības, jo tad jau drīkstēja patstāvīgi doties uz centru un uzdzīrot, taču dzīres arī vēl nebija kļuvušas par ikdienu. Parasti svinību oficiālā daļa notika kafejnīcā “Leduspuķe”, ēdot saldējumu. Pēc tam, protams, bija nepieciešams dabūt mazliet alkohola. Kādās no svinībām AK bija īpaši saposusies rūtainā blūzē no veikala “Bik Bok” (tādas viņa valkā joprojām) un mammas pītās franču bizēs. Citām meitenēm bija balta blūze un šlipse à la grupa “Tatu” vai kaut kas tādā garā. Kā mēs tikām pie alkohola, nav saprotams. Droši vien palūdzām kādu labdari to iegādāties. Mūsu rīcībā nu bija katrai pa vienai pudelei vaniļas sidra “Lucky Dog”. Kad bijām to godam izdzērušas, klīdām pa Vecrīgu, kur drosmīgākās no mums teica “Čau” nepazīstamiem garāmgājējiem. Tas bija ļoti jautri.

Lai atsvaidzinātu jaukās bērnības atmiņas, Texxxtu redakcija kopā ar pavadoni devās uz 1.septembra pasākumu 2.ģimnāzijas pagalmā. Savu skolu AK un EK nevarēja apmeklēt, jo tā, protams, ir likvidēta. Tāpat kā kafejnīca “Leduspuķe” un drīz, cerams, arī sidra “Lucky dog” rūpnīca.

Skolas pagalmā bija sapulcējušās dažāda līmeņa prominences: gan vienīgais transporta speciālists Latvijā, gan kāds Andra Šķēles padomnieks, kurš EK reiz apsolījis vest uz teātri, bet AK - uz “Ostas skatiem”. Turpat vazājās slavens vidēja līmeņa oligarhs, kurš mūsu īsajā tikšanās brīdī paspēja nopontot, ka viņa dēl pārcelts vienu klasi uz priekšu, jo visu laiku lasa grāmatas. Satikām arī EK paziņu, Erdogana ģenēzes speciālistu un, izrādās, arī jauno skolotāju, kurš, kā noskaidrojām, 12.klases meitenes pavedināt negrasās, jo tas neesot ētiski. Malacis! Katoļu priesteriem ir, ko mācīties. Toties bija liels pārsteigums šeit neredzēt nevienu no jau pierastajām sejām - Ināru Egli, Aleksi Zoldneru, Juri Kažu, Ivo Leitānu vai vismaz Igoru Pārtībomzi. Ātri gan attapāmies, ka šis, neskatoties uz to, ka ir izskanējusi Latvijas himna un skolas direktors skolēnus vairākkārt apsaukājis par Saeimu, tomēr nav kādas partijas kongress. Nu, ok.

Svinīgās ceremonijas sākumā ieverojām kādu militāras ievirzes klases audzinātāju, kurš visus bija salicis pa pāriem, bet sev pagrābis mazāko meiteni, kas nemaz negrasījās slēpt savu apjukumu. Tikmēr kāda tikpat militāras ievirzes tantiņa klīda gar basketbola laukumā iespiestajām klasēm un aizrādīja jauniešiem par sarunāšanos vai ģībšanu. Tas atgādināja par kādu atceļu autobusā no skolas ekskursijas, kurā skolotāja visus gulētājus bakstīja ar adāmadatu, liekot celties un apbrīnot skatus pa logu. Tautas tērpos ģērbti roboti uz skatuves uznesa skolas un valsts karogus. Tautu meitas mazliet atsita Māru Zālīti, jo bija brīvā Latvijā, bet pastalās. Savukārt 80% zēnu pie friziera bija devušies vakar, tāpēc 31.augustu varam uzskatīt par nacionālo apgraizīšanas dienu. Pēc robotu gājiena atskanēja skolas himna, kas bija ieturēta melanholiskā bēru manierē. Tālāk, protams, Latvijas himna. Gaidījām arī Eiropas Savienības un Zemes himnu, bet tās nez kāpēc bija izmestas.

Lai gan jaunākie bērni ģimnāzijā mācās 7. klasē, uz skolu bija atnākuši arī daudzi pie prominenču līmeņa nepiederoši vecāki. Nav īsti skaidrs, kāpēc, jo “Privātajā dzīvē” viņiem iekļūt nespīd, bet ir vispārzināms, ka bērni, kas mācās 7. klasē, vairs nemācās 1. klasē. Daļa no viņiem izskatījās pēc apsargiem, tāpēc nospriedām, ka viņi ieradušies pieskatīt, lai bērni jau himnas laikā nesāktu kūrīt “Marlboro” un cilināt “Lucky dog”. Tālredzīgi. Pieciem vidusskolēniem gan bija izdevies izbēgt no apsargu nagiem, un viņi ceremonijai klusi pievienojā no skolas stūra, kas plašāk pazīstams arī ar nosaukumu “Pīpētava”. Dažus skolēnus bija ieradušās atbalstīt arī vecākas meitenes ar kafijas krūzītēm rokās, kas plašāk pazīstamas kā trauki, kurā publiskā vietā droši nēsāt rumkolu.

Skolas direktors uzrunu sāka ar to, ka ģimnāzijā mācās aptuveni 802 skolēni. Klīst baumas, ka viņs pie viena esot arī matemātikas vai fizikas učuks, tāpēc var saprast, ja cilvēks 802 uzskata par aptuvenu skaitli. Kā jau parasti, runas atsita daiļlasītaju konkursu. Arī tad, ja tas ir dialogs. Tā savu uzstāšanos uzsāka divi puiši, kuri deklamēja iestudētus dialogus, kas, protams, sākas ar: “Artūr, vai tu atceries, kā...”. Ceremonijas oficiālā daļa savu kulmināciju sasniedza, kad direktors vai varbūt cits pieaugušais vēlēja: “Ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem skolēni priecāsies, uz ielas ieraugot savu skolotāju.” Direktora vārdi izrādījās tik spēcīgi, ka šajā mirklī kāds 7.klases skolēns likumsakarīgi noģība. Atskanēja “Saule, Perkons, Daugava”. Viss bija kā Dziesmu svētkos - skaista dziesma, ģībieni un prominences. Vienīgi harizmātiskais diriģents neierasti lika vaļā skaļāk nekā viss koris kopā.

Pēc ceremonijas skolotāju barā ieraudzījām savu bijušo bioloģijas skolotāju. Viņa bija jauks cilvēks, bet ļoti slikta skolotāja, pie kuras mūsu klasesbeidrene reiz rakstīja zinātniski pētniecisko darbu ar nosaukumu “Kaķi”. Tā arī netikām gudras, kā viņai izdevies iefiltrēties tik, tipa, prestižā skolā. Gan jau caur pazīšanos. Pēc ceremonijas aprunājamies arī ar skolas direktoru, kurš bija samīlējies savā skolā un slavēja gan skolu, gan skolas padomi, gan skolēnu padomi, kas 11. novembrī brauc dziedāt uz veco ļaužu pansionātiem. Arī kori skolai ir superīgi, un diriģenti izcili. Patīkama pārmaiņa pēc mūsu skolas direktores, kura visdrīzāk pat uz jautājumu “Kā jums patīk jūsu vadītā skola?” būtu atbildējusi ar “Nedrīkst!”, un pēc tam inerces pēc noskaitījusi arī mantru: “Neskriet! Nost no radiatoriem! Kas te par staigāšanu stundu laikā!”.

Vienojāmies, ka skolas ir kā arhitektūras piemineklis vai aizsargājamas augs. Tur varbūt uzrodas pa kādai skārienjūtīgai tāfelei vai jaunam krānam ķīmijas kabinetā, bet citādi pilnīgi nekas nemainās. Tas ir tāpat kā pastaiga pa kādu Āgenskalna ieliņu. Varbūt garām pabrauc kāds kruts auto, varbūt uzcelta kāda moderna ēka, bet citādi tur tieši tā izskatījās arī pirms daudziem desmitiem gadu. Texxxti savas skolas gaitas atceras ar šausmām. Tas bija laiks, kad uzkrājām nekam nevajadzīgas zināšanas cilvēka cieņu pazemojošā veidā. Tagad varbūt šo bagāžu varam izmantot vienīgi “Prāta spēlēs” brīžos, kad iekrīt kāds jautājums par čemurziešu dzimtu. Ar nepacietību gaidām, kad būs raunds par lapu izvietojumu uz stumbra.To, kas ir svarīgas zināšanas, var, piemēram, noteikt tajā pašā Atlantā, kur pieprasītako darbu topā klasiski gozējas iesniegumu un paskaidrojumu paraugi, kā arī ieteikumi, kā pielīst sievietēm. Skolā šīs zināšanas var apgūt tikai sliktie skolēni, kam regulāri jāraksta paskaidrojumi par nolauzto krānu, iesniegumi par mācību gada pagarināšanu vai vienkārši jāpielien ķīmijas učenei, lai uz Ziemassvētkiem liecībā varētu ievilkt treknu 4. Protams, neaizmirstamas bija arī krāšņās ekskursijas uz Skalbes muzeju, kurās skolotājas atņēma alkoholu savam pašpatēriņam. Paldies!
P.S. Kad nākamais streiks?



EK un AK ar jauno politikas skolotāju


Jaunāka mācību viela tiks apgūta pēc progresīvākajām metodēm

ar skolu man ir īpašas attiecības, jo kā viesturs dūle - latviešu benijs hils - arī es uzskatu, ka tā ir jāmet musorā. tāpat ir ar garām un uzspēlētām uzrunām tautai - arī to vieta ir nešķirotu atkritumu konteinerā. tāpēc tikai loģisks bija mans lēmums doties uz rīgas 2.ģimnāzijas devītklasnieku izlaidumu - tātad apliecības par pamatizglītību saņēma cilvēki, kas gulēja jaundzimušo nodaļā tad, kad es jau trakoju pa traumām, un laiku pa laikam varēja klausīties runas par to, ka tikai pirms deviņiem gadiem jūs visi vērāt skolas durvis nobijušies, bet apņēmības pilni.

kā jau pienākas, zāle bija izrotāta ar bērziem un cilvēkiem, kas dalījās 2 daļās - tie, kuri tik gaida, kad beidzot varēs iedot puķes un tīt makšķeres, un tie, kas riktē, kur kurš sēdēs. kaut arī dažāda kalibra skolas strādnieki vairākkārt atgādināja, ka nākamgad šī būs valsts ģimnāzija, tomēr bija skaidrs, ka šī nav smalkā gala skola, jo neredzēju nevienu slavenību. kopš laika, kad pati gāju devītajā klasē, ir šis tas mainījies - zālē neredzēju sk8terus, kas vismaz agrāk bija klasiski pamatskolas izlaidumu viesi, tik klasiski, ka ierasties drauga izlaidumā bez skrituļdēļa bija kā atnākt uz savām kāzām peldkostīmā.
atskanēja melalkoholiskais valsis, un zālē nāca meitenes ar kleitām dziļiem izgriezumiem un džeki kaut kādos milzīgos uzvalkos. mani allažiņ mākusi ziņkārība par to, kāda viela ir puiku galvā, kad viņi izvēlas +30 grādos vilkt tos kamzoļus, aubes un ņieburus. 2.ģimnāzijā acīmredzami ir visai liberāla attieksme pret narkotikām, par to liecināja kaut kādu gara virsotņu pieminēšana, kā arī pasākuma vadītāju anetes un mārtiņa prikidi, kas bija tādā krāsā, kā nosaukts normunda rutuļa pēdējais albums - rozā. direktors bija aizskrējis uz bārbiju izstādes atklāšanu, tāpēc pirmo "un tikai pirms deviņiem gadiem..." uzrunu teica kaut kāda vietniece, kas atkal nevarēja nomierināties un šajos brīnišķīgajos svētkos ielēja darvas pili, paziņojot, ka jau nākamnedēļ būšot iestājeksāmeni, kuros var izkrist tikai pēdējās šmaras. es jau domāju, ka darbs, darbs, darbs, bet tādas patiesas vērtības kā laime, ģimene, sekss un šmiga tiek aizmirstas, bet beigās viss bija labi, jo runātāja jau piektdienas vakarā vēlēja "atvērt durvis svētdienai". diezgan normāli, ja ņem vērā, ka viņa runā ar nepilngadīgiem cilvēkiem, neaizmirstot pieminēt tādu svarīgu informāciju kā "alkas ir ceļazīmes". piebildīšu gan, ka ceļazīmes ir kaut kas cits, bet alkas, protams, ir vēl kaut kas cits, un jebkuram lingvistikas teroristam ir skaidrs, ka alkas ir kaut kādā veicā saistīta ar alkoholu.

beidzot arī direktors, kurš izskatās pēc salaveča, ir pārradies no bārbiju izstādes, un var sākties pamatizglītības apliecību izsniegšana. visām devītās ā klases meitenēm, kas saņem apliecības, no aizmugures pielavās kaut kāds random pajolis un dod puķes un, šķiet, uzaicina uz pišuku. lielākā daļa ne tikai dabū apliecību, bet arī uzslavu par labiem panākumiem dažnedažādās dzīves jomās - par labām atzīmēm, taču visvairāk skolēnu tika slavēti par piedalīšanos kaut kādā slowfood vegānu svaigēdēju projektā, kas radīja aizdomas par to, ka tūliņ visiem vajadzēs pārēsties riktīgi slow spinātus, bet slikti no tā mums nepaliktu, jo tie, kas nebija iesaistīti slowfood kustībā, bija piedalījušies pirmās palīdzības olimiskajās spēlēs, tā kā sanāk, ka aktu zālē atlikt kātus bija neiespējami - pilns ar glābējiem kā medikopters. stulbi, ka tie sīkie tiek tikai uzteikti, bet neviens netiek nopelts, piemēram, par to, ka eksursijā uz brīvo vilni būtu mētājies ar siļķēm. nevar nepiekrist direktoram, kad viņš saka, ka šis gads ir labs ķēriens, un par to man prieks, jo vienreiz pie viena no šitiem sīkajiem biju aizbraukusi ciemos uz vannu, un piekritīsit, ka braukt ciemos pie lohiem tak būtu stulbi.
starp apliecību dalīšanu direktors, protams, atceras laiku, kad šitie visi bija mazi ķipari, kā arī uzstāj, ka mēs visi esam dzintara meklētāji. pirmoreiz dzirdu, ka kāds vispārizglītojošas skolas direktors tik strikti un precīzi norādītu uz nākotnes profesiju, ko izvēlēties.
tad a klases audzinātāja aprēķina, ka kopā ar savu klasi aizvadījusi 1500 stundu, un arī paziņo, ka "sapņu pupas melnbaltais zieds ir vairāk varēt". šo marazmu varam norakstīt uz manis jau pieminēto pielaidīgo attieksmi pret psihotropajām vielām skolā, bet kam jānotiek, lai skaļi cilvēku priekšā pateiktu, ka var tad, ja grib? wtf, interesanti, kā tad skolēni var tik ilgus gadus pamācīties skolā? neviens taču neko tādu negrib! tā par skaisto runu klase audzinātājai uzdāvina dāvanu karti gredzenu veikalā. cik saprotu, visiem ir zajebala, ka viņa nav precējusies, un te ir vismaz piķis kaut kādam gredzenam.

tālāk pasākuma vadītāji un 2.ģimnāzijas lsd reklāmas sejas mārtiņš un anete izspēlē dialogu ar bērnības šūpļadziesmu, un ir pienācis laiks nodziedāt kādu andra sējānu miega dziesmiņu, jo gaisotne ir kļuvusi ļoti saspringta, es pat teiktu, ka nokaitēta.

līdz ar b klases apbalvošanu sākas liela jautrība, jo audzinātāja ir sagatavojusi bernarda šova atziņu vai vēlējumu katram savam bērņukam. viens no labākajiem teikumiem bija "tver mirkli, tver sevi!", kas, cik saprotu, ir par noturēšanos kājās spēcīga alkohola reibumā. ar šmigu saistīti bija arī citi izteikumi, piemēram, "ja vien tu nekodīsi, kodolu nedabūsi", te gan es nesaprotu, kas ir tas kodols, atceros, ka vienreiz mielojos ar karstvīnu, un trauku dibenā pēc izdzeršanas atradu atslēgu. varbūt apmēram kaut kas tāds ir tas kodols? ja nebūtu kodusi, nebūtu atradusi atslēgu. novēlējusi visiem "zem ziedoša koka pacelt acis augšup", audzinātāja ir gatava saņemt sev balvu no klases. te kādam zēnam klāt pieskrien klāt klasesbiedra muterīte, iespiež rokā lapiņu, uz kuras rakstīts, ka skolotājai tiks dāvināts divritenis. kā atklājas vēlāk, viņa tieši tajā dienā pālī braukusi un veco velosipēdu salauzusi.
apliecību izsniegšanas laikā saprotu, ka b klase ir tādi lēti atkritēji, jo neviens nav piedalījies pirmās palīdzības sacīkstēs, un arī slowfood kultūra viņiem sveša, kas likumsakarīgi rada pārāk jautru gaisotni, tāpēc samērā jauka meitenīte nomočī kārtīgu "love hurts" tipa traģēdiju ar klavierēm. visi paliek nopietni, jūtīgākās meitenes atstāj zāli, lai varētu sākt dalīt pamatizglītības apliecības c klasei. te atkal tiek pielūgta slowfood kustība, un man jau tas ir tik zajebala, ka dažas stundas vēlāk izvēlos vakariņas ieturēt hesburgerī. c klase ir homoseksuālākā klase skolā, jo, ja iepriekšējām meitenēm puķes deva un klāt koļījās džeks, tad tagad jau šo uzdevumu veic kaut kāda vecene. tad klase apsveic skolotāju un dara to tik klusi, ka simbolizē valodas un cilvēces izmiršanu. nevar īsti saskatīt, bet izskatās, ka audzinātājai tiek uzdāvināta pase par to, ka šie bērni, kad vēl bija sīki "trausās klēpī katru brīdi". piekritīsit, ka slodzīte tīri tā neko. tur varēja ne tikai pasi, bet arī dzimšanas apliecību uzdāvināt. un, ja visu laiku klēpī būtu divdesmit cik tur bērnu, būtu jāsniedz kāra roka arī pēc invalīda apliecības.

visas klases ir tikušas pie apliecībām un visas skolotājas - pie dāvanām. it kā viss mierīgi, bet atklājas, ka ceremonijas vadītājs mārtiņš ir pazaudējis savu partneri aneti. zāle sačukstas, bīstas un lūkojas apkārt meklējošiem skatieniem. izrādās tomēr, ka viss kārtībā, anete tikai mazliet aizkavējusies. te jūtīgākās meitenes, kas vēl nav pametušas zāli tver pēc zeva softis salvetēm, jo mārtiņš atzīstas, ka nezina, ko darītu bez anetes. bet to zina kaut kāda meitene gariem matiem, kas nodzied jautru dziesmiņu sev pašam "ja tevis nebūtu". cik atceros, tā bija dziesma par mīlestību un nāvi. nu, apmēram "es viņu mīlēju, bet viņš nomira".

pirms izlaiduma vecāki ir nopirkuši bērniem puķes, kuras izlaiduma beigās bērni atdod vecākiem, fonā skanot grupai "kafē". sākās liels juceklis, tāpēc es, saglabājot mieru un augstprātību, iztenterēju ārā, kur iepazinos ar kādu pensionāri, kas prasīja, vai tad es šodien pabeidzu devīto. diemžēl es devīto pabeidzu tik sen, ka biju jau aizmirsusi, cik kruti ir pabeigt devīto - no drošiem, bet neoficiāliem avotiem zināms, ka b klases izlaiduma pirtī esot izsists virtuves logs, izdemolēta apkārtne un vēmuši 10 no 20 cilvēkiem. līdz ar to tāpat kā jebkurā ballītē pienāk jūtūbes skatīšanās mirklis, ir pienācis likumsakarīgs gals šim tekstam, tāpēc no sirds novēlu devīto klasi pabeigt ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis. viesturam dūlem, pirmkārt.

Pagājušajā nedēļā, kā es to vakar sapratu, skatoties atkārtojumu, noslēdzās jaunā LNT raidījuma "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" pirmais cikls. Jāatzīst, ka raidījumu skatījos pastarpināti citām lietām, tāpēc neatceros īsti, kā šis cikls tika nodefinēts - katrā ziņā kaut kas par to, kādi ir Latvijas izglītības trūkumi, un kādi būtu risinājumi. Nezinu, ar ko atšķirsies pārējie cikli, jo sapratu, ka visi raidījumi būs par izglītību.

Raidījumu vada kādreizējais kompānijas "Mēmais šovs" līderis Viesturs Dūle, kurš agrāk bija labi pazīstams kā diezgan veiksmīgs jokdaris, bet tad paralēli pirmajam latviešu izceļotāju vilnim uz Īriju un Angliju, devās līdz ar otro vilni garīgos meklējumos uz Indiju. Klīda baumas, ka Viesturam Indijā izaugusi milzīga bārda un pazudis mobilais telefons, līdz pēkšņi viņš atkal atgriezās dzimtenē nevis ar pārsteidzošu izskatu vai neparastiem paradumiem, bet gan ar jaunu vārdu - Livingstons, kurš vairs nebija āksts, bet gan dziedātājs. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka likās - Viesturs savu jauno profesiju uztver patiešām nopietni, un kaut kur starp sevis atrašanu ir pazaudējis pašu svarīgāko, kas vien cilvēkam palīdz izdzīvot šajā pasaulē - humora izjūtu. Tagad viņa jaunā pēc paša iniciatīvas veidotā radījuma vadītāja apluā ir kaut kas starp abiem - viņš atkal kaut ko vada, bet ar tādu nopietnību, kā iepriekš bija attiecies pats pret savu dziedāšanu.

Raidījuma nosaukuma pirmā daļa "Intelektuālā apokalipse", ieskatoties svešvārdu vārdnīcā, varētu tikt vienkāršota kā "Prāta/garīgā atklāsme", bet otro daļu "Būt vai nebūt" esmu dzirdējusi kaut kur gan saistībā ar Šekspīru, gan jaunu latviešo seriālu par mīlestību. Tas viss kopā ir tik sarežģīti, ka, pieņemu, visi to tāpat sauc par "to Viestura Dūles jauno raidījumu".

Tas Viestura Dūles jaunais raidījums ir orientēts uz problēmām pamatskolas un vidusskolas izglītībā. Varbūt lielai daļai no lasītājiem tas būs pārsteigums, bet diemžēl esmu beigusi kā vienu, tā otru, iegūstot samērā labus rezultātus, kas gan nedaudz pasliktinājās līdz ar pieaugošo vēlmi biežāk malkot grādīgos dzērienus. Arī manas atmiņas par skolu saskan ar lielāko daļu no, visticamāk, Jums un arī raidījumā klātesošajiem viesiem - stundas bija garlaicīgas, un lielākajai daļai no tām nebija īpašas jēgas, bet tāpat kā monogāmijas un demokrātijas gadījumā nekas labāks par skolu īsti nebija un nav izdomāts, jo nebija alternatīvas, ko iesākt tādā nejēdzīgā bērna un pusaudža vecumā. Vēl vairāk mani satrieca tas, ka bija gandrīz neiespējami nākt klajā ar savu iniciatīvu vai arī izteikt viedokli, jo nekad neko nedrīkstēja, vienmēr bija vislabāk, ja klusi un kārtīgi sēdēji pie galda un konspektēji grāmatu. Iestājoties augstskolā (jā, tas ir neticami), ieguvu tādu kultūršoku no tā, ka mani pēkšņi uzrunāja uz "Jūs", un neviens ne par ko nepiesējās, ka neko vairāk par sēdēšanu un lekciju konspektēšanu arī uzsākt nespēju. Atvainojos, ka novirzījos no tēmas, bet šajā sakarā šķita gandrīz neiespējami nedalīties ar šo savu sirdi plosošo stāstu.

Ņemot vērā pašas pieredzi, man būtiskas pārmaiņas izglītības sistēmā šķiet ļoti svarīgas, tāpēc diskusija par to pēc būtības ir ļoti pozitīvi vērtējama, tikai diemžēl raidījumam bija šis tas kopīgs ar sajūtām skolas solā - pie tā ir grūti nosēdēt, man bija garlaicīgi, un tāpēc jau teicu, ka paralēli darīju citas lietas, kas pirms gadiem 7 būtu bijusi skolotājas karikatūra ar grebeni un šmigas pudeli rokās, bet šoreiz bija saistītas ar reālu šmigas pudeli manā personīgajā rokā.

Tajā Viestura Dūles raidījumā, kā jau laikam tas tur parasti ir, bija vairāki viesi, no kuriem neviens nebija saistīts ar darbu izglītības sistēmā vai attiecīgās institūcijās. Viens no viņiem bija Gustavo, kurš bija piemērs tam, kā džeks ar ļoti sliktām atzīmēm spēj tomēr dzīvē daudz sasniegt, ja vien atrod lietu, kas viņam tiešām interesē un caur to arī motivāciju mācīties. Domāju, ka tas, ka cilvēka sasniegumi "pieaugušo dzīvē" nav tieši saistīti ar viņa panākumiem skolas vidē, jau tāpat ir visiem labi zināms, tikai skolas uzdevums visdrīzāk būtu šajā tālākajā dzīves ceļā ievirzīt un sniegt attiecīgas prasmes. Diemžēl lielākā daļa manu draugu vidusskolu beidza bez pilnīgi jebkādas nojausmas, ko tālāk dzīvē darīt. Bāc, es laikam visu laiku piesienos skolai, nevis raidījumam, bet tā kā raidījums bija par skolu, tad ir taču piedodams, ka, iedvesmojoties no tā, reflektēju vien tālāk. Un, kā redzams, lietoju arī attiecīgus svešvārdus.

Vēl raidījumā bija divas slavenības, no kurām viens - spēkavīrs Raimonds Bergmanis - sūdzējās par to, ka iestājās augstskolā viena priekšmeta dēļ, bet to viņam tik nejēdzīgi pasniedza, ka skola bija jāpamet, un beigās piemetināja, ka ir ikvienam ir vajadzīga drosme atvērt skolas durvis. Tam es piekrītu, bet viņam pašam taču drīzāk nepietika drosmes, lai tās durvis aizvērtu. Trešā slavenība bija reklāmas uzlecošā zvaigzne Gatis Mūrnieks, un es gan neatceros, kāds bija viņa sirdi plosošais stāsts attiecībās ar skolu, bet viņš uzsvēra, ka ir jāsabalansē eksaktie ar humanitārajiem priekšmetiem, lai nav tā, ka pret divām mūzikām stājas sešas matemātikas. Tam piekrita arī kaut kāds Somijas izglītības inovāciju vecis, ko Viesturs bija aizbraucis nointervēt. Tas arī nav slikti, lai gan es mūzikās vienmēr riktīgi baidījos, ka sauks priekšā dziedāt pa vienam gandrīz tikpat ļoti kā bioloģijās baidījos, ka sajaukšu, ko augs ieelpo un ko izelpo.

Vēl bija atnākuši divi skolēni, no kuriem mazākais džeks stāstīja, ka ir ir stulbi, ka skolotājs tikai monotoni stāsta savu vielu un neļauj skolēniem izteikties, un tikmēr viņi aizmieg. Lielākā meitene teica, ka viņai besī, ka skolotājs 7. stundā saka, ka arī viņš ir noguris, un līdz ar to jau sāk stundu ar tādu iegruzīšanu, un vēl viņai nepatīk, ka tik daudz jāmācās, tāpēc piekrita somu izglītības inovāciju džekam, ka vajadzētu vairāk fiziskas aktivitātes, tīri praktiskas nodarbības. Bija arī viena mamma, kuras bērnam bija problēmas skolā, un viņa stāstīja par to, kā tās risinājusi.

Paralēli sarunām cikla laikā tiek konstatētas problēmas un piefiksēti iespējamie risinājumi, ko tad pieraksta klāt nevis uz tāfeles ar krītu, bet uz moderna ekrāna programmā "Microsoft Word". Šoreiz tur tikai pievienota arī mīlestība, bet viņi laikam paši tāpat kā es kaut ko sajauca ar to seriālu "Būt mīlētai", jo to taču nevar iemācīt, tā nāk no dabas, un to jau sen Imants Ziedonis nodefinēja: "Mīlestība tā kā zibens nāk, Atnāk balta, uzliesmo un nosit."

Runājot par Imantiem, raidījums pēc reklāmu bloka katrreiz atsākas ar mūžīgu dziesmu no skolas izlaidumiem: "Dziesma, ar ko tu sācies". Būtu interesanti veikt pētījumu, kas šajos vārdos un/vai mūzikā ir tāds, ka to tik ļoti gribas nodziedāt izlaidumā.

Sniedzot tādu noslēdzošo vērtējumu par raidījumu, atkal piekritīšu kādai komentētājai vārdā dakslee virtuālajā vidē, kurai licies interesanti, bet neredz tam jēgu, jo "tiem, kam būtu jāņem tie vērā - to nedara!", kā arī kruze78, kas saka, ka raidījums ir virspusējs un gaužas par problēmām, bet nepiedāvā reālus risinājumus.

Speciāli skatīties neiesaku nevienam, bet drīzāk paturēt prātā prātulu, kas man no skolas laikiem palikusi atmiņā - zvans ir priekš skolotājiem! Vislabāk ar to sevi mierināt, piemēram, no rīta skanot modinātājpulkstenim.

sākšu ar atvainošanos par texxxta kavējumu, kam, protams, ir pienācīgs attaisnojums - pārmērīga alkohola lietošana sestdienas naktī.
aivar, piedod! ((c) solveiga no "ugunsgrēka")

kā jau anete minējusi savā iepriekšējā texxxtā, lai mums būtu, ko sacīt par konkrēto tematu, tematam ir jārada spēcīgas jūtas - vai nu riebums un sāpes (kardināls pujats), vai liela laime (ugunsgrēks). tā kā ir pienācis laiks sevi sodīt par izklaidīga dzīvesveida piekopšanu, šoreiz par sāpēm - tātad izglītība. pirmoreiz to, ka izglītība mēdz būt neefektīva, sapratu apmēram 15 gadu vecumā, kad devos uz savu biedru mūzikas skolas izlaidumu. tas būtu bijis mans izlaidums, ja vien nebūtu to pametusi. līdz tam bija licies, ka mūzikas skola varētu būt radījusi kaut kādas prasības pret mūziku, bet ideāli sabruka, kad mūzikas skolas absolventes kopīgi vienojās par to, ka par izlaiduma neoficiālās daļas muzikālo noformējumu parūpēsoes european hit radio, kas varbūt tolaik bija vēl super fm.

šoreiz texxxts veltīts latvijas kultūras akadēmijai. nav jau tā, kas viss tur būtu sāpes un pārdzīvojums, piemēram, starpkultūru sakaru polijas programma, kuras studenti zina, kas ir adams mickevičš (mona liza) un viņu kursa vadītājs kšištofs pleca somā nēsā iespējas praktizēties polijā (monas lizas ballīte) un tamlīdzīgi, ir kruta (informācijas avots ir kāds no sks polijas stundentiem, kurš vēlējās palikt anonīms).
bet diemžēl šoreiz mans uzdevums bija izklāstīt pārdomas par kāda lka studiju kursa vienas lekcijas konspektu, kuru studentiem devis pats pasniedzējs, kurš visticamāk ir vīrietis, jo esmu dzirdējusi, ka viņš nodročī pie katra svešvārda, ko uzrakstījis. manam uzdevumam pakārtotais uzdevums bija uzminēt, kas tas par studiju kursu, kurā tiek mācīts kas tāds.

konspektam ķēros klāt vairākkārt, te iedzerot mazliet jaunā un revolucionārā sausā sidra (tiešām labs), te mazliet uzkurījot (so-so).
dotais konspekts attiecas uz trešo lekciju kursā, un tās nosaukums ir "zinātnes racionalitāte", bet nesapriecājieties, jo nekā racionāla turpmākajās desmit lappusēs es neatradu. lai Jūs saprastu, par ko tekstā ir runa, citēšu konspekta autoru: "Pārfrāzējot Vitgenšteinu var teikt, ka katra zinātniska teorija ir atšķirīga valodas spēle, bet zinātniskajām teorijām ir jābūt ar zināmu ģimenisku līdzību, kas ļauj mums tās uzskatīt tieši par zinātniskām valodas spēlēm." domāju, ka visi saprata, par ko ir runa - šis konspekts ir tikai spēle.

konspekta autors norāda, ka valoda ir "ne tikai mūsu domu, priekšstatu medijs", bet arī komunikācijas līdzeklis, bet, manuprāt, jebkuram jēdzīgam cilvēkam ir skaidrs, ka valoda, pirmkārt, ir komunikācijas līdzeklis, un, piemēram, es līdz šim nebiju iedomājusies par to, ka tā varētu būt arī mūsu domu, priekšstatu medijs. kas pie velna tas vispār ir? medijs ir texxxti.

pasniedzēja kungs arī veltījis vienu rindiņu tieši texxxtu lasītājiem: "Tas, kurš saprot kādu valodisko izpausmi, tas uzvedas ne tikai kognitīvi kā izzinošais subjekts, tas uzvedas arī kooperatīvi pret valodiskās izpausmes autoru, tas nonāk interakcijas attiecībās ar šo autoru." ļoti pateicos par Jūs mūžam kognitīvo un kooperatīvo uzvedību, kas palīdz veidot interakcijas attiecības interneta vidē. bez kognitīvas uzvedības tas nebūtu iespējams.

kad biju tikusi līdz šai vietai, izdomāju, ka studiju kurss varētu saukties apmēram "kādu valodu lietot, ja jārunā par zinātni, bet labāk būtu, ja auditorija neko nesaprastu?", bet nākamā rindkopa krasi mainīja manas domas, radās aizdomas, ka tas varētu būt studiju kurss "naivisma vēsture", jo kā bez maz vai definīcija tiek pasniegts tas, ka, lai mēs varētu būvēt kaut kādu kontaktu ar cilvēku, jāievēro vairāki likumi, piemēram, jārunā patiesība. wtf? tik daudz attiecību ir būvētas uz meliem, ka es neticu, ka ārpus kursa "naivisma vēsture" kāds varētu tam arī ticēt. komunikācija ir iespējama arī bez patiesības. mierīgi, draugi, mierīgi. un, lai noskalotu rūgtumu par to, ka visam varam ticēt tikai 50/50, noder sandras mētras ieteikums paņemt pa 50.

teorētiski augstākajās mācību iestādēs būtu jāsniedz zināšanas, kuras pēcāk izmantot dzīvē. bet es ticu, gan jau pasniedzējs dročīšanas starplaikos pats mājās lūdz dievu par to, lai studenti sadzīviskās sarunās nesāktu lietot šādus vārdus: komunikatīvā racionalitāte, zinātnes racionālā mitoloģija, kognitīvi instrumentālā racionalitāte, konsenss, temporāla komunikācijas kopa, komunikatīvs diskurss, kulturālā un ideoloģiskā determenētība, principiālā falsificējamība, diskursīvā metateorija, interteorētiskā diskursa principiālā iespējamība, metodoloģiskais monisms.

teikšu godīgi - ja kāds sarunā ar mani mēģinātu lietot šādus vārdus, viņš dabūtu pa muti, bet sāpe nav tikai iespējā, ka kāds kultūra akadēmijas kultūras teorijas un vadībzinības bakalaura studiju programmas students/absolvents to tiešām varētu iemācīties un pielietot dzīvē. sāpe slēpjas faktā, ka cilvēkiem vispār kaut kāds tāds marazms jāmācās, kaut arī, pēc studiju programmas nosuakuma spriežot, bērniem būtu jāmācās, kas bija mona liza un kā uztaisīt monas lizas ballīti. cilvēkiem, tostarp anetei konstei kaut kas tāds ir jāmācās. turklāt laikā, kad texxxti ir pieteikti ne tikai literatūras gada balvai (tas nav joks), bet arī sviesta cibas lielāko dzērāju statusam (tas nav joks, vienīgi tāds konkurss vēl nav izdomāts), kas nozīmē, ka vēl vairāk laika nekā iepriekš mums jāvelta lietām, ko mīlam.