Urrā! Atkal klāt 1.septembris - ne tikai diena, kad Vācija iebruka Polijā, bet arī diemžēl jaunā mācību gada sākums. Tā ir diena, kad atkal jauni cilvēki varēs uzņemt nekam nederīgas zināšanas vesela gada garumā. Skola - tas ir skaistais laiks, kad atlants.lv nokačāto referātu par Blēzu Paskālu vai “Aijas” daiļdarba analīzi bez lasīšanas nodot jau trešo reizi un katrreiz saņemt citu vērtējumu. Jebkādas pārdomas par mācību vielas bezjēdzīgumu pārtrauks skolotāja pareģojums: “Jā, bet arī īstajā dzīvē jums bieži būs jādara lietas, kas jums nepatīk.” Šī mantra arī pierāda to, cik ļoti skolai un īstajai dzīvei nav liela sakara.

Kā jau nojaušat, arī mēs esam gājušas skolā un 1. septembra svinības ne reizi vien pieredzējušas. Visīpašākais 1. septembris, protams, saistās ar mūsu, AK un EK, iepazīšanos. Toreiz AK, neko ļaunu nedomādama, bija ieradusies uzsākt mācības 2. klasē, taču 1. septembra svinīgajā ceremonijā sporta zālē starp saviem klasesbiedriem pamanīja kādu svešķermeni. Tur stāvēja objekts ar lielu galvu, kas 1. klasē kopā ar pārējiem pavisam noteikti nebija gājis. Tā bija EK. “Škic no manas klases, citplanētieti!” AK sākumā nodomāja, bet tad klases audzinātāja laipni paskaidroja, ka jauni klasesbiedri - tas ir ok. Nu, ok. Vēlāk kā visspilgtākās atceramies tieši 7., 8. klases 1. septembra svinības, jo tad jau drīkstēja patstāvīgi doties uz centru un uzdzīrot, taču dzīres arī vēl nebija kļuvušas par ikdienu. Parasti svinību oficiālā daļa notika kafejnīcā “Leduspuķe”, ēdot saldējumu. Pēc tam, protams, bija nepieciešams dabūt mazliet alkohola. Kādās no svinībām AK bija īpaši saposusies rūtainā blūzē no veikala “Bik Bok” (tādas viņa valkā joprojām) un mammas pītās franču bizēs. Citām meitenēm bija balta blūze un šlipse à la grupa “Tatu” vai kaut kas tādā garā. Kā mēs tikām pie alkohola, nav saprotams. Droši vien palūdzām kādu labdari to iegādāties. Mūsu rīcībā nu bija katrai pa vienai pudelei vaniļas sidra “Lucky Dog”. Kad bijām to godam izdzērušas, klīdām pa Vecrīgu, kur drosmīgākās no mums teica “Čau” nepazīstamiem garāmgājējiem. Tas bija ļoti jautri.

Lai atsvaidzinātu jaukās bērnības atmiņas, Texxxtu redakcija kopā ar pavadoni devās uz 1.septembra pasākumu 2.ģimnāzijas pagalmā. Savu skolu AK un EK nevarēja apmeklēt, jo tā, protams, ir likvidēta. Tāpat kā kafejnīca “Leduspuķe” un drīz, cerams, arī sidra “Lucky dog” rūpnīca.

Skolas pagalmā bija sapulcējušās dažāda līmeņa prominences: gan vienīgais transporta speciālists Latvijā, gan kāds Andra Šķēles padomnieks, kurš EK reiz apsolījis vest uz teātri, bet AK - uz “Ostas skatiem”. Turpat vazājās slavens vidēja līmeņa oligarhs, kurš mūsu īsajā tikšanās brīdī paspēja nopontot, ka viņa dēl pārcelts vienu klasi uz priekšu, jo visu laiku lasa grāmatas. Satikām arī EK paziņu, Erdogana ģenēzes speciālistu un, izrādās, arī jauno skolotāju, kurš, kā noskaidrojām, 12.klases meitenes pavedināt negrasās, jo tas neesot ētiski. Malacis! Katoļu priesteriem ir, ko mācīties. Toties bija liels pārsteigums šeit neredzēt nevienu no jau pierastajām sejām - Ināru Egli, Aleksi Zoldneru, Juri Kažu, Ivo Leitānu vai vismaz Igoru Pārtībomzi. Ātri gan attapāmies, ka šis, neskatoties uz to, ka ir izskanējusi Latvijas himna un skolas direktors skolēnus vairākkārt apsaukājis par Saeimu, tomēr nav kādas partijas kongress. Nu, ok.

Svinīgās ceremonijas sākumā ieverojām kādu militāras ievirzes klases audzinātāju, kurš visus bija salicis pa pāriem, bet sev pagrābis mazāko meiteni, kas nemaz negrasījās slēpt savu apjukumu. Tikmēr kāda tikpat militāras ievirzes tantiņa klīda gar basketbola laukumā iespiestajām klasēm un aizrādīja jauniešiem par sarunāšanos vai ģībšanu. Tas atgādināja par kādu atceļu autobusā no skolas ekskursijas, kurā skolotāja visus gulētājus bakstīja ar adāmadatu, liekot celties un apbrīnot skatus pa logu. Tautas tērpos ģērbti roboti uz skatuves uznesa skolas un valsts karogus. Tautu meitas mazliet atsita Māru Zālīti, jo bija brīvā Latvijā, bet pastalās. Savukārt 80% zēnu pie friziera bija devušies vakar, tāpēc 31.augustu varam uzskatīt par nacionālo apgraizīšanas dienu. Pēc robotu gājiena atskanēja skolas himna, kas bija ieturēta melanholiskā bēru manierē. Tālāk, protams, Latvijas himna. Gaidījām arī Eiropas Savienības un Zemes himnu, bet tās nez kāpēc bija izmestas.

Lai gan jaunākie bērni ģimnāzijā mācās 7. klasē, uz skolu bija atnākuši arī daudzi pie prominenču līmeņa nepiederoši vecāki. Nav īsti skaidrs, kāpēc, jo “Privātajā dzīvē” viņiem iekļūt nespīd, bet ir vispārzināms, ka bērni, kas mācās 7. klasē, vairs nemācās 1. klasē. Daļa no viņiem izskatījās pēc apsargiem, tāpēc nospriedām, ka viņi ieradušies pieskatīt, lai bērni jau himnas laikā nesāktu kūrīt “Marlboro” un cilināt “Lucky dog”. Tālredzīgi. Pieciem vidusskolēniem gan bija izdevies izbēgt no apsargu nagiem, un viņi ceremonijai klusi pievienojā no skolas stūra, kas plašāk pazīstams arī ar nosaukumu “Pīpētava”. Dažus skolēnus bija ieradušās atbalstīt arī vecākas meitenes ar kafijas krūzītēm rokās, kas plašāk pazīstamas kā trauki, kurā publiskā vietā droši nēsāt rumkolu.

Skolas direktors uzrunu sāka ar to, ka ģimnāzijā mācās aptuveni 802 skolēni. Klīst baumas, ka viņs pie viena esot arī matemātikas vai fizikas učuks, tāpēc var saprast, ja cilvēks 802 uzskata par aptuvenu skaitli. Kā jau parasti, runas atsita daiļlasītaju konkursu. Arī tad, ja tas ir dialogs. Tā savu uzstāšanos uzsāka divi puiši, kuri deklamēja iestudētus dialogus, kas, protams, sākas ar: “Artūr, vai tu atceries, kā...”. Ceremonijas oficiālā daļa savu kulmināciju sasniedza, kad direktors vai varbūt cits pieaugušais vēlēja: “Ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem skolēni priecāsies, uz ielas ieraugot savu skolotāju.” Direktora vārdi izrādījās tik spēcīgi, ka šajā mirklī kāds 7.klases skolēns likumsakarīgi noģība. Atskanēja “Saule, Perkons, Daugava”. Viss bija kā Dziesmu svētkos - skaista dziesma, ģībieni un prominences. Vienīgi harizmātiskais diriģents neierasti lika vaļā skaļāk nekā viss koris kopā.

Pēc ceremonijas skolotāju barā ieraudzījām savu bijušo bioloģijas skolotāju. Viņa bija jauks cilvēks, bet ļoti slikta skolotāja, pie kuras mūsu klasesbeidrene reiz rakstīja zinātniski pētniecisko darbu ar nosaukumu “Kaķi”. Tā arī netikām gudras, kā viņai izdevies iefiltrēties tik, tipa, prestižā skolā. Gan jau caur pazīšanos. Pēc ceremonijas aprunājamies arī ar skolas direktoru, kurš bija samīlējies savā skolā un slavēja gan skolu, gan skolas padomi, gan skolēnu padomi, kas 11. novembrī brauc dziedāt uz veco ļaužu pansionātiem. Arī kori skolai ir superīgi, un diriģenti izcili. Patīkama pārmaiņa pēc mūsu skolas direktores, kura visdrīzāk pat uz jautājumu “Kā jums patīk jūsu vadītā skola?” būtu atbildējusi ar “Nedrīkst!”, un pēc tam inerces pēc noskaitījusi arī mantru: “Neskriet! Nost no radiatoriem! Kas te par staigāšanu stundu laikā!”.

Vienojāmies, ka skolas ir kā arhitektūras piemineklis vai aizsargājamas augs. Tur varbūt uzrodas pa kādai skārienjūtīgai tāfelei vai jaunam krānam ķīmijas kabinetā, bet citādi pilnīgi nekas nemainās. Tas ir tāpat kā pastaiga pa kādu Āgenskalna ieliņu. Varbūt garām pabrauc kāds kruts auto, varbūt uzcelta kāda moderna ēka, bet citādi tur tieši tā izskatījās arī pirms daudziem desmitiem gadu. Texxxti savas skolas gaitas atceras ar šausmām. Tas bija laiks, kad uzkrājām nekam nevajadzīgas zināšanas cilvēka cieņu pazemojošā veidā. Tagad varbūt šo bagāžu varam izmantot vienīgi “Prāta spēlēs” brīžos, kad iekrīt kāds jautājums par čemurziešu dzimtu. Ar nepacietību gaidām, kad būs raunds par lapu izvietojumu uz stumbra.To, kas ir svarīgas zināšanas, var, piemēram, noteikt tajā pašā Atlantā, kur pieprasītako darbu topā klasiski gozējas iesniegumu un paskaidrojumu paraugi, kā arī ieteikumi, kā pielīst sievietēm. Skolā šīs zināšanas var apgūt tikai sliktie skolēni, kam regulāri jāraksta paskaidrojumi par nolauzto krānu, iesniegumi par mācību gada pagarināšanu vai vienkārši jāpielien ķīmijas učenei, lai uz Ziemassvētkiem liecībā varētu ievilkt treknu 4. Protams, neaizmirstamas bija arī krāšņās ekskursijas uz Skalbes muzeju, kurās skolotājas atņēma alkoholu savam pašpatēriņam. Paldies!
P.S. Kad nākamais streiks?



EK un AK ar jauno politikas skolotāju


Jaunāka mācību viela tiks apgūta pēc progresīvākajām metodēm

Otro nedēļu pēc kārtas iesāku ar kavējumu, kas diemžēl nozīmē to, ka manā textu liecībā šovasar pie uzvedības tiks ievilks trekns "NA". Taču pārējiem kolēģiem tas nes lielu prieku un līksmību, jo atkal būs iemesls iztukšot kādu alkohola pudeli, ko mūsu galvenā redaktore man šajā reizē uzticējusi kopā ar Salvi. Tikmēr textu lasītāji joprojām ir aktīvi - Alīna Apine-Apinīte ieteica pievērsties pēdējo mēnešu preses apzelētajiem notikumiem ap Agneses Zeltiņas meitu Mariju, kura uzsākusi attiecības ar krietni vecāku vīrieti, pametusi mācības vidusskolā un, iespējams, pat ir stāvoklī. Tie visi bijuši pietiekami iemesli žurnāla Lilit lielās intervijas godam, ko mēģināšu Jums, dārgie, analītiski atstāstīt.

Vispār vārds "Marija" kaut kā pieprasa tam drošā tuvumā vēl vienu vārdu - ,piemēram, Olgai ir meita Marija Romija, manā skolā reiz mācījās Marija Jēkabs, vēl ir Svētā Marija un ļoti sen arī seriāls "Vienkārši Marija". Acīmredzot vārds noteicis meitenes likteni (par to, kā vārdi ietekmē cilvēka personību un dzīvesceļu meitene pati runā arī intervijā), jo Marija ir ļoti pretrunīga personība jeb kā man reiz teica kāda homeopāte - ar ambivalentu attieksmi pret dzīvi. Intervijas nosaukums ir "Zeltiņas nekad neiet pareizo ceļu", taču visas sarunas gaitā Marija cenšas mani pārliecināt par to, cik ir pareiza, tīra un gaiša, un tieši tāda, ietērpusies koši baltā kleitā, noraugās arī no fotogrāfijas. Es domāju, ka šāds virsraksts pieprasītu bildi ar iztecējušu skropstu tušu, ogli rokā un atklāsmēm par to, kā 6. klasē pametusi skolu, lai ar rokgrupu dotos iekarot pasaules skatuves. Vai vismaz viņa atklātu ko līdzīgu kā nesen SM, kas eksāmenā uz jautājumu par to, kurš dzīvnieks pārvietojas ar reaktīvu ātrumu, atbildējusi "balodis". Bet varbūt mans priekšstats ir tāds mainstream dumpinieciskums, un šodien neiet pareizo ceļu nozīmē tieši pretējo.

Intervijas gaitā Marija ne tikai vairākkārtīgi nonāk pretrunās ar pateikto, bet arī bez apstājas uzsver, ka ir mīļa, gudra, laba meitene, kura jau savos astoņpadsmit ir sapratusi to, par ko lielākā daļa Lilit lasītāju vispār nekad nebija aizdomājušies. Uzskatu, ka lielā mērā viņas smadzenes izskalojis "apgaismotais meistars" Ošo, kuru meitene vismaz divkārt piesauc sarunas gaitā. Būtu man vispasaules vara, es vispār aizliegtu lasīt sevi izzinošās literatūras cilvēkiem, kuri tāpat kā Marija vēl nekad nav bijuši krogā. Labāk būtu aprobežojusies ar Krēslas grāmatām, kas paveica labu darbu, uzlabojot meitenes angļu valodu un tādā veidā padarot viņu konkurētspējīgāku drastiskajā 21. gadsimta darba tirgū. Ja kā izzinošo literatūru viņa gribētu paņemt manu grāmatu, es tajā ierakstītu pamācību nebārstīt komplimentus pašai par sevi, bet runāt tā, lai citiem tādus nepārprotami nākas izteikt - kaut vai naidā un skaudībā izkliegt kā lāstu pret debesīm.

Marija tik ļoti ir aizrāvusies ar mītu par savu pieaugšanu un "veco dvēseli", kādu daudziem Ošo lasītājiem noteikti tīk sev piedēvēt, ka vēlas, lai pilngadības apliecību dala jau no sešpadsmit gadu vecuma. Krogiem tie būtu svētki, taču Marijai - kārtējā pretruna, jo vēlāk intervijā viņa apgalvo, ka ar saviem vienaudžiem, sevišķi jau džekiem, kas tikai mētā bumbu pa grozu, viņai nav nekā kopīga, jo tie ir sīki lohi. Tad tādu džeku pāris gadu jaunākajiem (ja pieņem, ka ar saviem vienaudžiem viņa domā 18 gadīgos)brāļiem viņa grib piešķirt atļauju legāli pirkt šņabi, pamest valsti un balsot vēlēšanās?

Meitene saka, ka atrasties klubā būtu zem viņas goda, un agrāk viņa vispār klausījusies tikai klasisko mūziku. Savā pamācību grāmatā Marijai es ierakstītu arī to, ka dažkārt atrasties klubā ir tikpat noderīgi kā uzlikt kārtējo Čaikovska skaņdarbu, jo, kā liecina mani personīgie pētījumi, lielākā daļa dzērāju pieaug ātrāk. Un tas taču tieši ir Marijas mērķis - pieaugt, apaudzēt savu veco dvēseli ar vēl vismaz duci gadskārtām, lai tā krunkaina godam var iesoļot kaut kādā veco dvēseļu pansionātā (joks).

Jūs visus droši vien nomoka jautājumus, kādēļ Marija pameta vidusskolu, lai nokļūtu vakarskolā. Berzējat pirkstu kauliņus neziņā, vai iemesls tiešām ir grūtniecība? Nē! Izrādās, Marija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kuru pārciešot, sapratusi, ka izglītības sistēma ir degradējusies. Jo - skolā ar vieglāku mācību procesu un mazākām prasībām viņa tikai iegūtu. Ak, būtu es atkal Marijas vecumā, es skolu pamestu pavisam! Tagad, kā apgalvo Marija, pat daudzi lieto medikamentus, lai izturētu mācību slodzi, tās taču ir gatavās šausmas, un negaidīti uzpeld iemesls, kāpēc mums tik daudz narkomānu - pie tām skolēnus pieradina mācību slodze. Galu galā meitene apgalvo, ka mācīties viņai tomēr patīk, tikai ne zem medikamentiem, ne fizikas un ķīmijas (piedod, SM), un ne ziemā, labāk vasarā, kad saulīte pa logu maigi apspīd tikko ar tinti ievilkto komatu darba burtnīcā "Palīdzi, māsiņ."

Pirmo džeku Marija noskūpstījusi astoņpadsmit gados (tik, cik viņai ir tagad) - iespējams, tas arī ir tas viņas tagadējais draugs, to mēs varam tikai nojaust. Tomēr meitene paspējusi nonākt pie atziņas, ka "Tas ir jāpieņem, ka vīrieši nāk un iet", lai jau nākamajā jautājumā atkal vedinātu mani, lasītāju, tieši uz pretējām domām, sakot: "Sieviete var atrast piepildījumu ar vienu vīrieti mūža garumā." Atkal neko nesaprotu! Marija arī saka, ka nekad nebūs karjeriste, jo grib vismaz trīs bērnus, bet tad atkal: "Es zinu, ka pati varu nopelnīt lielu naudu. Un nopelnīšu." Vai tad, mēģinot tikt pie lielas naudas, var apiet karjerismu? Var jau būt, ka var, jo otrādi taču mēdz būt - es, piemēram, esmu karjeriste bez graša kabatā.

Nu, ko, domāju, ka te es varētu arī beigt. Meitenei jau visā visumā nav ne vainas, droši lasiet interviju un atrodiet tur vielu savām pārdomām. Mans slēdziens - alkohols piešķir astoņpadsmitgadīga bērna apziņai par visu dzīves patiesību zināšanu nelielu vai pamatīgu (atkarībā no izdzertā daudzuma) devu ironijas. Tāda veida ambivalents skatījums cilvēka personībai, manuprāt, ir tikai labvēlīgs. Lai Jums veicas svētkos!

ar skolu man ir īpašas attiecības, jo kā viesturs dūle - latviešu benijs hils - arī es uzskatu, ka tā ir jāmet musorā. tāpat ir ar garām un uzspēlētām uzrunām tautai - arī to vieta ir nešķirotu atkritumu konteinerā. tāpēc tikai loģisks bija mans lēmums doties uz rīgas 2.ģimnāzijas devītklasnieku izlaidumu - tātad apliecības par pamatizglītību saņēma cilvēki, kas gulēja jaundzimušo nodaļā tad, kad es jau trakoju pa traumām, un laiku pa laikam varēja klausīties runas par to, ka tikai pirms deviņiem gadiem jūs visi vērāt skolas durvis nobijušies, bet apņēmības pilni.

kā jau pienākas, zāle bija izrotāta ar bērziem un cilvēkiem, kas dalījās 2 daļās - tie, kuri tik gaida, kad beidzot varēs iedot puķes un tīt makšķeres, un tie, kas riktē, kur kurš sēdēs. kaut arī dažāda kalibra skolas strādnieki vairākkārt atgādināja, ka nākamgad šī būs valsts ģimnāzija, tomēr bija skaidrs, ka šī nav smalkā gala skola, jo neredzēju nevienu slavenību. kopš laika, kad pati gāju devītajā klasē, ir šis tas mainījies - zālē neredzēju sk8terus, kas vismaz agrāk bija klasiski pamatskolas izlaidumu viesi, tik klasiski, ka ierasties drauga izlaidumā bez skrituļdēļa bija kā atnākt uz savām kāzām peldkostīmā.
atskanēja melalkoholiskais valsis, un zālē nāca meitenes ar kleitām dziļiem izgriezumiem un džeki kaut kādos milzīgos uzvalkos. mani allažiņ mākusi ziņkārība par to, kāda viela ir puiku galvā, kad viņi izvēlas +30 grādos vilkt tos kamzoļus, aubes un ņieburus. 2.ģimnāzijā acīmredzami ir visai liberāla attieksme pret narkotikām, par to liecināja kaut kādu gara virsotņu pieminēšana, kā arī pasākuma vadītāju anetes un mārtiņa prikidi, kas bija tādā krāsā, kā nosaukts normunda rutuļa pēdējais albums - rozā. direktors bija aizskrējis uz bārbiju izstādes atklāšanu, tāpēc pirmo "un tikai pirms deviņiem gadiem..." uzrunu teica kaut kāda vietniece, kas atkal nevarēja nomierināties un šajos brīnišķīgajos svētkos ielēja darvas pili, paziņojot, ka jau nākamnedēļ būšot iestājeksāmeni, kuros var izkrist tikai pēdējās šmaras. es jau domāju, ka darbs, darbs, darbs, bet tādas patiesas vērtības kā laime, ģimene, sekss un šmiga tiek aizmirstas, bet beigās viss bija labi, jo runātāja jau piektdienas vakarā vēlēja "atvērt durvis svētdienai". diezgan normāli, ja ņem vērā, ka viņa runā ar nepilngadīgiem cilvēkiem, neaizmirstot pieminēt tādu svarīgu informāciju kā "alkas ir ceļazīmes". piebildīšu gan, ka ceļazīmes ir kaut kas cits, bet alkas, protams, ir vēl kaut kas cits, un jebkuram lingvistikas teroristam ir skaidrs, ka alkas ir kaut kādā veicā saistīta ar alkoholu.

beidzot arī direktors, kurš izskatās pēc salaveča, ir pārradies no bārbiju izstādes, un var sākties pamatizglītības apliecību izsniegšana. visām devītās ā klases meitenēm, kas saņem apliecības, no aizmugures pielavās kaut kāds random pajolis un dod puķes un, šķiet, uzaicina uz pišuku. lielākā daļa ne tikai dabū apliecību, bet arī uzslavu par labiem panākumiem dažnedažādās dzīves jomās - par labām atzīmēm, taču visvairāk skolēnu tika slavēti par piedalīšanos kaut kādā slowfood vegānu svaigēdēju projektā, kas radīja aizdomas par to, ka tūliņ visiem vajadzēs pārēsties riktīgi slow spinātus, bet slikti no tā mums nepaliktu, jo tie, kas nebija iesaistīti slowfood kustībā, bija piedalījušies pirmās palīdzības olimiskajās spēlēs, tā kā sanāk, ka aktu zālē atlikt kātus bija neiespējami - pilns ar glābējiem kā medikopters. stulbi, ka tie sīkie tiek tikai uzteikti, bet neviens netiek nopelts, piemēram, par to, ka eksursijā uz brīvo vilni būtu mētājies ar siļķēm. nevar nepiekrist direktoram, kad viņš saka, ka šis gads ir labs ķēriens, un par to man prieks, jo vienreiz pie viena no šitiem sīkajiem biju aizbraukusi ciemos uz vannu, un piekritīsit, ka braukt ciemos pie lohiem tak būtu stulbi.
starp apliecību dalīšanu direktors, protams, atceras laiku, kad šitie visi bija mazi ķipari, kā arī uzstāj, ka mēs visi esam dzintara meklētāji. pirmoreiz dzirdu, ka kāds vispārizglītojošas skolas direktors tik strikti un precīzi norādītu uz nākotnes profesiju, ko izvēlēties.
tad a klases audzinātāja aprēķina, ka kopā ar savu klasi aizvadījusi 1500 stundu, un arī paziņo, ka "sapņu pupas melnbaltais zieds ir vairāk varēt". šo marazmu varam norakstīt uz manis jau pieminēto pielaidīgo attieksmi pret psihotropajām vielām skolā, bet kam jānotiek, lai skaļi cilvēku priekšā pateiktu, ka var tad, ja grib? wtf, interesanti, kā tad skolēni var tik ilgus gadus pamācīties skolā? neviens taču neko tādu negrib! tā par skaisto runu klase audzinātājai uzdāvina dāvanu karti gredzenu veikalā. cik saprotu, visiem ir zajebala, ka viņa nav precējusies, un te ir vismaz piķis kaut kādam gredzenam.

tālāk pasākuma vadītāji un 2.ģimnāzijas lsd reklāmas sejas mārtiņš un anete izspēlē dialogu ar bērnības šūpļadziesmu, un ir pienācis laiks nodziedāt kādu andra sējānu miega dziesmiņu, jo gaisotne ir kļuvusi ļoti saspringta, es pat teiktu, ka nokaitēta.

līdz ar b klases apbalvošanu sākas liela jautrība, jo audzinātāja ir sagatavojusi bernarda šova atziņu vai vēlējumu katram savam bērņukam. viens no labākajiem teikumiem bija "tver mirkli, tver sevi!", kas, cik saprotu, ir par noturēšanos kājās spēcīga alkohola reibumā. ar šmigu saistīti bija arī citi izteikumi, piemēram, "ja vien tu nekodīsi, kodolu nedabūsi", te gan es nesaprotu, kas ir tas kodols, atceros, ka vienreiz mielojos ar karstvīnu, un trauku dibenā pēc izdzeršanas atradu atslēgu. varbūt apmēram kaut kas tāds ir tas kodols? ja nebūtu kodusi, nebūtu atradusi atslēgu. novēlējusi visiem "zem ziedoša koka pacelt acis augšup", audzinātāja ir gatava saņemt sev balvu no klases. te kādam zēnam klāt pieskrien klāt klasesbiedra muterīte, iespiež rokā lapiņu, uz kuras rakstīts, ka skolotājai tiks dāvināts divritenis. kā atklājas vēlāk, viņa tieši tajā dienā pālī braukusi un veco velosipēdu salauzusi.
apliecību izsniegšanas laikā saprotu, ka b klase ir tādi lēti atkritēji, jo neviens nav piedalījies pirmās palīdzības sacīkstēs, un arī slowfood kultūra viņiem sveša, kas likumsakarīgi rada pārāk jautru gaisotni, tāpēc samērā jauka meitenīte nomočī kārtīgu "love hurts" tipa traģēdiju ar klavierēm. visi paliek nopietni, jūtīgākās meitenes atstāj zāli, lai varētu sākt dalīt pamatizglītības apliecības c klasei. te atkal tiek pielūgta slowfood kustība, un man jau tas ir tik zajebala, ka dažas stundas vēlāk izvēlos vakariņas ieturēt hesburgerī. c klase ir homoseksuālākā klase skolā, jo, ja iepriekšējām meitenēm puķes deva un klāt koļījās džeks, tad tagad jau šo uzdevumu veic kaut kāda vecene. tad klase apsveic skolotāju un dara to tik klusi, ka simbolizē valodas un cilvēces izmiršanu. nevar īsti saskatīt, bet izskatās, ka audzinātājai tiek uzdāvināta pase par to, ka šie bērni, kad vēl bija sīki "trausās klēpī katru brīdi". piekritīsit, ka slodzīte tīri tā neko. tur varēja ne tikai pasi, bet arī dzimšanas apliecību uzdāvināt. un, ja visu laiku klēpī būtu divdesmit cik tur bērnu, būtu jāsniedz kāra roka arī pēc invalīda apliecības.

visas klases ir tikušas pie apliecībām un visas skolotājas - pie dāvanām. it kā viss mierīgi, bet atklājas, ka ceremonijas vadītājs mārtiņš ir pazaudējis savu partneri aneti. zāle sačukstas, bīstas un lūkojas apkārt meklējošiem skatieniem. izrādās tomēr, ka viss kārtībā, anete tikai mazliet aizkavējusies. te jūtīgākās meitenes, kas vēl nav pametušas zāli tver pēc zeva softis salvetēm, jo mārtiņš atzīstas, ka nezina, ko darītu bez anetes. bet to zina kaut kāda meitene gariem matiem, kas nodzied jautru dziesmiņu sev pašam "ja tevis nebūtu". cik atceros, tā bija dziesma par mīlestību un nāvi. nu, apmēram "es viņu mīlēju, bet viņš nomira".

pirms izlaiduma vecāki ir nopirkuši bērniem puķes, kuras izlaiduma beigās bērni atdod vecākiem, fonā skanot grupai "kafē". sākās liels juceklis, tāpēc es, saglabājot mieru un augstprātību, iztenterēju ārā, kur iepazinos ar kādu pensionāri, kas prasīja, vai tad es šodien pabeidzu devīto. diemžēl es devīto pabeidzu tik sen, ka biju jau aizmirsusi, cik kruti ir pabeigt devīto - no drošiem, bet neoficiāliem avotiem zināms, ka b klases izlaiduma pirtī esot izsists virtuves logs, izdemolēta apkārtne un vēmuši 10 no 20 cilvēkiem. līdz ar to tāpat kā jebkurā ballītē pienāk jūtūbes skatīšanās mirklis, ir pienācis likumsakarīgs gals šim tekstam, tāpēc no sirds novēlu devīto klasi pabeigt ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis. viesturam dūlem, pirmkārt.