Pamanīju, ka intelektuāļi šobrīd ir nodarbināti, trinot mēles par to, vai un kas vieno abas pēdējā laika kulta latviešu filmas - "Ausma" un "Pelnu sanatorija". Diemžēl nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi, tāpēc šī diskusija man izpaliek. Tomēr izmantošu šo pašu konteksta "metodi", lai nedaudz iezīmētu, vai un kas vieno divas kultūras parādības, kuras pēdējā laikā pieredzēt biju spiesta es: Jāņa Skuteļa stāvizrādi "Politika" un Uģa Kuģa lekciju par laulībām. Pirmkārt, abu centrā ir vīrieši, kuri uzskata, ka ir pietiekami kūli, lai par klausīšanos viņos aptuveni divu stundu garumā prasītu naudu (vienā gadījumā tā ir cena par biļeti, otrā - garīgās apmaiņas ziedojums). Otrkārt, abi cenšas būt ņirdzīgi - viens pašmērķīgi, otrs, lai ar, tipa, asprātīgiem piemēriem piešķirtu formu savai mācībai par to, kā labāk dzīvot. Treškārt, viņi abi uzskata par pieņemamu kā lielu brīnumu pasniegt saturu, kas ir vispārzināms un dažādos šķērsgriezumos jau simtkārt atklausīts. Vienalga, vai stāsts būtu par to, cik Solvitai Āboltiņai ir vecmodīga frizūra un Ingunai Sudrabai stulba sejas grimase, vai arī to, ka pārim, esot kopā, ir svarīgas kopīgas intereses un savstarpējs mīļums. Ceturtkārt - un tas mani pārsteidza, šķiet, visvairāk - abos gadījumos klātesošā publika to arī uztvēra kā lielu brīnumu. Tāda, lūk, pamattēma vieno šos abus tik atšķirīgos notikumus. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka varbūt es varētu izveidot stendapu, piemēram, par to, cik igauņi ir lēni un tad kulminācijā citēt Vējoņa sakrālo frāzi "Vispirms laikam jāierauj". Vai arī iepazīstināt ar veselīga uztura piramīdu, atklājot, ka salātlapa nav tik kalorijām bagāta kā tunča sviestmaize. Gods kam gods, vismaz Jānis Skutelis nav sakropļojis sevi, piešķirot savai personībai kādu tizlu pseidonīmu. Tomēr to, ka viņš izrādes sākumā ar hūti galvā izlikās par savu losīgo brālēnu no Latgales, es nespēju viņam piedot. Kurš gadsimts?

Tālāk es beigšu skatīt lietas kontekstā un atļaušos ieiet fon tīrā fokusā - paanalizēšu Uģa Kuģa lekciju un neizbēgami arī viņa personību. Pirms tam man par viņu nebija zināms nekas daudz vairāk nekā vairumam interneta sabiedrības - ir tāds džeks, kas runā par dzimumu lomām un daļai feministiski noskaņotu meiteņu bez božna besī. Tāpēc biju sagatavojusies, ka bārā "Sapņi un kokteiļi" ieraudzīšu jauneklīgāku un plebejiskāku Viesturu Rudzīti, kas ezotēriskā balsī stāstīs kaut ko par to, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete - pavarda sildītāja. Tomēr tur bija enerģisks džeks, kas bārstīja stereotipus par attiecību mākslu, izdaiļojot tos ar tāda veida jokiem kā "Sievietei ēdiens jātaisa ar mīļumu. Viņa vāra zupu un pār acīm birst asaras, domājot: "Ak, cik mans vīrs ir mīļš"" un sakot, ka to visu izlasījis vēdās. Turklāt katru otro teikumu Kuģis pabeidza ar tāda veida lūgumiem pēc publikas kolektīva apstiprinājuma kā "pareizi?" un "ko jūs smejaties! vai tas tā nav?". Tas man besī! Es gan arī pati, alkohola dēmonu plosīta, mēdzu savas dziļi analītiskās pārdomas noslēgt ar vismaz desmit reižu atkārtotu jautājumu: "Bet tā taču ir?", tomēr ar to nelepojos.

Uz diskusiju bija atnākuši pāris džeki, kuri arī bija vienīgie, kas lekcijā iesaistījās. Viens no viņiem - sevišķi aktīvi. Kuģis uzskata, ka vīrietim katru dienu jāiemācās kas jauns vai jānopelna mazliet vairāk naudas nekā iepriekšējā dienā, tikai tad viņš var pārnākt mājās laimīgs. Tad, lūk, pēc šīs lekcijas viņš noteikti devās mājās laimīgs, jo aktīvākais kungs publikā viņam iemācīja jaunu vārdu - "reflektēt". Aktīvais kungs ar to apzīmēja procesu, kad viņš mājās atstaro mīlestību, ko raida draudzene. Man ir aizdomas, ka Kuģis vēl nav apguvis vārda "sentiments" nozīmi, jo, piemēram, attēlojot kāda pašapzinīga un kategoriska vīrieša sarunu pa telefonu, viņš teica: "Jā, jā, jā. Būšu. Bez nekādiem sentimentiem". Taču tas nekas - būs vēl citas dienas, kad to iemācīties un pārnākt mājās laimīgam.

Diemžēl nokavēju lekcijas sākumu, tā kā īsti nedzirdēju ievadu par to, kā nonākt līdz laulībām, bet vismaz uzzināju, ka meitenēm saderināties ir būtiski, jo tad var parādīt draudzenēm savu gredzenu. Tad sekoja kaut kādi desmit punkti par to, kas ir svarīgi attiecībās - mīļums, rūpes par bērniem, otra vajadzību cienīšana, humora izjūta un tā tālāk. Ja kādam tas bija jaunums, bija piecu eiro vērts to uzzināt. Pa vidam pavīdēja arī kaut kādi krišnaītu bulšiti par to, ka sievietei no dabas dota laime 100% apmērā, bet viņai tā jādala ar tik lielu vīriešu skaitu, ar kādu viņai bijis dzimumakts. Piemēram, ja līdz liktenīgajam vīrietim sievietei bijuši dzimumakti ar desmit vīriešiem, tad kopdzīvē viņai spīd tikai 10% no šūpulī ieliktās laimes. Jūs vaicāsiet, vai reižu skaitam ir nozīme? Nē, tam nav nozīmes. Vai arī - sieviete nespēj aiziet no vīrieša, ar ko viņai bijis dzimumakts. Pat, ja viņš izrādās stulbs losis, notikušais dzimumakts kā neredzama un nesaraujama saite tur viņu pie šī vīrieša. No pieredzes varu atklāt - vismaz man ir bijuši vīrieši, kas arī bez visa dzimumakta ir turējuši pie sevis tik cieši, ka bija jācieš. Vēl Kuģis apgalvoja, ka sievietēm nevajag skriet vai iet uz fitnesa klubu, jo viņa mamma tā nedarīja, tā vietā esot nodarbināta ar ēst gatavošanu un bērnu kopšanu. Tika arī ieteikts nesūkties uz ielas vai nelikt laimīgas kopdzīves bildes feisbukā, jo apkārt klīst izmisušu un vientuļu 30 gadu vecu sieviešu banda, kas ar savu skaudības nazi pārgriezīs rīkli jebkurām harmoniskām attiecībām.

Tomēr es - pēc dabas visnotaļ loģiski noskaņots cilvēks - nevarēju nemanīt vairākas acīmredzamas pretrunas Kuģa stāstītājā. No vienas puses, viņš uzlūko sievieti kā dievišķu būtni, kas liek vīrietim nobriest, uzzināt, kas ir mīlestība, un kļūt neuzvaramam tajā dzīves ceļā, ko viņš izvēlējies. No otras puses, Kuģis sievieti redz arī kā privātīpašniecisku, kašķīgu un sabiedrības atzinību alkstošu būtni, kurai vissvarīgāk pasaulē ir pazīmēties ar savu džeku draudzenēm, nemitīgi apvainoties bez iemesla un izdekorēt māju, sagriežot gabalos vīrieša hokeja nūjas. Es vienkārši nesaprotu, kā tik varonīgās lietas ar vīrieti spēj panākt kaut kādi tādi radījumi, kam viņš vairākkārt velta izteikumus: "Jūs taču esat nenormālas. Tiešām. Jūs domājat, ka tā ir viena vienīga laime - dzīvot kopa ar jums?". Tad Kuģis vēl saka, ka vīrieši nekad nesapratīs visas tās losīgās sieviešu bildes, kuras viņas liek feisbukā un sūta draudzenēm. Es iegāju Kuģa feisbukā un paskatījos - viņam pašam ir profilbilde sēpijas toņos, kurā viņš lūr uz gliemezi, kas rāpo pār viņa vaigu. Normāli? Nē! Vēl viņš ieteica sievietēm nelikt vīrietim iemīlēties savās ķermeņa aprisēs, bet tajā pašā laikā kā gudrinieces uzslavēja tās, kas pirms vīrieša pamošanās iet uz vannasistabu uzkrāsoties. Starp citu, aizejot mājās, iemetu aci arī citā viņa lekcijā, kur Kuģis vīriešiem, savukārt, ieteica brīžos, kad viņi tausta meiteņu dibenus vai krūtis, iedomāties, kādas šīs vietas izskatītos bez ādas. Tā būs vieglāk neiemīlēties viņu ķermeņos, bet personībās. Interesanta pieeja.

Tomēr tie visi vēl pilnīgākie nieki. Veicot nelielus izpētes darbus, es atklāju vēl šaušalīgākas lietas. Lekcijā viņš apgalvoja, ka ir briesmīgi, ja vīrietis ceļ māju kopā ar sievieti, jo viņam tas jādara vienam, pašam saviem spēkiem. Bet filmā "Uģis Kuģis krišnaīts" es redzēju epizodi, kurā viņa sieva piepalīdz, turot pie sienas plauktiņu, kamēr viņš sit ar āmuru sienā skrūvi. Tas nav tas pats, kas celt kopā māju? Jā, starp citu, es nepārrakstījos - viņš neveiksmīgi mēģināja iesist skrūvi! sienā ar āmuru, bet pēc tam vēl neveiklāk centās uzstutēt augšpēdus saliekamo dīvānu. Abas lietas viņam tā arī neizdevās paveikt. Tad Kuģa kungs uzsver, ka vīrietim jābūt bagātam, viss sievietes vietā jāmaksā un tā tālāk, bet viņš taču pats (un tas iezīmējas arī jau pieminētajā dokumentālajā filmā) lielāko daļu savu ienākumu no garīgās apmaiņas ziedojumiem atdot krišnaītu zupas virtuvei. Kas tad paliek viņa sievai? Un tagad... Tagad sekos mans šokējošākais atklājums! Lekcijā viņš stāstīja, ka vīrietim pirms attiecību uzsākšanas jābūt jau uzcēlušam māju ar vairākām istabām arī saviem potenciālajiem bērniem. Tad nu es, neko ļaunu nedomādama, sērfoju pa Kuģa profilu un pamanu, lūk, ko: sludinājumu "Meklējam dzīvokli!". Viņš ir precējies un meklē dzīvokli! Protams, nenoturējos un iekomentēju - Kuģi, wtf, ko tas nozīmē? - , uz ko atpakaļ saņēmu viņa "like". Tā arī nesapratu, kā man to tagad interpretēt.

Jāatzīst, ka es vēl daudz ko nesapratu. Piemēram, kā reizē sieviete var būt tā, kas patiesībā izvēles vīrieti, bet vīrietis tomēr var iekarot jebkuru sievieti, ja vien nepārstāj iekarot. Arī to nē, kā sieviete attiecību 2. fāzē piedzīvo iemīlēšanos, bet 3. fāzē var attapties, ka nespēj būt ar džeku kopā, jo viņš ož pēc siļķēm. Un kas tad, ja viņiem jau bijis dzimumakts? "Es esmu tā iemīlējusies, bet nevaru būt ar tevi kopā, jo tu smirdi pēc siļķēm, tomēr arī nespēju aiziet, jo mums bijis dzimumakts". Ja pieņem, ka sieviešu bioloģija ir tā iekārtota, viņām nevar pārmest to, ka uzvedas kā nenormālas. Bet ko gan var gribēt no džeka, kas apvārtījies kaut kādās vēdu gudrībās un lepni tvīto tādas frāzes kā "Gribi izmainīt pasauli? Sāc ar sevi!". Vienīgi to, lai nebūtu bariem sieviešu, kas iet uz viņa lekcijām un kāri tver katru izteikto, nebaidīšos šī vārda, sūdu. Hare Krišna!

Otro nedēļu pēc kārtas iesāku ar kavējumu, kas diemžēl nozīmē to, ka manā textu liecībā šovasar pie uzvedības tiks ievilks trekns "NA". Taču pārējiem kolēģiem tas nes lielu prieku un līksmību, jo atkal būs iemesls iztukšot kādu alkohola pudeli, ko mūsu galvenā redaktore man šajā reizē uzticējusi kopā ar Salvi. Tikmēr textu lasītāji joprojām ir aktīvi - Alīna Apine-Apinīte ieteica pievērsties pēdējo mēnešu preses apzelētajiem notikumiem ap Agneses Zeltiņas meitu Mariju, kura uzsākusi attiecības ar krietni vecāku vīrieti, pametusi mācības vidusskolā un, iespējams, pat ir stāvoklī. Tie visi bijuši pietiekami iemesli žurnāla Lilit lielās intervijas godam, ko mēģināšu Jums, dārgie, analītiski atstāstīt.

Vispār vārds "Marija" kaut kā pieprasa tam drošā tuvumā vēl vienu vārdu - ,piemēram, Olgai ir meita Marija Romija, manā skolā reiz mācījās Marija Jēkabs, vēl ir Svētā Marija un ļoti sen arī seriāls "Vienkārši Marija". Acīmredzot vārds noteicis meitenes likteni (par to, kā vārdi ietekmē cilvēka personību un dzīvesceļu meitene pati runā arī intervijā), jo Marija ir ļoti pretrunīga personība jeb kā man reiz teica kāda homeopāte - ar ambivalentu attieksmi pret dzīvi. Intervijas nosaukums ir "Zeltiņas nekad neiet pareizo ceļu", taču visas sarunas gaitā Marija cenšas mani pārliecināt par to, cik ir pareiza, tīra un gaiša, un tieši tāda, ietērpusies koši baltā kleitā, noraugās arī no fotogrāfijas. Es domāju, ka šāds virsraksts pieprasītu bildi ar iztecējušu skropstu tušu, ogli rokā un atklāsmēm par to, kā 6. klasē pametusi skolu, lai ar rokgrupu dotos iekarot pasaules skatuves. Vai vismaz viņa atklātu ko līdzīgu kā nesen SM, kas eksāmenā uz jautājumu par to, kurš dzīvnieks pārvietojas ar reaktīvu ātrumu, atbildējusi "balodis". Bet varbūt mans priekšstats ir tāds mainstream dumpinieciskums, un šodien neiet pareizo ceļu nozīmē tieši pretējo.

Intervijas gaitā Marija ne tikai vairākkārtīgi nonāk pretrunās ar pateikto, bet arī bez apstājas uzsver, ka ir mīļa, gudra, laba meitene, kura jau savos astoņpadsmit ir sapratusi to, par ko lielākā daļa Lilit lasītāju vispār nekad nebija aizdomājušies. Uzskatu, ka lielā mērā viņas smadzenes izskalojis "apgaismotais meistars" Ošo, kuru meitene vismaz divkārt piesauc sarunas gaitā. Būtu man vispasaules vara, es vispār aizliegtu lasīt sevi izzinošās literatūras cilvēkiem, kuri tāpat kā Marija vēl nekad nav bijuši krogā. Labāk būtu aprobežojusies ar Krēslas grāmatām, kas paveica labu darbu, uzlabojot meitenes angļu valodu un tādā veidā padarot viņu konkurētspējīgāku drastiskajā 21. gadsimta darba tirgū. Ja kā izzinošo literatūru viņa gribētu paņemt manu grāmatu, es tajā ierakstītu pamācību nebārstīt komplimentus pašai par sevi, bet runāt tā, lai citiem tādus nepārprotami nākas izteikt - kaut vai naidā un skaudībā izkliegt kā lāstu pret debesīm.

Marija tik ļoti ir aizrāvusies ar mītu par savu pieaugšanu un "veco dvēseli", kādu daudziem Ošo lasītājiem noteikti tīk sev piedēvēt, ka vēlas, lai pilngadības apliecību dala jau no sešpadsmit gadu vecuma. Krogiem tie būtu svētki, taču Marijai - kārtējā pretruna, jo vēlāk intervijā viņa apgalvo, ka ar saviem vienaudžiem, sevišķi jau džekiem, kas tikai mētā bumbu pa grozu, viņai nav nekā kopīga, jo tie ir sīki lohi. Tad tādu džeku pāris gadu jaunākajiem (ja pieņem, ka ar saviem vienaudžiem viņa domā 18 gadīgos)brāļiem viņa grib piešķirt atļauju legāli pirkt šņabi, pamest valsti un balsot vēlēšanās?

Meitene saka, ka atrasties klubā būtu zem viņas goda, un agrāk viņa vispār klausījusies tikai klasisko mūziku. Savā pamācību grāmatā Marijai es ierakstītu arī to, ka dažkārt atrasties klubā ir tikpat noderīgi kā uzlikt kārtējo Čaikovska skaņdarbu, jo, kā liecina mani personīgie pētījumi, lielākā daļa dzērāju pieaug ātrāk. Un tas taču tieši ir Marijas mērķis - pieaugt, apaudzēt savu veco dvēseli ar vēl vismaz duci gadskārtām, lai tā krunkaina godam var iesoļot kaut kādā veco dvēseļu pansionātā (joks).

Jūs visus droši vien nomoka jautājumus, kādēļ Marija pameta vidusskolu, lai nokļūtu vakarskolā. Berzējat pirkstu kauliņus neziņā, vai iemesls tiešām ir grūtniecība? Nē! Izrādās, Marija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kuru pārciešot, sapratusi, ka izglītības sistēma ir degradējusies. Jo - skolā ar vieglāku mācību procesu un mazākām prasībām viņa tikai iegūtu. Ak, būtu es atkal Marijas vecumā, es skolu pamestu pavisam! Tagad, kā apgalvo Marija, pat daudzi lieto medikamentus, lai izturētu mācību slodzi, tās taču ir gatavās šausmas, un negaidīti uzpeld iemesls, kāpēc mums tik daudz narkomānu - pie tām skolēnus pieradina mācību slodze. Galu galā meitene apgalvo, ka mācīties viņai tomēr patīk, tikai ne zem medikamentiem, ne fizikas un ķīmijas (piedod, SM), un ne ziemā, labāk vasarā, kad saulīte pa logu maigi apspīd tikko ar tinti ievilkto komatu darba burtnīcā "Palīdzi, māsiņ."

Pirmo džeku Marija noskūpstījusi astoņpadsmit gados (tik, cik viņai ir tagad) - iespējams, tas arī ir tas viņas tagadējais draugs, to mēs varam tikai nojaust. Tomēr meitene paspējusi nonākt pie atziņas, ka "Tas ir jāpieņem, ka vīrieši nāk un iet", lai jau nākamajā jautājumā atkal vedinātu mani, lasītāju, tieši uz pretējām domām, sakot: "Sieviete var atrast piepildījumu ar vienu vīrieti mūža garumā." Atkal neko nesaprotu! Marija arī saka, ka nekad nebūs karjeriste, jo grib vismaz trīs bērnus, bet tad atkal: "Es zinu, ka pati varu nopelnīt lielu naudu. Un nopelnīšu." Vai tad, mēģinot tikt pie lielas naudas, var apiet karjerismu? Var jau būt, ka var, jo otrādi taču mēdz būt - es, piemēram, esmu karjeriste bez graša kabatā.

Nu, ko, domāju, ka te es varētu arī beigt. Meitenei jau visā visumā nav ne vainas, droši lasiet interviju un atrodiet tur vielu savām pārdomām. Mans slēdziens - alkohols piešķir astoņpadsmitgadīga bērna apziņai par visu dzīves patiesību zināšanu nelielu vai pamatīgu (atkarībā no izdzertā daudzuma) devu ironijas. Tāda veida ambivalents skatījums cilvēka personībai, manuprāt, ir tikai labvēlīgs. Lai Jums veicas svētkos!