Pagājušajā nedēļā, kā es to vakar sapratu, skatoties atkārtojumu, noslēdzās jaunā LNT raidījuma "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" pirmais cikls. Jāatzīst, ka raidījumu skatījos pastarpināti citām lietām, tāpēc neatceros īsti, kā šis cikls tika nodefinēts - katrā ziņā kaut kas par to, kādi ir Latvijas izglītības trūkumi, un kādi būtu risinājumi. Nezinu, ar ko atšķirsies pārējie cikli, jo sapratu, ka visi raidījumi būs par izglītību.

Raidījumu vada kādreizējais kompānijas "Mēmais šovs" līderis Viesturs Dūle, kurš agrāk bija labi pazīstams kā diezgan veiksmīgs jokdaris, bet tad paralēli pirmajam latviešu izceļotāju vilnim uz Īriju un Angliju, devās līdz ar otro vilni garīgos meklējumos uz Indiju. Klīda baumas, ka Viesturam Indijā izaugusi milzīga bārda un pazudis mobilais telefons, līdz pēkšņi viņš atkal atgriezās dzimtenē nevis ar pārsteidzošu izskatu vai neparastiem paradumiem, bet gan ar jaunu vārdu - Livingstons, kurš vairs nebija āksts, bet gan dziedātājs. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka likās - Viesturs savu jauno profesiju uztver patiešām nopietni, un kaut kur starp sevis atrašanu ir pazaudējis pašu svarīgāko, kas vien cilvēkam palīdz izdzīvot šajā pasaulē - humora izjūtu. Tagad viņa jaunā pēc paša iniciatīvas veidotā radījuma vadītāja apluā ir kaut kas starp abiem - viņš atkal kaut ko vada, bet ar tādu nopietnību, kā iepriekš bija attiecies pats pret savu dziedāšanu.

Raidījuma nosaukuma pirmā daļa "Intelektuālā apokalipse", ieskatoties svešvārdu vārdnīcā, varētu tikt vienkāršota kā "Prāta/garīgā atklāsme", bet otro daļu "Būt vai nebūt" esmu dzirdējusi kaut kur gan saistībā ar Šekspīru, gan jaunu latviešo seriālu par mīlestību. Tas viss kopā ir tik sarežģīti, ka, pieņemu, visi to tāpat sauc par "to Viestura Dūles jauno raidījumu".

Tas Viestura Dūles jaunais raidījums ir orientēts uz problēmām pamatskolas un vidusskolas izglītībā. Varbūt lielai daļai no lasītājiem tas būs pārsteigums, bet diemžēl esmu beigusi kā vienu, tā otru, iegūstot samērā labus rezultātus, kas gan nedaudz pasliktinājās līdz ar pieaugošo vēlmi biežāk malkot grādīgos dzērienus. Arī manas atmiņas par skolu saskan ar lielāko daļu no, visticamāk, Jums un arī raidījumā klātesošajiem viesiem - stundas bija garlaicīgas, un lielākajai daļai no tām nebija īpašas jēgas, bet tāpat kā monogāmijas un demokrātijas gadījumā nekas labāks par skolu īsti nebija un nav izdomāts, jo nebija alternatīvas, ko iesākt tādā nejēdzīgā bērna un pusaudža vecumā. Vēl vairāk mani satrieca tas, ka bija gandrīz neiespējami nākt klajā ar savu iniciatīvu vai arī izteikt viedokli, jo nekad neko nedrīkstēja, vienmēr bija vislabāk, ja klusi un kārtīgi sēdēji pie galda un konspektēji grāmatu. Iestājoties augstskolā (jā, tas ir neticami), ieguvu tādu kultūršoku no tā, ka mani pēkšņi uzrunāja uz "Jūs", un neviens ne par ko nepiesējās, ka neko vairāk par sēdēšanu un lekciju konspektēšanu arī uzsākt nespēju. Atvainojos, ka novirzījos no tēmas, bet šajā sakarā šķita gandrīz neiespējami nedalīties ar šo savu sirdi plosošo stāstu.

Ņemot vērā pašas pieredzi, man būtiskas pārmaiņas izglītības sistēmā šķiet ļoti svarīgas, tāpēc diskusija par to pēc būtības ir ļoti pozitīvi vērtējama, tikai diemžēl raidījumam bija šis tas kopīgs ar sajūtām skolas solā - pie tā ir grūti nosēdēt, man bija garlaicīgi, un tāpēc jau teicu, ka paralēli darīju citas lietas, kas pirms gadiem 7 būtu bijusi skolotājas karikatūra ar grebeni un šmigas pudeli rokās, bet šoreiz bija saistītas ar reālu šmigas pudeli manā personīgajā rokā.

Tajā Viestura Dūles raidījumā, kā jau laikam tas tur parasti ir, bija vairāki viesi, no kuriem neviens nebija saistīts ar darbu izglītības sistēmā vai attiecīgās institūcijās. Viens no viņiem bija Gustavo, kurš bija piemērs tam, kā džeks ar ļoti sliktām atzīmēm spēj tomēr dzīvē daudz sasniegt, ja vien atrod lietu, kas viņam tiešām interesē un caur to arī motivāciju mācīties. Domāju, ka tas, ka cilvēka sasniegumi "pieaugušo dzīvē" nav tieši saistīti ar viņa panākumiem skolas vidē, jau tāpat ir visiem labi zināms, tikai skolas uzdevums visdrīzāk būtu šajā tālākajā dzīves ceļā ievirzīt un sniegt attiecīgas prasmes. Diemžēl lielākā daļa manu draugu vidusskolu beidza bez pilnīgi jebkādas nojausmas, ko tālāk dzīvē darīt. Bāc, es laikam visu laiku piesienos skolai, nevis raidījumam, bet tā kā raidījums bija par skolu, tad ir taču piedodams, ka, iedvesmojoties no tā, reflektēju vien tālāk. Un, kā redzams, lietoju arī attiecīgus svešvārdus.

Vēl raidījumā bija divas slavenības, no kurām viens - spēkavīrs Raimonds Bergmanis - sūdzējās par to, ka iestājās augstskolā viena priekšmeta dēļ, bet to viņam tik nejēdzīgi pasniedza, ka skola bija jāpamet, un beigās piemetināja, ka ir ikvienam ir vajadzīga drosme atvērt skolas durvis. Tam es piekrītu, bet viņam pašam taču drīzāk nepietika drosmes, lai tās durvis aizvērtu. Trešā slavenība bija reklāmas uzlecošā zvaigzne Gatis Mūrnieks, un es gan neatceros, kāds bija viņa sirdi plosošais stāsts attiecībās ar skolu, bet viņš uzsvēra, ka ir jāsabalansē eksaktie ar humanitārajiem priekšmetiem, lai nav tā, ka pret divām mūzikām stājas sešas matemātikas. Tam piekrita arī kaut kāds Somijas izglītības inovāciju vecis, ko Viesturs bija aizbraucis nointervēt. Tas arī nav slikti, lai gan es mūzikās vienmēr riktīgi baidījos, ka sauks priekšā dziedāt pa vienam gandrīz tikpat ļoti kā bioloģijās baidījos, ka sajaukšu, ko augs ieelpo un ko izelpo.

Vēl bija atnākuši divi skolēni, no kuriem mazākais džeks stāstīja, ka ir ir stulbi, ka skolotājs tikai monotoni stāsta savu vielu un neļauj skolēniem izteikties, un tikmēr viņi aizmieg. Lielākā meitene teica, ka viņai besī, ka skolotājs 7. stundā saka, ka arī viņš ir noguris, un līdz ar to jau sāk stundu ar tādu iegruzīšanu, un vēl viņai nepatīk, ka tik daudz jāmācās, tāpēc piekrita somu izglītības inovāciju džekam, ka vajadzētu vairāk fiziskas aktivitātes, tīri praktiskas nodarbības. Bija arī viena mamma, kuras bērnam bija problēmas skolā, un viņa stāstīja par to, kā tās risinājusi.

Paralēli sarunām cikla laikā tiek konstatētas problēmas un piefiksēti iespējamie risinājumi, ko tad pieraksta klāt nevis uz tāfeles ar krītu, bet uz moderna ekrāna programmā "Microsoft Word". Šoreiz tur tikai pievienota arī mīlestība, bet viņi laikam paši tāpat kā es kaut ko sajauca ar to seriālu "Būt mīlētai", jo to taču nevar iemācīt, tā nāk no dabas, un to jau sen Imants Ziedonis nodefinēja: "Mīlestība tā kā zibens nāk, Atnāk balta, uzliesmo un nosit."

Runājot par Imantiem, raidījums pēc reklāmu bloka katrreiz atsākas ar mūžīgu dziesmu no skolas izlaidumiem: "Dziesma, ar ko tu sācies". Būtu interesanti veikt pētījumu, kas šajos vārdos un/vai mūzikā ir tāds, ka to tik ļoti gribas nodziedāt izlaidumā.

Sniedzot tādu noslēdzošo vērtējumu par raidījumu, atkal piekritīšu kādai komentētājai vārdā dakslee virtuālajā vidē, kurai licies interesanti, bet neredz tam jēgu, jo "tiem, kam būtu jāņem tie vērā - to nedara!", kā arī kruze78, kas saka, ka raidījums ir virspusējs un gaužas par problēmām, bet nepiedāvā reālus risinājumus.

Speciāli skatīties neiesaku nevienam, bet drīzāk paturēt prātā prātulu, kas man no skolas laikiem palikusi atmiņā - zvans ir priekš skolotājiem! Vislabāk ar to sevi mierināt, piemēram, no rīta skanot modinātājpulkstenim.