Par to, ka noteikti jāapmeklē pikets, kurā Nacionālā Apvienība protestē paši pret savu valdību, EK nešaubījās ne mirkli. Taču, ņemot vērā vājprātīgo komunikāciju vēl pirms notikuma, šī bija pirmā reize, kad autore nolēma uz pasākumu doties apsardzes pavadībā. Un tiešām sajūta, ka labi, ka tur nebiju viena. Tas līmenis nu ir sasniegts!

Jau pie Brīvības pieminekļa varēja manīt armijas ūziņās tērptus kungus, kas ar sev raksturīgo tramīgo skatienu, bet brašo soli naski dzīrās Ministru kabineta virzienā. Tā kā neesmu dzirdējuse, ka kāds būtu sajaucis un pulcējies pie Saeimas nama, nopriecājos, ka ļaudis beidzot iemācījušies atšķirt šīs divas komandas. Ne tik strauji!

Kad satikos ar miesassargu, kura pienākums bija sniegt man džeka plecu, un AK, kas neskopojās ar morālo atbalstu, vienojāmies, ka piketa laikā labāk savu viedokli labāk skaļi neizteiksim. Tātad – izslēdzām vārdu “antiņš” no sava vārdu krājuma. Uz saviesīgo vakaru devāmies gandrīz kopā ar Jāni Dombravu, kurš bija tērpies biksēs, kas bija viņam par īsu. Var jau saprast, ka garam cilvēkam ir grūti atrast piemērotu apģērbu, bet tomēr. Labprāt izmantotu dienesta stāvokli un izsludinātu konkursu uz Dombravas šuvējas vakanci. Prasības – jāatšķir garās bikses no bridženēm.

Kad pulkstenis nosita sešus, minot Dombravam uz plikajām potītēm, ieradāmies piketā, no kura jau tad ārā tika raidīts slavenais visa pretinieks Armands Leimanis, kas šīs viesības apmeklēja ar plakātu, kas vēstīja: “I`m with stupid!” Novēroju arī, ka paša kuklukslana vidū nav Vienotības – piemēram, antiglobālisti bija sanākuši ar plakātiem, kurā attēlota pieclatnieka Milda ar visai negroīdiem sejas vaibstiem. Kāds kungs cīnītājus lūdza plakātus novākt. Antiglobālisti lūgumu uzņēma ar ne sevišķi lielu sapratni:

-Uz kāda pamata? Kas jūs tāds vispār esat?
-Organizators.

Arī 6 minūtes pēc piketa starta policista kungs noraidījumu piešķīra kādam iereibušam kungam, kurš bija tērpies vokāli instrumentālā ansambļa “Meat Loaf” krekliņā. Tā kā roka cienītājs bija ne tikai pālī, bet arī romantiski noskaņots, viņš mēģināja uzsākt sarunu ar AK īstenā Kolkas garā: “Iedo papīpēt!” Lai neapgrūtinātu Aneti un viņai nebūtu pa somu jāmeklē cīgu pačka, kungs laipni dzīrās ņemt cigareti tieši no manas kolēģes rokām. Cik gādīgi! Tomēr romantisko satikšanos iztraucēja tas pats policists, kurš jautrajam kungam novēlēja: “Nesienes klāt!” Un prom viņi bija.
Piketā sapulcējušies ļaudis vai nu dalījās ceļojumu pieredzē, vai arī dalījās ar dažādiem saukļiem. Piemēram, kāds kungs kolēģus informēja par to, ka ir bijis Parīzē un zina, kā tur izskatās. Nu, super. Cits dalībnieks norādīja uz piketa organizatoru lielāko kļūdu – izrādās, šo rautu vajadzēja rīkot pie Izraēlas vēstniecības, jo tieši tur tiekot viss izlemts. OK. Tikmēr citi turēja “Nē balto tautu genocīdam”, bet tie, kas apveltīti ar sevišķi ņiprām balssaitēm, bļāva. Piemēram, AK mīļākais tēls bija kāds kungs, kurš, taurējot kā pati Monserata Kabljē, apkārtējos informēja: “Latvija nav Eiropas Savienībā!” Tā kā LNT atkal sākuši uzņemt seriālu “Sirdsmīļā Monika”, tad šim Napoleonam nevar pārmest iestrēgšanu laikā. Bet tomēr, ja kāds par to vēl šaubās, informēju, ka ir 2015.gads un Latvija ir ES dalībvalsts. Kungs arī rosināja, ka tie, kas strādā Eiroparlamentā, varētu saņemt algu no Briseles, nevis no mūsu nodokļiem. Ak, cik laimīgs cilvēks – visas viņa vēlmes piepildās, jo tieši tā arī notiek. Varat paprasīt Robertam Zīlem.

Piketu apmeklēja arī Marģers Martinsons, kurš agrāk visur vazājās ar kameru. Tagad vairs ne, jo zaudējis asumu. Bet tas nekas – Artuss Kaimiņš ir jaunais Marģers Martinsons!

Pikets neizcēlās ar pārdomātu režiju. Bet tieši tāpēc tas ir pikets, lai ikviens varētu atrast improvizācijas teātra aktieri sevī un bļaut, ko sirds kāro. Populārākie saukļi bija apmēram “Imigrantiem nē!”, “Referendumu!” un “VĀĀĀĀĀĀHHH!!!!”. Tomēr par manu favorītu kļuva “Latvija! Latvija! Latvija!”, kas pierādīja, ka ir vēl daži, kas nav pamanījuši, ka hokeja čempionāts ar klasiski sūdīgiem rezultātiem jau sen pagājis. Ievērību izpelnījās arī kāds aktīvists, kurš vienreiz ieķērcās: “Valdība!!!” Iespējams, viņš vienkārši pa telefonu informēja sievu par savu pašreizējo lokāciju.

Par muzikālo pavadījumu rūpējās kāda kundze, kas ar savu vijolīti vilka tik skumju “Dievs, svētī Latviju”, ka šķita, ka Dieviņš Latvijai drīzāk iebaros žurku indi, nevis nosvētīs. Jocīgi, ka lielie patrioti, antiglobālisti, tēvijas sargi un dieva suņi himnas laikā nevis stāvēja mierā vai dziedāja līdzi, bet gan turpināja izkliegt savas sāpes.

Protams, nevarēju apslāpēt modes blogeri sevī, tāpēc uzmetu pa acij arī sanākušo tērpiem. Ņiprākie 27 grādos bija tērpušies ādas mēteļos, Dombravam ūzas pa īsu, daudz motociklistu, bet sevišķu prieku izraisīja ļaudis, kas bija tērpušies zīmola GULAG T-kreklos. Sagadīšanās pēc kukluksklana ķitelīši gan bija atstāti mājās.

Piketa dalībnieku vidū tomēr nevaldīja ne Vienotība, ne Saskaņa, jo, ja viens plakāts vēstīja apmēram “Atlaist valdību! Lēmums jāpieņem Saeimai!”, tad tam pretī stāvēja aicinājums atlaist Saeimu. Skaidrība radās mirklī, kad tika aizturēts kāds nešpetns piketa dalībnieks, kas lika pamatu jaunam sauklim: “Atlaist cil-vē-ku! Atlaist cil-vē-ku!” Vismaz visi vienojās, ka kaut ko vajag atlaist. Piekrītu un visus aicinu tiešām kārtīgi atlaist. Un, ja kāds nezināja, kādu viedokli šeit pārstāv policisti, tad arī tas tika paskaidrots – sabiedrība tika informēta, ka kārtības sargi, kas aizturējuši nemiera cēlāju, ir fašisti. Tiešām – pārliecinošākus fašistus par policiju vispār nevarēja manīt!

Kādā mirklī mūs uzrunāja žurnālists Juris Kaža. Viņš nostājās pie mums un secināja, ka šeit ir mediju pulcēšanās vieta. Tas bija īstais mirklis, lai Juris mēģinātu uzzināt, vai ir jau skaidrs piketa dalībnieku skaits. Izrādījās, ka ne mēs, ne Kažas kungs nebija spējīgi veikt skaitīšanu. Tika nolemts, ka kā parasti jāgaida LETAs verdikts par to, cik tad ļaužu te sanācis. Ja nezinājāt, tad LETA vienmēr ir tie džeki, kas nosaka precīzu jebkura pasākuma apmeklētāju skaitu, jo tur strādā cilvēki ar tā saucamo absolūto redzi, kas spēj uz aci noteikt bara lielumu ar 0,06% precizitāti.

Nepagāja ne stunda, un prom mēs bijām. Jāatzīst, ka tik sūdīgi nebiju jutusies vēl nevienā publiskā pasākumā, kas man jāapraksta. Tiešām paldies apsargam un AK, ka bija kopā ar mani. Uzreiz pēc tam devāmies uz krodziņu, lai mazliet noskalotu sāpes par redzēto. Līdzīgi rīkojās arī Imants Parādnieks, kuru manījām krodziņā pretējā ielas pusē. Vienreiz viņu tur arī redzēju divatā ar Jāni Urbanoviču. Bet tas tā. Labi vismaz, ka viņš no tiem “Atlaist valdību! Atlaist Saeimu! Atlaist cilvēku!” iemācījies, ka ir kārtīgi jāatlaiž. To arī visiem novēlu – kaut ko iemācīties!

„Es neticu tam, ko neesmu izmēģinājusi,” taurēja kaut kāda beibe no Danone jogurta reklāmas, un kopš tā laika tas ir kļuvis par manu dzīves moto, tāpēc nespēju ņemt vērā visus tos čigliņus, kas brēc, ka Džastins Bībers ir sliktākais, kas noticis ar popmūziku, bet paši ne reizi nav dzirdējuši nevienu viņa dziesmu, un, tā kā „Krēslas” sāgai esot pienācis gals, tad sapratu, ka man – kultūras socioloģei - ir pēdējais mirklis saprast, vai es arī gribētu pisties ar Robertu Patinsonu.

Kamēr gaidu savu seansu, tiek atskaņoti graujoši Ziemassvētku dziesmu remiksi – tie sagrauj manas cerības tam, ka Ziemassvētku vecītis kaut dienu spētu nodzīvot bez kokaīna.
Te – Portugāles dienvidos - parasti „Krēslas” seansi ir absolūti pilni un biļetes vēlams iegādāties kādu dienu iepriekš, ja nevēlies, lai, ierodoties ķinī, atklātos, ka skatītāju zāle ir pilnīgi pilla. Taču pusnakts seansa auditorija mani šokēja – apmēram desmit purnu, un visi izskatās tik nobrieduši un dzīves saēsti, ka nemanot piezogas aizdomas, ka šis ir pieaugušo seanss un vispasaules sekssimbols Robis būs ne tikai pliks un piedzēries, bet arī 3D.

Tiem, kas nav redzējuši nevienu no iepriekšējām filmām, īsi atstāstīšu, kas „Krēslā” noticis pirms tam.
Bella bija cilvēks, Roberts bija vampīrs; tad viņi sapisās, Bella palika par vampīru, viņiem piedzima meita. Tas, protams, radīja kaut kādas huiņas ar konservatīvo vērtību aizstāvjiem, jo vampīriem un cilvēkiem savā starpā nevajadzētu piekopt neko vairāk kā medījuma-upura attiecības. Pluss, pa vidu maisās arī viens muskuļains džeks, kurš jau no bērna kājas grib izpist Bellu, bet it kā ir pieņēmis, ka nesanāks.

Filma sākas ar to, ka mīlnieki Bella un Roberts izrādās ar saviem gredzeniem, nosūcas un iet izskraidīties pa mežu. Te kaut kādi Rembo un Komando nobāl, jo Bella, piemēram, vēsā mierā lec no simtmetrīgām klintīm, kā arī pārkož rīkli kaut kādam lūsītim, kurš pusdienās grib notiesāt stirnu. Visi „es esmu hipijs, man patīk stirniņas” nodročī.

Te pēkšņi abi kaujas mākslas meistari nonāk mājā, kur ir vairāki bāli purni ar sarkanām acīm, un var noprast, ka tie te glabā mīlnieku bebiku. Tā arī ir – tiek izvilkts bērns, un visi uz riņķi viņu sāk ucināt, līdz mirklim, kad Bella par kaut ko apvainojas un sadod pa muti ne tikai muskuļainajam džekam, bet arī pārītim vilku. Īsā naidpilnā kaušanās ātri vien tiek aizmirsta – draugi Robčikam un Bellai uzdāvina māju. īsti nezinu, kurā valstī viņi dzīvo, bet skaidrs, ka tā ir sociālo garantiju zeme, jo pensionāri dzīvo, cepuri kuldami. Nu, es spriežu, ka tie vampīri ir pensionāri, jo visi ir sasnieguši vismaz 100 gadu vecumu un neviens no viņiem nestrādā, bet tērē elektrību un viens otram dāvina dārgas dāvanas. Māja ir tāda paliela – apmēram vilku lielumā. Uz galda stāv dekoratīvie āboli, kurus neviens tāpat neēdīs, jo tie nesatur gana daudz asiņu. Tā kā māja uzdāvināta kopā ar skapjiem, kas plīst no jaunu šmotku pārpilnības, viņi mugurā esošās drēbes noplēš un sāk pisties.

Abi ļubovņiki atklāj, ka varētu drāzties mūžīgi, jo nav noguruma, un Dieviņš viņus soda par pseidoproblēmu meklēšanu – kāda vecene redz, ka abu meita ar pilnīgi nesakarīgo vārdu lido pa gaisu, un nosūdz to galvenajam vampīru mentam, kurš nolemj, ka ir pienācis laiks visiem apgriezt rīkles. To vampīru menteni sauc Vulturi.

Tikmēr vampīru modrība nesnauž – kamēr Roberts Marhilēvičs Patinsons klimperē klavieres, kāds no vampīriem pēkšņi saprot, ka dirsā ir un vampīru drošības policija Vulturi nāks nogalināt to bērnu, jo tie menti domā, ka viņš ir nemirstīgs, un būt nemirstīgam ir slikti, jo nemirstīgie bērni it kā staigā apkārt un visiem, ko redz, knibina nost galvas. Taču īstenībā tā viņu meita nav nemirstīga (bet īsti riktīga arī ne, jo aug tik ātri kā bambuss). Tā viņi nolemj sasaukt veselu kaudzi ar vampīriem, kam pierādīt, ka bērns nav nemirstīgs. To pierādīt ir viegli – atliek vien meitai pielikt savu roku pie neticētāja sejas, un visiem viss skaidrs. Rembo un Komando nobāl vēl vairāk, jo viņiem parasti nākas izmantot daudz stiprākus pieskārienus, lai pārliecinātu oponentu par savu taisnību. Šajā mirklī Rembo un Komando ir tik bāli kā vampīri.

Tā pamazām tajā meža būdā salasās vesela kaudze dažādu vampīru, kas tiek nosaukti par lieciniekiem, jo tagad zina, ka Bellas un Roberta meita negrauzīs rīkles. Ir sabraukuši vampīri no visas pasaules, tāpēc atmosfēra ir kā tādā Erasmus studentu tusofkā, vienīgi te vēl visi grasās mahāties ar tiem vampīru mentiem Vulturi.
Tā kā tā sīkā vēl labi nemāk kauties, tad viņas mamma satiekas ar kaut kādu vecu nigeru, kas iedod lidmašīnas biļetes tai meitai un muskuļainajam džekam, kurš gribēja nokniebties ar Bellu, lai abi varētu lasīties prom. Es jau pieminēju, ka muskuļainais džeks mēdz pārvērsties par vilku? Nu, viņš mēdz, līdz ar to Bellas izvēle uzticēt savu bērnu tieši viņam ir saprotama – ja kāds uzbruks, tad vilks to uzbrucēju varēs nokost. Es rīkotos tieši tāpat.

Tā viss vampīru Erasmus bars dzīvo mierīgu dzīvi, laiku pa laikam iziet laukā sacensties, kuram labākas spējas, klausās Sigur Ros, svin Ziemassvētkus un pie ugunskura pārrunā savus nākotnes plānus. Vampīra Vladimira runa ir visforšākā, jo viņam, protams, ir kārtīgs krievu akcents.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais mahačs – 25 vampīri un ducis vilku pret kaut kādiem 200 Vulturi petuhiem melnos paltrakos. Visi, izņemot mazo meiteni un vilkus, ir pieauguši cilvēki, tāpēc tiek nolemts, ka tikšanos vajadzētu sākt nevis ar kaušanos, bet gan ar aprunāšanos. 1500 gadu veca cilvēka (?) cienīga rīcība! Mentiem tiek pierādīts, ka tā meita tiešām nav nemirstīga. Tā kā Vulturi negrib, lai vecene, kas teikusi, ka tā dočurka ir nemirstīga, vēlreiz kaut ko samuldētu, viņai drošības pēc tiek norauta galva. Vampīru tikuma sargiem drošība pirmajā vietā, tāpēc viņi nolemj, ka drošības pēc tomēr to bērnu vajadzētu nožmiegt – ja nu kas.

Pie galvenā Vultura pienāk viena vampīru beibe, un šis mirklis ir jāataceras, jo tad sākas kautiņš. Abas puses skrien viena otrai virsū un sāk raut nost galvas. Te mēs redzam, ka vampīri un Vulturi tomēr pēc sejas ir džentlmeņi, jo vecenēm galvas nost nerauj. Vilkiem etiķete pohuj – tie labprāt pārgrauž jebkuru rīkli, kas pagadās ceļā. Kā tādi dzīvnieki! Pa to laiku muskuļainais čalis ir pārvērties par vilku un ar to meitu sev uz muguras tin makšķeres. Tikmēr viss normāli – viens čalis ne tā pieliek roku pie zemes, kā rezultātā tā zeme zem viņu kājām pārplīst uz pusēm. Nu Vulturi boss ir galīgi sakreņķējies, bet viņa bēdas nav ilgas, jo drīz viņa tiek noplēsta galva.

Iepriekšējās rindkopas sākumā minēju, ka tas moments ir jāatceras. Izrādās, ka īstenībā tikko aprakstītā klope nemaz nenotiek, bet tā vampīru beibe vienkārši parāda, kas notiks ar mentu galvām, ja viņi to bērnu neliks mierā. Turklāt vēl uzrodas kaut kāds simtu piecdesmit gadu vecs brazīlis, kura fāteris ir bijis vampīrs, un saka drošības policijai: „Es esmu pilnīgi normāls!”. Ar to ir gana, lai Vulturi noticētu, ka Bellas un Robja meita nestrādātu nekādus bezsakarīgus vijebonus. Tā visi šķiras kā draugi, kaut arī pret to iebilst vampīrs Vladmiris, kurš vēl aizviens grib tiem melnsvārčiem sadot galvā. Vovas agresija vispār netiek ņemta vērā, un visi sāk sūkties.

Beigās saules pielietā pļavā laizās tikai Roberts ar Bellu, kas pierāda to, ka šī ir pēdējā „Krēslas” filma, jo vampīri saulē tusēt nedrīkst. Es īsti nezinu, kas tad viņiem notiek, bet ar to ir gana, lai viņi nebūtu spējīgi uztaisīt nākamo filmu. Nākamās „Krēslas” nebūs, bet nākotne būs - tiek parādīta ainiņa, kur sūcas abu mīlnieku meita ar to muskuļaino džeku. Pareizi ir – ja nevarēja dabūt māti, tad lai vismaz tiek meita! Visi laimīgi.