xxx
24 Novembris 2012 @ 10:22
Krēsla. Rītausma. 2.daļa  
„Es neticu tam, ko neesmu izmēģinājusi,” taurēja kaut kāda beibe no Danone jogurta reklāmas, un kopš tā laika tas ir kļuvis par manu dzīves moto, tāpēc nespēju ņemt vērā visus tos čigliņus, kas brēc, ka Džastins Bībers ir sliktākais, kas noticis ar popmūziku, bet paši ne reizi nav dzirdējuši nevienu viņa dziesmu, un, tā kā „Krēslas” sāgai esot pienācis gals, tad sapratu, ka man – kultūras socioloģei - ir pēdējais mirklis saprast, vai es arī gribētu pisties ar Robertu Patinsonu.

Kamēr gaidu savu seansu, tiek atskaņoti graujoši Ziemassvētku dziesmu remiksi – tie sagrauj manas cerības tam, ka Ziemassvētku vecītis kaut dienu spētu nodzīvot bez kokaīna.
Te – Portugāles dienvidos - parasti „Krēslas” seansi ir absolūti pilni un biļetes vēlams iegādāties kādu dienu iepriekš, ja nevēlies, lai, ierodoties ķinī, atklātos, ka skatītāju zāle ir pilnīgi pilla. Taču pusnakts seansa auditorija mani šokēja – apmēram desmit purnu, un visi izskatās tik nobrieduši un dzīves saēsti, ka nemanot piezogas aizdomas, ka šis ir pieaugušo seanss un vispasaules sekssimbols Robis būs ne tikai pliks un piedzēries, bet arī 3D.

Tiem, kas nav redzējuši nevienu no iepriekšējām filmām, īsi atstāstīšu, kas „Krēslā” noticis pirms tam.
Bella bija cilvēks, Roberts bija vampīrs; tad viņi sapisās, Bella palika par vampīru, viņiem piedzima meita. Tas, protams, radīja kaut kādas huiņas ar konservatīvo vērtību aizstāvjiem, jo vampīriem un cilvēkiem savā starpā nevajadzētu piekopt neko vairāk kā medījuma-upura attiecības. Pluss, pa vidu maisās arī viens muskuļains džeks, kurš jau no bērna kājas grib izpist Bellu, bet it kā ir pieņēmis, ka nesanāks.

Filma sākas ar to, ka mīlnieki Bella un Roberts izrādās ar saviem gredzeniem, nosūcas un iet izskraidīties pa mežu. Te kaut kādi Rembo un Komando nobāl, jo Bella, piemēram, vēsā mierā lec no simtmetrīgām klintīm, kā arī pārkož rīkli kaut kādam lūsītim, kurš pusdienās grib notiesāt stirnu. Visi „es esmu hipijs, man patīk stirniņas” nodročī.

Te pēkšņi abi kaujas mākslas meistari nonāk mājā, kur ir vairāki bāli purni ar sarkanām acīm, un var noprast, ka tie te glabā mīlnieku bebiku. Tā arī ir – tiek izvilkts bērns, un visi uz riņķi viņu sāk ucināt, līdz mirklim, kad Bella par kaut ko apvainojas un sadod pa muti ne tikai muskuļainajam džekam, bet arī pārītim vilku. Īsā naidpilnā kaušanās ātri vien tiek aizmirsta – draugi Robčikam un Bellai uzdāvina māju. īsti nezinu, kurā valstī viņi dzīvo, bet skaidrs, ka tā ir sociālo garantiju zeme, jo pensionāri dzīvo, cepuri kuldami. Nu, es spriežu, ka tie vampīri ir pensionāri, jo visi ir sasnieguši vismaz 100 gadu vecumu un neviens no viņiem nestrādā, bet tērē elektrību un viens otram dāvina dārgas dāvanas. Māja ir tāda paliela – apmēram vilku lielumā. Uz galda stāv dekoratīvie āboli, kurus neviens tāpat neēdīs, jo tie nesatur gana daudz asiņu. Tā kā māja uzdāvināta kopā ar skapjiem, kas plīst no jaunu šmotku pārpilnības, viņi mugurā esošās drēbes noplēš un sāk pisties.

Abi ļubovņiki atklāj, ka varētu drāzties mūžīgi, jo nav noguruma, un Dieviņš viņus soda par pseidoproblēmu meklēšanu – kāda vecene redz, ka abu meita ar pilnīgi nesakarīgo vārdu lido pa gaisu, un nosūdz to galvenajam vampīru mentam, kurš nolemj, ka ir pienācis laiks visiem apgriezt rīkles. To vampīru menteni sauc Vulturi.

Tikmēr vampīru modrība nesnauž – kamēr Roberts Marhilēvičs Patinsons klimperē klavieres, kāds no vampīriem pēkšņi saprot, ka dirsā ir un vampīru drošības policija Vulturi nāks nogalināt to bērnu, jo tie menti domā, ka viņš ir nemirstīgs, un būt nemirstīgam ir slikti, jo nemirstīgie bērni it kā staigā apkārt un visiem, ko redz, knibina nost galvas. Taču īstenībā tā viņu meita nav nemirstīga (bet īsti riktīga arī ne, jo aug tik ātri kā bambuss). Tā viņi nolemj sasaukt veselu kaudzi ar vampīriem, kam pierādīt, ka bērns nav nemirstīgs. To pierādīt ir viegli – atliek vien meitai pielikt savu roku pie neticētāja sejas, un visiem viss skaidrs. Rembo un Komando nobāl vēl vairāk, jo viņiem parasti nākas izmantot daudz stiprākus pieskārienus, lai pārliecinātu oponentu par savu taisnību. Šajā mirklī Rembo un Komando ir tik bāli kā vampīri.

Tā pamazām tajā meža būdā salasās vesela kaudze dažādu vampīru, kas tiek nosaukti par lieciniekiem, jo tagad zina, ka Bellas un Roberta meita negrauzīs rīkles. Ir sabraukuši vampīri no visas pasaules, tāpēc atmosfēra ir kā tādā Erasmus studentu tusofkā, vienīgi te vēl visi grasās mahāties ar tiem vampīru mentiem Vulturi.
Tā kā tā sīkā vēl labi nemāk kauties, tad viņas mamma satiekas ar kaut kādu vecu nigeru, kas iedod lidmašīnas biļetes tai meitai un muskuļainajam džekam, kurš gribēja nokniebties ar Bellu, lai abi varētu lasīties prom. Es jau pieminēju, ka muskuļainais džeks mēdz pārvērsties par vilku? Nu, viņš mēdz, līdz ar to Bellas izvēle uzticēt savu bērnu tieši viņam ir saprotama – ja kāds uzbruks, tad vilks to uzbrucēju varēs nokost. Es rīkotos tieši tāpat.

Tā viss vampīru Erasmus bars dzīvo mierīgu dzīvi, laiku pa laikam iziet laukā sacensties, kuram labākas spējas, klausās Sigur Ros, svin Ziemassvētkus un pie ugunskura pārrunā savus nākotnes plānus. Vampīra Vladimira runa ir visforšākā, jo viņam, protams, ir kārtīgs krievu akcents.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais mahačs – 25 vampīri un ducis vilku pret kaut kādiem 200 Vulturi petuhiem melnos paltrakos. Visi, izņemot mazo meiteni un vilkus, ir pieauguši cilvēki, tāpēc tiek nolemts, ka tikšanos vajadzētu sākt nevis ar kaušanos, bet gan ar aprunāšanos. 1500 gadu veca cilvēka (?) cienīga rīcība! Mentiem tiek pierādīts, ka tā meita tiešām nav nemirstīga. Tā kā Vulturi negrib, lai vecene, kas teikusi, ka tā dočurka ir nemirstīga, vēlreiz kaut ko samuldētu, viņai drošības pēc tiek norauta galva. Vampīru tikuma sargiem drošība pirmajā vietā, tāpēc viņi nolemj, ka drošības pēc tomēr to bērnu vajadzētu nožmiegt – ja nu kas.

Pie galvenā Vultura pienāk viena vampīru beibe, un šis mirklis ir jāataceras, jo tad sākas kautiņš. Abas puses skrien viena otrai virsū un sāk raut nost galvas. Te mēs redzam, ka vampīri un Vulturi tomēr pēc sejas ir džentlmeņi, jo vecenēm galvas nost nerauj. Vilkiem etiķete pohuj – tie labprāt pārgrauž jebkuru rīkli, kas pagadās ceļā. Kā tādi dzīvnieki! Pa to laiku muskuļainais čalis ir pārvērties par vilku un ar to meitu sev uz muguras tin makšķeres. Tikmēr viss normāli – viens čalis ne tā pieliek roku pie zemes, kā rezultātā tā zeme zem viņu kājām pārplīst uz pusēm. Nu Vulturi boss ir galīgi sakreņķējies, bet viņa bēdas nav ilgas, jo drīz viņa tiek noplēsta galva.

Iepriekšējās rindkopas sākumā minēju, ka tas moments ir jāatceras. Izrādās, ka īstenībā tikko aprakstītā klope nemaz nenotiek, bet tā vampīru beibe vienkārši parāda, kas notiks ar mentu galvām, ja viņi to bērnu neliks mierā. Turklāt vēl uzrodas kaut kāds simtu piecdesmit gadu vecs brazīlis, kura fāteris ir bijis vampīrs, un saka drošības policijai: „Es esmu pilnīgi normāls!”. Ar to ir gana, lai Vulturi noticētu, ka Bellas un Robja meita nestrādātu nekādus bezsakarīgus vijebonus. Tā visi šķiras kā draugi, kaut arī pret to iebilst vampīrs Vladmiris, kurš vēl aizviens grib tiem melnsvārčiem sadot galvā. Vovas agresija vispār netiek ņemta vērā, un visi sāk sūkties.

Beigās saules pielietā pļavā laizās tikai Roberts ar Bellu, kas pierāda to, ka šī ir pēdējā „Krēslas” filma, jo vampīri saulē tusēt nedrīkst. Es īsti nezinu, kas tad viņiem notiek, bet ar to ir gana, lai viņi nebūtu spējīgi uztaisīt nākamo filmu. Nākamās „Krēslas” nebūs, bet nākotne būs - tiek parādīta ainiņa, kur sūcas abu mīlnieku meita ar to muskuļaino džeku. Pareizi ir – ja nevarēja dabūt māti, tad lai vismaz tiek meita! Visi laimīgi.