„Es neticu tam, ko neesmu izmēģinājusi,” taurēja kaut kāda beibe no Danone jogurta reklāmas, un kopš tā laika tas ir kļuvis par manu dzīves moto, tāpēc nespēju ņemt vērā visus tos čigliņus, kas brēc, ka Džastins Bībers ir sliktākais, kas noticis ar popmūziku, bet paši ne reizi nav dzirdējuši nevienu viņa dziesmu, un, tā kā „Krēslas” sāgai esot pienācis gals, tad sapratu, ka man – kultūras socioloģei - ir pēdējais mirklis saprast, vai es arī gribētu pisties ar Robertu Patinsonu.

Kamēr gaidu savu seansu, tiek atskaņoti graujoši Ziemassvētku dziesmu remiksi – tie sagrauj manas cerības tam, ka Ziemassvētku vecītis kaut dienu spētu nodzīvot bez kokaīna.
Te – Portugāles dienvidos - parasti „Krēslas” seansi ir absolūti pilni un biļetes vēlams iegādāties kādu dienu iepriekš, ja nevēlies, lai, ierodoties ķinī, atklātos, ka skatītāju zāle ir pilnīgi pilla. Taču pusnakts seansa auditorija mani šokēja – apmēram desmit purnu, un visi izskatās tik nobrieduši un dzīves saēsti, ka nemanot piezogas aizdomas, ka šis ir pieaugušo seanss un vispasaules sekssimbols Robis būs ne tikai pliks un piedzēries, bet arī 3D.

Tiem, kas nav redzējuši nevienu no iepriekšējām filmām, īsi atstāstīšu, kas „Krēslā” noticis pirms tam.
Bella bija cilvēks, Roberts bija vampīrs; tad viņi sapisās, Bella palika par vampīru, viņiem piedzima meita. Tas, protams, radīja kaut kādas huiņas ar konservatīvo vērtību aizstāvjiem, jo vampīriem un cilvēkiem savā starpā nevajadzētu piekopt neko vairāk kā medījuma-upura attiecības. Pluss, pa vidu maisās arī viens muskuļains džeks, kurš jau no bērna kājas grib izpist Bellu, bet it kā ir pieņēmis, ka nesanāks.

Filma sākas ar to, ka mīlnieki Bella un Roberts izrādās ar saviem gredzeniem, nosūcas un iet izskraidīties pa mežu. Te kaut kādi Rembo un Komando nobāl, jo Bella, piemēram, vēsā mierā lec no simtmetrīgām klintīm, kā arī pārkož rīkli kaut kādam lūsītim, kurš pusdienās grib notiesāt stirnu. Visi „es esmu hipijs, man patīk stirniņas” nodročī.

Te pēkšņi abi kaujas mākslas meistari nonāk mājā, kur ir vairāki bāli purni ar sarkanām acīm, un var noprast, ka tie te glabā mīlnieku bebiku. Tā arī ir – tiek izvilkts bērns, un visi uz riņķi viņu sāk ucināt, līdz mirklim, kad Bella par kaut ko apvainojas un sadod pa muti ne tikai muskuļainajam džekam, bet arī pārītim vilku. Īsā naidpilnā kaušanās ātri vien tiek aizmirsta – draugi Robčikam un Bellai uzdāvina māju. īsti nezinu, kurā valstī viņi dzīvo, bet skaidrs, ka tā ir sociālo garantiju zeme, jo pensionāri dzīvo, cepuri kuldami. Nu, es spriežu, ka tie vampīri ir pensionāri, jo visi ir sasnieguši vismaz 100 gadu vecumu un neviens no viņiem nestrādā, bet tērē elektrību un viens otram dāvina dārgas dāvanas. Māja ir tāda paliela – apmēram vilku lielumā. Uz galda stāv dekoratīvie āboli, kurus neviens tāpat neēdīs, jo tie nesatur gana daudz asiņu. Tā kā māja uzdāvināta kopā ar skapjiem, kas plīst no jaunu šmotku pārpilnības, viņi mugurā esošās drēbes noplēš un sāk pisties.

Abi ļubovņiki atklāj, ka varētu drāzties mūžīgi, jo nav noguruma, un Dieviņš viņus soda par pseidoproblēmu meklēšanu – kāda vecene redz, ka abu meita ar pilnīgi nesakarīgo vārdu lido pa gaisu, un nosūdz to galvenajam vampīru mentam, kurš nolemj, ka ir pienācis laiks visiem apgriezt rīkles. To vampīru menteni sauc Vulturi.

Tikmēr vampīru modrība nesnauž – kamēr Roberts Marhilēvičs Patinsons klimperē klavieres, kāds no vampīriem pēkšņi saprot, ka dirsā ir un vampīru drošības policija Vulturi nāks nogalināt to bērnu, jo tie menti domā, ka viņš ir nemirstīgs, un būt nemirstīgam ir slikti, jo nemirstīgie bērni it kā staigā apkārt un visiem, ko redz, knibina nost galvas. Taču īstenībā tā viņu meita nav nemirstīga (bet īsti riktīga arī ne, jo aug tik ātri kā bambuss). Tā viņi nolemj sasaukt veselu kaudzi ar vampīriem, kam pierādīt, ka bērns nav nemirstīgs. To pierādīt ir viegli – atliek vien meitai pielikt savu roku pie neticētāja sejas, un visiem viss skaidrs. Rembo un Komando nobāl vēl vairāk, jo viņiem parasti nākas izmantot daudz stiprākus pieskārienus, lai pārliecinātu oponentu par savu taisnību. Šajā mirklī Rembo un Komando ir tik bāli kā vampīri.

Tā pamazām tajā meža būdā salasās vesela kaudze dažādu vampīru, kas tiek nosaukti par lieciniekiem, jo tagad zina, ka Bellas un Roberta meita negrauzīs rīkles. Ir sabraukuši vampīri no visas pasaules, tāpēc atmosfēra ir kā tādā Erasmus studentu tusofkā, vienīgi te vēl visi grasās mahāties ar tiem vampīru mentiem Vulturi.
Tā kā tā sīkā vēl labi nemāk kauties, tad viņas mamma satiekas ar kaut kādu vecu nigeru, kas iedod lidmašīnas biļetes tai meitai un muskuļainajam džekam, kurš gribēja nokniebties ar Bellu, lai abi varētu lasīties prom. Es jau pieminēju, ka muskuļainais džeks mēdz pārvērsties par vilku? Nu, viņš mēdz, līdz ar to Bellas izvēle uzticēt savu bērnu tieši viņam ir saprotama – ja kāds uzbruks, tad vilks to uzbrucēju varēs nokost. Es rīkotos tieši tāpat.

Tā viss vampīru Erasmus bars dzīvo mierīgu dzīvi, laiku pa laikam iziet laukā sacensties, kuram labākas spējas, klausās Sigur Ros, svin Ziemassvētkus un pie ugunskura pārrunā savus nākotnes plānus. Vampīra Vladimira runa ir visforšākā, jo viņam, protams, ir kārtīgs krievu akcents.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais mahačs – 25 vampīri un ducis vilku pret kaut kādiem 200 Vulturi petuhiem melnos paltrakos. Visi, izņemot mazo meiteni un vilkus, ir pieauguši cilvēki, tāpēc tiek nolemts, ka tikšanos vajadzētu sākt nevis ar kaušanos, bet gan ar aprunāšanos. 1500 gadu veca cilvēka (?) cienīga rīcība! Mentiem tiek pierādīts, ka tā meita tiešām nav nemirstīga. Tā kā Vulturi negrib, lai vecene, kas teikusi, ka tā dočurka ir nemirstīga, vēlreiz kaut ko samuldētu, viņai drošības pēc tiek norauta galva. Vampīru tikuma sargiem drošība pirmajā vietā, tāpēc viņi nolemj, ka drošības pēc tomēr to bērnu vajadzētu nožmiegt – ja nu kas.

Pie galvenā Vultura pienāk viena vampīru beibe, un šis mirklis ir jāataceras, jo tad sākas kautiņš. Abas puses skrien viena otrai virsū un sāk raut nost galvas. Te mēs redzam, ka vampīri un Vulturi tomēr pēc sejas ir džentlmeņi, jo vecenēm galvas nost nerauj. Vilkiem etiķete pohuj – tie labprāt pārgrauž jebkuru rīkli, kas pagadās ceļā. Kā tādi dzīvnieki! Pa to laiku muskuļainais čalis ir pārvērties par vilku un ar to meitu sev uz muguras tin makšķeres. Tikmēr viss normāli – viens čalis ne tā pieliek roku pie zemes, kā rezultātā tā zeme zem viņu kājām pārplīst uz pusēm. Nu Vulturi boss ir galīgi sakreņķējies, bet viņa bēdas nav ilgas, jo drīz viņa tiek noplēsta galva.

Iepriekšējās rindkopas sākumā minēju, ka tas moments ir jāatceras. Izrādās, ka īstenībā tikko aprakstītā klope nemaz nenotiek, bet tā vampīru beibe vienkārši parāda, kas notiks ar mentu galvām, ja viņi to bērnu neliks mierā. Turklāt vēl uzrodas kaut kāds simtu piecdesmit gadu vecs brazīlis, kura fāteris ir bijis vampīrs, un saka drošības policijai: „Es esmu pilnīgi normāls!”. Ar to ir gana, lai Vulturi noticētu, ka Bellas un Robja meita nestrādātu nekādus bezsakarīgus vijebonus. Tā visi šķiras kā draugi, kaut arī pret to iebilst vampīrs Vladmiris, kurš vēl aizviens grib tiem melnsvārčiem sadot galvā. Vovas agresija vispār netiek ņemta vērā, un visi sāk sūkties.

Beigās saules pielietā pļavā laizās tikai Roberts ar Bellu, kas pierāda to, ka šī ir pēdējā „Krēslas” filma, jo vampīri saulē tusēt nedrīkst. Es īsti nezinu, kas tad viņiem notiek, bet ar to ir gana, lai viņi nebūtu spējīgi uztaisīt nākamo filmu. Nākamās „Krēslas” nebūs, bet nākotne būs - tiek parādīta ainiņa, kur sūcas abu mīlnieku meita ar to muskuļaino džeku. Pareizi ir – ja nevarēja dabūt māti, tad lai vismaz tiek meita! Visi laimīgi.

Gadījumā, ja piepildīsies politiķu nesenā ideja katram paņemt pa brīvdienai tad, kad ir vēlme nosvinēt kādu sev nozīmīgu datumu, texxxtu redakcija varētu ņemt brīvu mūzikas Gada balvas datumu. Tā esmu nolēmusi tādēļ, ka tieši manas kolēģes EK texxxts par šo notikumu pagājušajā gadā šo kultūras un patstāvīgās domas portālu izcēla pagozēties mērenā slavas saulītē. Brīvdienu ņemt jubilejā, pirmkārt, būtu stulbi - man, piemēram, vienmēr dzimšanas diena iekrīt brīvdienā, tāpēc esmu pieņēmusi, ka visiem tā ir. Tāpat kā to, ka visi Latvijā dzīvo Rīgā. Otrkārt, jubileja tāpat nekad neizvēršas par īstu brīvdienu, jo jātaisa rosols un visu vakaru jāatbild viesiem, kur var dabūt dakšu, salveti, šķīvi, korķu viļķi, segu, spilvenu, tv pulti, uzdzeramo, dzīvokļa adresi un tā tālāk. Kas tā par brīvdienu? Tāpēc mēs, pašnodarbinātie Texxxti, brīvdienu sev piešķirsim kaut kad ap februāri, to esmu vienpersoniski izlēmusi. Taču tagad sīki un smalki pastāstīšu, kā man gāja pasākumā "Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balva 2011" (AKKA/LAA). Lai gan nedaudz esmu pievīlusi priekšnieci, nododot šo darbu tik vēlu, viņa man ir piedevusi, atzīstot: "texxxtiem ir grūts darbs - jāizvēlas starp operativitāti un šmigu. abi ir vitāli svarīgi texxxtiem". Galu galā - karā visi ieroči labi. Kāpēc es to saku? A kāpēc gan ne! (un parādu mēli kā Paija Maijai filmā "Maija un Paija", kad Maija iekrita akā, kurā pēc tam nācās iekrist arī Paijai).

Svinības kā jau katru gadu tika organizētas operā (lai gan pēc tam Kaža nakts vidū darīja zināmu, ka pagājušā tomēr bijušas Nacionālajā teātrī, es viņam nenoticēju, jo tas būtu tāpat kā pateikt, ka pērn balvu nevadīja Fredis, bet gan Ufo). Man bija jāsēž pie pašiem griestiem, kur pārlidot pāri malai izskatījās vienkāršāk par vienkāršu, sevišķi baidījos tur stāvēt balvas par mūža ieguldījumu laikā pēc tam, kad starpbrīdī tiku iemalkojusi mazu kortelīti melnā balzāmiņa (baidījos arī saaukstēties). Tā kā nesekoju EK piemēram, vazājot visur līdzi noplukušu pierakstu kladi, nekādas piezīmes neveicu, bet programmiņu pazaudēju, tāpēc paļaušos vien uz savām ačgārnajām atmiņām. Ar nožēlu jāatzīst, ka tās varētu būt ne tikai ačgārnas, bet arī pabalējušas, jo jau piekto minūti pūlos atcerēties, ar ko tas viss sākās.

Laikam viss sākās ar Sound Poetry, kas smalkā balsī dzied par kalniem, kas visam pāri, un tad Freda uznācienu, kurš parunāja par to, cik ātri laiks skrien un noteikti pieminēja arī laika apstākļus un apstākļa vārdus. Pēkšņi sasnigušais sniegs daudziem starpbrīdī atviegloja sarunas uzsākšanas nomācošo neziņu, jo tagad varēja līksmi jebkuram uzsaukt: "Nu, ko, laižam uz Riekstu kalnu!" vai arī "Āprāts, kā samērcēju kurpes, kad tā ziema vienreiz beigsies, nevaru sagaidīt vasaru!". Tad uz skatuves parādījās spineri, bērni un publicisti Ralfs Eilands ar Eirovīzijas uzvalku un Ketija Dombrovska ar Zelta talantu frizūru, lai pasniegtu balvu labākajam bērnu albumam. Viņi līdzi bija paņēmuši ziepes, bet Fredis paralēli viņu runai nodarbojās ar bītboksu. Tas bija jautri. Jau otro gadu pēc kārtas es uzminēju, kas uzvarēs šajā nominācijā, tāpēc domāju, ka būtu nepieciešams izskatīt manu uzņemšanu bērnu eirovīzijas žūrijā. Uzvarēja tātad "Lāču tēta dziesmas", kam vārdus rakstījis dzejnieks, tulkotājs un publicists Kārlis Vērdiņš, kurš, šķiet, ir atklājis zelta dzīslu - tā kā ar dzeju, kā zināms, maizīti nenopelnīsi un ar tulkošanu sanāk tikai aliņam, jāsāk rakstīt dziesmu texxxti, lai gada beigās par autortiesību naudu var dzīvot zaļi līdz pat janvāra beigām. Pēc tam (un tas tāpat kā visi turpmākie kā jau minēju, iespējams, ir ļoti ačgārns "pēc tam") bija Valta Pūces dziesmiņa no cikla par velniem, kurā skatītājus kārtējo reizi pārsteidza Liene Candy, šoreiz nevis lēkājot pa virvēm kā Tarzāns, bet izskrienot no aizskatuves ar sarkaniem velna ragiem un visus kārtīgi nobaidot.

Aptuveni tajā brīdī es ieraudzīju šajā vakarā tā arī nepārspētu glamūra priekšnesumu - literatūras kritiķa un publicista Jura Millera žaketi vai arī fraku, kas burtiski mirdzēja, jo bija no vienas vietas izšūta ar briljantiem. Žēl, ka viņš nesaņēma nevienu balvu, lai šis krāšņums būtu pieejams arī vienkāršajam skatītājam aiz pelēkajiem televīzijas ekrāniem. Tad uz skatuves parādījās Linda Leen, kuras frizūra bija cienīga piedalīties Zelta talantos arī pati ar sevi, bez Lindas Leen. Viņa vienu dziesmu bija nošpikojusi no Madonnas, jo tā saucās "Frozen", bet otru, kur bija vārdi "I do, Me too" izpildīja kopā ar Goran Goru. Abu dziesmu vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Starpcitu, man tiešām ir asaras acīs par to pazaudēto programmiņu, jo nekādi vairs nespēju atcerēties, kas pieteica ko. Šķiet, sākumā vēl uzstājās grupas Melo M bijušo dalībnieku jaunais projekts Da Gamba, par kuru lielākā daļa pie griestiem sēdošo bija šausmās, un Iļģi, kuri savāca arī balvu par labāko tautas mūziku, ko viņiem pasniedza līvu apvienības priekšsēdētājs Ainars Virga. Ceturto balvu savā dzīvē nominācijā "labākais instrumentālais, džeza vai tautas mūzikas albums" saņēma Dabas koncertzāle, kurus apbalvoja Juris Poškus, sakot, ka gan džezā, gan tautā, gan arī basketbolā svarīgs ir komandas darbs.

Pēc tam uz skatuves ar kūpošu katlu uzbrauca nevis Milda no Ugunsgrēka, bet komiķe un publiciste Jana del Rey, kura, kā izrādījās nedaudz vēlāk, bija izcepusi balvu. Pēc neilga brīža arī Fredim tika atnesta balva vārdā "Black Freddy", un abi ar šīm balvām sāka spēlēt leļļu teātri, kura beigās abas balvas nosūcās. Tajā brīdī nopriecājos, ka Viesturs Dūle tomēr pievērsās mūziķa un politiķa karjerai, nevis turpināja likt latviešiem katru sestdienas vakaru ķiķināt raidījuma "Savādi gan" laikā. Es neatceros, ko viņa apbalvoja, bet pēc tam tika rādīts kaut kas tiešām spilgts, radošs un oriģināls, aldara un publicista Vitālija Gavrilova jaunais projekts "U-u-u". Tas lika nodrebēt ikvienam, jo tika pieteikts kā kaut kas tāds, kā dēļ Pērkons raudās kabatas lakatiņā, bet Nikolajs Puzikovs vispār ūdeni pienesīšot. Savu viedokli par projektu bija aicināti izteikt arī slavenākie Latvijas mūzikas apskatnieki un publicisti Uldis Rudaks un Peksis, kuri arī bija gatavi pienest Vitālijam ne tikai ūdeni, bet arī aliņu, ja vajadzīgs. Latvieši tomēr ir tik mīļi, jo starpbrīdī savstarpējās sarunās dzirdēju minējumus, vai tik tas neesot bijis kaut kāds joķelis par to Vitāliju un viņa projektu. Tāpēc neviens līdzīgi kā humora raidījuma "Imanta, Babītē nepietur" laikā nesaprata - smieties vai raudāt. Tātad nominācijā "labākais mūzikas video klips" savu pirmo balvu vakarā ieguva latviešu Adele, katras mājsaimnieces slepenais sapnis - grupa Instrumenti. Tika apbalvots arī labākais alternatīvās mūzikas albums, kuru, neskatoties uz Kultūras ministres nerimstošajiem aplausiem un tamburīna trokšņiem, nesaņēma fonds "Viegli", bet gan Gaujarts.

Pieminēšanas vērts ir arī ASV vēstniecības priekšnesums, kuru daudzi atzina par pašu sirsnīgāko šajā vakarā. Turklāt tā bija atsvēsinoša cieņas šalts pēc nesenā referenduma iekurinātās pirtiņas. ASV vēstniecības darbinieki uz skatuves uzskrēja dažādos latviešu grupu t-kreklos, un pēc tam vēstnieces vadībā stāstīja kā iemācījušies latviešu valodu dziedot. Ja to būtu redzējusi SM, viņa neapdomājot komentētu kā "Mīļš", jo kā nomierinoša masāža vēl pēc tās pirtiņas sekoja atklāsme, ka visi amerikāņi patiesi nav Holivudas aktieri. Vēl uz skatuves parādījās arī jubilārs Zigmārs Liepiņš, kura dziesmas vārdus Tačam par lielu sarūgtinājumu atkal bija izgudrojis Kaža V. Ierāmētu balvu viņa apaļajā jubilejā pasniedza Mic Rec komunikāciju daļas vadītāja un publiciste Elita Mīlgrāve. Ar to arī pirmā daļa izskanēja, un sākās starbrīdis, kuru pavadīt jautrā kompānijā devāmies uz Rīgas 1. rokkafejnīcu - klubu Depo. Pēc tam devāmies arī atpakaļ.

Atgriezāmies ar nokavēšanos, tāpēc diemžēl nedzirdējām grupas Musiqq neķītro priekšnesumu. Tad Fredis izdarīja to, par ko EK sajūsmā uz vaigiem izmestos sarkani pleķi - sāka zīmēt dažādu valstu kontūras. Ar savu priekšnesumu viņš lika mums, latviešu tautai, neskatīties pagātnē vai uz citu zemju augļiem un šampinjoniem, bet gan priecāties, ka Latvijas kontūra izskatās pēc taurentiņa un tāpēc ir otrā skaistākā pasaulē. Jāatzīst, ka arī man bērnībā bija liels trieciens, uzzinot, ka citu valstu kontūras ir tik lielas un neizteiksmīgas kā, es nezinu, putras katls. Uz skatuves dot balvu klasiskajam muzonam kāpa arī jau pieminētā Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, kura visiem par pārsteigumu deklamēja dzejoli par to, kad ir jādzied. Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš bija šī dzejoļa autors. Man par lielu prieku deju mūzikā visās nominācijās dominēja Liene Candy, kura arī likumsakarīgi saņēma balvu par vienu no manām mīļākajām deju mūzikas dziesmām - "Tev miera nav". Uz skatuves kāpa arī "Ugunsgrēka" aktieri, kuri vienīgie nebija aizņemti ar vakariņošanu kopā ar faniem, - Mirdza un Jagudins.

Sekoja Čilli picas deju grupas priekšnesums, kas bija tik iespaidīgs, ka uzņēmuma direktors gandrīz aizmirsa noskatīties nominētos video. Pēc tam uzstājās arī leģendārā igauņu grupa Ewert and Two Dragons, kas savu karjeru aizsākuši latviešu hipsteru mesē, bārā I love you, kuru priekšnesuma laikā KNAB trešo reizi šajā vakarā apturēja lielo tumbu darbību, kā rezultātā mums, pie griestiem sēdošajiem, mūzika un lirika bija knapi sadzirdama. Saklausīju tikai to, ka dziesmas vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Tad notika tā sazvanīšanās ar radio stacijām, lai noskaidrotu gada drillētāko hitu, vēl pāris balvas Instrumentiem un priekšnesums ar vienu no Latvijas mentiem, kurš savu uzstāšanos bija paspilgtinājis ar diviem samta krēsliem. Beigās nemainīgi uzstājās arī poliglots Lauris Reiniks, kurš katru pantu nodziedāja ar kādu dāmu vienā no Baltijas oficiālajām valodām, lai pēc tam visi vienotos kopīgā beigu piedziedājumā - angļu mēlē. Domāju, ka viņš tādā veidā oponēja Fredim, sakot, ka mums, latviešiem-lietuviešiem-igauņiem, ir jāskatās pāri skaisto kontūru robežām, kā arī jānodibina monarhija. Vismaz tā es šo priekšnesumu sapratu. Beigās vēl tikai mūža balva Austrai Pumpurei, kuras laikā es visu savu uzmanību veltīju tam, lai pret savu gribu kopā ar partneri nenokļūtu totālā parterī. Aizmirsu piebilst, ka uzstājās arī Olga, kurai arī tika pasniegti ziedi grozā, ko viņa komentēja ar "Paskat, cik skaisti izskatās - es un grozs!".

Pēc tam bija after party Rīgas 2. rokkafejnīcā, kur es jutos kā padomju muzeju naktī, jo knapi varēja pastaigāt, bet toties bija brīv' pastāvēt vismaz astoņās rindās. Taču nenožēloju, ka turp aizgāju, jo vismaz dzirdēju Arta Dvarionas anekdoti: "Mēs ejam pārgulēt. Ups, gulēt!". Man noteikti jāpiemin arī tas, ka pēc tam iepazinos ar džeku, kam nākamajā dienā bija jātaisa deguna plastiskā operācija, kā arī rakstnieku no ASV. Domāju, ka esmu laime pilnīga.

Ņemot vērā, ka šis texxxts otro reizi dzīvē ir izaudzis garāks par mani, plānoju uzsākt sarunas ar Texxxtu valdi par radošā atvaļinājuma piešķiršanu. Paldies par uzmanību.