xxx ([info]texti) wrote 29. Februāris 2012, 20:07
Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva 2011
Gadījumā, ja piepildīsies politiķu nesenā ideja katram paņemt pa brīvdienai tad, kad ir vēlme nosvinēt kādu sev nozīmīgu datumu, texxxtu redakcija varētu ņemt brīvu mūzikas Gada balvas datumu. Tā esmu nolēmusi tādēļ, ka tieši manas kolēģes EK texxxts par šo notikumu pagājušajā gadā šo kultūras un patstāvīgās domas portālu izcēla pagozēties mērenā slavas saulītē. Brīvdienu ņemt jubilejā, pirmkārt, būtu stulbi - man, piemēram, vienmēr dzimšanas diena iekrīt brīvdienā, tāpēc esmu pieņēmusi, ka visiem tā ir. Tāpat kā to, ka visi Latvijā dzīvo Rīgā. Otrkārt, jubileja tāpat nekad neizvēršas par īstu brīvdienu, jo jātaisa rosols un visu vakaru jāatbild viesiem, kur var dabūt dakšu, salveti, šķīvi, korķu viļķi, segu, spilvenu, tv pulti, uzdzeramo, dzīvokļa adresi un tā tālāk. Kas tā par brīvdienu? Tāpēc mēs, pašnodarbinātie Texxxti, brīvdienu sev piešķirsim kaut kad ap februāri, to esmu vienpersoniski izlēmusi. Taču tagad sīki un smalki pastāstīšu, kā man gāja pasākumā "Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balva 2011" (AKKA/LAA). Lai gan nedaudz esmu pievīlusi priekšnieci, nododot šo darbu tik vēlu, viņa man ir piedevusi, atzīstot: "texxxtiem ir grūts darbs - jāizvēlas starp operativitāti un šmigu. abi ir vitāli svarīgi texxxtiem". Galu galā - karā visi ieroči labi. Kāpēc es to saku? A kāpēc gan ne! (un parādu mēli kā Paija Maijai filmā "Maija un Paija", kad Maija iekrita akā, kurā pēc tam nācās iekrist arī Paijai).

Svinības kā jau katru gadu tika organizētas operā (lai gan pēc tam Kaža nakts vidū darīja zināmu, ka pagājušā tomēr bijušas Nacionālajā teātrī, es viņam nenoticēju, jo tas būtu tāpat kā pateikt, ka pērn balvu nevadīja Fredis, bet gan Ufo). Man bija jāsēž pie pašiem griestiem, kur pārlidot pāri malai izskatījās vienkāršāk par vienkāršu, sevišķi baidījos tur stāvēt balvas par mūža ieguldījumu laikā pēc tam, kad starpbrīdī tiku iemalkojusi mazu kortelīti melnā balzāmiņa (baidījos arī saaukstēties). Tā kā nesekoju EK piemēram, vazājot visur līdzi noplukušu pierakstu kladi, nekādas piezīmes neveicu, bet programmiņu pazaudēju, tāpēc paļaušos vien uz savām ačgārnajām atmiņām. Ar nožēlu jāatzīst, ka tās varētu būt ne tikai ačgārnas, bet arī pabalējušas, jo jau piekto minūti pūlos atcerēties, ar ko tas viss sākās.

Laikam viss sākās ar Sound Poetry, kas smalkā balsī dzied par kalniem, kas visam pāri, un tad Freda uznācienu, kurš parunāja par to, cik ātri laiks skrien un noteikti pieminēja arī laika apstākļus un apstākļa vārdus. Pēkšņi sasnigušais sniegs daudziem starpbrīdī atviegloja sarunas uzsākšanas nomācošo neziņu, jo tagad varēja līksmi jebkuram uzsaukt: "Nu, ko, laižam uz Riekstu kalnu!" vai arī "Āprāts, kā samērcēju kurpes, kad tā ziema vienreiz beigsies, nevaru sagaidīt vasaru!". Tad uz skatuves parādījās spineri, bērni un publicisti Ralfs Eilands ar Eirovīzijas uzvalku un Ketija Dombrovska ar Zelta talantu frizūru, lai pasniegtu balvu labākajam bērnu albumam. Viņi līdzi bija paņēmuši ziepes, bet Fredis paralēli viņu runai nodarbojās ar bītboksu. Tas bija jautri. Jau otro gadu pēc kārtas es uzminēju, kas uzvarēs šajā nominācijā, tāpēc domāju, ka būtu nepieciešams izskatīt manu uzņemšanu bērnu eirovīzijas žūrijā. Uzvarēja tātad "Lāču tēta dziesmas", kam vārdus rakstījis dzejnieks, tulkotājs un publicists Kārlis Vērdiņš, kurš, šķiet, ir atklājis zelta dzīslu - tā kā ar dzeju, kā zināms, maizīti nenopelnīsi un ar tulkošanu sanāk tikai aliņam, jāsāk rakstīt dziesmu texxxti, lai gada beigās par autortiesību naudu var dzīvot zaļi līdz pat janvāra beigām. Pēc tam (un tas tāpat kā visi turpmākie kā jau minēju, iespējams, ir ļoti ačgārns "pēc tam") bija Valta Pūces dziesmiņa no cikla par velniem, kurā skatītājus kārtējo reizi pārsteidza Liene Candy, šoreiz nevis lēkājot pa virvēm kā Tarzāns, bet izskrienot no aizskatuves ar sarkaniem velna ragiem un visus kārtīgi nobaidot.

Aptuveni tajā brīdī es ieraudzīju šajā vakarā tā arī nepārspētu glamūra priekšnesumu - literatūras kritiķa un publicista Jura Millera žaketi vai arī fraku, kas burtiski mirdzēja, jo bija no vienas vietas izšūta ar briljantiem. Žēl, ka viņš nesaņēma nevienu balvu, lai šis krāšņums būtu pieejams arī vienkāršajam skatītājam aiz pelēkajiem televīzijas ekrāniem. Tad uz skatuves parādījās Linda Leen, kuras frizūra bija cienīga piedalīties Zelta talantos arī pati ar sevi, bez Lindas Leen. Viņa vienu dziesmu bija nošpikojusi no Madonnas, jo tā saucās "Frozen", bet otru, kur bija vārdi "I do, Me too" izpildīja kopā ar Goran Goru. Abu dziesmu vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Starpcitu, man tiešām ir asaras acīs par to pazaudēto programmiņu, jo nekādi vairs nespēju atcerēties, kas pieteica ko. Šķiet, sākumā vēl uzstājās grupas Melo M bijušo dalībnieku jaunais projekts Da Gamba, par kuru lielākā daļa pie griestiem sēdošo bija šausmās, un Iļģi, kuri savāca arī balvu par labāko tautas mūziku, ko viņiem pasniedza līvu apvienības priekšsēdētājs Ainars Virga. Ceturto balvu savā dzīvē nominācijā "labākais instrumentālais, džeza vai tautas mūzikas albums" saņēma Dabas koncertzāle, kurus apbalvoja Juris Poškus, sakot, ka gan džezā, gan tautā, gan arī basketbolā svarīgs ir komandas darbs.

Pēc tam uz skatuves ar kūpošu katlu uzbrauca nevis Milda no Ugunsgrēka, bet komiķe un publiciste Jana del Rey, kura, kā izrādījās nedaudz vēlāk, bija izcepusi balvu. Pēc neilga brīža arī Fredim tika atnesta balva vārdā "Black Freddy", un abi ar šīm balvām sāka spēlēt leļļu teātri, kura beigās abas balvas nosūcās. Tajā brīdī nopriecājos, ka Viesturs Dūle tomēr pievērsās mūziķa un politiķa karjerai, nevis turpināja likt latviešiem katru sestdienas vakaru ķiķināt raidījuma "Savādi gan" laikā. Es neatceros, ko viņa apbalvoja, bet pēc tam tika rādīts kaut kas tiešām spilgts, radošs un oriģināls, aldara un publicista Vitālija Gavrilova jaunais projekts "U-u-u". Tas lika nodrebēt ikvienam, jo tika pieteikts kā kaut kas tāds, kā dēļ Pērkons raudās kabatas lakatiņā, bet Nikolajs Puzikovs vispār ūdeni pienesīšot. Savu viedokli par projektu bija aicināti izteikt arī slavenākie Latvijas mūzikas apskatnieki un publicisti Uldis Rudaks un Peksis, kuri arī bija gatavi pienest Vitālijam ne tikai ūdeni, bet arī aliņu, ja vajadzīgs. Latvieši tomēr ir tik mīļi, jo starpbrīdī savstarpējās sarunās dzirdēju minējumus, vai tik tas neesot bijis kaut kāds joķelis par to Vitāliju un viņa projektu. Tāpēc neviens līdzīgi kā humora raidījuma "Imanta, Babītē nepietur" laikā nesaprata - smieties vai raudāt. Tātad nominācijā "labākais mūzikas video klips" savu pirmo balvu vakarā ieguva latviešu Adele, katras mājsaimnieces slepenais sapnis - grupa Instrumenti. Tika apbalvots arī labākais alternatīvās mūzikas albums, kuru, neskatoties uz Kultūras ministres nerimstošajiem aplausiem un tamburīna trokšņiem, nesaņēma fonds "Viegli", bet gan Gaujarts.

Pieminēšanas vērts ir arī ASV vēstniecības priekšnesums, kuru daudzi atzina par pašu sirsnīgāko šajā vakarā. Turklāt tā bija atsvēsinoša cieņas šalts pēc nesenā referenduma iekurinātās pirtiņas. ASV vēstniecības darbinieki uz skatuves uzskrēja dažādos latviešu grupu t-kreklos, un pēc tam vēstnieces vadībā stāstīja kā iemācījušies latviešu valodu dziedot. Ja to būtu redzējusi SM, viņa neapdomājot komentētu kā "Mīļš", jo kā nomierinoša masāža vēl pēc tās pirtiņas sekoja atklāsme, ka visi amerikāņi patiesi nav Holivudas aktieri. Vēl uz skatuves parādījās arī jubilārs Zigmārs Liepiņš, kura dziesmas vārdus Tačam par lielu sarūgtinājumu atkal bija izgudrojis Kaža V. Ierāmētu balvu viņa apaļajā jubilejā pasniedza Mic Rec komunikāciju daļas vadītāja un publiciste Elita Mīlgrāve. Ar to arī pirmā daļa izskanēja, un sākās starbrīdis, kuru pavadīt jautrā kompānijā devāmies uz Rīgas 1. rokkafejnīcu - klubu Depo. Pēc tam devāmies arī atpakaļ.

Atgriezāmies ar nokavēšanos, tāpēc diemžēl nedzirdējām grupas Musiqq neķītro priekšnesumu. Tad Fredis izdarīja to, par ko EK sajūsmā uz vaigiem izmestos sarkani pleķi - sāka zīmēt dažādu valstu kontūras. Ar savu priekšnesumu viņš lika mums, latviešu tautai, neskatīties pagātnē vai uz citu zemju augļiem un šampinjoniem, bet gan priecāties, ka Latvijas kontūra izskatās pēc taurentiņa un tāpēc ir otrā skaistākā pasaulē. Jāatzīst, ka arī man bērnībā bija liels trieciens, uzzinot, ka citu valstu kontūras ir tik lielas un neizteiksmīgas kā, es nezinu, putras katls. Uz skatuves dot balvu klasiskajam muzonam kāpa arī jau pieminētā Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, kura visiem par pārsteigumu deklamēja dzejoli par to, kad ir jādzied. Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš bija šī dzejoļa autors. Man par lielu prieku deju mūzikā visās nominācijās dominēja Liene Candy, kura arī likumsakarīgi saņēma balvu par vienu no manām mīļākajām deju mūzikas dziesmām - "Tev miera nav". Uz skatuves kāpa arī "Ugunsgrēka" aktieri, kuri vienīgie nebija aizņemti ar vakariņošanu kopā ar faniem, - Mirdza un Jagudins.

Sekoja Čilli picas deju grupas priekšnesums, kas bija tik iespaidīgs, ka uzņēmuma direktors gandrīz aizmirsa noskatīties nominētos video. Pēc tam uzstājās arī leģendārā igauņu grupa Ewert and Two Dragons, kas savu karjeru aizsākuši latviešu hipsteru mesē, bārā I love you, kuru priekšnesuma laikā KNAB trešo reizi šajā vakarā apturēja lielo tumbu darbību, kā rezultātā mums, pie griestiem sēdošajiem, mūzika un lirika bija knapi sadzirdama. Saklausīju tikai to, ka dziesmas vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Tad notika tā sazvanīšanās ar radio stacijām, lai noskaidrotu gada drillētāko hitu, vēl pāris balvas Instrumentiem un priekšnesums ar vienu no Latvijas mentiem, kurš savu uzstāšanos bija paspilgtinājis ar diviem samta krēsliem. Beigās nemainīgi uzstājās arī poliglots Lauris Reiniks, kurš katru pantu nodziedāja ar kādu dāmu vienā no Baltijas oficiālajām valodām, lai pēc tam visi vienotos kopīgā beigu piedziedājumā - angļu mēlē. Domāju, ka viņš tādā veidā oponēja Fredim, sakot, ka mums, latviešiem-lietuviešiem-igauņiem, ir jāskatās pāri skaisto kontūru robežām, kā arī jānodibina monarhija. Vismaz tā es šo priekšnesumu sapratu. Beigās vēl tikai mūža balva Austrai Pumpurei, kuras laikā es visu savu uzmanību veltīju tam, lai pret savu gribu kopā ar partneri nenokļūtu totālā parterī. Aizmirsu piebilst, ka uzstājās arī Olga, kurai arī tika pasniegti ziedi grozā, ko viņa komentēja ar "Paskat, cik skaisti izskatās - es un grozs!".

Pēc tam bija after party Rīgas 2. rokkafejnīcā, kur es jutos kā padomju muzeju naktī, jo knapi varēja pastaigāt, bet toties bija brīv' pastāvēt vismaz astoņās rindās. Taču nenožēloju, ka turp aizgāju, jo vismaz dzirdēju Arta Dvarionas anekdoti: "Mēs ejam pārgulēt. Ups, gulēt!". Man noteikti jāpiemin arī tas, ka pēc tam iepazinos ar džeku, kam nākamajā dienā bija jātaisa deguna plastiskā operācija, kā arī rakstnieku no ASV. Domāju, ka esmu laime pilnīga.

Ņemot vērā, ka šis texxxts otro reizi dzīvē ir izaudzis garāks par mani, plānoju uzsākt sarunas ar Texxxtu valdi par radošā atvaļinājuma piešķiršanu. Paldies par uzmanību.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: