Man besī kino. Katrreiz, kad piedalos kino viktorīnās, balvā dabūju koka karoti, ko parasti piešķir tam, kurš nav spējis atšķirt Gredzenu pavēlnieku no Harija Potera.
Vakar tviterlentu pārpludināja kareivīgi „visiem sastrēgumstundā pa purnu”, kas kulminēja ar Delfi priekšnieka Ivo Leitāna tvītu par to, ka Texxxtiem par šo ir jāuzraksta. To retvītoja arī slavenā rakstniece un pavāre Andra Neiburga, kā arī Lauris Bokišs, kurš nav slavens, bet ir viekārši smuks (Lauri, ja Tu tomēr esi slavens kino jomā, neņem ļaunā, es to vienkārši nezinu).
Texxxtu pamatnodarbošanās ir savas komforta zonas pamešana. Domājat, mums baigi patīk skatīties visas tās jobnutās Pelnrušķītes? Nē, mēs vienkārši laužam savu raksturu, lai tas beigās izskatītos pēc dabstepa.
Kad pirmoreiz izdzirdēju par raidījumu „Sastrēgumstunda” (turpmāk – SS), protams, nodomāju, ka tā raidlaiks saskanēs ar laiku, kad ielās parasti ir sastrēgumi. Tātad deviņos no rīta vai piecos vakarā. Uzzināju, ka tā nav. „Moš tur runās par satiksmi?” domāju. Arī ne. Izrādās, tāds nosaukums dots, lai raidījuma vadītājs Gundars Rēders prožektoru gaismā varētu noskaitīt savu mīļāko dzejoli. Raidījums sākas drusciņ biedējoši – prožektori apspīd Rēderu, viņš skaita dzeju, un man sāk likties, ka raidījuma temats nebūs kino, bet gan kukluksklans.
Pirms sāku dirst par visiem, gribu uzteikt atbildīgo par raidījuma ieraksta ievietošanu internetā - mani novērojumi liecina, ka tas parasti ir pieejams jau kādu stundu pēc raidījuma beigām. Malači! Saprotami un uzticami.
Studijas centrā sēž īstie eksperti, bet malā salikti režisori, producenti, strādnieki un vienkārši random pajoļi. Ekspertu rindās redzam kultūras ministri Žaneti Jaunzemi – Grendi (turpmāk – ZRP), kinokritiķi Dairu Āboliņu (turpmāk – DĀĀĀ), vienu džeku no kinocentra, kurš turpmāk texxxtā neparādīsies, kā arī kinokritiķa un režisora Raivja Dzintara draugu Daini, kuram esot kaut kādam grupa, par kuru viņš runā visu raidījuma laiku.
Diskusijas aizsākums meklējams jau pieminētā kritiķa Raivja Dzintara novērojumos par to, ka filmā „Kolka cool” tiek grauztas saulespuķu sēklas. Es gan nezinu, kas tur slikts, jo saulespuķu sēklas ir veselīgs produkts (ja viena nav pārsālītas), un man šķiet, ka aizspriedumi pret šo pārtikas produktu vispār ir stulbums. Drīz viens atklājas, ka patiesībā diskusija dzimusi tukšumā, jo saulespuķu sēklas filmā neviens negrauž. To skatītājam paskaidro filmas režisors Juris Poškus. Diemžēl neko citu no viņa teiktā nesaprotu, un šajā raidījumā vispār atklājas kāda režisoru kopīgā iezīme – viņi visi runā ļoti neskaidri. Tikmēr Gundars Rēders vairās no iekāpšanas studijas vidū esošajā pelēkajā taisnstūrī.
Lūzuma punkts raidījumā – diskusijā iesaistās arī random pajoļi. Pilsonis Mārcis saka, ka nevienu filmu nav redzējis, bet viņam esot vērtējums. Viņš kļūdās – viņam patiesībā ir nevis vērtējums, bet jautājums par to, kāpēc nosaukumā „Kolka Cool” ir lietots vārds angļu valodā. Diemžēl, kad viņš pats savu nākamo teikumu iesāk ar „Camon”, visi sāk rēkt.
Te izrādās, ka raidījums ir par nacionālo pasūtījumu. Visi trako par to, kā tad tas būs, ka valsts iedos naudu un teiks, kas jātaisa. Bet, tā kā vairākkārt tiek skaidrots, ka esošais finansējums netiks mazināts, bet tik rasts vēl jauns tieši nacionālajam pasūtījumam, es nesaprotu, kas tieši tur tik traks. Kantorim (valstij) ir nauda, kantoris grib filmu, kurā Skyforger izpiš Filu Kolinsu un beigās Fils Kolins pasaka, ka tas bijis super, kantoris saka, ka dos miljonu tam, kurs šito var uztaisīt, atnāk džeki, kas to var izdarīt. Beigās kantorim ir filma, džekiem ir nauda. Tas ir kā uztaisīt Colgate zobupastas reklāmu.
Te Gundars Rēders prasa ZRP, kas būs nacionālajā pasūtījumā. Raidījuma veidotājiem nešķiet, ka atbilde ir kultūras ministres cienīga, tāpēc viņi mīļā miera labad mēģina apčakarēt skatītāju, titros norādot, ka runātāja ir nevis ZRP, bet gan Jevgēnija Stalidzāne. Stalidzānes kundze stāsta, ka filmām būs jābūt par Raini un latviešu rituāliem, visi sāk žāvāties un meklēt minibāriņu studijā. Leļļu filmu režisors Putniņš saka, ka var uztaisīt vienu filmu par Raini, bet tad rainisti apvainošoties. Drīz saprotu, ka viņš ir mans mīļākais viesis, jo ir mīļš, atzīst, ka Kannu festivāls ir štrunts, un rēc, kamēr runā citi.
Varu derēt, ka Putniņš turpina rēkt, kad atkal muti palaiž Raivja Dzintara grupas biedrs Dainis, no kura var noprast, ka tajā nacionālā pasūtījuma makā būs ahujenna daudz naudas, jo valsts gribēs vēsturiskās filmas, kas ir no dārgā gala. Otra prioritāte būs filmas par demogrāfijas uzlabošanu, kas laikam būs lētāks prieks, jo, manuprāt, porno ir lētāks par visādiem tankiem un pilīm, un visu pārējo, kas ir tajās vēsturiskajās filmās.

Reklāmas pauze ir jauka, jo uzzinu, ka Latvijas Televīzijai būs jauns seriāls.

Pēc reklāmas viss kļūst labāk – Gundars Rēders ir atbrīvojies un atļaujas iekāpt pelēkajā taisnstūrī, bet Kots ir sazvanījis raidījuma tehniskos džekus un saka, ka tas tomēr ir ok, ja ZRP tiek saukta par ZRP, nevis Jevgēniju Stalidzāni. (Dažreiz man šķiet, ka texxxti noklausās visas televīziju šefu telefonsarunas. Kā tad citādi mēs tik daudz zinātu?)
Savā pirmajā ministres intervijā Latvijas Radio ZRP visu laiku runāja par identitāti, kas, pēc kolēģes AK domām, latviešiem esot nestabila kā piedzēries cilvēks bārā. ZRP visticamāk grib to stiprināt, tāpēc turpina dziedāt dziesmu par identitāti, par to, ka nauda jāiegulda identitātē tā, lai identitāte konkurētu. KO? Ministre arī piemin, kur uzradīsies nauda, lai vēl finansētu kino. Tā būs tad, ja Eiropas būs veselīga, ja Latvijā visi sāks maksāt nodokļus un ja uzņēmējiem būs melnas mutes. Cik saprotu, tas saistīts melnādaino uzņēmēju ekspansiju Latvijā. Labs piemērs ir dejotājs Šons.

Nākamais runātājs ir filozofs Arnis, kurš prasa, vai vienīgā iespēja, kā raudzīties uz kino ir kā uz kultūras sastāvdaļu. Vai to nevar uztvert kā aizsardzības, veselības vai izglītības daļu. Viņam, piemēram, tas nodrošinātu jautrāku dzīvi. Piebildīšu, ka viņš izskatījās tā it kā pirms raidījuma būtu nodarbojies ar jautrāku dzīvi kādā netālu esošā krogā.
Lielākoties režisoru runas raidījumā es ignorēju, jo, kā minets sākumā, viņiem ir neskaidra dikcija, tāpēc man tiešām grūti saprast, ko viņi saka, bet, kad runā Putniņš, es ļoti saausos, jo viņš man tiešām ir iepaticies. Šoreiz viņš saka, ka te kāds ar desmit gramiem mēģina tikt līdz Liepājai. Tiešām muļķīgi. Es parasti paņemu vairāk.

Beidzot ierunājas arī DĀĀĀ, kura saka: „DĀĀĀ, Jūs tiešām domājat, ka naudas maiss uzlabotu filmu kvalitāti?” Nauda jau nav rādītājs, lielisks piemērs tam ir kolēģes AK uzņemtā īsfilmu sērija, kas tiks izrādīta, kad taisīsim Texxxtu kultūras festivālu. DĀĀĀ un manas pārdomas ir vietā, jo, ja nauda būtu galvenais, tad varētu atņemt naudu Šķēlem un iedot Streičam, lai tik taisa tās zajebis filmas. Kaut gan, ja es varētu izvēlēties, es Šķēles naudu dotu Putniņam, lai tam nabagam uz Liepāju nebūtu jābrauc ar desmit gramiem.
Te atkal ierunājas pilsonis Mārcis, kurš sevi nu jau sācis dēvēt par pragmatiķi. Viņš runā par Latvijas Televīzijas lomu, kas būtībā nav nekas īpašs, bet te viņš runā nevis par televizoru, bet gan par tālrādi, tādejādi viņš kompensē savu raidījuma sākumā pieļauto kļūdu (runā par latviešu valodu, sākot teikumu ar „Camon”) . Ja viņam būtu iespēja runāt vēlreiz, viņš vairs nerunātu, bet gan, kratīdams trejdeksni, nodziedātu „Div` pļaviņas es nopļāvu”.
Raidījuma sākumā skatītāji tiek aicināti balsot par to, vai viņiem patīk latviešu kino. Ir noslēdzies cikls un tiek paziņots, ka 71% nepatīk, šajā mirklī aiz ekspertu mugurām iedegas sarkanas liesmas.
Beigās tā arī nesaprotu, kāpēc visi tik ļoti trakojuši par šo raidījumu, bet, iespējams, ja raidījums būtu par zivju dzīvi Latvijā, tad es trakotu, bet neviens nesaprotu, par ko es trakoju. Normāls raidījums. Tikai nesaprotu, kā kultūras ministre var būt dāma, kas lieto izteicienu „Runa iet”.