Šonedēļ jeb nu jau jāsaka pagājušonedēļ, jo savas sliktās pašsajūtas dēļ esmu novirzījusies no visiem termiņiem, saņēmu iespēju analizēt pēdējo resnuļu šovu, ko esmu redzējusi, vai arī ceturto Rokiju Balboa. Izvēlējos to, kas manī tika izraisījis spilgtākas emocijas un lielāku līdzi-jušanu.
Sākšu ar to, ka tikai tagad apjēdzu, ka Silvestrs Stalonne jaunībā bija tiešām smuks džeks. Nu, varbūt tas tāpēc, ka man jau kādu labu laiku patīk džeki ar visu laiku miegainām acīm, jo tādas izskatās mīļas. Vēl pieminēšu tādus faktus, ko kāds no lasītājiem varētu arī nezināt, - Stalonne no Švarcnegera atšķiras ar to, ka pēdējais ir kaut kāds muļķīgs kultūrists, kurš kļuva par aktieri, jo spēja Holivudai pierādīt, ka viņa muskuļi ir tā vērti, bet Stalonne uzkačājās, jo gribēja spēlēt lomas, kurās var kauties. Vēl Stalonne pats ir visu Rokiju scenāriju autors, režisors un galvenais aktieris, bet pats galvenais - ceturtajā Rokijā viņš kāvās pa īstam, un pēc tam nedēļu gulēja slimnīcā.
Nu vot, tātad Rocky IV sākumā mūsu visu iemīļotais varonis ir kļuvis par mietpilsoni, viņa bērns ir paaudzies, mājās viņam ir robots, kurš prot sarunāties, tīrīt un pienest dzērienus. Lai uzsvērtu, cik slavenais bokseris ir vienkāršs un ģimenisks cilvēks, Rokijs filmas sākumā pats ar savām stiprajām rokām mazgā automašīnu. Tikmēr viņa draugs, ar kuru viņš kāvās otrajā Rokijā, Apollo Krīds, kurš arī ir mietpilsonis, kas neko jēdzīgu nedara, un tas tiek parādīts ar kadru, kurā viņš vāļājas baseinā un lūr teļļuku, izdomā, ka grib atkal cīnīties un piekaut krievu monstru Ivanu Drago, kas pēkšņi izniris no nekurienes. Domāju, ka Apollo vietā arī gribētu atkal uzkauties, jo bezdarbība, lai arī cik dažkārt būtu forši atpūsties baseinā, vairumam cilvēku ilgtermiņā izraisa diezgan nomācošas sajūtas. Un sevišķi jau vīriešiem, kuriem vairāk nekā otram mums visiem zināmajam dzimumam vajag sevi regulāri pierādīt, lai vispār stāvētu krāns.
Tomēr Rokijs cenšas viņu no šīs domas atrunāt, jo viņi abi ir palikuši pārāk intelektuāli, lai būtu baigā iedvesma iet un piekaut tādu milzīgu krievu, kas vispār izskatās līdzīgāks tam Rokija robotam nekā cilvēkam. Tomēr dzīve nebūtu dzīve, ja Apollo šī Rokija piesardzība tikai vēl vairāk uzsistu asinis, tāpēc visiem ir skaidrs, ka viņš kausies ar to krievu, lai gan mačs iecerēts tādā vieglā izklaides garā - ienākumus ziedo labdarībai un tā tālāk. Protams, nav grūti uzminēt, ka Apollo diemžēl kaujas laukā mirst, un Rokijam ir iemesls pieņemt kārtējo lēmumu atgriezties ringā par jebkādu cenu, lai atriebtu šo nāvi. Viņa sieva, protams, pilda savu sievu uzdevumu un cenšas Rokiju atrunāt, kā rezultātā viņu starpā izceļas strīds. Domāju, ka sieva viņu vairāk saprastu, ja pati būtu vismaz jelko savas dzīves laikā darījusi, jo vismaz visu filmu laikā viņa reāli neko nedara, pat dzērienus viņas vietā jau sāk pasniegt robots. Var jau būt, ka tas vienkārši nav svarīgi, tāpēc es apsveru iespēju uzņemt veselu filmu ciklu par to, ko īsti savā dzīvē darīja Rokija sieva.
Šoreiz Rokijs ņem to visu nopietni, jo zina, ka krievs nav nekāda joka lieta, tāpēc nolemj braukt trenēties uz Ivana dzimteni kaut kādos Sibīrijas sniegos, kamēr krievs trenējas pa amerikāņu modei, un tiek špricēts ar visādiem spēku pastiprinošiem līdzekļiem. Vismaz tāds iespaids rodas. Te tiek atklāts, ka Rokijs ir ne tikai vienkāršs cilvēks, bet arī nebaidās no patiesām grūtībām, kā arī slava nav viņu izlutinājusi, tāpēc viņš ērti jūtas arī kaut kādā vecā mājā 30 grādu salā un bez robota (jā, šoreiz visu laiku pieminēšu robotu).
Pati kauja arī notiek Krievijā, tāpēc Roksim jāsaskaras arī ar lielo līdzjutēju pretestību. Noskatīties cīņu ieradies arī pats Gorbočovs, jo viņam jāredz kā šķietami vissiprākais pasaules cilvēks, kurš, protams, ir krievs sakauj slaveno amerikāni.
Manas emocijas bija ļoti sakāpinātas, tāpēc, pat apzinoties, ka visi Rokiji beidzas ar vienu un to pašu, biju ļoti uztraukusies. Skaidrs, ka Rokijs bija daudz cilvēciskāks un simpātiskāks par ļauno krievu, tāpēc beigu beigās visi krievi piekrita man un sāka fanot par Rokiju, kurš, iemācījies no Apollo dejot kā nēģeris, beigu beigās piekāva ļoti neveiklo krievu. Es tajā brīdī biju reāli priecīga, un pamanīju, ka no priekiem esmu izēdusi visu kasti ar melleņu trifelēm. Pašu cīņu ir grūti aprakstīt vārdiem. To tiešām vajag redzēt. Beigās Rokijam par godu, lai applaudētu, pieceļas arī pats Gorbočovs, jo krievi ir tādi cilvēki, kas spēj atzīt savu sakāvi un uzgavilēt par godu labākajam.
Vēl piebildīšu, ka manu suni, kas pēc savas tautības bija kokerspaniels, arī sauca Rokijs tieši par godu šai filmai, taču viņš diemžēl ir jau miris.
Iesaku noskatīties visiem, kam patīk labas filmas un kaušanās, jo šeit tas viennozīmīgi ir apvienots vienā labā gabalā.