Lai būtu godīgi pret lasītāju, atzīšos, ka šis un turpmākie texxxti pāris mēnešu garumā no manas puses taps skaidrā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc kļūšu par aristokratičeskij inteļiģent, kurš uzskata, ka hennessy is for pussies. Es joprojām mīlu alkoholu un, lūdzu, dzeriet, kamēr vien drīkst.
Šī mēneša analīze tiks veltīts televīzijas programmas „Mājokļa jautājums” 23. marta raidījumam. Zināma rezonanse jau bija jūtama interneta koplietošanas telpās. Lielākoties tas bija klajš sašutums par to, kā tie petuhi uzdrīkstējušies Ziedoņa kabinetā ielikt plastikāta logus, tāpēc projekta „Texxxti” ietvaros centīšos reflektēt nedaudz pilnīgāku atskatu uz raidījumu, lai nezinātājam arī bez attiecīgās pārraides noskatīšanās būtu iespēja izvērst savu viedokli ārpus plastikāta logu rāmjiem.
Raidījums sākas ārkārtīgi prozaiskā manierē, kur stabulītei fonā skanot, tiek vilktas paralēles starp latviešu tautā dziļi cienītā un mīlētā dzejnieka, publicista, īsprozas autora, tulkotāja, scenārista un politiķa Imanta Ziedoņa rakstu darbiem un viņa interjera aizkustinoši pieticīgajiem priekšmetiem. Šis paņēmiens nebūt nav peļams, jo diez vai es un mani laikabiedri spētu tā paši saviem spēkiem uzreiz aizkaros saredzēt „Krāsainās pasakas” vai to, kā mālu podu omulīgie sāni, korelē ar dzejas krājumu „Kā svece deg.” Netiek aizmirsts arī brīdinājums par raidījuma laikā izvietotajiem produktiem, kas savukārt nedaudz rada kinofilmas „Trūmena šovs” atmosfēru, tāpēc turpmāk texxxtā nosaukumu „Mājokļa jautājums” aizvietošu ar vārdiem „Ziedoņa šovs”, kurā galvenajā lomā būs aktrise Ausma Kantāne-Ziedone (un arī politiķe un pasniedzēja, jo latvieši ir tieši tik daudzpusīga tauta, lai nespētu aprobežoties ar vienu nišu – varu derēt, ka Kārlis Markss pie pirmās iespējas no Šlesera nopirktu šo multimāksliniecisko pilsonību, ja vēl atrastos starp dzīvajiem).
„Ziedoņa šova” naratora Vitas Baļčunaites atņirgto zobiņu dēļ rodas aizdomas, ka šeit top ievietota Colgate produkcija, taču es maldos, un viss, kas šeit tiek ievietots, ir īss, vēsturisks apskats par mākslienieku pāra dzīvokli liegi patētiskā intonācijā – tas atrodas Zaļajā iela, tā iemītnieki šeit dzīvo jau kopš astoņdesmitajiem. Laika zobs ir skāris ne tikai dzīvokļa sienas, bet arī pašus māksliniekus, un Ziedonis saka, ka viņam ir auksti. Lai arī te visi metas plosīt Kantāni, kura vēlas kultūrvēsturi upurēt savu kaprīžu dēļ, man tomēr šķiet, ka vēlme pēc savas istabas, īpaši, ja tādas nekad pa īstam nav bijis, nav gluži no tām egoistiskākajām. Šajā brīdī es arī mazliet sāku dusmoties uz visiem tiem kultūras rabīniem, jo, lai arī Ziedonis noveco, es nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir jāaprok pirms laika zem sentimenta izdekorētas pieticības. Viņi taču vēl ir dzīvi cilvēki, kas grib un var dzīvot paši savās mājās, nevis muzeja trīsdimensionālā maketā. Man šķiet, ka vecus cilvēkus gluži tāpat kā mājdzīvniekus gados ir kara nozieguma svarā pārvietot uz jaunām mājām, taču, ja vecajās mājās salst, es neredzu nekā pārāk slikta tajās ievietot siltinošos logus. Esat kādreiz padomājuši, ka, iztēlējoties labsajūtu, atmosfēra ir vienaldzīga pēc temperatūras? Neviens taču neasociē laimi ar salu vai pārlieku karstumu. Varbūt arī dizainu var apvienot ar nepieciešamībām, taču, manuprāt, funkcionālisms šajā konkrētajā gadījumā vintage dizainam ieliek vienos vārtos.
Es pārāk neizplūdīšu tehniskajās detaļās. Vārdusakot, dizainere Zane Skalberga turpina ar vārsmotu apceri par to, kā iebūvējam skapim neļaus sabojāt auru, un tālāk tiek rādīti visi tie „kvartjirnij vapros” best of’i, kuros zēni kombinezonos kaut ko stibī un urbj. Tam seko bezcerīgi gara reklāmas pauze, kuras laikā tomēr arī ir patīkams pārsteigums – lai nu ko, bet veikala 220 džeku laika zobs nemaz nav skāris, un viņš par veļasmašīnām runā tikpat aizrautīgi, cik pirms desmit gadiem.
Pēc reklāmas pauzes vēl kādu mirkli zēni kombinezonos ņipri torčī ar elektrības kabeļiem un slaveno plastikāta logu. Drīz vien seko sentimentāls atskats uz mākslinieku mīļākajām lietiņām. Ausmai ir lāču fetišs, tāpēc arī „Ziedoņa šova” dizainere pati uzšuj vienu lācīti, kas papildinās svaigi izremontēto istabu. Visam vēl pa vidu tiek haotiski citētas „Krāsainās pasakas”, kam fonā Ziedoņa kabinets raiti pārtop par Ausmas buduāru. Kā ķirsis uz putukrējuma, kā pārsteigums, kas izlec no tortes, sevi piesaka „Merlin” šefpavārs Aleksandrs Kardašs, turpmāk texxxtā - Saška. Saška gatavo Nīcas salātus un buļļa vaigus otrajā. Saška ir sorosīds, jo lepojas, ka gatavo latviešu bullīšus, kas baroti ar graudiem un „dabīgo zālīti”. Lietoju pēdiņas, jo tas ir tiešs citāts un neesmu droša, ka pilnībā saprotu, ko Saška ar to domā. Nobeigumā Saška neslēpj, ka desertā pasniegs burkānu kūku ar aveņu ievārījumu, kas tajā viņa brūzī skaitoties firmas ēdiens. Mielasts tiek rīkots par godu mākslinieku 45. kāzu gadadienai. Uz smalkā galda tiek servēts arī sarkanvīns, no kura neatsakas arī Ausma un Imants. Pie galda atkal uzvirmo sentiments, kurā pāris (tiesa gan, vairāk Ausma) dalās par kopīgi piedzīvoto. Lai arī interneta testā noskaidroju, ka man ir gandrīz autisms, es tomēr gribu domāt, ka starp rindiņām Ausmas balsī varēju just smagumu, kas jānes liela kunga sievai.
Pēkšņi parādās arī Kaupers, Goran Goras sieva un vēl kaut kādas dāmiņas, kas ierodas, nevis kā pieklājīgi cilvēki piezvanot pie ārdurvīm, bet gan vienkārši metoties iekšā, skaļi aurēdami un dziedādami. „Kaupers jau tiem latviešiem patīk” – tā savulaik teica modernais komjaunietis Aleksis Zoldners. Kaupers sasveicinas ar Imantu un it kā tā starp citu pastāsta par kaut kādu disku, ko varēs grāmatnīcās nopirkt šī gada pirmajā maijā.
Atkal reklāmas pauze. Reklāmas pauzes – es nepārspīlēju! - aizņem kādus 30% no visa šova raidlaika.
Visbeidzot ir pienācis kulminācijas brīdis, kurā mājas īstie saimnieki tiek ievesti izremontētajā istabā. Mani ļoti aizkustina, ka Imants vēlas izlingot laukā to dizaineres šūto lāci, jo viņš jau iepriekš lika noprast, ka viņam tie lāči zajebala. Te gan var arī saprast, ka Imantam piemīt vislabākais no visiem humora paveidiem – sausais humors. Tas ir tad, kad pats spēj nesmieties par saviem jokiem un tādejādi radīt īslaicīgas, sociāli neērtas situācijas. Ausma par savu istabu ir sajūsmā, bet Imants saka, ka viņam nav žēl, kā viņa vecais kabinets ir pārvērties. Kāpēc man viņiem neticēt?
Ja to nevarēja noprast texxxta lasīšanas laikā, es vēlos īpaši piekodināt, ka es patiesībā ļoti cienu gan Ziedoni, gan arī Kantāni. Ziedonis ir liels meistars, bet neviena liela meistara draudzenei būt nav viegli. Un, lai arī man šķiet, ka draudzenes un sievas visiem džekiem nāk par sliktu a priori, es neko sliktu nebūt nedomāju par Ausmu Kantāni kā viņa dzīvesbiedri. Raidījuma noslēgumā, starp citu, tiek arī pieminēts fakts, ka Murjāņos šobrīd jau top Ziedoņa memoriālais muzejs, tāpēc vēl jo vairāk nesaskatu nekā ļauna tajā, ka tagad mākslinieku pārim faktiskajās mājās būs bezvadu internets, mūzikas atskaņotājs un Ausmas Kantānes platā gulta, kurā kādreiz varēs iegulties blakus arī Ziedonis, kad sals.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka šova laikā redzēto Ziedoņa jaunības dienu fotogrāfiju dēļ, man viņa frizūras un sejas vaibsti šķiet mazlietiņ radniecīgi amerikāņu dižgaram Bobam Dilanam, taču, lai visu nebeigtu uz tik globalizētas marazma nots, es teikšu, ka Ziedonis atbild patiesību, kad viņam jautā par visiem tiem, kas šobrīd brīvprātīgi aizbrauc trimdā. Viņš saka, ka viņi visi atbrauks atpakaļ. Kā viena no trimdas tālēm arī es zinu, ka es atbraukšu atpakaļ uz mājām kādudien pavisam.
Iesaku skatīties tiem, kam drīzumā tiek plānots kāds remontiņš. Un vēl es labāk iesaku skatīties strādniekiem, nevis intelektuāļiem, jo tie pēdējie tikai lēks uz ecēšām būtībā ne par ko.
Šī mēneša analīze tiks veltīts televīzijas programmas „Mājokļa jautājums” 23. marta raidījumam. Zināma rezonanse jau bija jūtama interneta koplietošanas telpās. Lielākoties tas bija klajš sašutums par to, kā tie petuhi uzdrīkstējušies Ziedoņa kabinetā ielikt plastikāta logus, tāpēc projekta „Texxxti” ietvaros centīšos reflektēt nedaudz pilnīgāku atskatu uz raidījumu, lai nezinātājam arī bez attiecīgās pārraides noskatīšanās būtu iespēja izvērst savu viedokli ārpus plastikāta logu rāmjiem.
Raidījums sākas ārkārtīgi prozaiskā manierē, kur stabulītei fonā skanot, tiek vilktas paralēles starp latviešu tautā dziļi cienītā un mīlētā dzejnieka, publicista, īsprozas autora, tulkotāja, scenārista un politiķa Imanta Ziedoņa rakstu darbiem un viņa interjera aizkustinoši pieticīgajiem priekšmetiem. Šis paņēmiens nebūt nav peļams, jo diez vai es un mani laikabiedri spētu tā paši saviem spēkiem uzreiz aizkaros saredzēt „Krāsainās pasakas” vai to, kā mālu podu omulīgie sāni, korelē ar dzejas krājumu „Kā svece deg.” Netiek aizmirsts arī brīdinājums par raidījuma laikā izvietotajiem produktiem, kas savukārt nedaudz rada kinofilmas „Trūmena šovs” atmosfēru, tāpēc turpmāk texxxtā nosaukumu „Mājokļa jautājums” aizvietošu ar vārdiem „Ziedoņa šovs”, kurā galvenajā lomā būs aktrise Ausma Kantāne-Ziedone (un arī politiķe un pasniedzēja, jo latvieši ir tieši tik daudzpusīga tauta, lai nespētu aprobežoties ar vienu nišu – varu derēt, ka Kārlis Markss pie pirmās iespējas no Šlesera nopirktu šo multimāksliniecisko pilsonību, ja vēl atrastos starp dzīvajiem).
„Ziedoņa šova” naratora Vitas Baļčunaites atņirgto zobiņu dēļ rodas aizdomas, ka šeit top ievietota Colgate produkcija, taču es maldos, un viss, kas šeit tiek ievietots, ir īss, vēsturisks apskats par mākslienieku pāra dzīvokli liegi patētiskā intonācijā – tas atrodas Zaļajā iela, tā iemītnieki šeit dzīvo jau kopš astoņdesmitajiem. Laika zobs ir skāris ne tikai dzīvokļa sienas, bet arī pašus māksliniekus, un Ziedonis saka, ka viņam ir auksti. Lai arī te visi metas plosīt Kantāni, kura vēlas kultūrvēsturi upurēt savu kaprīžu dēļ, man tomēr šķiet, ka vēlme pēc savas istabas, īpaši, ja tādas nekad pa īstam nav bijis, nav gluži no tām egoistiskākajām. Šajā brīdī es arī mazliet sāku dusmoties uz visiem tiem kultūras rabīniem, jo, lai arī Ziedonis noveco, es nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir jāaprok pirms laika zem sentimenta izdekorētas pieticības. Viņi taču vēl ir dzīvi cilvēki, kas grib un var dzīvot paši savās mājās, nevis muzeja trīsdimensionālā maketā. Man šķiet, ka vecus cilvēkus gluži tāpat kā mājdzīvniekus gados ir kara nozieguma svarā pārvietot uz jaunām mājām, taču, ja vecajās mājās salst, es neredzu nekā pārāk slikta tajās ievietot siltinošos logus. Esat kādreiz padomājuši, ka, iztēlējoties labsajūtu, atmosfēra ir vienaldzīga pēc temperatūras? Neviens taču neasociē laimi ar salu vai pārlieku karstumu. Varbūt arī dizainu var apvienot ar nepieciešamībām, taču, manuprāt, funkcionālisms šajā konkrētajā gadījumā vintage dizainam ieliek vienos vārtos.
Es pārāk neizplūdīšu tehniskajās detaļās. Vārdusakot, dizainere Zane Skalberga turpina ar vārsmotu apceri par to, kā iebūvējam skapim neļaus sabojāt auru, un tālāk tiek rādīti visi tie „kvartjirnij vapros” best of’i, kuros zēni kombinezonos kaut ko stibī un urbj. Tam seko bezcerīgi gara reklāmas pauze, kuras laikā tomēr arī ir patīkams pārsteigums – lai nu ko, bet veikala 220 džeku laika zobs nemaz nav skāris, un viņš par veļasmašīnām runā tikpat aizrautīgi, cik pirms desmit gadiem.
Pēc reklāmas pauzes vēl kādu mirkli zēni kombinezonos ņipri torčī ar elektrības kabeļiem un slaveno plastikāta logu. Drīz vien seko sentimentāls atskats uz mākslinieku mīļākajām lietiņām. Ausmai ir lāču fetišs, tāpēc arī „Ziedoņa šova” dizainere pati uzšuj vienu lācīti, kas papildinās svaigi izremontēto istabu. Visam vēl pa vidu tiek haotiski citētas „Krāsainās pasakas”, kam fonā Ziedoņa kabinets raiti pārtop par Ausmas buduāru. Kā ķirsis uz putukrējuma, kā pārsteigums, kas izlec no tortes, sevi piesaka „Merlin” šefpavārs Aleksandrs Kardašs, turpmāk texxxtā - Saška. Saška gatavo Nīcas salātus un buļļa vaigus otrajā. Saška ir sorosīds, jo lepojas, ka gatavo latviešu bullīšus, kas baroti ar graudiem un „dabīgo zālīti”. Lietoju pēdiņas, jo tas ir tiešs citāts un neesmu droša, ka pilnībā saprotu, ko Saška ar to domā. Nobeigumā Saška neslēpj, ka desertā pasniegs burkānu kūku ar aveņu ievārījumu, kas tajā viņa brūzī skaitoties firmas ēdiens. Mielasts tiek rīkots par godu mākslinieku 45. kāzu gadadienai. Uz smalkā galda tiek servēts arī sarkanvīns, no kura neatsakas arī Ausma un Imants. Pie galda atkal uzvirmo sentiments, kurā pāris (tiesa gan, vairāk Ausma) dalās par kopīgi piedzīvoto. Lai arī interneta testā noskaidroju, ka man ir gandrīz autisms, es tomēr gribu domāt, ka starp rindiņām Ausmas balsī varēju just smagumu, kas jānes liela kunga sievai.
Pēkšņi parādās arī Kaupers, Goran Goras sieva un vēl kaut kādas dāmiņas, kas ierodas, nevis kā pieklājīgi cilvēki piezvanot pie ārdurvīm, bet gan vienkārši metoties iekšā, skaļi aurēdami un dziedādami. „Kaupers jau tiem latviešiem patīk” – tā savulaik teica modernais komjaunietis Aleksis Zoldners. Kaupers sasveicinas ar Imantu un it kā tā starp citu pastāsta par kaut kādu disku, ko varēs grāmatnīcās nopirkt šī gada pirmajā maijā.
Atkal reklāmas pauze. Reklāmas pauzes – es nepārspīlēju! - aizņem kādus 30% no visa šova raidlaika.
Visbeidzot ir pienācis kulminācijas brīdis, kurā mājas īstie saimnieki tiek ievesti izremontētajā istabā. Mani ļoti aizkustina, ka Imants vēlas izlingot laukā to dizaineres šūto lāci, jo viņš jau iepriekš lika noprast, ka viņam tie lāči zajebala. Te gan var arī saprast, ka Imantam piemīt vislabākais no visiem humora paveidiem – sausais humors. Tas ir tad, kad pats spēj nesmieties par saviem jokiem un tādejādi radīt īslaicīgas, sociāli neērtas situācijas. Ausma par savu istabu ir sajūsmā, bet Imants saka, ka viņam nav žēl, kā viņa vecais kabinets ir pārvērties. Kāpēc man viņiem neticēt?
Ja to nevarēja noprast texxxta lasīšanas laikā, es vēlos īpaši piekodināt, ka es patiesībā ļoti cienu gan Ziedoni, gan arī Kantāni. Ziedonis ir liels meistars, bet neviena liela meistara draudzenei būt nav viegli. Un, lai arī man šķiet, ka draudzenes un sievas visiem džekiem nāk par sliktu a priori, es neko sliktu nebūt nedomāju par Ausmu Kantāni kā viņa dzīvesbiedri. Raidījuma noslēgumā, starp citu, tiek arī pieminēts fakts, ka Murjāņos šobrīd jau top Ziedoņa memoriālais muzejs, tāpēc vēl jo vairāk nesaskatu nekā ļauna tajā, ka tagad mākslinieku pārim faktiskajās mājās būs bezvadu internets, mūzikas atskaņotājs un Ausmas Kantānes platā gulta, kurā kādreiz varēs iegulties blakus arī Ziedonis, kad sals.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka šova laikā redzēto Ziedoņa jaunības dienu fotogrāfiju dēļ, man viņa frizūras un sejas vaibsti šķiet mazlietiņ radniecīgi amerikāņu dižgaram Bobam Dilanam, taču, lai visu nebeigtu uz tik globalizētas marazma nots, es teikšu, ka Ziedonis atbild patiesību, kad viņam jautā par visiem tiem, kas šobrīd brīvprātīgi aizbrauc trimdā. Viņš saka, ka viņi visi atbrauks atpakaļ. Kā viena no trimdas tālēm arī es zinu, ka es atbraukšu atpakaļ uz mājām kādudien pavisam.
Iesaku skatīties tiem, kam drīzumā tiek plānots kāds remontiņš. Un vēl es labāk iesaku skatīties strādniekiem, nevis intelektuāļiem, jo tie pēdējie tikai lēks uz ecēšām būtībā ne par ko.
6 komentāri | Komentēt