izskatās, ka šonedēļ ar elīnu savās liecībās esam nopelnījušas uzvedību "priekšzīmīgi", jo domraksti būs nodoti jau pirms termiņa, un salīdzinoši diezgan maz laika pavadījām lietojot alkoholu, kā arī ne reizi netikām pieķertas pīpējot pie skolas.
lai gan formāli textu tēmas uzdodam viena otrai, liekas, ka vairākumā gadījumu tomēr sirds dziļumos tās izvēlamies pašas. šonedēļ manai analīzei ticis pakļauts svētdienas TV3 raidījuma "nekā personīga" brīnišķīgais sižets par to, kā talantīgā latviešu dziedātāja kaspara dimitera mīļotā sieviete līga dimitere (turpmāk textā - līdzīte) ir nozagusi valstij 5000 latus, jo nav ielikusi kaut kādai lauku baznīcai, par kuru kopā ar vīru uzņēmusies rūpes, logu vitrāžas.
jāatzīst, ka šo sižetu nepacietīgi gaidīju visu dienu, jo tā kā svētdienās nav jāiet uz darbu, es visu laiku sēdēju pie teļļuka, kurā nemitīgi rādīja fragmentu kā līdzīte lej gaužas asaras gluži tikpat prasmīgi kā to savos ziedu laikos darīja viņas vīramāte.
nedaudz atkāpšos no texta pamattēmas, lai darītu zināmu savu priekšstatu par to, kāda tad īsti līdzīte ir. pēdējā laikā populāra kļuvusi viņas vīra skaistā dziesma par plūmju ēšanu un kauliņu spļaušanu lejā no loga uz galvas tiem, kas skrien mājās skatīties televizoru (http://webcache.googleusercontent.com/s
atgriežoties pie sižeta - izrādās, ka līdzīte saņēmusi no valsts piectūkstoš latu, lai ieliktu vitrāžas kādai Latvijas lauku baznīciņai, bet tas nav izdarīts, lai gan līdzīte iesniegusi acīmredzami fiktīvas atskaites, ka nauda ir izlietota paredzētajam mērķim, to apliecinot ar kaut kādu tur katoļu zīmogu. vēlāk katoļu virspriesteris apgalvoja, ka līdzīte šo zīmogu ir nozagusi vai pievīlējusi kā tādu dzīvokļa atslēgu, uz ko līdzīte, kas runāja sižeta beigās, caur asarām teica: "virspriesteris melo!" es gan nesaprotu, kā var kalpot tādā ticībā, kuras karoga nesēji ir acīmredzami meļi ar netīru sirdsapziņu, bet šī, protams, ir ļoti privāta darīšana un negrasos kādu pārliecināt par savu opozicionāro viedokli. vairāki draudzes locekļi apgalvoja, ka baznīcā tiešām nekas nav darīts, un bija sašutuši par tādu nekaunību, lai gan to, ka līdzītei tāda nauda vispār piešķirta, kā varēja noprast, uzzinājuši tikai nesen, jo tie daži, kam šāda informācija bijusi, kaut kādu iemeslu dēļ turējuši mēli aiz zobiem, bet lielai daļai licies, ka līdzīte baznīcā iepriekš ieguldījusi savu personīgo naudu, tāpēc nav tiesīgi neko no viņas gaidīt un pieprasīt (ja šis teikums būtu cilvēks, viņam būtu 1,85 m).
runāja arī mākslinieks, kuram līdzīte iedevusi daļu piķa, lai veidotu vitrāžas, bet pēc tam notinusies, tāpēc mākslinieka materiāli, laika zoba ietekmēti, sākuši lēnām pūt. apskatoties līdzītes konta izrakstus, jāsecina, ka no konta pakāpēniski tikušas izņemtas vairākas mazas summas, kuras visdrīzāk tomēr izlietotas privātām vajadzībām, jo diez vai līdzīte izņēmusi cēneri, lai nopirktu baznīcai, piemēram, sveces veikalā Rimi. katrā ziņā līdzītei par sliktu liecina viss, tāpēc ir vēl jo intriģējošāk gaidīt viņas caur asarām izlieto viedokli beigās.
beigu sākumā līdzīte paraud par to, ka liela daļa pārmetumu paudēju ir viņas vīra izveidotās "krusta skolas" audzēkņi un labi draugi. tas nu gan nav nekāds baigais arguments, jo ir taču skaidrs, ka pasaulē vislielākā nozīme ir patiesībai, un tikai tad nāk pārējais - draugi, ģimene, mīlestība, sekss. nepārspīlēšu, sakot, ka raudāšana bija kā no pirksta izzīsta, un neviens cilvēks, kuru esmu dzīvē redzējusi no sirds raudam, nav to darījis tādā manierē kā līdzīte.
tad nu mūsu mīļotā varone attaisno savu rīcību, sakot, ka par šo naudu darījusi citas lietas baznīcas labā, piemēram, uzlikusi tur kaut kādus foršākus krustus uz jumta. es esmu pārliecināta, ka pat mazam bērnam ir skaidrs, ka valsts un dažādi fondi naudu piešķir konkrētam mērķim, un par to, vai šis mērķis ir piepildīts, liecina čeki nevis, piemēram, konkrētā cilvēka sirdsapziņa. līdzītei, protams, čeku neesot, un visiem bija jāsajūtas gluži vai vainīgiem, ka tie uzdrīkstas ko tādu vispār pieprasīt. beigu beigās rodas vēl viena pretruna, jo raidījuma "nekā personīga" komanda ir uzrakusi līdzītes vīra kaspara kaut kad agrāk rakstītu vēstuli, kurā viņš attaisno savu autortiesībās saņemtās naudas nodokļu nemaksāšanu ar to, ka šo naudu iztērējis, lai uzliktu jau mums zināmajai baznīcai bez vitrāžām krustus. proti, tādam pašam mērķim kā līdzīte izlietojusi vitrāžu naudu. par to, cik absurdi ir šādi attaisnot nodokļu nemaksāšanu, nerunāšu, vien aptuveni citēšu to, ko no vēstules texta izcēla arī raidījumā: "jūs prasāt man čekus. man čekas laiki ir beigušies." ļoti interesanta vārdu spēle, kas pierāda, ka kaspars izjūt milzīgu nepatiku pret čekiem, un tāpēc noteikti tad, ja viņam saplīst kāds priekšmets, kuram ir garantija, nedodas to par brīvu saremontēt vai samainīt, jo tad ir jāuzrāda čeks, bet viņam šie laiki ir beigušies.
ieteiktu šo raidījuma sižetu tv3 arhīvā meklēt ikvienam, kuram patīk asaras.
lai gan formāli textu tēmas uzdodam viena otrai, liekas, ka vairākumā gadījumu tomēr sirds dziļumos tās izvēlamies pašas. šonedēļ manai analīzei ticis pakļauts svētdienas TV3 raidījuma "nekā personīga" brīnišķīgais sižets par to, kā talantīgā latviešu dziedātāja kaspara dimitera mīļotā sieviete līga dimitere (turpmāk textā - līdzīte) ir nozagusi valstij 5000 latus, jo nav ielikusi kaut kādai lauku baznīcai, par kuru kopā ar vīru uzņēmusies rūpes, logu vitrāžas.
jāatzīst, ka šo sižetu nepacietīgi gaidīju visu dienu, jo tā kā svētdienās nav jāiet uz darbu, es visu laiku sēdēju pie teļļuka, kurā nemitīgi rādīja fragmentu kā līdzīte lej gaužas asaras gluži tikpat prasmīgi kā to savos ziedu laikos darīja viņas vīramāte.
nedaudz atkāpšos no texta pamattēmas, lai darītu zināmu savu priekšstatu par to, kāda tad īsti līdzīte ir. pēdējā laikā populāra kļuvusi viņas vīra skaistā dziesma par plūmju ēšanu un kauliņu spļaušanu lejā no loga uz galvas tiem, kas skrien mājās skatīties televizoru (http://webcache.googleusercontent.com/s
atgriežoties pie sižeta - izrādās, ka līdzīte saņēmusi no valsts piectūkstoš latu, lai ieliktu vitrāžas kādai Latvijas lauku baznīciņai, bet tas nav izdarīts, lai gan līdzīte iesniegusi acīmredzami fiktīvas atskaites, ka nauda ir izlietota paredzētajam mērķim, to apliecinot ar kaut kādu tur katoļu zīmogu. vēlāk katoļu virspriesteris apgalvoja, ka līdzīte šo zīmogu ir nozagusi vai pievīlējusi kā tādu dzīvokļa atslēgu, uz ko līdzīte, kas runāja sižeta beigās, caur asarām teica: "virspriesteris melo!" es gan nesaprotu, kā var kalpot tādā ticībā, kuras karoga nesēji ir acīmredzami meļi ar netīru sirdsapziņu, bet šī, protams, ir ļoti privāta darīšana un negrasos kādu pārliecināt par savu opozicionāro viedokli. vairāki draudzes locekļi apgalvoja, ka baznīcā tiešām nekas nav darīts, un bija sašutuši par tādu nekaunību, lai gan to, ka līdzītei tāda nauda vispār piešķirta, kā varēja noprast, uzzinājuši tikai nesen, jo tie daži, kam šāda informācija bijusi, kaut kādu iemeslu dēļ turējuši mēli aiz zobiem, bet lielai daļai licies, ka līdzīte baznīcā iepriekš ieguldījusi savu personīgo naudu, tāpēc nav tiesīgi neko no viņas gaidīt un pieprasīt (ja šis teikums būtu cilvēks, viņam būtu 1,85 m).
runāja arī mākslinieks, kuram līdzīte iedevusi daļu piķa, lai veidotu vitrāžas, bet pēc tam notinusies, tāpēc mākslinieka materiāli, laika zoba ietekmēti, sākuši lēnām pūt. apskatoties līdzītes konta izrakstus, jāsecina, ka no konta pakāpēniski tikušas izņemtas vairākas mazas summas, kuras visdrīzāk tomēr izlietotas privātām vajadzībām, jo diez vai līdzīte izņēmusi cēneri, lai nopirktu baznīcai, piemēram, sveces veikalā Rimi. katrā ziņā līdzītei par sliktu liecina viss, tāpēc ir vēl jo intriģējošāk gaidīt viņas caur asarām izlieto viedokli beigās.
beigu sākumā līdzīte paraud par to, ka liela daļa pārmetumu paudēju ir viņas vīra izveidotās "krusta skolas" audzēkņi un labi draugi. tas nu gan nav nekāds baigais arguments, jo ir taču skaidrs, ka pasaulē vislielākā nozīme ir patiesībai, un tikai tad nāk pārējais - draugi, ģimene, mīlestība, sekss. nepārspīlēšu, sakot, ka raudāšana bija kā no pirksta izzīsta, un neviens cilvēks, kuru esmu dzīvē redzējusi no sirds raudam, nav to darījis tādā manierē kā līdzīte.
tad nu mūsu mīļotā varone attaisno savu rīcību, sakot, ka par šo naudu darījusi citas lietas baznīcas labā, piemēram, uzlikusi tur kaut kādus foršākus krustus uz jumta. es esmu pārliecināta, ka pat mazam bērnam ir skaidrs, ka valsts un dažādi fondi naudu piešķir konkrētam mērķim, un par to, vai šis mērķis ir piepildīts, liecina čeki nevis, piemēram, konkrētā cilvēka sirdsapziņa. līdzītei, protams, čeku neesot, un visiem bija jāsajūtas gluži vai vainīgiem, ka tie uzdrīkstas ko tādu vispār pieprasīt. beigu beigās rodas vēl viena pretruna, jo raidījuma "nekā personīga" komanda ir uzrakusi līdzītes vīra kaspara kaut kad agrāk rakstītu vēstuli, kurā viņš attaisno savu autortiesībās saņemtās naudas nodokļu nemaksāšanu ar to, ka šo naudu iztērējis, lai uzliktu jau mums zināmajai baznīcai bez vitrāžām krustus. proti, tādam pašam mērķim kā līdzīte izlietojusi vitrāžu naudu. par to, cik absurdi ir šādi attaisnot nodokļu nemaksāšanu, nerunāšu, vien aptuveni citēšu to, ko no vēstules texta izcēla arī raidījumā: "jūs prasāt man čekus. man čekas laiki ir beigušies." ļoti interesanta vārdu spēle, kas pierāda, ka kaspars izjūt milzīgu nepatiku pret čekiem, un tāpēc noteikti tad, ja viņam saplīst kāds priekšmets, kuram ir garantija, nedodas to par brīvu saremontēt vai samainīt, jo tad ir jāuzrāda čeks, bet viņam šie laiki ir beigušies.
ieteiktu šo raidījuma sižetu tv3 arhīvā meklēt ikvienam, kuram patīk asaras.
5 komentāri | Komentēt