Jā, texxxti ir pamanījuši, ka mūsu brīvdienas ir ieilgušas, un mūs no sirds iepriecina vairāku lasītāju gramstīšanās gar mūsu kailajām sirdsapziņām ar jautājumiem par to, kad tad beidzot būs. Šonedēļ viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, un pirmā no atvaļinājuma atgriežos es ar TV3 raidījumu par mūziku „Iepirkšanās rokenrols”.
Raidījumu uzsāku skatīties ar cerību, ka tas varētu būt kaut kas tik kruts kā deviņdesmito gadu „Legomānija”, ko vadīja Dainis Porgants, kurš nu kļuvis nopietnāks un tēlo nelaipnu taksistu latviešu seriālā „Prāts vai instrinkts, sekss vai lielpilsēta”. Brīnījos, kā tas nākas, ka raidījumu ar tik kārdinoši nosaukumu ne reizi nebiju redzējusi, bet anotācija man paskaidro, ka es vienkārši tad esmu bijusi aizmigusi: „Kamēr citi guļ, tikmēr 3 aktīvas ģimenes piedalās jautrā un atraktīvā spēlē.” Izrādās, ka raidījums tomēr nav par mūziku un tajā Dailes Zigis nestāstīs, ka iepirkšanās rokenrols radies no iepirkšanās blūza, un tas nebūs Ivara Godmaņa „Sakņu” ekvivalents televīzijā - konkursā galvenais ir skriet pa veikalu un kā abžoram kraut visu ratos. Sak, ko padomātu veikala apmeklētāji, ja redzētu, ka kāds nevis normāli iepērkas, bet lielā ātrumā skrien pa veikalu? Dies` nedod, vēl norauties no apsardzes pa kaklu! Bet tagad veikala apmeklētāji guļ un uz Rimi vēl nav atnākuši.
Pašā spēles sākuma ekrāns brīdina, ka raidījumā iekļauta produktu izvietošana. Tā kā spēle notiek veikalā, tad tikai jāpriecājas par Rimi darbiniekiem, kas visu ir izvietojuši - tas nu gan būtu gaužām bēdīgs veikals, kurā produkti nebūtu izvietoti.
Tā kā šis ir ģimenes raidījums, tad tajā piedalās 3 ģimenes:
1)Fučedži ģimene no Salaspils dzeltenos krekliņos. Viņi ir vienīgie, kas piemin, ka piedalās, jo grib dabūt 500 latu dāvanu karti, par kuru iegādāties deju grīdu;
2)Skadmaņu no Jelgavas baltos krekliņos;
3)Straumes no Rīgas zilos krekliņos. Straumju tētis kavējas, tāpēc nospriedu, ka ir uzkāpis uz korķa un tur, kā jau brīvdienas rītā pienākas, stāv godasardzē, tātad dara to, ko visi normāli cilvēki laikā, kad Rimi ir ciet – nenāk uz Rimi.
Lai raidījums izklausītos svēts, ģimenes saukšu par dzelteno, balto un zilo kori.
Galvenais uzdevums spēlē ir pašās beigās, kad noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas dārgāka paika, bet līdz tam dažādos sīkos uzdevumos ir iespēja nopelnīt papildu sekundes, kurās var savākties vairāk un dārgāku rijamo.
Pirmais sīkais pārbaudījums ir mužikiem – viņiem minūtes laikā jāsavāc piena produkti, kuru cenu summa veido skaitli, kas pēc iespējas tuvāks pieciem latiem. Diemžēl nav precizēts, vai krējumelis skaitās.
Uzdevuma zelta medaļas ieguvējam tiek pasniegts nevis sestdienas rīta graķītis, bet gan papildjautājums par to, kura ir populārākā (visvairāk pirktā un ēstā) zivs pasaulē. Atbilde esot siļķe. Tā kā man ļoti patīk viss par zivīm, tad mēģināju pārliecināties par to, bet apstiprinājumu diemžēl neguvu. Atradu vien pavedienus, kas liecina, ka visvairāk pasaulē ēd tilapiju. Bet tas pohuj, galvenais, lai visi zina, kura ir visstulbākā zivs pasaulē – tā ir pangasija.
Nākamais pārbaudījums bija mammām, bet tas bija boring as fuck.
Pēc tam sāku domāt, ka varbūt baltais koris sadirsa, kad sacīja, ka tētis ir aizkavējies, jo nākamajā – tētu – konkursā piedalījās lielākais mužiks no baltā kora un viss bija kruta. Tētiem, protams, bija jābūt gudriem, bet gudrība nebija nepieciešama vienā no nākamajiem pārbaudījumiem, kur bija jāatbild uz kādu smalku jautājumu, vienīgi bija jau dotas atbildes ar sajauktiem burtiem. Vai nav pohuj, kā turpinās jautājums, kas sācies ar „Kurš auglis...”, ja priekšā dota it kā baigi grūti atšifrējamais „lābos”? Bez ābola vēl tur sanāk „lobās”, bet, pirmkārt, tas nav auglis, otrkārt, neviens taču sestdienas rītā nelobās, tad taču lāpās!
Gan zilajā, gan baltajā korī tieši bērni ir bijuši tie, kas visvairāk gribējuši piedalīties „Iepirkšanās rokenrolā”. Parasti jau arī bērni ir tie, kas grib sunīšus, par kuriem pārstāj rūpēties pēc 2 nedēļām. Šis raidījums ir varen audzinošs. Gribējāt piedalīties? Nu, tad kaut ko dariet! Divām meitenēm jāskrien pēc vienas un tās pašas lelles, bet ercenam - pēc lego mašīnas. Uzvar tas, kurš to izdara visātrāk. Tas viss notiek vienlaicīgi. Bet tas taču ir sviests – viena meitene var atrast lelli, sākt skriet savu mazo cibiņa soli, otra meitene nav dura, var ieraudzīt, kur to atrada pirmā, paķert nākamo lelli un ar savu buņģa soli noskriet gudro, bet ne tik ātro meiteni. Domāju, ka šai spēles kārtai bija jānotiek tā, ka katrs skrien atsevišķi un tiek uzņemts laiks. Kamēr viens skrien, tikmēr citi turņī. Visi pretargumenti šādam risinājumam man pohuj.
Tā nu esam tikuši pie galvenā uzdevuma – pie maksimāli dārga rijamā grābšanas. Visvairāk laika ir dzeltenajam korim, otrajā vietā – zilais koris, visdrusciņāk drīkst skriet baltais koris. Skrējiens pierāda laika un naudas tiešo propocionalitāti – baltais koris savāc summu 277Ls, zilais – 541, bet par spēles uzvarētājiem kļūst dzeltenais koris, kas jau spēles sākumā pateica, ka grib uzvarēt un to 500 latu dāvanu karti nahuj savākt.
Atceraties to latviešu tautas pasaku, kur vecītim āliņģi iekrita koka cirvis, bet viņš gribēja dabūt ārā zelta, bet beigās nekā nedabūja? Ne tik strauji pār tiltu, dzeltenais kori! Lai tiktu pie dāvanu kartes, pusotrā minūtē jāveic vēl kāds pārbaudījums – ar mīklas palīdzību jātiek līdz nākamajai mīklai, tad līdz vēl nākamajai, līdz tā aizved līdz īstajai kartes atrašanās vietai. Atceros, ka reiz man šādi bija jāiet uz kaut kādu dzimšanas dienas pirti, kur man par pārsteigumu nedeva dāvanu kartes, bet tikai šņabi. Dzeltenais koris beigās savu naudu nedabūja, jo riktīgi nočakarēja pirmo mīklu. „Sarkans gailis zemē, sekste augšā” – viņiem likās, ka tas ir burkāns un veltīgi pie burkānu stenda meklēja nākamo norādi, ignorējot bietes, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens tūliņ pat aiz karstas maizes. Nu, tā mantkārīgā dzeltenā ģimene beigās dabūja tikai klusu putekļu sūcēju. Tā kā var uzskatīt, ka viss beidzās laimīgi, un droši viens baltais un zilais koris, kas neteica, ka kaut ko grib, beigās dabūja gan sudraba, gan zelta cirvi.
Raidījumu iesaku nosaktīties ikvienam, kam patīk pirkt pēc iespējas dārgāku pārtiku, kā arī visiem Pita Andersona faniem. Nāc uz Rimi!
Raidījumu uzsāku skatīties ar cerību, ka tas varētu būt kaut kas tik kruts kā deviņdesmito gadu „Legomānija”, ko vadīja Dainis Porgants, kurš nu kļuvis nopietnāks un tēlo nelaipnu taksistu latviešu seriālā „Prāts vai instrinkts, sekss vai lielpilsēta”. Brīnījos, kā tas nākas, ka raidījumu ar tik kārdinoši nosaukumu ne reizi nebiju redzējusi, bet anotācija man paskaidro, ka es vienkārši tad esmu bijusi aizmigusi: „Kamēr citi guļ, tikmēr 3 aktīvas ģimenes piedalās jautrā un atraktīvā spēlē.” Izrādās, ka raidījums tomēr nav par mūziku un tajā Dailes Zigis nestāstīs, ka iepirkšanās rokenrols radies no iepirkšanās blūza, un tas nebūs Ivara Godmaņa „Sakņu” ekvivalents televīzijā - konkursā galvenais ir skriet pa veikalu un kā abžoram kraut visu ratos. Sak, ko padomātu veikala apmeklētāji, ja redzētu, ka kāds nevis normāli iepērkas, bet lielā ātrumā skrien pa veikalu? Dies` nedod, vēl norauties no apsardzes pa kaklu! Bet tagad veikala apmeklētāji guļ un uz Rimi vēl nav atnākuši.
Pašā spēles sākuma ekrāns brīdina, ka raidījumā iekļauta produktu izvietošana. Tā kā spēle notiek veikalā, tad tikai jāpriecājas par Rimi darbiniekiem, kas visu ir izvietojuši - tas nu gan būtu gaužām bēdīgs veikals, kurā produkti nebūtu izvietoti.
Tā kā šis ir ģimenes raidījums, tad tajā piedalās 3 ģimenes:
1)Fučedži ģimene no Salaspils dzeltenos krekliņos. Viņi ir vienīgie, kas piemin, ka piedalās, jo grib dabūt 500 latu dāvanu karti, par kuru iegādāties deju grīdu;
2)Skadmaņu no Jelgavas baltos krekliņos;
3)Straumes no Rīgas zilos krekliņos. Straumju tētis kavējas, tāpēc nospriedu, ka ir uzkāpis uz korķa un tur, kā jau brīvdienas rītā pienākas, stāv godasardzē, tātad dara to, ko visi normāli cilvēki laikā, kad Rimi ir ciet – nenāk uz Rimi.
Lai raidījums izklausītos svēts, ģimenes saukšu par dzelteno, balto un zilo kori.
Galvenais uzdevums spēlē ir pašās beigās, kad noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas dārgāka paika, bet līdz tam dažādos sīkos uzdevumos ir iespēja nopelnīt papildu sekundes, kurās var savākties vairāk un dārgāku rijamo.
Pirmais sīkais pārbaudījums ir mužikiem – viņiem minūtes laikā jāsavāc piena produkti, kuru cenu summa veido skaitli, kas pēc iespējas tuvāks pieciem latiem. Diemžēl nav precizēts, vai krējumelis skaitās.
Uzdevuma zelta medaļas ieguvējam tiek pasniegts nevis sestdienas rīta graķītis, bet gan papildjautājums par to, kura ir populārākā (visvairāk pirktā un ēstā) zivs pasaulē. Atbilde esot siļķe. Tā kā man ļoti patīk viss par zivīm, tad mēģināju pārliecināties par to, bet apstiprinājumu diemžēl neguvu. Atradu vien pavedienus, kas liecina, ka visvairāk pasaulē ēd tilapiju. Bet tas pohuj, galvenais, lai visi zina, kura ir visstulbākā zivs pasaulē – tā ir pangasija.
Nākamais pārbaudījums bija mammām, bet tas bija boring as fuck.
Pēc tam sāku domāt, ka varbūt baltais koris sadirsa, kad sacīja, ka tētis ir aizkavējies, jo nākamajā – tētu – konkursā piedalījās lielākais mužiks no baltā kora un viss bija kruta. Tētiem, protams, bija jābūt gudriem, bet gudrība nebija nepieciešama vienā no nākamajiem pārbaudījumiem, kur bija jāatbild uz kādu smalku jautājumu, vienīgi bija jau dotas atbildes ar sajauktiem burtiem. Vai nav pohuj, kā turpinās jautājums, kas sācies ar „Kurš auglis...”, ja priekšā dota it kā baigi grūti atšifrējamais „lābos”? Bez ābola vēl tur sanāk „lobās”, bet, pirmkārt, tas nav auglis, otrkārt, neviens taču sestdienas rītā nelobās, tad taču lāpās!
Gan zilajā, gan baltajā korī tieši bērni ir bijuši tie, kas visvairāk gribējuši piedalīties „Iepirkšanās rokenrolā”. Parasti jau arī bērni ir tie, kas grib sunīšus, par kuriem pārstāj rūpēties pēc 2 nedēļām. Šis raidījums ir varen audzinošs. Gribējāt piedalīties? Nu, tad kaut ko dariet! Divām meitenēm jāskrien pēc vienas un tās pašas lelles, bet ercenam - pēc lego mašīnas. Uzvar tas, kurš to izdara visātrāk. Tas viss notiek vienlaicīgi. Bet tas taču ir sviests – viena meitene var atrast lelli, sākt skriet savu mazo cibiņa soli, otra meitene nav dura, var ieraudzīt, kur to atrada pirmā, paķert nākamo lelli un ar savu buņģa soli noskriet gudro, bet ne tik ātro meiteni. Domāju, ka šai spēles kārtai bija jānotiek tā, ka katrs skrien atsevišķi un tiek uzņemts laiks. Kamēr viens skrien, tikmēr citi turņī. Visi pretargumenti šādam risinājumam man pohuj.
Tā nu esam tikuši pie galvenā uzdevuma – pie maksimāli dārga rijamā grābšanas. Visvairāk laika ir dzeltenajam korim, otrajā vietā – zilais koris, visdrusciņāk drīkst skriet baltais koris. Skrējiens pierāda laika un naudas tiešo propocionalitāti – baltais koris savāc summu 277Ls, zilais – 541, bet par spēles uzvarētājiem kļūst dzeltenais koris, kas jau spēles sākumā pateica, ka grib uzvarēt un to 500 latu dāvanu karti nahuj savākt.
Atceraties to latviešu tautas pasaku, kur vecītim āliņģi iekrita koka cirvis, bet viņš gribēja dabūt ārā zelta, bet beigās nekā nedabūja? Ne tik strauji pār tiltu, dzeltenais kori! Lai tiktu pie dāvanu kartes, pusotrā minūtē jāveic vēl kāds pārbaudījums – ar mīklas palīdzību jātiek līdz nākamajai mīklai, tad līdz vēl nākamajai, līdz tā aizved līdz īstajai kartes atrašanās vietai. Atceros, ka reiz man šādi bija jāiet uz kaut kādu dzimšanas dienas pirti, kur man par pārsteigumu nedeva dāvanu kartes, bet tikai šņabi. Dzeltenais koris beigās savu naudu nedabūja, jo riktīgi nočakarēja pirmo mīklu. „Sarkans gailis zemē, sekste augšā” – viņiem likās, ka tas ir burkāns un veltīgi pie burkānu stenda meklēja nākamo norādi, ignorējot bietes, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens tūliņ pat aiz karstas maizes. Nu, tā mantkārīgā dzeltenā ģimene beigās dabūja tikai klusu putekļu sūcēju. Tā kā var uzskatīt, ka viss beidzās laimīgi, un droši viens baltais un zilais koris, kas neteica, ka kaut ko grib, beigās dabūja gan sudraba, gan zelta cirvi.
Raidījumu iesaku nosaktīties ikvienam, kam patīk pirkt pēc iespējas dārgāku pārtiku, kā arī visiem Pita Andersona faniem. Nāc uz Rimi!
Komentēt