Par to, ka noteikti jāapmeklē pikets, kurā Nacionālā Apvienība protestē paši pret savu valdību, EK nešaubījās ne mirkli. Taču, ņemot vērā vājprātīgo komunikāciju vēl pirms notikuma, šī bija pirmā reize, kad autore nolēma uz pasākumu doties apsardzes pavadībā. Un tiešām sajūta, ka labi, ka tur nebiju viena. Tas līmenis nu ir sasniegts!

Jau pie Brīvības pieminekļa varēja manīt armijas ūziņās tērptus kungus, kas ar sev raksturīgo tramīgo skatienu, bet brašo soli naski dzīrās Ministru kabineta virzienā. Tā kā neesmu dzirdējuse, ka kāds būtu sajaucis un pulcējies pie Saeimas nama, nopriecājos, ka ļaudis beidzot iemācījušies atšķirt šīs divas komandas. Ne tik strauji!

Kad satikos ar miesassargu, kura pienākums bija sniegt man džeka plecu, un AK, kas neskopojās ar morālo atbalstu, vienojāmies, ka piketa laikā labāk savu viedokli labāk skaļi neizteiksim. Tātad – izslēdzām vārdu “antiņš” no sava vārdu krājuma. Uz saviesīgo vakaru devāmies gandrīz kopā ar Jāni Dombravu, kurš bija tērpies biksēs, kas bija viņam par īsu. Var jau saprast, ka garam cilvēkam ir grūti atrast piemērotu apģērbu, bet tomēr. Labprāt izmantotu dienesta stāvokli un izsludinātu konkursu uz Dombravas šuvējas vakanci. Prasības – jāatšķir garās bikses no bridženēm.

Kad pulkstenis nosita sešus, minot Dombravam uz plikajām potītēm, ieradāmies piketā, no kura jau tad ārā tika raidīts slavenais visa pretinieks Armands Leimanis, kas šīs viesības apmeklēja ar plakātu, kas vēstīja: “I`m with stupid!” Novēroju arī, ka paša kuklukslana vidū nav Vienotības – piemēram, antiglobālisti bija sanākuši ar plakātiem, kurā attēlota pieclatnieka Milda ar visai negroīdiem sejas vaibstiem. Kāds kungs cīnītājus lūdza plakātus novākt. Antiglobālisti lūgumu uzņēma ar ne sevišķi lielu sapratni:

-Uz kāda pamata? Kas jūs tāds vispār esat?
-Organizators.

Arī 6 minūtes pēc piketa starta policista kungs noraidījumu piešķīra kādam iereibušam kungam, kurš bija tērpies vokāli instrumentālā ansambļa “Meat Loaf” krekliņā. Tā kā roka cienītājs bija ne tikai pālī, bet arī romantiski noskaņots, viņš mēģināja uzsākt sarunu ar AK īstenā Kolkas garā: “Iedo papīpēt!” Lai neapgrūtinātu Aneti un viņai nebūtu pa somu jāmeklē cīgu pačka, kungs laipni dzīrās ņemt cigareti tieši no manas kolēģes rokām. Cik gādīgi! Tomēr romantisko satikšanos iztraucēja tas pats policists, kurš jautrajam kungam novēlēja: “Nesienes klāt!” Un prom viņi bija.
Piketā sapulcējušies ļaudis vai nu dalījās ceļojumu pieredzē, vai arī dalījās ar dažādiem saukļiem. Piemēram, kāds kungs kolēģus informēja par to, ka ir bijis Parīzē un zina, kā tur izskatās. Nu, super. Cits dalībnieks norādīja uz piketa organizatoru lielāko kļūdu – izrādās, šo rautu vajadzēja rīkot pie Izraēlas vēstniecības, jo tieši tur tiekot viss izlemts. OK. Tikmēr citi turēja “Nē balto tautu genocīdam”, bet tie, kas apveltīti ar sevišķi ņiprām balssaitēm, bļāva. Piemēram, AK mīļākais tēls bija kāds kungs, kurš, taurējot kā pati Monserata Kabljē, apkārtējos informēja: “Latvija nav Eiropas Savienībā!” Tā kā LNT atkal sākuši uzņemt seriālu “Sirdsmīļā Monika”, tad šim Napoleonam nevar pārmest iestrēgšanu laikā. Bet tomēr, ja kāds par to vēl šaubās, informēju, ka ir 2015.gads un Latvija ir ES dalībvalsts. Kungs arī rosināja, ka tie, kas strādā Eiroparlamentā, varētu saņemt algu no Briseles, nevis no mūsu nodokļiem. Ak, cik laimīgs cilvēks – visas viņa vēlmes piepildās, jo tieši tā arī notiek. Varat paprasīt Robertam Zīlem.

Piketu apmeklēja arī Marģers Martinsons, kurš agrāk visur vazājās ar kameru. Tagad vairs ne, jo zaudējis asumu. Bet tas nekas – Artuss Kaimiņš ir jaunais Marģers Martinsons!

Pikets neizcēlās ar pārdomātu režiju. Bet tieši tāpēc tas ir pikets, lai ikviens varētu atrast improvizācijas teātra aktieri sevī un bļaut, ko sirds kāro. Populārākie saukļi bija apmēram “Imigrantiem nē!”, “Referendumu!” un “VĀĀĀĀĀĀHHH!!!!”. Tomēr par manu favorītu kļuva “Latvija! Latvija! Latvija!”, kas pierādīja, ka ir vēl daži, kas nav pamanījuši, ka hokeja čempionāts ar klasiski sūdīgiem rezultātiem jau sen pagājis. Ievērību izpelnījās arī kāds aktīvists, kurš vienreiz ieķērcās: “Valdība!!!” Iespējams, viņš vienkārši pa telefonu informēja sievu par savu pašreizējo lokāciju.

Par muzikālo pavadījumu rūpējās kāda kundze, kas ar savu vijolīti vilka tik skumju “Dievs, svētī Latviju”, ka šķita, ka Dieviņš Latvijai drīzāk iebaros žurku indi, nevis nosvētīs. Jocīgi, ka lielie patrioti, antiglobālisti, tēvijas sargi un dieva suņi himnas laikā nevis stāvēja mierā vai dziedāja līdzi, bet gan turpināja izkliegt savas sāpes.

Protams, nevarēju apslāpēt modes blogeri sevī, tāpēc uzmetu pa acij arī sanākušo tērpiem. Ņiprākie 27 grādos bija tērpušies ādas mēteļos, Dombravam ūzas pa īsu, daudz motociklistu, bet sevišķu prieku izraisīja ļaudis, kas bija tērpušies zīmola GULAG T-kreklos. Sagadīšanās pēc kukluksklana ķitelīši gan bija atstāti mājās.

Piketa dalībnieku vidū tomēr nevaldīja ne Vienotība, ne Saskaņa, jo, ja viens plakāts vēstīja apmēram “Atlaist valdību! Lēmums jāpieņem Saeimai!”, tad tam pretī stāvēja aicinājums atlaist Saeimu. Skaidrība radās mirklī, kad tika aizturēts kāds nešpetns piketa dalībnieks, kas lika pamatu jaunam sauklim: “Atlaist cil-vē-ku! Atlaist cil-vē-ku!” Vismaz visi vienojās, ka kaut ko vajag atlaist. Piekrītu un visus aicinu tiešām kārtīgi atlaist. Un, ja kāds nezināja, kādu viedokli šeit pārstāv policisti, tad arī tas tika paskaidrots – sabiedrība tika informēta, ka kārtības sargi, kas aizturējuši nemiera cēlāju, ir fašisti. Tiešām – pārliecinošākus fašistus par policiju vispār nevarēja manīt!

Kādā mirklī mūs uzrunāja žurnālists Juris Kaža. Viņš nostājās pie mums un secināja, ka šeit ir mediju pulcēšanās vieta. Tas bija īstais mirklis, lai Juris mēģinātu uzzināt, vai ir jau skaidrs piketa dalībnieku skaits. Izrādījās, ka ne mēs, ne Kažas kungs nebija spējīgi veikt skaitīšanu. Tika nolemts, ka kā parasti jāgaida LETAs verdikts par to, cik tad ļaužu te sanācis. Ja nezinājāt, tad LETA vienmēr ir tie džeki, kas nosaka precīzu jebkura pasākuma apmeklētāju skaitu, jo tur strādā cilvēki ar tā saucamo absolūto redzi, kas spēj uz aci noteikt bara lielumu ar 0,06% precizitāti.

Nepagāja ne stunda, un prom mēs bijām. Jāatzīst, ka tik sūdīgi nebiju jutusies vēl nevienā publiskā pasākumā, kas man jāapraksta. Tiešām paldies apsargam un AK, ka bija kopā ar mani. Uzreiz pēc tam devāmies uz krodziņu, lai mazliet noskalotu sāpes par redzēto. Līdzīgi rīkojās arī Imants Parādnieks, kuru manījām krodziņā pretējā ielas pusē. Vienreiz viņu tur arī redzēju divatā ar Jāni Urbanoviču. Bet tas tā. Labi vismaz, ka viņš no tiem “Atlaist valdību! Atlaist Saeimu! Atlaist cilvēku!” iemācījies, ka ir kārtīgi jāatlaiž. To arī visiem novēlu – kaut ko iemācīties!

Uzzinot, ka biblenes restorānam būs pat atklāšanas bankets, EK un AK bija šokā, ka uz to nav uzaicinātas, bet bēdas nebija ilgas, jo jaunoligarhs Edgars Jaunups jau ir uzsācis priekšvēlēšanu kampaņu, tāpēc savus ielūgumus laipni atvēlēja mums. Tiesa, tie sevišķi nebija vajadzīgi, jo ielīdām dinejā caur izstādi. Kā izrādījās vēlāk, bija ļaudis, kas šo izstādi gribēja apmeklēt, bet netika iekšā. Mēs gan izstādes apsargātājai laipni atteicām, kad viņa mums piedāvāja arī paskatīt gleznas un citas herņas.

Sākotnēji banketā nemanījām nevienu paziņu, kas lika domāt, ka šī ir apmēram 9.maija balle, kurā gandrīz satikām vien Partybomzi. Tiesa, pasākuma beigās EK uzrunāja žurnālists un maratonists Lauris Lizbovskis, jautri uzsaucot: “Nu, tad beidzot dzīvajā!” Iespējams, viņš neatcerējās, ka šī nav pirmā reize, kad tiekamies dzīvē.

Par sagaidīšanas dzērienu tika izvēlēts pārsalds zemeņu proseko, ko laikam par labu neatzina pat bārmenis, tāpēc ātri pārprofilējās par garderobistu, lai uz pakaramajiem sakārtu visprastāskos polietilēna lietusmēteļus. Tā kā ārā gāza aumaļām, ne viens vien cilvēks bija ieradies pilnīgi slapjš, bet tas ir labi, jo būt slapjam ir ļoti seksīgi. Būtībā visi slapjie ļaudis bija gatavi mazgāt mašīnu jaunākajā Jay-Z klipā.

Ātri vien nolēmām ar saviem saldajiem zemeņu dzērieniem piesēst uz restorāna parka soliņiem. Mums pretī sēdēja 2 džeki, kas lasīja grāmatas. Pielietojot intelektu, secinājām, ka tās laikam ir butaforijas, jo kurš gan nāk uz banketu lasīt?

Vismaz Edgara Jaunupa ielūgumā bija norādīts, ka mūs pārsteigs debešķīgi gardi ēdieni. It kā ļaudis bija tiešām pacentušies - piemēram, kokos sakarinājuši kūkas. Tomēr, lai kādi uzkodu vijeboni arī nebūtu izgudroti, tie garšoja kā restorānā “Ezītis miglā”, kur tas tieši tiek gaidīts, jo vidēji ēdiens maksā 3 eiro. Bet kas zina - varbūt biblenes restorāns tieši ies šo ceļu un piedāvās izsalkušajiem studentiem vienkāršus ēdienus par demokrātiskām cenām.

Viena no interesantākajām uzkodām bija apmēram tauku klucis ar lavašu groziņā, kuru nobaudot EK gandrīz apkorķējās. Līdzīgas sajūtas raisīja bekonā ietīta ne līdz galam cepta akna. Tāpat sabiedrības nosodījumu izpelnījās nesavārīts kartupelis (vai bumbieris - pēc garšas nepateiksi) kopā ar bezgaršīgu krēmu. Bezgaršīgais krēms sabojāja apmēram 50% no visām uzkodām. Tā jau normāla siļķīte, bet klāt krēms. Normāla garnelīte, bet klāt krēms. Normāla gaļiņa, bet klāt krēms. Daļa produktu bija tiešām garšīgi, jo bija pirkti normālās vietās. Tomēr produktu kvalitāti nevarētu uzskatīt par restorāna atbildību - viņu atbildība bija tos sapist. Ar krēmu. Gods godam, vienā mirklī uzradās plikas tīģergarneles bez krēma - tās tika aprītas 20 sekunžu laikā.

Mazliet vēlāk tika piedāvāts arī vakara galvenais ēdiens - grūbu kaudze, kas aplikta ar laša gabaliņiem. Viss būtu labi, ja tuvumā būtu arī šķīvīši, kur šīs grūbas uzkraut, bet, tā kā tādi neatradās, veselīgās vakariņas palika neskartas. Iespējams, šis ēdiens bija paredzēts skautiem, jo blakus stāvēja malkas kaudze. Iespējams, bija cerēts, ka ļaudis grūbas grābs ar pagalēm.

Lai maltītei pieliktu baudpilnu punktu, tika piedāvāti arī saldie groziņi, kā arī pārsaldas marcipāna vardes, kas nevienā neizraisīja nekādu prieku. Nezinām, kas tika piedāvāts kārtējā šķidrā slāpekļa galdā, bet 2015.gada otrajā pusē beidzot ļaudīm vajadzētu saprast, ka ar to vien, ka dūmo galds, publiku nepaņemsi.

Jau ansambļa “Prāta vētra” prezentācijā tāds tēls kā Kozmens ļaudīm dalīja saldējumu. Arī šoreiz viņš bija klāt un, braucot ar riteni pa restorānu, piedāvāja tūtiņas ar ogām. Tās arī paņēmām, bet beigās nezinājām, kā reizē dzert un ēst ogas, un rakstīt. Viss jau zajebis - ogas brauc apkārt, kokos karājas kūkas, pāri zālei veļas dūmi. Prieku vien aptumšo fakts, ka nebija nekā garšīga. To apstiprināja pilnīgi visi ļaudis, ar ko vakara laikā pasitām klaču.

Piesēžot uz soliņa, lai apēstu Kozmena dāsni izsniegtās odziņas, ātri vien pamanījām, ka mūs filmē no divām dažādām pusēm. Tas var nozīmēt tikai vienu - tiek uzņemta jauna 3D filma. Šoreiz acīmredzami dokumentālā. Ņemot vērā latviešu pirmās 3D filmas vētrainos panākumus un augsto domas lidojumu scenāriju nozarē, šis solis tikai iepriecina. Tas gan vispār var nozīmēt arī otru - ja reiz kamera vērsta tieši mūsu virzienā, laikam sanākušas ļoti daudzas slavenības. Vēlāk, jau baudot skābeņu zupu, kuru kāds tautā cienīts dzejnieks turpat netālu gāza iekšā mutē pa taisno no šķīvja, mums piesoļo klāt arī raidījuma “Bez tabu” žurnālists. “Ko tad ēdas, nevis rakstās?” viņš uzdod jautājumu, uz ko iespējamas tik daudz asprātīgu atbilžu, ka nevaram vien izvēlēties, kuru no tām viņam piedāvāt. Tā vietā piedāvājam apskatīt savus pierakstus, lai parādītu, ka vispār esam izslavētas multitāskeres. “Kura zupa garšīgāka - šī vai vecmammas gatavotā?” viņš turpina jautāt, un mēs knapi noturamies neatbildot, ka mūsu vecmammas ne tikai nekad negatavoja skābeņu zupu, bet arī ir mirušas.

Kungi, kas iepriekš pildīja grāmatu lasītāju butaforiju funkciju, pēkšņi ceļas kājās un dziedādami pievienojas korim. Ja jau restorānam “Kleever” tauta ar 11 humanitāro zinātņu jomu pārstāvjiem priekšgalā neļāva paturēt nosaukumu, kas neko nenozīmē, tad šī sāpe tika izlikta dziedājumā. “Daridaridamdā” un “aijaijā trallallā”, saņemiet visi provinciālie nacionāļi, mēs ejam Rietumu virzienā un varam burtus lietot kādās kombinācijās vien vēlamies! Pēc šī dziedājuma uzrunu saka abi saimnieki, kuri izstāsta, kā reiz, vizinoties troļļukā garām biblenes tikko svaigi ieliktajiem pamatiem, nolēmuši, ka viņiem šeit būs restorāns. Tomēr to neviens nedzird, jo visi vai apmīzušies aiz satraukuma, vēloties uzzināt - kāds tad galu galā būs nosaukums? Klīversala! Atskan neviltotas ovācijas. Neviltotas, jo tiešām applaudē tikai retais. Var gan saprast, jo pa dienu jau tika nodemonstrētas izcilas mārketinga iemaņas, izveidojot Klīversalas Twitter kontu un piesekojot kontam @DelfiLV. Diemžēl nekur nemanām ielūgumā solīto pasākuma hedlaineri - dzīvo bronzas skulptūru - , toties tā vietā tiek piedāvāta grandioza iespēja vaigā aplūkot restorāna pavārus. Skatāmies, acis pārgriezdamas, jo līdz šim pavārus esam redzējušas tikai televīzijā, un arī ļoti sen, jo jau trešo mēnesi nevīžojam pierubīt Lattelecom digitālo TV. Piedod, Andri Šķēle.

Tradicionāli apmeklējām arī katras sevi cienošas iestādes kulta telpu - tualeti. Nekas nebija apmīzts, viss kā pie cilvēkiem, ja neskaita ziepju trūkumu. Tas ir zems līmenis, sevišķi situācijā, kad Mārtiņš Bondars visai tautai piesolījis līdz ar bēgļu iebraukšanu piedzīvot Ebolas vīrusa uzliesmojumu. AK sanāca misēklis, tā arī nespējot saprasties ar tualetes podu. Proti, šis bija tāds lepns Rietumu pods, kas uzsūta ūdens strūklu padarītajam darbiņam tad, kad pats to uzskata par vajadzīgu. Diemžēl abas reizes, kad AK viesojās kabīnē nr. 2, pods neuzskatīja par vajadzīgu izrādīt jebkādu reakciju. AK dažādi mīņājās, pat uztaisīja dažas piruetes, bet pods turpināja klusēt kā ūdeni mutē ieņēmis. Kad trešā tualetes apmeklējuma laikā šo pašu kabīni apmeklēja EK, pods viņai atbildēja ar brašāku šalti nekā būtu spējīga Trevi strūklaka.

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas kultūras telpā pārrunātas 2 nopietnas problēmas: biblenes restorāna nosaukums un bēgļu integrācija. Vismaz otrais ir atrsināts, jo manījām kādu bēgli, kas aizrautīgi bazarēja ar apkārtējiem. Tātad bija integrējies zem ozolkoka zariem. Ozolkoka zari bija diezgan 1:1 nosperti no mūsu caurkritušā EXPO maketa, bet tas ir ļoti labi, jo ideju un maketu nevajag laist zudībā. Labi, melojam, sakot, ka tas bija 1:1 nospiests, jo EXPO maketa veidotāji bija iedvesmojušies no dabas un tāpēc ozola vainags līgani pārgāja stumbrā, turpretim Klīversalas ozola vainags noslēdzās absolūti neizteiksmīgā taisnstūra paralēlskaldnī, ko, cerams, nākotnē 1.ģimnāzijas 6.klases skolēni varēs izmantot ģeometrijas praktiskajos darbos.

Te pamanām, ka televīzijas dīva Gundega Skudriņa aktīvi vāvuļo uz skatuves, uzdodot āķīgus jautājumus, uz kuriem kāds reizēm atbild tikai aiz pieklājības. Kad viņa vaicā, cik nosaukumu pieteikumi iesūtīti restorāna izsludinātajā konkursā, AK bez variantiem šauj laukā atbildi - 783. “Kā zinājāt?” pārsteigti vaicā Gundega, uz ko gribas atbildēt Sandras Freibergas labākajās tradīcijās: “Uzminēju!” Domājam, vai viņa šo jautājumu uzdotu arī tad, ja būtu jāatbild, kas ir Latvijas galvaspilsēta, vai kur ziemo vēži. Balvā AK ir ieguvusi 30 eiro dāvanu karti, kuru ikviens aicināts kopīgi notriekt ar vērienu, jo šajā, cerams, studentu finansiālajam stāvoklim lojālajā restūzī pa kādai garnelītei un vīna šļakatai pietiks visiem.

Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenis jūt, ka viss ir dirsā, tāpēc sāk tekalēt apkārt un naski papildināt visu glāzes ar alkoholu. Tas labi. Pasākuma laikā satiekam arī savu bijušo klasesbiedreni, kuras uzvārdu AK dažkārt izmantoja, lai parakstītos par drošības noteikumiem klases žurnālā. Viņa jautā, vai ir bijis kāds salidojums, uz ko atbildam, ka nav gan, skola, paldies Dievam, likvidēta, un kopīgi nolemjam, ka tā arī labāk. Klasesbiedrene arī izsaka cerību, ka viņas pasākumus nekad neapmeklēsim, bet tad, ja tomēr to darīsim, klāšot mums atsevišķu galdiņu. Kāda dāma tikmēr nolemj šampanieti papildināt ar šotiņu zemeņa smūtija un piedzīvo pārsteigumu, uzjauktajai dzirai pārgāžoties pār glāzes malām un izklājoties pār viņas kleitu. Nospriežam, ka fiziku šī čiepa arī laikam apguvusi mūsu skolā. Kad kāds džeks uzdod jautājumu, cik dodam šim vakaram, EK viņam atbild: “5.” Bet šī versija netiek pieņemta, jo tas nav nekāds viedoklis, tāpēc tiek izlabota uz “3”.

Bija gan arī kāda laba lieta. Bibliotēka vismaz ir nomazgāta!

Banketā noklausījāmies kādu jautru dialogu:

-Ar ko nodarbojies vasarā?
-Dzeru un meklēju darbu.

To arī ikvienam novēlam - ne tikai iedzert, bet arī meklēt un atrast meklēto!


Kad no papīra izņem kūciņu, vidiņš diemžēl paliek iekšā.

Marcipāna vardīte.

Sajūsmu par kūciņu pauž noliktā karote.

Ozola vainags un taisnstūra paralēskaldnis.

Kas tas tāds?

EK atradusi malkas pielietojumu - uz pagales var uzlikt gurķi!

Kur ir?

Ļaudis rozēm pievienotos saldumus novērtējuši, ievietojot tos pelnutraukā.

Paldies!

Uz Positivus devos jau astoto gadu un biju to dažu simtu cilvēku bariņā arī pirmajā gadā, tā kā labi pazīstu šī festivāla drēbi. Tiesa, tas man arī šoreiz neliedza, iestājoties pāļa un laternu stundai, vairāk nekā 30 minūšu garumā nespēt atrast ceļu uz telšu pilsētiņu. Pirmoreiz dzīvē gan tiku pie mediju akreditācijas, kas nozīmēja tikai to, ka varēšu dzert bezmaksas Tuborg un vērot, kā citi drudžaini strādā pie saviem datoriem.

Bagātīgā pieredze man ļāva jau turpceļā īstenot divas ļoti svarīgas festivāla tradīcijas – sastrēgumā izkāpt uzpīpēt un pēc tam ar grūtībām noķert mašīnu, kad pēkšņi sākusies vispārēja kustība uz priekšu, kā arī – tikt pie zīmola Jāgermeister oranžās kreļļu virtenes uzreiz pēc izkāpšanas. Festivāla beigās gan redzēju meiteni, kurai kaklā karājās vesels neaptverama skaita mudžeklis ar šīm krellēm, un man sāpēs sažņaudzās sirds.

Paspēju tieši uz Toma Odela koncertu, kurš ir slavens ar to, ka līdzīgi Kingam Čārlzam ir slavens tikai Latvijā. Viņiem varētu piepulcināt arī igauņus Ewert and The Two Dragons, baltkrievu grupu Super Besse, par kuru patronu Latvijā pats sevi kronējis Dj RDX (nejaukt ar Dj Rudd), kā arī Tomasu Hendriku Ilvesu, vienīgi viņš nav grupa. Es lauzīju galvu, ko mēs, visa latviešu tauta, no tā varam secināt par sevi, bet tā arī paliku imūna pret atbildi uz šo jautājumu.

Nelielu sajukumu varēja radīt grupu nosaukumi – piemēram, ne visi apzinājās atšķirību starp Ghostpoet un The Sound Poets. Festivālā satiktais brālēns man atstāstīja sarunu, kurā draugs viņu mēģinājis pārliecināt, ka viņš ir redzējis The Sound Poets, nevis Ghostpoet koncertu. Kad brālēns kā argumentu savā labā minējis, ka uz skatuves čista bija melnādains cilvēks (lasi – bēglis), draugs atbildējis: “Tas nevar būt, jo The Sound Poets neviens melnais nespēlē!” Šahs un mats! Tikpat mulsinoši bija grupu Everything Everything un Smthing Smthing nosaukumi, kas lika apjaust, cik patiesībā progresīvi ir bijuši mūsu vecie, labie Bet bet, kas šo triku izspēlēja jau tālajos deviņdesmitajos. Par astoņdesmito gadu birmingemiešu kvartetu Duran Duran vispār tādā ziņā neizteikšos. Trešajā vietā nosaukumu mulsuma spēlē ievietoju Avoid Dave un Dave Storm Light, bet tur no plašākiem komentāriem atturēšos.

Visvairāk laika festivālā pavadīju nevis telšu pilsētiņā vai konstantos palīgā saucienos pēc reanimācijas, bet – pie Dabas skatuves – , jo tur jutos vislaikmetīgāk. Bija i laikmetīgā deja, i laikmetīgais cirks, i improvizācijas teātris, i latviešu komiķi, kā arī mans festivāla mīļākais priekšnesums – Vladislava Nastavševa koncerts. Epizodiski gan līdzīgi naudai apgrozījos arī pie citām skatuvēm. Piemēram, redzēju Placebo, par kuriem visprecīzāk izteicās EK: “Concert was bad bet everyone liked it.” Kopumā dzirdēju pa šļukai no visa kā, bet palaidu garām tās supergrupas, kas jāredz katram sevi cienošam kultūrcilvēkam (un es, protams, sevi par tādu uzskatu). Piemēram, ILY skatuves secret gig Auroru vai jau pieminēto Super Besse. Citādi lielākās emocijas man saistās ar grupu Basement Jaxxx, kuru laikā no aizkustinājuma apraudājās mans draugs – nenopietns cilvēks RV. Vēlāk jau Roberta Plānta koncerta gaidās viņš visiem darīja zināmu, ka ļoti mīl mūziku, dzīvi un savu draudzeni. Šodien šim viņa mīlestības komplektam pievienojās arī grupa Credo. Mērenas emocijas piedzīvoju ansambļa Sūdi koncertā, jo sapratu, ka man nepatīk grupas, kas mērķtiecīgi vēlas būt ārprātā smieklīgas un kustību intensitātes ziņā atgādina LKA aktieru kursa absolventus. Protams, nevar jau arī gribēt, lai visi iznesībā un stila tīrībā spētu sacensties ar Čipsi un Dullo. Ja vēl par grupām, tad pirmoreiz Texxxtu vēsturē tiku uzpirkta. Domāju, ka gadījumu, kad cilvēki sameta naudu, lai mēs ar EK varētu iedzert, skaitīt nedrīkst, jo tas bija ziedojums un par to nav jāmaksā nodokļi. Tiesa, arī par kukuļiem nodokļi it kā nav jāmaksā. Tātad saņēmu 10 eiro naudaszīmi, lai šeit pieminētu, ka grupa The Sound Poets ir latviešu kristīgais roks, jo cilvēki publikā bija ieslīguši reliģiskā ekstāzē, un kāda meitene pat bija nokritusi ceļos un abas plaukstas salikusi lūgšanas manevram raksturīgā žestā.

Tagad par galveno! Tualetes patiesībā bija diezgan normālas – vismaz man reti gadījās ietrāpīt kādā sevišķi netīrā – , bet bija pāris būtiski trūkumi. Pirmkārt, tas bija tualetes papīra trūkums, un, otrkārt, ūdens krānu trūkums. Vispār bija arī naudas trūkums, bet tajā nav vainojamas tualetes. Es nesaprotu, Ģirts Majors pats nekad nemazgā rokas? Vai arī roku mazgāšana ir pārvērtēta un Rietumos jau sen tā neviens vairs nedara? Vismaz Beļģijas festivālā es šādus tādus krānus atminos esam redzējusi, un tā kā tā ir čurājošā puisēna dzimtene, tad es jau nu viņiem šajā ziņā uzticētos.

Arī ar ēšanas teltis bija cienījamā līmenī. Izsmalcinātākais no ēdieniem, ko manīju, bija sauja melleņu, kas maksāja 6 eiro. Ja Ilze Jurkāne būtu festivālā, viņa pie tām mellenēm vien spietotu. Alkohols bija dārgāks nekā citus gadus, bet tas neatstāja īpašu iespaidu uz maniem patēriņa paradumiem. Mīļāko no ēdienreizēm aizvadīju telšu pilsētiņā, kur vientuļi kādā nejauši izvēlētā vietā brokastīs paķēru auksto zupu. Domāju, intereses pēc apskatīšos, kādā restorānā tad man būs tas gods mieloties! O, kāda necerēta veiksme – tas tak ir restorāns Kleever! Ļoti garšīga bija, tur galotni, tas ir, cepuri nost.

Lai gan pēdējos gados pašpasludinātu inteliģentu aprindās valda stereotips, ka Positivus apmeklētāju vidū dominē tāda sabiedrības grupa kā “sadzērušies sīkie”, es tam atļautos nepiekrist. Tā kā vienu reizi dzīvē esmu bijusi festivālā Summer Sound, es pret publiku vispār vairs neesmu ļoti prasīga. Mans jau pieminētais brālēns, piemēram, tur bija redzējis kungu, kas bija aizmidzis čurāšanas brīdī, turot rokās savu dzimumlocekli, un tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko tur toreiz redzēju es. Šeit nemanīju nevienu konflikta situāciju, neviens man ne reizi nepateica neviena ļauna vārda, tieši otrādi. Bija tikai viens mīnuss – pārāk daudz igauņu. Varbūt citus gadus varētu tomēr ieviest igauņu kvotas, jo man liekas, ka mēs viņus Tallin Music Weed tā ar sevi neapgrūtinām. Citādi sajūta, ka drīz viņi mums būs atņēmuši ne tikai Roņu salu, bet arī Salacgrīvu.

Lai gan kopumā gulēt gāju sev netipiski laicīgi, ko nevar salīdzināt, piemēram, ar reizi 2009. gadā, kad biju nomodā 48 stundas no vietas un devos peldēt ar zilu aci un kailām krūtīm, viens no rītiem tomēr izvērtās visai drūms. Sapratu, ka no gulēšanas man ir tik dramatiski piepūtusies seja, ka kaunos pamest telti. Sēdēju tur savā nodabā un nolēmu, ka ir īstais brīdis, lai atrastu veidu, kā piepūst savu jauno matraci. Jo tad, ja ir piepūtusies mana seja, būtu grēks gulšņāt uz tik slaida matrača. Paveikusi šo smago atjautības uzdevumu, devos peldēt uz jūru, kas, kā visi apgalvoja, ļoti smirdēja. Es sliecos piekrist šim novērojumam, tomēr tas man netraucēja ielikt dekantēties šajā smirdīgajā ūdenī savu piepūsto galvu. Palīdzēja!

Aktīvi izmantoju arī citas festivāliem raksturīgas ekstras. Divreiz nofočējos pie saldējuma SuperViva uzraksta Love un pa vienai reizei cepumu Tuc tuc džinsu kabatiņā un ar žurnāla Kas jauns? mūzikas instrumentu kartona butaforijām. Pēdējie bija izdomājuši fantastisku akciju – salīmē uz ķermeņa viņu dāvātās uzlīmītes, ieliec soctīklos selfiju un vinnē tik ekskluzīvu gadžetu kā soļu skaitītājs! Šo iespēju neizmantoju. Kopīgi ar EL arī sakāvām džekus alpīnisma sacensībā un ieguvām Tuborg zīmola salmu cepuri un kaklautu, kuru, kā atklājām, var droši izmantot arī kā korseti vai krūšturi. Spraigi sekoju līdzi arī sacensībai pie alkometra slavas sienas, kur latviešu puisis vārdā Sīlis, riskējot ar dzīvību, aizstāvēja Latvijas godu, lai satriektu pīšļos Mikhel no Igaunijas. Pēdējais rādījums – ar 4,2% punktiem asinīs uzvar Sīlis! Domāju, ka vēl smagāk jāpatrenējas un nākamgad arī jāpiedalās sacensībās, jo visu dienu garumā tur neredzēju nevienas meitenes vārdu.

Notika arī vairākas iepazīšanās. Piemēram, ar iereibušu sievieti no Latvijas pasta, kura mums atklāja, kā festivāls mainījis viņas dzīvi. Pirmkārt, viņa sapratusi, ka nevajag tik daudz stresot, bet vienkārši dzīvot, jo katram dota tikai viena tāda iespēja. Otrkārt, īstie draugi ir tie, kuri izručī, kad sprāgsti nost pie koka, nevis pavada kopā dzīves veiksmīgākos brīžus. Treškārt, Salacgrīvā nav tik lielas skudras kā Tērvetē. Kāds puisis pie alus telts pludmalē, kur viņš skaļi vāvuļoja, ka dibinās grupu Banana, izteica novērojumu, ka esmu gudra. Atbildēju, ka par to šaubu nav, jo rakstu Satori. Tomēr visbiežāk festivālā redzētais personāžs, ar kuru tā arī neiepazinos, bija Fredis. Es vismaz nesatiku nevienu cilvēku, kurš ar viņu nebūtu nofotografējies, iešāvis šotiņu vai dzēris viņa teltī. Man tika dota vien izdevība iztālēm noraudzīties, kā viņš pēc tekilas malkošanas iespļauj apelsīna miziņu miskastē. Arī tas nav maz.

Atpakaļceļā bija viens brīdis, kad sāku blakus šoferim rubīties ārā, bet man bija kauns to izrādīt. Pēdējais, ko atceros no brauciena – pamostos, redzu, ka braucam garām Valdemārielas ķīniešu restorānam un, lai noslēptu, ka biju aizsnaudusies, strauji uzsāku sarunu par to, vai šoferim garšo ķīniešu ēdiens. Ieejot mājās, knapi paspēju novilkt drēbes pirms miega iestāšanās, tā bija vēl spiedīgāka vajadzība par to, kāda pārņem autobusos, kad vajag čurāt, bet nav tualetes.

Tā kā pēc Positivus ir tradīcija pateikt kādam paldies, arī es to izmantošu. Galvenokārt – paldies visiem. Tomēr īpašs paldies Andrim par kreļļu virteni, Elīnai par bankas karti, Agrim par palīdzību telts celšanā, Mārtiņam par kukuli, Elizabetei par sirdi plosošajām sarunām pie jūras un bezmaksas rumu, Rinaldam ar Līgu par to, ka viņi mīl viens otru, un Gunčam par mājupceļu. Tiekamies nākamgad!

- AK nāk no krūmiem pēc čurāšanas

- Alkometra rādījumi

Labvakar!

Reti kurš no mums ne reizi nav kritis par upuri līdzcilvēku nekompetencei vai pat klajai ļaunprātībai; reti kurš no mums ne reizi nav jutis vilinājumu izpaust savu sāpi ar rakstniecības līdzekļiem; un – kas galvenais – brīdī, kad emocijas dominē pār interpunkcijas lietojumu, reti kurš no mums spēj tikt uztverts nopietni. Visu šo un vēl vairāk mums piegādā brīnišķīgais portāls www.sudzibas.lv, uz kuru šovakar vēlos vērst jūsu uzmanību. Kā jau nosaukums vēstī, portāls paredzēts kā platforma visiem tiem cilvēkiem, kas izjutuši netaisnību un nespēj par to klusēt. Lai arī katru publicēto sāpi ir iespējams komentēt, ļaudis ar to pārlieku neaizraujas. No tā varam secināt, ka portāla galvenā misija ir ļaut vokalizēt personiskos pārdzīvojumus, nevis ielaisties diskusijās. Kā jau bilingvālā valstī pieklājas, sūdzības ir atradomas ne tikai vecajā prūšu, bet arī krievu valodā. Lai palīdzētu jums gūt priekšstatu par to, kas ļaudīm mūsdienu Latvijā sāp, atļaušos izcelt un analizēt, manuprāt, oriģinālākās no portālā publicētajām sūdzībām.

[Nolēmu saglabāt sūdzību autentisko rakstību vairāku iemeslu dēļ: ja kādam ierūsējusi roka latviešu valodas pareizrakstībā, šie tekstiņi var tikt izmantoti kā pateicīgs materiāls kļūdu labošanas uzdeviem. Otrkārt, laba literatūra nebūt nenozīmē labu gramatiku – dažkārt tieši žargons un impulsīva klaviatūras dauzīšana vislabāk spēj artikulēt emocionālu pārdzīvojumu smalkās nianses.]

Lamu vardi
Briesmìgi,man ,kà pircèjam,kas ieiet veikalà iepirkties,jàklausàs Trìstavìgi (lamu) vàrdi,starp agentu un veikala vadìbu. Màlpils ielà 2a atrodas veikals Tabakas Nams,kura iepèrkos biezi,tacu,ko tàdu nàcàs dzirdèt 1.reizi. Agents kàrtoja saldejuma vitrìnu,kad pienàca Sieviete,tà sauktà vadìtàja,ja tà vispàr var teikt,vàrdà Oksana. Sàka aizràdìt vìrietim(agentam), lai neaiztiek saldèjuma vitrìnu,uz ko vìrietis atbildeja,tas esot vina darbs,sakàrtot sava produkta vitrinu. Sieviete sàka trakot un loti paaugstinata toni runàt. Agents turpinaja savu darbu,tacu vadìtaja,neskatoties uz to,ka veikalà bijàm kadi 4 pirceji,sàka lamàties necenzètiem vàrdiem,protams krievu valoda,neatkàrtosu vàrdus,jo man tà nav pienemama leksika.Tacu vai tàds cilvèks var stràdàt vadosà amatà pirms nav iemàcijies runat kùlturali? Manuprat tàdam cilvèkam jààrste nervu sistèma!!!

Varam nojaust, ka rakstītājs par notikušo ir bijis tik aizvainots, ka nespējis nociesties līdz mājām, tāpēc sūdzību steidzies rakstīt no sava viedtālruņa. Būtībā piekrītu sūdzībai un uzskatu, ka vadošos amatos strādājošiem nebūtu vēlams darba laikā lietot trīsstāvīgus (lamu) vārdus. Par to, vai Oksanai būtu nepieciešams ārstēt nervu sistēmu, neko daudz nemācēšu teikt. It kā jau apsveicami, ka mūsdienās arvien vairāk cilvēki ir informēti par mentālo veselību un nekautrējas par to runāt – tas ļauj domāt, ka mazinās par garīgām saslimšanām valdošā stigma, tomēr konkrētajā sūdzībā jūtams mazliet nicīgs tonis. Lai kā arī nebūtu, cerams, ka Oksana sūdzību ir izlasījusi un vairs nelamājas.

Krāpšana
Iesaku,jums nopirkt Grāvendāles "Jubilejas dūmdesu" pa lēto! 2 gabali,par 1.95 eur,un būsiet laimīgi,pēdiņās!!! Nenormāli sāļa,nitrātsāls noteikti pievienots,konservanti,par 3 vairāk,nekā tika izlasīts vitrīnā,un iedod ar citu etiķeti virsū!!! Ejiet pie blondās pārdevējas,un pa lēto nopērciet, "DESU-INDI",būsiet tik labi paēduši,ka nekad vairs ēst vispār negribēsiet!!!

Šī sūdzība, manuprāt, ir ironijas augstākā pilotāža. Neuzmanīgāks lasītājs varētu nepamanīt mākslinieciskā izteiksmes līdzekļa rafinēto lietojumu, tāpēc brīdinu – “Jubilejas dūmdesas” ēšana var izrādīties letāla. Lai arī pati pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar vegānisku dzīvesveidu, neliegšos, ka šī sūdzība ir vainojama pie tā, ka man šobrīd ārkārtīgi gribētos noprovēt kādu “DESAS-INDES” šķēlīti. Arī no nitrātsāls šķipsniņas neatteiktos.

VISC Bojā dzīvi 12. klases beidzējiem
Pabeidzu 12. klasi ar matemātikas eksāmena kopvērtējumu 20%, kas laikam pēc atzīmes sanāk mazāk par 4.. Augstskolās kur gribu tikt ir tikai budžeta vietas, savādāk nepieņem, ņem tikai ja atzīme ir vismaz 4, vai arī tie punkti ir vairāk katrā daļā. Kas tas par debīlismu, ka CENTRALIZĒTO EKSĀMENU var rakstīt 1[ VIENU] reizi gadā ? Tad jau man ir jāgaida 1 gads lai uzrakstītu sekmīgu matemātikas eksāmenu, un tikai tad varētu mācīties kādām no 3 skolām ?!... :DDD latwānija... tāpat kā padomju laikos vel te ir, un tikai ja gribu pārrakstīt, man ir jāraksta iesniegums, vel kā padomju neattīstītos laikos, caur pastu vai arī jānes uz vietas jāiedod, un tikai tad kaut kāda MISTISKĀ "KOMISIJA" izlems manā vietā vai es varēšu vai nevarēšu parrakstīt CE eksāmenus.. Tad sanāk, ka dēļ nesekmīgā eksāmena LV vairs nevaru palikt, jo te nav vairāk man citu iespēju turpināt mācīties, ja ir tikai 3 skolas, kurās mani saistā izvēlētā tēma, un visās vajadzīga matemātikas Centralizētā Eksāmena atzīme uz 4..

Lūk, te arī atbilde visām migrācijas problēmām! Vispār jauki, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēki nebaidās klusēt par savām raizēm. Vēl jauki arī tas, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēki nav aizmirsuši, ka Latwānija reiz bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā un cik smagi tas ir bijis. Man personīgi arī nepatīk, ka Centralizētos Eksāmenus eksāmenus nav iespējams kārtot katru dienu, ideālā variantā – pat vairākas reizes vienā dienā.

Izsēdināja mani no transporta
Mani šodien izsēdināja no 15. trolejbusa un uzlika sodu, jo es braucu ar meitas e-talonu. Kāda viņiem ir daļa ar ko braucu? Kā viņi tā drīkst darīt? Es tak biju nopīkājusi etalonu. Tādu pazemojumu sen nebiju piedzīvojusi. šito kaunu. Un pasažieri uz mani rādīja pirkstiem. Kontrole mani tā piesmēja un pazemoja

Rīgas Satiksme jau labu laiku nav diez ko augstā godā starp rīdziniekiem, ko gana bieži var manīt ar šajā portālā, bet šī sūdzība atklāj jau daudz eksistenciālākus līmeņus pastāvošajās problēmās – KĀDA STARPĪBA AR KO NOPĪKĀT, JA REIZ IR JAU NOPĪKĀTS?

Neatklāj ziņas par mēra Ušakova stāvokli
Kad mēris Ušakovs saļima maratonā (visu cieņu par centību), tad medijos parādījās ziņa, kas tika kultīvēta nedēļām ilgi - viena un tā pati- ka "viņam cietušas aknas un nieres un citi orgāni". Bat kādi citi orgāni??? Kapēc to noklusē??? Varbūt, ka krāns viņam pacietis? Neko tautai neviens nesaka- visu sagroza un noklusē

Viens ir sūdzēties par to, ka tevi appisis kāds pārdēvējs, kāds kontrolieris publiski pazemojis vai Čili Picā nav atnesta mērcīte. Tomēr sūdzēties par cenzūru Latvijā, tas ir jau daudz nopietnāks līmenis. Sūdzību portālā ir atsevišķa sadaļa sūdzībām par valsts pārvaldi un politiku. Man acīs sariešas laimes asaras no tā, ka cilvēkiem nav vienalga. No tā, ka kādam var izbesīt tik ļoti, ka plašsaziņas līdzekļos tiek noklusēts, kuri tieši orgāni ir cietuši galvaspilsetas mēram, ka jāraksta publiska sūdzība. Tas ļauj ticēt, ka cilvēki nav pārņemti tikai ar sevi un savu mazisko ikdienu; tas ļauj ticēt, ka cilvēkiem INTERESĒ UN RŪP. Arī viss tas, ko ziņās tev nestāsta.

Es varētu turpināt vēl un vēl, tomēr še metīšu mieru un ļaušu jums pašiem ielūkoties sūdzību lapā un atklāt vēl daudz citu brīnišķīgu sūdzību, par ko ir uzdrošinājušies runāt mūsu laikabiedri: http://www.sudzibas.lv/.

Šis rīts bija iesācies drūmi. Iepriekšējo nakti, ielīgojot praidu, biju aizvadījusi lezbiešu diskotēkā, kur kopā ar citām čiepām tika noturētas rituālas dejas, iesaistot turpat vāzēs atrastas paparžu lapas. Tomēr saņēmos un traucos pie citiem kultūras darbiniekiem, lai tiktos Vērmanes dārza A4 zonā un trītu varavīksnes karogus cīņai ar bailēm no citādā. Iepriekšējos gadus nepiedalījos, jo man nepatīk vilkt krāsainas drēbes un reizē nejutos kaut ko tik ļoti paveikusi vispārējās līdztiesības vārdā, lai lepni dotos gājienā un ar prezidenta cienīgu pārliecību mātu saviem pavalstniekiem ielu malās. Šogad izvēles nebija, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta manas liberālās sirds reputācija un tālākais attiecību statuss ar citiem kultūras un bāra "Čomskis" darbiniekiem.

Ierodoties bija sajūta kā kādas krutas, bet ne plaši pazīstamas grupas koncertā, kur satiekas tikai tādi īsti "savējie", un, vienam otru ieraugot, acīs ir nolasāms nevis patīkams pārsteigums "o, tu arī te", bet vienkārši sazvērniecisks "čau". Sāku nožēlot, ka neesmu pagatavojusi kādu plakātu, jo vismaz ar to varētu aizsegt uzdzīves stipri skarto seju. Lai nu ko, bet vismazāk šajā brīdī jūtos proud to be homo sapiens. Vienīgais, ko spēju savā labā darīt - iegādāties kafiju, fantu šokata un ūdens pudeli, un tad to visu uzskatīt par nekam nederīgu, jo parādījusies ideja labāk taču nopirkt sidru. Pēc ilgas trīšanās, kā arī atzinības izteikšanas par citu izvēlēto apģērbu un aksesuāriem, beidzot ieskanas balāde "Zilais karbunkulis" un varam doties līdztiesības riņķa dancī pa Rīgu.

Gājienam izvēlētā pavadošā mūzika bija izcili šausmīga, bet reizē ieturēta tik tīrā trešā, ka darīja sirdi pat tīkami lustīgu. Sākumā mēģināju sadzīvot ar neērti neiederīgo sajūtu šajā uzvaras garšas caurstrāvotajā balagānā, jo iepriekšējā dienā esmu vienkārši dzērusi, nevis iesitusi daudz vārtu pasaules hokeja čempionātā vai kaut kādā saviļņojošā veidā nesusi Latvijas vārdu pasaulē, piemēram. Tomēr padodos kolektīvajam pacēlumam, sāku māt cilvēkiem un klusi dungot līdzi Britnijai Spīrsai. Iespējams, ka savu artavu šajā noskaņojumā ieguldīja arī jau iepriekš tekstā pieminētais sidrs. Droši vien nebūs oriģināli (tomēr mēs esam brīvi arī nebūt oriģināli!) paust interneta vidē plaši apzelēto viedokli, ka šajā dienā kopīgi piedzīvojām negaidītu toleranci, Vienotību un Saskaņu, esot brīvi no naida, dusmām un aizspriedumiem. Krāsaino apģērbu nebija neizturami daudz, un tie noteikti nespēja sacensties ar atsevišķu policijas darbinieku ārējo tēlu, kuri bija tērpušies kā uz mākslas filmas "RoboCop" kastingu. Visa gājiena laikā manīju tikai vienu patiešām agresīvu kungu, kuru no pretlikumīgas rīcības ar dūrēm atturēja divi viņa čomi. Varbūt viņi vienkārši iesildījās Jāņu naktij, kad mīļotais, bet dusmīgais draugs ar tikpat galvu reibinošu apņēmību metīsies automašīnai pie stūres.

Pēc tam no politiķa, ekonomista, feminista un kopdzīves reģistrācijas likuma aizstāvja zemes virsū - Jura Pūces - uzzinu, ka manīta arī viena jēla ola, kas gandrīz trāpījusi mazam bērnam. Tomēr šajā gadījumā svarīgs esot nevis mērķis, bet pats metiena akts, kur varot vilkt paralēles ar seksuālo dzīvi. Lai ļautu šai informācijai nosēsties, praida beigu galā dodos apsēsties Vērmanes dārzā un pavērot notikumus uz skatuves. No politikas flanga bez Pūces kunga ieradusies vēl Vienotības labējā spārna līdere Ilze Viņķele un bezpartejiskais deputāts, bijušais autobraucējs un vienkārši labs cilvēks Veiko Spolītis. Pasākumu, protams, vada ilggadējs Latvijas galvenais gejs Kārlis Streips, kuram vien pēdējā gada laikā priekšā aizšāvies geju čempionāta debitants Edgars Rinkēvičs. Tā kā šis ir Eiropas praids, daudz runā visādi ārzemnieki, publika sajūsmā spiedz, un epizodiski dzīvajā izpildījumā tiek atskaņotas lielākoties šausmīgas pasaules hitu karaokes versijas. Ir skaidrs, ka grūti iedomāties citu situāciju, kad mēs, kultūras darbinieki, kaut ko tādu tieši šādā sastāvā klausītos labprātīgi, bet šajā gadījumā gribas paildzināt saviļņojošo mirkli un vienkārši kopīgi paspaidīt viedtālruņus uz Vērmanes dārza soliņiem. Tātad vienīgais, ko šis notikums patiešām iedragāja, bija ilūzijas par liberāli noskaņotu cilvēku gaumi. Vai arī tas bija iecerēts kā smalks žests, lai norādītu, ka esam gana brīvi, lai klausītos arī sūdu. Vienu brīdi domāju, ka varbūt man jānoskaidro tautas viedoklis par to, vai homoseksualitāte ir kaut kāda neķītrība, tomēr pirmais mēģinājums cieta smagu sakāvi. Uzrunāju sev blakus uz soliņa sēdošo tanti, vaicājot, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu. Viņa atbildēja: "Nē". Patīkami, ka līdzīgi kā festivālos varēja savākties visādus bezmaksas mēslus - piespraudītes, karodziņus un pat mazas bonbongas. Neviens arī nebija pārdzēries un neuzvedās cilvēka cieņu aizskaroši. Par to, protams, žēl.

Praids vismaz man noslēdzas bārā "Čomskis", pagalmā apbrīnojot žurku, kura arī beidzot bija sadūšojusies izlīst no skapja. Arī viņa tomēr ir pelnījusi līdztiesību, lai sēdētu ar visiem kopā pie galdiņiem, nevis slēptos savā alā tikai tāpēc, ka ir žurka. Protams, kā jau pēc visiem masu pasākumiem, kad internetā uzmet aci fotkām, ir jāsecina, ka visiem, izskatās, gājis daudz prikolīgāk, nekā tev. Tomēr fotkas kā jau fotkas ir ļoti maldīgs sajūtu uzskates materiāls, tāpēc turpināšu domāt, ka arī man gāja visai labi. Pat apstākļos, kad nevaru konkurēt ar saviem čomiem praida bilžu konkursā, kas jau trešo dienu aktīvi norisinās feisbukā.

Novēlu rīt visiem atrast papardes ziedu. Vismaz dziļi sirdī.

Tā kā EK ir aizņemta, apceļojot Baltijas jūras piekrasti, man ir tā nelaime ne tikai dzīvot, bet arī uz preža vēlēšanām iet vienai. Labi, ka viņa vismaz savu pilsonisko atbildību apliecina, jau vairākas dienas runājot ar mani no prezī iemaukta telefona un sūtot īsziņas ar sensitīvu tekstu "Saplīsa prezis". Daudzos mana parādīšanās sabiedrībā bez EK izraisīja sašutumu un neizpratnes pilnus jautājumus, vai kaut kas atgadījies. Nē, atgadījies nav pilnīgi nekas, un arī prezis šodien nesaplīsa un tika ievēlēts. Cilvēkus ar vājiem nerviem uzrez brīdinu, ka tālāk nesekos asprātības par vējiem, kas pūš, un levitāciju.

Prezidenta amatam partijas bija izvirzījušas četrus kandidātus, par kuriem sabiedrība neraksturīgi Latvijas politiskajām tradīcijām zināja jau pirms vēlēšanu dienas. Tādā ziņā nekādu pārsteigumu. "Nacionālā apvienība" kopā ar Ringoldu Balodi no "No sirds Latvijai", dažiem "Vienotības" keksiem un neviltotu bezpartejiskās politiskās figūras Liānas Langas atbalstu bija izvirzījuši Egilu Levitu, kas pazīstams kā viduvējs tiesnesis, Satversmes preambulas un termina "dzīvesziņa" autors. Latvijas Reģionālā apvienība viņam pretī lika Mārtiņu Bondaru, kuru Latvijā pazīst kā Ievas Bondares vīru un trīs bērnu tēvu. Zaļo un zemnieku savienība tikmēr atbilstību vakancei saskatīja Raimondā Vējonī, kas ir zināms sava akcenta dēļ, bet Saskaņas centrs - Sergejā Dolgopolovā - , kurš līdz šim ir izcēlies vienīgi ar to, ka ir krievs. Interneta sabiedrība savas balsis portālā mansprezidents.lv uzklikšķināja Bondaram, piketētāji un inteliģenti bija par Levitu, deputāti sliecās ievēlēt Vējoni, bet krieviski runājošā sabiedrības daļa atbalstīja Dolgopolovu vai jebkuru citu kandidatūru, ko būtu izvirzījis Saskaņas centrs. Laika gaitā likumdošana ir mainījusies, kas nozīmē, ka vismaz šajā dienā ir jāizvēlas viens no šiem četriem pat gadījumā, ja zālē atrodas kāds trimdas latvietis ar izcilām angļu valodas prasmēm un apskaužamām Latvijas folkloras vēstures zināšanām.

Diena iesākas ar ārprātā garlaicīgām debatēm, kurās lielākā daļa aizrunājas ar epitetiem par spēles nozīmi politiskajā procesā, visradikālāk šaujot Raivim Dzintaram, kurš pielīdzināja savstarpēju tirgošanos ar prezidenta vakanci krievu ruletei. Uzzinu, ka kandidātiem piemīt tādas dotības kā "sava doma" un "dzīves pieredze", kā arī - viņi ir cienījami. Izjūtu neviltotu apbrīnu, gandrīz pat pieceļos kājās. Madara Fridrihsone no Latvijas Radio neliedzas, ka knapi noturējās neraudājusi, un tik sirsnīgi no tribīnes runāt nevarētu pat par savu māti. Pīpētavas TV tiešraidē uzzinām, ka visi kandidāti šorīt pamodušies plkst. 7:00 no Panorāmas zvana. Ja Vējoņa gadījumā šis zvans noskanēja pirms modinātāja, tad Bondaram tas vis nebija pārsteigums, jo šādus zvanus viņš regulāri saņem kā rītos, tā vakaros. Arī tad, ja nakts vidū kāds pēkšņi zvana, un Ieva viņam saka: "Liecies mierā, neatbildi!", viņš satraukti viņai pretī uzdod retorisku jautājumu: "BET JA NU TĀ IR PANORĀMA?". Visiem kandidātiem arī vairākkārt tiek uzdots jautājums, vai ģimene viņus atbalsta, un kur tieši viņi to dara. Ja man jautātu, es teiktu: "Nē, neatbalsta. Šoreiz uzmeta". Ceru, ka arī citi darba devēji pārņems šīs tradīcijas un, ejot pieteikties darbā, piemēram, reklāmas aģentūrā, tās vadītājs pārrunās uzdos pēdējo noslēdzošo jautājumu: "Sakiet godīgi - bet vai ģimene jūs atbalsta?". Protams, dienas aktuālākais jautājums tomēr ir "Kādas prognozes?". Lielākā daļa centās izlavierēt, norādot, ka rezultāts var būt neprognozējams, bet savā ziņā arī prognozējams, lai gan principā teju neprognozējams. Vismaz Levits nebaidījās prognozēt, ka būs ilga un nogurdinoša diena, un nošāva garām, jo tikām mājās kā cilvēki pēc normāla darba laika.

Kopumā visu dienu īsti nevaru pamosties, un tikai no savas blakussēdētājas uzzinu, ka ir baigā spriedze. Laikam šī spriedze ir pilnībā iemidzinājusi manu uzmanību. Citēšu mūsu Valsts prezidentu, sakot, ka "Tas, ka matemātika eksistē, ir neapšaubāmi", un ieskicēšu vēlēšanu procesa norisi. Pirmā kārta ir tāds draudzības mačs, kur principā visi patrenējas balsot, un neviens pa īstam nezaudē. Pastāv teorētiskas iespējas kādam uzvarēt jau šajā kārtā, bet tas līdz šim atgadījies, šķiet, tikai ar Vairu Vīķi Freibergu, kura tobrīd, ceļā uz savu otro termiņu, arī bija vienīgā kandidāte. Otrā kārta ir jau bīstamāka, jo tad kāds tiešām izkrīt. Šajā gadījumā žūrija par vissliktāko šovā atzina Mārtiņa Bondara priekšnesumu, kuram abās kārtās bija pa septiņām balsīm, bet pārējiem attiecīgi šitā: Levits (24, 25), Vējonis (34, 34) un Dolgopolovs (23, 24). Pirmajā kārtā nesekmīgu atzīmi prasmēs aizpildīt vēlēšanu biļetenu saņēma seši deputāti, kas ir vismaz trīs reizes sliktāks rezultāts nekā tautai Saeimas vēlēšanās. Ar katru kārtu gan bija manāms progress, un šo kursu pēc piektās kārtas nenolika tikai viens deputāts. Sevišķi izcēlās kāds SC deputāts, kurš nobalsoja nepareizi, tad pareizi un tad atkal nepareizi. Zināšanas tomēr nav mūžīgas, un visu paturēt prātā nevar. Trešajā kārtā izkrita Dolgopolovs, bet ceturtajā - Levits. Joprojām īsti nekādu pārsteigumu, izņemot to, ka Vējonis pēdējā kārtā bija nogrābis papildu deviņas balsis, kas nozīmē, ka viņam tīri matemātiski pietrūkst vēl tikai piecu. Tikmēr Levits ar Zatleru televīzijas intervijās bija saskaņojuši liecības, norādot, ka Vienotības piesliešanās Vējoņa kandidatūrai varētu šo partiju padarīt par ZZS piedēkli un sūtīt prom pa politisko nāves taku. Piemetināšu, ka Vienotība jau no sākta gala teica, ka viņiem atšķirībā no citām partijām būs brīvais balsojums, un nevienam kāda konkrēta izvēle uzspiesta netiek.

Tālāk tiek pasludināts pusotras stundas pārtraukums, lai dotu Vējonim iespēju pa kaktiem sakļančīt vajadzīgās balsis. Pārējie tikmēr sāk vīt intrigas, kur pēkšņi uzradās tās mistiskās deviņas, un aizdomās tiek turēta opozīcija vai, precīzāk, SC, kas, protams, to pilnībā noliedz. Sākas izšķirošās kārtas gaidas, kurā būs jābalso tikai PAR vai PRET Vējoni. NA uztaisa mazu pop-up kongresiņu, kurā nolemj iespītēties un koalīcijas partneru virzīto kandidatūru neatbalstīt, raisot politikas ekspertos bažas, vai tagad nebūtu uz mutes jākrīt valdībai. Netiek arī atklāta atbilde uz jautājumu, vai Levita ģimene pēc neveiksmes joprojām viņu atbalsta. Es tikmēr jau divreiz esmu paspējus ieturēties Saeimas ēdnīcā, kur bija beidzies lasis, kas ir skumjš līmenis, bet vismaz citādi viss gaumīgi, kā pie cilvēkiem, un arī cena laba. Es pat, acu nepamirkšķinot, divas svaigi spiestās sulas izdzēru. Tikai eiro maksāja. Arī tualetes pilnīgi normālas - tīras, gaumīgas, bet bez liekas spozmes.

Loģika saka man priekšā, ka Vējonim šajā dienā nevajadzētu tikt ievēlētam, bet intuīcija tai atbild ar spītīgu: "Ievēlēs gan!". Nolemju pieslieties intuīcijai un pārstāvēt pozīciju, ka pēc desmit dienām otra prezidenta vēlēšanu tusiņa nebūs. Ja vajag pierādījumus šīm prognozēm, manā rīcībā ir personīgo čatiņu skrīnšotu metrs. Pastāv viedoklis, ka nezināmās izcelsmes deviņas balsis Vējonim uzdāvināja SC tikai tāpēc, lai būtu droši, ka neievēlēs Levitu, bet tas nenozīmē, ka viņi ar tām tik brīvi svaidīsies arī pēdējā kārtā. Tādā gadījumā viņam vajag 15 balsu, kuras viņš koalīcijā NA kongresiņa dēļ nesakļančīs nu nekā. Džokers tātad ir opozīcijas rokās. Ceru, ka tiktāl izsekojāt, jo ar šo arī garajai matemātikas daļai ir gals klāt. Tālāk viss ir vienkārši - Vējonis tiek ievēlēts ar visdrīzāk opozīcijas balsīm (to mēs droši nezinām, jo balsojums ir aizklāts, ja kas). Savu uzrunu viņš sāk ar brašu frāzi "Laikam jāierauj!", saka, ka darbosies valsts labā un, protams, pasakās par atbalstu ģimenei. Visiem acīs asaras. La finita comedia. Kas tad īsti ir Vējonis, jautāsiet? Es nezinu! Viņš kļuva īpaši atzīts pēc sava konflikta ar partijas ideoloģisko līderi Aivaru Lembergu, un tagad varētu likties, ka tā visa bija rūpīgi gatavota izrādīte, lai mēs, tautieši, pretstatītu šos abus tēlus. Ķipa, Vējonis jau nav oligarhu kalps, jo viņš taču stājās pretim pašam Lembergam! Bet varbūt tā arī nav, kas to lai tagad zina?

Preses konference atšķirībā no Zatlera pieredzes, kad Gunta Sloga viņu slānīja, vainojot pie visiem pasaules kukuļiem, noris ļoti mierīgi, īsi un adekvāti. Vienīgi Ivo Leitāns uzdrīkstas pajautāt, vai Vējoņa kungs tagad drīzāk jūtas kā dziesmā "Raimi, a tu nekad vairs nebūsi laimīgs" vai arī balādē "Raimi, sarauj, iekačā!". Nākamais Valsts prezidents abas šīs dziesmas nav dzirdējis, tāpēc no komentāra atturas. Arī tauta jau bija saspiedusi internetā gana daudz demokrātsku klikšķu, lai pie Saeimas neskandalētu, un savu jauno prezidentu pieņemtu stoiskā mierā mājās pie televizoriem. Askolds Rodins man pīpētavā izstāsta, ka ķirurgam Zatleram pirmajā Dienas intervijā drebēja rokas un svīda paduses, kā arī ir sašutis, ka nezinu, kur ir Sarkanā zāle. Bet pēc dialoga "Jūs pirmoreiz???" "Jā. Jūs nenāksiet?" "Priekš kam?" arī beidzas mūsu saruna. Vēl dzirdēju kā Ādamsons, kurš tāpat kā Gunārs Kūtris ir knipucītis, kādam kungam jautā: "Tu taču esi kasieris, neatceries?", bet nekādas citas dižas aizkulišu sarunas nesaklausījos. Man vienīgi bija aizdomas, ka Šadurskis ir pālī, bet kāds kolēģis man paskaidroja, ka viņš vienkārši "tāds ir".

Nu ko, mums ir pirmais prezidents zaļais. Kas tālāk? Pirmais prezidents zilais, protams! Atgādinu, ka praida gājiens norisinās 20. jūnijā plkst. 13:00 Vērmanes dārzā.

Raksts tapis sadarbībā ar LNT Ziņu dienestu.

Uz Guntara Rača meistarstiķi par to, kā sarakstīt skaistu hitu, bija ieradušies astoņi cilvēki. Šis cipars, pālī apgāžoties, kā zināms, simbolizē bezgalību. Ja kas, portālā Facebook savu dalību bija apstiprinājuši 110 ļaudis. Šķiet, ir īstais mirklis atklāt daudziem, kas vēl nezināja - uzspiest "Iešu" uz, ķipa, ņirdzīgu pasākumu, ja neplānojat to apmeklēt, nav asprātīgi. Ir jāatbild par saviem vārdiem - gan ikdienā izteiktiem, gan skaistā hitā izdziedātiem.

Lekcija tika iesākta ar īsu ieskatu runča Rača daiļrades vēsturē. Pirmā dziesma tapusi kopā ar Ainaru Virgu ceļā uz pāli, tāpēc tās nosaukums palicis ierakstīts vēstures mēslainē. Otrā ieturēta klasiskā Joy Division eksistenciālismā un tikusi nosaukta par "Tev šodien atļauts pakārties". Ar laiku Račs gan sapratis, ka dziesmu rakstīšana nav tik vien tāda jautra izklaide kā pakāršanās, bet arī - smags un neapmaksāts darbs. Šajā brīdī pārstāju žāvāties, jo beidzot sākam runāt par galveno - proti, naudu. Runcis Račs neslēpj, ka mēs, skaļi palasot lielāko daļu viņa dziesmu tekstu, varētu no smiekliem apgāzties un pārsist galvu. Tomēr vārdi ir labi, ja mērķis tiem labs, un hitu par sliktu mērķi nenosauksi. Vai tu zini, kas ir hits? Tas ir hits...

Račs vērīgi norāda, ka vairākos no publikā sēdošajiem ir sazīmējis mūziķus un dziesmu autorus. Tā kā esam tikai astoņi, es šausmās sastingstu - līdzīgi kā skolā, kad gripas epidēmijas patukšotas klases rindās tiek meklēts kāds, no kā pieprasīt mājasdarbu, un tev nav izpildīts. Ja nu meistars ņem un mani izsauc pie tāfeles! Šajā brīdī, šaudot acis šurpu turpu, pamanu, ka publikā ir kāds kungs ar marihuānas lapiņām izrotātu lakatiņu. Viss skaidrs - mākslinieks. Tālāk Račs sāk runāt par pasūtījumiem. Vispār tas nav nekas slikts, jo arī Bēthovens gribējis kādu Vīnes desiņu uzkost, tāpēc rukājis pēc karaļu un citu pāķu pasūtījuma. Tomēr ir pasūtījumi, kurus arī Račs gatavs par jebkuru cenu pasūtīt dirst - piemēram, ja "Latvijas gāze" liek sacerēt pantiņu, iekļaujot tajā uzņēmuma nosaukumu. Tā kā man, ņemot vērā jaunās dzīvesvietas specifiku, tas ir aktuāls temats, kladītē neviļus uzmetu rindas: "Ko tev dot var galdauts un vāze, ja istabu nesilda Latvijas gāze?". Nelielam atslodzes brīdim piedāvāšu Pita Andersona viedokli par šo tēmu:

https://www.youtube.com/watch?v=ybURnk0bHhU

Esot tikai viens augsta ranga komponists, ar kuru runcim Račam pagaidām nav izveidojusies sadarbība - Juris Kulakovs. Nesen, esot vieglā buržuāziskās filozofijas marasma varā, abi sprieduši, ka tas arī nav vajadzīgs. Tālāk uzzinām galveno, kas nepieciešams īstam hitam - kruta, atmiņā paliekoša atslēgas frāze un patskanis uz garās nots. Izcils piemērs ir meklējams dziesmas "Dzelzsgriezējs" piedziedājumā "Dzelzs-grie-zēēēēēj". No svaigākajām apvienībām uzķert šo maģisko formulu izdevies grupai "Sound Poets" dziesmā "Kalniem pāri". Ne man spriest, jo arī hitu meistara Eda Šīrana koncerta laikā es patvērumu meklēju Aminatas dvēselē, bet, manuprāt, izcili garlaicīga dziesma. "Prāta vētras" jaunajā albumā šāda frāze esot tikai viena, un to pašu viņi bezkaunīgi nospēruši no runča Rača galvas: "Es būšu tavā pusē, kad lielgabali klusē". Apbrīnojami, kā latviešu mākslinieki ir spējīgi tik trāpīgi reaģēt uz politiski saspīlētiem procesiem. Tomēr puiši vēl jauni, viss vēl priekšā. Arī par frāzēm es neņemos spriest, jo mana literatūras skolotāja mēdza domrakstu burtnīcās švīkāt niknus "frāžaini", bet atslēgu atrast ir svarīgi. To es zinu no personīgās pieredzes, jo mums ar EK nesen bija pazudusi pagalma atslēga uz miskasti. Tas radīja situāciju, kurā lielāko daļu virtuves grīdas klāja stikla pudeļu plūdi, un nevarējām tikt pie plīts, lai uzceptu ikrīta omleti.

Pienāk brīdis, kad runcis Račs nosauc sava spējīgākā pēcteča vārdu (lasīt mūža balvas pasniegšanas tembra estētikā): "Tas ir dzejnieks, par kura vārdiem ir vērts aizdomāties, tas ir cilvēks, kurš augstāk par visu vērtē iespēju būt oriģinālam. Dāmas un kungi, tas ir Ingus Bērziņš". Tas nozīmē, ka man atkal laiks šausmās meklēt patvērumu Aminatas dvēselē, bet Māris Melgalvs kapā apgriežas kājām gaisā. Tikmēr runcis Račs sāk iesaistīt savā performancē publiku, jautājot, kas latviešu mūzikā ir tāds, ko ar uguni neatradīsi citur pasaulē. Mākslinieks ar marihuānas lapiņu nimbu vikipēdijā lasījis, ka tā ir akordeona izmantošana rokmūzikā, kas atspoguļojas arī pāris "Bet bet" dziesmās. Es tomēr uzskatu, ka "Bet bet" daiļrade drīzāk pielīdzināma metāla žanram, bet Zigfrīds Muktupāvels ir mūsu pašmāju Sids Višess. Izrādās, viss tomēr ir sarežģītāk nekā izskatās, jo vienīgais mūsu pagaidām zināmais džokers pasaulīgajā kāršu kavā ir latviešu valoda, bet otra (jo džokeri vienmēr ir divi) meklējumos Račs pavada katru savu nomoda stundu. Šajā sakarā kopīgi sākam apskaust Zviedriju, jo viņiem ir izdevies izsisties ne tikai ar tādu sliktā angļu valodā dziedošo šlāgergrupu kā ABBA, bet arī - dizainu, kriminālliteratūru un Dolfu Lundgrēnu. Stulbie sociķi.

Tālāk aizrunājamies par duetu "Sandra", kurus runcis Račs nevēlas saukt par vientiešiem, jo te nav nekāds Harijs Poters un filozofu akmens, un mēs, visi tautieši, esam vienlīdzīgi. Uzzinām arī pāris pikantu stāstu no mūzikas nozares beksteidža. Piemēram, Ainars Virga un Uldis Marhilevičs savām melodijām pa vircu, lai dziesmu tekstu autors labāk saprastu garās un īsās notis, uzdziedot tādus jēdzienus kā: "Bļaģ, pīzda, nahuj, johaidī, ārprāts, dirsa". Kļūstot jau tik tuviem, seko negaidīts atklātības mirklis, un runcis Račs paziņo: "Būsim godīgi, mēs kādreiz dzīvojām Padomju Savienībā". Publikā iestājas stindzinošs kapa klusums. Lai kaut kā atvēsinātu nokaitēto atmosfēru, sākam pārrunāt, ar ko atšķiras dzejnieks no dziesmu autora. Saprotu, ka šeit ir āķis, un runcis Račs vienkārši vēlas noskaidrot, cik labi pazīstam viņa daiļradi, jo viņš taču pats dziesmā "Dievs tevi mīl" jau sniedzis atbildi uz šo jautājumu: "Dzejniekam vārdi nav jāmeklē". Turpretim dziesmu tekstu autoram tie jāprot sameklēt starp garajām un īsajām notīm.

Lekcijas beigās Račs, ne vaibstam nenoraustoties, atzīst, ka nekad nav sacerējis tekstus hip hopam. Domāju, ka tur nav, ko kaunēties, jo parasti tak hip hopa džeki paši sacer savas rīmes. Jo pārsvarā tas ir vienīgais, ko viņi vispār var demonstrēt, bet, ja uzradīsies kāds ar izteiktām vokālām dotībām, tad gan - taisnā ceļā pie Guntara Rača!

P.S. Paralēli mācību procesam tālrunī sarakstījos ar mīļoto, kuru iedvesmoju šādām gejas rindām:

"Es mācos, kā vien spēdama.
Skumstu pēc tevis un kaut kā ēdama".

Vakars beidzās ar zaudējumu, bet rīts iesākas ar uzvaru! Pirms festivāla “Uzvaras diena” apmeklējuma bijām pamatīgi nobažījušās, jo mēles melsa, ka valstī iestājies Georga lentīšu deficīts. Situāciju glābt metās tautas varonis Veiko Spolītis, ierosinot tās aizliegt vispār! Mēs tomēr esam pārāk maza valsts, lai kādu varētu diskriminēt, atstājot bez lentītes pieminekļa pakājē. Kamēr Veiko atšķirībā no Arta Pabrika vēl tikai cīnās par melno jostu demokrātijā, problēmu risinājām, lentītes vienkārši izprintējot. No krāsainā printera, jo 3D ir priekš pāķiem. Izrādās, ka bija radies pārpratums, un patiesībā valstī iestājies saspraužamo adatu deficīts. Šorīt panki un metālisti no veikaliem bija iznesuši ne tikai adatas, bet arī pārdevējus, jo uzvaras dienā nevienam nav jāstrādā. Beigās tikām glābtas, atrisinot lentīšu piespraušanas Likstu ar maziem, seksīgiem knaģīšiem. Esam tomēr dāmas.

Tas viss bija tik nogurdinoši, ka vienotas Latvijai nolēmām - esam pelnījušas kokteili b52 Vecrīgas bārā “Sakta”. Tur mūs, jautri izjožot no tualetes, sagaidīja patīkams bārmenis, kurš lūgšanu pēc diviem b52 knipucīšiem novērtēja vien ar 13 eiro. Tas gan izrādījās mazliet vairāk, nekā bija gadu kādai meitenei, ar ko kaislīgi dejojam festivāla teritorijā sastapām kādu rāmi iesilušu pusmūža pedofilu. Lai remdētu greizsirdības lēkmi, spēji novērsāmies un devāmies pēc uzvaras dienas nacionālā ēdiena - krievu šašlika. Apzināti tos iegādājāmies pie atšķirīgiem uzņēmējiem, lai bagātinātu savu garšas pieredzi un veiktu salīdzināšanas darbus. EK ietrāpīja slow food teltī, jo savu šašlika kumosu gaidīja ilgāk nekā tartaru 3 pavāru restorānā. Tomēr laiku atšķirībā no naudas lieki netērējām un brīžus pie grila pavadījām, klausoties kādas nacistes izpildītā ziņģē latviešu valodā. Ir stipri grādīgas aizdomas, ka tā pat bija tautas dziesma. Tikmēr AK pie sava šašliku stenda (nejaukt ar kardiologa Andreja Ērgļa stentu) uzzināja, ka Windows “Vista” tāpat kā “Apple” ir brends, tāpēc, runājot jebkurā mēlē, jāizrunā oriģinālvalodā: “Девушка будет “Vista” с картофелем”. Te pēkšņi izdzirdējām latviešu valodu ārpus sava monologa divatā. Protams, labākajās ārzemju festivāla tradīcijās - ja redzi kādu latvieti, uzreiz jāiet ar viņu parunāt. Balss īpašnieks diemžēl izrādījās policista kungs, bet ar mentiem - vai nu labu, vai neko, tāpēc tināmies prom. Kopumā festivāla teritorijā redzējām tikai vienu pazīstamu cilvēku - Partībomzi. Tā kā viens no otra atradāmies pāris jardu attālumā un nezinām viņa vārdu, bet kliegt “Pārtībomzīīī” nebija mūsu interesēs, diemžēl tā arī palikām mūžam nesatikušies.

Kad trināmies sastrēgumos uz festivāla ieeju, pārspriedām, vai dabūsim redzēt arī kādas stila pērles. Uz to atbildi sniedza plakāts uz blakus esošās ēkas sienas: “Kad dizains pārtop mākslā”, bet uzvaras gadskārta - modē. Vairāki cilvēki, piemēram, bija ieradušies prezidenta Vladimira Putina klātos t-kreklos. Tā kā bijām mazākumā, kautrīgi aizvilkām jaku rāvējslēdžus, noslēpjot savus topiņus ar Jāni Čaksti. Sevišķi augsti tika vērtēts stils, kuru raksturoja ar ordeņa elementiem klāta krūteža. Šādu drānu īpašnieki tika apbērti ar ziediem, skūpstiem un laba vēlējumiem, tā kā gan jau šī augstā mode drīz aizies meinstrīmā un ordeņus masveidā piedāvās veikali “Zara” un “H&M”. Tomēr vairāk uzvaras svētku dalībnieki bija nolēmuši apčubināt savus spēkratus - viens pat bija ne pa jokam pacenties un uz jumta uzmočījis tanku. Tā uzskatāma par sevišķi izsmalcinātu gaumi. Bija arī festivāla apmeklētāji, kuri uzskatīja, ka mode, mūzika un uzvara ir pārvērtēta, tāpēc bija laikus devušies pie naktsmiera. Cerams, ka nenogulēja nevienu grupu, ko bija iecerējuši dzirdēt dzīvajā.

Vairāki cilvēki apvienoja patīkamo ar nelietderīgo un svinēja ne tikai varenās Krievijas uzvaru pār Brandenburgas vārtiem, bet arī Eiropas dienu - šie kosmopolīti aktīvi atdarināja Briseles čurājošo puisīti. Sevišķi izcēlās misters, kurš, mīžot uz vārtiem, izvēlējās neparastu stratēģiju - viņš čurāja nevis starp restēm, bet gan prasmīgi trāpīja tieši tām virsū, tādejādi apšļakstot gan sevi, gan citus svētku viesus. Tā kā mēs neatbalstām nekādu Eiropas dienu, tad Briseles čurājošo puisīti neatdarinājām, bet gan apmeklējām tualeti. Piemēram, AK kabīne bija sevišķi pieprasīta - ar viņu tajā vienlaicīgi atradās arī vīna “3 graudu” pudele. Tiesa, trīdgraudnieks bija aizņēmis pisuāru, ko AK neizmantoja, tāpēc abi mierīgi varēja sadzīvot. Lielākā daļa ļaužu pulcējās tualešu karavānas malās un tur aktīvi stāvēja rindās, kamēr šīs līnijas vidū tualetes netika aizņemtas vispār. Tas, protams, liecina par svētku apmeklētāju augsto intelekta līmeni.

Lai gan Uzvaras svētku laukumā alkoholiskos dzērienus nopirkt nevarēja, gudrākos slāpes nemocīja - liela daļa svinētāju bija paņēmuši līdzi pa dzērienam. Piemēram, 2 kungi mūsu acu priekšā litru kandžas izdzēra pusstundas laikā, tādejādi ātri iegūstot sevišķu, tikai uzvarētājiem raksturīgu stāju. Dzidrais dzēriens bija tik gards, ka tas arī palīdzēja iepazīties ar meitenēm. Cieņā bija tieši stiprie dzērieni minerālūdens pudelēs, bet pamanījām arī kādu tradicionālu ģimeni ar 3 (trīs) litru alus pudeli. Kad jau devāmies mājup, pretī pa Akmens tiltu Uzvaras parka virzienā ceļoja vairākas stiprā Apinīša pudeles.

Pildspalvas paliek aizvien sliktākas, un EK rakstāmrīks, protams, izrakstījās, tāpēc notikumus uzglabājām ūdens atmiņā - ierunājām komentārus strukturētajā ūdenī un tagad, to dzerot, visu atceramies. Piemēram, to, ka uz galvenās skatuves norisinājās mūzikls par karu, kurā galvenās varones nemitīgi griezās uz riņķi, plātot rokas. Kādu brīdi vēlāk uz šīs skatuves tika izsludināts klusuma brīdis, kas noslēdzās ar uguns iedegšanos - tādejādi svinības bija ieguvušas riņķveida kompozīciju, jo sākām ar B52 uguntiņu un beidzām uz skatuves. Uz mazās skatuvītes vaļā deva kaut kādas krievu suitu sievas, turklāt viena no viņām bija nolēmusi dziesmas izpildīt kliegšanas žanrā. Jautrība sita augstu vilni, un kājas pašas cilājās - AK, piemēram, demonstrēja erotisku deju, kas ieturēta oriental stilistikā.

Lielie svētki arī neiztika bez nozīmīgu atziņu gūšanas. Noklausījāmies kādu izcilu dialogu. Piedzērušies uzvarētāji savai draudzenei Kristīnei aizrādīja, ka viņa iet pārāk ātri. Uz to dāmu akadēmiju absolvējusī Kristīne atbildēja: “Ja jūs esat tormazi, tas nenozīmē, ka arī man tādai jābūt.” To arī visiem novēlam - būt pašam sev arī tad, ja ir liels sabiedrības spiediens kļūt par tormazu. Vēl viena atziņa saistījās ar pārdomām, kā tas ir - ar lepnumu un smaidu svinēt uzvaru notikumā, kurā gājuši bojā miljoni cilvēku. Varbūt mēs turpmāk varētu svinēt arī savu individuālo uzvaru gadskārtas - kad kādam pa muti sadots, kad kāds cits nolikts pie vietas dramatiskā sadzīves konfliktā. Izbaudi uzvaras garšu!

P.S. Dienas beigās atklājām, ka AK svinības pavadījusi ar vienu bikšu staru zeķē. Tas ir kobru līmenis.

Šovakar latviešu hokejisti centās ierādīt vācu hokejistiem, kuros tīklos vēži ziemo, jo cerības tikt ceturtdaļfinālā, par spīti trim spožiem zaudējumiem pret Kanādu, Čehiju un Zviedriju, tomēr pakāsuši vēl nebijām. It kā viss rādās mums pozītīvā gaismā – Vācija šo to tomēr jau ir pakāsusi 8. maijā, vai pakāsīs arī šodien? Esmu iegādājusies turku zirnīšus, ko paniski ripināt mutē spēles saspringtākajos brīžos, iekārtojusies pie rakstāmgalda un gatava kuru katru mirkli sarosīties tuvāk ekrānam. Esmu arī apsaitējusi ceļgalus ar elastīgo saiti, lai nesatraumētu tos, lecot prieka deju par iesistu golu Brandenburgas vārtos. Vārdusakot, manis pēc tā spēle var sākties!

Protams, viss neiet tik gludi kā cerēts, un tv3play mani nolēmis uzmest šādā svarīgā brīdī. Sāku jau mazliet trakot, bet mani glābj tāda uzticama saite kā draculastream.eu. Beidzot pieslēdzos, urrā! Nu jau līdz pirmā perioda beigām atlikušas 10 minūtes, bet rezultāts – 0:0, tātad neko svarīgu nokavējusi neesmu. Ātri vien atskārstu, ka skatīties spēli ar komentāriem vācu valodā ir toll, aber langveilig, tāpēc nomainu tos pret angļu komentāriem. No šī brīža sākot, es rakstīšu amerikāņu latvietes akcentā.

Var just, ka uz Čehiju devies neviens vien Impro autobuss, jo visa halle auro “Latvijāā hujomajooo uzvarāā”, par ko, protams, neizsakāms prieks. Šie auri arī atmaksājas, jo vācu spēlētājs Hēgers (nejaukt ar Heidegers) sāk tipināt (trippin) un par to, gods kam gods, tiek noraidīts. Vārds pa vārdam, joks pa jokam un Dārzens, dabūjis labu piespēli no Daugavens, šauj pa vārtiem, bet te pēkšņi kaut kas nebijis – Latvija realizē vairākumu! Latvija spēlē spēka spēli! Latvija – lielvalsts! Latvija var! 1:0! URRĀ! Pāris minūtes vēlāk arī Benedikts Kols sāk palaist rokas un tad tās turēt pārāk tuvu pie latviešu spēlētājiem, par ko tiek noraidīts. Tomēr nesapriecāmies par ātru – zibens divreiz vienā vietā nesper, tāpēc otrs vairākums paliek neizmantots. Pirmais periods ir cauri, 1:0.

Otrais periods tikko tikai kā sācies, bet Mikelis Redlicks trāpa! 2:0! Ja tā turpināsies, mani ceļgali bez fastumgēla šovakar neiztiks. Paga, ko? Tomēr vārtus nekrietnais tiesnesis neieskaita. Sašutušie latviešu spēlētāji tomēr nepaguruši turpina pīties pa vāciešu kājām, un es jau atkal tā kā sarosos, kad ever dangerous Daugavens met, bet sarosos velti – vārstsargs noķer. Miks Indresis (ar plato e) dažas minūtes pēcāk atkal atkārto Daugavens triku – likt publikai sarosīties, un tad tikpat ātri arī atrosīties, jo nekas uz tablo nemainās. Latvijai atkal tiek spēka spēle, tomēr, kā jau minēju iepriekš – nav ko bērt cūkām pērles pie sasistas siles garu degunu, tā kā arī šis vairākums paliek neizmantots. Nepaiet ne piecas minūtes un Latvijai atkal vairākums – noraidīts Kols, šoreiz par spēles vilcināšu. Par spīti mazākumam, vācu spēlētāji mūsu laukuma pusē sākuši uzvesties vēl dominējošāk nekā Greja kungs Anasteižas fantāzijās, tāpēc arī Latvijas piektais vairākums tu-tū. Otrais periods tā arī beidzas – nekā, rezultāts joprojām 1:0.

Ļoti priecē, ka ir lietas, kas nemainās – piemēram, vienmēr klātesošs Škodas automobīlis un Blur dziesmas “Song 2” atskaņoša starplaikos. Vūūhūū! Lai prieks būtu vēl lielāks, draudzene man, neko neprasot un nesakot, pienes glāzi ar aukstu prosecco, kas ir brīnišķīgs turku zirnīšu papildinājums – to katrs gurmāns (nejaukt ar ģermāns) zina! Trešais periods manis pēc var sākties. Šķiet, ka arī Latvijas izlase pārtraukumā drusku iešāvusi prosecco, jo trešais periods sākas ar tādu patīkamu bravūru no mūsu spēlētāju puses. Bravūra tiek novērtēta arī no tiesnešu puses, un – kas tad te – Vācijai pirmais vairākums spēlē! Turklāt Sprukts noraidīts uz simttūkstoš minūtēm, nevis tikai divām. Diez ko gan neuztraucos, jo mazākums, līdzās kārkliem un biezpiena sieriņam Kārums, ir katram latvietim šūpulī ielikts. Arī tad, kad Vācija realizē vairākumu, es turpinu neuztraukties, jo blakus kārkliem, Kārumam, mazākumam, šūpulī ir ielikta arī rezignēta attieksme pret notiekošo. Uzreiz noraujam arī nākamo mazākumu, jo pārāk daudz spēlētāju uz ledus, bet – kā jau minēju – zīle rokā nav mednis kokā, tāpēc arī Vācija, protams, otro vairākumu neīsteno. Īsajā reklāmas pauzītē ledushallē skan grupas Aqua superhīts “Barbie Girl”. Tik laba mūzika, ka kļūst arvien grūtāk nesākt trīties. Pēdējās desmit minūtēs, liekas, esam tā kā drusku atguvušies, taču Daugavens drošsirdība mums gandrīz izmaksā vēl vienu zaudētu golu. Cik labi tomēr, ka gandrīz neskaitās! Nu jau pēdējā piecminūte. Sotnieks tik dusmīgs, ka apgāž Masaļska vārtus. URRĀ! KAUTIŅŠ! Tiesa, tas ilgst apmēram četras sekundes, jo neviens negrib riskēt ar noraidījuma noraušanu. Mēģinu atcerēties, kas bija galvenais – uzvarēt vai piedalīties, taču manu apceri pārtrauc Plahtes kontroversiālais šaviens pa Masaļska vārtiem, kas aptur spēli, jo tiesnešiem jāiet skatīties atkārtojuma viģiki. Jap, ieskaitīts. 1:2. Sajūta gan vairāk līdzinās, ka 1:21. Divas minūtes līdz spēles beigām. Magical stuff from team Germany, kā saka Amerikā, jo spēle tā arī beidzas, un ar to arī būtībā beidzas cerības par ceturtdaļfinālu.

Šī diena vēsturē ir iegājusi ne tikai ar Vācijas nedienām 2. Pasaules kara izskaņā, bet arī ar Šona Konerija debiju Džeimsa Bonda lomā filmā “Dr. No”. Redz, otrs fakts tomēr izrādījās būtiskāks. Vispār jāsaka, ka hokejs - tas ir jaunais futbols! Kā nekad nav īsti gājis vienā, tā arī otrā pasācis neiet. Bet ko nu skumsim piektdienas vakarā? Kā latviešu paruna māca – labāk iesim to rūgtumu noskalot.

Jau izsenis bijām uzaicinātas apmeklēt Latvijas Zaļās partijas kongresu, taču beigās šo ielūgumu izmetām miskastē, jo no kolēģes Ināras Egles uzzinājām, ka tajā pašā laikā norisinās arī “No sirds Latvijai” kongress, ko viņi gan sauc par kopsapulci, jo tā arī nav spējuši vienoties, vai vārds “kongress” jāraksta ar vienu vai diviem s. Nolēmām caur Sudrabas birzi iet, jo par ko tad varētu parēkt Zaļās partijas kongresā? Par Vējoņa akcentu? Nē, paldies.

Sirdslatvieši bija mācījušies no savām kļūdām un, lai izvairītos no pārmetumiem par pārlieku lielu saistību ar numeroloģiju, kopsapulces programmā nav norādījuši nekādus laikus. Kā būs, tā būs. Pats pirmais iespaids par pasākumu bija ļoti pozitīvs – mūs sagaidīja kungs, kurš laipni norādīja, kur jāiet, kā arī zālē bija atsevišķi dīvāniņi žurnālistiem, kur gan mums klātu piesēdās kāds pensionārs, kurš aizrādīja mums par to, ka nepiedalāmies balsojumos. Tas viņam lika domāt, ka esam dabūjušas darbu novērotāju vakancē. Kāda viņam vispār starpība? Mēs viņam prasām, cik viņam liela pensija? Pensijas jautājums vispār bija pats būtiskākais, jo vidējais delegātu vecums bija 240 gadu.

Ir zināms, ka partijai “No sirds Latvijai” ir divas lokomotīves – Sudrabas kundze un Kūtra kungs. Ikvienam jāzina, ka tas ir dirsā, jo vienam vilcienam nedrīkst būt vairākas lokomatīves. Ja ar pirmo viss tā kā skaidrs, tad ar otro netiekam gudras – kongresā saskaitām vismaz trīs personāžus, kas aizdomīgi līdzinās bijušajam Satversmes tiesas tiesnesim. Tas nekas, jo, kā liecina latviešu tautas folklora, Kūtrus skaita pavasarī, bet īsto var atpazīt pēc tā, ka viņš ir pilnīgs knipucītis. Tiešām kniepadatas lielumā.

Kongresu atklāj Latvijas valsts himna, kuras pavadījumu labākajās nacionālā romantisma un zaļumbaļļu tradīcijās izpilda Arvīds Platpers ar akordeonu. Tālāk seko Ingunas uzruna, kura, gods kam gods, šoreiz demonstrē pat diezgan normālu seju. Literatūras gada balvas gaidās viņa savu emocionāli piesātināto un izcili poētisko priekšnesumu sāk ar gejas rindām no kāda Lieldienu apsveikuma, kuru saņēmusi, dārzā šūpojoties un draiski ripinot oliņas. Izklausās gan, ka šo runu viņa pirmoreiz izlasījusi, no rīta zīmola “Panda” taksometrā šaujot uz kongresa norises vietu – pieczvaigžņu viesnīcu “Merkurs”.

3.vidusskolas direktors Andris Priekulis savu runu teic Windows Media Playerī, turklāt sākumā tas notiek bez skaņas, kas izraisa vairākkārtējas ovācijas. Publikai runa patika tik ļoti, ka mirkli tika apsvērta doma to likt uz repeat forever.

Protams, partija nevar sastāvēt tikai no lokomotīvēm vien – kopsapulcē izceļas arī vairāki lopu vagoni, kas Gunāram Kūtrim te liek smiet, te – šausmās nodurt acis, bet citu reizi aizrādīt, ka biedru sniegtie statūtu grozījumi diemžēl ir pretlikumīgi. Viens no ievērojamākajiem pārmaiņu tīkotājiem ir Drandes kungs, kurš ir iesniedzis apmēram trešdaļu no visiem kopskaitā 78 priekšlikumiem. Ja šobrīd Latvijā ir nūjotāju federācija, tad Drandes kungs būtu pelnījis kļūt par tās priekšsēdi, jo visu kongresa laiku popularizēja šo sporta veidu – apmēram 10 reižu viņš devās debatēt, vienā rokā vicinot abas nūjas, bet pārtraukumā un citas biedrenes runas laikā braši nodarbojās ar šurpu turpu nūjošanu iekštelpās. Nūjas neapšaubāmi varētu kļūt par partijas simbolu, jo mirklī, kad šis kungs stāstīja par 500 tiesnešiem, kas melojot katru nedēļu, nūjas dramatiski apgāzās.

Šo spraigo momentu garām palaida EK, jo bija devusies uz tirdzniecības centru “Origo” apēst kebabu. Te arī nonākam pie traģiskā kongresa cienasta – abas autores (EK un AK) bija spiestas uz maiņām doties ieturēt pusdienas citur, jo Sirdslatvieši nezina, ka paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Kafijas pauze bija paredzēta tikai pēc 3 stundu vāvuļošanas, turklāt uz visu baru bija tikai 2 paplātes ar kaut kādiem cepumiņiem un sīkām bulkām. Tostarp bija arī tāda bulka ar sieru un speķi, no kuras bišķiņ rāva uz augšu. Partija bija nolēmusi arī neatbalstīt Latvijas lopkopjus, jo pie kafijas netika piedāvāts piens. Iespējams, apkalpojošais personāls tomēr izdzirdēja Texxxtu spriedumu un, sākoties otrajam cēlienam, tomēr bija izdevies pa visu viesnīcu salasīt vienu piena krūciņu. Labi, mums jau nekas, bet tomēr šāds cienasts jāuzskata par necieņu pret tiem partijas biedriem, kas braukuši no Liepājas un brokastojuši septiņos no rīta. Diemžēl otro izrādes cēlienu pavadīja nemitīga vēderu burkšķēšana. Pat bomzīgajā Naciķu kongresā pirms darba tika pasniegta kāda sažuvusi bulciņa, un izsalkušākie no eglītes varēja noskrapstināt pa piparkūkai. Un vispār ir pienācis laiks atvainoties “Vienotībai” par to, ka reiz apsmējām viņu cepumus – kopumā tomēr cienasts Solvitas kongresā bija lielisks. I zivtiņa, i gaļiņa, i pieniņš!

Runāt par uzkodām nav iespējams, nepieminot arī tualetes. Viena no tualetēm bija abiem dzimumiem kopīga, turklāt apveltīta ar lielisku ekstru – krāsainu dīvānu pārbagātu lounge zonu pie ieejas. Otrā tualetē ceļa galā dzimumiem tomēr bija jāšķiras, sievietēm dodoties uz telpu baltā, bet vīriešiem – melnā krāsā. Gods kam gods, jau neilgu laiku pēc kopsapulces sākuma visu podu malas bija sirsnīgi apmīztas. Kādu neparastu atgadījumu dalītajā dzimumu tualetē piedzīvoja AK, kura iegāja priekštelpā tieši brīdī, kad kāds padzīvojis kungs devās laukā no sieviešu biedrības nama baltās zāles. Viņu ieraudzījis, kungs kautrīgi nodūra acis un ieslēdzās atpakaļ tualetē, no kuras vēl tikko, kā viss liecināja, bija gribējis izkļūt.

Izrādās, Lieldienu apsveikumi nav vienīgās gejas rindas, kas ir Sudrabas kundzes grāmatu plauktā, tāpēc turpmākajās uzrunās viņa paspēj citēt arī Reini Kaudzīti un Zentu Mauriņu. Kūtra kungs tikmēr savu sakāmo sāk ar sakrālu un pareizticīgu frāzi par to, ka sarunām jābūt dažādām. Tieši tā! Tāpat kā dzimumiem laulātā pārī, tāpat uzturam un arī zeķēm, galu galā. Ja Sudrabas runas tiek ieturētas vairāk tīrās Saeimas kritikas garā, tad Kūtris vien nebeidz lielīties ar sasniegto. Visvairāk jau ar to, ka Saeimā viņus, nosirdslatviešus, uztver kā saprātīgus cilvēkus, nevis kaut kādus caurkritušus aktierīšus. Savukārt Šimfas kundze norādīja, ka Sirdslatvieši neizkusīs kā tāds vakarējais sniegs, jo Saeimā partija tiek uztverta kā cietais rieksts. Viņa arī atklāj galveno partijas noslēpumu: “Par mums nekad nevar būt drošs.” Vairāki partijas biedri arī runās uzsvēra, ka viņu atšķirības zīme esot nākšana Saeimā ar lozungu “Vajag pārmaiņas!”. Citas partijas gan parasti vēršas pie tautas ar atklātu paziņojumu, ka pārmaiņas viņiem nav prātā, vienkārši gribas kopā ar citiem pastrādāt tāpat kā līdz šim. Sevišķs naids partijas rindās vērojams ne tikai vienam pret otru, bet arī partiju “Vienotība” un žurnālistiem, kuru ēteru laiki ir jau minētās lielpartijas izpirkti ar vēl lielāku pārliecību nekā nocenota desa un blūzes Stockmann Trakajās dienās.

Diskusijās par statūtu maiņām visbiežāk lietotais arguments ir “Bet tas jau ir rakstīts likumā” – tas tiek izmantots, lai atbalstītu izmaiņas, kā arī lai tās atzītu par bezjēdzīgām. Vienlīdz labi der gan arguments “Tas ir likums, tāpēc drošības pēc jāiekļauj arī statūtos”, gan “tas jau ir likums, tāpēc nav jēgas to iekļaut statūtos”. Tā, piemēram, kāds visnotaļ saprātīgs džeks sarkanā džemperī atzīst, ka varbūt nav baigās jēgas norādīt, ka nāves gadījumā tiek izbeigta cilvēka darbība partijā. Viņam piekrīt Gunārs Kūtris. Viņi arī bija vienīgie, kas ilgstoši un pārliecinoši izrādīja Homo sapiens sugas pazīmes. Toties ar negaidītām veiksmes, prāta un intuīcijas spējām izcēlās Jelgavas nodaļas vadītāja Varslavānes kundze, kura nesaprata, kāpēc partijai būtu vajadzīgs ģenerālsekretārs, kas tas vispār ir un ar ko šī vakance atšķiras no partijas priekšsēdētāja. Arī, lai saprastu atšķirību starp zaļajām un sarkanajām balsošanas kartītēm, partijas biedriem vajadzīgas vien minūtes 30 jeb aptuveni 40 grozījumi partijas statūtos. Kāds kungs sūnu ciema zaļā kreklā uzsāk savu runu: “Ar taisnību tālu netiksi, tāpēc es ar prieku runāju par šo rezolūciju."” Viņš aicina maigi ar sētas mietu no partijas izdzīt vēlēšanu kampaņas vadītāju, kurš par 700 štukām eiriku Saeimā iebīdījis vien septiņus purnus. Tas nekas, jo, lai nu ko, bet izslēgt vai aizbiedēt no partijas savus biedrus “No sirds Latvijai” prot labi. Tiesa, nezinām, ar kādu mietu tādā gadījumā savu kampaņas vadītāju būtu jāslānī partijai “Latvijas attīstībai”.

Partijas rezolūcijā galvenais punkts ir “No sirds Latvijai” prezidenta kandidāts. Sākotnēji lemts, ka tai jābūt Ingūnai Sudrabai, bet izceļas diskusijas, kurās tiek pausts viedoklis, ka labāk lai Ingūna paliek Latvijā (bet prezidents, kā zināms, pārvietojas starp kalniem un jūru citās zemēs). Biedrs Jānis Grabovskis aicina par prezidentu virzīt Gunāru Kūtri, jo viņš netikšot locīts. Grabovska kungs arī nebaidās sākt ar sevi un, ja gadījumā Kūtra kungs negrib pieņemt prezidenta vakanci, Grabovskis ir pats gatavs to pieņemt, jo viņš pats esot nolauzis 18 gadu un viņam esot iespaidīgs vārds. Nav īsti skaidrs, ko viņš tieši tos 18 gadus ir lauzis. Iespējams, viņš vienkārši vēlējās uzsvērt, ka ir pilngadīgs. Katram ir savs viedoklis par iespējamo prezidenta kandidātu, bet skaidrs ir viens – bez šaubām prezidenta portfelis tiks tieši šai partijai. Kaut arī jau gatavā rezolūcijā rakstīts, ka par prezidenti jākļūst Sudrabas kundzei, viņa tomēr nolemj visus uzmest un paziņo, ka viņai tā Rīgas pils simt gadu nav vajadzīga un lai tur iet tas Kūtris. Par šo rezolūciju tiek balsots nevis ar mandātiem, bet gan ar aplausiem – tieši kā Ventspils Muzikālajā bankā! Kūtris ar 78 decibeliem uzvar. Urrā!

Aplūkūjot kopsapulces programmiņu, nekavējoties sazinājāmies ar Stand-up Musiqq menedžeri Edgaru Bāliņu, lai norādītu, ka partijas revīzijas komisijā ir kāda kundze ar uzvārdu Bāliņa. Īstenībā tas nekas – EK vēl aizvien nespēj atgūties no tā, ka beigās Sirdslatviešu ētikas komisijā ievēlēts kāds Pēteris Kolāts. No tā droši vien nekad neattapsies “Dienas” žurnālists Atis Rozentāls – viņš, uzzinot šos jaunumus, apkārt vērās ar tik lielām acīm, ka ar viņu varētu sacensties tikai pati Ingūna Sudraba. Tāpēc Atim sirsnīgi iesakām partijā iestāties. Galu galā viņam būtu milzīgas iespējas iekļūt partijas gudrāko cilvēku top3.

Labdien! Mani sauc Sandra, un pērnā gada nogalē mani atlaida no Textiem par dzeršanu. Kolēģi gan netur ļaunu un devuši man iespēju pierādīt sev un citiem, ka šo mēnešu laikā esmu rehabilitējusies un kļuvusi par labāku cilvēku. Paldies viņiem par to! Neņemiet ļaunā, ja tālāk rakstītajā iemaldījusies kāda druķene – tas no uztraukuma, jo starp atgriešanos un determinētu izgāšanos lielākoties atrodas vienādības zīme.

Kurš šobrīd ir pie TV3 stūres? Vēlos sabārt, jo attiecīgā televīzija absolūti neciena savu skatītāju laiku. Biju ieplānojusi vakarā noskatīties šovu “Pabriks dejo”, bet man ne prātā nebija ienācis, ka tam nāksies atvēlēt trīs ar pusi stundas. Trīs ar pusi stundas! Tas ir vienkārši skandāls. Pie reizes vēlos arī mazliet sabārt Jāni Āmani un Maiju Silovu. Nezinu, kā Jānis to panāk, bet viņš ļoti ātri un iedarbīgi spēj atstāt padlas iespaidu. Maija tikmēr rada sajūtu, ka tā vietā, lai apmeklētu publiskās runas nodarbības, viņa ir ilgstoši apmeklējusi bērnudārzu, kur no audzinātajas arī iemācījusies visas iespējamās intonācijas. Nekā persONīga, tā vienkārši tāda tīrā prāta (t.i. mana prāta) kritika, ko vajag ņemt vērā, nevis pie sirds.

Vakara galvenais varonis Artis Pabriks nav no tiem cilvēkiem, kas vadās pēc “ka tik ielikt” principa. To vislabāk var manīt viņa tvitera kontā, kur komati ir reti novērojama parādība. Tas atspoguļojās arī uz deju grīdas, jo savai partnerei dejā Agitai Mironovai viņš diez ko neielika. Nevaru gan noliegt, ka biju uz mutes par Arta mūzikas izvēli – Siksto Rodrigesa dziesmu “I wonder”, kā lirika bija arī iztulkota latviski par godu visiem tiem skatītājiem, kas ar angļu valodu nav uz mēs (“Es brīnos, es brīnos, tu ne?”). Artis pat bija sagatavojis mazu referētu par to, kas tas Rodrigess vispār tāds ir. Cepuri nost! Tiesa, tas radīja nepamatotas cerības, ka konkursanti arī džaivos pie visādām indie himnām, bet tā diemžēl nenotika, un mums nācās samierināties ar mambo numur pieci.

Pēc Pabrika dejas Maija rosina arī pārējos iedvesmoties no mūsu Eiroparlamentārieša, kurš nule kā esot parādījis, ka vienmēr esot izvēles iespējas. Jāsliecas piekrist, jo tomēr kurš katrs pērn negribēja par premjeru, bet šogad – dejot ar zvaigzni. Izvēles iespējas vienmēr ir! Pabriks pievienojas žūrijai, kurā atrodas arī viņa jau minētā deju partnere un vēl divi džubāri, un īstais konkurss var sākties. Te man ir obligāti jāpiemin, ka šī ir pirmā (un, cerams, pēdējā) reize, kad skatos šo raidījumu, tāpēc attiekšos pret tālāk redzēto kā vienreizēju parādību.

Pirmo pāri veido biznesa analītiķis un Latvijas lepnums Mārtiņš Oliņš (slavenība) un Ilze Jankovska (dejotāja). Viņi savu deju, pasadobli, velta dzīvnieku aizsardzībai (tomēr rada aizdomas, ka ar dzīvniekiem tiek domātas tādas pūkainas radības kā suņi un kaķi, nevis arī, piemēram, govis un vistas). Pat man, labai dejotājai, ir jāatzīst, ka viņu uznāciens ir diezgan crazy awesome sick shit. Žūrijas loceklis Artis Pabriks, šķiet, sajutis manus pirmītējos pārmetumus nolēmis beidzot ko ielikt – desmitnieku! Es personīgi liktu 8, bet tas tā.

Otrais pāris sastāv no Lienes Greifānes (slavenība) un Viktora Haritonova (dejotājs). Viņi dejo lēno valsi un velta to visiem cilvēkiem, kas cīnās ar kādu slimību. Man, atklāti sakot, ir diezgan grūti iztēloties, kā tieši lēnais valsis varētu iedvesmot uz cīņu ar vēzi, piemēram, bet nu katram jau savs. Pabriks novērtē deju ar astotnieku, komentējot to ar vārdiem: “Vienmēr vieglāk dejot vienam, nekā diviem.” ZELTA VĀRDI! Tā tiešām ir, es to arī no pieredzes varu teikt. Atzīmes dejotājus diezko neiepriecina – Liene kļūst tik bēdīga, ka es ieteiktu viņai savu skatuves vārdu no Candy nomainīt uz Crush. Es ieliku 5.

Kā trešie uzstājas Diāna Kubasova (slavenība) un Kārlis Kemlers (dejotājs). Samba, ko abi tūliņ dejos, tiek veltīta, šķiet, Diānas skaistumkopšanas procedūrām un poliglotismam. Artis Pabriks atkal ieliek astotnieku, bet es – tikai 3. Neesmu barga vērtētāja, vienkārši tā deja tiešām ir diezgan vļēēāh, un ko man, melot?

Ceturtais pāris, Gints Grāvelis (slavenība) un Jeļena Tarana (dejotāja), dejo valsi, ko velta visiem, kas ir iemīlējušies. Nav visinteresantākā deja pasaulē, bet man pat tīri labi patīk un Pabrikam arī – viņš dod deviņi, es lieku 7. Šajā brīdī arī uzzinu, ka pie Sokolova raidījumā viesojas meitene, kas savu klitoru sauc par kliktoru. No visiem vārdiem, kas man pašai nebūtu ienākuši prātā, šo cienu visvairāk. Kliktors. Vienkārši ģeniāli.

Pēdējais pāris ir Evija Skulte (slavenība) un Raimonds Andersons (dejotājs). Nezinu, kam viņi velta savu pasadobli – varbūt gvakamolei – bet man ļoti patīk, nopietni. Pabrikam nepatīk mūzika, jo pārāk maršīga, tomēr Pabrika nepatika un mana patika nozīmē identisku vērtējumu – no mums katra pa 8. Manējais 8 gan draud apgāzties un pārvērsties par bezgalību, jo tikai tagad aptveru, ka konkurss vēl nebūt nav galā un sekos arī otrais deju raunds.

Pirms otrā raunda sākuma uzstājas kaut kādi sveši cilvēki ar brazīļu deju zouk, kas ir lambadas meitiņa. Maija un Jānis izspēlē visādas teātra sporta cienīgas etīdes un dažbrīd liek man no tā kaunā tvīkt. Nē, nopietni – es ticu, ka viņi abi ir labi cilvēki, bet nu bļē kurš gadsimts, kā tā var runāt, kā tā var uzvesties?! Ja tas skaitās normāli, es gribu būt jukusi.

Otrais raunds tātad. Pāru secība atkal tāda pati. Kā pirmie Mārtiņš Oliņš ar partneri dejo tango. Pabriks atkal liek desmit. Aiz viņiem Liene CandyCrush ar kungu ča ča ča. Pabriks – vienīgais no visas žūrijas! - ieliek deviņi, kamēr pārējie pa desmitniekiem. Kā var būt tik kritisks cilvēks. Es, piemēram, piekrītu žūrijai un liktu 9, bet tas tā. Diāna ar savu partneri arī uztango, no Pabrika tiek astoņi un Aristoteļa cienīga padoms par liela mākslinieka un lielas pauzes savstarpējo korelāciju. Grāvelis ar dāmu dejo džaivu tik enerģiski, ka saplēš sev žaketi. Par to Pabriks viņam dod devītnieku un ieteikumu kļūt par Pīta Andersona piedejotāju. Būtībā Pabriks viņam iesaka doties uz Rimi. Evija Skulte ar savu foršo partneri dejo fokstrotu, Pabrikam tas so so, tāpēc viņš vērtē ar astotnieku, kas, kā jau paspējāt ielāgot, Pabrika izpratnē par 10 ballu sistēmu ir zemākā iespējamā atzīme.

It kā varētu domāt, ka nu gan viss, bet neesiet naivi. Maija saka, ka tagad būs eksāmens, turklāt tik sarežģīts, ka no tā visiem būs šokiņš (sic!). Katram pārim tagad būs spontāni jādejo pie mūzikas, kas atsāks skanēt, izmantojot kaut kādu random priekšmetu. Protams, ne mūziku, ne priekšmetu neizvēlas dejotāji paši – tas viss tiek viņiem piešķirts. Tā Evija Skulte attopas ar bērnu ratiņiem, Mārtiņš Oliņš ar pirtnieka slotu un cepuri, un Ojāra Grīnberga slavenāko gabalu, Lienei tiek žāvēta vista, Diānai – dušas cepure un pati duša arī, bet Grāvelim pie Queen jādejo ar putekļsūcēju. Kaut kāds vājprāts, vārdusakot. Žūrija nolemj, ka ar uzdevumu vislabāk tikuši galā Gints, Evija un Diāna, tāpēc katram pa pluspunktam.

BEIDZOT sākas balsu skaitīšana. Ļe ļe ļe, tri rubļe, Diāna Kubasova ar Kārli Kemleru paliek pēdējie, tāpēc bye bye. Nākamnedēļ pusfināls, bet tajā vairs nebūs klātesošs Artis Pabriks, tāpēc – kāda atšķirība?

Neziņu - "Mīl vai nemīl? Gribi būt miljonārs? Vai esi gudrāks par piektklasnieku?" u.tml. - Latvijas šovu nozarē beidzot ir nomainījusi patīkama apņēmība: "Precos ar svešinieku!". Nav gan arī tā, ka kāzu tēma līdz šim pie mums būtu bijusi pilnīgi neaparts lauciņš. Piemēram, 2010. gadā norisinājās šovs ar nosaukumu "Maģiskās kāzas Molā", kurā desmit žūrijas atlasi izturējuši pāri tika pie tā goda Vislatvijas acu priekšā apprecēties lielveikalā. Tiesa, šie cilvēki diemžēl bija ne tikai iepriekš pazīstami, bet vairāk vai mazāk uzskatīja sevi arī par pāri. Jau vēlāk pie Latvijas izklaides zvaigžņotajām debesīm parādījās vēl viens šovs ar kāzu un reizē neziņas pieskaņu "Precamies?", kurā Binnija ar pavadonēm riņķoja pa orbītu kā prazdamas, lai pierunātu laulāties iepriekš nepazīstamus cilvēkus. Tiesa, laulības nebija obligāta prasība, un te tāpat kā skolā - kas nav obligāti, tas arī nav jādara, tāpēc neviens, neskaitot Binniju pašu, tā arī neapprecējās. Vislabākā šova daļa bija iespēja pasniegt otram dāvanu - piemēram, kolažu no savām fotogrāfijām, ko piekārt mājās pie sienas, lai varētu vienmēr atcerēties, kā izskatījās cilvēks, ko neesi gribējis precēt.

Bet te nu beidzot mums ir ne tikai kārtīgs, draivīgs šovs, bet reizē arī sociāls eksperiments - izdosies vai neizdosies laulība diviem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Uzreiz skaidrs, ka likmes nav sevišķi augstas, jo 70% ģimeņu Latvijā šķiras, bet - jānožēlo taču ir neizdarītais, nevis izdarītais! Bija arī aizdomas, ka šovam nepieteiksies neviens vai labākajā gadījumā vien kāds bariņš cerību pilnu nelegālo imigrantu, jo tomēr - kāzas?! Kurš gadsimts? Normāls, moderns mūsdienu cilvēks neprecas tikpat lielā mērā kā neabonē draugiem.lv statistiku, jo ir pienācis laiks jaunai ērai - Tinder un kopdzīves reģistrēšanai! Tomēr izrādījās, ka Rietumeiropas vēsmas pie mums vēl ir bērnu autiņos, jo šovam pieteicās 300+ džeku un 400+ meiteņu. Ekspertu komisija strādāja vaiga sviedros, lai no šī bagātīgā izejmateriāla atlasītu, viņuprāt, saderīgākos un saticīgākos pārus. Komisijas sastāvā tika iekļauti Latvijas profesiju elites spilgtākie pārstāvji - psiholoģe, seksoloģe, antropoloģe un mācītājs. Baznīca šovā visdrīzāk iesaistījusies, vēloties būt laikmetīga - sākumā gan jau teica: "Laulāt svešus cilvēkus? Ko jūs iedomājaties?", bet tad salūza pret tādiem argumentiem kā (citēju): "Kas jums visu laiku ir? Beidziet reiz stāvēt malā, sekojiet mūsdienu tendencēm! Paskat, viens jūsējais piedalījās šovā "Divas zvaigznes", normāls džeks, ar gariem matiem, cilvēkiem ļoti patika. Šis šovs visiem atklās, ka laulības nav nekas traks, turklāt - mūsdienās cilvēki saiet kopā kaislību vadīti, tad liesma abu starpā dziest, ģimene jūk, bērni cieš. Ir pienācis laiks mācīties labāko no vēstures un citu kultūru pieredzes - divu cilvēku kopdzīves pamatā ir jābūt racionāliem, izskaitļojamiem iemesliem!". Vispār tas šovu pārstāvis vēl ilgi runāja, bet visu es necitēšu. Galvenais jau ir pateikts - mācītājs piekrita, ka laulāt savstarpēji nepazīstamus cilvēkus tiešām ir ok.

Pagaidām internetā pieejamas trīs šova epizodes - pirmo es skatījos, tā teikt, ar vienu aci, šķirstot jaunāko presi, otru uzliku, ejot gulēt, bet uzreiz arī aizmigu, trešo (hronoloģiski - otro), gods kam gods, noskatījos pilnībā. Visiem sešiem šovu dalībniekiem ir vidēji 25 gadi, visi izskatās normāli - pēc cilvēkiem. Sākumā intervijās viņiem jāatklāj savas sajūtas par to, vai cilvēks, ko viņi nekad nav redzējuši, izrādīsies piemērots kopdzīvei, vai tomēr ne. Zandai, kuru eksperti salikuši pārī ar Uģi, ir sajūta, ka svešinieks tiešām būs viņas ābola otra pusīte. Meitene arī vaļsirdīgi atklāj, ka gribētu topošo vīru iepazīt tuvāk un uzzināt, kas viņš par cilvēku. Esmu ļoti empātisks cilvēks, tāpēc spēju viņu šajā jautājumā saprast. Turklāt Uģis man uzreiz iepatīkas, jo, apcerot, kādā tieši tonī teiks liktenīgo "Jā", tur rokās līdz pusei pilnu (esmu optimistisks cilvēks!) viskija glāzi. Lai raksturotu Zandu, vienkārši citēšu viņas brāļa teikto: "Viennozīmīgi traka!". Daļu otra pāra veido džeks vārdā Ulvis, kura radiniece pirms brauciena pie altāra viņam jautā, ko iesāks, ja līgava būs pārāk apaļīga. Šeit puisim pēc atbildes rokā nav jāmeklē, jo viņš tomēr ir fitnesa treneris - phe, easy money, sastādīs programmu un liks notievēt! Mazliet pasteigšos notikumiem pa priekšu, bet trešajā sērijā Ulvis konstatēs, ka viņa sieva ir nevis resna, bet pārlieku mākslinieciska, tāpēc vedīs viņu iepirkties. Lielveikals tātad ir labākais ceļš kā izsist no cilvēka laukā līdz mielēm kaitinošo mākslinieciskumu. Puisis arī uzskata, ka būtu necienīgi līgavai pie altāra uzsist pa plecu, tāpēc ir apņēmības pilns ar viņu pēc gredzenu mīšanas nosūkties. Operatoram toties ļoti patīk Ulvja kurpes - tās raidījumā var aplūkot trīs dažādos rakursos, vienreiz arī blakus spilvenam. Par trešo pāri - Zaigu un Raimondu - man nav daudz, ko teikt, normāli cilvēki kopumā.

Pēc dalībnieku pārdomām beidzot seko šova galvenais notikums - kāzu ceremonijas - , kuru laikā visiem svēti jāsolās nekad nešķirties. Man vislabāk patika Zandas un Uģa kāzas, jo tajās līgava lepni izkāpa no lifta. Tas ir tieši tas, ko pārdrošākajos sapņos esmu iecerējusi arī savām kāzām. Lai skatīties uz dalībniekiem nebūtu pārāk vientuļi, ar komentāriem par notiekošo iesaistās arī jau minētie šova eksperti. Viņi ir satikušies Nacionālajā bibliotēkā un stāv pie tās lielās grāmatu sienas, kas laikam tiecas simbolizēt, ka viņi visi ir ļoti, ļoti gudri. Antropoloģes kundze manas aizdomas tikai apstiprina, sakot tā: "Lai kopdzīve izdotos, pārim kopā jādara lietas. Piemēram, jātaisa neparasti foto vai jālēkā ar gumijām". Pēc pieredzes zinu, ka abi minētie tiešām ir iecienīti hobiji Latvijas pāru vidū. Mācītājs tikmēr atklāj, ka bez cilvēku pasaules eksistē arī dievu un eņģeļu pasaule, bet es tā līdz galam nesapratu, ko viņš ar to gribēja teikt un kur galu galā atrodas dēmonu pasaule. Seksoloģe pasaka vien to, ka sekss laulībā nav galvenais, un tiek momentā atlaista no darba savā seksoloģijas uzņēmumā. Psiholoģe nesaka neko, jo viņa ir pieradusi, ka tad, ja grib normāli nopelnīt, runāt ir jāļauj klientiem.

Tagad - pats galvenais - kā tad nu visi nosūcās! Ulvis bija salielījies ne pa tēmu un iedeva tik vārgu buču uz vaiga, ka labāk tiešām būtu bijis līgavu draudzīgi iedunkāt. Raimondam ar Zaigu bija normāls, īss skūpsts uz lūpām, bet Uģis ar Zandu tika vistuvāk franču skūpstam, tāpēc es viņiem piešķiru veikala Sexy Style goda medaljonu ar trīs dažādiem režīmiem. Pēc ceremonijas likumsakarīgi ir afterpārtijs ar romantiskām dejām un sanākušo viesu novēlējumiem, no kuriem daži skan apmēram šādi: "Kaut kāds potenciāls jau tur ir" vai "Visus simt procentus nedodu, bet pa kādiem 87 jums varētu izdoties". Iespējams, esmu pārāk romantiska būtne, bet es nezinu, vai tās ir frāzes, kuras gribētu dzirdēt savās kāzās. Par laimi man, tās arī nedzirdēšu, jo kā normāls cilvēks plānoju reģistrēt kopdzīvi. Jāizdomā tikai, kā šajā procesā ieintegrēt jau izsenis izsapņoto izkāpšanu no lifta. Antropoloģe uzskata, ka pirmajā naktī pāriem seksa nebūs, jo viņi pārāk maz pazīst viens otru. Laikam par gadījuma sakariem neko nav dzirdējusi, dā! Zaiga tomēr ir cerību pilna un pieļauj tuvības iespējamību. Diemžēl viņas cerības nepiepildās, jo Raimonds ir prātīgs puisis un nevēlas neko sasteigt. Antropoloģe tikmēr nāk klajā ar vēl kādu pārsteidzošu atziņu - it kā esot tā, ka kopā dzīvojoši cilvēki, gadiem ejot, tikai satuvinās. Nu nezinu, es jau to tik apņēmīgi neapgalvotu, bet tā kā neesmu antropoloģe, manu viedokli neviens arī neprasa. Pēc tikumīgās kāzu nakts pāriem ir paredzēts doties ceļojumā - Ulvja un mākslinieciskās meitenes gadījumā - uz Igauniju, bet tad ar prāmi uz mīlestības pilsētu - Helsinkiem. Kopumā visu pāru vienojošais elements raidījumā bija nevis pārsteigums par izvēlēto partneri, bet gan to, ka visi cilvēki uz viņiem skatās. Tas tiešām šoviem un kāzām parasti ir pilnīgi neraksturīgi.

Kopumā šovs man mācīja, ka jānovērtē to, kas tev ir. Tai skaitā mīļotais cilvēks. Bet visvairāk jābūt pateicīgam par to, ka viņu pazīsti.

Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.

Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.

2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.

Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.

Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.

Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!

Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?

Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.

Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.

Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.



Līgo, līgo!


EK ar kolēģi un grāmatu


Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.


Korķis.

Vakar Texxxti izgāja Out of Box un uzņēma video par seksu ar Sokolovu:

https://www.youtube.com/watch?v=9n3rnS2nEmk&feature=youtu.be

Tā kā ar Latvijas mūzikas gada lielākā notikuma ielūgumiem netikām pagodinātas, rīkojāmies attapīgi un centāmies uzminēt - kurš no viesiem varētu būt pārāk sasirdzis, lai ierastos izņemt savējos. No diviem reālākajiem variantiem - Ulda Rudaka un Ainara Virgas (viņiem vienkārši jau gadiem ir ļoti novājināta imunitāte) - izvēlējāmies pirmo, bet, kā atklājās vēlāk, arī ar otro būtu iešāvušas nevis sev kājā, bet gan desmitniekā. Bijām ieradušās tik priekšlaicīgi, ka nekas cits neatlika, kā doties uz prestižo pagraba kafejnīcu iedzert un paskaitīt, cik plikpaurainu Jubaltu sanākuši. Pie blakus galdiņa kopā ar saviem pielūdzējiem sēdēja SMS Credit pārstāvis, kurš šajā apbalvošanas ceremonijā kļuvis par tikpat neiztrūkstošu tēlu kā plikais onkulis LMA karnevālā. Šampanietis, ko viņi dzēra, laikam bija uzskatāms tikai par tādu svētku metaforu, jo tika atstāts uz galdiem praktiski neskarts. Vēl stilīgāk ir tikai ierasties afterpārtijā, nicīgi paskatīties uz bezmaksas dzērieniem un pasūtīt savējo - piemēram, kaut kādu tizlu rumkolu vai džinu ar Schweppes.

Apbalvošanu kā jau katru gadu vada Andris Freidenfelds, kurš, ja pieveram acis uz pāris bezgaumīgām epizodēm ar jokiem par seksu un gāzēm vēderā, šoreiz bija īpaši ņirdzīgs. Gods kam gods, paspēja arī palielīties ar vairākām izlasītām klasikas grāmatām un apgūtajām prasmēm braukšanā ar to divu riteņu mašīnīti, kādas it kā parādoties arī 1985. gada filmā "Back to the future". Es diemžēl nezinu, vai tā ir tiesa, jo man zinātniskā fantastika tāpat kā limonāde "Fantastika" totāli besī.

Ceremonija neraksturīgi tiek iesākta ar mūža balvu, kura pieteikumu nominēju par vakara lielāko izgāšanos. Tiešām apbrīnoju cilvēku, kurš rakstīja scenāriju, bet aicināt pasniegt balvu par mūža ieguldījumu divus aktiermākslā ne sevišķi talantīgus jauniešus, kuri cenšas atdarināt mirušos rakstniekus Raini un Aspaziju, ir diezgan high end. Jutos apmēram kā tad, kad Naciķu kongresā pēc vecbiedru godināšanas klausījos kora izpildīto dziesmu "Ar nāvi mēs esam uz tu". Lai jau viņi braukā apkārt un filmē to neizprotamo domasspēka projektu kaut vai visās pasaules valstīs, bet šeit tas vienkārši bija nevietā. Ja jau vietu tēma šā vai tā ir skarta, izmantošu iespēju atklāt, ka man ļoti nepatīk, ja cilvēki nav iemācījušies, ka uz savu vietu zālē jādodas ar seju, nevis mugurpusi pret citiem sēdošajiem. Karoč, šeit šādu cilvēku bija dafigā, reāli sacepos! Vēl man nav izprotams, kāpēc valstī ar apmēram 15 grupām, ir jātaisa balva ar 20 dažādām nominācijām. Ja kāds man paskaidros, ar ko atšķiras, piemēram, alternatīvais un indie albums un kas tos būtiski nodala no poprock nominācijas, es apsolu iemācīties nospēlēt "Nothing else matters" ģitārsolo vai aiziet uz Huskvarn koncertu "Melnajā piektdienā". Ja vajag, arī viņu kreklu nopirkšu!

Neiztrūkstoša ir Kultūras ministres uzruna, kura, kā izklausās, arī iemaldījusies Aminatas dvēselē, jo runāja tik poētiski, ka neko saprast tā arī nevarēja. Pēc tam visiem Latvijas gejiem skapjos par godu Lapčenoks uzdziedāja tumši zilo dziesmu, atklājot, ka vecās paaudzes izpildītājiem ir kāda tiešām laba īpašība - instrumentu solo laikā viņi nedodas pie konkrētā mūziķa skatīties acīs un kratīt galvu vai ko tamlīdzīgu. Netālu sēdošo dziedātāju un modes ikonu Elizabeti Balčus viss notiekošais laikam jau ir līdz bezgalībai nogarlaikojis, tāpēc viņa rūgti iešauj malku no Scottish leader blašķes. Ja kas, pasākuma beigās šī viskija pudelīte operas, baleta un telpu izīrēšanas iestādes labākajās tradīcijās mētāsies zem sola. Tālāk seko divi priekšnesumi, kas līdzīgi kā filozofija rosina vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc grupai PER joprojām vajadzīgs tas otrs džeks un, otrkārt, kas vispār ir Jānis Stībelis? Labi, varbūt kritiķei Daigai Mazvērsītei viņš ir mīļākais dziedātājs, bet reāli - it kā izskatās normāli, dzied arī labi, bet jau 15 gadus nevar ietrāpīt nevienā nišā un ir tik neizteiksmīgs, ka no garlaicības jāsāk dzert kā tādai Elizabetei Balčus.

Ir pienācis laiks, lai Fredis pacitētu kādu klasiķi, tāpēc viņš pārfrāzē februāra "Rīgas laiks" numurā lasīto Majakovska citātu, sakot, ka tad, ja veikalā ir preces, tātad kādam tās ir vajadzīgas. To pašu var attiecināt uz skatuves māksliniekiem - ja uz skatuves ir Antra Stafecka, tātad kādam viņa ir vajadzīga, un tas ir ļoti labi. Pa vienam vai vairākiem mikrofoniem savāc Instrumenti, kuri svēti tic, ka cilvēki Jāņos piecos no rīta klausās viņus, nevis Bermunda divstūra "Ballējam, neguļam!", Jumprava, Karīna Tatārinova un vēl šādas tādas grupiņas - kopumā bez sevišķiem pārsteigumiem. Labāko koru/vokālā izpildījuma albumu uz sevi paņem Latvian Voices, kas, šķiet, ir pirmā grupa, kura uz skatuves ir pateikusies maketētājam. Vot tā, tas liecina, ka drīz maketētāji būs tikpat stilīgi rokstāri kā pavāri. Atliek vēl uzdziedāt grupai Prāta vētra, kuru dziesmas "Ziemu apēst" lirika izklausās kā tikko no copes atbraukuša Inga Bērziņa radīta, un varam pelnīti doties savās starpbrīža gaitās. Par to, kas notika šajās 30 minūtēs, nestāstīšu neviena paša vārda, tas mūžam būs mans rūpīgi glabātākais noslēpums.

Pasākums izceļas ar to, ka beidzot esam sasnieguši pasaules līmeni un, kamēr slavenības iet uz tualeti, uzpīpēt vai pēc balvas, viņu krēslos līdz atgriešanās brīdim apsēžas speciāli apmācīti vietu sargi. Neviens, sazina kādēļ, negāja sargāt vienīgi publicista un androgīnā modeļa Sanda Vanzoviča krēslu. Arī otrā daļa tiek iesākta ar mūža apgalvojumu, kas tiek pasniegta operdziedātājam Jānim Sproģim, kurš ir veiksmīgi notievējis un izskatās vareni žirgts. Vienīgi runāt varētu nedaudz mazāk, bet es domāju, ka tad, ja man pēkšņi izdotos dabūt kādu mūža ieguldījumu, arī daudz vārītos, jo - nav taču vairs, ko zaudēt. Beidzot vari būt tāds, kāds esi! Lielāko katarsi piedzīvoju, kad balvu saņem mans mīļotais Ainars Virga par roka albumu ar gada nesamudrītāko nosaukumu: "Dziesmas par dzīvi un mīlestību". Vot, tādi džeki man patīk - vēja aprautiem vaigiem, vienkārši un saprotami. Te man ātri jāizstāsta, ka es reiz Ainaru Virgu uzaicināju uz pirti Grobiņā, un pret rītu viņš tiešām arī atbrauca, atvedot 15 dažādu šķirņu aliņus, jo neesot zinājis, kādi mums garšo. Vai nav mīļi? Ir! Diemžēl balvu viņa vietā ierodas saņemt Račs, kurš nošauj divus dzintarus zaķus ar vienu šāvienu - pasaka joku, par kuru neviens nesmejas, un atklāj pārsteidzošu robu savās Latvijas mūzikas vēstures zināšanās. Joks bija šāds: "Ainars Virga ir slimnīcā, jo liepājnieki atklājuši, ka viņš 1986. gadā "Dzimto valodu" dziedāja uz fonogrammas". Šo dziesmu taču dziedāja Grodums, kam tad tas nav zināms??? Lai visu vēl vairāk sačakarētu, Račs piebilst, ka savējie jau zina, kāpēc Ainars slimnīcā un cerams, ka drīz atkal atgriezīsies NORMĀLS, principā atklājot visai zālei un Latvijai, kas ir īstais iemesls, kāpēc viņš tur atrodas. Nu nekas, Račam toties sūta ielūgumus uz Grammy un afterpārtijā vienīgajam galdiņš uzklāts un rezervēts.

Balvu par labāko hip hopa un deju mūzikas albumu pasniedz 1990. gadu prikolīgākais zvaigznīšu brīdis Roberts Gobziņš, kurš Fredim ar saindētu konfekšu papīrīti iešauj kājā. Nominācijā uzvar grupa Bermundu divstūris, kas raida nopietnas pārdomas par žūrijas kompetenci un attiecībām ar apreibinošajām vielām. Līdzīgas sajūtas piemeklē, uzzinot, ka labāko dziesmu "Tev piedzims bērns" ir sarakstījis Dons. Vispār, runājot par tik delikātām lietām, pareizi būtu dāmu uzrunāt uz "jūs" - t.i., piemēram, "Jums piedzims bērns, kundze". Uzdzied arī Rača jubilejas koris, kurā Fominam vienīgajam neskan, jo nav kārtīgi ieliecies ceļos, toties Račam atkal tamburīns beidzot neskan fonogrammā, kā arī ar popūriju uzstājas Star FM koris. Ar popūrijiem vispār ir tā, ka tie vienmēr būs modē, tāpat kā tas, ka džeki pārģēbjas par meitenēm, būs ņirdzīgi mūžīgi mūžos - tieši tikpat ilgi, cik latus pret eiro varēs samainīt Latvijas Bankā.

Par otru neveiksmīgāko epizodi pašpasludinu Freda rīta raidījuma partneres ierašanos, kas ar savu bezgaumību atsvaidzināja citādi rimto un pieklājīgi garlaicīgo pasākumu. Bija tie muļķīgie joki par seksu, kuri diemžēl vairāk piestāv pusaudžiem, nekā visnotaļ inteliģentiem pusmūža vīriešiem. Protams, ierodas arī SMS Credit džeks, kurš šo gadu laikā uzrunas teikšanā ir krietni progresējas un nu jau nekautrējas Fredim teikt "Ej mājās!", tomēr pie "kad" nelietošanas "ka" vietā diemžēl puisim joprojām jāpiestrādā. Par vakara revolucionāru kļūst Edgars Šubrovskis, kurš vēlas, lai vakara gaitā dzirdētās mūzikas retrospekciju uzspēlē LR2 ēterā, daži panki sajūsmā sit kājas un gavilē, demonstrējot, ka mums, bļē, besī tā komerciālā mūzika, bet to taču varēja pateikt arī elegantāk. Tā kā alternatīvajā mūzikā balvu nesaņem mūsu kolēģis FD, noklausāmies vēl EK mīļāko grupu Carnival Youth un jožam uz afterpārtiju Kaļķu vārtos.

Ierodoties atklājam, ka esam tikušas dezinformētas, un pasākumā, kā gaidīts, neatrodas atrodas pāris kulta kritiķi un Kailijas Minogas interviju magnāti. Ja mēs tā pavisam godīgi, esam ieradušās pašas pirmās. Aiz kauna ātrā tempā malkojam vienu bezmaksas dzērienu pēc otra līdz saņemamies arī aizklīst līdz uzkodu galdam. Kaļķu vārtu pavārs pirmīt uz skatuves izzīmējies par velti, jo pārsvarā jākož visādos veikalu plauktos pieejamos produktos - siera sniega bumbās un kotletēs tomātu mērcē. Vismaz dzērienu ir pietiekami, tik pietiekami, ka naski nodzeram visu paplāti, ko vēlīgi atnesis kāds no pasākuma laureātiem, un no afterpārtija un desmaižu ēšanas Dārzciemā vēl tagad nevaram tā īsti atčohnīties. Šķiet, ka vainīgi varētu būt tie sēņu salāti.

Tikai tā, tikai tā, tikai tā mēs varam kopā vēl būt.

Latviju jau gadiem ilgi vajā nespēja uz Eirovīziju aizsūtīt kādu, kas spētu izkārpīties ārā no pusfināla. Vajag kaut ko latvisku, bet ne tik pāķisku kā Fomins un Kleins. Vajag kaut ko enerģisku, bet ne tādu pazoru kā Pirates of the Sea. Šogad NATO karavīriem izdevies Lembergu patriekt no Latvijas Eirovīzijas krusttēva troņa, un arī atlase kļuvusi daudzkārt caurspīdīgāka un četrreiz garāka. Viss atlases balagāns nosaukts par Supernovu, jo savulaik grupai Oasis bija tāda jautra dziesmiņa „Champagne Supernova”, kurā Galahers klausītājam vaicāja: „Where were you while we were getting high?” („Kur tu biji, kamēr mēs apsitāmies?”) Vēl vārds „supernova” poļu valodā apzīmē arī sprādzienu, tāpēc uz tiešraidi bija atskrējis arī kara reportieris Sandijs Semjonovs. EK ir pabeigusi 3 klases mūzikas skolā, tāpēc balvā saņēma pienākumu novērēt organizatoru prasmi ar 4 fināla dziesmām aizpildīt 3 stundas.

Šogad Eirovīzijas atlasei līdzi varēja sekot ne tikai televizorā, bet arī lsm.lv portālā, kur komentārus par notiekošos izteica zēni no grupas „Transleiteris” un skumjš un dziestošs Kārlis Streips, kurš laikam nespēj pārdzīvot, ka Edgars Rinkēvičs gāzis viņu no Latvijas galvenā geja troņa (vairāk par šo rokādi periodiski var uzzināt radio raidījumā "Brīvais mikrofons").

Lielākā Supernovas vērtība nav mūziķi. Lielākā vērtība ir žūrija. To vada Kaspars Roga, kurš ne tikai visus uzrunā uz „Jūs”, bet arī neilgā laikā pārliecinoši pārvērties par Guntaru Raču. Tas nav traucējis atvilkties arī tradicionālajam Guntaram Račam, kas katrā Supernovas priekšspēlē aicinājis mūziķus savos priekšnesumos iecakot pa kādai klišejai. Viņiem blakus sēž Dons, kurš labi zina, ko darīt, lai netiktu uz Eirovīziju, un netaupa padomu arī citiem. Bet lielākais vakara pārsteigums ir Ieva Kerēvica. Iepriekš viņa ar neko interesantu nav izcēlusies – iesaka, kurā tonalitātē dziedāt „Pūt, vējiņi”, un viss. Taču šoreiz tieši Ievas vērtējums visvairāk liecināja par to, ka vārds „supernova” ir saistīts ar sprādzienu, kura rezultātā pāri kalniem aizlido mozgas. Kur viņa bija agrāk? Atceros, ka līdzīgas sajūtas mani pārņēma Lielajā Kristapā pēc žurnālista Ata Rozentāla runas. Turklāt šim pasākumam bija vēl viena būtiska līdzība ar Kristapu – abus ar savu klātbūtni bija pagodinājis par latviešu Keitu Mosu dēvētais izbijušais politiķis un tagadējais sliežu tirgonis Jānis Junkurs.

Šoreiz Ievas Kerēvicas sievietes intuīcija apgalvo, ka konkursā varot notikt jebkas. Pārliecību par to stiprina fakts, ka arī citus gadus ir noticis viskaut kas. Vai šoreiz mūs gaida jebkas?

Dziesmu parādi atklāja Aminata, kas savā reklāmas video pielaizās Donam un atzīst, ka ir tik kautrīga, ka, uzkāpjot uz skatuves, uzsprāgst. Dziesma, protams, ir par mīlestību, kas, šķiet, var interesēt tikai Edu Šīranu. Priekšnesuma laikā dziedātāja vairākkārt lēni pacilā savas važās kaltās rokas un neliek šaubīties, ka viņa lieliski varētu aizpildīt garo kleitu dziedātāju nišu Eirovīzijā. Diemžēl šī niša parasti nav tukša.
„Love Injected” ir no tiesas aizkustinājusi Ievu Kerēvicu – viņa paziņo, ka ne tikai sasniegusi katarsi, bet arī nokļuvusi Aminatas dvēselē, no kuras diemžēl netiek ārā visu atlikušo vakaru. Račs jau lūko skaņdarbu remiksēt, lai to ikviens varētu spēlēt klubos, bet Roga runā tā, ka šķiet, ka viņš ir pārvērties ne tikai par Raču, bet arī par gopņiku.

Otrais kārtas numurs ir dziedātājai MNTHA, kas interneta komentāros iesaukta par Slotasgalvu. Dziedātāja savā reklāmas video atzīst, ka iedvesmu gūst trolejbusā. Tā kā esmu plaģiātu detektīvs, tad nebija problēmu konstatēt, ka dziesmas „Nefelibata” pavadījums nospiests no Chairlift ziņģes „Bruises”. Vizuālais izpildījums daudz neatpaliek no Aminatas – MNTHA cilā rokas un uzvilkusi sarkanu kleitu. Kopumā nav ne vainas, bet jāatzīst, ka tad, kad tāda MNTHA tiks uz Eirovīziju, tad arī par Deju svētku hedlaineri kļūs Toms Jorks.

Sevišķu sajūsmu par šo meiteni pauž Andris Kivičs, kurš apsēdies Texxxtiem aiz muguras, toties dziesma nav aizkustinājusi Jāni Junkuru. Tāpat tā nav iepriecinājusi mūsu jaunākos blakussēdētājus, kuri dziesmas pavadījumā dalās pieredzē par to, kā vieglāk atbrīvoties no piena zobiem. Pēc šī priekšnesuma Guntars Račs ir šokā, jo iepriekš nemaz nav zinājis, ka mūzika var būt radoša. Viņš arī neslēpj: „Mēs mākam nokopēt!” Pēc „Nefelibata” Ieva Kerēvica vēl aizvien nav attapusies no katarses un izlīdusi no Aminatas dvēseles, bet spēj skatītāju informēt par to, ka dzīve ir māksla. Lasītāju konkursa jautājums: ja ņem vērā, ka viņa ļoti lēni runā, vai Ieva drīzāk ir apkurījusies vai pārlasījusies Paulu Koelju?

Ar trešo kārtas numuru uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis „ElektroFolk”, kurā iefiltrējies arī Viesturs Rudzītis - bijušo psihoterapeitu var atpazīt pēc tā, ka viņam vienīgajam ir lielās austiņas, caur kurām runā Freids. Grupas reklāmas video mūziķi atklāj, ka viņiem patīk klopēt vienam otru, kas ir diezgan labs hobijs kompānijai, kas vēlas doties uz Arnolda Švarcnegeru dzimteni (Austriju). Tajā mirklī pašā studijā risinājās satraucoši notikumi – no griestiem nokrita skočs. Uz izaicinājumu nekavējoties reaģēja kāds „ElektroFolk” dalībnieks, kurš bīstamo objektu veikli nospēra no skatuves, tādejādi parūpējoties par kolēģu drošību un veselību. Šai grupai drošība vispār ir pirmajā vietā - kampaņa „Redzams, tātad dzīvs” atstājusi iespaidu uz ansambli, un viņi apģērbā iestrādājuši elementus, kas tumsā spīd – tātad viņus uz skatuves neviens nenobrauks.

„ElektroFolk” lieliski iederas klasisko folkroka enerģisko balagānu nišā, bet arī tā diemžēl nemēdz būt tukša - to parasti aizņem serbi, ja vien nav atsūtījuši kādu lezbiešu grupu. Izceļas vienīgi Andris Ābelīte, kuram ir tik trompešu, cik Parādniekam sievu – divas. Guntaram Račam ar to nepietiek, jo viņš, redz, gribot pacelties gaisā. Roga ansamblim ierosina priekšnesumu papildināt ar celibātu un steiku. Toties Ieva Kerēvica uzsāk freestyle battle pati ar sevi un informē grupu, ka viņi ir pārāk agresīvi un vajadzētu būt tā, ka, klausoties šo mūziku, gribas iedzert tēju un teikt: „Ir labi.” Lūdzu, neko nepārmetiet Ievai – viņa vēl aizvien runā no Aminatas dvēseles. Žūrijas komentāri nepārprotami liecina par to, ka viņi nerunā ar ElektroFolk kā ar grupu, bet gan ar Viesturu Rudzīti kā ar psihoterapeitu.

Neapšaubāms mūsu favorīts bija modelis Markus Riva. Viņš ir gājis Ivo Fomina skolā, tāpēc zina – ieliekšanās ceļos ir panākumu atslēga. Diemžēl viņš nav sapratis, ka Fomina teorēma nedarbojas pēc „jo vairāk, jo labāk” principa, tāpēc pārcenties un dziesmu uzsāk, tupot uz ceļiem kā Anastasija filmā „Greja 50 nokrāsas”. Kopš laikiem, kad viņu skolā mocīja un sauca par pipeļdirsu, Markus daudz laika pavadījis kačalkā, kur viņš arī guvis iedvesmu priekšnesuma horeogrāfijai – dziedātājs un modelis vienkārši nodemonstrē savus mīļākos vingrojumus, deju atstājot šova „Dejo ar zvaigzni” ziņā. Bet tas nekas – Riva vismaz nav resns. Un ir sniedzis koncertu „Spicē”.

Iepriekšējā kārtā žūrija viņam laipni mēģināja norādīt, ka varbūt labāk palikt pie modeļa karjeras. Arī šoreiz neko vairāk kā uzslavas par centību viņš nedabūja, kaut Ievai Kerēvicai bija pat veltījis dažas īpašas dziesmas rindas: „Tell me how it is to be high in such low place?” Ieva Kerēvica dziedātājam novēl vairāk laika, bet EK viņam novēl kļūt par modeli, jo Jāņa Junkura piemērs rāda, ka no modeļa viegli pārprofilēties par deputātu, bet pēc tam vaļā visi ceļi uz sliežu biznesu. Un uz Eirovīziju arī var atnākt.

Līdz ar šo žūrija iet prom, jo zēniem tagad būs jādzied, bet Ievai Kerēvicai – beidzot jāizguļas. Bieži negadās sacīt, ka visjēdzīgāk runājis Dons, bet šoreiz tieši tā bija. Tiesa, saprotu, ka tas cieši saistāms ar faktu, ka viņš runāja no sirds, nevis caur sava tekstu autora Ingus Bērziņa muti.
Bet Bet, Prāta Vētras un Dona priekšnesumi tika ieturēti īstā televīzijas garā – televīzijā sanākušajiem ļaudīm priekšā tika nolikts televizors, kurā tik rādīti iepriekš safilmēti ieraksti. Vienā no tiem, piemēram, Guntars Račs plātīja muti. Pasaules apceļotājs Andris Kivičs zināja stāstīt, ka pasaulē tā dara, jo ir par maz laika uz skatuves uzstumt bungas. Noskatījāmies Prāta Vētras jaunā singla ierakstu, kurā Kaupers dziedāja, ka tad, kad viņam ir auksti, viņš gribot apēst sniegu. Ko? Kurš ēd sniegu tad, kad ir auksti? Nav jau tā, ka es nebiju šo dziesmu dzirdējusi iepriekš. Biju, biju. Diemžēl jau pirms kādiem desmit gadiem.

Iespējams, televīzijas skatītājiem gar degunu gāja visi Bebra iznācieni. Bebrs mēģināja uzjautrināt publiku, dziedāja un uzdeva mīklas, kā arī tēloja ledusskapi, mikseri un blenderi, bet lielākoties – vienkārši cirvi. Vislabāk tomēr būtu, ja Supernovā uzsprāgtu nevis žūrijas mozgas vai Ābelītes trompete, bet gan tas Bebrs ar visu savu celmu.

Savs priekšnesums bija arī Artūram Mednim, kurš, balstoties uz sociālo tīklu haju, paredzēja, ka uzvarēs Aminata, otrajā vietā būs Markus Riva, bet pārējie saņems vien Kurvīša balvu. Tā arī notika, tāpēc nākamajā žurnālā „Dziednieks” lasiet interviju ar šamani Medni. Cerams, ka līdz tam laikam Kerēvica būs tikusi ārā no Aminatas dvēseles. Un Kivičš būs sadevis pa purnu Bebram.



Dons aplūko savu uzstāšanos


Andris Kivičš ar EK

Sirsniņas, sekss un Rafaello nav vienīgās lietas, kas vajadzīgas, lai Valentīndiena būtu izdevusies. Šogad par lielāko svētku izaicinājumu un brīnumu kļuva filmas “Greja piecdesmit nokrāsas” pirmizrāde. Kino kritiķi to sauc par gada izgāšanos, un arī IMDb balsojumā filma saņem nieka 4 balles no 10. Tomēr graujošo filmas reputāciju aizēno vērienīgā reklāmas kampaņa, kuru cilvēki nodod no mutes mutē. Visi pēkšņi aizmirst kā Valentīndienā gribēja iet uz Dona prezentācijas koncertu, un 14.februārī biļetes uz filmu Forum Cinemas tiek pilnībā izpirktas. Filmu noskatās 7000 cilvēku, un tas kļūst par jaunu Latvijas rekordu - nekad vienā dienā tik daudz cilvēku nav noskatījušies kinoteātrī kādu citu filmu.

Filma ir par to, kā no sliktas grāmatas uztaisīt vēl sliktāku filmu. Un tas nav nemaz tik grūti, vienkārši nevajag censties. Daudziem varbūt šķiet, ka filma ir romantiska melodrāma, taču patiesība tai piestāv absurdas komēdijas statuss. Filmas noskaņa ar bezgalīgajiem tuvplāniem pastiprina paviršo kinemotogrāfiju, kura kaut kādā ziņā atgādina populāro parodiju “Scary Movie”.

Lai arī seksa ainas filmā solās aizņemt veselas 15minūtes, tās ir ļoti garlaicīgas minūtes, jo viss interesantais, kas reiz bijis grāmatā, pēc kuras ir uzņemta filma, kaut kur ir pazudis. Iztrūkst gan epizode, kurā galvenā varone Anastasija norij visu un veic pasaules labāko minetu, gan epizode, kurā mīlnieku pāris nodarbojas ar seksu mēnešreižu laikā, izraujot tamponu un asinīm kļūstot par lubrikantu.

Ar ko tad filma spēj aizraut? Pirmkārt, jau ar izcilajiem nonsensa dialogiem. Skaista ir epizode, kurā misters Grejs pirmo reizi ir uzaicinājis ciemos Anastasiju un grasās viņai parādīt savu “spēļu istabu”. Anastasija naivi jautā: “Vai mēs spēlēsim Xbox?” Kinozāle smejas, kamēr Grejs dusmīgi atbild, ka Anastasija mājās var iet jebkurā brīdī. Xbox viņi tā arī neuzspēlē, jo izrādās, ka istabā Grejs ir ierīkojis kičīgu zirgu stalli. Tas apstiprina aizdomas, ka Grejs savā sirdī nav miljonārs, bet vienkāršs puisis no laukiem.

Otrkārt, filmā ir vairākas svarīgas pamācības, kuras var saukt arī par īpašo Greja skolu. Pirmā skatītajiem māca, ka vienmēr jāizlasa un jāapspriež līgumi, kuri jāparaksta, taču vislabāk to darīt seksīgā tumsā, ēdot suši un dzerot vīnu. Otrā pamācība - pareizi un efektīvi atvērt prezervatīva paciņu var tikai ar zobiem. Un trešā Greja mācība ir par to, ka sievietes daudz lielāku seksuālo baudu gūst no sitieniem pa vēderu nekā no pēriena pa pēcpusi. „Vai Tu tiešām to vēlies?” Grejs pavisam sabijies jautā un izklausās pēc geja.

Patīkami, ka diezgan lielu lomu filma ir atvēlējusi alkoholam. Tieši Anastasijas pļēgurošana paver ceļu viņas turpmākajai afērai ar misteru Greju, kurš apjautis, ka meitenei ir problēmas ar dzeršanu, atlikušo filmas daļu savu jauno sirdsāķīti apņēmīgi dzirda ar pašbrūvētu vīnu. Jā, arī pats Grejs dzer visur, kur vien var, sevišķi brīžos, kad pie izslēgta laptopa viņš izliekas, ka ir aizņemts ar darbu.

Žēl, ka Anastasijas intravertos dialogus un pārrunas ar sevi (grāmatā tie aizņem gandrīz pusi no visa apjoma) filma ir pilnībā izdzēsusi. Viņas rīcību, motīvus, iekšējos pārdzīvojumus un to, cik ļoti viņa ir samīlējusies misterā Grejā, filmā nevar ieraudzīt. Līdz ar to rodas iespaids, ka viss notiek pret viņas gribu, pēc kaut kādas recepšu grāmatas, kuru viņa pati nav lasījusi. Viss notiek neticami ātri, samudžināti un nepareizi. Arī misters Grejs nespēj radīt dominata un pārliecinoša vīrieša tēlu. Viņš neizskatās nedz pietiekami gudrs, nedz pietiekami seksīgs.

Filmas kulminācija ir baisa un draudīga, ekrānam kļūstot tumšam, zāle atgūst gaismu, un daļa skatītāju ūjina un neslēpj savu šoku un sašutumu par to, ka filma beigusies bez beigām, jo ir gaidāma arī otrā un trešā daļa. Starp kinozāles apmeklētājiem galvenokārt saskatāmas sapucējušās meiteņu grupiņas un ir arī daži pārīši. Pie tualetēm, izveidojoties pagarai draudzeņu rindai, sākas runas par to, ka filma nav bijusi pietiekami forša, un vakars nav izdevies. Kopējās skumjas aizdzen kāda optimiste, kura uzmundrina savas draudzenes, sakot: “Iesim to rūgtumu noskalot.”

Priekā!

Texxxti nezināja, kā labāk pavadīt svēto Valentīna dienu, tāpēc nolēma vairs neaprobežoties tikai ar kultūras un politikas norišu apskatu, bet pievērsties arī reliģijai un piedalīties Bībeles pāru čempionātā. Tā kā noteikumos bija skaidrā (texxxtā) norādīts, ka pāris skaitās tikai un vienīgi “vīrietis un sieviete”, tika nolemts laist pa kreisi, un AK sagāja pop-up pārī ar televeikala skatloga “Solona klubs” Andri. Dalības maksa pasākumā bija 10 eur, bet, ņemot vērā, ka bijām droši par savām zināšanām tematikā “Pāvila vēstules”, plānojām aroganti savākt solītās balvas un sliktākajā gadījumā vismaz palikt pa nullēm. Vai labākajā gadījumā iegūt galveno balvu - seksu pirms kāzām.

Čempionāta sākumā komandām bija jāiepazīstina ar sevi, atklājot kaut ko vairāk par izvēlēto nosaukumu. Interesantākie stāsti bija pusmūža pārim “AA”, kas nosaukumu bija izveidojuši no savu vārdu pirmajiem burtiem, kā arī komandām “Āboliņu ģimene” un “Studentpāris”. Mēs komandu vienprātībā un saticībā bijām nosaukuši par “High end”, kas simbolizē to, ka pēc nāves vēlamies nokļūt paradīzē, kur varēsim vadīt dienas totālā mierā un harmonijā ar sevi, kā arī vajadzības gadījumā gurdeni uzpīpēt, piemēram.

Zāli iekārtot ļauts ir daiļajam dzimumam, un tieši meitenes ir tās, kas nes galdus. Tas uz mirkli liek domāt, ka baznīcā ielauzies feminisms. Tomēr vēlāk tiek paziņots, ka tiek gatavots gards cienasts, lai pabarotu sanākušos kungus. Tātad Ģertrūdes baznīcas Lutera zāle uzskata, ka paika svarīga ir tikai džekiem. Tur ir ielauzies nevis feminisms, bet gan 50 Greja nokrāsas!

Kad tika norādīts, ka pasākumā nedrīkst piedalīties garīdznieku kungi, mans Andris tiecās sašutumā pamest telpas, bet tomēr atkal atgriezās, jo nespēja laist garām dienas pirmo izaicinājumu - Kāmstri čempionātu. Noteikumi ir vienkārši - spēles zaudētājs kļūst par uzvarētāja fanu un, izkliedzot viņa vārdu, seko viņam līdzi uz nākamo cīņu, kuras vinnētājs savāc arī zaudētāja fanus un tā līdz bezgalībai, kamēr kāds ir sakāvis visus, izpelnoties visaptverošu apkārtējo cieņu un apbrīnu. Nelielai atslodzītei pēc sportiskās cīņas uzstājās kristiešu roka bigbends “Divas taktis”, kas pirmo dziesmu “Izsalcis pie tevis nāku” veltīja restorānam “Makdonalds”, bet visas pārējās, gods kam gods, pasākuma galvenajam vaininiekam - Dievam. Brīvajos brīžos grupa, kā jau īsteni bohēmiskiem māksliniekiem pieklājas, vārtījās beksteidža gultā un lūrēja filmas ar Čārliju Čaplinu galvenajā lomā. Jā, vecās Ģertrūdes baznīcas Lutera zālē tik tiešām ir Čārlija Čaplina stūrītis, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar to, ka tualetē var aristokrātiski klausīties ērģeļmūziku.

Te nu ir pienācis laiks pirmajai kārtai, kurā testa formā jāatbild uz 60 āķīgiem jautājumiem par to, ko Pāvils sarakstījis savās četrās vēstulēs. Pabeidzam pirmie, tāpēc vairāki līdzjutēji alkst ar mums iepazīties, jautājot, kā spējam būt tik viedi. Laika īsināšanai organizatori izsniedz burtu mežģi, kurā jāatrod dažādi ar attiecībām un mīlestību saistīti vārdi. Piemēram, uzticība, aborts un labvēlība. Mirkli vēlāk mums no muguras piezogas stand-up žanra oligarhs Edgars Bāliņš, kurš ir īpašs ar to, ka izskatās paģirains pat tad, kad tāds nav, un pavēsta, ka mežģī atradis vārdu “Kuņa”. Cepuri nost!

Lai izrādītos tam pašam Bāliņam, vieglu roku atsaucos organizatoru aicinājumam kļūt par brīvprātīgo misijā “Muzikālais reverss”, tobrīd nenojaušot, ka piedzīvošu vienu no lielākajiem kauna mirkļiem savā dzīvē. Ja neskaita tās reizes alkohola reibumā, par kurām man tikai citi stāstījuši, kā arī dalību debatēs “Vai mākslas darba radīšanai lielāka nozīme ir emocijām vai prātam?” pirms desmit gadiem, kad nezināma iemesla dēļ nespēju pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Misija paredz, ka tiek atskaņotas četras otrādi apgrieztas dziesmas frāzes, kas iespējami precīzi jānodzied, lai tad, kad ierakstu apgriež pareizā virzienā, mans mīļotais varētu atpazīt, kas tā par dziesmu. Es dziedu vēl briesmīgāk nekā EK fotografē un pēc pēdējās reizes, kad Itālijas karaokē dziedāju “Like a virgin”, bet pēc tam nogāzos un sasitu galvu, nosolījos sev un tam kungam vairs nekad tā publiski nedarīt.

Pēc kauna traipa seko otrais raunds ar jautājumiem bez atbilžu variantiem, kurā mūs no palikšanas sausā izglābj mūsu mīļākais Pāvila vēstuļu varonis Timotejs, kas pārsteidzošā kārtā vienā reizē tiešām izrādās pareizā atbilde. Trešajā raundā iespējami ātri Bībelē jāsameklē turpinājums pantam, kura sākuma texxxts tiek projicēts uz ekrāna. Pateicoties manam mīļotajam, arī šoreiz nepaliekam sausā un vienu pantu tiešām atrodam ātrāk par visiem. Lai gan tiek pieteikts, ka panta nosaukums un atrašanās vieta grāmatā nav jālasa, pāris, kuri pasākumam par godu ieradušies no tālās Liepājas, to uzcītīgi dara, apliecinot, ka diemžēl ir cirvji. Ne viedi - kā mēs. Tas gan neliedz viņiem čempionātā uzvarēt, bet mums palikt trešajā vietā no beigām, apsteidzot vien komandu “Osiņa” un Bāliņa “Pretty kitties”.

Gaidot rezultātus, tikām cienāti ar uzkodām, kas dienas laikā tika tik daudz godinātas, ka bijām jau sacerējušies uz laša tartaru vai sliktākajā gadījumā vismaz nēģiem. Diemžēl, tā kā atrodamies pieticīgo luterāņu, ne izsmalcināto katoļu baznīcā, jāsamierinās vien ar sausām bulciņām, kurām daudz piemērotāka vieta būtu Naciķu kongresā.

Par zaudējumu, ja godīgi, mums bēda maza, jo izpelnāmies galveno balvu - organizatoru simpātiju! Kā svarīgākais iemesls tiek piesaukts mans grandiozais un odiozais dziedājums. Tātad bija vērts censties. Balvā iegūstam nevis abortu, bet gan krekliņus ar uzrakstu “Got Bible? Read before use”, lai gan daudz labāk būtu gribējuši ūdensnecaurlaidīgo Bībeli, ko saņēma pirmās vietas ieguvēji no pilsētas, kurā piedzimst vējš. Jo tad varētu lasīt, piemēram, nirstot vai zem ūdens mirstot. Atvadoties vēl noskatāmies organizatoru sakompilētu video, kurā džeki bārā dzer aliņu no svētā grāla krūkām un runā komentāros, kas par šo pasākumu parādījušies internetā. Tā tiešām bija laba pieredze, un nevar nepiekrist mūsu komandas faniem, kas apgalvoja, ka viss noorganizēts labākajā līmenī. Tā kā dabūjām kreklus, dzērām par brīvu kafiju un ūdeni un ieēdām arī tās sausās bulkas, var uzskatīt, ka 10 eur lielā dalības maksa ir bijusi tā vērta.



AK ar mīļoto Andri atpūtas stūrītī studē Bībeli


AK skaistais dziedājums


Atsauksmju grāmata


Laimīgie organizatoru simpātiju balvas ieguvēji jaunajos T-kreklos kopā ar atraktīvo pasākuma vadītāju Jāni

Texxxtu fotokonkurss "Miss un Misters Pālis 2015" noslēdzies. Vispirms vēlamies pateikties tiem 9 drosminiekiem, kas nebijās slavas un naudas un piedalījās konkursā. Par publikas viedokli mums bija pohuj, jo Antona Korbina fotkas vērtēja 7 žūrijas locekļi - Texxxtu autori EK, FD, AK, bijušās Texxxtu autores Dace Bargā un Sandra Mētra, kā arī "Miss un Misters Pālis 2012" Valters Melderis un Toms Bricis. Balsojums bija nevis tikai slēgts, bet arī aizbarikādēts - katrs no mums savu vērtējumu iesniedza Ritvaram Eglājam, kurš ir cilvēks, kas Latvijā skata ikvienu kaut cik godīgo balsojumu. Tātad viņš skaitīja arī mūsu dotos punktus. Par to viņam nekas netika samaksāts. Lai pārliecinātos, vai apzināmies balsošanas kārtību un sava balsojuma sekas, Ritvars dažiem savus topus lūdza iesniegt vairākkārt. Par to vairāk gan jau uzzināsit nākamās nedēļas raidījumā "Nekā personīga".

Esam nolēmuši balvu - iedzeršanu ar mums - pasniegt ne tikai vislabākajiem dzērājam, bet visam goda pjedestālam. Un tā - bronzas un sudraba medaļu ar pilnīgi vienādu punktu skaitu dala šie dzērāji:


un


Bet par vislabāko ir kļuvusi un Zelta medaļu un "Miss Pālis 2015" kroni visgodīgākajā balsojumā saņem šī princese:


Ar uzvarētājiem sazināsies Texxxtu producents, lai norunātu visu par gaidāmo kopīgo rautu.

Kamēr šķirstījām dzērāju bildes, kārtējo reizi palaidām garām paši savu dzimeni - vakar, 8.februārī, apritējuši 5 gadi kopš tā paģirainā rīta Matīsielā, kad trīcošām rokām radījām Texxxtus. Nu ko, jubilejas tusofka Ķīpenē atkal gar degunu. Nākamgad atgādiniet laicīgi! Un paldies, ka dažkārt saviļņojat mūs un Ainaru Mielavu!

Labdien! Supernova ir uzsprāgusi, un šajā svētku dienā publicējam mūsu lasītāju aizlietākās rožas. Piedāvājam Jums aplūkot savu kultūras galvaspilsētas izstādīti. Varat balsot par lielāko pāli, bet, ja godīgi, tas neko nemainīs, jo šīs nedēļas laikā žūrija slēgtā balsojumā izlems, kam piešķirt Zelta Texxxtu Zaru un piedzeršanos ar redakciju.

( Miss un Misters Pālis 2015 )