Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.

Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.

Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.

Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.

Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.

No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.

Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.

Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.

Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.

Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.

Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!

Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.

Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.


AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta

Ievainots karodziņš

EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem

Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis

Partijas “Saskaņa” koncertu Texxxti apmeklēja sevišķi kuplā skaitā - ieradušās bija ne tikai partiju bomzenes EK un AK, bet arī FD kungs. Viesu sarakstā bija arī SM kundze, bet šorīt viņu no Texxxtiem atlaidām. Vai bija arī slavenais Farmaceits jeb Partybomzis? Nē, viņa nebija. Iepriekšējā vakarā viņu satikām Latviešu biedrības namā, kur viņš savu nu jau sirdsmīļoto draudzeni EK informēja par to, ka kongresu neapmeklēs, jo iepriekšējā reizē neesot ielaists. It kā jau pofig, bet - ko, nopietni? Sociāldemokrātiskās partijas kongresā netiek ielaists Partybomzis? Redziet, sociāldemokrātu galvenā fiška ir dažādos godos celt sabiedrības nabadzīgāko daļu, sevišķi tos, kas atnākuši uz kongresu

Rīts bija tik agrs, ka dažs labs bija ieradies pa taisno no kroga. Kamēr zāle pildās ļaužu upēm, uz skatuves viss vienos ziedos sēž Nils Ušakovs kopā ar Jāni Urbanoviču. Kongress sākas laicīgi ar Latvijas Valsts himnu, vairums cilvēku nedzied tai līdzi, tad seko Ušakova runa, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar partijas kongresa darba kārtību. Tā kā nevienam pret kārtību nav iebildumu, Ušakovs apstiprina, ka darba kārtība ir laba kārtība, un pasakās kolēģiem par uzticību. Kā teicis kāds gudrais - “Kas kārtīgi dzers, tas nomirs no aknu cirozes”!

Savā runā Ušakovs uzsver, ka katrs piektais Saskaņas Centra vēlētājs ir latvietis un ka pēdējā laikā 80% no visiem jaunajiem vēlētājiem ir latvieši. Tāpat kā jebkura cita partija arī Saskaņa bija pārliecināta, ka vēlēšanās ir uzvarējusi. Nils apstiprina, ka partija iestājas par demokrātiju Ukrainā un cīnās pret to, lai Ukrainas krīze tiktu pārmēru apvāvuļota, bet viņam nepiekrīt dažs partijas biedrs, kas nepakautrējās savās runās pieminēt ukraiņu biedrus. Par galveno uzdevumu Nils Ušakovs min to, ka jācīnās pret nacionālistiem un jāaizstāv arī latvieši. Pa to laiku valdošā koalīcija šobrīd piedzīvo Brežņeva laikus, kad viss tiek krāsots skaistās krāsās, bet patiesībā visiem ir stulbas uzacis. Tas bija īsi pirms Gorbačova laikiem, kad visiem bija tādas dīvainas pļeškas.

Labējās partijas ir uzmetušas skolotājus, piesmējušas un pazemojušas tos, bet Imantas pedofīls par to sodīts vēl aizvien nav. Savu runu Ušakovs nobeidz novēlot visiem Priecīgus Ziemassvētkus, Laimīgu Jauno gadu un pēc tam atkal priecīgus Ziemassvētkus! Diemžēl nebija ieradušies partijas krāšņākā pačka Baiba Rozentāle, pedofilu mednieks Jānis Ādamsons un pat ne informatīvais atbalstītājs - lielhercogs Vladimirs Putins.

Saskaņa bomāru estētikas ziņā daudz neatpalika no Nacionālās Apvienības - šajā kongresā cienasta nebija vispār. Teātrī “Ziemeļblāzma” vien bija izlikta norāde “Kafijas pauze”, kas veda uz kafejnīcu, kur varēja iegādāties dzērienus un ēdienus. Nepietika ar to, ka šmiga bija dārga, tā arī netika dota uz parāda! Kaut ko tādu neatļaujas neviena sevis cienīga partija! Bēdas par to biedri un daži paklīduši texxxti slīcināja upeņu balzāmiņā un konjaciņā vēl pirms divpadsmitiem dienā. Priecīgus Ziemassvētkus - kā pareizticīgajiem, tā luterāņiem un pat katoļiem! Pēc Urbanoviča runas iespēja nobaudīt pa lāsītei grādīgā partijas biedru rindās bija visai populāra, jo, protams, ieraut ir interesantāk nekā klausīties kaut kādus ne pārāk pazīstamus partijas biedrus. Kafejnīcas korespondentes novēroja, ka bezgaumība sita augstu vilni - sievietes netaupīja rozā lūpukrāsu, bet pamatīgi pietaupīja uz brunču garumu un nevairījās kostīmos sakombinēt visas iespējamās krāsas un rakstus. Priecīgas Lieldienas!

Jānis Urbanovičs savā runā uzsvēra to, ka nav normāli, ka ir vēlētāji no visiem reģioniem, bet tajā pašā laikā nav formulēts piedāvājums. Par kādu piedāvājumu viņš runāja, tā arī netapa skaidrs, jo galu galā tas netika formulēts. Texxxtiem gan ir piedāvājums - “Kultūrai Nē!”. Tas nostrādās, jo iegūs plašu tautas atbalstu.

Bija arī viens džeks, kuram vārda nebija vai arī tas bija tik ļoti krievu valodā, ka saprast nevarēja. Viņš bija nolēmis savu runu beigt, pacilātā noskaņojumā veltot visiem viesiem dzejas rindas no Aleksandra Čaka dzejoļa “Miglā asaro logs”. Tas nodrošināja kongresā intīmu atsmofēru, kā arī pārliecību, ka runas autors ir ar dzeju uz totālu jūs. Šajā brīdī vēlamies izdarīt nelielu atkāpi, uzsverot, ka AK vakar pākrita pār EK slieksni un sapisa savas brilles. Laimīgu jauno gadu! Priecīgus Ziemassvētkus! Necelsies, kas nekritīs!

Trīs kongresa musketieri savas bažas par valsts nākotni izteica krievu valodā, bet Zariņš nevarēja aizvērt savu žvadzināmo Riga oficiālajā valodā, tāpēc tika ieskandiāts Ziemassvētku pātraukuma zvaniņš. Lielākā daļa kongresa delegātu runas nebija iepriekš sagatavojuši, jo bija nolēmuši runāt no sirds un Sarkandaugavas mikrorajona. Toties visi bija saskaņojuši runu nobeigumus, iekļaujot tajās dzejas rindas, ko “teicis kāds gudrais” vai arī Ziemassvētku tūkstoš nakts pasaku stāstus. Viens no keksiem, kad beidza, pārgāja uz latviešu valodu, un līdz ar to mainījās arī viņa tonalitāte - tā cēlās uz augšu, lai nekristu ne kaunā, ne godā. Bija arī kāds zīmīgs tosts: “Lai no šī brīža valdībā un katrā Latvijas ģimenē būtu saskaņa nevis vienotība.”
Bet ko dod tosts, ja nav šampanieša glāzes, ko pacelt?

Katrā partijā ir kāds Maximas traģēdiju upuru aizstāvis. Saskaņā tā bija Regīna Spektore, kas izskatās mazliet pēc Baibas Rozentāles, bet ar šaurāku pačku. Viņa nebeidza vien runāt par to, cik slikta ir valdošā koalīcija un kā sevišķu ļaunumu minēja partiju “Latvijas Attīstībai”. Prieku vien aptumšo fakts, ka šī partijas nav nedz valdošajā koalīcijā, nedz Saeimā. Tā kā “Latvijas Attīstībai” kongresu Texxxtu redakcija neapmeklēja, var uzskatīt, ka šādas partijas nav vispār. Regīna arī besījās par to, ka neviens lāgā pēc Maximas traģēdijas nav atkāpies. Tā kā viņa to teica mirklī, kad blakus apmierināti torčīja Nils Ušakovs, EK no gandrīz apvēmās. Un tam nav nekāda sakara ar vakarnakts svinībām par godu bāra “I love You” dzimšanas dienas svinībām. Regīnas Spektores runas laikā Urbanovičs Urbanoviča dēls bija aizmidzis dziļā miegā. Nebija pamodināms.

Pasākuma beigās nointervējām Nila Ušakova kungu, jautājot, vai Jurģis Liepnieks vēl aizvien ir komandā. Nils izteicās visai izvairīgi - apgalvoja, ka gan pirms, gan pēc vēlēšanām viņiem abiem ir bijis draudzīgs attiecību satuss feisbukā. Pēcāk viņš reaģēja ar pretjautājumu: “Vai varēja manīt, ka Jurģa vairs nav starp mums?” (tomēr atcerēsimies, ka nāve - tas vēl nav pasaules gals). Nils arī mēģināja pielīst, sakot, ka bija satraucies par to, ka mēs varētu neatnākt. Šis ir īstais brīdis pateikt, ka SM tiešām arī neatnāca šovakar kā bija norunāts un tāpēc tiek atlaista demokrātiskā ceļā. Mēs balsojām ar saviem Texxxtu mandātiem. Nekad nebijām domājuši, ka kādreiz kādu atlaidīsim dzeršanas dēļ. Pabalsta nebūs! Tikmēr PSC kongresā no valdes tika izslēgts kāds vīrietis, kurš kunga Ušakova prātā acīmredzamu iemeslu dēļ politikai ir lieks - gluži kā cepure cūkai, kā zandarts siļķei kažokā, kā dzejas rindas PSC kongresā. Mēs jau sākām meklēt kādu ar sadauzītu seju vai nodzertu purnu, bet neatrādām, tāpēc nesapratām, par ko tas kongresmenis runā.

Beigas ir šādas. “Štamps ir sapisies,” teica kungs, no kura vēlējāmies iegādāties biļeti par kājās stāvēšanu autostāvvietā. Labāk, kājās stāvot, mirt nekā stāvvietā dzīvot.

Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.

Šī gada 11.decembrī Dailes Ziga teātrī tika pasniegtas Lielā Kristapa statujas ar caurumu vidū. Caurums simbolizē tukšumu gultā, ko apdziedājis mūziķis Artuss Šingerejs, kuru AK un EK ļoti gaidīja, bet tā arī nesagaidīja.

Vēl nebijām iegājušas teātrī, kad mums pretī steidzās kāda sieviete un satraukti vaicāja, vai pirms ceremonijas dos ēst. Šī dāma domāja, ka esam svarīgas organizatores, bet meitene, kas ierādīja vietas, noturēja mūs par svarīgām žurnālistēm – mēs to ne apstiprinājām, ne no noliedzām, kā rezultātā tikām vislabākajās vietās ceturtajā jeb Šmiļģa rindā. Droši vien par preses pārstāvēm tikām noturētas sava smart casual apģērba dēļ, jo žurnālistiem raksturīgi pohujā neievērot dreskoda spēles noteikumus. Šī iemesla dēļ arī ļoti vēlējāmies viesu vidū ieraudzīt mūsu stila domubiedru – skandalozo mākslinieku Kristianu Brekti – , taču arī viņš atnākt nevarēja šovakar kā bija norunāts. No krišanas kauna akā mūs paglāba dziedātāja Artusa Šingereja arodbiedrene Agnese Rakovska, kas uz skatuves kapa zīmola „Adidas” vakarkleitā, un Twittera publicists Škandāls, kas, solidarizējoties ar kino trūcīgo budžetu, par savu vakartērpu bija izvēlējies apģērba gabalu ar nosaukumu „džinsas”. Piektajam ritenim Tomam Grēviņam vispār mugurā bija kaut kāds t-krekls ar nēģeri! Mēs jau gan būtu vilkušas vakarkleitas, kā ielūgumā norādīts, bet mums, partizānēm, nebija ielūguma. Vismaz prieku par labajām vietām dubultoja bēdīgi slavenā sliežu pārdevēja Jāņa Junkura ierašanās. Slavenais žurnālists un publicists Junkurs apsēdās mums tieši priekšā.

Vasaras beigās, kad visapkārt valdīja tveice un Andrejsalā smaržoja naktsvijoles, rakstīt scenāriju Lielā Kristapa Gada balvai tika piedāvāts arī EK kundzei. Viņa gan lepni atteica, jo bija traki aizņemta ar nitrātu eliminēšanu Polijas pagrabos. Taču vakara sākumā, ieraugot uz ekrāna Rokija un Ivana Drago kārdinošo torsu projekcijas, EK sāka šķist, ka viņa scenāriju tomēr nejauši uzrakstījusi un tūdaļ to arī aizmirsusi.

Pirmo vakara pārsteigumu sagādāja nominācijas, kuru bija divtik vairāk nekā pirms tam redzēts festivāla mājaslapā un televīzijas reklāmās. Šo pārpratumu nespēja paskaidrot ne RigaIFF relīžu autors, ne Junkurs no Honkongas, bet, gods kalpot Rīgai, vakara neoficiālajā daļā to nule sabiedriskā labuma statusu guvušajā Kaņepes kultūras namā paskaidroja šovmene Adriana Roze. Izrādās, ka pirms uzvarētāja paziņošanas tika uzrādītas pilnīgi visas nominācijas, kas apbalvojumam vispār izvirzītas. Piemēram, ja kāds būtu nominācijā „Gada aktrise” izvirzījis AK vai EK tēlojumu Texxxtu uzvedumā „Ugunsgrēks”, tad līdz ar karalieni Rēziju Kalniņu u.c. kulta aktrisēm tur tiktu parādīta arī tā.

Vakara lielākais veiksminieks bija producents Roberts Vinovskis, kurš savāca 6 Lielos Kristapus, kurus gan jau sakārs krellītēs kā tādas barankas, jo ne tikai barankām un Artūra Šingereja gultai ir caurumi, bet arī Lielā Kristapa lellei. Roberts dabūja 1 savējo balvu un 5, kas pienācās ļaudīm, kas nebija ieradušies uz balvu pasniegšanu. Varam saprast, jo tās balvas jau tāds sūds vien ir. Sūds bija arī tās bezgaumīgās puķes – kumelītes, pūpoli un baltas krizantēmas ietītas zelta papīrā. Kurš gadsimts? Mazliet normālākas bija „Dienas” puķītes, kuras pasniedza estēts Atis Rozentāls, kuru mēs pamazām sākam pielūgt. Tiesa, „Diena” arī bija tajā varzā, kas nepasniedza Kristapus, bet gan kaut kādas nejēdzīgas balvas, kas vienubrīd bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, labākajai studentu filmai (filma, kas bija par švaku, lai iekļūtu nominācijā „Labākā debija”) tika pasniegtas sveces burkā. Toties Nordam tika pasniegtas puķes vāzē, jo no zeltainā papīra puķu turzas viņa rokās aumaļām šļācās laukā ūdens. Viņš arī tika pie vakara galvenās balvas „Labākā skatītāju latviešu skatītāju skatītākā filma Latvijas skatītājiem”.

Ievērības cienīgs bija arī tulks. Mēs esam atvērta sabiedrība, tāpēc laiku pa laikam uz skatuves kāpa ne tikai homoseksuāli cilvēki, bet arī ļaudis, kas runāja citās valodās, jo tā bija pieraduši. Tā kā tulks „long speach” tulkoja kā „īsa runa”, tad interesanti zināt, ko viņš īsti domā, sakot, ka iedzers vienu vīna glāzi? Tulka zvaigžņu mirklis pienāca, pasniedzot balvu nominācijā „Gada aktieris”. Krieviski runājošā kundze ne tikai totāli ignorēja tulka nervozo mīņāšanos sev blakus ar mazu lapiņu rokās, bet arī uzvarētāju – Janisu Amanisu – paziņoja tik garāmskrienot, ka nevarēja saprast, vai viņš ir uzvarētājs vai viņas mīļākais (aktieris). Lai izveidotu elpu aizraujošu balvas pasniegšanas runu, ir svarīgi ievērot divus noteikumus. Pirmkārt, jāizdomā, kāpēc tieši konkrētā nominācija ir vissvarīgākā – piemēram, pasniedzot Lielā Kristapa baranku labākajam kostīmam, jāpasaka, ka tad, ja nebūtu drēbju, kinolentēs visi būtu spiesti filmēties kaili. Starp citu, Junkurs šajā brīdī atglauda no pieres matu šķipsnu un neķītri iečukstēja ausī savai blakussēdētājai, ka tad tas būtu softporn (viņa mīļākais Eiropas kino žanrs – red. piez.). Otrkārt, nominācija ir kaut kā jāpiesaista uzņēmumam, ko pārstāvi – piemēram – „animācijas filmas ir kā Laimas saldumi” vai „sieviete ir kā Volvo mašīna”. Vismīļākie balvu pasniedzēji ir tie, kuri īsti nerubī, kādā pasākumā atrodas, vienkārši šefs licis atnākt, jo pašam tajā dienā svarīgs skvoša treniņs. Savukārt, sakot pateicības runu pēc balvas saņemšanas, ir tikai viens noteikums – jāpasaka, ka tas ir negaidīti, un paldies tuviniekiem, kas bija līdzās un atbalstīja.

Svarīgs vakara personāžs bija rokas padevējs dāmām, kas kāpa uz skatuves. Sākumā šis amata pienākums nebija uzticēts nevienam, bet, redzot, ka publikā pēc tā ir pieprasījums, radās arī piedāvājums. Pildīt rokas padevēja pienākumus tika uzticēts kādam draudīga paskata kungam, kurš acīmredzami ne acu galā necieta saburzītas drēbes, jo spītīgi nepasniedza roku Rēzijai Kalniņai, kurai, kāpjot uz skatuves, negāja sevišķi gludi ar kleitu. Varbūt, ka tā arī bija liela veiksme, jo Vita Vārpiņa, kurai viņš roku padeva, pakrita un nogāzās garšļaukus. Tā gan laikam viņai nebija pirmā reize, jo runu viņa sāka ar to, ka Dailes teātrī jūtas tik ērti kā nekur. Bet, kā vēlāk sacīja režisors un gardēdis Jānis Nords, necelsies, kas nav kritis.

Nevienu balvu nedabūja ne „Izlaiduma gads”, ne „Cilvēki tur” un pat ne „VEF 54.sezona”. Tā nebija vienīgā netaisnība. Aktieriem, režisoriem un ekselencēm bija atņemts svarīgākais – starpbrīdis, kura laikā varētu nobaudīt pa spirdzinoša dzēriena lāsei. Piemēram, ja Jānis Junkurs būtu ticis pie kafijas, visticamāk plkst. 22:20 viņš nesāktu žāvāties. AK un EK, lai neiemigtu, aktīvi dejoja ikreiz, kad tika pasludinātas nominācijas. Par to vairāk uzzināsit Euronews kultūras ziņās.

Ceremonija beidzās ar grīdas pacelšanos vēl neredzētos augstumos. Tam nebija nekādas īpašas nozīmes, bet bija svarīgi parādīt, ka Dailes teātrī šāda grīda ir. Super! Pamanījām. Ja vēl piestrādātu pie repertuāra, būtu ideāli.

Kristapa banketā bija sapulcējušās Rīgas elegantākās Partybomzenes, kas fotografējās pie gleznām. Uzkodas bija diezgan švakas, bet alkohola, protams, par maz. Savu darbu no sirds mīlēja viskija lējēji, kas Dairai Āboliņai sita pa rokām, kad viņa sniedzās pēc grādīgā glāzītes. Kad viskijs bija izbeidzies, alkatīgākie dzērāji pārmeklēja Laimas konfekšu kalnus cerībā tur atrast kādu „Prozit”.

Banketa laikā sapratām, ka labākais skaņu režisors Ģirts Bišs un parastais režisors Juris Kursietis ir goda vīri. Pieņemts, ka cilvēki, panākumu apreibināti, mēdz palikt iedomīgi un, esot slavas zenītā, nesveicina cilvēkus. Ar Bišu ir tieši otrādi – pirms ceremonijas viņš izvairījās no EK skatiena, bet, ieguvis balvu un pārliecību, tomēr sadūšojās pasveicināt. Arī Kursietis bija diezgan atvērts – kādā mirklī mūsu skatieni sastapās, ilgi blenzām viens uz otru, līdz režisors veica slēdzienu: „Kolāte. Kopā taču mācījāmies.” Tā vietā, lai apsveiktu Juri ar panākumiem, EK viņu informēja par to, ka viņš mācījies vienā skolā arī ar AK. Butnāres klasē. Reiz mēs kādā klases priekšnesumā pat veltījām viņai dziesmas pantu, kurā bija vārdi: „Butnārīte labais gariņš – mācīs šūt un arī vārīt!”. Ļoti svarīga informācija.

Tā kā esam sabiedrības par atklātību „Delna” kvēlas pielūdzējas, texxxtu slēgsim ar slavas dziesmu pašas sev, atzīstot, ka šis bija viens no grūtākajiem texxxtiem mūsu uzņēmuma vēsturē. Ar to varbūt varētu sacensties tikai SM un AK rakstītais texxxts par Šķēli saulainā pēcpusdienā pēc DB kāzām Rundāles pilī. Turklāt abiem notikumiem ir arī viens kopīgs elements, un tā ir Linda Leen. I was a lonley girl and goodbye.

Sestdienas rītā AK un EK sevi nežēloja un ieradās Komunistiskās partijas “Vienotība” (turpmāk texxxtā - KPV) kongresā. Sākotnēji atmosfēra mazliet atsita Depeche Mode koncertu, jo rinda uz garderobi bija iespaidīga, bet tomēr dāmu uzkrītošās smaržas atgādināja par Dailes teātri. Vai tas nozīmē, ka KPV velk uz konservatīvo galu? Raudzīsim.

Tā kā KPV pofig par ērtībām, prozas lasījums “Vienotības kongress” tiek rīkots bibliotēkas Imanta Ziedoņa zālē, kur visiem vietas nepietiek. Neveiksmīgākie tiek nosūtīti uz lounge zonu, kurā televizora tiešraidē var vērot visas runas. Super! Mēs apsēžamies netālu no Ingas Priedes, kura himnas sākumu pavada, nerimstoši bazarējot, bet vēlāk viņas draugi nosmej: “He he, tagad Tu esi Latvija fašisma atdzimšanas virsmāte!”. Runā, ka Priedes kundze savu dzīves moto “Pret cilvēkiem ar smaidu” pēc visa notikušā papildinājusi ar paskaidrojošu frāzi “...bet pret gejiem ar naidu!”.

Mums aizmugurē sēž fašisma virsmāte, bet priekšā - plaši pazīstamais banketu viesis Farmaceits jeb Partybomzis. Farmaceits mums pastāsta, kāpēc apmeklē visus pasākumus. Izrādās, viņš grib uzzināt visu pa taisno, bez mediju starpniecības, jo tie var samelot. Tas ir cieši saistīts ar mūžizglītību. Farmaceitam ir 3 augstākās izglītības (ekonomikas, jurispudences un vēl kādā jomā, ko viņš nevēlas atklāt). Viņš nav mazais bērns, tāpēc zina, ka tiek dēvēts par Partybomzi, un atzīst, ka pseidonīms - tas ir daudz labāk nekā vārds un uzvārds. Mūžizglītības speciālists ir ar sevi pārņemts un pieņem, ka cilvēki viņu grib izēst un izdzēst. Viņš pret to grasās cīnīties, visus sūdzot tiesā, kā arī aicina mūs novērtēt to, ka vēl nav paņēmis nevienu kafiju un cepumiņu, kamēr citi krāmē nez kuro šķīvi. Iespējams, viņš nekad nebūtu beidzis par sevi stāstīt, ja mēs nepalūgtu aizvērties, jo tomēr gribam kaut ko dzirdēt no Solčas runas.

Pagrabstāva lounge zonā bija jāizvēlas - sēdēt vai dzirdēt. Tā kā mēs pazīstam džeku no arhitektu biroja “Outofbox” (ārpus kastes - no poļu val.) un dzīvē gribam dabūt visu vai neko, naski pašiverējām un atradām sev ne tikai krēslus, bet arī iespēju nofenderēt pavirši pieskatītus mandātus. Vēlāk kāds LNT žurnālists gan atklāja, ka tie mandāti sūdi vien ir, tāpēc mēs tos atkal nolikām. Miskastē, protams. Ar, kā vēlāk debašu sadaļā atklājās, nepareizi uzkonstruētajiem krēsliem iepriecinājām arī citus “Vienotības” pielūdzējus, bet kopumā kādiem sešiem no viņiem palīdzējām telpā atrast tualeti. Ko viņi bez mums vispār darītu? Debašu daļā par izaugsmi gan atklājās arī, ka tualešu Gaismas pilī ir daudz par maz.

Solvita Āboltiņa neslēpj to, ka viņa ir vislabākā. Arī Straujuma atzīst, ka tā ir. Toties Sandras Kalnietes runas laikā zālē nebeidz skanēt sajūsmas šņuksti - visi domās jau ir ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Virsniece Āboltiņa laipni atļauj otram valdes priekšsēdētāja amata kandidātam Andrejam Judinam teikt savu runu. Andrejs atklāj, ka daudziem KPV biedriem kaut kas sāp un vakaros viņi par to tvīto, jo dienās nav, ar ko parunāt. Saspēles vadītājai un basketbola mūzai Solčai ne tikai gadās visu laiku verbāli klumpačot, bet arī izcelties ar sevišķi sliktu humora izjūtu. Laikam tas no uztraukuma. Tāpat kā niknais izsaukums kalpiem no jauniešu organizācijas: “Kur ir mikrofons?”.

Cik mums zināms, parasti kongresos uz skatuves sēž vairāki cilvēki - trīs vai četri, piemēram. Tas simbolizē komandu, kas kopā var vairāk. Turpretim Solčai labāk patīk būt vienai. Nav jau arī nekāds šovs “Dejo ar zvaigzni”, bet gan ārija “Vienkārši Zvaigzne” - nopietns pasākums tomēr. Lai Zvaigzne viena uz skatuves justos omulīgāk, viņai aiz muguras bija uzprojicēts Brīvības piemineklis, bet priekšu rotāja partijas jaunais sauklis “Augam Latvijas simtgadei!”. Tā kā augt gudri diemžēl bija tikai kārtējais priekšvēlēšanu solījums. Iesakām nākamajā kongresā, ja vien tas netiek rīkots tur, kur pienākas - Kongresu namā - , iztikt bez butaforijām un pie Brīvības pieminekļa arī debatēt. Bibliotēkā tāpat visiem nepietiek vietas. Turklāt “Vienotība” vairākkārt uzsvērusi, ka ir tik ļoti demokrātiskā partija, tāpēc jāļauj savas svinīgās debates apmeklēt ikvienam farmaceitam vai publicistam, kurš to vēlas.

Kad atgriezāmies no kārtējā pārgājiena pa perifēriju, pie AK nofenderētā krēsla mētājās saplēsta zaļā krūze. “AK, šausmas, kāds kauns,” mēs sākotnēji nodomājām, bet tad sapratām, ka AK nekādu kafiju vispār nedzēra. Bija noticis aukstasinīgs noziegums. Mūsu alibi, protams, visi sākotnēji atteicās ņemt pilnā. Taču dzīvīte jau nav mazais bērns, un dots devējam atdevās - kundze, kam iepriekš uzdāvinājām krēslu, izrādījās esam nozieguma aculieciniece! Pēc liecību uzklausīšanas un rūpīgas izmeklēšanas atklājām, ka zaļo krūzi saplēsusi un pēc tās ne mirkli nav raudājusi neviena cita kā Ilze Viņķele, kas naski pametusi lauskas, tādejādi apdraudot apkārtējo veselību un dzīvību. Uzreiz bija skaidrs, ka tā ir pret mums vērsta nomelnošanas kampaņa, bet Latvija ir tiesiska valsts, un tāpēc deivida linča tiesa par to viņai piesprieda tikt neievēlētai jaunajā valdē. Lai šo noziegumu noklusētu, kāds KVP biedrs mums piedāvāja naudu, tomēr to nepieņēmām. Jo piedāvāja pārāk maz.

Tikmēr, skumīgi apsēdies uz zemes, lai ērti izšvīkātu no valdes ēdienkartes savus kolēģus, bija plaši pazīstamais promiļu tiesību aizstāvis Veiko Spolītis. “Veiko, nu nesēdi taču zemē! Cilvēki atkal nodomās, ka esi saguris (piedzēries - no poļu val.)!” viņam jautri uzsauca kāds kolēģis, bet Veiko spēja tikai drūmi pasmaidīt. Izrādījās - pamatoti - , jo arī viņš valdē netika ievēlēts. Taču dzīve nav nāve un ar to vēl nebeidzas, tāpēc iesakām viņam iesaistīties topošās “Dzērājšoferu partijas” dibināšanā vai kļūt par “Spirits and Wine” reklāmas seju. Vismaz Kaimiņam viņi maksā pusotru štuku, toties “Vienotības” valdē nemaksā neko… Bet citi nezina pat to.

Piesakot neiedomājami garlaicīgo ētikas komisijas ziņojumu, Solča lepni noteic: “Mums pat ētikas komisijā ir cilvēki ar grādiem!”. “Ooo, tomēr kāds ir pālī,” mēs priecīgi konstatējām, bet atklājās, ka runa ir par doktora grādu. Vēl vēlāk atkal nāca gaismā, ka tomēr nav gan, jo meitenei šāda grāda vēl nav, taču Solča norādīja, ka tā kā viņai tā uz kalpu sagatavotās lapas rakstīts, tad tā ir un punkts. Diemžēl ziņojumā netika teikts nekas par kādu KPV biedru, kura dēļ reiz speciāli sasaukta komisijas sēde, jo viņš pārāk daudz un regulāri uzmācās meitenēm. Ja kas, viņš runāja arī debatēs, tomēr visas kārtis nevar atklāt (zināms noslēpuma plīvurs piestāv visiem - kā tieviem, tā resniem, kā jauniem, tā veciem), tāpēc personas vārdu un uzvārdu mēģiniet izpīpēt paši.

Visu pieredzējušu žurnālistu pienākums ir novērtēt arī cienasta kvalitāti. Cepumi, kas tik piedāvāti uzkodās, bija totāla izgāšanās - lētās piparkūkas un tie riņķīši, kam pa vidu iepiļīta zapte. Skaidrs, ka paši žurnālisti, vēlēšanu naktī šiverējot pa birojiem un nostučījot vēlētājiem, cik maksā katrs ēdiens uz galda, ir valsts kalpus iebaidījuši. Tomēr tie cepumi bija par traku. Ar pusdienām gāja daudz labāk - bija gan zivtiņa, gan vistiņa, vēlāk launagā bija pat garneļu salāti. Paldies Jānim Egliņam, ka mums to nodrošināja!

Debašu laikā Vidiņa kungs vēlējās nošaut vienu Zaķi ar vairākiem šāvieniem, tāpēc apvainoja savu partijas biedru no Latgales saraksta tiesiskuma brutālā un mērķtiecīgā izvarošanā. Vidiņa kungs bija pārliecināts, ka nevainības prezumpcija ir jāatceļ un pret Zaķa kungu jāizmanto vainīguma prezumpcija. Vidiņš uzskatīja, ka Zaķis pelnījis augstāko Latvijas Republikas soda mēru - dzenāšanu ar koku. Solča gan nikni piebungāja ar savu koka āmuriņu, paziņojot kongresa visspilgtāko citātu: "Visu partijas biedru vārdā lūdzu runāt savā, nevis visu partijas biedru vārdā!!!".

Debates ir ļoti garas, un to laikā Judins pohujā vazājas pa lounge zāli, bet Anrijs Matīss un Valdis Dombrovskis spoguļojas, izspēlējot ainiņas no savas mīļākās lugas “Doriana Greja ģīmetne”. Citi tikmēr nespēj sagaidīt kārtējo kafijas pauzi, tāpēc sāk baudīt pienu - cerams, ka to ir slaucis pats lopkopju aizstāvis Domburs. Nepacietīgākie skrien uz Narvesenu pēc spēcinošas kafijas. Dažs pieredzējis kongresu apmeklētājs par to ir sašutis un pastāsta, ka reiz Tautas Partijas kongresā reiz gan žurnālistiem iedota alus muca. Tā rezultātā Jelgavas pilī saplēsta kaut kāda sena vāze ar rūnām.

Kaut arī KPV tā arī alkoholu neizdala, Kārlis Šadurskis neoficiāli atklāj, ka Soross apmaksājis gan Hābsurgu, gan Neuzvaramās Aramādas sakaušanu, un tā Eiropā ievazātas Rietumu vērtības. Ieraugot Spolīti, viņš sauc: “Veiko, Tu esi Kremļa aģents!” Veiko atcērt: “Es vienkārši esmu nepieskaitāms!” Šadurskis arī atzīst, ka nezina, kas ir Texxxti, jo dzīvojot tumsā - 100% viņš būs pēdējais, kas lidostā izslēgs gaismu, un dzīvos te viens, bez Rietumu vērtībām un gejiem visapkārt.

Par priekšsēdētāju, protams, ievēl Solvitu. Valdē netiek ne Veiko, ne Viņķele, ne Čigāne un pat ne Štokenbergs, kurš bija sarūpējis lielisku motivācijas vēstuli (vienīgo, kur kaut kas bija pateikts). No 511 vēlēšanu biļeteniem par derīgiem atzīti 470. Tas nozīmē, ka 41 cilvēks nav sapratis, kā pareizi balsot, kaut arī tas vairākkārt skaidrots. Tie ir 8% no balstiesīgajiem. Gadījumā nesanāk, ka KPV ir proporcionāli vairāk cirvju nekā vidēji Latvijas vēlētāju sabiedrībā? Tas nozīmē, ka turpmākais “Vienotības” kurss nebūs ne konservatīvs, ne liberāls, tas vienkārši būs “1 lats - 2 eiro”.


P.S. Papildinformācija un attēli meklējami twitter.com/texxxti, bet Štokenberga motivācijas vēstule - twitter.com/Pabriks

Texxxti nebeidz pārsteigt. Šoreiz autores EK un AK piedzīvojušas ekstrasensu cienīgas vīzijas par to, kas un kā kaut kad notika vai, iespējams, nenotika starp mūziķi Pītu Dohertiju un žurnālisti Daigu Mazvērsīti. Par inspirāciju sakām sirsnīgu paldies mūsu lielākajam medijam Jegoram Jerohomovičam.

Reiz klasiskais rokmūzikas apskatnieks bija noķēris ļoti, ļoti hronisku bronhītu, tāpēc nebija sazvanāms. Intervija ar Pītu Dohertiju jau sen kā sarunāta, atlikt nedrīkst, tāpēc atbildīgais uzdevums šoreiz tiek uzticēts Daigai Mazvērsītei.


Pīts Dohertijs sēž noskretušā ādas dīvānā un kasa rokas. Vienā no rokām atrodas pusizdzerta rabarberu liķiera pudele. Aiz otras rokas nagiem atrodas ādas gabaliņi no pirmās rokas.

Tērpusies raibā bikškostīmā un t-kreklā ar visu horoskopu zīmju simboliem, telpā ar ierodas Daiga Mazvērsīte. „Please, sit down,” saka Daiga un turpina: „Do you want a drink?”.

„No, thanks,” viņai atbild Pīts Dohertijs, jo ir labi audzināts un zina, ka uz jautājumu ir jāatbild ar atbildi. „Better you sit down,” viņš turpina un sniedz Daigai rabarberu liķiera pudeli. Daiga pieliek liķieri pie lūpām tikai pavisam simboliski, lai pārāk neapreibtu. Ir tomēr darba laiks.

„Do you like jail?” Daiga nolasa no lapiņas pirmo no iepriekš sagatavotajiem jautājumiem.

„It is an interesting place. Like Puertorico. Have you been there?” viņai, aizsmēķējot cigareti, atbild Pīts.

Daiga ir mācīta daudz apkārt svešiem par sevi nestāstīt, tāpēc lasa tālāk otro jautājumu:

„Do you like Kate Moss?”

Pīts atbild: "Yes. She is exceptional. Do you know anyone like her?" Daiga nevar nociesties un tomēr atbild: "Yes, I know. Jānis Junkurs from Honkong." Viņa no bikškostīma kabatas izvelk saņurcītu Junkura fotogrāfiju un pasniedz to Pītam: „It`s a present. He used to be the minister of defense of Latvia.”


Daiga saprot, ka tikko kaut ko ir sajaukusi, bet viņa nolemj kļūdu nelabot cerībā, ka Pīts nav dzirdējis šo komentāru. Vēl viņa no kabatas nejauši izvelk e-talonu, bet, tā kā tajā ir vēl 7 vai pat 8 braucieni, viņa nolemj to tomēr neatdot rokmūziķim.

Rūpīgi noglabājusi e-talonu savā slepenajā vietiņā, Daiga nolasa trešo jautājumu: „Do You like horoscopes?” Dohertijam pēkšņi sāk asiņot deguns, viņš paņem rūtiņu lapu, uz kuras pierakstījis jaunās dziesmas vārdus un ar topošo hitu sāk slaucīt savas asinis. Žurnāliste notiekošo izliekas nemanām. Tā kā Pīts apzinās,ka šobrīd norisinās nopietna intervija, nevis psihošana par asinīm, viņš, turot sarkano lapiņu pie deguna, apzinīgi atbild uz jautājumu: “I like horoscopes. I am Cancer. It brings me luck. Do You like Capricorn?” Vēlāk atklātībā nāks fakts, ka Dohertijs ir iestājies žurnālistu skolā un tāpēc viņš aktīvi trenējas jautājumu uzdošanās, jo pēc pirmā semestra dienasgrāmatā bija saņēmis šādu piezīmi: “No questions.” Daigai ir sliktas atmiņas par Mežāžiem, tāpēc viņa ir atklāta: “It is really gay to be a Capricorn.”

“I much more better like Twins. Because I am a bipolar person. But I like your surname. Does it have any meaning?” žurnāliste nolasa nākamo jautājumu. “Yes. “Doher” means “power” in Romanian and “ty” ir “you” in Polish. What about You? Does “Mazversite” mean anything?” Daiga neapjūk un samelo: “No, those are just random letters.”

Daiga nevēlas, lai viņai gadās kā Spriņģei-Dagilei, un Dohertijs tā vienkārši pārņem sarunas vadītāja lomu, tāpēc viņa turpina lasīt no lapiņas: “Do you like Latvia? If you like Latvia, Latvia likes you.” Dohertijs nekavējoties nober: “I don`t know I have never been there.” Viņš, protams, melo, jo nelabprāt atceras to reizi Salacgrīvā, kad King Charles viņam atņēma skābputru, limonādi “Sprite” un visas krietni iedzērušās meitenes. “Ok, that is all from me,” Daiga saka, veltot mūziķim vēsu, bet iedarbīgu smīniņu. “Have a great concert. Take care. Best retards, sincerely yours” Daiga šauj laukā visas pieklājības frāzes, kas vien ātrumā nāk prātā, tad pieceļas, saloka lapiņu, aizliek to aiz t-krekla apkaklītes, tad tālāk jau ieslidina aiz vienas krūštura lencītes. Tad viņa izdara ko tādu, ko vēl agrāk nekad nav darījusi. Viņa piemiedz Pītam ar aci. Daiga pēkšņi jūtas brīvi, nepiespiesti, īsta rokmūziķa personību uz viņu ir iedarbojusies reibinošāk par visiem pasaules rabarberu vīniem.


Ieradusies viesnīcā, Daiga noauj kurpes, iekrīt gultā, paņem savu Acer laptopu un atver programmu “Word”.


“Interviju sarunāt nebija viegli,” Daiga raksta. “Divreiz norunātajā laikā Dohertija kungs neieradās, bet trešoreiz biju spiesta gaidīt gandrīz veselu stundu. Neizskatījās, ka mūziķis par to izjustu jel kādu vainas apziņu. Viņš steidzīgi ienesās krodziņā “Ribs&Rock”, pasūtīja vidēji apceptu steiku un krietnu devu viskija (pati dzēru tikai kafiju). Sarunas laikā mūziķis daudz smēķēja un bieži ieturēja ilgas klusuma pauzes, liekot vien minēt, vai cenšas noformulēt atbildi uz jautājumu, vai pēkšņās pārdomās ir aizmirsis, ka tāds vispār uzdots…”.


Jau pēc pāris stundām Daiga, gandarījuma pilna, nospieda “Send” adresātam “inita_sila@zurnalsieva.lv”.


To klasiķi pēc tam, protams, atlaida. Daiga bija labākā. The best.

Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.

Mēs - AK un SM - nevaram saprast, ko jūtam pret Arturu “Artusu” Kaimiņu. Mēs par viņu nekā daudz nezinām, bet cik tad daudz vispār mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz. Tāpēc pieliksim pūles un mūli, lai uzzinātu vairāk! Lai Inga Spriņģe un Inese Voika pārāk nesatrauktos, neturēsim delnas zem pūra un uzreiz liksim vaļā, ka nedz Aldis Gobzems, nedz arī kāds cits mums de faktus vākt nepalīdzēja.

Viss sākās ar to, ka Artuss bija samērā skandalozs jaunais aktierītis, kuram pārāk daudz lomus teātrī nedeva, tāpēc viņš, lai “Teātra bārā” varētu iegādāties rumkolu ar ledu un laimu un savam sunītim Borhesam leknāku kauliņu, paralēli tirgoja ārstniecības līdzekļus ārīgai lietošanai. Raksturlomi (un šajā ziņā nekas nav mainījies), ko Artusam no cien. režisoriem izdevās nozvejot, vienmēr kā gadījās, kā ne, bija huligāni un psihopāti. Taču tāpat kā krusa ir krusa, laiks ir laiks, un tas ritēja uz priekšu. Pēc treknajiem gadiem nāca krīze, oligarhi sadega kapusvētku elles ugunīs, bet Fredis pameta Ikšķiles pašvaldības deputātu Ufo pie sasistas BB brokastu siles. Ufo gan tāpēc nepameta plinti krūmos, un nodibināja nodibinājumu Boom FM 2014, kur par rīta raidījuma vadītāju uzaicināja mums visiem jau labi zināmo huligānu un psihopātu. Tas arī brīdis, kad Laimes pulkstenis - tadamm - nosita Artusa slavas stundu.

Izrādās, Latvijas aktīvā sabiedrības daļa bija ieslīgusi tādā vispārējas pelēcības un garlaicības žvingulī, ka džeks youtubē, kurš spēj sabiedrībā pazīstamus cilvēkus uzrunāt uz “tu” un pateikt “bļeģ”, bija kā svaigs Labieša alus malks karstā vasaras dienā, kā atsvaidzinoša pelde paģiru rītā, kā tikko iešņaukts amfiks… Vārdu sakot, sevišķi pacilājošu sajūtu tas radīja tādos tomātos ar kameru kā šis džeks: https://www.youtube.com/watch?v=6ggPuyUiBkI&feature=youtu.be Tātad tipāžos, kas sajūsmināti naktī no piektdienas uz sestdienu pārnes mājās kādu norautu ceļazīmi vai bārā lepni dejo apenēs.

Neilgi pēc “Suņu būdas” ažiotāžas ieskrējiena Artuss ar advokātu, dendiju, taisnības imperatīvu un texxxtu radagabalu Aldi Gobzemu nodibināja biedrību “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!”, kas diezgan ātri savu pastāvēšanu beidza, vainojot tajā Latvijas liekulīgo un inerto sabiedrību. Tomēr Artuss no sava domubiedra Ufo bija iemācījies pilnti krūmos nemest, tāpēc pievienojās viņa pārstāvētās partijas kandidātu sarakstam, lai startētu Saeimas vēlēšanās. Raidījumā “1:1” Artuss neslēpa, ka viņa galvenais mērķis Saeimā ir iemūžināt visus pārējos kolēģus netiklu un sabiedrības labsajūtai kaitīgu situāciju kinolentēs. Iespējams, padzirdējis par iespēju nofilmēties kādā jaunā letiņu kino grāvējā, sarakstam pievienojās arī Rūdolfs Plēpis.

Pāris reižu karstgalvim Artusam ir izdevies arī izrauties ārpus youtūbes skapja - vienreiz viņu uz dueli izsauca pētnieciskās apvienības Re:Public soliste Inga Dagile-Spriņģe, bet otrreiz ar viņu un 3. vidusskolas direktoru Andri Priekuli-Sekseri kopīgi dzimšanas dienu TV24 ēterā svinēja bijusī diktore Velta Puriņa. Kā viņiem tur gāja? Ne mazākā čillā kā oligarhiem kapusvētkos - Artuss kā vienmēr neievēroja nekādus pieklājīgas komunikācijas principus un bļaustījās, vienu pēc otra izmetot Alda Gobzema rūpīgi vāktos faktus un rādot Mārtiņa Bondara līmētās kolāžas.

Kā jau minets iepriekš, mēs Artusu Nekā Personīgi nepazīstam. Šī iemesla dēļ nekas cits mums neatliek, kā vien domāt par viņu kā tādu televīzijā novērojamu dabas parādību. Internets melš, ka Artuss pēc horoskopa - gluži tāpat kā viena no mums, rakstniecītēm - ir Skorpions. Diemžēl tautā runā, ka astroloģija ir huiņas sinonīms, tāpēc vairāk kā šos divus teikumus mēs Zodiakālai analīzei neatvēlēsim. Kas mums atliek? Biogrāfiskas vadlīnijas jau ieskicētas, būtiskākie fakti apjausti, bet ambivalentā attieksme pret Artusu kā nemainās, tā nemainās. Fakti pārāk viegli ļaujas interpretācijai, tie nekam neder! Prātīgāk būtu paļauties uz jūtām, jo tās nekad nemelo, tāpēc tagad pievērsīsimies tirpām, kas mūs pārņem, vērojot Artusu.

Pirmkārt, Artuss par pirmo iespaidu mums atstāj haotisku bravūru, kas drīzāk krīt uz nerviem, nekā nekrīt, tomēr, brīdi klausoties viņa sakāmajā, var just to, ka par spīti C līmenim latviešu valodā un ētikā, sekmība veselajā saprātā viņam arī piemīt, t.i. viņš nav pilnīgi stulbs. Protams, nav izslēgts, ka viņš, kā jau aktieris, izpilda lomu, kuru pats, iespējams, neapzinās, tomēr šīs spekulācijas uzreiz atmetīsim aiz cieņas pret ideju, ka katrs cilvēks var pats izlemt, kas viņš dzīvē grib būt - kaut vai stulbenis. Otrkārt, lai arī sociālā huligāna lomu viņš izpilda nevainojami, diez ko ticams nav viņa morāles godasardzes tēlojums. Viņš ir gatavs apriet jebkuru, tomēr šī vēlme apriet šķietami nāk no neadekvāta ego, nevis cēlsirdības. To visu gan mēs būtu gatavas viņam piedot, jo neviens nevar būt balts un tas nav iespējams, un galu galā - kāda starpība, kas ir cēlonis? Tomēr viss nav tik vienkārši, un ir lietas, ko piedot ir aizliegts - piemēram, neļaušana atbildēt uz paša uzdotiem jautājumiem. Nafig tad tu vispār ko prasi?

Varbūt Artuss savā privātajā dzīvē ir ļauns manipulators, varbūt viņš savā privātajā dzīvē ir vienkārši trešais tēva dēls - ar labu sirdi un sliktu cēloņsakarību uztveri. Savā publiskajā dzīvē viņš katrā ziņā harmonisku iespaidu neatstāj. Tas viss būtu patiesībā relatīvi pofig, bet tā besīgā sajūta, ka tu nevari saprast - tā mums neliek mieru. Vārdusakot, Artus, ja tu mūs lasi - lūdzu, neaicini ciemos uz Suņu Būdu, jo tāpat nenāksim, bet vakariņās gan var. Jāizmaksā nebūs, nemīz. Mēs vienkārši gribētu tevi saprast.

Visu gadu gaidīju 15.augustu, kad paredzēta filmas „Expendables 3” pirmizrāde. Bet domājat, ka es varu sagaidīt? Domājiet vien tālāk, es par Jums nedomaju vispār!

Viss sākas ar to, ka Neiznīcināmie no braucoša vilciena izķeksē tur ielsodzīto Stalones draugu Nigeru. Neiznīcināmie ir diezgan punktuāli, tāpēc viņiem ne pārāk patīk tas, ka Nigers nevis fiksi priecīgi lec helikopterā, bet pirmos brīvības mirkļus izbauda, nošaujot visus apsargus, kas vēl ir dzīvi, kā arī lai pārliecinātos, ka vilciens ietrieksies mājā, kur izšķaidīs pauri šī brīža galvenajam ļaunajam. Kiškas nerāda, bet, tā kā Ļaunuma iemiesojums filmā vairs nepiedalās, tad mana pārliecība par to, ka viņš pa gabaliņiem aizgājis pie dieviem, ir liela kā Dolfa Lundgrēna.

Kad steidzamākie darbi apdarīti, visi ļotenē brauc nezināmā virzienā. Nigers aizņemas Lundgrēna lielo dunci, lai nogrieztu bārdu. Un ir iemesls pucēties – Stalone visiem paredzējis ballīti Somālijā, kur jānošauj kādi 500 tirliņi un jāsaņem ciet kaut kāds tur ieroču guru. Kauja ir klasiski skaista, un visi, izņemot Džeisonu Stethemu, ir samērā lielā starā par jaunā Nigera kaujas mākslu. Mīļākais cīņas moments ir tas, kurā Dolfs Lundgrēns pabrīdina kolēģus, lai uzmanās no krītošiem objektiem un tūliņ pat pats gādīgi noorganizē līķu lietu pār to galvām. Ja kāds vēl to nav pamanījis, tad vēlos informēt, ka Lundgrēns ir mans mīļākais aktieris. Protams, somāļi, cik nu jaudā, šauj, bet, protams, ne reizi netrāpa.

Jautrība sit augstu vilni līdz mirklim, kad no helikoptera izkāpj jaunais Galvenais ļaunais. Stalone sastingst. Es arī. Tas taču Mels Gibsons! Viņš vispār māk kauties?! Stalone neapšauba Gibsona kaujas prasmes, viņu vairak šokē tas, ka Gibsonam vajadzētu būtu beigtam. Pēc sāpēm Silvestra sejā var noprast, ka šis ļaunais ir tiešām Ļauns. To Gibsons tūliņ arī apliecina, divreiz sašaujot to Expendables nigeru no Old Spice reklāmām, tādejādi pierādot, ka, ja grib, tad arī ļaunie var trapīt.

Slimnīcā visi rāda drūmas sejas, jo Old Spice džeka dzīvības karājas mata galā. Stalone nolemj kolēģim izpalīdzēt, uz naktsgaldiņa atstājot savu Laimes gredzenu. Šķiet, pie viena viņš tur atstāj arī savas mozgas, jo viss, ko viņš dara turpmāk, ir pilnīgi debīls. Vēl pie slimnīcas zēniem uzgruzī Harisons Fords par to, ka šie nav saņēmuši ciet Gibsonu, bet dota tiek vēl viena iespēja. Svarīgi, ka Gibsons jādabū dzīvs, jo viņš tiks vests uz Hāgas tribunālu.

Gibsons, Gibsons. Kas īsti ir Gibsons? Viņš ir pieredzējis kara noziedzinieks, kurš, izrādās, agrāk arī bijis viens no Neiznīcināmajiem, bet tad nolīdis mēness tumšajā pusē, kur mudž no noziedziniekiem, ieročiem, maukām, narkotikām un mākslas. Mazliet atsit Fransuā Olānu, jo tirgo ieročus ļaudīm ar apšaubāmu reputāciju, kā arī pērk sūdīgas gleznas par miljoniem.

Stalone nolemj, ka cīņā ar Olānu viņš neņems līdzi savu komandu, bet gan meklēs jaunus papildspēkus. Viņš paziņo kolēģiem, ka sūta viņus pensijā, jo viņu laiks ir beidzies, yada yada yada. Jebkuram, kurš zina Staloni (un es viņu zinu ļoti labi) ir skaidrs, ka viņš to dara tāpēc, ka negrib, lai Mels Gibsons viņa dārgos draugus nošauj, tapēc labāk ir salasīt jaunu komandu, par kuriem vinam nesāpētu sirds. Baigi varonīgi? Pats domā, ka jā. Cirvis.
Tā Stalone sev salasa jaunus biedrus, sākotnēji atšujot visjēdzīgāko – Antonio Banderasu, kuram nav mīļāka darbiņa par plūkšanos. Labi, viņš arī nav baigi jauns, bet viņa tēls šajā filmā ir lielisks. No sākumā viņu uzlūkoju skeptiski kā Dolfs Lundgrēns, bet otrajā skatīšanās reizē Banderass jau manu sirdi bija salauzis. Un viņam vismaz bija normāla cepure. Jā, 1 dienas laikā filmu noskatījos divreiz, jo sajaucu un domāju, ka tas ir motocikls, nevis filma.

Stalone sarunā ar Švarcnegeru, kas tas viņus visus aizvedīs līdz cīņas vietai. Arnolds ir ar mieru, bet tomēr arī neslēpj, ka uzskata Staloni par idiotu. Divreiz neslēpj. Kamēr jaunie pošas ceļā, tikmēr vecie Neiznīcināmie gruzās. Viens prosta sēž bārā un dzer. Mans mīļais (mīļākais) vikings Lundgrēns ir apveltīts ar labāku fantāziju, tāpēc reizē dzer šņabi un šauj. Neko pārmest nevar arī Džeisonam Stethemam – viņš kapā aliņu, skatās teļļuku, bet pie pirmā zajoba izslēdz to ar precīzu naža metienu ekrānā.

Pirms izbraukšanas satiekas visi: jaunie pidriķi, kuru Stalonem visād cenšas pielīst, šoferītis Švarcnegers, kā arī īstie Neiznīcināmie, kas grib pārliecināties, vai Stalone tiešām būs tik stulbs, ka brauks nāvē ar šiem nepieredzējušajiem ākstiem. Viņš ir ne tikai tik stulbs, bet arī aizrāda Lundgrēnam, kas tas par daudz dzer, un Švarcnegeram, ka nevajag pīpēt pie lidmašīnas. Tāds cirvis.

Tā kā viens jaunais pidriķis ir hakeris, jaunā komanda ar pāris klikšķiem savāc Fransuā Olānu kādā Bukarestes mākslas galerijā. Bet, tā kā viņi ir nepieredzējuši un stulbi, tad viņi neiedomājas, ka sašņorētajam Gibsonam pie miesas ir GPS raidītājs, un nākamajā sekundē viņa rokaspuiši sašauj busiņu, sagūsta jaunos kolēģus, bet Stalonem palaimējas – viņš iekrīt upē un sasit galvu. Kad viņš viņš atčoknās, apkārt ir sastājušies 4 džeki, viens no viņiem iepiš Stalonem ar kāju pa seju. Tas arī ir pēdējais, ko viņš šajā dzīvītē izdara, jo Silvestram ir nepieciešama tieši 1 sekunde, lai viņus visus nošautu.

Ko nu? Jāiet glābt tie jaunie tirliņi. Palīgā nāk Antonio Banderass, kuram vienkārši ļoti patīk kauties un runāt. Protams, kad lidmašīna jau gatava pacelties gaisā, tai pretī nostājas vecie Neiznīcināmie, un Stalone tomēr paņem viņus līdzi. Lieliskais Antonio Banderass visu ceļu ne tikai aizrautīgi pļāpā, bet arī izdara vērtīgu novērojumu, ka viņš laikam „tam garajam” (Lundgrēnam) nepatīk. Stalone gan Banderasam to iesaka sevišķi neņemt pie sirsnas, jo manam mīļākajam aktierim nepatīkot neviens. Es viņu mīlu.

Bez liekām problēmām tie sašņorētie jauniņie tik atrasti. Protams, tajā mirklī televizorā parādās Mels Gibsons Olāns, kurš informē, ka 45 sekunžu laikā diemžēl šī māja uzsprāgs. Diemžēl ar to nepietiek, lai viņi pagūtu aizmukt, bet nav ko skumt - situāciju izglābj Dolfs Lundgrēns, jo nesadod rīklē jaunajam hakerim, kad tas viņam no rokas norauj ierīci, kas paredzēta, lai nevainojamais vikings varētu regulāri pārbaudīt, cik ārā grādu (no tā izriet, ka Toms Bricis ir Latvijas Lundgrēns). Šī ierīce ir gana spēcīga, lai nobloķētu Gibsona vēlēšanos uzlaist gaisā to māju.

Gibsonam tas nepatīk, tāpēc viņš noskaišas un pie Neiznīcināmajiem nosūta apmēram 2000 ļaužu armiju, kurai bruņojums nav nekāda baiga problēma. Diemžēl nekas cits neatliek, kā īstajiem Neiznīcināmajiem cīnīties kopīgi ar jaunajiem pidriķiem. Pretinieku armija ir labi bruņota, tomēr viņu gribasspēks precīzi trāpīt nav gana stiprs, tāpēc tiek sašķaidīts viss, izņemot varoņu ķermeņus. Nepārprotiet, cīņa, protams, ir spraiga, un bojā aiziet pāris štukas, par ko vislielākais prieks ir Antonio Bandersam – viņš, rokas pret debesīm metot, iekliedzas, ka šis ir viņa dzīves laimīgākais mirklis. Arī Lundgrēns nerāda bēdīgu ģīmi, jo beidzot ir ticis tankā, un lielāka prieka par to nevar būt.

Olāns arī ievēro, ka viņa padotajiem ir problēmas ar motivāciju, jo Neiznīcināmo līķu skaits kā ir, tā paliek nulle. Tāpēc viņš nolemj iet nogalināt naidnieku pats savam rokām, pirms tam nošaujot pāris savus kolēģus, lai skatītājs zinātu, kas tieši plānots. Pa to laiku Dolfa Briča termometram baterijas iet uz beigām, tāpēc visiem jālasās prom. Kā aizvākties? Protams, šurpu ar savu helikopteri pidžina Harisons Fords, kurš saviem padotajiem Švarcengeram un ķīnietim pirms pasažieru uzņemšanas liek satīrīt jumtu. Tas nozīmē nošaut ikvienu, kas tur ir vai jebkad varētu būt. Padotie pavēli izpilda ar neviltotu prieku.

Visi skrien uz jumtu. Cits ar kurpēm, cits ar vīzēm, cits ar basām kājām, cits pa kapnēm, cits vienkārši ar moci uzlec līdz septītajam stāvam. Klasiski Džeisons Stethams nogalina Ļaunā labo roku, bet šoreiz viņš tikpat labi to varēja nedarīt. Iepriekšējā filmā, vot, saprotu – sagrieza pretinieka galvu ar helikoptera propeleri, bet šoreiz vienkārsi sadeva pa purnu. To kompensēt cenšas Stalone ar Gibsonu, kas nolemj kauties ūdenī, jo, pirmkārt, tas ir seksīgi, otrkārt, viņi ir hidrologi. Pēdejā cīņa nav nekāda baigi skaistā, bet nav arī daudz laika, jo tūliņ viss sprāgs. Stalone ielaiž 3 lodes Gibsona puncī, kas šo Olānu pārsteidz, tāpēc viņš vaicā Stalonem, vai tad viņu nevajadzēja vest tiesāt uz Hagas tribunālu. Stalone pretinieku informē: „Es esmu Hāgas tribunāls.” Un, protams, nekavējoties piespriež nāves sodu.

Kavēties tiešām vairs nedrīkst, jo māja jau sāk sprāgt un visi priekšnieku gaida helītī. Protams, viņš pēdējā brīdī paspēj, un pēc dažām stundām visi jau laimīgi krogā dzer un pārrunā kultūras dzīves jaunumus. Te arī klāt filmas šausmīgakais moments – tie jaunie pidriķi nolemj kopā uzdziedāt karaoki. Bļin. Nezinu, ko teikt.

Iespējams, ka man nevajadzēja tik lielas cerības uz Expendables trešo daļu, bet nevar arī mani vainot, jo abas iepriekšējās filmas bija tik krutas, ka man bija morālas tiesības gaidīt ko vairāk. Nu, piemēram, to, ka varētu uzrasties iepriekšējā filmā nogalinātā Van Dammes dvīņu brālis (tā būtu skaista atsauce uz „Double Impact”) uz kādu jautru razborku. Nu, arī bez tā būtu bijis OK. Es pat filmu noskatījos divreiz, jo pirmajā reizē nodomāju, ka nevar tak tā būt, ka vīlos. Būtu bijis OK, ja izlasītu ārā tos jaunos tirliņus, kas cenšas būt baigi badass džeki, bet vispār nesanāk (jo dzied). Stalone tika brīdināts par to, ka vienam no jaunajiem esot problēmas klausīties vadoņa viedoklī. Ha ha ha, Expendables pirmajā daļā Lundgrēnam - vot, tam bija problēmas tad, kad viņš sapsihojās un gandrīz nosita pats savu kolēģi. Bet tas, protams, nebija pats briesmīgākais. Tie sīkie visas filmas laikā nepateica neko krutu. Un tā taču ir bojeviku sūtība – pirms ienaidnieka nogalināšanas ir jāpasaka kaut kas kruts. Bet tie tikai dzied. Les Miserables. 6/10 (4 par centību + 1 Lundgrēna termometram + 1 Banderasa dzīvespriekam).

Daudzi iesaistījušies Veselības ministra kandidāta meklējumos, tāpēc mēs - sociāli aktīvie Texxxti EK un AK - arī nestāvam malā, jo uzskatām, ka Veselības ministru vajag izdot Veselības ministrijai pat tad, ja pret to iebilst Eiropas Komisija (EK). 

Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."

Uwaga! Šodien neaizgāju uz poļu valodas nodarbību, lai varētu noskatīties TV pārraidi „8 krēsli”, kurā cerēju ieraudzīt, kā 8 tantuki dejo ap 7 krēsliem, bet izrādījās, ka tas nav raidījums par klases salidojumiem, bet gan Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates. Turklāt riņķa dancī piedalījās 7 kungi un 1 tantuks.

Tas, ka uz krēslu šovu nebija ieradies partijas Alternative.lv pārstāvis, neradīja nekādu izbrīnu. Toties man bija 2 pārsteigumi – Mārtiņš Bondars un Alfrēds Rubiks. Izrādās, ka Bondars ir kaut kādā lauku partijā, bet Rubiks ir ieguvis ļoti konkrētu specializāciju – viņu tagad interesē sapropelis. Žēl, ka tas netiek pieminēts vēlāk - man arī ļoti patīk sapropelis, jo tas ārkārtīgi patīkami ož.

Vēlēšanu priekšvakarā pie eglītes salasījušies 7 slavenākie partiju pārstāvji un Andris Bērziņš no ZZS (viņš nav slavenākais, jo slavenākā ir Grigule). Raidījuma veidotāji ir tā saucamie darvinisti, jo spiež uz evolūciju – ja beigās jārisina uzdevumi, sadodoties rokās, tad sākumā ir vienkārši jāizskaidro jēdzieni. Cilvēks ir vissvarīgākais, tāpēc kandidātu atbildes vērtē cilvēks – ļoti iespējams, tā pat ir leģendārā Tante Bauskā. Bauskas Tantei pēc katra skaidrojuma ir jāsaka, vai viņa saprata, vai tomēr ne. Protams, tante saka, ka visu saprot, jo blamēties visas Latvijas priekšā negrib neviens.

Ar jēdzieniem Sniegbaltīte (Ždanoka) un 7 rūķīši (džeki) tiek galā ar dažādiem panākumiem. Andrejs Žagars netiek gala ar fiskālās telpas definīciju, un pēc tvitera reakcijas var spriest, ka Bondars ir nopūdelējis jautājumu par Eiropas Padomi. Bet īstu skaidrību ievieš Alfrēds fon Rubiks: „Jums būs pakļauties tam, ko nolēmām!”

Nonākam pie pirmā īstā jautājuma par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes adatas. Andrejs Žagars gan rosina diskusiju par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes naglas. Es eju vēl tālāk un piedāvāju apspriest to, kā tikt nost no Krievijas gāzes Žagara, jo ir tāds teiciens – kas redz Krievijas gāzes adatu cita siena kaudzē, neredz Žagaru savā acī. Bondars kaut ko runā par dolāriem un eiro, Andris Bērziņš (paldies dievam – ne prezidents) piemin „Polijas-Lietuvas vadiņu”, taču svarīgākā ir diskusija par šķeldas katlumājām: Žagariņš apgalvo, ka no Krievijas gāzes naglas varēs nosēsties, kurinot šķeldu katlumājās, bet Alfrēds Rubiks šo ideju noniecina, jo ar to nevarot izvārīt putru. Secinājums viennozīmīgs - raw food jeb svaigēšana (dažos avotos saukta arī par homoseksuālismu) ir neatkarības atslēga.

Tās katlumājas ir pamatīgi uzkarsējušas ne tikai kandidātus, bet arī publiku, kas vienkārši mauro. Laiks atpūtai. Laiks īsajiem jautājumiem. Tā ir īsta atpūta, jo nekas interesants nenotiek. Protams, ja atskaita to, ka jāpārdomā, vai Ždanoka nav spēji piedzērusies, jo pēkšņi zaudējusi prasmi izveidot teikumu, kas būtu saprotams. Vai arī tas cieši saistīts ar viņas paziņojumu par to, ka šodiena ir klusēšanas diena. Andris Bērziņš kaut ko runā par Žanu Klodu, bet tas viss ir nenozīmīgi, jo pēc ilgām pārdomām noskaidrojas, ka viņš nerunā par Žanu Klodu van Dammi, bet gan par Žanu Klodu van Peļu Junkuru. Boring.

Te atkal klāt vissvarīgākais cilvēks – šoreiz tas ir divdesmit gadu vecais Raivis, kas pabeidzis vakarskolu, piehaltūrē par fotogrāfu, nodokļus nemaksā un nevēlas sevi apgrūtināt ar darbadienām, ja par tām maksā mazāk nekā 100 eiro dienā. Tas tviterī izraisa sašutuma vētru no dažāda ranga personām, un arī man personīgi šitādi besī, bet būsim godīgi – tādu cilvēku ir daudz, un kaut kas ar viņiem jādara. Tā Sniegbaltīte un 7 rūķīši tiek sadalīti divās komandās, un abām ir jāsniedz priekšlikumi Raivim par skaisto nākotni. Atbildes nav baigi interesantās – mikrouzņēmumi, izglītība, traļaļaļā, bet diemžēl arī pieauguša cilvēka dzīve mēdz būt tieši tik neinteresanta. Bet, iespējams, šis ir ne tikai vissvarīgākais cilvēks, bet arī vissvarīgākā diskusija, jo tikai tagad pamanu, ka Roberts Zīle ir ļoti labi iesauļojies.

Tematiska reklāmas pauze, kurā izklāstītas Domestos tualetes bloka priekšrocības.

Atgriežamies studijā ar fanu maurošanu un garlaicīgāko raidījuma daļu, kurā tiek apspriests tas, kā dažādiem (legāliem, nelegāliem, Eiropas, neeiropas) migrantiem pārvietotas telpa un laikā. Neviens neierosna neko ekstrēmu – šis tas par darbavietu radīšanu Latvija, šis tas par aizbraukušu latviešu atpakaļsaukšanu, šis ta par uzturēšanās atļaujām. Nav jau tik slikti – šī diskusija var pat konkurēt ar to Domestos tualetes bloku reklāmu.

Klāt tas skaistais mirklis, kad kandidtāti var riet viens uz otru, kā arī uzdot dziļas izpratnes cauraustus jautājumus. Pārsvarā tiek izvēlēts pirmais variants.
Ždanoka grib noskaidrot, kas īsti ir Bērziņš un kurā EP blokā viņš gribetu strādāt. Tas ir labs jautājums, jo mums ir gana daudz Andru Bērziņu, lai ikviens būtu apjucis un nezinātu, kurš ir kurš. No Andra atbildes var spriest, ka arī viņš pats īsti to nezina.
Roberts Zīle prasa Bērziņam, vai var sarunāt, ka ZZS viņam vairs nebrauks virsū. Šķiet, nevar. Visjautrākais jautājums ir katlumājas Žagara izpildījumā – viņš ir novērojis, ka Robčiks Zīle jau sen ir Eiroparlamentā un tāpēc viņam ir liela pieredze iekšpolitikā. Es pat nepamanīju, par ko bija jautājums, bet šī sakarība (EP - iekšpolitika) ir vērā ņemama. Domburs kaut ko uzdirš Cilvēvičam par Gruziju, Ukrainu un Latvijas okupāciju. Garākais partiju līderis Bondars vēlas noskaidrot no Andra Bērziņa, kāda ir Ivetas Grigules patiesā seja, bet Bērziņa kungs piemin pirmdienu, kad Bondars to pats varēšot noskaidrot. Alfrēds Sapropelis Rubiks savukārt no „dažādu šķiru cilvēkiem” savā pēdējā Latvijas koncertturnejā esot dzirdējis jautājumu Valdim Dombrovskim par to, kas ir Latvijas ekonomikas izrāviens, un to nekautrējas uzdot pašam Lācēnam. Dombrovska atbilde ir vienkārša – tas tikai būšot.

Tā viesības ar Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem ir galā. Šoreiz debates bija mazliet interesantākas nekā pagājušajā nedēļā, kad bija 7 citi rūķīši un Sandra Kalniete, kas tēloja kaut kādu Morganu Frīmenu, kas it kā ir baigi viedais, bet tajā pašā laikā besīgs. Tā kā, Ždanokas kundzes vārdiem runājot, ir klusēšanas diena, es neteikšu, cik Morganu Frīmenu bija šodien, bet tomēr novēlu viņiem atcerēties, ka jebkurā īstu vīru skolā tiem jampampiņiem, kas ir sagatavojuši mājasdarbu, ir jāuzmanās, jo izsitēji var sadot rīklē un to atņemt. Bet tiem, kas mazliet izblamējās, atgādināšu, ka nav jau slikti būt idiotiem, jo sena latviešu paruna vēsta, ka par Jūrmalas mēru var kļūt tas, kurš ir lielāks idiots.

Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad mēs - bīstamās mājsaimnieces AK un EK - pieplokam pie televizora ekrāniem, lai novērtētu Eiropas kultūras progresu, stagnāciju, regresu un valstsnāciju. Lai pārāk neietekmētos viena no otras viedokļa, ar skatīšanos nodarbojāmies pilnīgi atšķirīgās vietās - AK iedvesmas valstī ar rītdienu, kur 80% studenti mācās bez maksas, bet EK - Polijas hipsteru galvaspilsētā Lodzā, kuras gēnu laboratorijā regulāri pazūd šķēres.

Eirovīzijas galvenie komentētāji mūs informē: “Šoreiz nepiedalīsies mūsu brāļi - ne mūsu māsa Lietuva, ne mūsu māsa Igaunija.” Dienā, kad māsa ir brālis, fināla nav ne mūsu pašu, ne Kārļa Streipa, bet Valters un Kaža iesaka nebēdāt, jo ieraut ko atspirdzinošu var tik un tā. Tas labi! Kopš Eirovīzijas laikiem abi ir paaugušies, Saskaņa pajukusi un tāpēc vienīgā jēga apvienoties ir, lai parādītu garu degunu Kārlim Streipam. The war is not over, bro.

Tas, ka uz skatuves ar diviem vadītājiem - dāmu un kungu - jau sen ir par konservatīvu, nevienam šeit vairs nav noslēpums. Gan Latvijas Eirovīzijas finālu, gan Zelta mikrofona aptauju 2014 šogad diriģēja veseli četri saspēles vadītāji. Dānijā to ir trīs - enerģiska dāma, hipsteris un, protams, arī gejs.

Agrāk Eirovīzija bija ne tikai dziesmu, bet arī tērpu parāde, taču tagad citi laiki, citi tikumi, un uz skatuves ar skārienjūtīgu grīdu, gigantiskiem ekrāniem un opciju projicēt hologrammas vairs nevienu ar uzvalka pārtapšanu par kleitu nepaņemsi (piedod, Marija).

1.Ukraina - meitene klasiski garā kleitā dzied par pulksteni, kuru nedrīkst turēt ciet, jālaiž, lai tas iet. Bet bet toties viņai fonā ir džeks, kas netiek ārā no vāveres rata. Tas simbolizē šo dzīves skrējienu, ko savās dainās vēl tajās tālajās dienās, kad repu neapdraudēja isidioloģija, apdziedājis arī klasiķis Gustavo. Uz skatuves ir diezgan vējains laiks, brīžiem skaidrojas. Priekšnesums noteikti patīk ikvienam, kas ir uz mēs ar fitnesu, jo tur arī mēdz būt tā - it kā skrien, uz priekšu netiec, bet vismaz ir cerība, ka kļūsti smuks.

2.Baltkrievija - Teo, kam garšo siera kūka. Jes, Lapsa virtuvē var atvieglojumā uzkūkot - vismaz viena kūka finālā ir. Teo dzied tā: “I don’t wanna be your boyfriend.” Viss kārtībā, jo Eiropa nemaz viņu negirb par bojfrendu, šķiramies kā draugi. Uz skatuves kā kārtīgā bojbendā ir pieci keksi, bet sestais - visnesmukākais - nostumts skatuves stūrī. Tas ir Dziedātājs tumsā.

3.Azerbaidžāna - jau otrā valsts, kas izmanto triku, kad viens dzied, bet otrs bez jēgas fonā tirinās. Uzticams triks, jo nekad nenostrādā! Priekšnesums ir izcili līdzsvarots, jo arī dziesma ir garlaicīga.

4.Islande - dziesma pret aizspriedumiem (“Inside we’re the same!), par kuru gan jau nobalso visi sorosīdi. Dziesma atgādina Blink 182 un The Hives hibrīdu, kā spilgtākais piemērs Latvijā ir sen jau (atšķirībā no Pūces astes) noziedējusī grupa Double Faced Eeals. Lai gan Eirovīzija ir īstā vieta, kur spēlēt pirms desmit gadiem aktuālā mūzikas novirzienā, labāk to darīt garā kleitā un bez “papappapappā” un “lalalalalalā”. Virvirvirvirbumbumbumtrrrrassassā - Bjorkas mazdēliņi aicina cilvēkus nevērtēt pēc izskata. Labāk būtu aicinājuši nevērtēt pēc muzikālā snieguma, kas zina - varbūt kaut kas būtu sanācis. Vismaz dziesma bija jautra, kaut arī narkotiku trūkums organismā ir nenoslēpjams.

5.Norvēģija - Valters un Kaža pie šīs dziesmas esot apraudājušās. Dziedātājs ir tāds šķietami nesavienojamais - raudulīgs metālists. Gan jau zilais. Nē, 100% zilais. Klips varētu būt tāds, kur noskumis vīrietis čāpo pa sniegu, un savā klusajā iekšējās pasaules vētrā pat nepamana, ka dodas tieši pa lāča pēdām, kurš viņu tūdaļ apēdīs, lai mums vairs, Velna dēļ, nebūtu jāklausās šis savārstījums, jo tas nav jautrs.

6.Rumānija - duets, kas jau otro reizi noslaucis valsts naudu, lai atbrauktu uz Eirovīziju. Cerams, ka vismaz nav noslaucis ES struktūrfondu naudu, jo tā pieder mums. Īpašais pārsteigums cilvēkiem ar jūtīgu nervu sistēmu - meitene uzsprāgst, un tad atkal parādās no jauna. Tas simbolizē nemirstību, bet viss ir līdzsvarā, jo fona kalbasņiks simbolizē tūlītēju nāvi. Diemžēl nav skaidrs, ko simbolizē apaļais sintezators, kura spēlēšanu dueta vīrietis pat necenšas īpaši precīzi imitēt, bet tas labi - jāpaliek arī kādam noslēpumam. Dziesmas beigās tiek sasniegts orgasms - meitene tup un spiedz.

7.Armēnija - džeks ar kļičku MP3 izpilda balādi “You are not alone”, kas visticamāk ir atbildes trieciens Instrumentu “Pilnīgi viens”. Bukmeikeri šim armēņu Donam, kurš uz dziesmas beigām galīgi sapsihojas un izsauc uz sevi uguni, prognozē uzvaru. Diemžēl nekas nesanāks, jo uguns simbolizē oligarhu kapusvētkus, bet visu te nosaka oligarhi.

8.Melnkalne - dziesma sākas ar “My heart will go on” plaģiātu, tāpēc nevar saprast, kāpēc viena dāma slido, nevis kuģa galā sūcas. Slidotāja laiku pa laikam nokrīt, bet dziedātājs meitenei nepalīdz piecelties. Cūka. Vai feminists. Bet dziesma nav jautra, un Kaža - ticiet vai nē, pats būdams “Ugunsgrēka” himnas izpildītājs, - to smīkņājot nosauc par piemērotu seriāla “Eņģeļu māja” tituldziesmai. Vispār radies iespaids, ka Melnkalne finālā uzstājas pārāk bieži - tāpat kā Venecuēla uzvar skaistumkonkursos, tāpēc esam principiāli pret šīs valsts uzvaru.

9.Polija - Uwaga! Pienīgas krūtis, tautas tērpi - gluži mūsu Olgas garā. Ta kurwa jest dobra. Meitene ar lielākajām krūtīm mazgā veļu (gluži mūsu Aishas garā), bet ar otrām lielākajām krūtīm - taisa sviestu. Polijā sviesta taisīšana, ja kas, ierindojas erotiskāko nodarbju top3. To mēs zinām, jo pa Daļai Grībauskaitei (veiksmi viņai šodienas vēlēšanās!) tomēr atrodamies Lodzā.

10.Grieķija - džeki repo nesaprotamā valodā, kas beigās izrādās angļu. Pērn Grieķijas mūziķi dziedāja, ka alcohol is free. Acīmredzot, dzīve ir gājusi uz leju. Tomēr puiši, lēkājot pa batutu, cenšas šo tumšo patiesību noslēpt - uz augšu, uz augšu, wiii!

11.Austrijas transvestīts - iespējams, ka Islandes ķērpju dziesma par to, ka nevajag skatīt vīru pēc cepures, ir bijusi par Austrijas transvestītu, jo bārda - tas ir zajebis, bet dziesma diemžēl ir sūds. Končita Vursta simbolizē mūsdienās aktuālo bipolaritātes kultu, ar kuru pie psihoterapeitiem sirgst 70% labklājīgo rietumnieku. Tāpēc arī beigās tiek viennozīmīgi saprasta. Rise like a penis!

12.Vācija - katrā ballītē nepieciešama dziesma, kuras laikā var aiziet uzpīpēt. Reklāmas pauze ir sākusies!

13.Zviedrija - dziesma par nelaimīgu mīlestību. Kuru tas interesē? Izrādās, pietiekami daudzus. Fuck.

14.Francija - jauns triks - dejošana ar ģitāru. Dvīņi dzied par to, ka ūsas ir tāpēc, lai tās augtu. Nav šaubu - dziesma par ūsām ir veltījums Austrijas pārstāvei. Comme ci comme ca.

15.Krievija - māsiņas dzied uz šūpolēm, lai odi nekož. Lai neapgāztos, viltnieces ir sasējušas kopā savus matus. Abas ir īpašas ar savu fancy patronu - Filipu Kirkorovu - , kurš viņām piesējies ar savu dziesmu, bet diemžēl eiropeiskā publika šo džeku īpaši nezina. Diemžēl viņi zina vienu citu džeku no Krievijas, tāpēc biežāk dzirdētā emocija pūlī saistībā ar Krievijas priekšnesumu tagad un turpmāk būs zems: “ūūūūūūūū”. Valters un Kaža sola vēlāk pastāstīt, kā viņu gadā Filips Kirkorovs gribējis ar abiem nofočēties, bet patiesība par šo notikumu tā arī netiek atklāta. Paliekam gribot.

16.Itālija - galvenais ir zināt, vai dziedātāju ir izdrāzis Berluskoni. Sākumā īsti nevar saprast, bet beigās, kad meitene sāk rāpot, ir skaidrs, ka ne tikai ir izdrāzis, bet drāzīs vēl. Nav īpaši oriģināla, jo savas valsts karogu priekšnesumā pirms dziesmas izveido no bazilika, tomātiem un mocarellas. Varēja vēl uzgāzt to visu uz maizes un izcept picu, tad uzvēdītu nepārprotams Itālijas šarms.

17.Slovēnija - nebijis domas lidojums - dziesmas “Round and round” vizuālais noformējums ir aplis uz skatuves grīdas. Tomēr viņu izglābj blokflautas spēle, jo tā no texxxta autorēm, kura bērnībā negāja uz basketbola treniņiem, tikmēr šo instrumentu strinkšķināja mūzikas skolā.

18.Somija - nepamanījām, laikam aizmirsa atnākt līdz skatuvei.

19.Spānija - “Dancing in the rain”. Uz skatuves it kā līst, bet dziedātāja ne tikai nedejo, bet pat neizkustas no vietas. Krāpšana! Slepkavība! Korupcija! Vismaz viņai ir slapji mati. Valters un Kaža mēģina iestāstīt, ka dziesma ir spēcīga, bet mums gribētos, lai tā ir vēl vairāk grēcīga. Te quero infinito, oh mi corazon!

20.Šveice - otrais, kas svilpo. Pirmā bija grupa “Scorpions”. Dziesma ir tikpat neitrāla kā Šveice, cerams, ka arī bagāta! AK patīk!

21.Ungārija - dziesma par skumjo bērnību. Skaidrs, ka tā ir izgāšanās, jo traģiskā bērnība interesē tikai psihoterapeitus. Pat dabsteps neko neglābj. Tiesa, kaut kas oriģināls - uz skatuves ir klavieres, kuras neviens nespēlē, bet pa tām dejo divi atkritēji. Nav šaubu, ka pēc uzstāšanās dziedātājs kārtējo reizi dabūs rīklē no tēva.

22.Malta - Diezgan pāķīgs country grupas Mumford and Sons plaģiāts, bet tā nav liela bēda, jo viņi dzied: “I am going home.” Problēma atrisināta bez militāras iejaukšanās.

23.Dānija - jautra dziesmiņa par klišejisku mīlestību. Kaut arī islandieši mācīja, ka pēc izskata nav jāvertē, Eiropa ievēroja, ka solists ir diezgan nesmuks, lai neteiktu, ka galīgs ķēms.

24.Nīderlande - šeit mūsu viedoklis dalās. EK šķiet tik garlaicīgi, ka viņa sāk skatīties māla podiņu bildes, bet AK līdz ar tautiešiem, kas brīdi vēlāk atdos šai dziesmai maksimumu punktu, ir stāvā starā.

25.San Marīno - saprotams, ka valsts ir maziņa, bet vai tur tiešām nav neviena cita sieviešu apģērba gabala bez garām kleitām? Labi, ka viņi uzstājas konkursa beigās, jo daudzi skatītāji jau ir pālī un nemaz nepamana, ka pie klavierēm sēž Boriss Berezovskis.

26.Lielbritānija - tas interesē tikai Anglijas karalieni. Izpelnās vislielākās ovācijas, jo beidzot dziesmām pienācis gals. Uz skatuves bija gan aziāts, gan nēģeris, tā kā multikulturālisms tai zemē tiešām iet uz urrā.

Vakara vadītāji iemāca, kur var lejuplādēt visas dziesmas, lai tās klausīties vēl un vēl, bet reāli - kurš to gribētu darīt? Kamēr valstis apkopo referendumos iegūtās balsis, ar konfeti lietu tiek sveikts angļu Kārlis Streips, ko vēl nav izkonkurējuši angļu Valters un Kaža. Viņš arī godīgi atzīst: “It’s fun!”. Daudz spiedzošākā sajūsmā ir Francijas pārstāvji, kuriem atnes franču nacionālo ēdienu - vistu karijā franču gaumē - no Žana Pjēra restorāna.

Stāvot uz trepēm, kas simbolizē Eiropas labklājības augšupeju, tiek nodziedāta Bēthovena ziņģe Odiņa priekam, kas, starp citu, ir valdošāš kliķes himna, ja nezinājāt. Vēl tiek parādīts jautrs klipiņš, kur vakara vadītāji uzdzied kaut ko par Ķīnu. Kā atzīst Valters un Kaža, tas ir iemesls, kāpēc ir vērts mācīties angļu valodu. Visiem tiem, kas savulaik neieklausījās oligarha nr. 1 jaungada lūgumā iemācīties angleni un iztīrīt zobus, tas diemžēl izprotams nebija.

Katras valsts referendumu rezultātu paziņotāji mēģina pēc iespējas vairāk pielaizīties dāņiem, izņēmums ir francūži, kas nav klausījuši nedz Andra Šķēles, nedz māsiņu Valtera un Kažas aicinājumam iemācīties angļu valodu. Comme ci, comme ca! Ralfs Eilands uzpeld Latvijas hokeja izlases kreklā, ko redakcija vērtē kā pāķīgu gājienu, bet lietuvieši aicina Končitu noskūties. Ja arī tie nebija lietuvieši, tas nekas, jo mums sirsniņā palikusi Islandes dziesma par to, ka mēs taču visi esam vienādi. Par katriem 12 punktiem Končita Vursta raud aizvien vairāk, līdz asaras ir pārpludinājušas skatuvi un viņa kļūst par otro transpersonu, kas uzvarējusi Eirovīzijā (pirmā bija Dana International 1998.gadā).

Kaut arī šogad nebija tādu jautrību kā klauns ar vienriteni no Moldovas, Rumānijas ādas apenes vai Grieķijas bezmaksas smiga kā pērn, kopumā sajūta pēc konkursa noskatīšanās ir labāka nekā 2013.gadā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz neviens no Texxxtu redakcijas Eirovīziju nav beidzis slimnīcā.

Texxxtu redakcija sirsnīgi sveic Jegoru Jerohomoviču ar Končitas uzvaru, kā arī pateicas Miroslavam Kodim par viņas vizīti Latvijā. Rise like a penis!

Vakar kopā ar draudzenīti devāmies uz kino, jo bijām nahaļavu dabūjušas ielūgumus. Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad nu arī īpašu uzmanību nolēmām šim notikumam nepievērst, bet tā vietā izturēties tā, kā izturētos jebkurš cilvēks, kas aiz gara laika būtu nolēmis apmeklēt kinčiku – respektīvi, sākt savu kino pieredzi Stockmann šmigas nodaļā, izvēloties kādu skrūvējamu padzērienu. Paņēmām pudeli baltvīna uz divām. Sapratām, ka kaut ko uzkost jau arī droši vien gribēsies, tāpēc mūsu iepirkumu groziņā nonāca arī divas spinātu maizītes un četri baklažānu rullīši ar rīsu nūdelēm un Korejas burkāniem. Rūpīgi visus savus labumus sastūķējušas somās, lai apsargi nepamana, devāmies iekšā kino. Tur vēl paņēmām arī vidējo sāļo popkornu, ko kārtīgi apbērām ar načo siera pulveri, un nu beidzot varējām doties uz kinoteātra augšējo stāvu, lai dotos iekšā pirmajā zālē uz savu seansu.

Apsēžoties savās vietās, ātri vien saprotam, ka esam drusku ieberzušās, jo no visām pusēm apkārt lupī fotogrāfi, bet uz skatuvītes priekšā ekrānam novietots sintjiks. Tātad būs dziedāšana. Jau jūtam, ka tie mūsu baklažānu rullīši droši vien būs jāknakstina īpaši klusi, citādi Andris Bulis mums sados pa tauri, jo – bēdu manu lielu bēdu - esam atnākušas uz Māra Martinsona filmas “Oki – okeāna vidū” pirmizrādi. Pirms seansa sākuma pats smukais Andris kāpj uz skatuves un sauc uz tās apkārt arī visādus citus smalkus kundziņus, kas piedalījušies filmas tapšanā. Kādā mirklī uz skatuves uznesas arī Ints Teterovskis un liek visai zālei celties kājās un dziedāt “Daudz baltu dieniņu”, jo galvenajai aktrisei, tai japāņu džangai, ir dzimmene. Ļe ļe ļe, tri rubļa, karoče tās runas ilgst mūžību. Bet nu, nepaiet ne stunda, un zālē beidzot tomēr nodziest gaismas.

Filmas darbība noris Amerikā, Losandželošā. Galveno varoni, ko atvaido Andris Bulis, sauc Robis. Robis ir tāds besīgs tipiņš, kurš visu laiku staigā ar adītu mici galvā, agri ceļas un traucē gulēt savai dzīvokļabiedrenei. Robis vispār ir laikam latvietis, bet tā kā Štatos dzīvo jau astoņus gadus, tad ir iemācījies vārdu “whatever” izrunāt ar tādu labu kaliforniešu akcentu. Viņa dzīvokļabiedrene, ar kuru, kā vēlāk noskaidrosim, viņš pēc gada platoniskas kopdzīves tomēr uzsāk arī seksuālus sakarus, ir amerikāniete. Viņai patīk fotogrāfēt un vērot šo pasauli, kurā ir tik daudz kā skaista un interesanta, ko mēs, pārējie, savas aizņemtības un egocentrisma dēļ bieži vien pat nepamanām. Vēl filmā ir tā japāņu džanga, kas tēlo psihušku, kas visu laiku pērk un pārdod mājas. Robis arī drusku šiziķis, tāpēc arī vien top apsēsts ar to japāņu džangu un vēlas noskaidrot viņas biežās pārcelšānās iemeslus. Noziegumam pa pēdām! Kāds ir šis iemesls – to es zinu, bet jums neteikšu, lai paliek tomēr arī kāda intriga.

Vārdusakot, filma pretendē uz kaut ko ļoti artsy – nu tur visi šitie deep stuff cryptic thang dialogi ar dziļdomīgām pauzēm, gleznaini kadrējumi un smukas krāsiņas. Mūzika fonā diezgan forša. It kā visi priekšnosacījumi, lai būtu gaumīga mazbudžeta filmiņa, bet tomēr tā Andra Buļa roža reprezentē kaut ko tik pazīstami latvisku, ja tā var teikt, ka gribas vienkārši iet uzvārīt kartupeļus, nevis jodelēt pie mākslas. Stāstam it kā potenciāls, bet scenārijs tomēr atstāts tādā dramaturģijas otrkursnieču līmenī ar visiem tiem saviem neparadzami paredzamajiem vipedroniem un gredzenveida kompozīciju. Gredzenveida kompozīcija… Nu godavārds, kurš gadsimts? Mūsdienās gredzenveida kompozīcija ir pieļaujama tikai pornogrāfijā – tas ir, sāk ar minetu un beidz mutē, bet visur citur tā ir klaja bezgaumība.

Ja kāds domā, ka bija baigi slikti, tad tā nebija. Tāda diezgan pliekana pēcgarša, kas neraisīja nekādas spekulatīvas pārdomas par dzīvi un sevi tajā. Kāds noteikti kaut ko uzries, ka mēs te atkal sorosīdi, ka Latvija var un Anglija nevar, vai kaut ko tādu, bet tā jau nav. Tikai gribētos, lai biežāk būtu ta sajūta, ka par šitādiem mākslas vijeboniem varētu godīgi sacīt, ka ir kruta, nevis ka ir priekš Latvijas kruta.

Pēc seansa aizgājām uz dāmu tualetēm, bet tur man blakus izlietnē rokas mazgāja Agnese Zeltiņa. Rokas tikai apslacīja ar ūdeni, ziepes neizmantoja. Es arī ne.

Provokācijas, vardarbība un sekss uz ielām. Apmēram tādas prognozes par 16.martu Rīgā skan tramvajos. Un tādas tās ir katru gadu. Šogad laikraksti un sociālie tīkli brīdināja, ka šī diena būs īpaši bīstama un neoficiāli pasludināma arī par starptautisko dusmu dienu Latvijā, tāpēc vislabāk ir dusmoties mājās un nelīst uz ielām. Uz ielām tikmēr snieg. Pēc rīta viskija nolemju, ka svētdienas dusmu terapija būs jāsāk tieši ar pastaigu gar Brīvības pieminekli.

Vienpadsmitos no rīta ierodos pie Mildas, kur mani sagaida kupls skaits ar policistiem un žurnālistiem. Visi diezgan mierīgi stāv un izteikti klusē. Tik izteikti klusē, it kā visiem būtu skaidrs, ka priekšā vētra, vai arī kāds sastrādājis tik lielus sūdus, ka tagad negrib atzīties. Sadzirdu arī pirmo vainīgo. Visā klusumā kāds no augšas sāk ķērkt. Paskatos uz Mildu un redzu, ka viņa ir nevainīga, un tad arī pamanu vārnu, kas netraucēti sež pie kreisās Mildas zvaigznes un ķērc pa visu laukumu. Episki un arī diezgan žēl. Pastaigājos vēl apkārt un no kāda pensionāru pāra uzzinu, ka svētku gājiens ir atcelts. Viņi, protams, melo, jo gājiens vienkārši nav vēl sācies.

Sekojot cilvēku plūsmai, nokļūstu populārākajā jauniešu restorānā Makdonalds, kur netipiski ikdienai šorīt pulcējas daudzi vecā gada gājuma cilvēki, burgerus viņi neēd, taču nolemti stāvēt pie durvīm un sildīties viņiem patīk. Pasildos arī pats un pamanu neķītro meiteņu trjotni, kurām ir neviltots krašs uz 16.martu, viena no viņām atzīstas draudzenēm, ka ir gatava visu filmēt, lai pēc tam varētu atcerēties. Iedomājos, ka tas ir ļoti labs iemesls, lai kaut ko filmētu. Tikmēr viņas draudzene atklāj savas jūtas pret bijušo ministru Cilinski. “Vot, ja es satikšu Cilinski, es ar viņu točna iepazīšos, jo viņš ir īsts vecis!” to viņa saka ar tādu pārliecību, ka draudzenes sāk ķiķināt un runāt par to, ka varbūt vajadzētu Cilinskim vienkārši aizrakstīt twitterī. Kamēr Brīvības pieminekli ir aplenkuši policisti, Bastejkalnā notiek antifašistu ballīte, tur caur skaņas pastiprinatājiem tiek stāstīti dažādi joku stāsti par to, ka fašisms nekad nepāries un viss ir slikti. Lai arī daļa klausītaju ir iereibuši un neko nesaprot, tomēr ir mazliet žēl, ka viņu nav pārāk daudz.

Īsi pirms divpadsmitiem policistu rācijas ziņo, ka gājiens ir sācies un skatītāju pūlis sāk rosīties. Tālumā dzirdamas basbungu skaņas un uz brīdi šķiet, ka tas būs grupas Auļi koncerts, tad ir saklausāmas vecu vīru balsis un tiek dziedāts: “Paliec sveiks mans mazais draugs”. Tā ir patriotiska dziesma ar seksa iezīmēm, kas dzīvē neizklausās tik seksīgi kā ierakstā. Vairāk jūtama gados uzkrātā spīts un leģionāriskais nogurums. Daži iereibuši skatītaji ar burgeriem rokās kaut ko bļauj par fašismu, un viens tā bļaujot pats no sevis apgāžās un ļoti sasit dibenu, policisti steidz viņam palīdzēt piecelties. Fotogrāfi tikmēr skrien līdzi gājienam un fočē visu no visām pusēm. Atrodu labāko un drošāko vietu no kuras visam sekot, tas ir starp Basteja bulvāri un Brīvības pieminekli - blakus valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim. Leģionāri jau grasās nolikt ziedus, kamēr pulciņš ar dusmīgajiem kaut ko nepsaprotami bļauj. Man šķiet, ka tas ir kaut kas par hokeju, un kāds no blakus stāvošajiem arī saklausījis līdzību pāris reizes iesaucās līdzi: “Šaibu, Šaibu!” Arī Ķuzis pasmejas par labi izdevušos joku.

Seko spraigākais pasākuma pavērsiens, skanot saukļiem “fašism ņepraiģot” no Basteja bulvāra puses cenšas pielavīties antifašisti, viņiem ir dīvaini karogi un ik palaikam tiek pūstas hokeja fanu taures. Pieļauju, ka fanošana par hokeju ir jaunais maskēšanās veids. Policisti gan nav muļķi  un ātri šo uzbrukumu nobloķē. Citiem par šo visu ir liela jautrība. Starp gājiena dalībniekiem pamanu arī Eināru Cilinski, kurš ir ģērbies līdzīgi kā iepriekšējā vakarā apmeklētajās Depo jubilejas svinībās. Viņš nolicis ziedus ļoti smaidīgs un sakautrējies steidzas pamest gājienu. Vēl kādu laiku ir dzirdamas klaigas un leģionāru dziesmas, un tad sākas kulminācija ar diezgan pamatīgu sniegputeni. Tas pieliek punktu antifašistu vēlmei pret kaut ko turpināt protestēt, lielais vējš pūš projām visus saukļus, un sniegs traucē nokļūt kameru redzeslokā. Arī mediju uzmanība krasi samazinās, jo ik pa laikam ir jātīra piesnigušās kameras un visiem ir auksti.

Agrs rīts, slikti laikapstākļi un daudz policisti, tas ir labākais veids kā cīnīties pret visādām provokācijām un nemieriem. Šis varētu būt viens no visu laiku drošākajiem gājieniem. Vēl drošāks par praidu, bet tomēr ar naidu.

( dažas provokatīvas bildes )

Pirms dalos iespaidos par filmu, nedaudz iesildīšu ar tādu kā priekšspēlīti. Filmas režisors ir Lars fon Trīrs, kurš nāk no vienas zemes ar Lego un brāļiem Olseniem. Trīrs ir viens no skandalozākajiem kino klasiķiem starp dzīvajiem. Iespējams, neticami, bet neesmu redzējusi ne "Dejotāju tumsā" (tur spēlē Bjorka, viņa ir no Islandes, un runā, ka daudziem filmas laikā palicis slikti), ne "Antikristu" (tur ar nazi izgrieza vagīnu), bet esmu redzējusi "Melanholiju". Tā man patika. Viņam ir vēl citas filmas, bet tās nav tik popsīgas.

Priekšspēles diloģijas otrā daļa: Filma "Nimfomāne" ar savu neķītro nosaukumu izpelnījās tik lielu ažiotāžu, ka mūsu brālītis Lietuva to labāk aizliedza vispār. Es, starp citu, nebrīnos, jo Baltijas valstis ir kā trīrs ruksīši, un Lietuva diemžēl ir tas ruksītis, kurš ceļ māju no salmiem un kūpina tur iekšā savus led cepelīnus līdz atnāk šāds te vilks fon trīrs. Ievērību filma izpelnījusies arī ar jauno trendu - fočēties ar kailiem pleciem un baudpilnu seju (tā, kā tas ir filmas plakātā) - , kam pakļāvušies ne tikai visādi ierindas asprāši, bet arī cienījami kinokritiķi. Tā kā kopš brīža, kad skatījos un šeit recenzēju "Melno gulbi", ir pagājis krietns laiks, mana emocinālā sistēma ir daudz maz sakārtojusies atpakaļ kā bija, tāpēc arī no visa lielā Texxxtu kolektīva tiku izvēlēta kā piemērota šīs filmas recenzijai. Nu, tad - lūdzu.

Filma sākas ar uz ielas guļošu sievieti. Mēs vēl nezinām, bet tomēr nojaušam, ka tur guļ viņa - Nimfomāne. Garām viņai iet kāds vienkāršs kungs ar tīkliņu rokā, nopircis pienu un smalkmaizīti, kurš nelaimē nonākušo kundzi pamodina, un ātri vien abi atrod kopīgu valodu, tāpēc dodas pie viņa uz māju dzert tēju. Abu īstā saruna - tā, par kuru mēs skatīsimies filmu, sākas par kunga mājas sienā iespiesto makšķerāķi jeb tā saucamo mušiņu. Iespējams, tā ir režisora veidota atsauce ar "spāņu mušiņām", no kurām visi uz brīdi varot kļūt par trakiem nimfomāniem. Džeks to āķīti tur iespraudis, jo ar to reiz noķēris kādu lielu zivi, kas, protams, liek galvenajai varonei saprast, ar ko sākt stāstu par savu lielo dzīves copi. Es nezinu kā tur, Dānijā, bet Latvijā iešanu "koļīt" pretējo dzimumu bieži sauc par copēšanu, tā kā - varēja jau nu izdomāt kādu seksīgāku metaforu.

Daļās ir sadalīta ne tikai pati filma (tiem, kas nezina - būs vēl otrā daļa, un tajā būs vairāk vardarbības), bet arī galvenās varones (Džo) stāstījums. Paralēli viņas īsstāstiem par savu (seksuālo) dzīvi tas džeks pienes pa kādam našķim, un izklaidē savu jauno paziņu ar dažādām kultūratsaucēm. Džo neko no kultūras nerubī, un to var saprast, jo bijis jāsavieno pilnas slodzes darbs ar +/- desmit dažādiem (es domāju - no dažādiem kungiem) orgasmiem dienā. Toties viņa šo to saprot no kokiem, jo tēvs viņai bērnībā par tiem visu izstāstījis, tāpēc arī Džo mīļākā grāmata ir tāda, kur salīmētas koku lapas. Tā nu viņas sarunubiedrs velk dažādas paralēles starp Baha meistarīgo polifoniju un seksu, starp Edgaru Alanu Po un seksu, matemātiku un seksu u.tml. Reizē viņš tiecas neatklāt, ka stāstījums viņā būtu atraisījis kādas konkrētas emocijas, un arī sarunu biedreni viņš mudina nevis attaisnot, bet atklāt savu personību. To Džo izdara jau sākumā, jo vairākkārt piedraud, ka ir ļoti ļauns cilvēks (droši vien tāpēc viņai ir sasista seja, labiem cilvēkiem tādas ir retāk). Skaidrs, ka tas džeks tad nu ir tāds wanna be psihoanalītiķis, kurš droši vien pa īstam nemaz neeksistē, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka visas filmas laikā viņa ar viņu nepārguļ?

Bērnībā Džo bija draudzene, kura - kā jau tas ir gandrīz visās draudzībās un sevišķi bērnībā - bija tā pārdrošākā, tā, kura lielākoties saņēma autortiesību honorārus par abu kopīgajām bļēņām. Abas par konfekšu paciņu sacentās, kura vilcienā pārgulēs ar vairāk džekiem, un abas arī nodibināja apmēram biedrību pret mīlestību, kuras himna bija dziesma "mea maxima vulva". Taču stulbā draudzene ņēma un iemīlējās, nododot kopīgos ideālus, kas Džo tieši pretēji - vēl vairāk mudināja tiem sekot. Vienīgais vīrietis, ko Džo, protams, pa īstam mīl, ir viņas tēvs, pret kuru toties mamma izturējās kā vēsa kuce, un pat nenāca skatīties viņa delīrijus uz slimnīcu pirms nāves. Starp citu, filmā parādās arī Una fon Trīrmane, kura ir viena no Džo mīļāko psihā sieva ar trim bērniem, kam viņa iesaka atcerēties Džo gultu, lai būtu par ko vēlāk, pieaugušo dzīvē, stāstīt psihoanalītiķa kabinetā. Nimfomānei, protams, tas ir pilnīgi pofig.

Tomēr viena mīlestība Džo dzīvē uzpeld - pirmais džeks, ar ko viņa pārgulēja (krāns tika ielikts 3+5 apkaunojošas reizes). Šis džeks, kuram vienīgajam no varoņiem ir vārds (pārējiem ir tikai vārdu pirmie burti), kuru es, vecā galva, aizmirsu, neticamā veidā parādās viņas dzīvē vēl divas reizes. Vienreiz viņa nejauši sāk pie viņa strādāt (tad arī iemīlas), un otrreiz pēc vairākiem gadiem vēl romantiskākā un neticamākā veidā. Šis varonis atklāj, ka, pirmkārt, iemīlēšanās ir mazohistiska - jo sākumā viņa pret viņu juta pazemojumu, bet tad zināmā mērā atriebības izraisītu varu, bet, otrkārt, - neloģiska, jo tas džeks vispār ir diezgan stulbs. Bet visā stāstā ir kaut kāds pārspīlēts likteņa elements, kas parasti raksturīgs romantiskiem stāstiem, tāpēc droši vien to var uztvert kā ironisko atsauci. Palabojiet, lūdzu, ja tas nav pareizi.

Stāstot par saviem džekiem, viņa, ķipa, uz labu laimi izvēlas vēl divus - resnu, bet mīļu, pazemīgu un tādu, kurš nolasa no lūpām katru viņas vēlmīti, kā arī - neatkarīgo džeku, kas kā - uzminiet kas? protams, ka kaķis! - staigā kur un kad pašam tīk. Tāpat kā filmas wanna be psihoanalītiķis dala visus cilvēkus tādos, kas sākumā griež kreisās rokas nagus, un tādos, kas sākumā labās, arī stereotipi par džekiem, ar kuriem kopā ir meitenes, ir divi - šāds mīlošais un zem tupeles esošais, kā arī - neatkarīgais, bet pāri darošais.

Kopumā filma atklāj mums Nimfomānes kundzi. Viņa nav piesātināma (nejaukt ar pieskaitāma!), un grib no saullēkta spilgtāku un dzeltenāku gaismu nekā vairums. Nu, vai apmēram tā viņa pati par sevi saka sākumā. Pirmā daļa diemžēl beidzas ar to, ka seksa laikā ar savu mīlestības augli (kuram aizmirsu vārdu) viņa neko nejūt. Tā kā skaidrs, ka nākamā filma būs par to, kā viņa arvien mērķtiecīgāk mēģinās kaut ko sajust. Turēšu par viņu īkšķus. Jo filma man, ja kas, patika.

P.S. Man šajā filmā pirmoreiz iepatikās Rammstein. Kas man kaiš?

Kad dažas nedēļas atpakaļ Elīna Kolāte paziņoja, ka ar Aneti Konsti esam akreditēti Eirovīzjas atlases finālam Ventspilī, bija skaidrs, ka gaidāms nopietns rautiņš. Žurnālistu busiņš no Rīgas uz Eirovīziju izbrauc agrā sestdienas rītā un daudziem medijiem šis ir smags rīts, daži vēl iereibuši ierodas busiņā taisnā ceļā no piektdienas nakts uzdzīves Erotā. Šeit nu lielākie dzēraji ir bijuši fotogrāfi, kuri vēl autobusā turpina apjūsmot skaistākās sievietes (savas kolēģes) un skaļi dziedāt Dona Merkūrija lipīgo dziesmu: “Neraudi susuriņ...” Kā klases ekskursijā visi, kas dzēruši sēž aizmugurē, kamēr kārtīgie teicamnieku žurnālisti skrollē savus laptopus autobusa pirmajās rindās.

Paspējam ierasties uz Eirovīzijas ģenerālmēģinājumu, ir pēcpusdiena un pirmā lieta, kas pārsteidz ir “Jūras vārti” mazie izmēri, daļai žurnālistu zālē nepietiek vietas, tāpēc ir jāsēž uz trepēm, taču TV ekrānos viss izskatās tā kā tam jabūt, mikro izmērus notušē pustumsa un četri pasākuma vadītaji – tie ir trīs džeki un viena meitene, tas ir tā kā Latvijas kamaniņu braucēju stafetes komanda Sočos. Ģenerālmēģinājums paiet ātri, vēlāk ar Aneti malkojam viskiju un nolemjam, ka mans favorīts būs Olga, kamēr Anete visu naudu liks uz bukmeikeru lielo cerību Donu. Un tad arī ir klāt vakars un sākas īstā Eirovīzija.

Pamanu, ka tiešraidē vadītaji ir kļuvuši daudz atraktīvāki nekā mēģinājuma laikā, iespējams, tāpēc viens no viņiem (Busuļa brālis) īsi pirms Eirovīzijas sākuma veikalā pirka lielo kafijas iepakojumu. Pēc intro priekšnesuma visi dalībnieki dodas atrādīties uz skatuves, un šeit labo stilu demonstrē Dons, kurš kāpjot uz podestiem, palaiž meitenes pa priekšu.

Kā pirmie uzstājas Ralfs un Pūce, kuram neuzzied aste, bet saplīst čells, dziesma diezgan agresīvi pievēršas Ukrainas tematikai un nobeigumā kļūst pavisam anarhistiska. Turpinājumā dzied popdīva Markus Rīva, viņa dziesmas pavadījums skan daudz klusāk par balsi un vismaz zālē ir sajūta, ka esam nokļuvuši kaut kādā karaokes vakarā. Seko Katrīne Bindere, kura pavisam mierīgi varētu iegūt garlaicīgākās dziesmas titulu. Dons Merkūrijs ar susuriņa dziesmu ir nākošais un, domājams, ja šī dziesma nebūtu latviešu valodā, tai būtu niecīgas izredzes uzvarēt, jo bez Dona majestātiskuma dziesmā nekas būtisks nenotiek, tomēr meitenēm Dons patīk, un ovācijas zālē ir lielas. Samanta Tīna savam priekšnesumam ir nomainījusi kleitu un tagad izskatās tievāka, virsū viņai tiek pūsts vējš, un, ja šis vējš būtu bijis Dons, viņš Samantu mīlētu. Tikmēr dejotājs Niko ir iedomājies, ka viņa skatuves palīgi ir oriģinālākie pasaules dejotāji un neviens jau nepamanīs to, ka tās ir Daft Punk kopijas. Grupa MyRadiantU izskatās pēc pārstilīgam rokzvaigznēm un savā stilīgumā atgādina grupu Hurts, kas laikam nav nemaz tik slikta grupa. Vislielākās zāles ovācijas iegūst Olga un Līgo, viņa ir tāda kā latviešu Beyonce, kas prot gan dziedāt, gan vienlaicīgi lēkāt un dejot, vēl svarīgi ir tas, ka visu dziesmu caurvij Rača rokraksts. Nākošā seko Aminata Savadogo, kuras iespīlētais triko un kustības liek domāt tikai par seksu. Grupa Aarzemnieki uzstājas ar hipijdziesmu par kūkas cepšanu un savā labdabīgajā priekšnesumā ļoti atgādina Prāta Vētras iznācienu pirms četrpadsmit gadiem. Tikmēr lielākie jokdari grib būt grupa Eirošmits, viņi izceļās ar pārspīlētam bārdam un parūkām, un šis ir tas gadījums, kad grupai sķiet, ka viss būs baigi smieklīgi, taču beigās visiem ir mazliet žēl. Kā pēdējā uz skatuves kāpj Katrīna Lukina, kurai ir divi sinhronie bundzinieki, diemžēl nav tā, ka vairāk bungas ir labāk, un dziesma oficiāli kļūst par vakara šķībāko dziedājumu.

Uzreiz pēc visiem priekšnesumiem dodamies uz bāru iedzert balzāmu un pa ceļam iepazīstamies ar draudzīgajiem grupas Aarzemnieki dalībniekiem Raiti Viļumovu un Joranu Steinhaueru, godīgi atzīstu, ka viņu dziesma ir diezgan forša, bet norādu arī, ka tā neuzvarēs, jo favorītos ir Dons ar Olgu. Raitis dalās baumās un pastāsta, ka Dons kā uzvaretājs ir paspējis jau sagatavot susuriņa dziesmas anglisko variantu. Tikai vēlāk saprotam, ka uzvarētāju prognozēs ir kļūdījušies pilnīgi visi, jo uzvar Aarzemnieki, līdz ar to Samanta Tīna un Dons ir tādi kā brāļi Dukuri, kas piedalās un vienmēr paliek otrie.

Izmantojam žurnālistu ekstras un ierodamies Eirovīzijas banketā. Galdus rotā dažāda veida mistiski salāti, kuros samests viss tas, kas labi izskatās. Ar dzērieniem ir visai skopa situācija. Pieejams tikai sarkanvīns, un tas arī ļoti ātri beidzas. Jāatzīst, ka alkohola trūkums traucē mums iepazīties ar Nilu Saksu vai Marku Kianu Rīvisu (mēs viņus neatšķiram). Konstatējam, ka Dons banketā nav ieradies un laikam ņēmis pie sirds savu zaudējumu, tagad spītē visiem žurnālistiem. Kamēr Samanta Tīna aktīvi fotogrāfējas vēl vienā kleitā, kas tagad kļuvusi sarkanā krāsā, vēlreiz izmantojam izdevību un aprunājamies ar grupas Aarzemnieki perkusionistu Raiti Viļumovu. Izrādas, ka Raitis un Jorans iepazinušies bāra Chomsky un uzreiz nosprieduši, ka jaspēlē kopā, savukārt dziesma “Cake to Bake” ir par kādu džeku, kas visu prot, izņemot uzcept kūku, tāpēc viņš zvana mammai prasīt padomu. Raitis atklāj, ka Ventspilī grupa uzturas jau otro vakaru, taču nekādas ballītes vakaros netiek rīkotas. Ceru, ka tie bija meli, jo savādāk par to ir baigi žēl.

Žurnālistu busiņs atgriežas Rīga piecos no rīta, un tas ir laiks, kad daudziem jau sākušās vīna paģiras. 

Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.