Pietiks kampt un noklusēt! Jāatzīstās, ka mēs - autores EK un AK - bijām saņēmušas slepenu ielūgumu 2013.gada 21.decembrī ierasties uz biedrības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” dibināšanas pasākumu, bet neviena no mums tā arī tur neparādījās, jo iepriekšējā vakarā piedzērāmies un, iespējams, sastrīdējāmies ar taksistu. Jo mums bija viedoklis, un viņam arī tāds bija.

Ja mēs tajā pasākumā tomēr būtu bijušas, tad noteikti ierosinātu izvēlēties citu nosaukumu biedrībai, jo jau pašā Texxxta sākumā mums tas ir apnicis. Tā kā viens no domubiedru spilgtākajiem kardināliem ir aktieris, bokseris un kinologs Artuss Kaimiņš, turpmāk popgrupu “Esi atbildīgs, neesi vienaldzīgs” dēvēsim par “Kaimiņiem”. Tas ir labs nosaukums, jo mums un vecākiem cilvēkiem atmiņā atsauc Kailiju Minogu, Austrāliju, sauli, spārnus un vēju. Turklāt latvieša dvēsele zina, ka spārni un vējš pasargāt spēs, un šajā saspringtajā laikā ikvienam gribas parausties zem silta pūces spārna, tāpēc nosaukums “Kaimiņi” ir ideāls. Jo mēs esam tā vērti.

Bet nekas nav zaudēts. “Kaimiņi” nav stāvējuši malā un uzfilmējuši vēstuli, kura tāpat kā Ingūnas Sudrabkalnas kustība ir veltīta ikvienam Latvijas iedzīvotājam (ar to iepazīties var "Kaimiņu" feisbuka lapā). Līdz šim bijām lasījušas tikai rakstiskas vēstules, bet tā kā mūsdienās jēdziens “vēstule” ir saplūdis ar jēdzienu “māksla”, tad formātam piesieties nevar.

Artuss Kaimiņš liek izteikt savu viedokli. Aicinājums ir kā mākslas filma “Armagedons” un nauda - vienaldzīgu tas neatstāj nevienu, tāpēc arī mēs šeit esam. Galvenais, kas jānoskaidro - vai viedoklis ir jāizsaka arī tad, ja tas ir stulbs. Šis video apliecina to, ka - it sevišķi tādā gadījumā.
Kopā salasījusies kompānija, kas ir raiba kā Ojāra Rubeņa vēders. Fonā skan liega mūzika, bet, tā kā tā ir ļoti klusa, nav ne jausmas, vai tā ir Kailija Minoga vai Kremerata Baltica.
Izskatās, ka atnākuši pāris Artusa Kaimiņa kolēģi, 2-3 frīki (un tas ir pareizi, tādiem jābūt jebkurā normālā kustībā) un pārējās - viņa bijušās draudzenes, par kurām viņš jūtas atbildīgs, tāpēc joprojām uztur sakarus par spīti tam, ko par šādu štelli mēdz domāt un tvītot sabiedrība. Lielāko daļu cilvēku pēc sejas nepazīstam, tāpēc mazliet skumdina fakts, ka ir tikai viens cilvēks, kas atbildīgi arī pasaka savu vārdu. Tas ir Jānis. Pasakāmies viņam Valda Zatlera vārdiem: “Paldies par jums to!”

Mūsu literatūras skolotāja allaž cīnījās pret tukšu runu, jo tā ļoti atgādina tukšu mucu, un, ja viņai kāds iedotu šī mākslas darba manuskriptu, viņa to vērtētu ar 1 balli pēc Rihtera skalas un klāt sarkaniem burtiem pierakstītu: “Frāžaini!” Atklātās atziņas ir tik pazīstamas, ka šķiet, ka mākslas darbs ir dīdžeja Tiesto slavenakās dziesmas kaverversija. Tomēr mums, pērļu zvejniecēm, izdevās saskatīt arī pa kādam nenoslīpētam dimantam.

Nespējam nenovērtēt aktieri Kasparu Dumburu, kura žesti vedina domāt, ka viņš varētu būt seriāla “Breaking Bad” galveno varoņu klients. Kaspars atklāj, ka vakar gājis garām Maximai, un nesaprot, kāpēc tur negribas iet iekšā. Atbilde uz šo jautājumu netiek rasta vai vismaz netiek atklāta. Iespējams, pie vainas ir vaniļas mērce, kas, izrādās, tiek lieta cilvēku mutēs, lai tos apklusinātu. Šādu viedokli izsaka kāda meitene, kas varētu būt Alda Gobzema kolēģe, jo citādi šķiet neloģiski, ka neredzam nevienu viņa kolēgu vai cīņubiedru. Vaniļas mērces ietekme uz cilvēka psihi mums ir jaunums, jo līdz šim domājām, ka muti vislabāk var aizbāzt melnie ikri. Nevienam nav arī zināms, vai šādu vaniļas mērci var nopirkt Maximā, vai tikai Sky.

Arī Ilze Jurkāne ieradusies kārtējo reizi izpīpēt, kāda ir mūsdienu Latvijas garša. Viņa drosmīgi ierosina, ka ir jātiesā cilvēki, kas izzaga šo valsti, “lai cilvēkiem nav izejas, bet braukt prom”. Laba ideja. Izrādās, Ilzei tāpat kā kādam vārdā neminamam Alda Gobzema kolēģim, kurš diemžēl vēstules filmēšanā nav piedalījies, tiesāšanās kā ķēķis.

Neparasts notikumu pavērsiens ir atziņa, ka slinkums ir slimība. Tas iepriecina, jo turpmāk ikvienam, kas negribēs no rīta iet uz darbu, būs tiesības piezvanīt priekšniekam un sacīt: “Klau, šodien nevaru atnākt. Esmu apslimis. Slinkuma uzliesmojums. Ārsts saka, ka kaite varot būt hroniska.”

Šī ir arī bilingvāla vēstule, jo tajā runā arī meitene krievu valodā, ļaujot nabaga gansam Iesalniekam iešaut cepeškrāsnī kārtējo piparkūku partiju, lai būtu, ar ko dekorēt kārtējo cērtamo eglīti, un Latvija būtu nevis zaļākā, bet nacionālākā valsts pasaulē.

Diemžēl bez atbildes paliek kādam briļļainam puisim uzdotais jautājums, vai viņš ir izklepojies. Viņš paklusē, lai pēc kāda laika novērstos no tēmas, pārmestu Kažoku uz otru pusi un sāktu klāstīt savus uzskatus par dzīvi. Vai viņš paguva izklepoties? Ceram, ka jā, jo kaut kur blakus ir visu strādnieku aizstāvis Aldis Gobzems, kuram vajadzētu cīnīties par cilvēku tiesībām izklepoties. Ja kārtīgi neizklepojas, varot saķert slinkumu.

Ir arī viens džeks, kura seja netiek rādīta, jo viņa torss gan jau ir smukāks. Varbūt pat smukāks nekā lellēm, kurām, Artusaprāt, kāda no runātājām velta savu aicinājumu būt atbildīgām. Meitene izskatās sašutusi, ka vēstules auditorija nebūs lelles, tāpēc drošības pēc vīlusies pārjautā: “Tā kā pieaugušajiem?”. Jā. Tātad šī vēstule tomēr nav visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tikai pieaugušajiem.

Klipa vidū mūzika kļūst skaļāka. Jau var saprast, ka tiek spēlētas vijoles. Bet kurš spēlē pirmo vijoli? To mēs nezinām. Bet zinām, ka to noteikti nespēlē aita, jo esot tāds slavens teiciens, ka mums ir jāpārstāj būt aitām, bē.

Andris Keišs stāsta par cilvēku slikto atmiņu. Sevišķi slikti atceramies sabiedriskus notikumus, tāpēc var uzskatīt, ka videovēstules saturs arī ir sabiedrisks notikums, jo viss, kas tajā pateikts, aizmirstas apmēram 2 ar pusi minūtes pēc tās noskatīšanās.

Kad Inguna Jaunsudrabiņa paziņoja par savas kustības “Latvija - manas mājas” drīzu dzimšanu, viņa nezināja, kāda būs šī kustība un kas to veidos. Bet viņa Juta, ka kaut kas būs, un noģība. Drīz pēc tam sakustējās Artuss, Aldis un domubiedri. Sagadīšanās? Jā, jo “Latvija - manas mājas” un “Kaimiņi” ir divi dažādi nosaukumi.
Kaut arī esam piebalsojušas suņiem un aprējušas “Kaimiņu” vēstuli, tomēr arī mēs vēlamies, lai vergu dienām būtu krusts pāri (ne tāds, ko naski zīmē Iesalnieks). Un tas, ka Kaimiņiem ir 15 000 atbalstītāju Feisbukā, ir lieliski. Pēc sociālajos tīklos atrastās informācijas varam spriest, ka ļaudis tiešām mēģina cīnīties par taisnību zemes virsū, un pie tā arī iesakām palikt, bet tādam mākslas virzienam kā videovēstules atmest ar roku, jo diemžēl šodien mums vairāk stāsta lietus lāses pieskāriens, nekā vēstules autoru paustās frāzes.

Nu čau. Lai arī šīs ziņas vairs nedominē sekotāko sabiedrības censoņu tvītos, tomēr mūsu kolektīvam patīk iedzert, pabremzēt un tikai tad rakstīt, tāpēc neņemiet ļaunā, ka Raudsepgeitai pievēršamies tagad, nevis pirms vairākām nedēļām. It kā skandāliņš gana sāpīgs, jo pastāv risks iemantot vienlaikus antipātijas gan no kategoriskā imperatīva, gan no Lato Lapsas, bet, lai arī valsts prezidents domā citādi, neesam jau Krievijā, tāpēc YOLO.

Man pašai nebija sākotnēji īsti skaidrs par ko vispār brēka, tāpēc atkal vērsos pie Dieva kunga pēc padoma un vaicāju, kādā sakarā Lapsa tik ļoti aprej to Raudsepu? Un Dievs atbildēja ar fabulu, jo taisnu tiesu viņš ir nolēmis runāt tikai pastarajā dienā, kas visticamāk būs Andros, 30. novembrī, bet varbūt arī citā datumā.

“Vopšem, tā. Sen senos laikos notika laikraksta “Diena” privatizācija, kas varbūt nebija pārāk godīga, bet varbūt arī bija – to mēs nezinām. Lapsa domāja, ka nebija, bet Ēlerte, Raudseps, Drafens un Ašeradens (tie ir tādi mitoloģiski zvēriņi - kā grifs un vienradzis) domāja, ka bija. Lapsa par to turēja rūgtumu sirdī vēl ilgi – nu, varbūt arī neturēja, bet vismaz apkārtējiem likās, ka turēja. Kā gadījās, kā ne, ne tikai šis rūgtums sirdī, bet vispār ideoloģiskas nesaskaņas par dzīves jēgu un sevi tajā diez ko nevedināja draudzību starp visiem šiem zvēriņiem. Apkārt klīda runas, ka “Diena” kā Fēnikss no velniem ir atdzimusi “IR” izskatā, kā rezultātā “IR” uzvedās kā tāda karsējmeitene KNAB tā cīņā pret ļaunajiem oligarhiem, bet Kūmiņam tas nebija pa prātam, jo viņš pats piedalījās cīņās ar tādiem karsējmeitenes ļubovņikiem kā DP, KNAB, LB (banka, nevis šņapst) un gan jau vēl visādām abreviatūrām, kas man uz sitiena ir izkritušas no prāta. Un Lapsam vispār, kā jau tas dabā iekārtots, a priori besīja visas svētulīgās zosis, jo viņa leksikonā svētulīgs un liekulīgs attiecās uz vienu un to pašu raksturīpašību. Tomēr nekas nevar būt balts, jo tas nav iespējams, tāpēc #teamIR bija aizdomas, ka Lapsa ir dvēselīti pārdevis melnajam PR. Un tā šīs neskaņas turpinājās mūžīgi mūžos, jo neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minets."

Noklausījusies fabulu, es ķēros vēlreiz pie pietiek.com rakstiem un šoreiz jau, paldies Dievam, labāk sapratu, kāpēc ar tādu aizrautību tiek bārta tā Raudsepa nekonsekvence. Tiem, kas nav tankā (neuztraucieties, tur nav gandrīz neviens), tātad īss rezumējums:

“IR” tiek publicēts LŽA ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Raudsepa raksts “Nemainīgs kā lata kurss”, kas, pietiekprāt, ir labvēlīgi noskaņots LB prezidentam Ilmāram Rimšēvicam. Kāda vaina? Tāda, ka Raudseps saņēmis druscīt naudu no Latvijas Bankas par visādiem ar žurnālismu nesaistītiem pakalpojumiem pēdējā gada laikā. Vai tas ir ētikas kodeksa pārkāpums? Viss atkarīgs no tā, cik jums uz videnes atestāta bija ētikā, protams. Videnes atestāts vispār nosaka visu atlikušo dzīvi, ja vēl neesat to pamanījuši, bet tas tā.

Par to, vai pats raksts ir vai nav bijis angažēts, spriest nav jēgas, jo nav jau nekādu objektīvu parametru, pēc kuriem nomērīt satura korektumu, un ja kāds domā citādi, tad izsaku līdzjūtību. Tā kā te pirmīt mums komentāros jau pārmeta tikai tādu ņirgāšanos un problēmu nerisināšanu, tad, pirmkārt, paldies, ka esat gatavi uzticēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu sīkām vecenēm, kas tā vietā, lai centīgi studētu autoritatīvā režīma vadību ekonomikas fakultātē, labāk izvēlas centīgi tolerēt alkoholu un mīlēt dzeju. Otrkārt, OK, mēs ierosinām aktualizēt Kantu un ētikas parametrus protokolētā veidā pievienot Krimināllikumam. Tas taču būtu tikai normāli, ja, teiksim, desmitajai nodaļai “Noziegumi pret valsti”, sekotu vienpadsmitā nodaļa “Noziegumi pret morāli”. Šai nodaļā būtu arī pa punktiem (iesaku pieaicināt Godmani, lai būtu droši, ka viss tiešām ir pa punktiem) atrunāts tas, cik ētiski ir būt žurnālistam, kas naudu saņem dažādos veidos, bet reizēm nākas uzrakstīt arī kādu rakstu par kādu no naudas devējiem. Bez Godmaņa vēl vajadzētu pieaicināt arī Kirovu Lipmanu, jo viņš ir kaķīts balts, neraugoties uz to, ka tas nav iespējams, kā arī Andri Šķēli, jo maybe he’s born with it, maybe it’s Maybelline, bet abos gadījumos viņš tomēr ir atstājis labu iespaidu attiecībā uz likumu darbināšanu. Un priekš kam mums likumus, kas nedarbotos? Tas būtu absurds. Protams, drīkst pieaicināt arī Textu kolektīvu par 12 zvērinātajiem, kas atbildētu par taisnību morāles likumu izstrādē, taču pastāv risks, ka mēs ticamāk uzvestos kā 12 krēsli, nevis zvērinātie, jo empīrisku novērojamu rezultātā esam secinājuši, ka mūsu mīļākais vīns, galda vīns, tā tiek saukts tieši šī iemesla dēļ – tā patērēšanas rezultātā jāattopas tur, kur piedien būt tikai krēsliem, t.i. zem galda.

Nodaļā “Noziegumi pret morāli” nāktos ieviest arī apakšnodaļu “Kā nepieļaut tipiskas loģikas kļūdas”. Tā kā šeit būtu jātulko no latīņu valodas visādi ad populum utt, ierosinu pieaicināt komponistu Imantu Kalniņu, jo viņš vienkārši ir labs tulks. Kādēļ kas tāds ir vajadzīgs? Tādēļ, lai mēs varētu izvērtēt visādus pārmetumus, kas raidīti Raudsepa, gan arī Lapsas virzienā. Teiksim, mana mīļākā filozofe Anda Burve-Rozīte savā tviterī arī uzrakstīja vienu fabulu par mūsu valsti un kanalizācijas žurkām PVD inspektora ādā, ko kāds trakulis varētu neprātā attiecināt uz Lapsu. It kā klasisks piemērs ad hominem, bet tomēr vajag tāmi, vajag atrunāt, jo nav jau nekāda vaina uzbrukt oponentam, nevis tā argumentam, ja, teiksim, ir skaidri zināms, ka oponents ir patoloģisks melis. Šī nodaļa būtībā būtu paredzēta tikai tam, lai varētu izmest musorā visus tos argumentus, kas nekvalificējas kā loģiski, un nemaisās pa kājām, izskatot noziegumus pret morāli.

Kā jau minēju iepriekš, bez normatīvas ētikas grūti viennozīmīgi spriest par attiecīgo gadījumu, lai arī no aizlietām actiņām pārkāpumu tomēr tur var saredzēt. Tiesa, kurš pieaudzis cilvēks gan kaut reizi nav pārkāpis ētikas kodeksu? Īstā māksla jau ir prast ticami atvainoties un nepieļaut kļūdu atkārtojumu turpmākā dzīvē, ja nodarījums nav raisījis tik lielu kaitējumu, ka noziedzīgā nodarījuma veicēju nāktos momentā izolēt no sabiedrības un no morāles apcirkšņiem arī. Šai sakarā palīgā var izsaukt runci Leopoldu, lai tas tēvišķi ieteiktu gan Raudsepam, gan Lapsam turpmāk dzīvot družna. Un vēl šai sakarā var izsaukt arī veselo saprātu, lai visiem pārējiem ieteiktu būt veselīgi skeptiski noskaņotiem pret jebkuru rakstu darbu. Gan pret tiem, kas publicēti “IR”, gan portālā “pietiek.com”, gan arī šeit pat, Textos. Mīlu, bučas.

Labvakar. Šovakar LTV raidījumā 1:1 viesojās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Tā kā mums viņš nebūt neliekas tik mīļš, lai uzrunātu to deminutīvā, turpmāk textā sauksim viņu vienkārši par Bērzu. Iznesīgās klasiķes Ingas Spriņģes vietā tam pretī šoreiz sēdās Gundars Rēders, kurš vēlējās noskaidrot, vai Bērzs nudien ir nolēmis Latvijā ieviest absolūtu monarhiju un saukt par zeltu visu, kas mutē spīd. Jā, ir - ja mums būtu jāatbild īsumā, bet tā kā šoreiz pie rakstīšanas ir ķērušās abas garākās kolektīva dalībnieces, tad diemžēl nekas te nebūs īsumā.

Bērzaprāt, Latvijā nāktos ieviest tautas vēlētu prezidentu, lai viņa pilnā pārraudzībā varētu droši nodot visādas prikolīgas instances - Latvijas Banku, “Knābu” © Bērzs u.c. Kā tā? Jo trūkstot kontroles gan likumdošanas procesam, gan likumu izpildei, tāpēc tāds labs monarhs varētu ņemt grožus savās rokās, un viss būtu čotka. Turklāt Bērzs ir apskatījis dažādas aptaujas, kuras, kā var noprast, rotē pa tautas rokām jau kādus desmit gadus, un vairāk nekā 50% procenti ir izsacījuši atbalstu šai idejai - tautas vēlētam prezidentam. No jums kāds ir piedalījies šādā aptaujā? Mēs neesam, bet zinām, ka personiskā pieredze nav vērā ņemams arguments, tāpēc lūdzam atsaukties visus tos, kas ir piedalījušies šādā aptaujā. Mēs arī gribam piedalīties. Gundars vaicā, vai Bērzs sevi uzskatot par labu prezidentu par spīti tam, ka pats nav bijis tautas vēlēts (šis gan ir diskutabls jautājums, jo mans Lembergs, teiksim, ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.) Jautājumam seko jebkura psihoterapeita cienīga atbilde, ka pašam sevi vērtēt ir neiespējami, tomēr savus pienākumus pildījis pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ja tā izskatās labākā, tad bail iedomāties, kāda izskatītos drusku sliktāka sirdsapziņa. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un prezidenta pozīcija šai jautājumā atšķirībā no daudziem citiem ir diezgan skaidrā. Tā, protams, gan arī ir diezgan stulba, bet tomēr skaidrā - ar to iesākumam pietiks.

Gundars vaicā, kā tas nākas, ka Bērzs pēc tikšanās ar Dombrovski pirms tā demisijas ir apgalvojis, ka abiem bijusi ļoti laba, cilvēcīga saruna, kamēr pats Valdis iznācis saraudātām acīm. Prezidents uzstāj, ka cilvēcīga saruna nekādi nav pretrunā ar asarām tās epilogā. Viņš Dombrovski nav mudinājis uz šādu soli, bet gan tikai atbalstījis viņa paša ideju. Te arī uzzinām, ka Dombrovska galvenais demisijas iemesls ir nevis alkas uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, bet gan nespēja nokomplektēt koalīciju. Zolitūdē notikušais esot parādījis, ka nepieciešams izmaiņas koalīcijā, bet tas nav pārmetums tikai pašam Dombrovskim, bet gan visai valdošajai kliķei. Lai arī pats Dombrovskis kaut ko tā kā pat mēģināja tur uzsākt sarunas ar zaļzemniekiem par paplašināšanu, tomēr pats sapratis, ka nav vērts, un pie prezidenta tikai atbalstu guvis plintes mešanai krūmos.

Cik noprotam, parasti prezidentiem nav pieņemts daudz tielēties ar premjera amata kandidātiem – galvenā partija kaut ko izvirza, un tad, ja tas nav Nikolajs Kabanovs, tiek dota zaļā gaisma valdības veidošanai. Šķiet, ka „Vienotība” pati vainīga, jo izvirzīja uzreiz trīs kandidātus, liekot Bērzam noprast – „Izvēle, vecīt, šoreiz tavās rokās!”, un tad nu viņš, vecītis, nolēma arī izvēlēties. Bērzs atceras, ka kāds svarīgs zvans noticis viņa vārda dienā (atgādināšu, ka tad savus vārda svētkus svin arī Andris Šķēle. Domājat, sakritība? Domājiet vien, mēs par jums nedomājam vispār!), taču datumus, kad notikuši citi zvani, nespēj atcerēties. Tikai zina droši – tā nebija viņa dzimšanas diena un arī Ziemassvētki vēl ne. Tiesa, Rēders ar arhīvu nav uz „Jūs", tāpēc sagatavojis sižetiņu, kur Bērzs sen senos laikos apgalvo tieši pretējo – premjera izvēle ir Saeimas atbildība, bet nebūsim sīkumaini (patiesībā neatceramies, ko Bērzs uz to skaidrā un gaiši atbildēja).

Skaidrs ir arī tas, ka visas svarīgākās sarunas norit pa telefonu. Vai tad viņi nezina, ka Latvijā visus telefonus noklausās? Vai tad nezina, ka svarīgu jautājumu risināšanā parasti saka: „Tā nav telefona saruna”? Var secināt tikai vienu – šīs sarunas viņiem nav likušās pārāk svarīgas. Bērzs pats visvairāk gribējis valsts priekšgalā stāvēt kopā ar Solvitu. Tam ir arī praktiski iemesli – piemēram, ja kādā valstu galvu ballītē vajadzētu uzdejot, Solvitai nebūtu divreiz jāsaka u.tml. Tomēr tad, kad Bērzs „savu sajūtu izteica”, Solvitas atbildes neesot bijis (mūsu dzīves pieredze liek noprast, ka viņa dziļdomīgi paklusējusi un nometusi klausuli). Pēc tam notiek kā tajā dziesmā, kur džeks gaida meitenes, kas stādīs andas burves rozītes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, jo Bērzs grib par premjeru makroekonomistu un kārtīgu saimnieku, bet viņam tik vienā laidā „liek priekšā” diplomātus – kungus, kas glīti izskatās, prot angliski, bet nezina, kā ravēt un nelēkt uz ecēšām. Mēs piedāvājam, ka īsts saimnieks varētu būt Ziedonis Čevers no partijas „Saimnieks”, bet vismaz pagaidām šis vārds nav izskanējis.

Tikmēr ir izskanējis Pētera Vaivara vārds, kurš, Bērzaprāt, pierādījis sevi un ieguvis augstus sasniegumus dzīves skolā. Izrādās, šī kandidatūra Vienotības un prezidenta kuluāros izskanējusi jau pirms nedēļas – vēl tad, kad publiski visskaļāk tika piesaukts Arta Pabrika vārds (Arti, jūtam līdzi), turklāt šis dzīves pieredzējušais Vaivars septiņus gadus nav bijis Latvijā, tāpēc arī mēs neko par tādu nezinām. Vai tas nav šķērslis? Nē, nav, ārzemju pieredze (vienalga, cik liela) rada tikai lielāku izpratni par dzimtenes notikumiem – to pajautājiet jebkuram trimdas latvietim. Tad Bērzs paziņo, ka varētu piedāvāt arī Eņģeļa kandidatūru, bet nezina, vai viņš varētu iegūt 51 deputāta atbalstu Saeimā. Jautājums, vai Eņģelis ir Latvijā vai nē, ir lieks, jo visiem zināms, ka eņģeļi ir pār Latviju, nevis Latvijā. Varbūt vajag piedāvāt Velna kandidatūru, jo tad vismaz skaidrs, ka no visiem tiem oligarhu ielikteņiem Saeimā dabūs ne tikai 51, bet visus radio 101.

Tālāk jau Bērzs sāk liegties ir vērts un nesaka, kāpēc viņam tieši nav paticis Artis Pabriks Volfs, bet, kad to Gundars uzdod trešo vai ceturto reizi, paziņo: „Tā ir visa darbība un rīcība kopumā. Es pateicu visu izsmeļoši”, un pirms tam vēl paspēj noskaisties par to, ka nav nekāds skolēns, kam jāatskaitās. Domāju, ka, šo dzirdot kaimiņzemē Somijā – izglītības karaļvalstī – visi nobāl, jo tur skolēnus ciena, un tāpēc viņi ciena skolotājus. Taču varbūt Bērzam Somijas pieredze ir ierobežotas pieejamības informācija – tāpat kā mums tas, kas kaiš Artim Pabrikam Volfam, kuram Bērzs tomēr no visas sirds vēl „esošā lielā potenciāla attīstību”.

Par iespējamo saistību ar oligarhiem un bijušajiem taukmūļiem Bērzs liedzas kā jauna skuķe, jo viņš ir neatkarīgs kā Latvija, kā Lato Lapsa? (šis nekādā gadījumā nav apgalvojums, bet gan jautājums augstākajām instancēm – piemēram, Dievam vai Eņģelim). Uz vienu jautājumu par Pabriku Bērzs izvēlas arī vienkārši neatbildēt – t.i., klusēt kā Solvita Āboliņa toreiz, sazin’ kurā datumā, viņa paša telefona klausulē. Klusēšana ir zelts, un rīta stundai zelts mutē, bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd, sevišķi tam nevajag pievērst uzmanību, ja tā ir dāvināta zirga mute.

Offtopiks – Bērzs piemin, ka būs jāizstrebj kaut kāda putra. Mums abām putra negaršo, un šis teiciens, kur putra ir kaut kāda žlurga, kas jāizstrebj, tikai apliecina, ka mums ir taisnība. Kāpēc tad nesaka, ka ir jāizstrebj zupa, steiks vai suši? Putras strebj grēkāži, oligarhi u.tml., bet mums vairāk patīk tusēt ar Eņģeli, un mēs – visbaltākās.

Neviena saruna nav plika graša vērta, ja kaut uz mirkli tajā nepievēršas Latvijas nokijai - Air Baltic. Prezidents darīšot visu, lai šī kompānija varētu attīstīties un iet uz priekšu, taču diemžēl spieķus to veco ļoteņu dzinējos stūķē ne tikai kaut kādi vietējie intriganti, bet pat Eiropas Komisija, kuras mīļākais hobijs mūsdienās esot Air Baltic lobijs. Taču mums jābūt stipriem, kas ir visnotaļ žēl, jo gribētos tomēr atļauties arī kādu vājuma brīdi. Bērzs ir arī noskatījis dažus pircējus, tātad interese ir, tikai tas viss ir ļoti sarežģīti. Var noprast, ka pircēju sliktākā īpašība esot to piedāvātās cenas. Ceram, ka viens no pircējiem ir zirgs, jo tad pārmaiņu pēc tam varētu neskatīties zobos - nebūtu jau dāvināts. Kaut gan, varbūt tomēr arī varētu paskatīties, jo apkārt klejo baumiņas, ka prezidenta kundze esot zobārste, un tā nu točno ar profesionālu aci beidzot varētu novērt, vai tiešām viss, kas mutē spīd, nav zelts.

Par zeltu runājot, zinājāt, ka Tautas Partija patiesībā nav izjukusi? Šī aizraujošā saruna diemžēl brīžiem kļūst nekontrolējama, tāpēc grūti izsekot tam, kā no vienas tēmas attopamies nākamajā, bet, vārdusakot, Air Baltic, tiri piri, oligarhi, oligarhi, un TADANKŠ - Bērzs paziņo, ka atlaist iepriekšējo Saiemu vispār bija kļūda. Kad Gundars norāda, ka nebija jau gluži tā atlaišana bez pamata, un, galu galā, vispār oligarhi jau no sākta gala ir lielā mērā vainojami pie visas Air Baltic černuhas, Bērzs ar zināmu lepnumu sejā paziņo: “Jā, es zinu, nu un? Blow me.” Šai sakarā īsti netop skaidrs, kāpēc tad lēmums atlaist iepriekšējo Saiemu bija kļūda, tomēr ir skaidrs, ka šo lēmumu Zatlers nav pieņēmis viens. Viņš, kā jau ierasts, pirmīt bija apspriedies ar sievu. Tāds daunis.

Vēl Bērzs paziņo, ka brauks uz Sočiem, jo, jūtot viņa atbalstu, sportistu sniegums būtiski uzlabosies. Mēs gan nebrauksim, priekš kam? Tad arī Bērzs paziņo, ka jau sen vairs negrib ceļot izpriecu pēc, kas ir skumji, jo daudzi jau sapņo par tādām vāciešu vai zigmaru liepiņu vecumdienām, kad var vazāties apkārt pa visas pasaules operām, restorāniem un dabas parkiem. Bērzam šāda uzvedība liekas tik tīņu cienīga, ka viņa balss tembrs pieņemas spēkā, un viss sākotnējais miers un šķelmīgums ir zudis nebūtībā. Vismaz ir iemācījies vairs neteikt „ja?” katra teikuma galā (Jurģim Liepniekam, piemēram, pie tā vēl jāpiestrādā). Kad viņam pajautā par cilvēktiesībām Krievijā, Bērzs uzkliedz, ka arī Latvijā bērni cieš no vardarbības, pilnā mērā apliecinot, ka izprot šī jēdziena būtību. Ne tikai izprot būtību, bet arī vēlas altruistiski atdot naudu visam, kas saistīts ar izglītību, neraugoties uz to, ka pats nav nekāds skolēns. Un, neraugoties uz to, ka tūrisms viņam besī, tomēr atkal nav pretojies savai labestībai attīstīt tieši tūrismu savos īpašumos, kā vārdā arī dabūjis 170 štukas no Eiropas. Šai brīdī Bērzinieks mums jau ir tik ļoti izbesījis, ka mirklī, kurā viņš piemin “veselas dzīves tēmu” par derīgajiem izrakteņiem, mēs vairs nesaprotam to, ko pirms mirkļa vēl sapratām, un ar Dombrovska cienīgu atvēzienu ielidinām plinti krūmos. Bērz, ja tu mūs lasi, labāk izrakteņu vietā pievērsies derīgajiem izraksteņiem, tas ir, Korānam un Textiem.

Labvakar. Vakar raidījumā "Krustpunktā" Aidis Tomsons ēterā bija vienlaikus ievilcis gan Kārli Dagili, gan Madaru Štramdieri, lai nopratinātu šos abus kungus par to, kas tad īsti notiks ar Latvijas Radio piekto kanālu. Šobrīd piekto kanālu vēl arvien dēvē par "Nabu", un to diriģē Madars, bet Kārlis ir uzmetis savu kārīgo aci un tīko Madaram nocelt zizli. Nelielai atkāpei vēlos uzsvērt savu nepārprotamo objektivitāti temata sakarā - savulaik pati esmu rukājusi tai "Nabā" un saukusi Madaru par priekšnieku, bet arī Kārli pazīstu un, satiekot nejauši uz ielas, mīļi atņemtu sveicienu un painteresētos par aktualitātēm viņa dzīvē. Aidi Tomsonu gan nepazīstu, tāpēc par viņu varu pateikt kādu necenzētu vārdu. Teiksim, 2008. gadā dzirdēju baumiņas, ka viņš saņēma 200 latu lielu algu, kamēr pārējie Latvijas Radio darbinieki - tikai 60 Ls. Tiesa, iespējams kaut ko sajaucu, jo baumas dzirdēju, būdama kundzes prātā, bet vai nav vienalga? Gan jau Aidis tāpat ir seksīgs.

Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.

"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.

Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:

1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.

Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.

Valsts 95. dzimšanas dienas svētku rītā kārtējais pārbaudījums bija jāizcieš latviešu sabiedrības konservatīvākajai un romantiski patriotiskākajai daļai, jo par nodokļu maksātāju naudu finansētā Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) mājas lapā tika ievietots apsveikums, kurā skanēja dziesma svešvalodā un dejoja kaut kādi neizprotami, pliki aborigēni. Protams, tas lika no nedēļas nogalei raksturīgā saldā rumkolas miega mosties Latvijas kosmopolītiskākajai un laikmetīgākajai sabiedrības daļai, kas asi kā tādi halapenjo pipari tiecās iebilst. Ir taču apnikuši tie mūžīgi asarainie apsveikumi, kuru fonā deg svecītes un plīvo karogi, tāpēc jaunajiem, radošajiem, tiem, kas izmācījušies ārzemēs, jāļauj izteikties tā, kā viņi to vēlas, un tā nebūt nav valsts vērtību un simbolu zaimošana. Un tad vēl bija trešais, tāds inteliģentā humānista pareizais, taču gana pretrunīgais viedoklis, sak', lieliski, ka apsveikums izraisījis tādu ažiotāžu, taču par tā formu un saturu lielu sajūsmu tomēr vis' paust nevarot. Lieliski tas droši vien ir tāpēc, ka demokrātiskai sabiedrībai jebkura diskusija uzskatāma par ieguvumu. Ņemot vērā ievērojamo ažiotāžu, viedokli par apsveikumu izteica arī portāla satura veidotāja Marta Cerava, norādot, ka provokācija ir labs veids, kā aizvest sabiedrības dzelteno ziņu kāros baurus līdz portāla kvalitatīvajam saturam un uzsverot, ka tas nebija portāla, bet konkrētās mākslinieces - Elīnas Špuras - sveiciens. Pēc visa šī garā ievada (esmu garš cilvēks un garus ievadus varu atļauties) seko mans viedoklis - lai tālu skan, lai tālu skan, lai tālu skan!

Elīna Špura (starp citu, NBA komandas Sanantiono "Spurs" komandas treniņnometnē visu vasaru pavadīja latviešu basketbolists Dāvis Bertāns) pati norādot, ka šis apsveikums jāuztver tikai un vienīgi kā apsveikums. Tāpat kā Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir jāuztver tikai kā eposs, un vispār taču jau sen zināms, ka krusa ir krusa, salna ir salna, un migla ir migla. Es tomēr uzskatu to par izaicinājumu un mēģināšu pavedienu pa pavedienam - gluži kā apņemšanās kamolīti, kas patiesībā bija oficiālais LSM apsveikums, - atšķetināt animācijas filmā iepītos simbolus.

Taču vispirms atļaušos pasapņot par citiem apsveikumiem Latvijas valstij, kurus nu atceros. Uzreiz nāk prātā tikai viens - Andra Šķēles jaungada apsveikums latviešiem (un nevis Latvijai) ar to, ka viņi (mēs) netīra zobus un nav diezko naski uz angļu valodas mācīšanos. Elīnas Špuras veidotais video arī aicina apgūt angļu valodu, jo svešvalodā izpildītajai dziesmai apakšā rādās tulkojums latviski, tā kā centīgākam klausītājam tiek dota iespēja vismaz pa kādam vārdiņam apgūt. Par simbolu uzskatāms arī Andra Šķēles ieteikums zobus tomēr tīrīt, jo - ja zobus nekopsi, nevarēsi iekost savam naidniekam izšķirīgā brīdī! Bet nevienu no piesauktajiem asarainajiem un gaudulīgajiem apsveikumiem, kur tiek pausts latvietim viens no tuvākajiem novēlējumiem - "Galvenais, turēsimies!" - gan neatceros. Droši vien domāts kaut kas tāds: http://ej.uz/pki1

Tātad minūti garā apsveikuma dziesmu izpilda kāds Mr. Neviens, un īsti nav skaidrs, vai šis dziedošais neviens ir arī kailais moris, kas dodas uz priekšu, zilas ēnas pavadīts, vai arī Mr. Neviens ir tikai teicējs (Jānis Skanis) un ar mori viņam nekāda sakara. Protams, sākumā pārņem viegls šoks - kādēļ Latvijai veltītai apsveikumā uz priekšu vienā mierā čāpo melnais, taču šajā reizē piekritīšu savai kolēģei SM - tomēr galvenais, lai nav zilais! Varbūt šī nebūšana nevienam simbolizē Latvijā plaukstošo anonīmo komentētāju kultu vai arī - pauž to, ka nav svarīgi, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa identitāte, svarīgākais ir viņa vēstījums un šajā gadījumā - arī vēlme jautri uzdejot. Tālāk ekrānā parādās maza, balta meitenīte ar brūnu muti, par kuru it kā ir skaidrs - viņa simbolizē Latviju. Tā nu abi priecīgi uzdejo, pavadījumā skanot Mr. Neviena apsveikumam, kas nākot tieši no viņa anonīmās sirds, līdz meitene kļūst jau par seksīgu un nobriedušu sievieti - iespējams, gluži kā Latvija vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas. Jau dažus kadrus vēlāk meitene-Latvija uzdejo viena pati, bet melnais kungs diezgan bezpalīdzīgi karājas viņas kaklā - it kā esot par nospiedošu nastu uz sievišķīgajiem pleciem, bet tajā pašā laikā šķietami neapgrūtinot vieglo dejas soli. Iespējams, jau nobriedušās sievietes seja ir brūna, jo, tik ilgi dzīvojot līdzās kakla kungam, abu vaibsti kļuvuši arvien līdzīgāki gluži kā tas mēdzot notikt, dzīvojot laulībā. Kāds komentētājs izsaka viedokli, ka viņam šī seja atgādinot Kārļa Steipa vaibstus, taču man tieši pretēji - tā līdzinās Mildai ar vaļējām acīm.

Sašutumu raisošākais simbols ir sievietes brangais apmatojums padusēs, kājstarpē un, kā redzams pāris kadros pirms apsveikuma izskaņas, arī uz kājām, atsājot ar matiem neapklātus tikai vairākus apļveida laukumus. Kāds komentētājs uzskata, ka tas varētu simbolizēt Latvijas mežus, kas, manuprāt, izklausās diezgan loģiski, tāpēc galvas lauzīšana par vissarežgītāko simbolu šoreiz izpaliek. Iespējams arī, ka šis melnais bruņinieks ir Trojas zirgs jeb, izsakoties Lāčplēša valodā, Līkcepure, kas, esot tik sirsnīgs un jautrības, veselības un laimes vēlējumu pilns, tiecas mazo Latviju apčakarēt, lai beigās īstenotu savus ļaunos, liekulīgos plānus. Taču kopumā apsveikuma noskaņojums ir draisks un jautrs, tāpēc, simbolus skrupulozi neanalizējot, to drūmumu nemaz nejūt, bet tā kā dzīvi nevajag tvert virspusēji un vieglā prātā (nejaukt ar fondu Viegli), iesaku tos (simbolus) tomēr tiekties saskatīt. Ne tikai šajā apsveikumā, bet dzīvē kopumā.

Katrā ziņā aicinu arī jūs izteikties par šajā video (http://www.lsm.lv/lv/arpus-etera/arpus-etera/animacija-apsveikums-latvijai-svetkos.a70151/) ietvertajiem simboliem, jo diskusija, kā jau minets ievada daļā, ir demokrātiskas sabiedrības karogs un masts!

P.S. Nelielai atslodzei iesaku paklausīties "Velna dziesmu" no latviešu rokoperas "Sprīdītis".

Jau izsenis zināms, ka Latvijas pilsonība ir pirmā labklājības pazīme, tāpēc nepārspīlēsim savu izbrīnu mirklī, kad pēc tās lūdz arī šaha lielmeistars un Krievijas politikas opozicionārs Garijs Kasparovs (nejaukt ar Juriju Gagarinu). Kā uzticami avoti (focus.lv) vēstī – Garijs Kasparovs pats apkārt visiem vēstī, ka ir runājis ar atsevišķiem Latvijas lēmējvaras pārstāvjiem, no kuriem saņemti pozitīvi signāli par iespējamo pilsonības iegūšanu. It kā ar to nebūtu gana, viņš vēl piekodina, ka pilsonības nepiešķiršana varētu tikt traktēta arī kā valdošās koalīcijas pārlieku sapņainā raudzīšanās Maskavas virzienā.

Ko darīt? Izskatās, ka būs atkal nepieciešams kalkulators. Tātad šobrīd valdošā koalīcija ir Vienotība, Reformu Partija, Nacionālisti un ČNAP (Čevera Nēģeru Apkarošanas Partija). Opozīcijā ir Saskaņas Centrs un Zaļzemnieki. Ušakovs asarām netic, tātad no viņiem Kasparovam tiek -1. Ko domātu zaļzemnieki? Gan jau uztrauktos tikai par to, vai Kasparovs ir zaļais un lai, dieva dēļ, nav zilais. Tātad no viņiem +1. Kopā 0. Tā kā opozīcijai tāpat nav nekādas teikšanas, tad šī nulle reprezentē ne tik daudz Kasparova cerības, bet gan opozīcijas viedokļa kopējo vērtību. Ķeramies klāt pie valdošās kliķes: Vai Kasparovs ir nēģeris? Nav, tātad +1 no ČNAP. Vai Kasparovs ir no Katalonijas? Nav, tāpēc no Vienotības -1. Vai Kasparovs ir krievs? Ir, līdz ar to -1 no Nac. apvienības. Vai Kasparovam besī Krievija? Neapšaubāmi – no nac. apvienības +1. Vai Kasparovs ir progresīvs, pasauli redzējis, patīk reformas? +1 no RP. => Kopvērtējumā +1, izskatās pēc cerības.

Šai brīdī atceramies, ka valsts nav gan kāda selektīva cilvēku grupa ar zināmu autoritāti, bet gan mēs paši, tāpēc labākajās Katrīnes Pasternakas tradīcijās varam vēsā mierā nodoties pašsuģestējošai varas apziņai un izlemt, kas svarīgs ir mums pašiem, un, ja valdošajai koalīcijai tas nepatiks, pohuj – vienkārši pievienosim konstitūcijas preambulai dažus teikumus par lumpeņu balstiesībām, pirms piemočīsim to visu klāt Satversmei, un lietiņa darīt. Latvija var!

Tātad – vai mēs paši gribam to Kasparovu par Latvijas pilsoni? Visi īd par to, ka viņš neko daudz jau nav Latvijai devis, bet es ieteiktu nebūt ļaunatminīgiem un labāk skatīties uz to, ko viņš Latvijai varētu dot. Te, protams, varētu izvērst garu un plašu diskusiju par Kasparova pilsonības pros & cons, bet varam arī neizlikties par labākiem kā esam un to visu vienkārši noreducēt līdz vienīgajam būtiskajam jautājumam:

1) Vai pilsonis Garijs K. dotos uz Mirdzas Zīveres iestudētām operām?

Man personīgi šķiet, ka nē, bet nevajag arī aizmirst, ka personīgi šķitumi nav vērā ņemami pierādījumi. Un tomēr – ja mēs piešķirtu pilsonību Kasparovam, vai tas nozīmē, ka turpmāk mēs pilsonību tā tīri uz krutuma punktu pamata piešķirsim arī citiem, kā sacītu Iesalnieks, krieviem? Kad Nadežda iznāks no karcera, tad tai arī? Es pati, ja godīgi, to pilsonību izdāļātu pa labi un pa kreisi, ņemot vērā pretendetu videnes atzīmes un spējas latviešu valodas gramatikā, nevis viņu nacionālo izcelsmi, bet es ticu, ka sabiedrības vairākums nebūtu manā pusē. Varbūt mums tomēr atkal vajag izmainīt pilsonības piešķiršanas likumu un ņemt piemēru, teiksim, no Brunejas, kur par tās pilsoni var kļūt vienkārši tur piedzimstot, un nekā citādi. Vismaz tas mazinātu šādu divdomību iespējamību nākotnē. Gan jau arī tas neizslēgtu pilnībā iespēju politizēt šādus it kā vienkāršas dabas jautājumus mirkļos, kad pie apvāršņa parādītos prominenti personvārdi, bet vismaz kaut kas.

Lai ko arī nolems valdība Kasparova jautājumā, tas droši vien jebkurā gadījumā būs kaut kas stulbs, no atšķirīgām perspektīvām skatoties, tāpēc iesaku daudz nebēdāt jebkura rezultāta iznākumā. Viņam pašam gan vēlu laimīgu dzīvi, neraugoties uz to, zem kura karoga tā aizplīvos.

Sekojot vispārējām tendencēm, nolēmu kā tāds sen atvaļinājumā nebijis pašvaldības darbinieks doties apmaksātā komandējumā. Šajā gadījumā - uz kulta mākslas telpu "64 krēsli". Starp citu, skaitlis 64 ir ļoti īpašs ar to, ka dalās ar septiņiem citiem skaitļiem, kas nozīmē, ka skatītāju krēslus vajadzības gadījumā var sadalīt septiņās dažādās vienāda skaita grupās. Vai nav forši? Nu jā, bet, turpinot par to komandējumu, to man uzsauca kāda mūsu kopienas jeb mākslas platformas Texxxti pielūdzēja, kuras vārdu pagaidām neatklāšu, jo nezinu, vai viņa alkst slavas vai tieši pretēji - ir pārliecināta mecenāte.

Dodoties uz izrādi, jutos nedaudz kā noziedzniece ne tikai tādēļ, ka nezināju, vai spētu pēc tam Guntim Bojāram jr. pamatot šī gājiena lietderību manā profesionālajā darbībā, bet arī tā iemesla dēļ, ka Rīgas pilsētas būvvalde bija nākusi klajā ar paziņojumu šīs telpas nekādā gadījumā neapmeklēt, jo atrašanās tajās var apdraudēt manu drošību un veselību. Biju nedaudz satraukusies arī tādēļ, ka jau agrāk konstatēju - šīm telpām ir durvju kods, kuru es objektīvu iemeslu dēļ nezinu, un tātad varu netikt iekšā vispār. Izrādās, bažām (vismaz pagaidām) nebija pamata, jo pie durvīm dežūrēja kāds kopts vīrietis, kurš laipni šo ciparu kombināciju uzspieda manā vietā. Jāpiebilst, ka netālu no ieejas par kārtību rūpējās arī trīs Rīgas pašvaldības policijas darbinieki. Tā kā izrāde kavējās apmēram 15 minūšu, aicinu arī jūs nedaudz pakavēties šī kultūras notikuma komplicētajā vēsturē.

Izrādes režisore Gaļina Poļiščuka ir viena no Latvijas teātra scēnas lielākajām autsaiderēm. Sākumā kļuva pazīstama ar savu neatkarīgo skatuves telpu Teātra observatorija, kurā nekautrējās ņemt lomām aktierus, kas tiek uzskatīti par ļoti skaistiem, taču tāpēc visai netalantīgiem. Piemēram, Agnesi Zeltiņu no ASV plašus panākumus guvušās kino drāmas "Likteņdzirnas", divu dzejas krājumu autoru Andri Chicago Buli un Rihardu di Leperu. Gaļinu neuztrauca kaut kādi sabiedrībā valdoši stereotipi, viņa bija atdevusi visu sevi miesīgajam un rūpīgi lolotajam bērnam - teātrim. Taču tad nāca tumšie laiki, un dzimtskungs Ints Dālderis pārstāja spēlēt ministrijā iemīļoto "še tev dālders, pērc, ko gribi, tikai nesaki ne jā, ne nē" spēlīti, nikni iepūta klarnetē un nolēma karaļvalsts subsīdijas šim neatkarīgajam teātrītim vairs nepiešķirt. Tā nu Gaļina skumji klīda pa Rīgas tumšajām ielām, lēni izsmērējot savu ievainoto sirdi pa trotuāru, līdz viņai garām jāja kāds stalts kungs baltā zirgā. "Vai tiešām Arvīds Sabonis?" viņa pie sevis tīksmi nodomāja, bet nē, kā vēlāk izrādījās, tas bija visas satiksmes aizstāvis - Šlesers. Viņš laipni uzrunāja Gaļinu, sakot: "Tev tikai jāieraksta vārds šajā sarakstā, un Kongresa nama karaļvalsts būs tavā rīcībā!". Vilinājums šķita tik kārdinošs, ka Gaļina nekavējoties piekrita, nerēķinoties ar sekām, jo viņa nav nekāda vēsa aprēķinātāja, bet gādīga teātra māmuļa. Latvijas untumainā sabiedrība, protams, bija sašutusi, ilgi šī sāga tā arī neturpinājās, un Gaļina aizvainoti Latviju pameta. Tagad viņa ir atgriezusies, lai strādātu, taču tikusi nekavējoties ierauta jaunā skandālā, kas ir teju pašsaprotami, ja neapdomīgi nolemts saistīties ar nadzīgo publicistu, producentu un panteistu Juri fon Milleru.

Skandāls šoreiz ir par to, ka mākslas telpa 64 krēsli ierīkota daudzdzīvokļu namā, un šī dzīvokļa jaunais statuss nav atjaunināts (status update) būvvaldē. Mājas iedzīvotāji likumsakarīgi ir neapmierināti, jo tik ierastos ēdiena aromātus kāpņutelpā tagad nomāc sliktākas un labākas kvalitātes parfīms, bet soļu dipoņa apgrūtina sekošanu līdzi kaimiņu jaunākajiem skandāliem. Juris fon Millers turpretim norāda, ka arī neaizskaramais tautas varonis Alvis Hermanis ir taisījis izrādes dzīvokļos, visādi sīki eko restorāniņi uzrodas dzīvokļos, kāpēc gan viņš dzīvoklī nevarētu veidot mākslas telpu, kur sanākt vispasaules inteliģences pārstāvjiem Rīga - kultūras galvaspilsēta 2014 laikā. Runā, ka šajā vietā vismaz agrāk (vai varbūt joprojām?) atradies paša fon Millera kunga dzīvoklis. Tagad tur iekārtotas diezgan omulīgas telpas un pat mazs krodziņš, kur var draiski nobaudīt konjku Hennessy. Daudzi atnākušie tērpušies vakarkleitās vai vismaz smart casual, tāpēc es, ienākot pa taisno no ielas adītā jaciņā, jūtos nu jau vairs ne tikai kā noziedzniece, bet arī neveikli, kā tāda jauniņā cietuma kamerā. Arī ar smaržām neviens nav skopojies, jo - kuram pamanāmākas smaržas - tas ir smalkāks un bagātāks. Arī tur es zaudēju, un sajūtas kļūst tik nožēlojamas kā Fa dezodorantam, ierodoties uz pieņemšanu Kolonnā.

Andris Chicago Bulis pats intervijā atzinies, ka monoizrādi taisīt vienkārši ir daudz lētāk, tāpēc viņam tādas ir divas vai pat trīs. Te man jāsāk domāt, vai nav jāatsakās no izteikuma par to, ka Gaļina nu nekādā gadījumā nav aprēķinātāja. Izrāde "Face Book. Post Scriptum", kā jau nojaušat, ironiski apspēlē mūsdienās aktuālo sērgu - atkarību no sociālajiem tīkliem. Andris Chicago Bulis tēlo kādu džeku ap trīīsmit, kurš strādā loģistikas uzņēmumā un, lai ik pa brīdim atpūtinātu smadzenes, ir piereģistrējies Face Book. Chicago Bulis regulāri iesaista arī skatītājus, uzdodot jautājumus, piemēram: "Vai jūs piekrītat Alberta Einšteina apgalvojumam, ka viņš baidās no dienas, kad cilvēku komunikāciju aizstās tehnoloģijas, kas radīs idiotu paaudzi?", uz kuriem, protams, neviens neatbild, tāpēc tie neizbēgami transformējas retoriskos. Viss notiek tādā ala stand-up komēdijas žanrā - kariķējot un apspēlējot visiem, kas ar mūsdienu tendencēm uz "tu", tāpat zināmas lietas. Ja kas, es vakar biju arī uz to kulta leģendu Pablo Francisko, tāpēc varu apgalvot, ka tas bija gandrīz tāpat, tikai bez jokiem par marihuānu, gejiem, punduriem, seksu un Arnoldu Švarcenegeru. Chicago Bulis stāsta kā pēc pirmā "patīk" (like pa angliski) saprata, ka viņam vajag vēl vienu, ņirdza par nelaimīgām sievietēm, kuras izveidojušas tur "avatārus" un liek uz savas sienas, ka grib tikt mīlētas neparasti, par Face Book attiecību statusu "It's complicated" u.tml. Nu, ja piemīt kaut nedaudz iztēles, varat apmēram to visu iedomāties. Vienubrīd Chicago Bulis pat izliecās pa logu un kliedza kādam garāmgājējam, lai uznāk augšā paskatīties bilžuku ar viņa BMV. Kopumā nekā jauna un sensacionāla tur, protams, nebija, taču izrāde bija viegla, raita un skatīties bija visnotaļ interesanti. Dīvainā kārtā jau pēc 40 minūtēm pirmais cēliens bija cauri. Un tā nebija nekāda bērnu izrāde, kur šāda strauja pauze būtu saprotama. Tas man lika domāt, ka pie teātra varas grožiem tomēr ir kāds pārliecināts aprēķinātājs, jo pauze noteikti ielikta tāpēc, ka viņi grib, lai es, bezdarbības mākta, nogaršoju to Hennessy konjaku. Man diemžēl līdzi nebija skaidras naudas, tāpēc nolēmu vismaz daļu šo 20 minūšu aizvadīt, izejot uzsmēķēt.

Smēķēt gāja vēl daži cilvēki, tāpēc nodomāju, ka gan jau ar to kodu un iekšā tikšanu nebūs problēmu. Kamēr runāju pa telefonu, lai pateiktu, ka pēc izrādes atjaunināšu savu statusu turpat blakus, pie draudzenes un vēl neiesāktajām sarkanvīna pudelēm, visi pārējie apmeklētāji jau bija sagājuši iekšā. Sapratu, ka tas kods, no kura tik ilgi baidījos, beigu beigās ir mani uzvarējis, un uz otro cēlienu netikšu. Izmēģināju dažādas ciparu kombinācijas, izpētīju, vai tā nav norādīta uz Chicago Buļa ielūguma uz privātajām viesībām, skatījos, vai nekur nav norādīts kompānijas "publicists.lv" telefona numurs, bet ņifigā. Nekā. Es tiešām netiku uz otro cēlienu un, bēdu sagrauzta, devos dzert sarkanvīnu. Biju cerējusi, ka izrādes beigās varēs parakstīt kādu petīciju, un es nelaižu garām nevienu iespēju parakstīties, tomēr vienīgā no apmeklētājiem biju atstāta aiz durvīm. Tā kā man ļoti žēl, un varu mūsu pielūdzējai atgriezt neizmantotos Ls 5 (puse no izrādes cenas).

Māra Upmane – Holšteina jau tālajā divtūkstoš nez kurā gadā pirms Kristus mūs kategoriski brīdināja: „Gravitātei – nē!” Nevarētu teikt, ka es būtu bijusi baigā starā par šo dziesmu, bet vismazāk par grupu Astro`n`out fanojuši Latvijas lielākā kinoteātra strādnieki, jo viņi par spīti šogad repertuārā iekļāvuši jauno kulta filmu „Gravitāte”.

Uz „Gravitāti” mani uzaicināja kāds draugs, ar kuru savulaik sākām kopīgi skatīties tikai stulbas filmas, tāpēc šis ielūgums vien jau bija sava veida vērtējums. Man ir diezgan slikta redze, tāpēc, kad ieeju tumšā telpā, ir kāds mirklis, kad man liekas, ka es visu labi redzu, bet īstenībā ņihuja. Tā bija arī šoreiz – man kādas sešas sekundes šķita, ka zālē nav neviena cilvēka  un šis draugs ir noīrējis visu kinoteātri tikai mums. Tomēr izrādījās, ka darba dienā 12:45 filmu nolēmuši apskatīties vēl daži ļaudis – galvenokārt bezdarbnieki un freelance grafiskie dizaineri.

Reklāmas skatītāju informēja, ka šobrīd modē ir filmas ar slaveniem aktieriem – uzzināju, ka jauna filma būs gan Tomam Henkam, gan Bredam Pitam. Vispār, ja filmā nav slavenu aktieru, to var glābt tikai homoseksualitātes vai holokausta atspoguļojums. Vislabāk to, protams, apvienot. Arī „Gravitātē” bija tikai slaveni aktieri: Džordžs Klūnijs un Sandra Veinberga Buloka. Protams, slaveni aktieri ir dārgi, tāpēc tie ir arī vienīgie, turklāt Klūnijam var redzēt tikai seju un viņš vispār ātri vien notinas, līdz ar to naudu saņem tikai par pirmajām 20 minūtēm un tikai par seju.  

Filmas darbība norisinās kosmosā (600 km attālumā no Zemes). Lai drusciņ labāk iejustos galveno varoņu ādā, šo Texxxtu rakstu, lidojot ar lidmašīnu un mēģinot sasniegt bezsvara stāvokli ar Reserve de La Baume.

Viss sākas ar to, ka Džordžs un Sandra tusē kosmosā un vienā laidā sazinās ar saviem kosmosa kolēģiem Hjūstonā. Tas, ka viņi nolēmuši komunicēt tieši ar Hjūstonu, mani nepārsteidz, jo Hjūstonas NBA komandu sauc „Rockets”. Tas nozīmē, ka tā ir kosmosa izpētes lielpilsēta. Piemēram, Čikāga ir mašīnbūves monstri, tāpēc viņu komandu sauc „Bulls” (pēc smagā darba viņi uzvedas kā Buļi). Vašingtonai bija tāda komanda „Bullets” (no angļu val. - lodes), bet tā tika aizliegta, jo tas bija pārāk tiešs atbalsts terosimam. Atpakaļ pie lietas – tātad viņi tur dara savas lietas, klausās maigu kantrī, kas Sandrai besī, Džordžs simto reizi stāsta vienus un tos pašus stāstus, kamēr kaut kāds nenozīmīgs pajols tikmēr izbauda jaukās bezsvara sajūtas. Viņš ir tik nenozīmīgs, ka pat neieraugu viņa seju. Gan jau samaksāts arī viņam nav. Te pēkšņi Hjūstonas „Rockets” ziņo par neapdomīgajiem krieviem, kuru bezpriģela raķete trapījusi kaut kādam satelītam, tāpēc tagad pusei ASV nav Feisbuka un satelīta lauskas lido apkārt Zemei un tūliņ Sandrai, Džordžam un nenozīmīgajam p. būs hujova, ja viņi nelīdīs atpakaļ sava kosmosa kuģī un neņems makšķeres pār pleciem. Viņi tiešām nepaspēj notīties laikā, tāpēc  noraujas un tās atlūzas ietriec Sandru dziļā kosmosā (dirsā).

Sandra ir viena, viņa mēģina sazināties ar Hjūstonas „Rockets”, bet kontakta nav. Vispār, ja tā būtu Sandra Veinberga, viņa manis pēc tur varētu arī palikt, bet tad filma būtu beigusies 7 minūšu laikā, un to mūsdienās sauc par krāpšanu. Arī īsfilmas ir krāpšana. Un dziesmas, kas īsākas par 65 minūtēm. Džordžam Klūnijam patīk goda vīra dzīve, tāpēc viņš nolemj filmu turpināt – viņš spēj sazināties ar Sandru, atrod viņu, sāk piesieties (ar šņori) un sāk viņu vest pie prāta un atpakaļ uz to kosmosa kuģi, jo vispār Sandrai skafandrā sāk pazust skābeklis, bet kosmosa kuģī tā ir pa pillam. Sandra ir viena no retajām dakterēm, kas dzīvi nolēmusi pavadīt kosmosā, nevis „Grejas anatomijā”.  Tomēr Klūnijs sevi uzskata par prasmīgāku medicīnas profesionāli, tāpēc pamāca dakterīti, kā rīkoties, lai nenosprāgtu tā muļķīgā skābekļa trūkuma dēļ. Vienā mirklī Sandra sāk elpot ogļskābo gāzi. Iespējams, viņa sāk arī fotosintezēt, jo nez no kurienes uzrodas glikoze – viņi sāk runāt tā, ka, ja nebūtu to skafandru, tad abi nosūktos. Ja filmas veidotājiem būtu vairāk naudas, tad viņi no Tīnas Tērneres nopirktu dziesmu „What`s love got to do with it?”, un tā kļūtu par šī mirkļa himnu.

Atkāpe: es atvainojos, ja gadījumā kaut ko stāstu greizi. Ir daži notikumi, kas man iespiedušies prātā tik spilgti, ka pārējā filma tāds blāvs foniņš viens ir, un tā nav lieta, ko ļaudi atceras.

Kad abi flirtētāji nonāk līdz kuģim, ierauga, ka citi kuģa rokgrupas dalībnieki ir ar ticamām nāves pazīmēm, nogruzās, vairākas reizes sasitas pret kuģi, līdz Klūnijs karājas striķī, ko tur Buloka, un nolemj, ka tā vis nevarēs turpināt, jo striķis neizturēs. Atgādinu, ka dabība norit kosmosā, tāpēc es līdz galam neiebraucu, kas īsti bija tas spēks, kas rāva vispasaules sekssimbolu prom. Varbūt Dievs. Nepaslinkoju un noskaidroju, ka arī filmas veidotāji labi saprot, ka tas nu gan apiet jebkurus fizikas likumus, bet kaut kāda drāmiņa taču bija jāuztaisa! Tā jau ir – scēnas bieži vien ir pretrunā ar fizikas un/vai veselā saprāta likumiem. Tā kā šī ir Sandras nelaimīgā diena, Klūnijs aiziet bojā, pirms tam Bulokai paskaidrojot, ka aiz stūra ir krievu kuģis Sojuz un mazliet tālāk arī ķīniešu Fen šui. Tas pārāk šo daiļavu nemierina, jo vispār daktere ir bez poņas par to, kā braukāt ar kosmosa kuģi. Sandras Bulokas nelaimīgā diena? Es domāju, ka viņai nevajag skumt – nevarētu teikt, ka man ir baigā poņa par kino, bet es tomēr rakstu šo Texxxtu. Kāpēc lai Sandra bez poņas nevarētu braukt ar kosmosa kuģi? Go, go!

Tā Sandriņa palaiž brīvē Klūniju un dodas atvilkt elpu un novilkt drēbes. Zem skafandra viņai ir bokseršorti un apakškrekls. Jāatzīst, ka viņa izskatās ļoti labi, bet mani satrauc fakts, ka viņai nav kaut kādu kosmonautu pamperu. Bet, iespējams, tas nav nepieciešams, jo visas filmas laikā viņa neko neiedzer, toties intensīvi svīst. Tā kā kosmosa kuģī valda bezsvars, tad viņa kādu laiku pačilo, vienkārši guļot gaisā. Viņai ir laba matu želeja, jo, kamēr visas mantas un arī viņa pati brīvi dreifē, tikmēr matu glītā sasuka nemainās. L`oreal – jo es esmu tā vērta.

Starpbrīdis beidzies, jāmēģina tik uz to Sojuz. Tā nav liela problēma – es īsti neatceros, kā viņa tur tika (filmu skatījos skaidrā), bet no viena braucamā uz to Sojuz viņa pārkāpa ar daudz vēsāku sejas izteiksmi nekā Brūss Vilis Lācis no vienas braucošas mašīnas ielec otrā. Sojuzā neviena nav, bet tā nav problēma, jo kosmosa kuģa durvis mierīgi var attaisīt no ārpuses.Kosmosa kuģu veidotāji reāli var ietaupīt uz drošību, jo iespēja, ka pa kosmosu apkārt siros zagļi vai noziedzīgi urlēni, tiešām ir niecīga. Arī valsts izzadzējiem tur nav, ko darīt. Tā Sandra ielien krievu kuģī, mazliet patusē, līdz ierauga, ka Sojuz ir aizdedzies. Šī nudien nav Bulokas laimīgā diena. Viņa mēģina Ugunsgrēku nodzēst, tas neizdodas, tāpēc viņa ielien vienā istabiņā, kas ar grūtībām (jo šī nav Sandras laimīgā diena) atvienojas no pārējā kuģa. Plāns nav slikts – ar to istabiņu braukt uz ķīniešu Fen šui, ar kuru varētu aizlaist līdz Zemei. Bet šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena – ir beigusies degviela, tāpēc viņa vienkārši nolemj iet bojā. Atskan nolemtības pilna mūzika, ko visticamāk iedziedājuši Sigur Ros kopā ar Sāru Braitmenu. Labi, ka nav MGMT.

Te pēkšņi – knock knock knocking on the heaven`s door - Džordžs Klūnijs pieklauvē pie durvīm, ielien iekšā un, dzerot, ja nemaldos Russkijs Standart, saka, ka nav jāgruzās, jo vispār to istabiņu uz priekšu var palaist arī tad, ja nav degvielas. Sandra starā.

Šis notikums ir tik stulbs, ka režisors, kurš ir attāls Salvadora Dalī brālis, nolemj, ka labāk būs, ja tas nemaz nebūs noticis, tāpēc izrādās, ka Sandra to bezpriģelu ir nosapņojusi. Bet sapnis liek viņai atjaunot normālu skābekļa padevi salonā un mēģināt to paņēmienu sava spēkarata iedarbināšanai, ko ieteicis Klūnijs. Tas nostrādā, un Buloka mauc uz Fen šui. Vispār jauki, ka visi trīs kosmosa kuģi (amerikāņu, krievu, ķīniešu) viens no otra ir gājiena attālumā. Sandra izlec no Sojuz istabiņas un nolemj līdz Fen šui tikt, burājot ar ugunsdzēšamo aparātu.

Kad Sandra nokļūst Fen šui salonā, viņa ir tik nogurusi, ka ir jau pohuj, ka visas pogas ir ķīniešu valodā – daktere vienkārši spiež kaut kos uz dullo, kā rezultātā viņa tiešām sāk krist iekšā Zemē. Sajūta gan jau nav no patīkamākajām, jo ir daudz jākratās. Kosmosa kuģis izjūk pa pikseļiem, un Sandras pikselis iekrīt ūdenī. Tas, protams, nekādus viļņus nerada, jo mēs esam pasakā. Pēkšņi atjaunojas arī sakari ar Hjūstonas „Rockets”, kas Sandrai saka, lai viņa nomierinās, jo tūliņ viņai pakaļ būs glābēji ar siltām drēbēm, foreles tartaru un baltvīnu, bet Sandra jau nekad nebūtu filmējusies „Fast & Furious”, ja viņa būtu baigi klausīgā. Viņa atplēš vaļā sava kuģīša durvis, kā rezultātā tajā sāk gāzties ūdens un tas sāk grimt. Glavenā varone tomēr pamanās izkļūt ārā no kuģa, bet – vai, manu vai – ūdens satek kombinezonā, jo šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena. Viņai tomēr izdodas kostīmu novilkt, un viņa ar savu skaisto augumu izpeld krastā un, sperot pirmos soļus, saprot, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē, kaut arī tajā pašā dienā pieredzējusi  savu kolēģu nāvi. Pēc redzētā spriežot, viņa nav nonākusi kādā karstā kūrortā, jo Maldivu salām nepietika naudas, tātad, kad pienāks vakars, paliks auksts un viņa vienkārši nosals, jo šī nav viņas laimīgā diena.

Filmas veidotājiem būs jānopelna ļoti daudz naudas, lai nepaliktu mīnusos, jo viņi vēsā mierā uzlaiduši gaisā trīs kosmosa kuģus, par ko, protams, būs jāsamaksā. Tā kā te ir ietaupīts uz aktieriem, tad tas varētu arī izdoties. Turklāt vispār šī filma tiek uzskatīta par labu, jo atklāj vientulību visā tās pilnībā (man gan šķiet, ka to labāk izjust, vienkārši stāstot sev: „Es esmu viens, es esmu viens, es esmu viens.”). Tomēr es pievienošos Mārai Upmanei – Holšteinai un arī teikšu gravitātei nē, jo Sandra Veinberga Buloka visu laiku lēkātin lēkā pa tiem kosmoskuģiem, bet man (tīri romantikas dēļ) tomēr gribētos palikt ar apziņu, ka cilvēks ir mazs, mazs, kosmoss ir liels, liels, un tāds mazais cilvēks lielajā kosmosā viens pats bez Hjūstonas „Rockets”, Džordža Klūnija un kosmonautikas studiju kursa nevar izdarīt neko.  

Jauno mācību gadu Latvijas Televīzija ir sākusi ar jaunu spēku un ar jauniem analītiskajiem raidījumiem. 1:1 ir šovs, kura mērķis ir izģērbt intervējamo, tāpēc jaatzīstas, ka bailēs notrīcēju, kad ieraudzīju, ka studijas viesis ir neviens cits kā Latvijas sekssimbols Kirovs Lipmans. Visai intervijai cauri vijas Spriņģes jautājumi „Kāpēc Jūs tā un tā?”, uz ko Lipmans izvalba acis: ”Ko? Pff, muļķības!” Un tad, kad kaislīgā raidījuma vadītāja izvelk dokumentus, kas aplieicnātu to „tā un tā”, Lipmans sāk atcerēties: „Ā, jā, jā, pareizi!”

Inga Spriņģe ir sieviete, kas ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta, viņa ļoti labi zina, ko grib no vīrieša, tāpēc bez liekiem pātariem uzreiz Kirim prasa, vai viņam ir nauda. Man gan liekas, ka vajadzēja sākt ar kādu ievadjautājumu, piemēram, „Ko lūri?”, bet pie televizora ekrāna jau visi gudri. Nauda ir, tāpēc sarunu var turpināt. Kirovs gan stāsta, ka vienreiz mamma viņu sarāja par to, ka esot izrādījis izsalkumu un nabadzību, tāpēc viņš atzīst, ka, ja arī naudas nebūtu, viņš teiktu, ka ir. Vai nauda, ko iestūķēt Liepājas Metaļurgā, tiešām ir vai Lipmana kungs izliekas, ka ir? Ir, ir, ir! Un, ja vajadzēs, mierīgi dabūs kredītu pret Ķīli.

Tā sākas jauks stāsts par Metaļurga Jauno laiku vēsturi. 1996.gadā uzņēmums bijis galīgā dirsā un piederējis nezin kam. Lipmans noskatījies raidījumu „Mans būs mans” ar Pēteri Liepiņu galvenajā lomā un nolēmis Metaļurgu privatizēt, ieguldīt tur daudz naudas un padarīt to par varenāko uzņēmumu Eiropā un apbrīnas objektu visā Visumā. Sacīts – darīts. Te Spriņģe iejaucas ar tādu maznozīmīgu faktu, ka līdz 2005.gadam pats Lipmans gan neesot parādījies kā īpašnieks, bet Liepājas Metamfelurgs piederējis kādam Īrijas uzņēmumam. Lipmans paskaidro, ka tas uzņēmums tak piederējis viņam pašam. Nafig ofšorā? Šajā mirklī Kirovonkuls salauž manu sirsniņu, atzīstoties, ka arī tādu diženu vīru var ietekmēt visādas Cosmopolitan muļķības: „Kā? Ofšori bija modē!” Tik jauki, ka kāds var atzīt, ka seko modei, nevis dara vai velk mugurā to, ko sirds liek.

Tā dzīve vēju appūstajā Liepājā ritējusi mierīgi, līdz uzradies duets „Zaharjins un Stīvens Sīgals”. Piebildīšu, ka intervijas laikā pirmoreiz dzirdēju, kā vispār kāds izrunā Zaharjina uzvārdu. Domāju, ka Inga ar to tika galā diezgan labi. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz džeki sarunā, ka Lipmans atdos akciju kontrolpaketi (vairāk neka pusi) tiem abiem jampampiņiem. Kā sarunāja? Nu, nekā īpaši, tie tur pastāstīja, kā dažus pintiķus ir nošāvuši un iemetuši Daugavā, un ar to bija gana, lai Lipmans sarpastu: „Jā, šie džeki nenošaus greizi!” Kas bija līgumā? Ai, nekas, Lipmans ir labs cilvēks, tāpēc abiem bandītiem ticējis uz vārda, un Lipmana sievietes intuīcija neko ļaunu nav paredzējusi. Ne pirmo un ne pēdējo reizi raidījumā Kirovs atzīst, ka ir naivs un labticīgs cilvēks, kuru nauda neinteresē, jo viņš mīl cilvēkus. Tāpēc arī Zaharjinam izdevies 21.gadsimta Kārli Skalbi apčakarēt, par ko gan viņš naidu neturot, jo viņš vispār netur naidu. Es jau sāku redzēt, ka pie Spriņģes studija sēž nevis Kiris, bet gan Baltais kaķītis no Skalbes „Kaķīša dzirnaviņām”, kamēr Melnais kaķis uzdzīvo ar maukām. Vispār tas Zaharjins un Sīgals ir tik ļauni cilvēki, ka viņiem ar steigu vajadzētu izdarīt kaut ko labu, kas nemaksā naudu, piemēram, vērsties pret homofobiju vai aicināt cilvēkus biežāk smaidīt.

To, ka Melnas kaķis ir uzdzīvojis ar maukām jebšu Sīgals un Zaharjins ir zaguši naudu no Metamfelurga un laiduši to pa burbuli, Lipmans esot labi zinājis. Par to Spriņģe ir izbrīnīta un lūdz kaķīti ar suņa acīm paskaidrot, kāpēc tad 2008.gadā (kad viss jau bijis dirsā) viņš Latvijas Avīzē sacījis, ka jādod tik vairāk naudas tai grimstošajai nāvei. Tur pat nesākas nekādas attaisnojumu birztala - Kirovs pēc īsa apdomu mirkļa (0,0003 sekundes) paksaidro, ka žurnālisti kaut ko vienkārši sajaukuši.

Lipmanam ar tiem biznesa partneriem vispār nav paveicies, jo visi izmanto viņa labo sirdi – tā, piemēram, viņš noticējis, ka Gavrilovs ir labs biznesmenis, jo viņš „danco un dzied”, tāpēc arī bez liekas stīvēšanās tam alusvēderam iedotas kaut kādas Grindexa akcijas, ko tas ir vienkārši iztrallinājis krieviem. Man sāk likties, ka visa dzīvā radība ir darījusi pāri Lipmanam, bet viņš neļaunojas, jo neļaunojas vispār, un nauda viņu neinteresē. Turklāt pohuj par tām iztrallinātajām akcijām – Grindex bizness sparīgi griežas, akciju cena aug, peļņa līst ārā no maka un nonāk arī pie Lipmana dēla – uzņēmuma līdzīpašnieka -, kas īsti neskaitās Kirova ģimenes loceklis, jo viņam jau ir 18 gadu. Sieva gan skaitoties ģimene. Jautājums - cik gadu Kirova Lipmana sievai? Ko vēl var aprēķināt?

Tā abi aizrunājas līdz vēl citam Lipamana kunga uzņēmumam Calcex. Kā gadījies, kā ne, gudrās galvas lēmušas par galvojuma piešķiršanu šim uzņēmumam tad, kad tas bijis galīgā dirsā, un tas noticis apmēram tad, kad viņš rokgrupai „Par labu Latviju” noziedojis 56 štukas. Lipmana sejā skaidri parādās uzraksts: „Spriņģe nojūgusies, bet es mīlu cilvēkus.” Pirmkārt, nekāda galvojuma nav bijis. Nav bijis, jo Kirovs izdomājis, ka nauda nav galvenais un nolēmis uzņēmumu aizklapēt, jo tas radītu smakas. Vispār priecājos, ka tā noticis, jo tikko noskaidroju, ka juridiski kantoris atradies apmēram kaimiņos kolēģei Anetei Konstei, un šīs draudīgās smakas negatīvi varētu ietekmēt mūsu jautros piknikus Pļavnieku pagalmā.

Atpakaļ pie lietas – ziedošana Šķēlem un Šleseram. „Ko? Pff, neko neesmu ziedojis,” kā bernudārza audzinātājs, kas ieraudzījis kā mazā Inga beztolkā zog ragavas, nosmej Lipmans. Bet mazā Inga nav uz mutes kritusi un informē, ka tāda informācija atrodama KNAB mājaslapā. „Āāāāāāā, jāāāāā,” atceras Kirovs, kā arī paskaidro: „Jauna partija, jauni cilvēki, vajag palīdzēt!” Viņš vispār ir sirdscilvēks un duraks, jo 2009.gadā AŠ2 vēl aizvien uzskata par jauniem cilvēkiem. Tālāk Kiris ar savām jaukajām suņa ačelēm skaidro, ka citām partijām gan nav ziedojis un neziedos, jo tā Finanšu policija uzreiz tramda. Te Inga atgādina, ka it kā Saskaņas Centram arī kaut kāds ziedojums ir aizripojis, ko pēc neilga brīža apstiprina arī labsirdis ar savu „Āāāāāāāā, jāāāāā”. Bet Lipmans ir labs cilvēks, tāpēc naudu ziedo arī operai, jo tā viņam ļoti patīk. Tā pienāk mirklis ikraidījuma „ne pa tēmu” jautājumam. Ja iepriekš žurnālisti gribējuši noskaidrot, kādu alu dzer Pavļuts un cik ilgi savu procedūru gaidīja Circene, tad Spriņģe vēlas uzzināt, kad Lipmans pēdējoreiz bijis operā. Ja divi iepriekšējie uz šiem jautājumiem nav atbildējuši precīzi, tad Lipmans ir ļoti tiešs: „Pff, nu uz sezonas atklāšanu taču! (Būtu Tu kulturāls cilvēks, arī būtu atnākusi un redzējusi)” Teksts iekavās netiek izteikts skaļi, bet ir skaidri nolasāms mūsu dārgā kultūras un biznesa kanona acī.

Spriņģe izvelk ārā gramu Lipamana melnās pagātnes – izrādās, FKTK 3 reizes esot atzinuši, ka Latvijas labo darbu ķēniņš veicis pārkāpumus. „Ko? Par ko?” kaķītis šokā. Spriņģe paskaidro, par ko, Lipmans ilgi (0,0006 sekundes) domā un atzīst, ka varbūt bija arī kaut kas tāds, bet to zina viņa jursists. Tas nozīmē, ka viņš ir radījis vienu darbavietu. Juristam. Vēl kaut kāds sods viņam draudot arī šobaltdien, tāpēc niknā, bet mierīgā Inga prasa, vai tad būs 10 000 latu, ko samaksāt soda naudā. „Ai, ai, ai, kāda nelaime!” nosmej Kirovs, kārtējo reizi apliecinot, ka nauda viņa dzīvē nav galvenais.

Temats negribīgi tiek mainīts (to mainīt negrib Kirovs Lipmans), un hokeja fani uzgavilē.

-Tautu interesē, vai 2018.gadā Latvijā būs Pasaules čempionāts.
-Nu un?

Tiek pārrunāti vēl daži nesvarīgi, bet sirsnīgi hokeja jautājumi, līdz abi ir atpakaļ pie Lipmana mīļās Liepājas Metamfelurga dziesmas, kurai vien paspēj nodziedāt vienu pantiņu par to, ka viņam vienkārši ir žēl to ļaužu, kas tur strādā par sīknaudu un cieš. Tam seko piedziedājums: „Es mīlu cilvēkus, nauda mani neinteresē.” Pašās beigās Lipmans vien atzīst, ka cilvēka daba nav tik laba kā viņa raksturs, tāpēc arī skauģi domā, ka viņš blefo. Tikmēr viņš vēl aizvien ir gatavs aiz savas labās sirds iedot Metamfelurgam naudu un visu savest kārtībā. Skaudīgie nelgas, protams, to nekad nenovērtēs, tāpēc es ieteiktu Kirovam atmest tam visam ar roku, dzīvot mierīgu dzīvi un staigāt ādas mugurenē, uz kuras ne tikai vartu sarakstīt savu mīļāko grupu nosaukumus, bet arī piespraust to savu Triju Zvaigžņu ordeni.

P.S. Paldies Dievam, Spriņģe Lipmanu tā arī neizģērba.

Labdien. Tautas gudrība māca, ka “viss ir [ievietot īpašības vārdu pēc izvēles], kas [ievietot vēlreiz to pašu vārdu, kas ievietots iepriekš, tikai apstākļa vārda formā] beidzas.” Izmantojot šo gudrību, vēlos nākt klajā ar paziņojumu, ka viss ir debils, kas debili beidzas, piemēram - šī vasara, ja pieņemam, ka tā beidzās 30. augustā Baltajā namā. Tur pie sevis ciemos Baraks Obama bija uzaicinājis Baltijas valstu prezidentus. Lai arī šīs tikšanās video jau ir ieguvis autotjūnētas popdziesmas cienīgu popularitāti, tomēr ne katram ir bijis pa spēkam to noskatīties no sākuma līdz galam, tāpēc vārgajiem dievs palīdz un talkā nāk Texti.

Baraks Obama (turpmāk tekstā – Lielais O) laipni sasveicinās un brīdina, ka klātesošs ir arī ASV viceprezidents Džozefs Robinete “Džo” Baidens (turpmāk teksta - nebūs, protams). Liels O iesāk ar uzrunu par Sīrijas nemieriem un saka, ka ķīmisko ieroču pielietojums ir izaicinājums visai pasaulei. Reportieri nepieklājīgi skaļi darbina savus fotoaparātus, tāpēc brīžiem ir grūti saklausīt, kas tiek pateikts, tomēr nebūs tālu no patiesības, ja šo uzrunu transkribētu šādu: “Syria: it’s a sad, sad situation, and it gets more and more absurd.” Uz šīs sērīgās nots Lielais O sveicina Baltijas līderus, no kuriem kaut cik jēdzīgi izrunā tikai Igaunijas prezidenta Ilvesa uzvārdu, kamēr mūsu Andri nosauc par prezidentu Berniču. Pats uzreiz sakautrējas un atkārto vēlreiz Latvijas prezidenta uzvārdu, turklāt šoreiz pareizi. Šajā brīdī mazliet apjūku un nesaprotu, vai Lielajam O kāds suflē, vai viņš tomēr orientējas līdzskaņos.

Lielais O paslavē Baltijas valstis un nosauc tās par “the most reliable allies”. Urrā! Esam izsitušies. Šīs satikšanās mērķis ir parunāt par sadarbību dažādās komplicētās jomās – aizsardzībā un drošībā, tirdzniecībā un investīcijās, enerģētikā un vides jautājumos, un vispārējā attīstībā. Kamēr Lielais O tikai turpina savu monologu, Lietuvas prezidente gudrā Daļa izskatās labi un apmierināti ar notiekošo, Ilvesa kungs ir pārakmeņojies, bet mūsu Andris izskatās sarijies driģenes. Tūliņ pat gan arī saprotam Ilvesa pārakmeņošanās iemeslus – viņš ir pirmais, kam Lielais O dod vārdu. Ilvess nedaudziņ izskatās pēc jēgu pārmīzuša paraugskolnieka, kurš kārtīgi sagatavoto uzrunu lampu drudža iespaidā nevis pašapzinīgi sludina, bet gan nervozi lasa no priekšā novietotās lapas. Tomēr paraugskolnieks ir un paliek paraugskolnieks – viņa angļu valodas izruna un gramatiskais lietojums atstāj solīdu iespaidu. Ilvesa uzrunas laikā mūsu Andris atceras, ka žaketes iekškabatā noslēpis špikerīti saburzītas špergalkas izskatā, un veikli to izvelk sev priekšā. Lai arī Lielais O Ilvesa runas laikā piekrītoši māj ar galvu, neko negaidītu un prikolīgu Ilvess nepasaka, bet tikai atkārto to, ko skolotājs grib dzirdēt. Šajā brīdī gan sev jāatgādina (ja nu esat aizmirsuši), ka visa šī tikšanās tomēr ir birokrātiska etīde, nevis Būtisku Lēmumu pieņemšana. Ja Ilvesa kungs nāktu klajā ar kādu joku un paziņotu, ka Sīrijas nemieri ir pārāk ambivalenti priekš Igaunijas, un viņš uzskata, ka Amerikai nevajag bāzt savu degunu svešā naftā tik bieži, es ticu, ka Lielais O viņam diplomātiski ieteiktu vēlreiz paraudzīties kartē uz to, cik tieši liela ir Igaunija, un vēlreiz pārdomāt savus izteikumus. Vārdusakot – īstenībā ir visnotaļ pohuj pašu runu saturs, ir jākoncentrējas uz dikciju un tā attiecīgi jāvērtē. Līdz ar to Ilvesa kungam varam likt 8 no 10, t.i. tā jau ļoti labi, bet nekāds ģēnijs arī neesi.

Nākamā pie vārda tiek Lietuvas gudrā Daļa. Patīkams pārsteigums, ka Grībauskaites kundze gan ir eternālā čilā un neizmanto nekādus špikerus savām pāris slavas minūtēm. Protams, šī drosme arī prasa savus upurus pāris kļūdiņu izskatā, bet tas ir sīkums, un sīkums ir arī akcents – Daļa ir naturāla performācijas māksliniece un nebūt neliek Lietuvai nobālēt kaunā. Tīri no publiskās runas viedokļa man pagaidām Daļa patīk vislabāk, un es viņai dodu 9 no 10, t.i. atzīmi, kas nozīmē “tu vienkārši esi diezgan kruts džeks”.

Beidzot sākas tas, ko visi esam satraukti gaidījuši – mūsu Andra runa. No pirmajiem diviem teikumiem, ko viņš pasaka, es nesaprotu pilnīgi nevienu vārdu, tāpēc nebūtu adekvāti uzreiz piesieties viņa angļu valodas prasmēm – to vietā ir jāpiesienas publiskās runas neprasmēm. Ir aizdomas, ka viņš neliek lietā diafragmu, tāpēc balss ir klusa un nedaudz nazāla. Nākamajos teikumos iezogas daži saprotami vārdi, un tie patiešām ir angļu valodā, kas salasīti no iepriekšminētās špergalkas. Daudziem it kā besī tas stiprais latviešu akcents, man pret to īpašu iebildumu gan nav, ja vien gramatika ir adekvāta un vispār var saprast, kas tiek teikts. Diemžēl es neesmu droša par to gramatiku, jo nevar īsti saprast, ko viņš saka. Var saprast atsevišķus vārdus, vietām pat frāzes, bet izsekot teikumam no sākuma līdz galam ir neiespējami. Runas laikā gan Andris mazliet iesilst un kļūst labāk. Tiesa, divu minūšu laikā Andris arī paspēj priekšā noliktās lapas pāršķirt trīs reizes, radot iespaidu, ka viņš pirms šīs tikšanās ir apēdis kādu marciņu. Ļoti patīk, ka Lielais O šīs runas beigās tā mierinoši saka: “Thank you so much, good!”, it kā atzinīgi novērtēdams klases tupāko skolnieciņu, kurš tomēr ir pacenties un mājasdarbu, lai arī debīli, bet tomēr izpildījis. Es personiski neieskaitītu, bet man šķiet, ka Lielais O pavilka uz augšu un ielika 4 no 10, lai būtu sekmīgi.

Tālāk seko reportieru uzdotie jautājumi, bet pie tiem lieki nekavēsimies, jo uz tiem atbild tikai Lielais O, kuram angļu valodas izruna uztraukumus nesagādā.

Ļaudis Latvijā sašutuši par Bērziņa pazorīšanos, jo Latvijas prezidenta vienīgā funkcija taču ir būt reprezentablam, un tāds viņš šobrīd īsti nav. Ko darīt? Jāiekļauj paškritika Satversmes kodolā, protams. Kā zināms, Latvijā prezidentu neievēl tauta. Latvijā Andris Šķēle izvēlas random cilvēku un pajautā, vai viņš nevēlas būt prezidents, un, ja šis cilvēks vēlas, tad to apstiprina Saiema. Tātad arī tev pašam kādu dienu Andris Šķēle var uzdot šo jautājumu, tāpēc būtu labi, ja katrs Latvijas iedzīvotājs zinātu pareizo atbildi uz šo jautājumu. Bērziņš diemžēl nezināja, bet nu neko – tas vilciens ir aizgājis un vienkārši sakostiem zobiem jāsagaida viņa pazoredentūras beigas. Tātad uz Šķēles uzdoto jautājumu ar ‘jā’ drīkst atbildēt tikai un vienīgi, ja:

• Tev ir augstākā izglītība (vēlams maģistra grāds, vēl vēlamāk - doktora)
• Brīvi runā latviešu, angļu, krievu valodā. Vēlams arī franču, vācu un spāņu (poliglotisms tiks uzskatīts par privilēģiju)
• Piemīt teicamas oratora spējas
• Interesē zinātne, kultūra un šis tas no mākslām
• Nekad nebrauc dzērumā. Ne tikai pie stūres savā mašīnā, bet arī autobusā un tramvajā ne, taksometrā – arī ne
• IQ testā iegūti vismaz 120 punkti
• Spēj uzrunāt arī jaunāko tautas daļu – vēlams uzrunāt tieši caur tviteri vai instagramu un regulāri
• Smuki ģērbies, nav stulba frizūra
• Zini, kā izskatās zivju dakša
• Esi moderns, bet tomēr arī morāls
• Neesi radikāls, esi racionāls!
• Vienmēr esi saules stariņš; reti, reti mākonīts.

Tikmēr gan, kamēr zelta nākotne vēl tikai nāk mums pretī, iesaku, ka mēs, nodokļu maksātāji, uzsaucam Andrim Bērziņam runas nodarbības pie Latvijas Radio karalienes Antonijas Apeles un angļu valodas intesīvās apguves kursus. Bye-bye!

Vakar Latvijas mediju telpu pāršalca satraucoša ziņa - bijušais izglītības un zinātnes ministrs, šī brīža ministra Vjačeslava Dombrovska padomnieks Roberts Ķīlis, plaši pazīstams arī kā cantab3 (tam nav nekādas saistības ar Kantu, izrādās, šis burtu savienojums apzīmē piederību Kembridžas universitātei) braucis pie stūres diezgan pieklājīgā pālī, turklāt bijis pietiekami vīrišķīgs, lai izraisītu avāriju. Redakcijas kolēģi gadījumā, ja nekomentēšu šo traģēdiju, piesolīja nekad neļaut būt pālī, un tā kā tad par avāriju kļūtu mana dzīve, es rīkojos prātīgi un tālredzīgi.

Sākumā - nedaudz paanalizēšu, ko virspusēji informēts Latvijas iedzīvotājs (tieši tāds kā es) zina par Robertu Ķīli. Ieguvis doktora grādu filozofijā, bet nekādus akadēmiskus rakstus starptautiskos žurnālos nav publicējis, tātad papildina Latvijas graujošo statistiku par to augstskolu beidzēju skaitu, kas nestrādā profesijā. Pēc tam aizrāvies ar izglītības sistēmu, kļuvis arī par ministru, plaši pazīstams ar kategoriskām imperatīva reformām, no kurām slavenākā - budžeta vietas tiks likvidētas, visi mācīties gribošie būs spiesti ņemt kredītu. Tie, kuri iedziļinājušies nedaudz vairāk par mani, konceptuāli nav pret šīm reformām kā tādām, bet vairāk gan - to īstenošanas formu - , jo ir tomēr skaidrs, ka cantab3 ir tāds bišku psihs džeks vai, izsakoties politkorekti, pretrunīgi vērtējama personība. Tāds, lūk, mans subjektīvais sabiedrības viedokļa monitorings. Ā, un vēl nesen plašas privātās dzīves antropologu diskusijas izraisīja viņa iespējamās romantiskās attiecības ar bijušo kolēģi - kulta labklājības ministri un publicisti Ilzi Viņķeli. Tā kā nešaubīgi avārija ir diezgan pamatīgi iedragājusi viņa jau tā visai trauslo PR.

Tātad naktī no trešdienas uz ceturtdienu (15. aug., plkst. 1:30) Roberts izraisīja nopietnus miesas bojājumus automašīnai "Volkswagen Bora", kuras stāvoklis šobrīd ir smags, bet stabils. To visu redzējis kāds aculiecinieks, kurš sabiedrībai nav vēlējies atklāt savu vārdu. Viņš (tā var spriest no pieejamās informācijas) arī izsaucis policiju, kas konstatēja, ka pārgalvīgā braucēja asinīs atrodas 1,34 promiles alkohola. Texxxtu vārdā izsaku cerību, ka šis anonīmais aculiecinieks, gaidot policiju, bija Robertu sagūstījis, lai neļautu noziedzniekam aizbēgt no notikuma vietas nesodītam, jo ir diezgan skaidrs, ka karstgalvīgais Roberts diez vai tādā brīdī būtu varējis nosēdēt uz vietas. Likumpārkāpēja paša komentāri par notikušo bija diezgan kolorīti, un es varu tikai izteikt vēl vienu cerību, ka viņš vismaz viedokļa izteikšanas brīdī nesēdēja pie stūres.

Roberts nenoliedza, ka dienas vidū ar draugiem izdzēris "kādu alu". Protams, alus ir viegls alkoholisks dzēriens, kura nepārmērīga malkošana pusdienu laikā sabiedrībā parasti netiek asi kritizēta, tomēr šķiet dīvaini, ka nevienam nerodas jautājums, kāpēc ministra padomnieks dienas vidū var vēsā mierā ar čomiem dzert alu? Ja nu Vjačeslavam tieši tajā laikā pēkšņi vajag kādu svarīgu padomu, un viņš satraukts zvana Robertam: "Klau, cantab3, ir baigie sūdi ar tām mācību burtnīcām," bet tikmēr viņa uzticamais padomnieks, mēģinot pārkliegt vācu šlāgerus, kliedz atpakaļ: "Ko? Labāk nāc pie mums uz 13 krēsliem! Ā, un paņem fotoaparātu!". Diez vai šāds darba stils uzlabos sabiedrības labklājību, un par to viņš pēc tam no Viņķeles var kārtīgi norauties. Turklāt savu atzīšanos Roberts turpina ar komentāru: "Cilvēku var mērīt pēc kaut kāds proves, bet vai tas nozīmē, ka kaut ko viņi atrada es nezinu", netieši norādot, ka viņam, brīvam cilvēkam, šajā pasaulē visi ķīļi vaļā, un nav ko tur daudz mērīt un uzbāzties ar savām provēm.

Lai pilnībā attaisnotu savu rīcību, Cantab3 arī izvirza pieņēmumu, ka pie promilēm vainīgi viņa specifiskie medikamenti. Tādā gadījumā viņam jāpiekauj savs dakteris, kurš, izrakstot zāles, nav norādījis, kāda ir to ietekme, lietojot kopā ar alkoholu un/vai vadot automašīnu. Taču, pat pieņemot, ka viņš pēdējo glāzi alkohola izdzēris dienas vidū (piemēram, plkst. 14:00), dzēris tikai alu un specifiskie medikamenti tiešām kavē alkohola pārstrādāšanos organismā, viņam būtu bijis jāpievar apmēram 4,6 litri grādīgās dziras (varat paPROVĒT paši: http://www.alkohola-tests.lv/). Tas nav tāds pilnīgs nieks pat Andrim Kivičam. Vēl Roberts paskaidroja, ka viņš pirms liktenīgā trieciena bija devies uzpildīt degvielu, jo bākā bija atlikuši vien 16 litri. Jautājums - kur viņš pusdivos naktī vēlējās doties, ja šī galamērķa sasniegšanai nepietika ar 16 litriem (cik man zināms, ar šādu daudzumu vidēji automašīna var aizbraukt līdz Liepājai, Ventspilij vai Daugavpilij). Zinot, ka Roberts izteicis apgalvojumu par savas grāmatas izdošanu ārpus Latvijas, varbūt viņš vienkārši mērķtiecīgi devās nodarboties ar izdevējdarbību?

Noslēgumā - cik atjautīgam ir jābūt cilvēkam, lai viņš pēc ieskriešanu stāvošā mašīnā nakts vidū un konstatētām 1,34 promilēm asinīs mēģinātu novelt vainu uz medikamentiem? Varu tikai izteikt nožēlu, ja piepildīsies kāda avota, kurš nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, sacītais: "Tagad visi domās, ka Kembridžā mācās lohi". Tā kā mūsu dārgā kolēģe EK septembra beigās dosies mācīties uz Ķīli, vismaz ceru, ka neviens nedomās, ka lohs ir viņa vai, nedod Kants, viss Texxxtu kolektīvs. Pati EK notikušo komentēja īsi: "Es, protams, domāju, ka viņš rīkojās pareizi. Tikai žēl, ka bija tik maz iedzēris", tikmēr SM piebalsoja, ka vēlas uzzināt, ar ko Ķīlis kopā dzēris, teikumu beidzot ar "Latvija VAR! Yolo!".

Paldies par uzmanību, šis bija mūsu kolektīva oficiālais viedoklis.

Šonedēļ visiem tiem, kas jauca Snoudenu ar Čalovski, beidzot pienācis laiks iemācīties, ka Snoudens ir amerikānis, kas sabiedrībai pastāstīja, ka ASV ir cūku valsts, bet Čalovskis ir “noziedzies urlēns”, kas piedalījās datorvīrusa izstrādē, kā rezultātā viņam būs jābrauc ekskursijā uz šo iespēju un demokrātijas zemi. Protams, kamēr Čalovska kungs nav notiesāts, viņš skaitās nevainīgs kā Lembergs, kurš ir nevainīgs kā Jaunava Marija, kurai tomēr kaut kādā veidā piedzima dēls.

Čalovska gadījums Latvijas sabiedrību satrieca divos pīšļos: vienā pīslī bija “Brīvību Denisam!” ļaudis, bet otrā - “Kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs?” purni. Vēl ir arī ar veselo saprātu apveltīti ļaudis, kas ir kaut kur pa vidu, bet veselais saprāts netvīto, tāpēc par viņiem es neko nezinu.

Čalovska atbalstītāju vidū ir advokātu armija, kas bez maksas vazā viņu par Eiropas Cilvēktiesību Tiesām, desmit cilvēku lielais piketētāju pūlis un Denisa māmiņa. Deniss pats sirgst ar Pelnrušķītes sindormu un apgalvo, ka viņš nemaz nemāk nekādu vīrusu uztaisīt un prot lietot tikai Internet Exploreri un Microsoft Paint. Man ir tāds čujs, ka viņš tāpat kā diētiskā kokakola izliekas par to, kas nav. Turklāt FBI rīcībā it kā esot pierādījumi tam, ka par Imantas hakeri dēvētais hakeris bijis vīrusu shēmas melnstrādnieks, kas uzprogrammējis kaut kādu čerņu, par ko arī saņēmis naudu. Tādās sistēmās mēdz būt arī mūļi – ļaudis, kas pilnīgi neko nerubī, tikai izņem naudu no konta un iedod patiesā labuma guvējam. Deniss nav mūlis. Labi, ka tā, jo tas būtu drausmīgs pazors.

Galvenais Denisa advokāts ir Saulvedis Vārpiņš. Saulvedis ir pret Čalovska izdošanu un pirms dažiem gadiem bija pret Abrenes atdošanu. Tātad viņa nepatīk dot, jo viņš nav sociālists. Ir vairāki iemesli, kāpēc Čalovska kungs nebūtu jāizdod. Pirmkārt, pastāv risks, ka cietušais tiks mocīts, jo ASV ir spīdzinātāju zeme. Man gan pašai pieredzes nav, bet saprotu, ka Latvijā visādu pratināšanu laikā apsūdzētais tiek cienāts ar rožu pesto, fonā skan Noras Džounsas valgais vokāls, beigās visi kopā aiziet uz baletu. Amerikā tikai sit un bļauj. Arī izdevēji sajutuši šādas briesmas, tāpēc paprasījuši FBI, vai Čalovskim būs pilns cilvēktiesību komplekts un vai tiesa būs taisnīga. Es iedotu tiem ASV džekiem kādus 5 dolārus, ja viņi atbildētu: “Mēs grasāmies skrāpēt Čalovski, kā arī likt gulēt uz ērkšķiem. Taisnīga tiesa? Nu, kā būs, tā būs. Tad redzēs.” Tā tomēr nenotika – amerikāņi apgalvo, ka viss būs ok, turklāt apsūdzētajam būs tā brīnišķīgā iespēja izciest sodu Latvijā, nevis Abugraibā.

Otrs iemesls, kāpēc šim kungam nevajadzētu braukt ekskursijā uz ASV – viņam tiks piespriesti 67 gadi cietumā. Līdz šim nešpetnākais sods par datorķezu veidošanu ir bijis apmēram 3 reizes mazāks, bet tas tā. Un man šķiet, ka hakerus cietumā varētu cienīt, neciena pedofīlus, tā kā nevajag nokārt degunu.

Trešā lieta – Čalovskis vispār ir nevainīgs biojērs, un, ja var izdot viņu, tad var izdot trešdaļu Latvijas iedzīvotāju, jo visiem ir nelegālas programmas datoros un nokačāts jaunais Daft Punk albums. Jā, vīruss, kurš sabombījis miljons datoru, tiek salīdzināts ar nelegālu Microsoft Paint.

Punkts četri – Denisa izdošana ir Latvijas valsts pazemošanas akts. To es nezinu, bet es zinu, ka ir tāds līgums, kur Latvija ar ASV vienojušās, ka viena otrai dos žuļikus, un, manuprāt, pohujs par līgumu ir pazemojošāks nekā izdošana. Tiesa, līgumu neesmu lasījusi, un var jau būt, ka tur ir rakstīts, ka nekas nav jāizdod (bet tas būtu stulbs līgums). Ja tā ir, tad ASV šobrīd veic sevis pazemošanas aktu.

Monētas otrajā pusē sēž ļaudis, kas uzskata, ka šis bīstamais noziedzinieks ir jāizdod un viņam jāsaņem pēc nopelniem vai vairāk. Šis sabiedrības grupas līderis ir Nacionālās Apvienības Jānis Iesalnieks, kurš pie sabiedrības vērsies ar jautājumu, kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs. Manuprāt, džeks ar krutām programmēšanas spējām būtu vajadzīgs daudz kam. Piemēram, varētu uztaisīt to elektronisko vēlēšanu sistēmu vai vismaz atvērt savu internetkafejnīcu. Kaut arī pats apgalvo, ka neko nerubī, viņš jau nav stulbs. Viņš ir prasmīgs čalis. Vienalga, vai noziedzies urlēns, vai dusmīgs čigānzēns. Ja ar viņu, teiksim, Katrīne Pasternaka veiktu audzinoša rakstura pārrunas, kurās tiktu paskaidrots, ka zagt ir slikti , iespējams, viņš kļūtu par vietējo Nokiu un Latvija atdzimtu kā Fēnikss no velniem. Grūtāks jautājums ir par to, kam mums tas Iesalnieks vajadzīgs. Tas ir gandrīz kā nakts vidū pamodināt un pajautāt, cik ir pulkstenis. Uz sitiena nevarēšu atbildēt.

Beigās nolemts Denisu izdot, par ko ir sašutuši viņa aizstāvji, kā arī piesolījuši to atcerēties nākamajās vēlēšanās. Pret sava čomaka izdošanu balsojusi kolorītā Reformu Partija, bet iespēju paklusēt beidzot izmantojusi Žanete Jaunzeme Grende, kas todien pildījusi vien dekoratīvu funkciju. Tā kā tā ir visai jautra kompānija, tad ceru, ka tomēr mums pietiks spēka līdz nākamajām vēlēšanām to aizmirst, jo citādi Saeima būs jāatlaiž nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Nespēju noticēt, ka to tiešām rakstu, bet Ivars Ījabs ir normāls čalis – viņš saka, ka štrunts par to balsošanu, ja jau tiem reformistiem tik ļoti kremt tā izdošana, lai pagroza likumu tā, lai šādi notikumi vairs nevarētu atkārtoties. Vai tas nozīmē, ka Ivars ir uzņemts Texxxtos? Pagaidām ne, bet es domāju, ka mums būtu, par ko paklusēt, kad kādreiz nejauši saskriesimies kādā sorosīdu diskusijā.

Tautas kalpi izdod Denisu un advokāts Saulvedis norāda uz iespēju, ka lidostā Čalovski jau gaida lidmašīna ar uzsildītu motoru, lai apsūdzēto vestu uz spīdzināšanas zemi. Ja tā tas ir, domāju, ka būtu jāsabar tas, kurš lidostā ir galvenais, jo motoru ierubīšana, kamēr pasažieris nav ne tuvumā, ir lieka degvielas tērēšana. Labā ziņā ir tā, ka šo spirituālo ceļojumu uzsauc ASV. Tas ir labi un ļoti svarīgi – neskaitāmas reizes esmu domājusi, vai gadījumā, ja es savārītu sūdus, man būtu jāpērk biļete braucienam uz tiesu, vai to tomēr man kāds uzsauktu. Ja tas notiktu Rīgā un es būtu pensionāre, Ušakovs uzsauktu, tas skaidrs, bet garāku ceļojumu izmaksu segšana līdz šim ir bijusi mīkla. Tagad zinām.

Visā šajā vampīru sāgā ir viens jautājums, uz kuru gribētu, bet nevaru atrast atbildi – kāpēc Čalovskis ir jāizdod tieši ASV? Ar vīrusu inficēts viens miljons datoru, 40 000 no tiem atrodas ASV. Tātad 4% cietušo ir Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc ir jāizdod tieši šai valstij? Un vai pēcāk Deniss tiks izdots tiesāšanai arī citās valstīs, kuru datorus viņš sabojājis? Ja jā, tad beigās tiešām tos 67 gadus cietumā salasīs.

Es domāju, ka ir pienācis laiks beigt pēc labākajām DIY tradīcijām tiesāt gan Čalovski, gan tos, kas viņu tiesā. Un gan jau tie amerikāņi arī neko tur nenotiesās. Atbrauks septembrī Dalailama uz Latviju, tad gan visi dabūs pēc nopelniem.

Klāt Kas jauns! „Viņas melo labāk” ir seriāls, kas Laurus plūcis Lietuvā, un, tā kā mēs esam brāļi un māsas, tas piemērots latviešu vajadzībām. Latvijas publikas galvenā vajadzība ir kāds jautrs videostāstiņš, ar ko aizpildīt vasaras vakarus, jo citādi nekas cits neatliktu kā vienā laidā stresot par Leona un Elizabetes kāzām, bet Sorosa fonds ik pēc divām nedēļām rīkotu diskusijas par to, kas īsti bijusi tā lakatos ievīkstītā losene, kas izjauca Ugunsgrēka noslēguma balli.

Ikviena „Viņas melo labāk” sērija sākas ar dziesmu, kas vēsta, ka meitenes vēl pasakām tic, un šis motīvs tiek laiku pa laikam atkārtots sērijas gaitā. Skaidrs, ka dziesma ir par tām meitenēm, kas tviterī postē savus nozagtos velosipēdus ar cerību, ka tviterspēka kungs ar celi iemauks zaglim pa olām, kā rezultātā ļaundaris apdomās savu rīcību, riteni noliks atpakaļ vietā un pievērsīsies Dievam.

Pirmā sērija sākas ar seksīgām kājām, kas krustdūrienā soļo ārā no mājas. Jautrās kājas disonē ar šim ķermenim piederošo seju, kas ir pagalam bēdīga. Kā lai Marta nebēdātos? Labi atceramies, kā beidzās „Ugunsgrēka” Martas pēdējā ballīte - sprādziens un smadzenes pa visu Dikļu pili. Šī Marta zina, ko grib, bet viņas domām nav, ko vilkt mugurā - viņa neprot tās ietērpt vārdos. Tā paziņojumu, ka vēlas pārtraukt attiecības ar Daini, viņa sāk ar: „Klāt vasara – atvaļinājumu laiks.” Tā kā viņai noteikti būs citi mīļākie, ar kuriem kaut kad būs jāšķiras, varu pasviest vēl divas idejas:

-„Sākusies NBA sezona. Varbūt ej dirst.”
-„Skaists saulriets. Ko lūri? Viss cauri!”
(Man ir padomā vēl šis tas, bet par to jau būs jāmaksā.)

Dainim pēc šī paziņojuma sāk raustīties lūpa, un raudādams viņš aizvada visas nākamās sērijas. Bēdu plosītais vīrietis sēžas pie stūres, kur nejauši apsēdusies arī viskija pudele, ko viņš sāk intensīvi lietot uzturā. To pavada draudīga rokmūzika, kas mazliet atsit „Smoke on the water”. Tad viņš ar Martu lielā ātrumā trauc pa šoseju un dzied dziesmiņu. Diemžēl dziedāšanas epizodes turpmākajās sērijās atkārtosies. Satriektais Dainis pilnībā ignorē histēriskās Martas lūgumus braukt lēnāk un nedzert. Tai šmarai par to vajadzētu priecāties, jo pati pirms minūtes brēca: „Aizmirsti mani! Ved mani mājās!” Tātad viņš ved mājās veceni, kuru vairs neatceras, dzied, dzer un ietriecas kokā. Tumšmatainā fūrija izrāpjas no mašīnas, izsauc Medikopteru, rokmūzikas pavadījumā pazaudē telefonu , nostopē lietuvieti un aizbrauc uz mājām, kur izliekas, ka to vien visu rītu darījusi kā apenēs stāvējusi pie spoguļa. No nakts maiņas pārrodas Martas vīrs dakteris Jānis, bet ātri vien atrod iemeslu braukt atpakaļ uz slimnīcu – viņš ierauga, ka mīļotās plecs ir dirsā, un ierosina doties to pārbaudīt.

Pa to laiku darba kabinetā satiekas 2 citas seriāla varones – Margo un Kristīne. Kristīne rītu iesāk pālī, jo visu nakti klubā meklējusi ietekmīgus kontaktus. Kikī nolemj iesākto turpināt, tāpēc kopā ar kolēģi dodas brokastīs uz Ostas skatiem, kur paņem Campari. Tas iepatīkas ne tikai man, bet arī diviem džekiem, kam reāli stāv uz tām divām beibēm, tāpēc viņi īstā Klārka Geibla stilā nosūta abām rozes, fonā skan dziesma ar šādu tekstu: „Šup, šup, šup, šubā.” (Tas liecina par iekāri – red.piez.) Pēc minūtes viens no viņiem dramatiskā pulciņa eksāmenā dabū 10 – tā kā viņam līdzi paķērušās šķēres, viņš rozes sagraiza, jo Margo samelo, ka šīs abas ir lezbes. Kristīne jau ir nelielā štīmītī, tāpēc atkratās no kolēģes un nākamajā minūtē jau sēž ar tiem abiem, atklāj patiesību par savu tradicionālo seksuālo orientāciju, tukšo nākamo Campari glāzi, fonā aizslīd Tallink kuģis ar visiem tiem pāķiem, kas dzied karaoki. Viss ir tik ideāli, ka liekas, ka darbība norisinās Ventspilī vai ārzemēs.

Idilli pārtrauc iepriekš minētās Martas zvans. Viņa šņāc un lūdz Krisķinku aizbraukt līdz negadījuma vietai un atrast viņas rokmūzikas pavadībā papisto telefonu, jo citādi vīrs to telefonu atradīs un izlasīs īsziņas. Izsecinu, ka vīrs ir traks pļēgurs, jo ir liela iespēja, ka pēc tam, kad rentgenā noskaidros, ka sievas plecam viss ok, viņš piedzersies un parāpos pa zāli pieturā „Čiekuri”, kas atrodas kaut kādos laukos pie koka. Kristīne ir mazliet piesardzīgāka par Daini, kuram patika dziedāt, dzert un braukt, tāpēc vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz abi džeki piedāvā Campari princesīti aizvest, kur vajag.

Te visi 3 jau ir mašīnā, un viens no čaļiem mēģina uzturēt bazaru, sakot: „Mmm, klusējam?” Tas vienmēr nostrādā. Ja kādreiz nav ideju sarunas uzsākšanai, iesaku izmantot šo, kā arī burvju ierosinājumu „Pastāsti kaut ko!”. Protams, kamēr šie brauc pēc telefona, tiek pieņemts lēmums mērkt uz Jelgavu – Latvijas Las Vegasu -, kur visi trīs varētu nodoties dzidram mīlas aktam. Pišuks pirmajā sērijā? Tas ir tikpat amorāli kā pišuks pirmajā randiņā, tāpēc Kristīne viltīgi ierosina, ka labāk braukt pie viņas. Viss ir labi līdz brīdim, kad šīs vieglas uzvedības sievietes durvis atver smagas miesasbūves Felzenbahera izsitējs, savāc savu Kristīnīti un abus pintiķus atstāj paģikā. Iespējams, viņi tur stāv vēl šobaltdien. Šos jefiņus iespējams atpazīt pēc acīm, kas izskatās pēc pieckapeikām. Kristīne aiz durvīm ņirdz, jo baisā paskata vīrietis, protams, ir viņas bratans, pie kā viņa regulāri brauc, ja uz astes uzsēdušies precinieki.

Tikmēr slimnīcā Marta ar vīru uzskrien virsū tikko no mašīnas izvilktajam Dainim un viņa sievai. Visi, izņemot Daini pašu, sēž un gaida, kamēr viņš atmodīsies no šī nelielā savainojuma. Marta ar Jāni ir īsti Daiņa un viņa sievas ģimenes draugi, jo Marta guļ ar Daini, bet Jānis dukurē Daiņa sieviņu, kas visu laiku staigā vienā un tajā pašā kleitā un sit visus vīriešus. Pirmā sērija beidzas ar saspringumu, jo Dainis atčoknās, bet tas izraisa nevis publikas ekstāzi, bet gan apjukumu, jo pirmie divi vārdi, ko viņš pasaka, ir nevis „Labrīt, ļaudis!”, bet gan „Marta! Marta!”.

Nākamajās sērijās mums tiek piedāvātas tādas jautras un gaisīgas vērtības kā iepirkšanās veikalā Riga Plaza, raudāšana un Jāņu svinības, bet mēs nevaram atslābt un laimē diet, jo šie gaišie mirkļi mijas ar kontrabandu, šaušanu un to drausmīgo Daiņa sievu, kas klopē visus džekus pēc kārtas. Taču skatītājs nedabū to, ko gaida – seksu. Tur nav nekāda seksa. Pat ne krūšturī! Nav seksa, bet ir šaušanas, melni džipi, apcietināšanas un advokāti? Kāds vēl „Sekss un lielpilsēta”? Tā ir „Kobra 2013”!

Labdien. Aizvakar, 8. Jūlijā, ziņu portāls Delfi publicēja interviju ar bijušo Krājbankas priekšnieku Vladimiru Antonovu. Vladimirs šobrīd uzturas Londonā, un – kāda sakritība – es arī! Diemžēl tviterī neviens neatsaucās uz lūgumu dalīties ar Vladimira kontaktiem, jo, ko tur liegties, Texti labprātāk publicētu oriģinālinterviju, nevis intervijas atskatu. Piekritīsiet taču, ka labas intervijas pamatā ir trāpīgi jautājumi, bet diemžēl Delfu publicētā intervija šādus jautājumus pārāk nepiegādā. Nu neko – iztiksim ar to, kas ir, un mēģināsim no Vladimira atbildēm saprast, cik liels viltnieks tad viņš ir.

Uz jautājumiem par to, kas tad īsti un kāpēc notika pusotru gadu tālā pagātnē, Vladimirs atbild ar relatīvi pieklājīgu Lietuvas priekšnieku zākāšanu. Viņš apgalvo, ka Lietuvas bankas prezidents Vits Vasiļauskis neesot nekāds baņķieris. Nevaru šo izteikumu nedz pierādīt, nedz arī noliegt, tomēr dzirdēju baumiņas, ka Vasiļauskis ir pietuvināta persona Lietuvas prezidentei Daļai Gribauskaitei, kuru mīlēja nozākāt Vladimiram piederošie mediji. Es nezinu, kurš te kuru tieši, bet var saprast, ka no laika gala Daļa ar Vladimiru ir lēkājuši pa ecēšām. Jums varētu šķist, ka es automātiski sliecos būt Daļas pusē, jo spēju vairāk asociēties – abas esam sievietes no Baltijas, gudras – bet tomēr pagaidām būšu piesardzīga un neizdarīšu pāragrus spriedelējumus par to, kurš vainojums pie šīm saspīlētajām attiecībām vairāk. Vladimirs saka, ka “Snoras” krahs esot bijis politisks motivēts, jo tā nekad neesot bijusi izdevīga zviedru bankām. Varbūt tā bija, varbūt nebija – es nezinu, bet es nezinu arī to, kādā veidā tas leģitimizē korespondējošo kontu ieķīlāšanu, lai, cik nu no Vladimira var saprast, glābtu “airBaltic”.

Vladimirs arī uzstāj, ka zināma daļa no ieķīlājumiem esot bijuši viltoti un dokumentos redzamie paraksti nelīdzinās oriģināliem. To gan viņš vairāk attiecina uz Priedīša un Baranauska autogrāfiem, jo pats mīlot parakstīties neakurāti. “Mans ir līdzīgs, bet vispār es diezgan neakurāti parakstos un redzams, ka to darījusi sieviete.” Ko? Kā var būt redzams, ka to ir darījusi sieviete? Nē, nopietni! Šis man ir jaunums, tāpēc steidzot gūglēt, kas par šo ir sakāms grafoloģistiem. Izrādās, ka patiešām pastāv atsķirīgas tendences rokrakstos starp dzimumiem, tomēr pār šīm dzimumu atšķirībām dominē personības atšķirības. Līdz ar to nezinu, vai Vladimira minējums par paraksta plaģiēšanu ir intuitīvs un mizoginisks, un, galu galā, kļūdains, vai arī viņš ir kritis kādas nekrietneles nagos un šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā, jo savu nevainību īsti pierādīt nevar.

Tātad tas “airBaltic”. Garš stāsts īss – yadda yadda yadda, neviens nav viscaur mizantrops un nevēl pasaulei bojāeju, bet vienkārši stulbi esot sanācis. Tam pat es sliecos daudz maz ticēt, lai arī nekādā veidā ar šo ticību neimplicēju atbildības novelšanu no iesaistīto salīkušajamies pleciem. Intervētāja provocē Vladimiru ar jautājumiem par Šlesera un Šķēles līdzdalību šajā visā, pamatojoties uz to, ka drīkst aprunāt politiķus, ja tie ir bijušie politiķi. Uz šo Vladimirs īstenā Bernarda Šova manierē atrauc, ka “Ietekmīgi politiķi nemēdz būt bijušie, tāpat kā nav bijušo VDK darbinieku.” Atkal nezinu, vai tā ir patiesība, bet izklausās pietiekami stilīgi, lai to citētu. Protams, pēc šī izteikuma neseko nekas kompromitējošs par abiem minētajiem kungiem.

Vladimirs arī paspējis kreditēt “Rīgas Vagonu rūpnīcu”, jo domājis, ka sliktākā gadījumā iegūtu labu zemes aktīvu uz Brīvības ielas, kur varētu sacelt lepnus dzīvokļus un pārdot tos krieviem. Šeit jūtamas ksenofobiskas vēsmas, jo es nezinu, kāpēc tos dzīvokļus nevarētu pārdot arī ļaudīm, kas nenēsā naudasmakā Putina fotogrāfiju, tomēr Vladimirs vismaz to godīgi pasaka un savas garīgās problēmas neuzskata par ko stigmatisku, kas ir apsveicami. Nu labi, varbūt es šobrīd slidinos par slippery slope un pieņemu, ka šāda atzīšana jau ir problēmas uzvara, kā tas patiesībā nav, bet tomēr. Vismaz viņš neslēpj savu netaktiskumu, un tas, manuprāt, ir diezgan ok arī tad, ja šis netaktiskums nav diez ko glaimojošs.

Vladimirs vairākkārt piesauc Parex stāstu kā pozitīvu piemēru bankas nedienās, kuram nesekoja “Snoras” un tādejādi lietuvieši uzmeta arī latviešus ar visu viņu Krājbanku un Paula dziesmiņām. Vladimirs arī vairākkārt uzsver, ka nekad nav mēģinājis tīšuprāt kaitēt ne Latvijas valdībai, ne FKTK. Es domāju, ka tas būtu ļoti mīļi un tomēr jocīgi, ja viņš teiktu ko citu, tāpēc īpašu vērību tam nepievēršu un norakstu šos izteikumus uz veselā saprāta motivētu pieklājību. Viņš arī saka, ka jūtot lielu kaunu pret Raimondu Paulu un, ja vien kādreiz dzīvē tikšot atbloķēti viņa paša aktīvi, tad viņš Raimondam atdošot visu naudu un vēl ar procentiem. Atbruņojoša sofistika, zinot, ka visticamāk viņa aktīvi būs arestēti līdz mirklim, kamēr Maestro atdusēsies atmatā.

Kārtējo reizi jāsecina, ka tas viss nav tik vienkārši. Ja jūs to vēl nesapratāt paši, tad varu godīgi atzīt, ka finanšu lietiņās esmu tieši tāda pati baure, kā lielāka daļa no jums un Delfu komentētājiem, tomēr tieši šī iemesla dēļ jo īpaši vēlētos personīgi intervēt Antonovu. Es saprotu, ka viņam ir finansiālas nedienas, tāpēc vēlējos tikai pateikt, ka, ja nu kāds no Vladimira paziņām šo lasa, tad ziniet, ka man ir Oyster karte, un es varu aizbraukt uz kurieni vien vajag. Varu arī izmaksāt kafiju. Un vēl varu arī ieteikt pameklēt kādu mitekli, teiksim, Vūlā, jo man šķiet, ka dzīve Londonā tādam staigājošam bankrotam kā Vladimirs tomēr ir par dārgu.

Labdien. Trešdien Dzintaros Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā Aleksandra V. apartamentos noticis kulturāls dzerstiņš par godu Krievijas dienai. Latvijas sabiedrība ir sašutusi, ka ballīti apmeklējušas arī tādas prominences kā Olga Rajecka-Pīrāgs, knauzeris Rimšēvics, kultūras kanons Žanetas Jaunzemes-Grendes personā, pāris eksprezidenti un visādi citādi latvieši, kuriem tai dienā būtu vajadzējis atrast kādu tautiskāku izklaidi par ēšanu no Kremļa rokas. Cik saprotu, par oligarhijas trim muskatieriem un Nilu Ušakovu neviens vairs nebrīnās, galvenokārt tauta ir vīlusies tieši Eolikas soprānā. Mēģinu empatizēt idejai, cik tas ir amorāli un banāli, bet nelieciet pārāk lielas likmes uz manu konstruktīvo spriedumu, jo vakar – drusku palielīšos tagad – teiksim, vienatnē izklapēju pudeli širaziņa un tad, kad apjautu, ka esmu jauki ieskurbusi, ievāvuļoju gultā un sāku lasīt Heidegera metafizikas intro. Kā jau minēju, biju iereibusi, tāpēc neatceros, kurā nodaļā tieši atlūzu. Ļoti svarīga informācija? Jā, jo tā kodētā veidā satur visu esenci par manu būtību – es apzinos lietu vērtību, es varu tēlot, ka man nav vienalga un ka es gribu kaut ko zināt, bet šī tieksme nav naturāla, tā ir sev mazohistiski uzspiesta, lai izdzīvotu šai šakāļu sabiedrībā, bet dziļi sirsniņā man tomēr ir pohuj. Kur mēs palikām.. Ā, Dzintaros.

Nu lūk. Kad visi 400 viesi bija iestiprinājušies ar izsmalcinātām uzkodām un dzērieniem, ballīte turpinājās Dzintaru koncertzālē, kur Krievijas Nacionālais orķestris atskaņojis krievu klasiķu šedevrus. To es saprotu – klasiskās mūzikas klausīšanās taču ir inteliģences pirmā pazīme (nereti gan arī pēdējā). Es nezinu, vai ar šo textu vairāk izbesīšu jūs vai pati sevi, bet šobrīd atrodos ļoti romantiski eksistenciālā noskaņojumā, tāpēc nespēju uz šo visu raudzīties nopietni un bez maziskuma klātesamības. Vai tas nozīmē, ka ignorance būtu risinājums? Nē, tam arī es gluži nepiekrītu, tomēr arī nevaru ieteikt neko saturīgu, kā cīnīties pret visu to huiņu, kas valda šai pasaulē, ja pieņemam aksiomu, ka atzīmēt Krievijas dienu ir zem latvieša jostas vietas (es vispār nepieņemu, ja kas, man šķiet, ka jebkuru dienu atzīmēt ir ok, ja piemīt kaut cik veselā saprāta un prikolības). Mani (runāšu tagad tādu femīnu huiņu - nevis par lietu, bet par emocijām) fascinē sajūta, ka kaut kur pasaulē ir īsta vara, pohuj vai tā būtu Rotšildu ģimene, Putina mizantropija vai jebkāds cits konspirāciju teoriju auglis – mani fascinē sajūta, ka es nezinu, vai tāda patiešām eksistē, vai tomēr nē, un, ja eksistē, tad apziņa, ka es nekad to nespēšu apzināti ietekmēt savu privilēģiju trūkuma pēc. Teiksim, visa šī vēstnieka tusofkas huiņa un ar to saceltā ažiotāža. Vienīgais, ko es varu pateikt, ir: “Nu un.” (Tā nav druķene, tas ir domāts, ka jautājums jānoslēdz ar punktu – red. piezīme). Vienlaikus man arī besītu doma, ja visiem būtu tikpat vienalga, cik man. Šādos brīžos es izjūtu lielu prieku par Nellijas Ločmeles savilkto mutīti un kategorisko imparetīvu zem svārkiem, tiešām. Es gribu viņai vienkārši papaijāt galvu un teikt: “Nellij, lūdzu, turpini močīt.”

Pietiek.com publicēja saraksti par to, cik nekonsekventa ir bijusi Jaunzemes-Grendes rīcība, ņemot vērā to, ka viņa jau kādu labu brīdi nereprezentē tikai pati sevi. Šai brīdī es atkal vēlos sacīt: “Nu un.” Lasot to saraksti, rodas sajūta, ka iztirzāt Žanetas motivācijas ir apmēram tas pats, kas atņemt naudu piecgadniekam. Tai pašā laikā – kas vainas atņemt naudu piecgadniekam? Nauda paliek nauda, un tie piecgadnieki droši vien nereti izbrauc uz to, ka ir piecgadnieki, kamēr patiesībā viņu dvēselēs svilpo auksts, auksts vējš. Mazliet mulsina arī, ka pieauguši vīrieši nespēj aizsist īsenīti Žanetai un sarunāt tikšanos, kur aci pret aci pateikt: “Klausies, nav labi šitā”, bet tā vietā labprātāk izvēlas sēdēt čatā un žirīt žvačku, tādejādi visu savu krutumu atstājot monitora viņā pusē, nevis Žanetas psihē.

Nesen bija Zviedrijas diena, un es nespēju sev palīdzēt, bet domāt – vai šai dienā Sandra Veinberga bija pārģērbusies par Pepiju Garzeķi kādā tematiskā pasākumā, un, ja bija, kāpēc neviens par to nebrēca? Ā, pareizi, jo Zviedrija nav Krievijā. Sorry, iespraudums nevietā.

Rezumējot šīs pabiras, atliek tikai jautājums par tiem melnajiem ikriem. Kopš kura laika Latvijas nacionālais lepnums ir melnie ikri? Kopš kura laika Krievijas dienā būtu jāēd Latvijas nacionālais lepnums? Kopš kura laika labāk dzīvot, nekā mirt? Atā.

Izvēloties informēt mūsu uzticīgos lasītājus par darba norises kārtību vēlēšanu iecirknī, palaidu garām ne tikai izšķirošo mēra kandidātu debašu vērošanu klātienē piektdien, bet arī tradicionālo vēlēšanu nakts vazāšanos pa dažādiem partiju birojiem nākamajā dienā. Mana darba vieta bija kādā no Rīgas mikrorajonu skolām (nepārprotiet, nav tā, ka es nezinu, kura skola tā bija, vienkārši es to neteikšu, jo esmu lojāla pret savu darba devēju - Latvijas valsti), kura atradās neticami gleznainā vietā, vēl skaistākā nekā mana blakus mežam esošā skola Pļavniekos. Diemžēl uz darbu plkst. 6os no rīta ierados pēc 2,5 stundām miega, jo biju nolēmusi noskatīties pasaules kulta seriālu, kuru noteikti ir redzējis arī Baraks Obama, - Midsammeras slepkavības.

Jau līguma parakstīšanas dienā gandrīz visos komisijas locekļos modās aizdomas, ka varētu rasties problēmas ar Sarmīti (vārds ir mainīts). Proti, viņa uzvedās bravūrīgi un nepārprotami oda pēc alkohola, taču katrs cilvēks ir pelnījis otro iespēju, un visi cerēja, ka atbildīgajā dienā Sarmīte mūs tomēr nepievils. Vēlēšanu procesā Sarmītei tika uzticēts vismazāk atbildīgais pienākums - stāvēt pie urnas. Vēlāk viņa tika pārvietota pie pasu pārbaudīšanas, taču džeks, ar kuru kopā tas bija jādara, pēc brīža satraukti paziņoja - drīz viņam pēc katras ieelpas Sarmītes tuvumā vajadzēšot uzkost gurķi (aptuvens citāts). Viss beidzās ar to, ka pēc pāris stundām Sarmītei palūdza aiziet, viņa paskaidrojumā norādīja, ka slikti jutusies, taču, kā vēlāk uzzinājām, savai mammai bija teikusi, ka noģībusi. Domāju, ka tur nav nekādu vērā ņemamu pretrunu. Un darbs iecirknī varēja turpināties.

Novērot, vai balsis tiek pareizi savāktas, un vēlāk arī - saskaitītas - , bija ieradies kāds partijas "Saskaņas centrs" pārstāvis, kuru lielākā daļa komisijas locekļu pazina jau no iepriekšējā laika. Viņš mums brokastīs atnesa torti un deva dažādus gudrus padomus - piemēram, kā pareizi vingrojot jāvicina rokas un kāpēc jāēd daudz puķkāpostu, kā arī dalījās aizraujošos stāstos par to, kā dokumentu, kuru vajadzējis parakstīt Ušakovam, tomēr parakstījis viņa vīrs Urbanovičs u.tml. Naktī, kad tika skaitītas balsis, šis partijas biedrs pastaigājās pa skolas gaiteņiem, pleijerī skaļi klausoties krievu mūziku, un tikai pa retam pavēra durvis, lai uzmestu aci mums - čaklajiem darba rūķiem.

Lielākais šo vēlēšanu acīmredzamais jauninājums bija - lineāls ar parakstam paredzētu caurumu vidū - , kas dažos izraisīja absolūtu sajūsmu, citos - sašutumu, neizpratni, šoku un migrēnu, bet katarsi diemžēl pilnīgi nevienā. Otrā neērtākā lieta bija tas, ka divreiz jāstāv rindā, jo katrs balstiesīgais atradās tikai vienā sarakstā, un pie katra komisijas locekļa atradās tikai daļa šī saraksta, tādēļ tad, ja reizē atnāk, piemēram, pieci cilvēki, kam uzvārdā burts "K", var rasties situācija, ka pie viena no galdiņiem ir rinda, bet pārējie darbinieki it kā vienkārši čillo bezdarbībā. Uzreiz informēšu visus, kam varbūt varētu rasties tādas aizdomas, - es šo sistēmu neizgudroju. Tā arī atbildēju visiem, kas uzskatīja par nepieciešamu pačīkstēt un pasūdzēties. Kāds džeks uz informāciju par to, ka neesmu izgudrojusi arī to caurumaino lineālu, atklāti atbildēja: "Es arī nē", bet kāda sieviete bija neizpratnē par to un uzstāja, ka es noteikti esmu piedalījusies sanāksmēs, kur tika lemts par lineāla un divu rindu ieviešanu. Kad nelikos mierā un turpināju noliegt arī dalību jebkādās ar vēlēšanām saistītās sanāksmēs, viņa teica, ka - slikti, jo mums, jaunajiem, vajag sagrābt varu un sistēmu mainīt!!! Minētās situācijas man lika aizdomāties par to, kā šie cilvēki, kam grūtības sagādā parakstīšanās kvadrātiņā, tiek galā ar vēl sarežģītākām dzīves situācijām, kuras, es ticu, ar viņiem tomēr dažkārt mēdz atgadīties.

Tikmēr cita tante vēlējās noskaidrot, vai visi sarakstos esošie ir mēra kandidāti. Man it kā bija aizliegts dalīties jebkurā informācijā, kas varētu tikt vērtēta kā sensitīva pie izvēles izdarīšanas aiz vēlēšanu aizkariņiem, tomēr centos paskaidrot, ka domē darbojas ne tikai mērs, bet vēl 60 citu keksu, un katrai partijai ir tikai 1 mēra kandidāts, uz ko viņa atbildēja: "Es laikam esmu par vecu, lai saprastu". Vēl kāda sieviete vēlējās padiskutēt par iepriekšējā vakara mēra debatēm, bet diemžēl mums, darba rūķīšiem, ielaisties nekādās diskusijās nebija ļauts. Neskaitot to, ka daži nobalsot ieradās acīmredzamā pālī, nekas atspoguļošanas šeit cienīgs vairs īsti neatgadījās, ja neņem vērā to, ka mūsu iecirknī ieradās operators no televīzijas. Šajā laikā bija jāsēž ar taisnām mugurām un jāsmaida pat brīžos, kad iecirknī nebija neviena cilvēka, kas lika man justies kā lētā darba spēka kroņprincim - iRobotam. Pārējā laikā darbam gan piegāju radoši, cenšoties gan apzināti, gan neapzināti ražot arvien atraktīvākas frāzes, ko veltīt saviem klientiem. Kādai sievietei uz "Labdien!" laipni atbildēju ar "Paldies!", turpretim citai norādīju, ka izvēle viņai jāizdara, lūk, tur, tālāk, intīmā gaisotnē.

Ik pēc četrām stundām ar kolēģi drīkstējām iziet laukā, lai apietu apkārt iecirknim un pārliecinātos, ka tā tuvumā nenotiek aģitācija. Vienā šādā reizē devāmies uz tuvējo veikalu Mego, lai nopirktu vīnu, ko romantiski izpļumpēt pēc balsu saskaitīšanas (neesam jau nekādas Sarmītes, saprotiet). Dažkārt drīkstēja arī slēgtā telpā izdzert tasīti kafijas un arī paēst pusdienas un vakariņas, kuras mums vēlīgi uzsauca nodokļu maksātāji. Kopumā laiks tomēr aizritēja diezgan ātri, neskatoties uz to, ka pēc 16 stundām pie tā galdiņa smadzeņu funkcionalitātes kvalitāte bija diezgan iedragāta. Tomēr priekšā vēl bija atbildīgākais darbs - balsu skaitīšana.

Elektroniskā balsu skaitīšanas sistēma varbūt tiešām ir lieliska ideja, tomēr tā nepārprotami nebija līdz galam izstrādāta, un iekavēja saskaitīšanas darbu par apmēram četrām stundām. Pirmkārt, apšaubāma bija tehnikas kvalitāte - t.i. skeneris bieži "rāva iekšā" lapas, taču daudz mokošāka bija šīs Latvijas kārtējās Nokias kvalitāte, jo sistēma gan vispār neatpazina ieskenētās protokolu lapas, gan sašķiroja vairāk lapu, nekā tika ieskenēts (zvanot uz CVK, tika saņemta atbilde - "tā nevar būt"), tāpēc visu tik un tā bija jāskaita ar rokām.

Lielāko daļu no šī ārprāta gan diemžēl palaidu garām, jo apmēram plkst. 01:00 kandidātiem - man un vēl kādai sievietei - ļāva doties mājās. Pārējie balsis skaitīja līdz plkst. 6:00 rītā, nereti īslaicīgi aizmiegot u.tml. Pieļaujot, ka līdzīgi notiek arī citos iecirkņos, varat paši spriest, cik precīzi ir rezultāti. Arī viltot balsis, manuprāt, nesagādātu lielas problēmas, ja tiešām būtu motivācija to darīt, bet pēc vairāk nekā 24 stundām darba nav vajadzīga pat tā - ir vienkārši pilnīgi vienalga. Neizslēdzu, ka citi, izmisumam pieaugot, lieku reizi ieskatās savās somās vai kabinetu bāriņos, pārbaudot, vai tur nemētājas kāda alkoholu saturoša dzira. Tā kā darbiniekam maksā par nostrādāto dienu, nevis darba stundām, ir skaidrs, ka divu maiņu ieviešana pie pašreizējās sistēmas dubultotu izmaksas, taču CVK tāpat kā pilnīgi visam Latvijā, izņemot Lembergu un Šķēli, - naudas nav. Ā, un manā iecirknī, ja kas, SC saņēma vairāk nekā 2/3 balsu.

Klāt atkal gaišais pārdomu laiks, kad visa šī nakts būs jāpavada dzerot zem baltajām Latvijas debesīm un prātojot, par ko rīt atdot savu balsi konkursā par labāko vietvaldi. Ļaudīm īsto atbildi rast palīdz Latvijas Televīzija, piedāvājot šovu, kurā Inga Spriņģe un Gundars Rēders runā ar Rīgas mēra amata kandidātiem, kamēr Jānis Geste aizkadrā cītīgi svaida savu žaketīti.

Uz darba pārrunām aicināti pašreizējais Rīgas cars Nils U$akovs, Sarmīte „ runāsim par būtisko” Ēlerte, naciķu Baiba Broka (nejaukt ar JRT Baibu Broku) un Guntis Belēvičs – vienkārši interesants tips. Kā katra sporta spēle šī tiek sākta ar iesildīšanos. Jautrajam četriniekam, vienmērīgi elpojot, jāpasaka pa prikolam. Ar šo uzdevumu vislabāk tiek galā Guntis, kurš par lielāko Rīgas problēmu uzskata skaļos skolu gaiteņus, un Sarmča, kas uzstāj, ka visu vajagot mehanizēt un lētie darbi jāveic robotiem, jo tā tas notiekot tajās stulbajās Ziemeļvalstīs. Tas nozīmē, ka „Ugunsgrēkā” mūždien rūcošais i-Robots nereklamē sevi, bet gan Vienotības vīziju par Skaisto Nākotni. Man personīgi tās Ziemeļvalstis besī, tāpēc katrreiz, kad „Ugunsgrēka” reklāmas pauzēs redzu Vienotības „Urrā, urrā, labklājība un ziemeļi!” reklāmu, es labi nostādītā balsī saku: „Sarmīt, ejiet, lūdzu, dirst!”

Pirmais nopietnais lieliskā četrinieka uzdevums ir noklausīties Pink Floyd albumu „Rīgas tumšā puse” un pateikt, kā jācīnās ar korupciju. Nekādu jaunu ideju nav, ja neskaita U$akova revolucionāro, doktora grāda cienīgo atzinumu: „Piekrītu, ka deputātiem ir jāstrādā.” Ātri vien tiek noskaidrots, ka KNAB darbs priekšvēlēšanu laikā vispār ir tikai un vienīgi politiska izrēķināšanās, tāpēc es ierosinu, ka, lai izslēgtu Tumsas Spēku ietekmi, gan KNAB, gan mentene būtu jāaizklopē 3 mēnešus pirms jebkurām vēlēšanām. Protams, ja tajos kantoros Ēlerte ieviestu savus robotus, tad tā vairs nebūtu problēma, jo robotiem nav jūtu pret U$akovu.

Pēc tam visiem ir jāmin kaut kāda džeka alga. Ēlerte un Broka uzdevuma laikā sarunājas. Par to viņas tiktu izraidītas no matemātikas centralizētā eksāmena, bet šoreiz eksāmena vadītāji Inga un Gundars ir pielaidīgi un par abu dāmu vienādajām atbildēm traci neceļ. Vienīgais, kas mazliet paspēlē drāmās, ir Nils, kurš sāk kaut ko muldēt par to, kā tā alga cēlusies. Jautājums nebija par algas evolūciju, kaķīt, sēdies, divi. Notiekošo pragmatiski un ikvienam saprotami vērtē Guntis Belēvičs: „Situācija ir nevis normāla, bet nenormāla.”

Nākamā atrakcija tiek nosaukta par Rīgas dalīšanu. Es jau domāju, ka viņi četri vienosies, kurš sev ņem Pļavniekus, bet nē – jautājums patiesībā ir par to, kā saliedēt rīdziniekus. Abas kundzes runā par kaut kādiem latviešu valodas pulciņiem, bet Nils U$akovs neatkāpjas no tā, ka „jāturpina pieminekļi”. Vakar novēroju kādu meiteni, kas pēc absinta lietošanas uzturā ieņēma visai monumentālu stāvokli. Domāju, ka viņa sekoja Nila padomam turpināt pieminekļus. Vispār jocīgi – dāmas par to latviešu valodu, Nils par saviem pieminekļiem, Belēvičs saka, ka saliedēšanai svarīgi ir tas, kā mērs uzvedas. Nezinu, nav jau viegls jautājums par to rīdzinieku saliedēšanu. Varbūt mēs visi kopā varētu aizbraukt uz Jūrmalu?

Pietiek runāt, jāsāk strādāt – Rīgas virsaiša amata kandidātiem jāpaņem 2 cilvēki no publikas un jāizdomā, kā bīdīt Ziemeļu tuneļa projektu tā, lai neviens nepamanītu, cik miljoni ievilkti nāsīs kopā ar aso ievziedu smaržu. U$akovs savā komandā paņem nozares profesionāli Ameriku, Belēvičs tiltu būvē kopā ar Stendzenieku. „Kapēc Stendža?” prasa Inga. Šis jautājums mani izbrīna. Kāpēc gan ne? Ja Belēvičš izlemtu Ziemeļu tilta plānu veidot kopā ar Ušakova kaķi vai Pētera Viņķeļa biksēm, tas būtu neliela izbrīna vērts, bet šajā gadījumā žurnālistu pastiprinātā uzmanība Belēviča izvēlētajai komandai šķiet neadekvata. Guntis neapjūk un saka, ka tāda izvēle, jo viņam Ēriks patīk. Cieti! Pēc dažu minūšu pārdomu laika Belēvičs tomēr izlemj, ka viņam šis jautājums besī, un neko neatbild, Ēlertes kundze neķēmojas un ierosina nebomžoties un būvēt to Ziemeļu koridoru pa miljardu, nevis kaut kādam kapeikām (būvniecību visticamāk veiks roboti), Nils sola, ka līdz ar jauno tiltu būs mazāk korķu. Texxxtu redakcijas sapulcē vienbalsīgi nolemts, ka tas gan būtu stulbi, jo uz kā tad kāps dzērāji, ja nebūs korķu? Baiba Broka ir reāls panks, jo beigas izdomā, ka to tiltu īsti nevajag. Pareizi ir! Pirms simt gadiem uz Rīgas mēra amatu kandidēja Aija Poča un viņas galvenais sauklis bija „Go, go, tunelis zem Daugavas!”. Kur viņa ir tagad?

Nākamais temats – Karstie rēķini. Jānis Geste, izdzirdot šo, visticamāk aizkadrā atbrīvojas no saviem pēdējiem apģērba gabaliem. Šoreiz gan runa ir nevis par jautrākajiem Rīgas striptīza klubiem, bet gan par dārgo apkuri. Guntis Belēvičs sāk ar īsu ieskatu būvniecības mākslā: „Ēkas durvis, logi un jumts ir neatņemama ēkas sastavdaļa.” U$akovs atklāj, ka pie visa vainīgs Dombrovskis, jo viņš nerunājot ar saviem kaimiņiem. Sarmīte kārtējo reizi aicina runāt par būtisko – būs lēta nauda, būs lēta nauda! Lēta nauda? Hmm.

Rīdzinieku jautājumi mēriņiem ir tik garlaicīgi, ka to laikā Belēviča kungs sāk sastādīt savu aforismu krājumu un ieraksta tajā atziņu: „Ja gribēsit izdarīt tikai iespējamo, Jūs nespersit ne soli. ”
Tad seksīgā Inga un Gundars sāk piesieties Guntim par to, cik viņam īsti ir piķa. Belēvičs pierāda, ka prot uz sevi paskatīties no malas, jo par sevi sāk runāt trešajā personā. Guntis to, Guntis šito. Guntim prasa, kāpēc tā sanācis, ka viņš nav sapiķojis kaut kādam arhitektam, tas atcērt, ka īsti nezina, kurš kuram parādā. Šai atbildei vajadzētu uzticēties, jo Guntis Belemijs šovakar ar atziņu par to, ka ēkām ir durvis, logi un jumts, ir pierādījis, ka arhitektūra ir viņa lieta. Visnotaļ jautrs džeks.

Pēdējais nopietnais jautājums ir par biznesa vidi Rīgā, un šo tematu ievada viģiks, kurā dejo kāds melnādains kungs. Tas simbolizē ārvalstu investīcijas, kas tomēr izrādās pārāk nopietns temats, tāpēc vairāk par jautro. Jāiedomājas, ka naudas ir pa pillam un uz Rīgas svētkeim var uzaicināt piecus pohujkurus izpildītajus. No sākuma katram jānosauc savi pieci, bet beigās pa pāriem jaizveido kompromisa piecinieks. Protams, Ēlerte tiek salikta kopā ar to kisku U$akovu, un viņu fesitvālā dziedās Elīna Garanča, Alvis Hermanis un U2, un viss tas kodiens risināsies nedēļām ilgi. Visi U2 fani jau tagad gāž riņķī iecirkņus. Tiesa, ņemot vērā vēlo nakts stundu,visticamāk tie ir policijas, nevis vēlēšanu iecirkņi. Tikmēr Alvis Hermanis gan jau vēl aizvien nevar saprast, kāpēc Sarmīte Ēlerte domā, ka Itālija ir vāciski runājoša zeme. Par to, kā arī par Angeles Merkeles un Silvio Berluskoni romānu un visu, kas Tev svarīgs – nakamajā raidījumā „100 g kultūras”! Baiba Broka iegūst cieņu Bīvisa, Batheda, Kirova Lipmana un citu metāla fanu acīs, jo uz Rīgas tusofku aicina arī Skyforger. Plāni par šo festivālu iedvesmo ikvienu – man piezvana draugs, lai nospēlētu koncertu.

Šovs „Lauku sēta” ieiet finiša taisnē, un tie četri sak uzdot jautājumus viens otram. Sarmīte kā parasti grib runāt par būtisko un noskaidrot, kad Nils ir patiesāks – kad jārunā ar Urbanoviču vai tad, kad jārunā ar tām tantēm, kam viņš dod biļetes. Tas ir būtiski. U$akovs kaut ko noburbina un paprasa Belēvičam, vai jāatlaiž kaut kāds Kļaviņš. Šajā mirklī interneta tiešraide pārtrūkst. Pārtrūkst, jo interneta tiešraidelaikam paredzēta līdz vienpadmsitiem, bet, tā kā šiem ļaudīm ir problēmas beigt līdz ar švilpienu, tad viss ir ievilcies. Necieņa pret laiku – to es nespēju piedot. Piemēram, filmā „Neiznīcināmie 2” par problēmu tika uzskatīta 20 sekunžu kavēšanās pāris dienu garā misijā. Re, tāpēc arī Holivudā bojevikus par Rīgas Domi neuzņem. Pofig, ka mums ir Ameriks.

Objektivitāte! Objektivitāte caurvīs manu viedokli par Eirovīziju, jo finālā nav nedz Latvijas, kas ir Dievzemīte, nedz Portugāles, kur šobrīd atrodos, nedz serbu, kas man patīk, nedz poļu, kas man arī patīk. Tātad šoreiz man ir lemts noskatīties 26 dziesmas no samērā derdzīgām valstīm. Neko darīt – Texxxti un komforta zona nekad nav vienoti.

Parādi uzsāk Francija. Kaut arī fonā tirinās pats Lenijs Krevics, tas ir pārāk neizteiksmīgi, lai es to atcerētos. Lietuvas džeks dzied par savām 2 kurpēm: „One is called love, the other is Spain”. Paredzu, ka viņš iegūs 3 punktus, 12 no tiem – no Spānijas. Arī Moldovas beibe cer uz Spānijas atbalstu – 4 tirliņi fonā dejo flamenko. Mierīgo atmosfēru izjauc zibens spēriens skatuvē, pēc kura viss aizdegas un dziedātāja lēnām tuvojas debesīm. Tas simbolizē nāvi un mazliet atsit grieķu mitoloģiju, tātad 12 punktu arī no tiem.

Somijas blondīne nolēmusi nepiedalīties Binnijas šovā „Precamies!?!”, bet savu otro pusīti meklē ar jautru dziesmiņu. Veči lūr viņai zem svārkiem, un pirmoreiz Eirovīzijas vēsturē dzied arī kalpones. Dziedātājas ilgas pēc laulības simbolizē pa gaisu lidojoši papīri un amonija nitrāta sprādzieni, un šis ekskluzīviņš tiek noslēgts ar nosūkšanos ar kādu meiteni. It kā baigi prikolīgi iet savulaik Eirovīzijas Laurus plūkušo serbu lezbju pēdās, bet pēc 10 gadiem par šo izgājienu viņa tiks patriekta no Somijas Playboy redaktores amata.

Spāņiem ir daudz - viens čalis dūdo dūdas, ģitārists ir tikko izmests no The Strokes, bet vokāliste sāk ar solo, ar kuru viņai nevajadzēja sākt. No Merlinas Monro efekta cietusī kleita diemžēl situāciju neuzlabo.
Beļģijas „Love kills” liek man gaidīt kaut ko līdzīgu Queen. Kaut kādas beibes lien ārā no solista un viņu baksta, kas nenoliedzami ir labāk nekā bakstīties pašam ar sevi (vismaz uz skatuves). Minūti vēlāk šīs meitenes jau dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, kas ir ļoti pareizi, jo Daft Punk tikko izdevuši albumu, par kuru viss sabiedrības zieds ir sajūsmā. Turklāt tas garantē 12 punktu no Fransuā Olāna. Par to iedomājoties, solists apraudas.

Igaunija nodzied Coldplay „Yellow” kaveru igauniski, priekšnesumu uzsāk melnbalti, bet to pabeidz visās varavīksnes krāsās. Tā būtībā ir Saskaņas Centra reklāma, jo tie pajoļi jau nez kad teica, ka „Viss būs labi” (mans mūža mīļākais politiskās partijas reklāmas sauklis – red. piez.). Kur Saskaņas centrs, tur slāvi - Baltkrievijas Šakira Eiropai atrāda savu „Jaunā viļņa” priekšnesumu, kas sākas ar izkāpšanu no lielas diskobumbas un, šķiet, nav beidzies vēl aizvien.
Šajā brīdī ķīniešu beibe, ar kuru skatos Eirovīziju, pilnīgi nopietni paprasa, vai šajā konkursā piedalās bijušie skolotāji.

Maltai ļoti patīk dvest, tāpēc šova garlaicīgākais čalis ne tikai dzied savu „Oh, oh”, bet arī drošības pēc to uzraksta uz sienām, lai visi varētu raut līdzi. Diemžēl karaokē ļaudis parasti dzied kaut ko aizraujošāku. Izrādās, ka Igauniju un Krieviju taupības nolūkos pārstāv viena ģetka, vienīgi Krievijas gadījumā dziesmas kulminācijā dejotāji panāk vienu soli tuvāk, paņem rokās olas un tās aizmet. Izcila horeogrāfija!
Vāciete stāv uz kāpnēm, kas ved uz nekurieni. To es atbalstu, jo nespēju iedomāties, uz kurieni viņa ar savu SuperFM kluba atgriešanās dziesmu varētu doties. Blondā dziedātāja izmēģina džeza balsi, taču tas viņu neglābj no manu biedru bezemocionālā vērtējuma: „Viņa ir mauka.” Dziesmai dodu 1 punktu no 10.

Armēnijas godu aizstāv Nickelback pirms balss lūzuma, un dziesmas labākā daļa ir tā, kurā viņi sola: „We can stop it.” Nav melots. Kā prezidents Valdis Zatlers 18.novembrī teiktu – Paldies par Jums to!
Nīderlandes kultūru demonstrē beibe melnā prikidā ar dziesmu par putniem. Melodijas amplitūda nepārsniedz trīs notis, bet vismaz viņa māk boksēties. Rumānija ir vienkārši zajebis. Štrunts par to, ka šajā valstī atrodas neprātīgi skaistā Donavas delta! Tas čalis tēlo krustiņu, bet tomēr valkā Drakulas piekariņu, dzied falsetā, bet fonā laiku pa laikam ieskanās pa dabstepa elementam. Viss Rumānijas audums iztērēts Drakulas kostīmam, tāpēc dejotājiem nākas uzstāties apenēs. Tās pašas droši vien ievestas no Ķīnas.

Klipiņos pirms dziesmām katrs mūziķis atrāda savu dzīvi. Lielbritānijas roze Bonija Tailere daudz nekautrējas un 30 sekundes aizpilda ar savu apbalvojumu kolekciju. Diemžēl uzstāšanās ir īsts Total eclipse of the heart.
Zviedrijai ir čalis, kas dienas pavada, fočējoties ar mazam meitenēm. „You” – tātad dziesma par mani. Paldies, aizkustinoši. Dejotāji mēģina Makarenu, bet ne tikai netiek tālāk par vārgu gurnu aizskaršanu, bet arī nebeidz informēt klausītāju par to, ka „its because of you”. Šķiet, kāds viņiem ļoti nodarījis pāri.

Beidzot Eirovīzijā kāds hipsters! Ungārijas kaskadieris pirmais dzied remiksu Comic Sans fontā, un jāatzīst, ka šajā gadījumā tās projekcijas uz sienas ir mazliet interesantākas par parastajām liesmām, asarām un kubiem. Centrāleiropas Mumford and the Suns pelna cieņu par to, ka ar savām ādas jakām un cepurēm prožektoru karstumā tomēr neatliek kātus. Ja nevinnēs Eirovīzijā, tad Nordea maratonu plus trīsdesmit grādos gan varētu norikšot.

Dānijas dziesmā ganiņš stabulē un dziesmas nosaukums informē skatītāju par to, ka būšot tikai asaras. Neko vairāk tiešām šai šmarai sniegt nespēju. Piedod man, ka nevarēju! ((c) Līvi)
Ziemeļvalstu parādi turpina islandiešu Breds Pits vai nu islandiešu, vai nu pašizdomātā valodā. Azerbaidžāna, knapi sagaidījusi dziesmas sākumu, sēž uz podesta. Pēkšņi tajā podestā sāk rosīties vien čalis, kas atdarina dziedātāja kustības. Tas ir samērā gay, tāpēc dziedātājs pamet savu kastes draugu un nolemj būt kopa ar beibi, kastes džeks par to sāk ārdīties, un par sodu saņem rožlapiņu kaudzi sava kastē. Viss, protams, normāli, vienīgi tai meitenei mugurkauls atrodas ārpus ķermeņa.

Grieķi ir pirmie, kas aizkustina. Dziesmas „Alcohol is free” izpildījums liecina, ka dzied patiesību. Beidzot! Ar katru sekundi es tuvojos Atēnām, un tas nekas, ka viņi var atļauties tikai ļoti mazas ģitāriņas. 12 punktu no visiem, izņemot mani. Es dodu 10/10. Ukrainas dziesma „Gravity” pilnīgi noteikti nav par to pašu, par ko tikko izskanējušais grieķu eposs. Operators tuvāk pievelk vokālistes gurnus, bet man tik un tā viens jautājums – kad uzradīsies Femen aktīvistes, lai ar plikām krūtīm protestētu pret to, ka dziedātāju uz skatuves ir uznesis vīrietis no četrpadsmitā gadsimta?
Itālijas godu aizstāv hipsterīgs Pavaroti. Tātad ne hipsters, ne Pavaroti. Ej un uzcep picu labāk!

Norvēģi cer uz Latvijas 10 punktiem, jo iepazīšanās klipā rāda hokeju (uz 12 cerēt nevar, jo tie rezervēti Grieķijai). Šo vikingu dziesma ir tik smags pārbaudījums, ka nākotnē tā varētu kļūt par Liepājas Metalurga himnu.
Gruzijas priekšnesuma laikā tieku informēta par to, ka „Stream is no available”. Dziesmas pēdējās 20 sekundes liecina par to, ka liktenis vienkārši mani sargājis. Izsaku hipotēzi, ka Gruzija uzvarēs, jo tas ir visgarlaicīgākais, kas vakara gaitā redzēts. Īru čalis vācu Love Parade labākajās tradīcijās stāsta, ka „Only love will survive”, tāpēc es saprotu, ka ne man man, ne viņam nav nekādu cerību.

Balsojums var sākties, un es atceros precīzi 2 priekšnesumus: rumāņu Drakulas falsetu un grieķu šmigas svētkus. Atmiņā atrodamas arī kaut kādas blāvas ungāru hipsteru ēnas. Beigās mans minējums par Gruzijas uzvaru nav tālu no patiesības, jo uzvar Dānija ar priekšnesumu, kuru nespēšu atcerēties pat pēc pieckārtīgas noskatīšanās. Nekas, vismaz ceru, ka Grieķijas turbofolka ansamblis šobrīd kārtīgi svin. Ko mēs? Ir gana vēla nakts stunda, tātad laiks 100 gramiem kultūras!