xxx ([info]texti) wrote 3. Jūnijs 2013, 12:37
Darbs Rīgas domes vēlēšanu iecirknī X
Izvēloties informēt mūsu uzticīgos lasītājus par darba norises kārtību vēlēšanu iecirknī, palaidu garām ne tikai izšķirošo mēra kandidātu debašu vērošanu klātienē piektdien, bet arī tradicionālo vēlēšanu nakts vazāšanos pa dažādiem partiju birojiem nākamajā dienā. Mana darba vieta bija kādā no Rīgas mikrorajonu skolām (nepārprotiet, nav tā, ka es nezinu, kura skola tā bija, vienkārši es to neteikšu, jo esmu lojāla pret savu darba devēju - Latvijas valsti), kura atradās neticami gleznainā vietā, vēl skaistākā nekā mana blakus mežam esošā skola Pļavniekos. Diemžēl uz darbu plkst. 6os no rīta ierados pēc 2,5 stundām miega, jo biju nolēmusi noskatīties pasaules kulta seriālu, kuru noteikti ir redzējis arī Baraks Obama, - Midsammeras slepkavības.

Jau līguma parakstīšanas dienā gandrīz visos komisijas locekļos modās aizdomas, ka varētu rasties problēmas ar Sarmīti (vārds ir mainīts). Proti, viņa uzvedās bravūrīgi un nepārprotami oda pēc alkohola, taču katrs cilvēks ir pelnījis otro iespēju, un visi cerēja, ka atbildīgajā dienā Sarmīte mūs tomēr nepievils. Vēlēšanu procesā Sarmītei tika uzticēts vismazāk atbildīgais pienākums - stāvēt pie urnas. Vēlāk viņa tika pārvietota pie pasu pārbaudīšanas, taču džeks, ar kuru kopā tas bija jādara, pēc brīža satraukti paziņoja - drīz viņam pēc katras ieelpas Sarmītes tuvumā vajadzēšot uzkost gurķi (aptuvens citāts). Viss beidzās ar to, ka pēc pāris stundām Sarmītei palūdza aiziet, viņa paskaidrojumā norādīja, ka slikti jutusies, taču, kā vēlāk uzzinājām, savai mammai bija teikusi, ka noģībusi. Domāju, ka tur nav nekādu vērā ņemamu pretrunu. Un darbs iecirknī varēja turpināties.

Novērot, vai balsis tiek pareizi savāktas, un vēlāk arī - saskaitītas - , bija ieradies kāds partijas "Saskaņas centrs" pārstāvis, kuru lielākā daļa komisijas locekļu pazina jau no iepriekšējā laika. Viņš mums brokastīs atnesa torti un deva dažādus gudrus padomus - piemēram, kā pareizi vingrojot jāvicina rokas un kāpēc jāēd daudz puķkāpostu, kā arī dalījās aizraujošos stāstos par to, kā dokumentu, kuru vajadzējis parakstīt Ušakovam, tomēr parakstījis viņa vīrs Urbanovičs u.tml. Naktī, kad tika skaitītas balsis, šis partijas biedrs pastaigājās pa skolas gaiteņiem, pleijerī skaļi klausoties krievu mūziku, un tikai pa retam pavēra durvis, lai uzmestu aci mums - čaklajiem darba rūķiem.

Lielākais šo vēlēšanu acīmredzamais jauninājums bija - lineāls ar parakstam paredzētu caurumu vidū - , kas dažos izraisīja absolūtu sajūsmu, citos - sašutumu, neizpratni, šoku un migrēnu, bet katarsi diemžēl pilnīgi nevienā. Otrā neērtākā lieta bija tas, ka divreiz jāstāv rindā, jo katrs balstiesīgais atradās tikai vienā sarakstā, un pie katra komisijas locekļa atradās tikai daļa šī saraksta, tādēļ tad, ja reizē atnāk, piemēram, pieci cilvēki, kam uzvārdā burts "K", var rasties situācija, ka pie viena no galdiņiem ir rinda, bet pārējie darbinieki it kā vienkārši čillo bezdarbībā. Uzreiz informēšu visus, kam varbūt varētu rasties tādas aizdomas, - es šo sistēmu neizgudroju. Tā arī atbildēju visiem, kas uzskatīja par nepieciešamu pačīkstēt un pasūdzēties. Kāds džeks uz informāciju par to, ka neesmu izgudrojusi arī to caurumaino lineālu, atklāti atbildēja: "Es arī nē", bet kāda sieviete bija neizpratnē par to un uzstāja, ka es noteikti esmu piedalījusies sanāksmēs, kur tika lemts par lineāla un divu rindu ieviešanu. Kad nelikos mierā un turpināju noliegt arī dalību jebkādās ar vēlēšanām saistītās sanāksmēs, viņa teica, ka - slikti, jo mums, jaunajiem, vajag sagrābt varu un sistēmu mainīt!!! Minētās situācijas man lika aizdomāties par to, kā šie cilvēki, kam grūtības sagādā parakstīšanās kvadrātiņā, tiek galā ar vēl sarežģītākām dzīves situācijām, kuras, es ticu, ar viņiem tomēr dažkārt mēdz atgadīties.

Tikmēr cita tante vēlējās noskaidrot, vai visi sarakstos esošie ir mēra kandidāti. Man it kā bija aizliegts dalīties jebkurā informācijā, kas varētu tikt vērtēta kā sensitīva pie izvēles izdarīšanas aiz vēlēšanu aizkariņiem, tomēr centos paskaidrot, ka domē darbojas ne tikai mērs, bet vēl 60 citu keksu, un katrai partijai ir tikai 1 mēra kandidāts, uz ko viņa atbildēja: "Es laikam esmu par vecu, lai saprastu". Vēl kāda sieviete vēlējās padiskutēt par iepriekšējā vakara mēra debatēm, bet diemžēl mums, darba rūķīšiem, ielaisties nekādās diskusijās nebija ļauts. Neskaitot to, ka daži nobalsot ieradās acīmredzamā pālī, nekas atspoguļošanas šeit cienīgs vairs īsti neatgadījās, ja neņem vērā to, ka mūsu iecirknī ieradās operators no televīzijas. Šajā laikā bija jāsēž ar taisnām mugurām un jāsmaida pat brīžos, kad iecirknī nebija neviena cilvēka, kas lika man justies kā lētā darba spēka kroņprincim - iRobotam. Pārējā laikā darbam gan piegāju radoši, cenšoties gan apzināti, gan neapzināti ražot arvien atraktīvākas frāzes, ko veltīt saviem klientiem. Kādai sievietei uz "Labdien!" laipni atbildēju ar "Paldies!", turpretim citai norādīju, ka izvēle viņai jāizdara, lūk, tur, tālāk, intīmā gaisotnē.

Ik pēc četrām stundām ar kolēģi drīkstējām iziet laukā, lai apietu apkārt iecirknim un pārliecinātos, ka tā tuvumā nenotiek aģitācija. Vienā šādā reizē devāmies uz tuvējo veikalu Mego, lai nopirktu vīnu, ko romantiski izpļumpēt pēc balsu saskaitīšanas (neesam jau nekādas Sarmītes, saprotiet). Dažkārt drīkstēja arī slēgtā telpā izdzert tasīti kafijas un arī paēst pusdienas un vakariņas, kuras mums vēlīgi uzsauca nodokļu maksātāji. Kopumā laiks tomēr aizritēja diezgan ātri, neskatoties uz to, ka pēc 16 stundām pie tā galdiņa smadzeņu funkcionalitātes kvalitāte bija diezgan iedragāta. Tomēr priekšā vēl bija atbildīgākais darbs - balsu skaitīšana.

Elektroniskā balsu skaitīšanas sistēma varbūt tiešām ir lieliska ideja, tomēr tā nepārprotami nebija līdz galam izstrādāta, un iekavēja saskaitīšanas darbu par apmēram četrām stundām. Pirmkārt, apšaubāma bija tehnikas kvalitāte - t.i. skeneris bieži "rāva iekšā" lapas, taču daudz mokošāka bija šīs Latvijas kārtējās Nokias kvalitāte, jo sistēma gan vispār neatpazina ieskenētās protokolu lapas, gan sašķiroja vairāk lapu, nekā tika ieskenēts (zvanot uz CVK, tika saņemta atbilde - "tā nevar būt"), tāpēc visu tik un tā bija jāskaita ar rokām.

Lielāko daļu no šī ārprāta gan diemžēl palaidu garām, jo apmēram plkst. 01:00 kandidātiem - man un vēl kādai sievietei - ļāva doties mājās. Pārējie balsis skaitīja līdz plkst. 6:00 rītā, nereti īslaicīgi aizmiegot u.tml. Pieļaujot, ka līdzīgi notiek arī citos iecirkņos, varat paši spriest, cik precīzi ir rezultāti. Arī viltot balsis, manuprāt, nesagādātu lielas problēmas, ja tiešām būtu motivācija to darīt, bet pēc vairāk nekā 24 stundām darba nav vajadzīga pat tā - ir vienkārši pilnīgi vienalga. Neizslēdzu, ka citi, izmisumam pieaugot, lieku reizi ieskatās savās somās vai kabinetu bāriņos, pārbaudot, vai tur nemētājas kāda alkoholu saturoša dzira. Tā kā darbiniekam maksā par nostrādāto dienu, nevis darba stundām, ir skaidrs, ka divu maiņu ieviešana pie pašreizējās sistēmas dubultotu izmaksas, taču CVK tāpat kā pilnīgi visam Latvijā, izņemot Lembergu un Šķēli, - naudas nav. Ā, un manā iecirknī, ja kas, SC saņēma vairāk nekā 2/3 balsu.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: