Māra Upmane –
Holšteina jau tālajā divtūkstoš nez kurā gadā pirms Kristus mūs kategoriski
brīdināja: „Gravitātei – nē!” Nevarētu teikt, ka es būtu bijusi baigā starā par
šo dziesmu, bet vismazāk par grupu Astro`n`out
fanojuši Latvijas lielākā kinoteātra strādnieki, jo viņi par spīti šogad repertuārā
iekļāvuši jauno kulta filmu „Gravitāte”.
Uz „Gravitāti”
mani uzaicināja kāds draugs, ar kuru savulaik sākām kopīgi skatīties tikai
stulbas filmas, tāpēc šis ielūgums vien jau bija sava veida vērtējums. Man ir
diezgan slikta redze, tāpēc, kad ieeju tumšā telpā, ir kāds mirklis, kad man
liekas, ka es visu labi redzu, bet īstenībā ņihuja. Tā bija arī šoreiz – man
kādas sešas sekundes šķita, ka zālē nav neviena cilvēka un šis draugs ir noīrējis visu kinoteātri
tikai mums. Tomēr izrādījās, ka darba dienā 12:45 filmu nolēmuši apskatīties
vēl daži ļaudis – galvenokārt bezdarbnieki un freelance grafiskie dizaineri.
Reklāmas
skatītāju informēja, ka šobrīd modē ir filmas ar slaveniem aktieriem –
uzzināju, ka jauna filma būs gan Tomam Henkam, gan Bredam Pitam. Vispār, ja
filmā nav slavenu aktieru, to var glābt tikai homoseksualitātes vai holokausta
atspoguļojums. Vislabāk to, protams, apvienot. Arī „Gravitātē” bija tikai
slaveni aktieri: Džordžs Klūnijs un Sandra Veinberga Buloka. Protams, slaveni
aktieri ir dārgi, tāpēc tie ir arī vienīgie, turklāt Klūnijam var redzēt tikai
seju un viņš vispār ātri vien notinas, līdz ar to naudu saņem tikai par
pirmajām 20 minūtēm un tikai par seju.
Filmas darbība
norisinās kosmosā (600 km attālumā no Zemes). Lai drusciņ labāk iejustos
galveno varoņu ādā, šo Texxxtu rakstu, lidojot ar lidmašīnu un mēģinot sasniegt
bezsvara stāvokli ar Reserve de La Baume.
Viss sākas ar to,
ka Džordžs un Sandra tusē kosmosā un vienā laidā sazinās ar saviem kosmosa
kolēģiem Hjūstonā. Tas, ka viņi nolēmuši komunicēt tieši ar Hjūstonu, mani
nepārsteidz, jo Hjūstonas NBA komandu sauc „Rockets”. Tas nozīmē, ka tā ir
kosmosa izpētes lielpilsēta. Piemēram, Čikāga ir mašīnbūves monstri, tāpēc viņu
komandu sauc „Bulls” (pēc smagā darba viņi uzvedas kā Buļi). Vašingtonai bija
tāda komanda „Bullets” (no angļu val. - lodes), bet tā tika aizliegta, jo tas
bija pārāk tiešs atbalsts terosimam. Atpakaļ pie lietas – tātad viņi tur dara
savas lietas, klausās maigu kantrī, kas Sandrai besī, Džordžs simto reizi
stāsta vienus un tos pašus stāstus, kamēr kaut kāds nenozīmīgs pajols tikmēr
izbauda jaukās bezsvara sajūtas. Viņš ir tik nenozīmīgs, ka pat neieraugu viņa
seju. Gan jau samaksāts arī viņam nav. Te pēkšņi Hjūstonas „Rockets” ziņo par
neapdomīgajiem krieviem, kuru bezpriģela raķete trapījusi kaut kādam satelītam,
tāpēc tagad pusei ASV nav Feisbuka un satelīta lauskas lido apkārt Zemei un
tūliņ Sandrai, Džordžam un nenozīmīgajam p. būs hujova, ja viņi nelīdīs atpakaļ
sava kosmosa kuģī un neņems makšķeres pār pleciem. Viņi tiešām nepaspēj notīties
laikā, tāpēc noraujas un tās atlūzas
ietriec Sandru dziļā kosmosā (dirsā).
Sandra ir viena,
viņa mēģina sazināties ar Hjūstonas „Rockets”, bet kontakta nav. Vispār, ja tā
būtu Sandra Veinberga, viņa manis pēc tur varētu arī palikt, bet tad filma būtu
beigusies 7 minūšu laikā, un to mūsdienās sauc par krāpšanu. Arī īsfilmas ir
krāpšana. Un dziesmas, kas īsākas par 65 minūtēm. Džordžam Klūnijam patīk goda
vīra dzīve, tāpēc viņš nolemj filmu turpināt – viņš spēj sazināties ar Sandru,
atrod viņu, sāk piesieties (ar šņori) un sāk viņu vest pie prāta un atpakaļ uz
to kosmosa kuģi, jo vispār Sandrai skafandrā sāk pazust skābeklis, bet kosmosa
kuģī tā ir pa pillam. Sandra ir viena no retajām dakterēm, kas dzīvi nolēmusi
pavadīt kosmosā, nevis „Grejas anatomijā”.
Tomēr Klūnijs sevi uzskata par prasmīgāku medicīnas profesionāli, tāpēc
pamāca dakterīti, kā rīkoties, lai nenosprāgtu tā muļķīgā skābekļa trūkuma dēļ.
Vienā mirklī Sandra sāk elpot ogļskābo gāzi. Iespējams, viņa sāk arī
fotosintezēt, jo nez no kurienes uzrodas glikoze – viņi sāk runāt tā, ka, ja
nebūtu to skafandru, tad abi nosūktos. Ja filmas veidotājiem būtu vairāk
naudas, tad viņi no Tīnas Tērneres nopirktu dziesmu „What`s love got to do with
it?”, un tā kļūtu par šī mirkļa himnu.
Atkāpe: es
atvainojos, ja gadījumā kaut ko stāstu greizi. Ir daži notikumi, kas man
iespiedušies prātā tik spilgti, ka pārējā filma tāds blāvs foniņš viens ir, un
tā nav lieta, ko ļaudi atceras.
Kad abi
flirtētāji nonāk līdz kuģim, ierauga, ka citi kuģa rokgrupas dalībnieki ir ar
ticamām nāves pazīmēm, nogruzās, vairākas reizes sasitas pret kuģi, līdz
Klūnijs karājas striķī, ko tur Buloka, un nolemj, ka tā vis nevarēs turpināt,
jo striķis neizturēs. Atgādinu, ka dabība norit kosmosā, tāpēc es līdz galam
neiebraucu, kas īsti bija tas spēks, kas rāva vispasaules sekssimbolu prom.
Varbūt Dievs. Nepaslinkoju un noskaidroju, ka arī filmas veidotāji labi saprot,
ka tas nu gan apiet jebkurus fizikas likumus, bet kaut kāda drāmiņa taču bija
jāuztaisa! Tā jau ir – scēnas bieži vien ir pretrunā ar fizikas un/vai veselā
saprāta likumiem. Tā kā šī ir Sandras nelaimīgā diena, Klūnijs aiziet bojā, pirms
tam Bulokai paskaidrojot, ka aiz stūra ir krievu kuģis Sojuz un mazliet tālāk arī ķīniešu Fen šui. Tas pārāk šo daiļavu nemierina, jo vispār daktere ir bez
poņas par to, kā braukāt ar kosmosa kuģi. Sandras Bulokas nelaimīgā diena? Es
domāju, ka viņai nevajag skumt – nevarētu teikt, ka man ir baigā poņa par kino,
bet es tomēr rakstu šo Texxxtu. Kāpēc lai Sandra bez poņas nevarētu braukt ar
kosmosa kuģi? Go, go!
Tā Sandriņa
palaiž brīvē Klūniju un dodas atvilkt elpu un novilkt drēbes. Zem skafandra
viņai ir bokseršorti un apakškrekls. Jāatzīst, ka viņa izskatās ļoti labi, bet
mani satrauc fakts, ka viņai nav kaut kādu kosmonautu pamperu. Bet, iespējams,
tas nav nepieciešams, jo visas filmas laikā viņa neko neiedzer, toties
intensīvi svīst. Tā kā kosmosa kuģī valda bezsvars, tad viņa kādu laiku pačilo,
vienkārši guļot gaisā. Viņai ir laba matu želeja, jo, kamēr visas mantas un arī
viņa pati brīvi dreifē, tikmēr matu glītā sasuka nemainās. L`oreal – jo es esmu tā vērta.
Starpbrīdis
beidzies, jāmēģina tik uz to Sojuz.
Tā nav liela problēma – es īsti neatceros, kā viņa tur tika (filmu skatījos
skaidrā), bet no viena braucamā uz to Sojuz
viņa pārkāpa ar daudz vēsāku sejas izteiksmi nekā Brūss Vilis Lācis no vienas
braucošas mašīnas ielec otrā. Sojuzā
neviena nav, bet tā nav problēma, jo kosmosa kuģa durvis mierīgi var attaisīt
no ārpuses.Kosmosa kuģu veidotāji reāli var ietaupīt uz drošību, jo iespēja, ka
pa kosmosu apkārt siros zagļi vai noziedzīgi urlēni, tiešām ir niecīga. Arī
valsts izzadzējiem tur nav, ko darīt. Tā Sandra ielien krievu kuģī, mazliet
patusē, līdz ierauga, ka Sojuz ir
aizdedzies. Šī nudien nav Bulokas laimīgā diena. Viņa mēģina Ugunsgrēku
nodzēst, tas neizdodas, tāpēc viņa ielien vienā istabiņā, kas ar grūtībām (jo
šī nav Sandras laimīgā diena) atvienojas no pārējā kuģa. Plāns nav slikts – ar
to istabiņu braukt uz ķīniešu Fen šui,
ar kuru varētu aizlaist līdz Zemei. Bet šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena –
ir beigusies degviela, tāpēc viņa vienkārši nolemj iet bojā. Atskan nolemtības
pilna mūzika, ko visticamāk iedziedājuši Sigur
Ros kopā ar Sāru Braitmenu. Labi, ka nav MGMT.
Te pēkšņi – knock knock knocking on the heaven`s door
- Džordžs Klūnijs pieklauvē pie durvīm, ielien iekšā un, dzerot, ja nemaldos
Russkijs Standart, saka, ka nav jāgruzās, jo vispār to istabiņu uz priekšu var
palaist arī tad, ja nav degvielas. Sandra starā.
Šis notikums ir
tik stulbs, ka režisors, kurš ir attāls Salvadora Dalī brālis, nolemj, ka labāk
būs, ja tas nemaz nebūs noticis, tāpēc izrādās, ka Sandra to bezpriģelu ir
nosapņojusi. Bet sapnis liek viņai atjaunot normālu skābekļa padevi salonā un
mēģināt to paņēmienu sava spēkarata iedarbināšanai, ko ieteicis Klūnijs. Tas
nostrādā, un Buloka mauc uz Fen šui. Vispār
jauki, ka visi trīs kosmosa kuģi (amerikāņu, krievu, ķīniešu) viens no otra ir gājiena
attālumā. Sandra izlec no Sojuz
istabiņas un nolemj līdz Fen šui
tikt, burājot ar ugunsdzēšamo aparātu.
Kad Sandra
nokļūst Fen šui salonā, viņa ir tik
nogurusi, ka ir jau pohuj, ka visas pogas ir ķīniešu valodā – daktere vienkārši
spiež kaut kos uz dullo, kā rezultātā viņa tiešām sāk krist iekšā Zemē. Sajūta
gan jau nav no patīkamākajām, jo ir daudz jākratās. Kosmosa kuģis izjūk pa
pikseļiem, un Sandras pikselis iekrīt ūdenī. Tas, protams, nekādus viļņus
nerada, jo mēs esam pasakā. Pēkšņi atjaunojas arī sakari ar Hjūstonas
„Rockets”, kas Sandrai saka, lai viņa nomierinās, jo tūliņ viņai pakaļ būs
glābēji ar siltām drēbēm, foreles tartaru un baltvīnu, bet Sandra jau nekad
nebūtu filmējusies „Fast & Furious”, ja viņa būtu baigi klausīgā. Viņa
atplēš vaļā sava kuģīša durvis, kā rezultātā tajā sāk gāzties ūdens un tas sāk
grimt. Glavenā varone tomēr pamanās izkļūt ārā no kuģa, bet – vai, manu vai –
ūdens satek kombinezonā, jo šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena. Viņai tomēr
izdodas kostīmu novilkt, un viņa ar savu skaisto augumu izpeld krastā un, sperot
pirmos soļus, saprot, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē, kaut arī tajā pašā
dienā pieredzējusi savu kolēģu nāvi. Pēc
redzētā spriežot, viņa nav nonākusi kādā karstā kūrortā, jo Maldivu salām
nepietika naudas, tātad, kad pienāks vakars, paliks auksts un viņa vienkārši
nosals, jo šī nav viņas laimīgā diena.
Filmas
veidotājiem būs jānopelna ļoti daudz naudas, lai nepaliktu mīnusos, jo viņi
vēsā mierā uzlaiduši gaisā trīs kosmosa kuģus, par ko, protams, būs jāsamaksā. Tā
kā te ir ietaupīts uz aktieriem, tad tas varētu arī izdoties. Turklāt vispār šī
filma tiek uzskatīta par labu, jo atklāj vientulību visā tās pilnībā (man gan
šķiet, ka to labāk izjust, vienkārši stāstot sev: „Es esmu viens, es esmu viens,
es esmu viens.”). Tomēr es pievienošos Mārai Upmanei – Holšteinai un arī teikšu
gravitātei nē, jo Sandra Veinberga Buloka visu laiku lēkātin lēkā pa tiem
kosmoskuģiem, bet man (tīri romantikas dēļ) tomēr gribētos palikt ar apziņu, ka
cilvēks ir mazs, mazs, kosmoss ir liels, liels, un tāds mazais cilvēks lielajā
kosmosā viens pats bez Hjūstonas „Rockets”, Džordža Klūnija un kosmonautikas
studiju kursa nevar izdarīt neko.