Uwaga! Šodien neaizgāju uz poļu valodas nodarbību, lai varētu noskatīties TV pārraidi „8 krēsli”, kurā cerēju ieraudzīt, kā 8 tantuki dejo ap 7 krēsliem, bet izrādījās, ka tas nav raidījums par klases salidojumiem, bet gan Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates. Turklāt riņķa dancī piedalījās 7 kungi un 1 tantuks.

Tas, ka uz krēslu šovu nebija ieradies partijas Alternative.lv pārstāvis, neradīja nekādu izbrīnu. Toties man bija 2 pārsteigumi – Mārtiņš Bondars un Alfrēds Rubiks. Izrādās, ka Bondars ir kaut kādā lauku partijā, bet Rubiks ir ieguvis ļoti konkrētu specializāciju – viņu tagad interesē sapropelis. Žēl, ka tas netiek pieminēts vēlāk - man arī ļoti patīk sapropelis, jo tas ārkārtīgi patīkami ož.

Vēlēšanu priekšvakarā pie eglītes salasījušies 7 slavenākie partiju pārstāvji un Andris Bērziņš no ZZS (viņš nav slavenākais, jo slavenākā ir Grigule). Raidījuma veidotāji ir tā saucamie darvinisti, jo spiež uz evolūciju – ja beigās jārisina uzdevumi, sadodoties rokās, tad sākumā ir vienkārši jāizskaidro jēdzieni. Cilvēks ir vissvarīgākais, tāpēc kandidātu atbildes vērtē cilvēks – ļoti iespējams, tā pat ir leģendārā Tante Bauskā. Bauskas Tantei pēc katra skaidrojuma ir jāsaka, vai viņa saprata, vai tomēr ne. Protams, tante saka, ka visu saprot, jo blamēties visas Latvijas priekšā negrib neviens.

Ar jēdzieniem Sniegbaltīte (Ždanoka) un 7 rūķīši (džeki) tiek galā ar dažādiem panākumiem. Andrejs Žagars netiek gala ar fiskālās telpas definīciju, un pēc tvitera reakcijas var spriest, ka Bondars ir nopūdelējis jautājumu par Eiropas Padomi. Bet īstu skaidrību ievieš Alfrēds fon Rubiks: „Jums būs pakļauties tam, ko nolēmām!”

Nonākam pie pirmā īstā jautājuma par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes adatas. Andrejs Žagars gan rosina diskusiju par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes naglas. Es eju vēl tālāk un piedāvāju apspriest to, kā tikt nost no Krievijas gāzes Žagara, jo ir tāds teiciens – kas redz Krievijas gāzes adatu cita siena kaudzē, neredz Žagaru savā acī. Bondars kaut ko runā par dolāriem un eiro, Andris Bērziņš (paldies dievam – ne prezidents) piemin „Polijas-Lietuvas vadiņu”, taču svarīgākā ir diskusija par šķeldas katlumājām: Žagariņš apgalvo, ka no Krievijas gāzes naglas varēs nosēsties, kurinot šķeldu katlumājās, bet Alfrēds Rubiks šo ideju noniecina, jo ar to nevarot izvārīt putru. Secinājums viennozīmīgs - raw food jeb svaigēšana (dažos avotos saukta arī par homoseksuālismu) ir neatkarības atslēga.

Tās katlumājas ir pamatīgi uzkarsējušas ne tikai kandidātus, bet arī publiku, kas vienkārši mauro. Laiks atpūtai. Laiks īsajiem jautājumiem. Tā ir īsta atpūta, jo nekas interesants nenotiek. Protams, ja atskaita to, ka jāpārdomā, vai Ždanoka nav spēji piedzērusies, jo pēkšņi zaudējusi prasmi izveidot teikumu, kas būtu saprotams. Vai arī tas cieši saistīts ar viņas paziņojumu par to, ka šodiena ir klusēšanas diena. Andris Bērziņš kaut ko runā par Žanu Klodu, bet tas viss ir nenozīmīgi, jo pēc ilgām pārdomām noskaidrojas, ka viņš nerunā par Žanu Klodu van Dammi, bet gan par Žanu Klodu van Peļu Junkuru. Boring.

Te atkal klāt vissvarīgākais cilvēks – šoreiz tas ir divdesmit gadu vecais Raivis, kas pabeidzis vakarskolu, piehaltūrē par fotogrāfu, nodokļus nemaksā un nevēlas sevi apgrūtināt ar darbadienām, ja par tām maksā mazāk nekā 100 eiro dienā. Tas tviterī izraisa sašutuma vētru no dažāda ranga personām, un arī man personīgi šitādi besī, bet būsim godīgi – tādu cilvēku ir daudz, un kaut kas ar viņiem jādara. Tā Sniegbaltīte un 7 rūķīši tiek sadalīti divās komandās, un abām ir jāsniedz priekšlikumi Raivim par skaisto nākotni. Atbildes nav baigi interesantās – mikrouzņēmumi, izglītība, traļaļaļā, bet diemžēl arī pieauguša cilvēka dzīve mēdz būt tieši tik neinteresanta. Bet, iespējams, šis ir ne tikai vissvarīgākais cilvēks, bet arī vissvarīgākā diskusija, jo tikai tagad pamanu, ka Roberts Zīle ir ļoti labi iesauļojies.

Tematiska reklāmas pauze, kurā izklāstītas Domestos tualetes bloka priekšrocības.

Atgriežamies studijā ar fanu maurošanu un garlaicīgāko raidījuma daļu, kurā tiek apspriests tas, kā dažādiem (legāliem, nelegāliem, Eiropas, neeiropas) migrantiem pārvietotas telpa un laikā. Neviens neierosna neko ekstrēmu – šis tas par darbavietu radīšanu Latvija, šis tas par aizbraukušu latviešu atpakaļsaukšanu, šis ta par uzturēšanās atļaujām. Nav jau tik slikti – šī diskusija var pat konkurēt ar to Domestos tualetes bloku reklāmu.

Klāt tas skaistais mirklis, kad kandidtāti var riet viens uz otru, kā arī uzdot dziļas izpratnes cauraustus jautājumus. Pārsvarā tiek izvēlēts pirmais variants.
Ždanoka grib noskaidrot, kas īsti ir Bērziņš un kurā EP blokā viņš gribetu strādāt. Tas ir labs jautājums, jo mums ir gana daudz Andru Bērziņu, lai ikviens būtu apjucis un nezinātu, kurš ir kurš. No Andra atbildes var spriest, ka arī viņš pats īsti to nezina.
Roberts Zīle prasa Bērziņam, vai var sarunāt, ka ZZS viņam vairs nebrauks virsū. Šķiet, nevar. Visjautrākais jautājums ir katlumājas Žagara izpildījumā – viņš ir novērojis, ka Robčiks Zīle jau sen ir Eiroparlamentā un tāpēc viņam ir liela pieredze iekšpolitikā. Es pat nepamanīju, par ko bija jautājums, bet šī sakarība (EP - iekšpolitika) ir vērā ņemama. Domburs kaut ko uzdirš Cilvēvičam par Gruziju, Ukrainu un Latvijas okupāciju. Garākais partiju līderis Bondars vēlas noskaidrot no Andra Bērziņa, kāda ir Ivetas Grigules patiesā seja, bet Bērziņa kungs piemin pirmdienu, kad Bondars to pats varēšot noskaidrot. Alfrēds Sapropelis Rubiks savukārt no „dažādu šķiru cilvēkiem” savā pēdējā Latvijas koncertturnejā esot dzirdējis jautājumu Valdim Dombrovskim par to, kas ir Latvijas ekonomikas izrāviens, un to nekautrējas uzdot pašam Lācēnam. Dombrovska atbilde ir vienkārša – tas tikai būšot.

Tā viesības ar Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem ir galā. Šoreiz debates bija mazliet interesantākas nekā pagājušajā nedēļā, kad bija 7 citi rūķīši un Sandra Kalniete, kas tēloja kaut kādu Morganu Frīmenu, kas it kā ir baigi viedais, bet tajā pašā laikā besīgs. Tā kā, Ždanokas kundzes vārdiem runājot, ir klusēšanas diena, es neteikšu, cik Morganu Frīmenu bija šodien, bet tomēr novēlu viņiem atcerēties, ka jebkurā īstu vīru skolā tiem jampampiņiem, kas ir sagatavojuši mājasdarbu, ir jāuzmanās, jo izsitēji var sadot rīklē un to atņemt. Bet tiem, kas mazliet izblamējās, atgādināšu, ka nav jau slikti būt idiotiem, jo sena latviešu paruna vēsta, ka par Jūrmalas mēru var kļūt tas, kurš ir lielāks idiots.

Klāt atkal gaišais pārdomu laiks, kad visa šī nakts būs jāpavada dzerot zem baltajām Latvijas debesīm un prātojot, par ko rīt atdot savu balsi konkursā par labāko vietvaldi. Ļaudīm īsto atbildi rast palīdz Latvijas Televīzija, piedāvājot šovu, kurā Inga Spriņģe un Gundars Rēders runā ar Rīgas mēra amata kandidātiem, kamēr Jānis Geste aizkadrā cītīgi svaida savu žaketīti.

Uz darba pārrunām aicināti pašreizējais Rīgas cars Nils U$akovs, Sarmīte „ runāsim par būtisko” Ēlerte, naciķu Baiba Broka (nejaukt ar JRT Baibu Broku) un Guntis Belēvičs – vienkārši interesants tips. Kā katra sporta spēle šī tiek sākta ar iesildīšanos. Jautrajam četriniekam, vienmērīgi elpojot, jāpasaka pa prikolam. Ar šo uzdevumu vislabāk tiek galā Guntis, kurš par lielāko Rīgas problēmu uzskata skaļos skolu gaiteņus, un Sarmča, kas uzstāj, ka visu vajagot mehanizēt un lētie darbi jāveic robotiem, jo tā tas notiekot tajās stulbajās Ziemeļvalstīs. Tas nozīmē, ka „Ugunsgrēkā” mūždien rūcošais i-Robots nereklamē sevi, bet gan Vienotības vīziju par Skaisto Nākotni. Man personīgi tās Ziemeļvalstis besī, tāpēc katrreiz, kad „Ugunsgrēka” reklāmas pauzēs redzu Vienotības „Urrā, urrā, labklājība un ziemeļi!” reklāmu, es labi nostādītā balsī saku: „Sarmīt, ejiet, lūdzu, dirst!”

Pirmais nopietnais lieliskā četrinieka uzdevums ir noklausīties Pink Floyd albumu „Rīgas tumšā puse” un pateikt, kā jācīnās ar korupciju. Nekādu jaunu ideju nav, ja neskaita U$akova revolucionāro, doktora grāda cienīgo atzinumu: „Piekrītu, ka deputātiem ir jāstrādā.” Ātri vien tiek noskaidrots, ka KNAB darbs priekšvēlēšanu laikā vispār ir tikai un vienīgi politiska izrēķināšanās, tāpēc es ierosinu, ka, lai izslēgtu Tumsas Spēku ietekmi, gan KNAB, gan mentene būtu jāaizklopē 3 mēnešus pirms jebkurām vēlēšanām. Protams, ja tajos kantoros Ēlerte ieviestu savus robotus, tad tā vairs nebūtu problēma, jo robotiem nav jūtu pret U$akovu.

Pēc tam visiem ir jāmin kaut kāda džeka alga. Ēlerte un Broka uzdevuma laikā sarunājas. Par to viņas tiktu izraidītas no matemātikas centralizētā eksāmena, bet šoreiz eksāmena vadītāji Inga un Gundars ir pielaidīgi un par abu dāmu vienādajām atbildēm traci neceļ. Vienīgais, kas mazliet paspēlē drāmās, ir Nils, kurš sāk kaut ko muldēt par to, kā tā alga cēlusies. Jautājums nebija par algas evolūciju, kaķīt, sēdies, divi. Notiekošo pragmatiski un ikvienam saprotami vērtē Guntis Belēvičs: „Situācija ir nevis normāla, bet nenormāla.”

Nākamā atrakcija tiek nosaukta par Rīgas dalīšanu. Es jau domāju, ka viņi četri vienosies, kurš sev ņem Pļavniekus, bet nē – jautājums patiesībā ir par to, kā saliedēt rīdziniekus. Abas kundzes runā par kaut kādiem latviešu valodas pulciņiem, bet Nils U$akovs neatkāpjas no tā, ka „jāturpina pieminekļi”. Vakar novēroju kādu meiteni, kas pēc absinta lietošanas uzturā ieņēma visai monumentālu stāvokli. Domāju, ka viņa sekoja Nila padomam turpināt pieminekļus. Vispār jocīgi – dāmas par to latviešu valodu, Nils par saviem pieminekļiem, Belēvičs saka, ka saliedēšanai svarīgi ir tas, kā mērs uzvedas. Nezinu, nav jau viegls jautājums par to rīdzinieku saliedēšanu. Varbūt mēs visi kopā varētu aizbraukt uz Jūrmalu?

Pietiek runāt, jāsāk strādāt – Rīgas virsaiša amata kandidātiem jāpaņem 2 cilvēki no publikas un jāizdomā, kā bīdīt Ziemeļu tuneļa projektu tā, lai neviens nepamanītu, cik miljoni ievilkti nāsīs kopā ar aso ievziedu smaržu. U$akovs savā komandā paņem nozares profesionāli Ameriku, Belēvičs tiltu būvē kopā ar Stendzenieku. „Kapēc Stendža?” prasa Inga. Šis jautājums mani izbrīna. Kāpēc gan ne? Ja Belēvičš izlemtu Ziemeļu tilta plānu veidot kopā ar Ušakova kaķi vai Pētera Viņķeļa biksēm, tas būtu neliela izbrīna vērts, bet šajā gadījumā žurnālistu pastiprinātā uzmanība Belēviča izvēlētajai komandai šķiet neadekvata. Guntis neapjūk un saka, ka tāda izvēle, jo viņam Ēriks patīk. Cieti! Pēc dažu minūšu pārdomu laika Belēvičs tomēr izlemj, ka viņam šis jautājums besī, un neko neatbild, Ēlertes kundze neķēmojas un ierosina nebomžoties un būvēt to Ziemeļu koridoru pa miljardu, nevis kaut kādam kapeikām (būvniecību visticamāk veiks roboti), Nils sola, ka līdz ar jauno tiltu būs mazāk korķu. Texxxtu redakcijas sapulcē vienbalsīgi nolemts, ka tas gan būtu stulbi, jo uz kā tad kāps dzērāji, ja nebūs korķu? Baiba Broka ir reāls panks, jo beigas izdomā, ka to tiltu īsti nevajag. Pareizi ir! Pirms simt gadiem uz Rīgas mēra amatu kandidēja Aija Poča un viņas galvenais sauklis bija „Go, go, tunelis zem Daugavas!”. Kur viņa ir tagad?

Nākamais temats – Karstie rēķini. Jānis Geste, izdzirdot šo, visticamāk aizkadrā atbrīvojas no saviem pēdējiem apģērba gabaliem. Šoreiz gan runa ir nevis par jautrākajiem Rīgas striptīza klubiem, bet gan par dārgo apkuri. Guntis Belēvičs sāk ar īsu ieskatu būvniecības mākslā: „Ēkas durvis, logi un jumts ir neatņemama ēkas sastavdaļa.” U$akovs atklāj, ka pie visa vainīgs Dombrovskis, jo viņš nerunājot ar saviem kaimiņiem. Sarmīte kārtējo reizi aicina runāt par būtisko – būs lēta nauda, būs lēta nauda! Lēta nauda? Hmm.

Rīdzinieku jautājumi mēriņiem ir tik garlaicīgi, ka to laikā Belēviča kungs sāk sastādīt savu aforismu krājumu un ieraksta tajā atziņu: „Ja gribēsit izdarīt tikai iespējamo, Jūs nespersit ne soli. ”
Tad seksīgā Inga un Gundars sāk piesieties Guntim par to, cik viņam īsti ir piķa. Belēvičs pierāda, ka prot uz sevi paskatīties no malas, jo par sevi sāk runāt trešajā personā. Guntis to, Guntis šito. Guntim prasa, kāpēc tā sanācis, ka viņš nav sapiķojis kaut kādam arhitektam, tas atcērt, ka īsti nezina, kurš kuram parādā. Šai atbildei vajadzētu uzticēties, jo Guntis Belemijs šovakar ar atziņu par to, ka ēkām ir durvis, logi un jumts, ir pierādījis, ka arhitektūra ir viņa lieta. Visnotaļ jautrs džeks.

Pēdējais nopietnais jautājums ir par biznesa vidi Rīgā, un šo tematu ievada viģiks, kurā dejo kāds melnādains kungs. Tas simbolizē ārvalstu investīcijas, kas tomēr izrādās pārāk nopietns temats, tāpēc vairāk par jautro. Jāiedomājas, ka naudas ir pa pillam un uz Rīgas svētkeim var uzaicināt piecus pohujkurus izpildītajus. No sākuma katram jānosauc savi pieci, bet beigās pa pāriem jaizveido kompromisa piecinieks. Protams, Ēlerte tiek salikta kopā ar to kisku U$akovu, un viņu fesitvālā dziedās Elīna Garanča, Alvis Hermanis un U2, un viss tas kodiens risināsies nedēļām ilgi. Visi U2 fani jau tagad gāž riņķī iecirkņus. Tiesa, ņemot vērā vēlo nakts stundu,visticamāk tie ir policijas, nevis vēlēšanu iecirkņi. Tikmēr Alvis Hermanis gan jau vēl aizvien nevar saprast, kāpēc Sarmīte Ēlerte domā, ka Itālija ir vāciski runājoša zeme. Par to, kā arī par Angeles Merkeles un Silvio Berluskoni romānu un visu, kas Tev svarīgs – nakamajā raidījumā „100 g kultūras”! Baiba Broka iegūst cieņu Bīvisa, Batheda, Kirova Lipmana un citu metāla fanu acīs, jo uz Rīgas tusofku aicina arī Skyforger. Plāni par šo festivālu iedvesmo ikvienu – man piezvana draugs, lai nospēlētu koncertu.

Šovs „Lauku sēta” ieiet finiša taisnē, un tie četri sak uzdot jautājumus viens otram. Sarmīte kā parasti grib runāt par būtisko un noskaidrot, kad Nils ir patiesāks – kad jārunā ar Urbanoviču vai tad, kad jārunā ar tām tantēm, kam viņš dod biļetes. Tas ir būtiski. U$akovs kaut ko noburbina un paprasa Belēvičam, vai jāatlaiž kaut kāds Kļaviņš. Šajā mirklī interneta tiešraide pārtrūkst. Pārtrūkst, jo interneta tiešraidelaikam paredzēta līdz vienpadmsitiem, bet, tā kā šiem ļaudīm ir problēmas beigt līdz ar švilpienu, tad viss ir ievilcies. Necieņa pret laiku – to es nespēju piedot. Piemēram, filmā „Neiznīcināmie 2” par problēmu tika uzskatīta 20 sekunžu kavēšanās pāris dienu garā misijā. Re, tāpēc arī Holivudā bojevikus par Rīgas Domi neuzņem. Pofig, ka mums ir Ameriks.