Uz Positivus devos jau astoto gadu un biju to dažu simtu cilvēku bariņā arī pirmajā gadā, tā kā labi pazīstu šī festivāla drēbi. Tiesa, tas man arī šoreiz neliedza, iestājoties pāļa un laternu stundai, vairāk nekā 30 minūšu garumā nespēt atrast ceļu uz telšu pilsētiņu. Pirmoreiz dzīvē gan tiku pie mediju akreditācijas, kas nozīmēja tikai to, ka varēšu dzert bezmaksas Tuborg un vērot, kā citi drudžaini strādā pie saviem datoriem.
Bagātīgā pieredze man ļāva jau turpceļā īstenot divas ļoti svarīgas festivāla tradīcijas – sastrēgumā izkāpt uzpīpēt un pēc tam ar grūtībām noķert mašīnu, kad pēkšņi sākusies vispārēja kustība uz priekšu, kā arī – tikt pie zīmola Jāgermeister oranžās kreļļu virtenes uzreiz pēc izkāpšanas. Festivāla beigās gan redzēju meiteni, kurai kaklā karājās vesels neaptverama skaita mudžeklis ar šīm krellēm, un man sāpēs sažņaudzās sirds.
Paspēju tieši uz Toma Odela koncertu, kurš ir slavens ar to, ka līdzīgi Kingam Čārlzam ir slavens tikai Latvijā. Viņiem varētu piepulcināt arī igauņus Ewert and The Two Dragons, baltkrievu grupu Super Besse, par kuru patronu Latvijā pats sevi kronējis Dj RDX (nejaukt ar Dj Rudd), kā arī Tomasu Hendriku Ilvesu, vienīgi viņš nav grupa. Es lauzīju galvu, ko mēs, visa latviešu tauta, no tā varam secināt par sevi, bet tā arī paliku imūna pret atbildi uz šo jautājumu.
Nelielu sajukumu varēja radīt grupu nosaukumi – piemēram, ne visi apzinājās atšķirību starp Ghostpoet un The Sound Poets. Festivālā satiktais brālēns man atstāstīja sarunu, kurā draugs viņu mēģinājis pārliecināt, ka viņš ir redzējis The Sound Poets, nevis Ghostpoet koncertu. Kad brālēns kā argumentu savā labā minējis, ka uz skatuves čista bija melnādains cilvēks (lasi – bēglis), draugs atbildējis: “Tas nevar būt, jo The Sound Poets neviens melnais nespēlē!” Šahs un mats! Tikpat mulsinoši bija grupu Everything Everything un Smthing Smthing nosaukumi, kas lika apjaust, cik patiesībā progresīvi ir bijuši mūsu vecie, labie Bet bet, kas šo triku izspēlēja jau tālajos deviņdesmitajos. Par astoņdesmito gadu birmingemiešu kvartetu Duran Duran vispār tādā ziņā neizteikšos. Trešajā vietā nosaukumu mulsuma spēlē ievietoju Avoid Dave un Dave Storm Light, bet tur no plašākiem komentāriem atturēšos.
Visvairāk laika festivālā pavadīju nevis telšu pilsētiņā vai konstantos palīgā saucienos pēc reanimācijas, bet – pie Dabas skatuves – , jo tur jutos vislaikmetīgāk. Bija i laikmetīgā deja, i laikmetīgais cirks, i improvizācijas teātris, i latviešu komiķi, kā arī mans festivāla mīļākais priekšnesums – Vladislava Nastavševa koncerts. Epizodiski gan līdzīgi naudai apgrozījos arī pie citām skatuvēm. Piemēram, redzēju Placebo, par kuriem visprecīzāk izteicās EK: “Concert was bad bet everyone liked it.” Kopumā dzirdēju pa šļukai no visa kā, bet palaidu garām tās supergrupas, kas jāredz katram sevi cienošam kultūrcilvēkam (un es, protams, sevi par tādu uzskatu). Piemēram, ILY skatuves secret gig Auroru vai jau pieminēto Super Besse. Citādi lielākās emocijas man saistās ar grupu Basement Jaxxx, kuru laikā no aizkustinājuma apraudājās mans draugs – nenopietns cilvēks RV. Vēlāk jau Roberta Plānta koncerta gaidās viņš visiem darīja zināmu, ka ļoti mīl mūziku, dzīvi un savu draudzeni. Šodien šim viņa mīlestības komplektam pievienojās arī grupa Credo. Mērenas emocijas piedzīvoju ansambļa Sūdi koncertā, jo sapratu, ka man nepatīk grupas, kas mērķtiecīgi vēlas būt ārprātā smieklīgas un kustību intensitātes ziņā atgādina LKA aktieru kursa absolventus. Protams, nevar jau arī gribēt, lai visi iznesībā un stila tīrībā spētu sacensties ar Čipsi un Dullo. Ja vēl par grupām, tad pirmoreiz Texxxtu vēsturē tiku uzpirkta. Domāju, ka gadījumu, kad cilvēki sameta naudu, lai mēs ar EK varētu iedzert, skaitīt nedrīkst, jo tas bija ziedojums un par to nav jāmaksā nodokļi. Tiesa, arī par kukuļiem nodokļi it kā nav jāmaksā. Tātad saņēmu 10 eiro naudaszīmi, lai šeit pieminētu, ka grupa The Sound Poets ir latviešu kristīgais roks, jo cilvēki publikā bija ieslīguši reliģiskā ekstāzē, un kāda meitene pat bija nokritusi ceļos un abas plaukstas salikusi lūgšanas manevram raksturīgā žestā.
Tagad par galveno! Tualetes patiesībā bija diezgan normālas – vismaz man reti gadījās ietrāpīt kādā sevišķi netīrā – , bet bija pāris būtiski trūkumi. Pirmkārt, tas bija tualetes papīra trūkums, un, otrkārt, ūdens krānu trūkums. Vispār bija arī naudas trūkums, bet tajā nav vainojamas tualetes. Es nesaprotu, Ģirts Majors pats nekad nemazgā rokas? Vai arī roku mazgāšana ir pārvērtēta un Rietumos jau sen tā neviens vairs nedara? Vismaz Beļģijas festivālā es šādus tādus krānus atminos esam redzējusi, un tā kā tā ir čurājošā puisēna dzimtene, tad es jau nu viņiem šajā ziņā uzticētos.
Arī ar ēšanas teltis bija cienījamā līmenī. Izsmalcinātākais no ēdieniem, ko manīju, bija sauja melleņu, kas maksāja 6 eiro. Ja Ilze Jurkāne būtu festivālā, viņa pie tām mellenēm vien spietotu. Alkohols bija dārgāks nekā citus gadus, bet tas neatstāja īpašu iespaidu uz maniem patēriņa paradumiem. Mīļāko no ēdienreizēm aizvadīju telšu pilsētiņā, kur vientuļi kādā nejauši izvēlētā vietā brokastīs paķēru auksto zupu. Domāju, intereses pēc apskatīšos, kādā restorānā tad man būs tas gods mieloties! O, kāda necerēta veiksme – tas tak ir restorāns Kleever! Ļoti garšīga bija, tur galotni, tas ir, cepuri nost.
Lai gan pēdējos gados pašpasludinātu inteliģentu aprindās valda stereotips, ka Positivus apmeklētāju vidū dominē tāda sabiedrības grupa kā “sadzērušies sīkie”, es tam atļautos nepiekrist. Tā kā vienu reizi dzīvē esmu bijusi festivālā Summer Sound, es pret publiku vispār vairs neesmu ļoti prasīga. Mans jau pieminētais brālēns, piemēram, tur bija redzējis kungu, kas bija aizmidzis čurāšanas brīdī, turot rokās savu dzimumlocekli, un tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko tur toreiz redzēju es. Šeit nemanīju nevienu konflikta situāciju, neviens man ne reizi nepateica neviena ļauna vārda, tieši otrādi. Bija tikai viens mīnuss – pārāk daudz igauņu. Varbūt citus gadus varētu tomēr ieviest igauņu kvotas, jo man liekas, ka mēs viņus Tallin Music Weed tā ar sevi neapgrūtinām. Citādi sajūta, ka drīz viņi mums būs atņēmuši ne tikai Roņu salu, bet arī Salacgrīvu.
Lai gan kopumā gulēt gāju sev netipiski laicīgi, ko nevar salīdzināt, piemēram, ar reizi 2009. gadā, kad biju nomodā 48 stundas no vietas un devos peldēt ar zilu aci un kailām krūtīm, viens no rītiem tomēr izvērtās visai drūms. Sapratu, ka no gulēšanas man ir tik dramatiski piepūtusies seja, ka kaunos pamest telti. Sēdēju tur savā nodabā un nolēmu, ka ir īstais brīdis, lai atrastu veidu, kā piepūst savu jauno matraci. Jo tad, ja ir piepūtusies mana seja, būtu grēks gulšņāt uz tik slaida matrača. Paveikusi šo smago atjautības uzdevumu, devos peldēt uz jūru, kas, kā visi apgalvoja, ļoti smirdēja. Es sliecos piekrist šim novērojumam, tomēr tas man netraucēja ielikt dekantēties šajā smirdīgajā ūdenī savu piepūsto galvu. Palīdzēja!
Aktīvi izmantoju arī citas festivāliem raksturīgas ekstras. Divreiz nofočējos pie saldējuma SuperViva uzraksta Love un pa vienai reizei cepumu Tuc tuc džinsu kabatiņā un ar žurnāla Kas jauns? mūzikas instrumentu kartona butaforijām. Pēdējie bija izdomājuši fantastisku akciju – salīmē uz ķermeņa viņu dāvātās uzlīmītes, ieliec soctīklos selfiju un vinnē tik ekskluzīvu gadžetu kā soļu skaitītājs! Šo iespēju neizmantoju. Kopīgi ar EL arī sakāvām džekus alpīnisma sacensībā un ieguvām Tuborg zīmola salmu cepuri un kaklautu, kuru, kā atklājām, var droši izmantot arī kā korseti vai krūšturi. Spraigi sekoju līdzi arī sacensībai pie alkometra slavas sienas, kur latviešu puisis vārdā Sīlis, riskējot ar dzīvību, aizstāvēja Latvijas godu, lai satriektu pīšļos Mikhel no Igaunijas. Pēdējais rādījums – ar 4,2% punktiem asinīs uzvar Sīlis! Domāju, ka vēl smagāk jāpatrenējas un nākamgad arī jāpiedalās sacensībās, jo visu dienu garumā tur neredzēju nevienas meitenes vārdu.
Notika arī vairākas iepazīšanās. Piemēram, ar iereibušu sievieti no Latvijas pasta, kura mums atklāja, kā festivāls mainījis viņas dzīvi. Pirmkārt, viņa sapratusi, ka nevajag tik daudz stresot, bet vienkārši dzīvot, jo katram dota tikai viena tāda iespēja. Otrkārt, īstie draugi ir tie, kuri izručī, kad sprāgsti nost pie koka, nevis pavada kopā dzīves veiksmīgākos brīžus. Treškārt, Salacgrīvā nav tik lielas skudras kā Tērvetē. Kāds puisis pie alus telts pludmalē, kur viņš skaļi vāvuļoja, ka dibinās grupu Banana, izteica novērojumu, ka esmu gudra. Atbildēju, ka par to šaubu nav, jo rakstu Satori. Tomēr visbiežāk festivālā redzētais personāžs, ar kuru tā arī neiepazinos, bija Fredis. Es vismaz nesatiku nevienu cilvēku, kurš ar viņu nebūtu nofotografējies, iešāvis šotiņu vai dzēris viņa teltī. Man tika dota vien izdevība iztālēm noraudzīties, kā viņš pēc tekilas malkošanas iespļauj apelsīna miziņu miskastē. Arī tas nav maz.
Atpakaļceļā bija viens brīdis, kad sāku blakus šoferim rubīties ārā, bet man bija kauns to izrādīt. Pēdējais, ko atceros no brauciena – pamostos, redzu, ka braucam garām Valdemārielas ķīniešu restorānam un, lai noslēptu, ka biju aizsnaudusies, strauji uzsāku sarunu par to, vai šoferim garšo ķīniešu ēdiens. Ieejot mājās, knapi paspēju novilkt drēbes pirms miega iestāšanās, tā bija vēl spiedīgāka vajadzība par to, kāda pārņem autobusos, kad vajag čurāt, bet nav tualetes.
Tā kā pēc Positivus ir tradīcija pateikt kādam paldies, arī es to izmantošu. Galvenokārt – paldies visiem. Tomēr īpašs paldies Andrim par kreļļu virteni, Elīnai par bankas karti, Agrim par palīdzību telts celšanā, Mārtiņam par kukuli, Elizabetei par sirdi plosošajām sarunām pie jūras un bezmaksas rumu, Rinaldam ar Līgu par to, ka viņi mīl viens otru, un Gunčam par mājupceļu. Tiekamies nākamgad!
- AK nāk no krūmiem pēc čurāšanas
- Alkometra rādījumi
Bagātīgā pieredze man ļāva jau turpceļā īstenot divas ļoti svarīgas festivāla tradīcijas – sastrēgumā izkāpt uzpīpēt un pēc tam ar grūtībām noķert mašīnu, kad pēkšņi sākusies vispārēja kustība uz priekšu, kā arī – tikt pie zīmola Jāgermeister oranžās kreļļu virtenes uzreiz pēc izkāpšanas. Festivāla beigās gan redzēju meiteni, kurai kaklā karājās vesels neaptverama skaita mudžeklis ar šīm krellēm, un man sāpēs sažņaudzās sirds.
Paspēju tieši uz Toma Odela koncertu, kurš ir slavens ar to, ka līdzīgi Kingam Čārlzam ir slavens tikai Latvijā. Viņiem varētu piepulcināt arī igauņus Ewert and The Two Dragons, baltkrievu grupu Super Besse, par kuru patronu Latvijā pats sevi kronējis Dj RDX (nejaukt ar Dj Rudd), kā arī Tomasu Hendriku Ilvesu, vienīgi viņš nav grupa. Es lauzīju galvu, ko mēs, visa latviešu tauta, no tā varam secināt par sevi, bet tā arī paliku imūna pret atbildi uz šo jautājumu.
Nelielu sajukumu varēja radīt grupu nosaukumi – piemēram, ne visi apzinājās atšķirību starp Ghostpoet un The Sound Poets. Festivālā satiktais brālēns man atstāstīja sarunu, kurā draugs viņu mēģinājis pārliecināt, ka viņš ir redzējis The Sound Poets, nevis Ghostpoet koncertu. Kad brālēns kā argumentu savā labā minējis, ka uz skatuves čista bija melnādains cilvēks (lasi – bēglis), draugs atbildējis: “Tas nevar būt, jo The Sound Poets neviens melnais nespēlē!” Šahs un mats! Tikpat mulsinoši bija grupu Everything Everything un Smthing Smthing nosaukumi, kas lika apjaust, cik patiesībā progresīvi ir bijuši mūsu vecie, labie Bet bet, kas šo triku izspēlēja jau tālajos deviņdesmitajos. Par astoņdesmito gadu birmingemiešu kvartetu Duran Duran vispār tādā ziņā neizteikšos. Trešajā vietā nosaukumu mulsuma spēlē ievietoju Avoid Dave un Dave Storm Light, bet tur no plašākiem komentāriem atturēšos.
Visvairāk laika festivālā pavadīju nevis telšu pilsētiņā vai konstantos palīgā saucienos pēc reanimācijas, bet – pie Dabas skatuves – , jo tur jutos vislaikmetīgāk. Bija i laikmetīgā deja, i laikmetīgais cirks, i improvizācijas teātris, i latviešu komiķi, kā arī mans festivāla mīļākais priekšnesums – Vladislava Nastavševa koncerts. Epizodiski gan līdzīgi naudai apgrozījos arī pie citām skatuvēm. Piemēram, redzēju Placebo, par kuriem visprecīzāk izteicās EK: “Concert was bad bet everyone liked it.” Kopumā dzirdēju pa šļukai no visa kā, bet palaidu garām tās supergrupas, kas jāredz katram sevi cienošam kultūrcilvēkam (un es, protams, sevi par tādu uzskatu). Piemēram, ILY skatuves secret gig Auroru vai jau pieminēto Super Besse. Citādi lielākās emocijas man saistās ar grupu Basement Jaxxx, kuru laikā no aizkustinājuma apraudājās mans draugs – nenopietns cilvēks RV. Vēlāk jau Roberta Plānta koncerta gaidās viņš visiem darīja zināmu, ka ļoti mīl mūziku, dzīvi un savu draudzeni. Šodien šim viņa mīlestības komplektam pievienojās arī grupa Credo. Mērenas emocijas piedzīvoju ansambļa Sūdi koncertā, jo sapratu, ka man nepatīk grupas, kas mērķtiecīgi vēlas būt ārprātā smieklīgas un kustību intensitātes ziņā atgādina LKA aktieru kursa absolventus. Protams, nevar jau arī gribēt, lai visi iznesībā un stila tīrībā spētu sacensties ar Čipsi un Dullo. Ja vēl par grupām, tad pirmoreiz Texxxtu vēsturē tiku uzpirkta. Domāju, ka gadījumu, kad cilvēki sameta naudu, lai mēs ar EK varētu iedzert, skaitīt nedrīkst, jo tas bija ziedojums un par to nav jāmaksā nodokļi. Tiesa, arī par kukuļiem nodokļi it kā nav jāmaksā. Tātad saņēmu 10 eiro naudaszīmi, lai šeit pieminētu, ka grupa The Sound Poets ir latviešu kristīgais roks, jo cilvēki publikā bija ieslīguši reliģiskā ekstāzē, un kāda meitene pat bija nokritusi ceļos un abas plaukstas salikusi lūgšanas manevram raksturīgā žestā.
Tagad par galveno! Tualetes patiesībā bija diezgan normālas – vismaz man reti gadījās ietrāpīt kādā sevišķi netīrā – , bet bija pāris būtiski trūkumi. Pirmkārt, tas bija tualetes papīra trūkums, un, otrkārt, ūdens krānu trūkums. Vispār bija arī naudas trūkums, bet tajā nav vainojamas tualetes. Es nesaprotu, Ģirts Majors pats nekad nemazgā rokas? Vai arī roku mazgāšana ir pārvērtēta un Rietumos jau sen tā neviens vairs nedara? Vismaz Beļģijas festivālā es šādus tādus krānus atminos esam redzējusi, un tā kā tā ir čurājošā puisēna dzimtene, tad es jau nu viņiem šajā ziņā uzticētos.
Arī ar ēšanas teltis bija cienījamā līmenī. Izsmalcinātākais no ēdieniem, ko manīju, bija sauja melleņu, kas maksāja 6 eiro. Ja Ilze Jurkāne būtu festivālā, viņa pie tām mellenēm vien spietotu. Alkohols bija dārgāks nekā citus gadus, bet tas neatstāja īpašu iespaidu uz maniem patēriņa paradumiem. Mīļāko no ēdienreizēm aizvadīju telšu pilsētiņā, kur vientuļi kādā nejauši izvēlētā vietā brokastīs paķēru auksto zupu. Domāju, intereses pēc apskatīšos, kādā restorānā tad man būs tas gods mieloties! O, kāda necerēta veiksme – tas tak ir restorāns Kleever! Ļoti garšīga bija, tur galotni, tas ir, cepuri nost.
Lai gan pēdējos gados pašpasludinātu inteliģentu aprindās valda stereotips, ka Positivus apmeklētāju vidū dominē tāda sabiedrības grupa kā “sadzērušies sīkie”, es tam atļautos nepiekrist. Tā kā vienu reizi dzīvē esmu bijusi festivālā Summer Sound, es pret publiku vispār vairs neesmu ļoti prasīga. Mans jau pieminētais brālēns, piemēram, tur bija redzējis kungu, kas bija aizmidzis čurāšanas brīdī, turot rokās savu dzimumlocekli, un tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko tur toreiz redzēju es. Šeit nemanīju nevienu konflikta situāciju, neviens man ne reizi nepateica neviena ļauna vārda, tieši otrādi. Bija tikai viens mīnuss – pārāk daudz igauņu. Varbūt citus gadus varētu tomēr ieviest igauņu kvotas, jo man liekas, ka mēs viņus Tallin Music Weed tā ar sevi neapgrūtinām. Citādi sajūta, ka drīz viņi mums būs atņēmuši ne tikai Roņu salu, bet arī Salacgrīvu.
Lai gan kopumā gulēt gāju sev netipiski laicīgi, ko nevar salīdzināt, piemēram, ar reizi 2009. gadā, kad biju nomodā 48 stundas no vietas un devos peldēt ar zilu aci un kailām krūtīm, viens no rītiem tomēr izvērtās visai drūms. Sapratu, ka no gulēšanas man ir tik dramatiski piepūtusies seja, ka kaunos pamest telti. Sēdēju tur savā nodabā un nolēmu, ka ir īstais brīdis, lai atrastu veidu, kā piepūst savu jauno matraci. Jo tad, ja ir piepūtusies mana seja, būtu grēks gulšņāt uz tik slaida matrača. Paveikusi šo smago atjautības uzdevumu, devos peldēt uz jūru, kas, kā visi apgalvoja, ļoti smirdēja. Es sliecos piekrist šim novērojumam, tomēr tas man netraucēja ielikt dekantēties šajā smirdīgajā ūdenī savu piepūsto galvu. Palīdzēja!
Aktīvi izmantoju arī citas festivāliem raksturīgas ekstras. Divreiz nofočējos pie saldējuma SuperViva uzraksta Love un pa vienai reizei cepumu Tuc tuc džinsu kabatiņā un ar žurnāla Kas jauns? mūzikas instrumentu kartona butaforijām. Pēdējie bija izdomājuši fantastisku akciju – salīmē uz ķermeņa viņu dāvātās uzlīmītes, ieliec soctīklos selfiju un vinnē tik ekskluzīvu gadžetu kā soļu skaitītājs! Šo iespēju neizmantoju. Kopīgi ar EL arī sakāvām džekus alpīnisma sacensībā un ieguvām Tuborg zīmola salmu cepuri un kaklautu, kuru, kā atklājām, var droši izmantot arī kā korseti vai krūšturi. Spraigi sekoju līdzi arī sacensībai pie alkometra slavas sienas, kur latviešu puisis vārdā Sīlis, riskējot ar dzīvību, aizstāvēja Latvijas godu, lai satriektu pīšļos Mikhel no Igaunijas. Pēdējais rādījums – ar 4,2% punktiem asinīs uzvar Sīlis! Domāju, ka vēl smagāk jāpatrenējas un nākamgad arī jāpiedalās sacensībās, jo visu dienu garumā tur neredzēju nevienas meitenes vārdu.
Notika arī vairākas iepazīšanās. Piemēram, ar iereibušu sievieti no Latvijas pasta, kura mums atklāja, kā festivāls mainījis viņas dzīvi. Pirmkārt, viņa sapratusi, ka nevajag tik daudz stresot, bet vienkārši dzīvot, jo katram dota tikai viena tāda iespēja. Otrkārt, īstie draugi ir tie, kuri izručī, kad sprāgsti nost pie koka, nevis pavada kopā dzīves veiksmīgākos brīžus. Treškārt, Salacgrīvā nav tik lielas skudras kā Tērvetē. Kāds puisis pie alus telts pludmalē, kur viņš skaļi vāvuļoja, ka dibinās grupu Banana, izteica novērojumu, ka esmu gudra. Atbildēju, ka par to šaubu nav, jo rakstu Satori. Tomēr visbiežāk festivālā redzētais personāžs, ar kuru tā arī neiepazinos, bija Fredis. Es vismaz nesatiku nevienu cilvēku, kurš ar viņu nebūtu nofotografējies, iešāvis šotiņu vai dzēris viņa teltī. Man tika dota vien izdevība iztālēm noraudzīties, kā viņš pēc tekilas malkošanas iespļauj apelsīna miziņu miskastē. Arī tas nav maz.
Atpakaļceļā bija viens brīdis, kad sāku blakus šoferim rubīties ārā, bet man bija kauns to izrādīt. Pēdējais, ko atceros no brauciena – pamostos, redzu, ka braucam garām Valdemārielas ķīniešu restorānam un, lai noslēptu, ka biju aizsnaudusies, strauji uzsāku sarunu par to, vai šoferim garšo ķīniešu ēdiens. Ieejot mājās, knapi paspēju novilkt drēbes pirms miega iestāšanās, tā bija vēl spiedīgāka vajadzība par to, kāda pārņem autobusos, kad vajag čurāt, bet nav tualetes.
Tā kā pēc Positivus ir tradīcija pateikt kādam paldies, arī es to izmantošu. Galvenokārt – paldies visiem. Tomēr īpašs paldies Andrim par kreļļu virteni, Elīnai par bankas karti, Agrim par palīdzību telts celšanā, Mārtiņam par kukuli, Elizabetei par sirdi plosošajām sarunām pie jūras un bezmaksas rumu, Rinaldam ar Līgu par to, ka viņi mīl viens otru, un Gunčam par mājupceļu. Tiekamies nākamgad!
- AK nāk no krūmiem pēc čurāšanas - Alkometra rādījumi7 komentāri | Komentēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}