spilgti, radoši, oriģināli

9:36am: Augusts
Ierosinātās dzemdības bija visnotaļ sirreālas - viss notika (šādam dzemdību veidam un pirmajām dzemdībām) ļoti strauji. Pirmsdzemdību istabā mierīgi skatījāmies Olimpiskās spēles līdz pēkšņi jau bija jādodas uz dzemdību zāli un vēl pēc mirkļa jau sākās izstumšanas fāze. Tā bija dzemdību vissirreālākā daļa, jo starp kontrakcijām ar vecmāti sarunājāmies par Latvijas Kultūras akadēmiju (jā, lol, bet nu tas tādēļ, ka nosaukums tagad redzams laukā pa logu) un grāmatām, ko viņai uzdāvinājusi meita. Lai gan abās tikšanās reizēs man vecmāte (paldies milzīgs Ebecei par ieteikumu) likās jauka un sakarīga, es nebiju gaidījusi, cik labi ar viņu jutīšos pašā procesā. Viņa ne tikai atrada pareizos vārdus un pieeju, bet arī vienkārši izstaroja tik milzīgu gaišumu ap sevi, ka, par viņu iedomājoties, mani joprojām pārņem siltums.

Vispār nespēju noticēt, ka viss pagāja tik viegli. Man likās - ja ir viegla grūtniecība, tad noteikti dzemdības tādas nebūs. Ja dzemdības bija vieglas, tad noteikti pēcdzemdību periodā kaut kas noies greizi, un tā tālāk. Ļoti izbaudu šo laiku, bet reizē tramīgi skatos apkārt - kad tad arī man beidzot būs jāpaklūp? Reizēm jau neizbēgami pārņem izmisums un aizkaitinājums, bet bērniņš ir vesels un visnotaļ mierīgs, ir augusts, vakaros mēs ejam staigāt pa parkiem un atgriežamies pagalmiņā, kurā nākamgad pavadīsim kopā vēl daudz skaistu vasaras vakaru ar draugiem un mūsu superīgajiem kaimiņiem (un arī draugiem vai tagad jau bezmaz ģimenes locekļiem). Var jau būt, ka var arī nepaklupt. Katrā ziņā, pieņemu visu ar lielu pateicību.

2:46pm: Jūnijs
Esam pārvākušies, bet viss šis process bija gandrīz vēl traumatiskāks nekā es gaidīju (un es tiešām gatavojos ļaunākajam). Diviem ne pārāk kārtīgiem cilvēkiem paņemt divus garspalvainus kaķus jau arī noteikti nebija tā labākā ideja, spalvu kalni vēlās laukā no katras izkustinātās mēbeles vai izkrāmētā stūra. "Nemokies, piezvani Marekam" gan ir dievīgs uzņēmums, visu prot apbrīnojami operatīvi izjaukt, nonest, uznest un atkal salikt kopā. Tomēr kopumā liekas, ka pārvākšanās noteikti bija pareizs lēmums, nekad neesmu dzīvojusi tik lielā telpā, pat nevaru izdomāt, ko darīt visās istabās. Par pagalmiņu, kurā aizvadīt karstos vasaras vakarus, jau nu vispār nerunāsim. Turklāt mums ir draugi-kaimiņi, no kuriem var aizņemties visu iespējamo, kopā sēdēt tajos vasaras vakaros vai skatīties Eiropas čempionātu futbolā, bet pretī mājai atrodas Pansija pilī ar visādiem jocīgiem īrniekiem. Arī kaķi iejutās ļoti ātri, ja neskaita, ka Božena otrajā pārvākšanās dienā mūs pamodināja sešos no rīta, karājoties ar priekšķepām pie palodzes otrpus (aizvērtam!) logam. Notikušā apstākļi joprojām ir neskaidri vai tikai daļēji skaidri.

Tieši visa šī pārvākšanās procesa laikā tētim strauji pasliktinājās veselība - viņam ir Parkinsons, un sākās blakne, kam mēs neviens nebijām gatavi - spēcīgas halucinācijas. Domāju, ka kādas nedēļas laikā ieguvu interneta bakalauru šajā blaknē. Mani pētījumi liecināja, ka iemesls visdrīzāk ir pirms mēneša dubultotā deva vienām no zālēm (Cikladolu mamma jau bija noņēmusi uz savu galvu), un šīs devas samazināšana atpakaļ uz veco tiešām situāciju krietni uzlaboja. Pētniecībā metos ne jau sava prieka pēc, bet tādēļ, ka viņa Pļavnieku neiroloģe gribēja situāciju risināt ar vēl vienu (pret-halucināciju) zāļu izrakstīšanu, kuru lietošanas instrukcijā bija teikts: "Nekādā gadījumā nelietojiet, ja jums ir Parkinsons!". Protams, pie cita neirologa operatīvi tikt atkal nav tik viegli, tomēr kaut kā dabūjām arī tādu (paldies Twitterim par ieteikumu!), kurš atstāja manu ar interneta bakalauru samazināto zāļu devu, pielika citas vēl klāt un visu sīki un smalki mums izstāstīja. Šobrīd ir labi (cik nu pie šīs slimības un vēl kombinācijā ar simts citām viņa slimībām var būt), vienīgi naktīs viņu joprojām pārņem tāda kā paralīze / muskuļu stingums un dažkārt, izrautam no miega, liekas, ka to rada ārējs cēlonis (viņu kāds bloķē).

Šonedēļ vēl skrīnings uzrādīja pārāk lielu bērnu, dabūju ogļhidrātus un augļu cukuru ierobežojošu diētu un atkārtotu nosūtījumu uz cukura slodzes testu, kas uzrādīja pilnīgi normālus rezultātus, ko ārste komentēja ar: "Tā kā vairāk izskatās, ka bērns ir vienkārši konstitucionāli liels."

Tagad savu topošo konstitucionāli lielo bērnu aizbrauksim izpeldināt uz jūru.

11:14pm: Apdeits
Nesen ar miligramiem pasērfojām pa savas cibas pirmsākumiem (manā gadījumā tas bija vēl ar citu jūzerneimu). Interesanti vērot, kā nostabilizējas personība un kas konkrētos posmos ir bijis svarīgi - kad runāt aforismos (gandrīz visu laiku), kad būt abstrakti ironiskai un kad atkal brīvai meža pancenei. Uz šīs nostalģiski saldsērīgās nots nolēmu kaut ko beidzot ierakstīt, lai arī, galu galā, džims un citi mani neizmet no frendiem.

Pagājušais gads bija visnotaļ apātisks - nekas tāds īsti nenotika. Lielākoties darīju tikai pašu nepieciešamāko, nebija daudz jaunu piedāvājumu vai pašai savu ideju, nekādu lielu ambīciju vai pavērsienu privātajā dzīvē. Vienkārši slīdēju dzīvei cauri bez īpaša prieka, bet ne arī ar lielām ciešanām. Iespējams, ka tagad to var uztvert kā tādu gatavošanos un nobriešanu šim gadam.

Pagājušā gada izskaņā - 3. decembrī - izgāju savu pirmo dzīves tehnisko apskati (man ir vecs volkswagen passat, ja nu kas) un pēc tam ieraudzīju pozitīvas ziņas grūtniecības testā. Drīz vien arī sāku just konstanti sliktu dūšu, laukā visu laiku bija tumšs, man lielākoties pilnīgi neko negribējās un mocīja finansiāli un citi praktiska rakstura uztraukumi. Otrais trimestris nāca ar augšāmcelšanos, strauji uzlabojoties fiziskajai un arī emocionālajai pašsajūtai. Pazuda fatalitātes filtrs pār visu un atnāca kaut kāda paļāvība, ka viss nokārtosies. Šobrīd ir lērums dažādu praktisku lietu, ar ko jātiek galā, jo plānojam arī pārvākšanos un vēl šomēnes vienu lielāku (simboliskā nozīmē, heh) ceļojumu, un tad vēl visa bērnam nepieciešamā inventāra vākšana, e-pasti ar grāmatvedi un tā tālāk. Aizvadu arī savu ilgāko periodu pilnīgi skaidrā kopš droši vien pusaudžu gadu vecuma. Saprotu, ka šis ir noticis savā ziņā piespiedu kārtā, līdz ar to secinājumi nav objektīvi, tomēr, izrādās, dzīve nemaz pārāk nemainās. Vienīgi ir brīži, kad tiešām gribētos kaut uz mirkli drusku distancēties no realitātes un nav kā - atliek skrollēt vai skatīties "slavenības bez filtra", bet no tā labāk nepaliek. Un, jā, pavasara saulīte dikti aicinoši sauc pie terašu bērziem tecināt pirmo baltvīnu.

Ir tikai divas lietas, kas mani nomāc. Viena ir tā, ka es netieku uz priekšu ar vienu lielāka formāta darbu, kas man būtu drīzumā jānodod. Ne man tas darbs ir nepatīkams, ne kāda cita vaina viņam, vienkārši kaut kāds bloks. Jūtos kā studente, kas nevar saņemties bakalauram, un ar katru dienu arvien vairāk tuvojos brīdim, kad man nekas cits neatliks kā ieslēgt kaut kādu turbo režīmu un rakstīt pa naktīm.

Otra lieta ir tā, ka man ir uzbrukuši laika uztveres traucējumi, kas mani epizodiski vajā no bērnības. Pat gūglējot par šo lietu internetā, nevaru atrast sev domubiedrus. Cilvēki dalās divās grupās. Ir tādi, kas nevar izturēt, ka ir jāiekļaujas kaut kādās laika struktūrās, jābūt kaut kur laikā, jāpaspēj lietas, nevar pārdzīvot, ka brīvā laika ir tik maz vai samierināties ar savu novecošanu. Un tad ir dažādi filozofiski raksti un diskusijas, kas izrāda apbrīnu laikam kā matērijai. Es šo savu traucējumu sakarā uz laiku raugos kā otrie, kā uz matēriju, taču ne ar apbrīnu, bet gan ar to aizkaitinājumu, kas raksturīga pirmajai grupai. Nevaru izturēt pagātnes, tagadnes un nākotnes konceptu, tas liekas tik dīvaini, absurdi, bezjēdzīgi - caurām dienām sērfot starp šiem trim stāvokļiem, kaut kur starp tagadni, atmiņām un plānošanu. Bet es reizē nevaru piedāvāt labāku alternatīvu, pat ja man kāds teiktu - ok, dzīvosim, kā tu gribi.

Sāku un beidzu ar sērforšanu. Tās, starp citu, ir vienas no manām ilgām - būt sērferei spilgti rozā šortos, veselīgu ādu un ar drusku jau bezgaumīgi krāsainu dēli.

1:25pm: Gauja
Vakar iegāju bārā "Gauja", darbiniece tobrīd mazgāja sienu pie tualetes. Es pajautāju, vai to kāds apvēma. "Es ceru, ka apvēma, nevis apdirsa," viņa man teica.

Tikmēr pie letes bija izveidojusies paliela rinda. Kāds džeks, kuram kaklā karājās feiks ilknis, bija atnesis atpakaļ savu kokteili un mācīja bārmeni, kā pareizi uztaisīt jaunu. Vienā brīdī es neizturēju un teicu, lai viņš iet uz kokteiļu bāru, ja viņam ir tik smalkas prasības. "Bet šis ir kokteiļu bārs," viņu aizstāvēja bārmenis, "un mums katrs klients ir svarīgs."

Kad sēdēju terasē un redzēju, kā pa trepēm lejā kāpj Ingus Baušķenieks, es iztēlojos, kā alus "Tērvete" viņa rokā pārtop krāsainā kokteilī ar lietussardziņu.

12:14pm: Futbols
Varbūt kāds vai kāda vēlas šo piektdien no plkst. 17:30 līdz 19:30 uzspēlēt telpu futbolu (4x4)? Mums trūkst viens cilvēks. Detaļas jautājiet komentāru sadaļā.

10:51am: Vasara
Šie laikam bija mana mūža sliktākie Jāņi. Pirmkārt jau tāpēc, ka es jau kādu laiku jūtos slikti, šķiet, ka ir izsīcis jebkāds prieka avots un gribētos tikai levitēt okeānā kā mainīgajai amēbai. Bet galvenokārt jau tāpēc, ka svinību vietas īpašniece un namatēva māte mūs nosauca par bomžiem. Es vairākas dienas redzēju šo vārdu murgos, es mēģināju saprast, kāpēc tā notika un atrast šajā visā notikumā mūsu vainu. Lai gan teorētiski jau es saprotu, ka pasaulē vienkārši eksistē cilvēki, kuri grib kādu pazemot un tāpat vien nosaukt par bomzi, un, ļoti iespējams, cēlonis ir klīnisks, bet tomēr. Pēdējās dienas gan biju pie jūras, satiku draugus, iedevu jenotam ogu, nu jau jūtos labāk. Ceru, ka šis būs atspēriena punkts kādam skaistākam posmam.


Aniča aniča aniča hujiča hujiča hujičāāāāommmmm, namaste.

5:16pm: Roi
Es: "Sveiki! Nosūtīju Jums vairākus jautājumus par apdruku pa taisno no mājaslapas, vai jūs tos esat saņēmuši?"

Firma Roi: "Neesmu"

Es: "Kāpēc tad jums mājaslapā ir šāda opcija par produktiem uzdot jautājumus, ja tos nemaz nesaņemat?"

Firma Roi: "Notikusi kada kljume. Nav aiz naida😊"

12:26pm: Zupas virtuve
Vakar ar draudzeni klīdām pa Vecrīgu un satikām krišnaītu zupas virtuves tanti. Teicu viņai, ka man diemžēl nav skaidras naudas. "Bet man ir terminālis!" viņa atbildēja.
Tādi laiki pienākuši. Zupas virtuvei var noziedot, uz ielas veicot mobilo bezkontakta maksājumu.

4:12pm: Balva
Šodien saņēmām balvu, un mums par godu tukšā Nacionālajā bibliotēkā mazs pūtēju ansamblis nospēlēja "Maskačkas himnu".

12:07am: Līgums
Šodien parakstījām īres līgumu. Saimniece teica, ka iepriekš šo dzīvokli arī īrējis kāds pāris, un viņiem sākumā esot uzradies kaķis, bet pēc tam - bērns. "Nē, nē, tas mums pilnīgi noteikti nedraud," ātri un noteikti atbildēja JJ, domājot, ka bērns uzradās (pieteicās?) šī pāra kaķim.

12:06pm: Gudrs, vēl gudrāks
Vakar raidījuma "Gudrs, vēl gudrāks" dalībniecei esot prasīts, kādu šovu viņa gribētu veidot. Meitene atbildējusi, ka gleznošanas un peldēšanas šovu. Kad raidījuma vadītājs Toms Grēviņš pajautājis, kā tas iet kopā, viņa teikusi: "Nu, kā - var gleznot peldētājus vai minēt, cik metru var nopeldēt gleznotāji."

3:35pm: Emocionāls traktāts par sevi un pasauli
Man kopš bērnības piemīt kaut kāda īpatnas formas bipolaritāte. To var redzēt arī vecajās bildēs - bērnu ballītēs sēžu viena istabas stūrī vai arī stāvu ar sarkaniem vaigiem kompānijas centrā. Atceros, kā es tā arī nespēju noskaitīt dzejoli kaut kādā bērnu pasākumā, un mamma neapdomīgi pateica, ka tādā gadījumā neesmu arī pelnījusi Ziemassvētku vecīša dāvanu paciņu. Vai kā pusaudžu gados nespēju pateikt praktiski nevienu teikumu politiskajās joku debatēs par tēmu, vai mākslas darba radīšanā svarīgāks ir talants vai emocijas, kurās, starp citu, piedalījās arī mana tā laika nelaimīgā mīlestība. Pēc tam devos prom, ne no viena neatvadoties, un vēlāk izlikos, ka šāda notikuma nav bijis. Vai arī kā neizkāpu no autobusa, un tā arī nekad vairs neaizgāju uz teātra pulciņu, jo tur nevienu nepazinu un jutos pārāk neveikli. (Starp citu, skolas Žetonvakara ludziņā es tēloju galveno lomu - Lāčplēsi). Lai gan dzīves laikā esmu mācījusies ar to sadzīvot un meklēt kaut kādas sabiedrībā vispāratzītas izpausmes formas, nekur jau tas nav pazudis. Es joprojām varu intensīvi kaut ko vāvuļot, un tad atkal atsevišķās vidēs pilnībā noslēgties. Diezgan bieži fonā izjūtu sociālu neērtību un diskomfortu, tāpēc cenšos sevi iedrošināt un vismaz ārēji izskatīties harmoniski (nu, vai arī, protams, lietot alkoholu). Kas mani pārsteidz, cilvēki tam tiešām arī notic. Tas ir, es negribētu nevienu pārliecināt, ka patiesībā esmu nelīdzsvarotākais cilvēks pasaulē, tā, protams, arī nav. Tikai atgādināt vienkāršo patiesību, ka gandrīz jebkurš cilvēks mēdz justies slikti, ar kaut ko netikt galā, straglot ar kaut kādiem lēmumiem savā dzīvē, neadekvāti sapsihoties un ienīst sevi. Tiešām gandrīz jebkurš. Un ka varbūt kāds tev nav uzrakstījis nevis tāpēc, ka viņš dzīvo savu aizraujošo dzīvi, un viņu neinteresē tāda nelaimes čupa kā tu, bet gan tāpēc, ka pats iet cauri kādam tumšākam savas dzīves periodam.

No citām ziņām - tas, ko es tiešām vēlētos, ir atbrīvoties no savas saasinātās taisnības izjūtas. Beigt skatīties uz visiem procesiem un cilvēkiem no taisnīguma perspektīvas, domājot apmēram: "Šo panākumu cilvēks X nebija pelnījis, jo viņš neieguldīja pārāk daudz darba, lai to sasniegtu". Gribētu, lai man būtu drusku vairāk pofig, vai tas bija taisnīgi vai nē, un es drusku vairāk priecātos par cilvēkiem (un procesiem) vienkārši tāpat.

2:17pm: Dzejolis Montai Kromai
Domājot par literatūru un slaukot grīdu, radās šādas, lūk, vārsmas:

Monta Kroma 1975. gadā (Izpildāms "Sisidra" melodijā)

Sēž un gruzās Monta Kroma:
Nav man, bļe, neviena čoma -
Vērdiņš, cūka, nav vēl dzimis,
Vecais Blaumanis jau miris!

1:19pm: Kas jauns?
Prokrastinējot atvēru "Kas jauns" rakstu par to, kas pamudinājis vīrus šķirties no savām sievām. Tur pārsvarā figurēja krāpšana vai seksa neesamība, bet man ļoti patika pieredze ar nosaukumu "Liktenīgais kokteilis brokastīs":

"Parasti sieva man gatavoja augļu kokteili, kas man ļoti garšoja. Kādu rītu, malkodams savu brokastu kokteili, aizrijos ar kaut ko cietu. Izklepoju ārā pamatīgu skabargu, faktiski - koka skaidu. Sākumā nesapratu, kā tāds koka gabals varēja gadīties manā kokteilī, tad uz skapīša ieraudzīju koka karoti. Droši vien blendera zobiņi bija atšķēluši gabalu no tās. Parādīju skaidu sievai. Viņa tikai paraustīja plecus un neko neteica.

Pec tam uz darbu braucām klusēdami. Un es visu ceļu domāju, cik maz gan sievai es patiesībā interesēju."

8:23pm: Nodevēja
J: Tu esi jau atgriezusies tādā kreptīgā darba režīmā pēc Taizemes?

A: Šodien šķiet, ka jā.

J: Tāda nodevēja!

4:08pm: Vēlmes
Pagājušajā ieraksta komentāros Dž. mani apskauda par to, ka šos piespiedu izolācijas apstākļus varu aizvadīt kopā ar dzīvesbiedru. Šodien, nākot mājās no M., satiku uz ielas draudzeni, kura pastaigājās ar bērnu ratos. "Mēs ar vīru šobrīd visu laiku strīdamies. Kā es apskaužu cilvēkus, kuri dzīvo vieni!" viņa teica.

7:28pm: Covid-19
Praktiski visu laiku pavadu, lasot jaunākās ziņas par Covid-19. It kā domāju, ka ļauties šāda veida panikai ir man neraksturīgi, bet tajā pašā laikā - es taču nekad iepriekš dzīvē šādu situāciju neesmu piedzīvojusi. Katra nākamā diena padara par realitāti iepriekš šķietami neticamas lietas. Vēl aizvakar likās pavisam pieņemami atrasties bārā un plānot maza formāta pasākumus nākamajai nedēļai. Šodien jau vairs nešķiet droši iet uz sporta klubu. Varbūt rīt es jau attapšos uz ielas, apkrāvusies ar tualetes papīra ruļļiem? Vislabprātāk man laikam tagad gribētos staigāt uz riņķi un bubināt pie sevis kaut kādas nesaprotamas mantras.

4:57pm: Helikopters
Vakar jutos kā izredzētā, jo man bija iespēja apmeklēt "Balto helikopteru". Es saprotu, ka šo izrādi var raksturot ar vārdiem "neparasts smalkums" vai "cilvēka dievišķā apjausma sevī un ārpus sevis" un tā tālāk, bet man lielākoties bija garlaicīgi. Traucēja arī austiņas. J. man bija iestāstījis (un pats tam svēti ticēja), ka Barišņikovs izrādē runāšot latviski. Vispār citiem laikam arī traucēja, jo neviļus saskaitīju, ka izrādes laikā austiņas ar blīkšķi gāzās zemē 10 reizes. Šķita, ka aktieriem arī tur nebija daudz, ko darīt - 2.5 stundu intelektuālu sarunu, kurām pa vidu Barišņikovs pāris reižu daudznozīmīgi uzdejo. Vietām gan ieskanējās šis tas asprātīgs, ironijas tur arī it kā netrūka. Ļoti patika epizode par pasaulē mazāko Bībelīti, tā gan bija mīļa.

Un kāpēc izrādes nosaukums ir "Baltais helikopters"? To es arī īsti nesapratu. Cerēju atbildi uz šo jautājumu atrast recenzijās, bet tās diemžēl arī bija garlaicīgas.

9:17am: Viļņa vai Tallina?
Gribas mammai uzdāvināt mazu ceļojumu (kopā ar mani). Nekas labāks par Viļņu vai Tallinu nenāk prātā. Viļņā es jau biju, tur man patika. Bet varbūt ir pienācis laiks dot iespēju Tallinai? Kā jūs domājat? Ko iesakat apmeklēt Tallinā?

12:37pm: Raiņa jaunais gads
“Naktī mēs uz Olgas pamudinājumu dedzinām papīrus un no ēnas pareģojam. Man spārni, aeroplāns, liels krēsls, būšot prezidents. Iniņai bruņu cepure kā Atēnai. Olgai cūka. (..)”

9:06pm: Jauna profesija
Ja nu kas, esmu tagad pilnībā konvertējusies futbolā. Gribētu mentoru, kas man iemāca visas shēmas uz laukuma, taktikas, dažādu pozīciju spēlētāju uzdevumus. Tad man plānā nākamais mērķis - sākšu karjeru futbola komentēšanā. Mana niša būs "futbola baumas". Paralēli spēles analīzei stāstīšu, kurš ar kuru tagad kopā, kad redzēts piedzēries un kādu māju nopircis. Labi, par mājām es nestāstīšu, tas man tā, ne pārāk interesē. Vienīgi, ja tas būs tiešām interesants pirkums - piemēram, gredzens, kas ir viscaur no dimanta, kā mūsu jaunajam trenerim.

10:21am: Eksperiments
Ik pa laikam veicu eksperimentu - kad cilvēki man jautā, cik ir vai būs jāmaksā par kādu darbu, es pasaku summu salīdzinoši nelielā amplitūdā. Piemēram, nupat vienai privātpersonai, kura bija priecīga par paveikto un kurai jau tā izdarīju visu krietni lētāk nekā darītu nopietnākam uzņēmumam, kā samaksu par darbu nosaucu 60 - 70 eiro. Šī privātpersona atbildēja, ka sirds viņai sakot, ka 60 eiro būs godīga samaksa. Eksperimenta pagaidu rezultāti liecina, ka lielākoties cilvēki izvēlēsies maksāt mazāko summu, pat ja ar visu būs apmierināti.

10:12am: Montija Holla problēma
Es nekādi nespēju saprast "Montija Holla problēmu" (tālāk citēts no Vikipēdijas):

"Montija Holla problēma (angļu: Monty Hall problem) ir varbūtības uzdevums, kurš radās amerikāņu televīzijas spēlē "Let's Make a Deal". Problēmas nosaukums ir cēlies no šova vadītāja Montija Holla vārda. Šo problēmu mēdz saukt arī par Montija Holla paradoksu.

Īsumā Montija Holla problēmu var izklāstīt šādi: spēlētājam tiek piedāvātas trīs durvis, bet tikai aiz vienām durvīm ir paslēpta automašīna. Spēlētājam tiek dota izvēle, kuras durvis viņš vēlas atvērt. Tātad viņam ir 33% varbūtība, ka aiz viņa izvēlētajām durvīm būs mašīna. Atlikušajām divām durvīm ir atlikušie 66%. Pēc tam spēles vadītājs atver vienas no neizvēlētajām durvīm, aiz kuras nav automašīna, un piedāvā spēlētājam vēlreiz izvēlēties. Spēlētājs var palikt pie savas izvēles vai arī mainīt to un izvēlēties otras durvis, kuras vadītājs neatvēra. Teorētiski spēlētājam vajadzētu mainīt savu izvēli, jo iepriekš izvēlētajām durvīm varbūtība bija 33%, bet tagad otrām durvīm vienām pašām ir tie 66%, kas iepriekš bija sadalītas pa divām durvīm."

Mēs vakar izmēģinājām šo darbībā ar glāzēm. Pirmajā variantā es visu laiku paliku pie savas pirmās izvēles un "balvu" ieguvu 3 reizēs no 10. Otrajā reizē es vienmēr, redzot, kurā no glāzēm balvas nav, mainīju savu izvēli uz otru glāzi un "balvu" ieguvu 7 reizēs no 10. Mani tas mulsina.

10:00am: Top Club
Piektdien otro reizi dzīvē biju "Top Club". Gandrīz uzreiz pazaudēju draudzenes, un kāds pāris (vismaz ārējās dzimumpiederības pazīmes lika domāt, ka viņi ir džeks un meitene) mani uzaicināja uz smēķētavu. Abi sāka jautāt, vai nodarbojos ar kaut ko radošu, un ātri vien piedāvāja seksu trijatā. Aleponijā šādi piedāvājumi negadās bieži (manā gadījumā nav gadījušies nekad), tāpēc ir skaidrs, par ko jāmaksā tā ieejas maksa (kuru mums izdevās nokaulēt no 10 uz 5 eur).

10:04am: Here you are
Skolotājas atsauksme pēc mūsu "Skolas somas" gleznu ludziņas. Bija tik laba, ka nespēju nepārpublicēt šeit (visdrīzāk autore ir viena no divām skolotājām, kura, pametot zāli izrādes vidū, vairākkārt neticami neveikli nogāzās):

"Labdien! Pieņemu, ka izrādes veidotāju acīs izskatīšos pēc Anitas Sondores, kura pret jauno talantu pašizpausmes kvalitātēm ir "palikusi akla un kurla", tāpēc, protams, būtu ļoti interesanti noskaidrot, kas Jums pašiem šajā uzvedumā patika. Kamēr man nav tādas iespējas, dalīšos savā redzējumā.

Es godīgi centos atrast kaut ko, kas man visā tajā liktos kaut nedaudz simpātisks. Tomēr, vai man patīk vīrieši panēsātās treniņbiksēs? Nē. (Pat tad, kad laukos ciema traktorists Jānis tādās atnāk pasērst, gribas pajautāt, vai viņam tiešām krājumos nav nevienu džinsu.) Vai man patīk no galvas iemācīti uzziņu literatūras teksti? Atkal nē, pat skolēnu izpildījumā es tam saskatu minimālu pievienoto vērtību. Vai man patīk, ka sievietes ik pa laikam histēriski iekliedzas. Joprojām - nē. Vai man patīk kauna sajūta, kad negribas skatīties uz to, kas notiek uz skatuves, jo tas izraisa tikai vienu vienīgu vēlēšanos - pēc iespējas ātrāk pamest notikuma vietu? Pasarg die's! Vai man patīk, ka mani un manus skolēnus uzskata par aprobežotiem stulbeņiem, kas nesaprot neko, kas sniedzas augstāk par nabaga Kiviču Andra dzīves izpratni un kuri nav spējīgi uztver mākslu kā tādu bez tās novilkšanas līdz primitīvam sadzīves līmenim? Nē, tāpēc es skolēnus mācu mākslas darbu nevis iestūķēt savā pagaidām vēl diezgan šaurajā uztveres rāmīti, bet izmantot kā instrumentu, lai apziņu paplašinātu, paskatītos uz pasauli no kāda cita skatu punkta, ieraudzītu to autora acīm un tādā veidā attīstītu emocionālo inteliģenci. (Gara acīm redzu Vasiļevska, Miesnieka, Pauļukas apjukušos un neizpratnes pilnos skatienus, ja viņiem būtu tas gods uzzināt, ko viņu darbos ir ieraudzījuši izrādes veidotāji.)

Pēc visa teiktā jāizdara godīgs secinājums: nepatika nekas, skatīties bija garlaicīgi un grūti. Un vēl - biju pamatīgi izbrīnīta, noskaidrojot, ka autori nav dziļi amatieri, kuri "Skolas somā"ir ieraudzījuši vieglu iespēju nopelnīt.

Dzīves pieredzes rezultātā jau sen esmu nonākusi pie atziņas, ka nav nekādas vajadzības uzbāzties citiem ar savu viedokli. Arī šoreiz būtu to paturējusi pie sevis, bet ja jau Jūs paši palūdzāt, tad - kā saka angļi, here you are. Ar cieņu, XXX".