Labvakar svētkos! Vai Jums nebūtu zajebal gulēt ēnā? Sandrai Mētrai apnicis salt Kolātes un Konstes panākumu Nāves ēnā, tāpēc Sandrai dota iespēja vienoties kopīgā texxxtā ar EK. Iespējams, būtu bijis labāk, ja mēs vienotos kopīgā dziesmā un kandidētu uz Eiroparlamentu Malmē. Piebildīsim, ka konkursa laikā atklājām, ka mūsu korķviļķis ir piedalījies konkursā „Pasaules lielākais sūds”, tāpēc piedodiet, ja laiku pa laikam būsim pārāk šerpas vai sausā.

X-Fucktor 2009 Ventspilī, Nāves vārtos atklāj kokle, palagu paltraks un makbuks, un ir nolemts iet uz visu vai neko. Pagaidām mūsu korķviļķis sola mums neko. Tāpat kā Raimonda Vazdika ar savu moci.

Pirmā dziedātāja ir Velvet Underground druška Nico. Lū Rīdu patriekusi nafigās, un tāpēc dzied dziesmu „One”. Kopā ar viņu uz skatuves ir tikai džeki, kas dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, un tumbas, kas impersonē skaļumu. Dzied svešvalodā. Laikam zviedru. Tere, Nico, tere tere!

Niko uz pēdām min Dāvids Kalandija un Ināra ar dziesmu „Fools in Love”. Loģiski, ka fools. Dāvids staigā uz rokām, kaujas un gan jau arī dzer šnabi. Sambo, džudo, karatē, Dāvids lido miskastē! Ināra ir baikere, tāpēc simboliski tur rokās savu riepu. Nenoliedzami internacionāls priekšnesums, jo Kalandija ir gruzīnu uzvārds, bet plaģiē pirms pāris gadiem uzvarējušo Azerbaidžānu. Vispār būtu taču labāk braukuši atpakaļ uz saviem Urāliem. Vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu! Nedrīkstam nepieminēt piedejotājas apenes. Kad parādījās tās, iespiedzās ne tikai viņa pati, bet arī mēs un fanu pūlis. Iespējams, ka spiedza arī Edmunds Sprūdžs. Vai viņi iet uz visu vai neko? Domājam, ka uz visu, jo kuram katram mikrofonā nav iestrādāts fēns. Wash and go!

Trešā sevi piesaka Stafecka, kas jūtas kā smilšu grauds, bet dzied gan tik melodiski kā Daft Punk dziesmā „Steam Machine”. Tērps nav visskaistākais, bet tas nekas – vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu!

Vakara vadītājs Mārčukiņš Meieriņš piedalīšoties snovborda čempionātā. Kaut arī pats uzstāj, ka Eirovīziju nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu konkursu, tomēr pats gan šo to jau ir sajaucis. Laiku pa laikam tās špidrilkas lien ar viņu nosūkties, bet Mārčukiņš atmet ar roku un piesaka nākamo brigādi.

Vai zinājāt, kas ir PeR? Tas taču Pērkons jaunībā! Kulakovs tikai mēmi berzē rokas un tūliņ liks vaļā. Izskatās, ka Bartašēvics gan ir pālī, jo visu laiku tirinās un meklē sevi, bet tā arī neatrod. 10 no 10, vārdusakot. Piekrītam Meieram, ka viss ir lieliski. Meiers tikmēr piekrīt Godmanim un labākajās „Sakņu” tradīcijās tulko visu dziesmu nosaukumus.

Pieneņu vīns dzied par money money money. Ko tur noliegt – tas aizkustina visus! Tas ir hardrock. Grūts roks. Mazliet atsit Puddle of Mud.

Atvainojiet, ka iepriekšējā rindkopa bija tik īsa. Mazliet kopējam Sančo Veinbergu.

Marta Ritova uzstājas ar neparastu dziesmu „Es esmu, kas es esmu”. Kas viņa ir? Poliglote! Marta prot latviešu un krievu valodu. Tu-tū jau svilpj vilcieniņš. Marčons klavieres klimperē kā pats Vestards Šimkus. Ja viņam būtu divi pirksti. Kāju. Kamēr Marta tut-tūf uz Krieviju, tikmēr vakara vadītāji sāk moralizēt, kam un kādas īsziņas mums rakstīt. Neviens mums nemācīs ne to, kādā oktāvā dziedāt „Pūt, vējiņi”, ne to, kādas īsenes rakstīt, tāpēc Meiers no mums saņem šādu īsziņu: „Chau, kakjiit! Jaauzvar ir Peerkonam ar saldo trompeti. Nauda buus veelaak. Buchas, Sandra Meetra un Eliina Kolaate no saulainaas subekvatoriaales.”

Septītā dziesma ir par to, ka mūzika dziedē visas rētas. Tā ir - kad EK pārsita zodu pret vannas malu, viņa to kremēja ar Maikla Džeksona „Beat it”. 21.gadsimta Endzelīns Liene Candy lielās, ka dabūjusi pirmo un otro vietu dažādos konkursos. Mums riktīgi skauž, jo EK un SM dažādos konkursos augstāk par trešo vietu lielākoties nav tikušas. Liene mazliet atsit Olgu Rajecku. Nav jau brīnums – Rajecka čigānu valodā nozīmē konfekte. Nav arī brīnums, ka tā dzeltenā kleita ir nopizdjīta. Mums nav jāvērtē – tas ir lieliski!

Tad Samanta Tīna Tērnere dzied par to, ka viņai vajag varoni, nevis parastu džeku, pirms tam piebilsot, ka viņu iepriecina kurpju un alkohola iegāde. Samanta precizē, ka viņas varonim vajadzētu būt kardiologam, who can open her heart. Viņa dzied par mūžīgo mīlestību. Diemžēl tā nevienu neinteresē, un par to vajadzētu tiesāt.

Reklāmes pauzē tiek piedāvātas dažnedažādas nervu zāles.

Ieva Sutukova uzstājas ar aukstu (brr) sirdi un labu balsi. Ideāla balss rūķa lomai. No sākuma mums šķiet, ka viņa kopē „Es no vilka nebaidos”, bet tad atčoknāmies, ka tas ir viens pret viens nospiests no dziesmas „It sucks to be me”, kas izskanējusi izrādē „Avenue Q”, ko EK savulaik noskatījusies kopā ar Tomu Grēviņu. Grēvušk, sveiciens dzimšanas dienā!

Grupa „Headline” zina, kas patīk cilvēkiem – viņu dziesmu sauc Love (Loove pa čigāniski ir nauda). Solists ir iesēdies ceļos labākajās Ivo Fomina tradīcijās. Tā ir nepārprotama naudas poza. Cik tad Fominam naudas? Simt punktu, ka vairāk nekā Kleinam. Vilciens uz Maskavu jau nokomplektēts. Čuku, čuku, čuku-tūū!

Sabīne Berezina (Bērziņa pa krieviski) aicina pagriezt pasauli. No Radio Naba priekšnieka amata atlaists Madars Štramdieris, un tā vietā pieņemta Sabīne. Šī beibe nodanco neparastu deju ar spēcīgu solfedžo izgājienu. Atsit Argentīnas tango vienatnē un Fa minorā. Mārtiņa vērtējums: „Cik skaisti.” Gribam viņu apskaut.

Atkal uz skatuves plaukstas berzē Pērkons, kas interesējas, vai te kāds ir. Loģiski, ka ir! Redzējām pat dažus purnus ar Lienes Candy kreklu. Ralfs Eilands šos ļaudis apskauž, jo pašam krekla nav. Lukni zēni! Jau otro gadu pēc kārtas fano par Scissor Sisters.

Beigās diemžēl atklājam, ka Mārtiņš Meiers ir komercionalizējies un ‘nauda veelaak’ viņam neder, jo saldā trompete pakāš. Kas tad īsti uzvarēja? Konkursā „pasaules lielākais sūds” uzvarēja mūsu korķviļķis. Vilciens ir aizgājis :’(

Imants “nav ko darīt, iztulkošu Korānu” Kalniņš uzraksta vēstuli visiem latviešiem. Uz to publiski reaģē Ivars “saprāta balss” Ījabs, Aivars “pēdiņas” Ozoliņš un Didzis “alus, alus, alus” Melbiksis. AK un SM rezumēs visu minēto kungu pārdomas šai sakarā.

Imants Kalniņš nolemj iemēģināt roku publiskajā runā un sacer atklātu vēstuli (tas nozīmē, ka to publicē presē, šai konkrētajā gadījumā – avīzē “Neatkarīgā Rīta Atmoda”). Tās vēstījums ir poēzijas paraugstunda – teiksmains, gruzīgs un liegu ablomu izraisošs, nevis kaut kāds smeldzīgs „Dūdieviņš”, kā pavadījumā salīt pie Cēsu estrādes.

Atkāpe no texxxta – latviešu valodas skolotāja AK vienmēr, kad viņa domrakstā pieminēju vietniekvārdu „mēs”, teica: „Kas esam tie „mēs”? Komunisti?”. Tāpēc uzreiz paskaidrosim, ka šoreiz visi „mēs” atkarībā no konteksta apzīmēs „latviešu tautu” vai arī AK un SM.

Vēstules sākumā Imants min, ka kāds nezināms ļaundaris ir sagriezis latviešu ceļa rādītājus, lai gan pats vēl pirms daudziem gadiem bija pārliecināts, ka vienīgais virziens, kur jāskatās tautai, ir uz piena ceļu virs galvas vai arī jāpaprasa gulbītim (nejaukt ar Māri Gaili). Taču tagad situācija ir mainījusies, un, lai gan noorientēties metaforu pārsātinātajā tekstā (turklāt bez ceļa rādītājiem) ir grūti, mums iznāca šāds rezumē – mēs (tauta) esam aitu bars, kuru pa ātrgaitas šoseju dzen uz mauriņu ar citronkokiem, taču beigās tas izrādās purvs ar brūnganu žļurgu, kuram apkārt ir federatīvs aploks. Šķiet, ka pats Imants gan ir bijis viens no lielākajiem auniem šo aitiņu barā, jo uzskatījis, ka pievienošanās SAVIENĪBAI sniegs nereālāko suverenitāti. Tas ir tikpat absurdi, kā uzskatīt, ka patiesi brīvs no pasaulē valdošā materiālisma kulta jutīsies bez naudas kontā vai arī patiesu neatkarību no vecākiem iegūsi apprecoties.

Imants arī savulaik noskatījies izrādi „Vadonis”, tāpēc uzskata, ka nacionālo eposu „Lāčplēsis” būtu jāpārsauc Kārļa Ulmaņa vārdā, jo, pirmkārt, tā tiktu izrādīts pienācīgais gods, otrkārt, tad divdomīgais nosaukums vairs neaizvainotu viņa mīļāko rakstnieku Vili Lāci. Tālāk Imants piever acis un (jūtas) atkal kā toreiz – PSRS – , kad tēvišķais dzelzs priekškars kā ložu necauršaujams baldahīns aizsargāja mūsu tautas garīgo šūpuli (mēģinām pārspēt komponistu metaforu ekvilibristikā) pret Rietumu asiņaino moskītu uzlidojumiem. Taču tagad mēs (tauta) izliekamies neredzam savas šaušalīgās pumpas un tikai pērkam Eiropas Savienības ražotos mākslīgā iedeguma krēmiņus, lai pilnvērtīga un skaista būtu nevis mūsu nākotne, bet gan mēs paši. Beigās Imants parāda, ka viņam tiešām nav pilns rublis (ne eiro), jo apgalvo, ka tuvākie līdzgaitnieki Latvijai turpmākajā futūristiskajā virzībā varētu būt cienījamie valstsvīri Vladimirs „Pussy riot” Putins un Aleksandrs „Saša Barons Koens” Lukašenko, taču pēc tam uzsver, ka vēlas brīvību savus suverenitātes ierobežojumus apstrīdēt Satversmes tiesā. Domāju, ka uz šo Imanta izteikumu reaģēsim kā lielākā daļa Latvijas inteliģences – ar klusuma brīdi. Turklāt atgādināsim, ka šo visu neizpratnes pilno vēstuli ir rakstījis cilvēks, kurš pats daudzus gadus ir bijis Saeimas deputāts un tātad daudz tuvāk iespējai kaut ko mainīt nekā lielākā daļa no mums – AK un SM.

Pirmais, atskaitot Tvitera bruņiniekus, visredzamāk reaģē Ījabs Satoros. Savu reakciju viņš tieši arī sāk ar pārmetumu par reakciju trūkumu. Te it kā varētu drusku runāt pretī – vai tad tieši nav zajebis, ka visādi pekstiņi vairs necenšas reaģēt uz katru absurdu, tādejādi sviestu padarot par lielu notikumu? Kūtrums nemaz nav tik slikts. Ja tas pats Kalniņš būtu bijis kaut nedaudz kūtrāks, nebūtu tik daudz izblamējies. Bet vispār, sacīsim godīgi, tas Ījaba komentārs ir diezgan garlaicīgs, jo kopumā jau tāds normāls. Ja viņš izrādītu interesi ņemt dalību Textos, mēs droši vien pat piekristu, jo kvalitatīva garlaicība – tas ir jaunais forši!

Daudz vairāk sarosīties liek Aivara Ozoliņa komentārs IRočkā, jo tie nekad vispār pasaulē nav garlaicīgi. Kāds ir Aivara noslēpums? Droši vien tāds pats kā Sudoku spēles noslēpums. Katrā ziņā, pat ja Ozo apskatītā tēma īpaši neinteresē, mūs vienmēr ļoti interesē saskaitīt, cik reizes rakstā viņš atkal būs lietojis “pēdiņas” (23 reizes rakstā par Imanta vēstuli). Aivaram arī drusku besī Inguna “nelien manā Bībelē” Sudraba, tāpēc viņš izmanto izdevību arī tai pie reizes kaut ko iedzelt par viņas putiniskajiem vijeboniem brīvajā laikā. Salīdzinot ar Ivaru, Aivars atstāj tādu emocionālāku iespaidu. Var just, ka viņš patiešām Imanta vēstulē nemēģina un arī neaicina citus saskatīt ko tādu, par ko būtu vērts padomāt. Viņam besī tā Imanta vēstule, un viņš par to pārāk nekaunās. Vai Aivaram būtu vieta Textos? Jāšaubās. It kā jau gana ņirdzīgs džeks, tomēr priekš Textiem tāds pārāk drusku cimperlīgs. Aivar, piedod. (Daudz laimes vārdenē, starp citu!)

Dienā kaut ko banālu un mīļu tikmēr ir iemočījis Didzis Melbiksis. Viņa antipātijas pret Imanta vēstuli ir saprotamas, jo viņš sevi asociē ar demokrātijas šakāli, kuram vēstulē uzbrūk Imants. Tas, protams, ir kompliments Imanta metaforiskajam rokrakstam, jo kurš katrs jau nespēj rakstīt tā, lai ar viņa rakstīto kāds arī patiešām identificētos. Tas savukārt mums ir palīdzējis vismaz kaut ko noskaidrot – rakstīt Imants māk un vienalga, vai tās būtu notis, vai stulbi burtiņi. Raksta gaitā Didzis jau sāk jūtami iekarst, tādejādi radot grūti apvaldāmu vēlmi viņu turpmāk uzrunāt par Drudzi. Kopumā viņa raksts ir tiešām mīļš, jo ieturēts labākajās skolas sacerējuma tradīcijās. Kaut ko drusku pacitē, kaut ko pafantazē, tad kaut kur drusciņ kulminē sāpju un netaisnības agonijā, bet nobeigumā jau atkal nomierinās un visu nobeidz ar kādu retorisku prikoliņu. Vai ar to pietiek, lai tiktu “Textos”? It kā jā, tomēr mums nepieciešams novērot dinamikā. Piekāp pēc kāda gadiņa!

Vārdusakot, par Imanta vēstuli patiesā sajūsmā droši vien ir tikai Nils, kamēr visādi apskatnieki, mūs pašus tajā šnitē ieskaitot, tomēr ir centušies darīt vienu un to pašu – pēc iespējas politkorektāk pateikt, ka Imants vēstule nav Satversmes kodolā ierāmējams šedevrs. Galu galā varbūt ir cerība, ka nenoliedzami brīnišķīgais komponists vienkārši ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka viņu pašu ir piemeklējis ilgstošs radošais panīkums, un tāpēc pats līdz galam pats nav sapratis, ko uzrakstījis. Tāpēc arī viņu mēs izvēlamies texxxtu kolektīvā neuzņemt un saglabāt iepriekšējā kolektīva suverenitāti.

Labdien. Gads ir iesācies krāšņi. Tik krāšņi, ka teju nav iespējams komentēt visu, kas šobrīd notiek. Efektivitātes nolūkos šis Texts būs kā šampūns un kondicionieris - divi vienā. To sastādīs divas daļas par šobrīd Latvijā svarīgākajām kundzēm un viņu vijeboniem.


1. daļa
“Žanetas Jaunzemes-Grendes ceļojums uz Austrāliju.”

http://www.youtube.com/watch?v=KE_hDWMftgc

2. daļa
“Kas kontrolē valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas sirdi?”

Paruna vēstī, ka labāko jāpataupa beigām. Ingunai Sudrabai divreiz nav jāsaka (jāprasa gan), un viņa točno visu labāko ir pietaupījusi sava sroka beigām. Janvārī Inguna izbeigs būt valsts kontroliere, tāpēc arī pēdējais brīdis mums visiem tagad saprast, kas tad īsti bija tā brička, kas pēdējos astoņus gadus kontrolēja valsti. Smukais Kārlis kopā ar draugiem Ģedertu un Kristīni aprunājās ar Ingunu ceturtdien LR raidījumā “Krustpunktā” (links). Tā kā neklausījos tiešraidi, bet gan ierakstu, varēju īpaši rūpīgi tam sagatavoties. Uzvilku halātu, ielēju sev šokolādes vīnu (salds draņķis, bet dāvinātam zirgam jau zobos neskatās), atvēru Windows Media Player. Ieraksts sākumā ir reklāma, kas sākas ar vārdiem “Žūpības apkarošanas fonds iesaka…” Saprotu, ka sekos sviests, un nojauta mani diez ko nepieviļ.

Lai arī Kārlis ar kolēģīšiem uzdod it kā parastus jautājumus, es sāku baiļoties, ka visai drīz iemigšu, jo sarunas pirmā puse paiet Ingunas vāvuļošanā par to, kā viņa neko nezina un kā viņa par neko nav domājusi, un kā viņai visam vajag redzēt tāmes, lai par jebko paustu savu verdiktu. It kā varētu spriest, ka Inguna ir rados aitām, tomēr ņemšu no viņas piemēru un nesteigšos ar pārgalvīgiem spriedumiem, pirms būšu redzējusi viņas DNS. Nēnu, kaut kādas emocionālas nokrāsas jau, protams, viņa noprast liek. Lielākoties tās ir šādas – viss ir hujova, uz visu vajag skatīties kompleksi, visu vajag reformēt, bet es nekad neesmu domājusi, kā tieši, taču iesākumā noteikti vajadzētu sastādīt tāmi. Šādu viedokli viņa pārstāv gan jautājumos par tām paceltajām algām, gan par Žanetas izbraucienu, gan arī par Dienvidu tiltu. Vārdusakot, tas ir tik garlaicīgi, ka es tūlīt aizmigšu, ja tūliņ pat nepabeigšu šo teikumu.

Mazliet jautrāk sāk kļūt brīdī, kad LR sāk Ingunu tincināt par nākamo ieņemamo amatu. Viņa, protams, laužas kā celka un neko konkrēti neatbild, jo – būs šokējoši – viņa par to nav domājusi. Ap šo mirkli sāku atsaukt savu izvirzīto aksiomu par radniecību ar aitām, jo tik stulbs taču nevar būt neviens cilvēks. Sāku likt stafkas uz to, ka Inguna ir visgudrākā, tikai nevaru vēl saprast, kāpēc. Nu, tas ir skaidrs, ka viņa drusku uzspēlē to savu aitiskumu, bet kāpēc, kas aiz tā stāv? Droši vien kāds pimpis, kas tad cits.

Beidzot sākas tas, kāpēc vispār bija vērts pievērsties šai intervijai. Jautāta par eiro ieviešanu, Inguna paziņo, ka jau no laika gala nav bijusi sajūsmā par iestāšanos eirozonā. Ja šobrīd notiktu balsošana, Inguna balsotu ‘pret’ eiro ieviešanu, jo valūta determinē neatkarību un brīvību, un asinsriti. Ģederts min, ka asinsrite arī varot ciest – gluži kā pavisam nesen vēl. Inguna uzstāj, ka ir divi varianti – var ciest un var pakļauties globāliem procesiem. Žurnālisti ahuyelled: “Bet Ingun, kā lai mēs, maza valsts, varētu nepakļauties globāliem procesiem? Un arī tas, ka blakus lielā Krievzeme, you know…” Uz to Inguna asi atcērt, ka nevajag būt bailīgiem lohiem, jo baidās tikai mazas dvēseles. Inguna retoriski jautā: “Kāpēc uzreiz baidīt, kāpēc draudēt, kāpēc neprotam pastāvēt par sevi?” Es, Ingun, nezinu, neesmu par to domājusi. Ja tā uz sitiena man nāktos atbildēt, mans šokolādes vīns visticamāk sacītu: “Ē, nu moška tāpēc, ka mums nav kodolieroču, piemēram, kuriem piemīt tendence implicēt lielvalstu cieņu.”

Šis viss man ir jau tiktāl uzmundrinājis, ka esmu nolēmusi atvērt Vikipēdiju. Pirmkārt, pamanu, ka Inguna esot arī ekonomiste. Šai sakarā man viņai būtu jautājums, bet droši drīkst atbildēt arī citi. Latvijas lats taču ir piesaistīts eiro. Līdz ar to, vai tad tā racionāli tomēr tā neatkarība nav tāda drusku butaforiska? Nu, ja reiz tas tāpat ir piesaistīts eiro. Šo neauglīgo pārdomu rezultātā nonāku, loģiski, līdz abortu jautājumam un uzzinu, ka Inguna pievienojusies arī pretabortu manifestācijai “Par tautas dzīvību”. Tas vienkārši izskatās pēc trolololol, tāpēc nolemju tālāk neiedziļināties. Torčījot pa internetiem nonāku arī pie vēl kādas Ingunas pērles “IR”ā:

Jūs piederat kādai konkrētai draudzei, kādai baznīcai?
Nu jā, es ticu Dievam. Es ticu Dievam.

Bet vai piederat pie kādas konkrētas konfesijas?
Jā.

Kuras?
Pareizticīgās.

Tas jums ir no ģimenes, vai jūs esat pārgājusi pareizticībā?
Es nekur neesmu pārgājusi, es to esmu pieņēmusi.

Tas nav sabiedrībā zināms. Vai tas noticis nesen?
Es domāju, ka ar to pietiks.

Piekritīsiet taču, ka izklausās drusku sašūmējusies. Turpinu lasīt interviju, bet, es jums teikšu godīgi, ka vairs nezinu, kā ir patiesībā un kas ir tikai konspirāciju teorijas. Ap šo brīdi visa šī informācijas gūzma un tas pretīgais vīns man jau ir sagriezis galvu tik tālu, ka visur rādās tikai viens:

Tā kā ātriem rikšiem tuvojas tas laiks, kurā jāsāk nezināt, kur svinēt Jauno gadu, Texxxtu matriarhālā kolēģija pēkšņi attapusies turpat, kur šobrīd atrodas jebkurš sevi cienošs medijs – šokā un migrēnā no aizvadītā gada atskaitēm. 2012. gada spilgtākos momentus uzticēts protokolēt Sandrai Mētrai un Elīnai Kolātei. Jācer gan, ka mums izdosies ne tikai protokolēt, bet arī publicēt, līdz ar to, ja nu gadījumā šis ieraksts nekad nenokļūst internetā, ņemiet vērā, ka vārds ‘publicēt’ ir cēlies no angļu vārda ‘pub’ (krodziņš – angļu val.).

Pērn – gluži tāpat kā visus citus gadus, neatkarīgi no radošā sastāvā – esam dzēruši vairāk, nekā rakstījuši. Kopumā pēdējo 11 mēnešu laikā tapuši 43 Texti. Decembri, kā jau jebkura sevi cienoša organizācija, vienkārši nodzērām ar Santa Klausu. Sorry. Lai vai kā, ceram, ka to mums piedosiet. Labi, pietiks dirst, šeit, lūk, beidzot tas solītais atskats.

Gada kauja
2012. gadā Latvijā neskaitāmas reizes tika iestudēts Pumpura eposs „Lāķplēsis”, kurā galvenais, kā zināms, bija uzdzīve ar nepilngadīgām raganām un cīņa starp labo un ļauno. Tā Burtnieku pilī mahājās Sprūdžs ar Lemberga ņirdzīgo hūti, „Neiznīcināmajos 2” Silvestrs Stalone nogrieza Žanna Kloda Van Dammes galvu, Raivis Dzintars mēģināja ierādīt īsto vietu sēmuškām no filmas „Kolka Cool”. Arī Edvards Ratnieks un Armands Leimanis drusku pavicinājās ar lineāliem, kad Ķīlonkulis uzsāka savu brīnišķīgo trollēšanas kampaņu, bet visiespaidīgākais, mūsuprāt, tomēr bija boksa mačs starp Edgaru Bilboa Raginski un Jurģi Liepnieku, jo, Jurģa priekšzobi dabūja lidot, kaut arī mahačs beigās nemaz ar nenotika. Edgars – visstiprākais!

Gada akcija
Pūķa gadā Ugandas miera cienītāji šokēja pasauli ar ziņu, ka Josifam Konijam patīk izvarot un nogalināt, kas nozīmē, ka viņam, kā jau filmās pienākas, jāsēž cietumā (© Sprūdžs). Tā kā Konijs pat nejēdza atbraukt uz Pozitivusu, tad secinām, ka akcija „Kony 2012” vainagojusies panākumiem un tas trakais nigers sēž ķurķī kopā Breivīku un pieprasa, lai viņam iedod labāku sviestu, ar ko apsmērēt savu kungu maizi. Ne tik veiksmīgi kā Ugandas trakie pārmaiņas mēģināja veikt arī Jānis Lindermans ar savu valodas referendumu. Kaut arī „Nekā personīga” viņu nosauca par 21.gadsimta Hitleru, tomēr „Gada akcijas” kauss Jankam iet gar degunu pavisam vienkārša iemesla dēļ – viņš feiloja. „Valsts – tie esam mēs paši,” sacīja treneris Baumanis „Sapņu komandā 1935” – tas nozīmē, ka mums pašiem ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad Žanete Jaunzeme Grende sarīkos nākamo cirku. Tāpēc patiesībā „Gada akcijas” rīkotāji esam mēs paši – ar necerētu veiksmi (11,68 Ls un vairāki uzsaukti dzērieni) beidzās ziedojumu vākšana EK un AK iedzeršanai, bet pāri visam ir Jūsu dalība mūsu konkursā "Pļēgurs 2012". Solāmies arī Čūskas gadā godināt labākos dzērājus.

Gada filma
Star War Horse (Kara Zirgs) bija filma par to, kā lietas nostājas pretēji dabas likumiem – tam zirgam vienā laidā smaidīja cūkas laime. Krēslā gan viss normāli – tur vampīru mentene grib pieklopēt mazu bērnu. Pirms desmit gadiem grupa „Oceanfall” dziedāja, ka saule nenoriet, bet izrādās, ka Kazāks ir sadirsis – saule ir norietējusi un krēsla likumsakarīgi ir beigusies. EK arī atklājusi, ka varoņfilmas „Expandables” nosaukums radies „Rembo” sāgā astoņdesmitajos:

Beibe: That why they pick you? Because you like to fight?
Rembo: Nah... I'm expendable.
Beibe: Expendable... What mean expendable?
Rembo: It's like... someone... invites you to a party, and you don't show up; doesn't really matter.
(Tulkojums sadarbībā ar Google translate:
Beibe: Tieši tāpēc viņi atbrauc? Jo jums patīk cīnīties?
Rambo: Nah ... Es esmu vienreizēja.
Beibe: Vienreizēja ... Kas nozīmē vienreizlietojamiem?
Rambo: Tas ir tāpat ... kāds ... aicina jūs uz ballīti, un jums nav redzamas; nav īsti jautājumu.)

Taču visvairāk mūs iepriecinājusi iespēja pieskarties aisbergam, dārgiem dzērieniem luksusa restorānā un Keitas Vinsletas krūtīm „Titānika” 3D versijā, lai gan viņi nogrieza filmas beigas. Maukas (© Kārlis Streips)

Gada āksts
Šī, iespējams, ir viena no sīvākajām disciplīnām, jo kļūt par ievērības cienīgu pajoli ne kuram katram ir pa spēkam. Piemēram, mēs jau sen neklausāmies tajā, ko vāvuļo kaut kāds Livingstons, Andris Kivičs vai Ričards Klaidermans. Mūsu uzmanību šogad ir centušies piesaistīt daudzi ar savām pajolībām, tomēr reti kurš ir izturējis prasības. Nevaram noliegt, ka Samantas Tīnas “Virves dejotāja” lielākais trumpis slēpjas faktā, ka Samanča ir Solčas Āboltiņas sasona māsa, tomēr ar to nepietiek. Nepietiek arī vienīgajai īstajai pancenei Latvijā Inesei Saulītei, par kuru ņirdz tikai alus vēderi, kamēr inteliģence viņu kronē par vietējo seksa pistoli. Arī Alvis Hermanis, lai arī ņirdzīgs trollis un daudz taurē, neiztur kritiku. Absolūti tīra un unikāla pajolība šoreiz tiek Sandrai Veinbergai-Asanžai – žurnālistei ar tvērienu un ciešu acu skatu, un absolūtu nulli poņas vietā.

Gada mūzika
Gada laikā tapušas recenzijas vairākiem labiem mūzikas klipiem, tomēr jāatzīst, ka tieši muzikālais sniegums ir bijis visai blāvs. Mika Dukura un Katjas dziesma "Nekad jums leju" mums bija diezgan pohuj, tāpat arī Roberto Melones un Dženijas Meijas “Paslēpes” mums bija pohuj, nemaz nerunājot par Get It gabalu “Vasara” (žāvas), kamēr Anmary “Skaisto dziesmu” vispār bija kronis visam – mums bija tik ļoti pohuj, DJB pat atļāvās nopūdelēt Eirovīzijas fināla apskatu, kas līdzšinēji vienmēr bija bijis viens no svarīgākajiem gada notikumiem. Esot nelielā izmisumā par to, ko tad vispār 2012. gadā varētu kronēt par nozīmīgāko muzonu, drusku iemetām acis citu mediju gada atskatos, un tā vietā, lai pieturētos pie patiesām vērtībām (t.i. Džastina Bībera un viņa koncertfilmas translācijas LTV), par tādu nosauksim grupas Mona de Bo koncertu Palladiumā šī gada martā, kas droši vien joprojām nav beidzies. Kāpēc? Lai Ilmārs Šlāpins un biedrība Ascendum mums beidzot iedotu naudu, protams.

Gada TV šoviņš
Pretīji mūziķiem, TV cilvēki mūs šogad lutinājuši ne pa jokam. “Pelnrušķīte”, “Saimnieks meklē sievu”, “Gandrīz Ideāls Randiņš”, “Precamies???” jau vien izklausās pēc perfekti atstrādātas sekvences tam, lai savu nelaimīgo dzīvi varētu pārcelt uz televizoru un tur to atrisināt. Arī jauni un jau iemīļoti seriāli – vecais “Uģītis”, jaunās “Ēnu Spēles”. Arī kas intelektu stimulējošāks – Liepnieka sekošana Agnesīgās bilingvālajai modei sarunu pārraidē ar Andreju Mamikinu. Televizors, tas ir zelts! Un tomēr visas augstākminētās pārraides ir nieks, salīdzinot ar to trilleri, ko mums vienmēr piedāvājusi Sastrēgumsstunda. Sekss un politika, ieroči un asinis, troļļi un dauņi – you name it, you got it. Urrā!

Gada debija
Ar neticamiem panākumiem savu pirmo dzejas krājumu izdevusi publiciste un karatiste, pazemes komunikāciju speciāliste Maija Silova, veikala H&M ienākšana Latvijā meitenēm ir likusi spiegt vairāk nekā pirms gadiem 5 grupas „Tokio Hotel” koncertā. Arī mēs paši klausījām „Sapņu komandas 1935” Baumanim un cēlām valsti – debitējām kino jomā ar savu versiju par mūsu mīļāko „Ugunsgrēka sēriju”. Bet eta sjo kapeiki – visvairāk no pārmaiņām ir neraustījusies mūsu autore DJB, kas ir izmēģinājusi 9 mēnešus nedzert un pēc tam arī dzemdēt, kā rezultātā mazā Lūcija regulāri apmīž viņas skolas mājasdarbus. Apsveicam!

Gada tusiņš
Kā sabiedrības figūrām ierasts, arī mēs paši esam centušies pazibēt plaša ranga kultūras pasākumos aizvadītajā gadā. AK gāja uz Erotu, FD gāja uz Baltic Youth Festival Arēnā Rīga un sūtīja sms čatam īsziņas ar Textu “Kur Jēzus, tur meitenes! Rullē!”, bet EK augsti godāja latviešu tautas sakāmvārdu “Ko Sējāns, to pļausi” un tirinājās Intrumentu diska tusofkā. FD, AK, EK un visādi nigeri nonāca reanimācijā no čačas dzeršanas Ūdra un Balodes grāmatas tusofkā. Bija arī Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva, bija arī Positivus, bija izrīšanās tai muižā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu, un bija arī visādi Textu banketi bez lielām ceremonijām, bet toties ar daudz alkohola. Un tomēr tas viss bija NEKAS, jo starp pirmo un otru vietu ir dziļa jo dziļa aiza. Pirmā vieta šogad tiek tusiņam, kurā paši nemaz aktīvu dalību neņēmām – tā ir VL rīkotā nometne Grundzālē, kas jaunā līmenī ienesa karsto ogļu pastaigas konceptu.

Gada lasītājs
Kādu laiku domājām, ka pēc Edgara Raginska pērnā gada triumfa neviens nebūtu cienīgs saņemt šo balvu šogad, jo Edgars pērn sakostiem zobiem cīnījās pret mums un par sabiedrības morālās stājas nākotni, kaut arī viņam reāli besīja mūs lasīt. Šogad Edža ir pieklusis, bet vismaz prieks, ka sabiedriskās domas portāls - sabiedrības sirdsapziņas bākuguns publikai.lv – pamanījās veltīt pat veselu ierakstu tam, lai „ņirdzīgajai nelgai”, kas rakstīja par Fransuā Olandu, paskaidrotu, kas tieši ir sociālisms, jo, lai nu par ko, par sociālismu jokot nedrīkst. Paldies!

Gada neuzrakstītais Texxxts
Mums var daudz ko pārmest. Nolažojām Eirovīziju, nolažojām Velgas Vītolas lāču sviestu, visus Leimaņa-Ratnieka vijebonus, Ķīlistu manifestu un vēl dafiga lietu. Un tomēr, lai kā jūs būtu ņaudējuši, par šo visu tomēr kāds, lai arī ne Texxxti, ir rakstījis. Tā lieta, ko mēs sev patiesi nevaram piedot, ir ieteikums, kas nāca no Anitras Toomas. Proti, viņa rakstīja, ka gada notikums esot bijis pirmais kukaiņu fotokonkurss Latvijā ar izstādi Dabas muzejā, kas tagad ceļos pa Latviju. Un to mēs palaidām garām. Tas ir stāsts, kas palicis neuzrakstīts. Ar dievu…

LNT uztaisījis kaut kādu kārtējo paģelku, bet šoreiz ļoti mīļu – tik mīļu, cik mīļš būtu vārnas un kovārņa pirmais randiņš uz Origo kāpnītēm rēnā vasaras vakarā. Nu, mīlestības šoviņi televīzijā nav nekas jauns – vēl laikos, kad mūsu izpratni par jūtām attiecībām veidoja seriāla “Glābējzvans” scenāristi, Gundars Āboliņš jau bija novilcis Streiča dāvātās importa džinsenes un uzvilcis alus vēderu, ar kuru tad arī vadīja “Laimes spēli”. Laiks ir gājis, bet tā vien izskatās, ka televīzija tikmēr ir bijusi labā pālītī un tikai tā vārīgi streipuļojusi līdzi. Tiesa, nu jau tā ir pamodusies un paģiraini mums jautā “Precamies!?!” Nosaukums vien liek mums jau noprast, ka šis būs nopietns raidījums – cik nu vispār nopietns var būt jebkas, kam seko trīs interpunkcijas zīmes pēc kārtas.

“Precamies!?!” vadītāja ir Binnija Ārberga, kuru savulaik apprecēja tas vecais āksts no Dailes dramatiskā pulciņa. Paldies dievam, ka Binnija vada tikai šo šovu, jo, ja viņa vadītu šovu “Nešķiramies!?!”, tad gan jau Kažoka ātri vien tviterī šai uzrietu par nekompetenci, bet tviterī jau vesels ar bars ar tādiem idiņiem, kam padod tikai kaut ko tādu - tie uzreiz retweet. Vārdusakot, Binnija ir īstajā vietā. Viņai kā tādas vistas uz lakts piesēž režisore Lote Gediņa un astroloģe ar stāžu Māra Ošuroka. Par abu pēdējo dāmu izgājieniem dzimtsarakstu nodaļās es pārāk daudz nezinu, bet arī ticu, ka tas nav vairs svarīgi, jo ko gan vispār vēl svarīgu būtu iespējams pateikt pēc tā, kad jau ir pateikts, ka kāds tic tam, ka Strēlniekam ar Aunu pisties ir labi, bet par Ūdensvīra saskaņu gultā ar Vēzi var pateikt tikai to pašu, ko Eimija Vainhausa jau pateica par Vaivaru rehabilitācijas centru – “No, no, no.”

Raidījuma struktūra ir vienkārša. Tātad ir tās trīs vistas uz lakts. Tad atnāk viens džeks vārdā Raivis vai Raitis, kas cer atrast savu īsto un vienīgo. Izskatās ļoti mīļš. Armijnieks. Paņēmis līdzi divas bābas, kas ir viņa kolēģu un drugānu mammas. Tas ir jo īpaši mīļi. Tā kā Raivim vai Raitim acis ir kā pogas, mans psiholoģijas bakalaura diploms man saka priekšā, ka viņš ir a) drusku satraucies b) drusku paņēmis ekstazī pirms filmēšanas c) tāds piedzimis. Nevajag pārprast arī – man tiešām šis Raivis vai Raitis patīk un liekas mīļš, jo ir tāds vienkāršs un izskatās labsirdīgs. Tāds, par kuru gribas teikt, ka lādzīgs. Lādzīgs ir jāsaka tad, kad pašam pisties negribētos, bet arī nevēl ļaunu, pat tieši pretēji. Viņš drusku pagruzās par savu līdzšinējo attiecību pieredzi. Kaut kādā reivā iepazinies ar kolēģa sievu, ar kuru kolēģis jau tolaik kārtoja šķiršanās papīrus (morāls, tātad), tad padejojis un tā arī viss sācies. Pieņēmis tās ģetkas bērnus kā savējos, bet tad bijis drusku grūti ar naudu (man arī ir tā ir bijis, tāpēc arī neesmu vēl precējusies), mainījis darbu un šī pateikusi, ka tad jau it’s time to finish. Un tā arī beigās bijis.

Ar galveno varoni tā kā iepazinušies esam. Nu, tur vēl, protams, bija arī viss viņa astroloģiskais portretējums, bet to jau es vairs neatceros un man slinkums skatīties otrreiz, bet nebūs daudz melots, ja uzrakstīšu, ka tas bija apmēram tā: “Tu esi Strēlnieks, var just, ka tev patīk šaut. Tāds karjerists, bet jūtas arī ir.” Tagad pienācis laiks pēc kārtas pa vienai nākt studijā tām trijām mamzelēm, kas tā kā cierē uz to Raivja/Raita sirdi. Es tikai nevaru saprast, kā ir tad, ja, piemēram, tu piesiekies uz tādu šoviņu, esi viena no tām trim vecenēm, bet tad ieraugi to džeku un saproti, ka urods vai ko tādu? Kas tad ir jādara? Speciāli jāiztaisās tādai stulbākai un jācer, ka viņš neizvēlēsies tevi? Varbūt var pēkšņi diskvalificēt sevi un pateikt, ka, teiksim, esi lietojusi dopingu, tāpēc tas nebūtu godīgi pret pārējām? Mani tas tiešām interesē, jo es arī labprāt piedalītos, bet mani baida, ka tas džeks varētu būt Arnis Miltiņš vai kas tāds.

Katrā ziņā neizskatās, ka kādai no dalībniecēm šķistu, ka Raivis/Raitis ir Arņa Miltiņa stipendiāts, tāpēc viņas ir tādas diezgan kareivīgas un noskaņotas uzvarēt. Tas ir labi. Pirmā ir tāda riža beibe kaut kur pirms tricāra, kurai ir mazs bebiks no neveiksmīgām attiecībam. It kā visādi liekas diezgan normāla, nu tāda sakarīga, vienīgi – raksta dzeju un iepazīstas ar cilvēkiem draugos.lv. Es personiski ieteiktu mest pieticību pie malas un reģistrēties Feisbukā. Viņai līdzi ir kaut kāda sirdsdraudzene, kas tikai māj ar galvu un apstiprina vistu uz lakts teikto – ka šī beibe esot tāda stipra un braša. Tik stipra, ka Raivja/Raita muskuļi jau sāk mazliet sarauties. Kaut ko papļāpā (neko pārāk prikolīgu) un tad viņa noskaita pašsacerētu dzejoli. Tas dzejolis, protams, ir stulbs, bet tas nekas, jo izskatās, ka viņai pašai patīk un pārāk nekautrējas to deklamējot.

Nākāmā studijā nāk Jurita ar savu mammu. Vistas uz lakts uzreiz metas ķengāt viņas apģērba izvēli, jo Jurita uzvilkusi dzeltenu kleitu ar dziļu dekoltē. Šai brīdī es sašūstu, jo ko tās vistas var piesieties? Kāda starpība? Nu ok, jā, nav baigi gaumīgi moška, ja tur krūtis gāžas laukā, bet kāda starpība, ja viņai pašai tā patīk? Šai brīdī nospriežu, ka, ja tomēr sadūšos un nosūtīšu pieteikumu arī pati, tad gadījumā, ja manu dalību apstiprinās, uz filmēšanos ieradīšos savā mīļākajā prikidā – zeķbiksēs un ļifonā. Esmu panks, blow me. Tā Jurita ir relatīvi sīka – 22 gadi, bet kaut kāda attiecību pieredze jau ir. Vienreiz kaut kādam džekam devusies līdzi uz Skotiju. Tā kā es! Es jau gribu, lai viņa uzvar, bet zinu, ka neuzvarēs, jo man vienmēr iepatīkas tikai tie, kas totāli izgāzīsies. Atkal viņi tur kaut ko ne pārāk interesantu pamuld, ļe ļe ļe, tri rubļe, un Jurita uzdāvina kaut kādu paššūtu galdautu vai ko tādu. Kaut ko mīļu, vārduskot. Tā aiziet, bet vistas turpina viņu noriet un saka Raivim/Raitim: “Ja tu izvēlēsies viņu, tad tu būsi kā Linda Leen - INSANE”.

Pēdējā ienāk kaut kāda tīri smuka meitene, jauniņa, arī jau iegrābusies ar mazu bebīti. Vārdu neatceros, tikai seju un to, ka bija no Tukuma. Vispār neko interesantu nepasaka, saģērbusies arī normāli, karoče visiem jau ir skaidrs – uzvarēs. Tā arī ir. Raivis/Raitis paņem sarkanu rozīti un ieiet istabā, kurā viņa gaida, te ir jāsaprot, ka tas ir skaists laulību sākums. Tad visi, arī zaudētājas, iznāk atpakaļ tajā studijā un sadodas rokās un visi saka paldies, paldies. Binnija saka, ka, ja nu kādam ir iepatikusies kāda no tām beibēm, kuru neizvēlējās, tad var droši atrakstīt. Visi applaudē.

Protams, gan jau nebūs tā, ka neticēsiet, ja teikšu, ka viss šoviņš ir pārbāzts ar sociālu neērtību – to, kad pašam gribas kaunēties, lai arī tu tikai skaties, nevis esi tur filmējies. Bet tas nekas, tas jau ir pat labi. Vismaz mazliet atgriežas ticība dzīvei, ka vēl eksistē tādi cilvēki, kuru domugaitu tu VISPĀR nesaproti. Šādi cilvēki – sākot ar vadītājām un beidzot ar dalībniekiem – šķiet tikai tādi interneta troļļi, kuri patiesībā pēc raidījuma aiziet mājās un viens otram saka: “Ha ha ha, kā mēs viņus!”, bet tad, kad tu kaut kur pakrūtē jūti, ka tā varētu nemaz arī nebūt, tad ātri vien saproti, ka labāk aizvērt vien to Word dokumentu, kurā rakstīji jau savu pieteikumu, to nemaz nesaglabājot. Tiesa, es dzirdēju, ka šo epizodi bija noskatījies arī Fēlikss Baumgartners un tāpēc uzbraucis debesīs un nolēcis lejā. Šī iemesla dēļ es arī iesaku otro epizodi nevienam neskatīties, bet uzrakstīt Ēķim petīciju, lai labāk beidzot nopērk kādu normālu serčiku vai apmaksā ziņu dienestam kādu augstprātīgu augstskolu.

Raivis Dzintars strikes again! (Raivis Dzintars streiko atkal – angļu val.) Vakar vienā no maniem mīļākajiem blogiem – www.visulatvijai.lv – tika publicēts video atskats uz kādu jauniešu nometni Grundzālē. It kā sākumā varētu padomāt, ka moška tā ir tā sorosīdu nometne mazajiem žurnālistiem, bet tā kā jau pirmajās video atskata sekundēs ieraugām guļbūvi, top skaidrs, ka Latvijā tikai vienam džekam pa īstam patīk koks un Jaunsudrabiņa estētika – Raivim Dzintarsam. Līdz ar to arī top skaidrs, ka šī nometne ir paredzēta Nacionālās apvienības jauniešiem, nevis kaut kādiem Zīgerista banāniem.

Video atskats ir ļoti māksliniecisks – fonā skanot kādai “Iļgu” dziesmai, jaunieši sastājušies kā sālsstabi bezizteiksmju sejām padod viens otram pa pagalei ar tādu nopietnību, it kā pagales vietā būtu kāda importa šmigas pudele. Katra pagalīte nonāk pie jau vecākiem vīriem kamuflāžas biksēs, kas tās krāmē čupā. Es nesaprotu, kur tolks, stāvot kaut kādā apmēram atklātā pļavā, vilkt tās kamuflāžas bikses. Tikpat labi es varētu uzvilkt kamuflāžas apenes, baltos palagos apgulties blakus Berluskoni un cerēt, ka viņš mani nepamanīs. Lai vai kā, tās pagales beidzot ir sakrautas un var sākt dedzināt. Viģiks turpina ieturēt savu stilu – nu jau ir pienākusi nakts un visi draudzīgi sasēduši apkārt ugunsgrēkam. Tas džeks, kuru nevar pamanīt, jo viņam ir kamuflāžas bikses, sāk ar grābekli grābt nost uguni, lai īstā jautrība drīz varētu sākties. Video aprakstā minēts, ka sešus metrus garais karsto ogļu ceļš ir psiholoģisks pārbaudījums. Tā arī ir – lai iegūtu psiholoģijas bakalaura diplomu, ir nevis jāuzraksta diplomdarbs, bet gan jāpieliek plauksta pie ieslēgta gludekļa. Kad augstākās izglītības diplomi iegūti, jaunieši spēlē aklās vistiņas, kāpj baseinā, uzspēlē volejbolu, velk virvi, lec pāri udžiņam, piepumpējas – nu karoče, dara tās visas latviešu lietiņas. Video atskata nobeigumā kaut kādi jaunieši ir cieši saguluši zemē, kamēr citi viņiem staigā pāri. Par šo uzdevumu diplomu nedod, tas vienkārši dresē tās maņas, kas atbild par kāpšanu pāri līķiem. Fināla kulminācijā tiek varonīgi saukts “Cīņai sveiks!” un tā arī sešas minūtes ir pagājušas kā nebijušas.

Lakoniskajā aprakstā varam izlasīt, ka noskaņa nometnē bijusi kā ģimenē – visi ir brāļi un māsas (izņemot krievi). Tiesa, nebūt nav tā, ka šie jaunieši tikai koncentrējušies uz materiālo pasauli un fizisko izturību pret šķēršļiem (krieviem). Viņi arī sarakstījuši uz lapām visus savus dzīves mērķus un pēcāk meditējuši, lai tie piepildītos. Svarīgi uzsvērt, ka meditācijas brīdī fonā skanējusi īpaša meditatīva mūzika. Šos spirituālos knifiņus varu ieteikt arī jums – ja gribat justies jautri, uzlieciet jautru mūziku; ja vēlaties būt bēdīgi, tad bēdājieties bēdīgas mūzikas pavadībā. Tas reāli palīdz!

Tviterī jau pazibējušas aizdomas, ka tā bradāšana pa karstām oglēm (nē, tā tiešām nav metafora) patiesībā bijusi tikai iesildīšanās Lady Gaga koncertam. Tam es neticu. Kaut gan varbūt tomēr arī ticu, jo Lady Gaga taču nav krieviete vispārībā, viņa ir amerikāniete un amerikāņiem besī krievi a priori. Jā, tā droši vien bija iesildīšanās.

Atklāti runājot, es patiesībā neesmu vispār necik naidīgi noskaņota pret Nacionālo apvienību. Tas ir tāpat kā ar, es nezinu, grupu Mona de Boring, piemēram. Man ļoti patīk, ka tāda mūzika eksistē, lai arī es to nekad pati mājās neklausīšos pirms miedziņa. Nu, man patīk tās radikālās padlas, ko es tur varu darīt? Turklāt radikāli jau tas ir tikai kaut kādā mūsu mērogā. Uz pasaules kartes latvieši taču vispār ir kaut kādi Tolkīna elfi, kas dzīvo savā pasaulītē, īsti negrib nevienu traucēt un negrib arī, lai pašus kāds traucē. Ne mums vajag kaut ko baigi iekarot, neko. Ka tikai būtu tas zemes pleķītis pie Raivja Dzintara jūras, kur uzcelt to guļbūvi, uzmaukt ķirbi uz skapja un meningītu ārstēt ar ceļmallapu, viss. Pat tā iešana pāri karstām oglēm – phe, hipiji kaut kādi. Ziniet, kādus pārbaudījumus ir jāiztur, lai kļūtu par SAS (britu armijas speciālo gaisa spēku) darbinieku? Protams, ka nezināt, bet tāpēc jau arī jūs lasāt Textus, jo es tūliņ pastāstīšu:

Kroč, ir tā. SAS izvēlas kaut kādus 200 potenciālos džekus, ko rekrutēt. Ne jau šādus tādus, protams, bet tikai no tiem, kas jau ir Apvienotās Karalistes armijā. Atlase notiek piecas nedēļas. Ierodoties norises vietā, pirmais uzdevums džekiem ir izturēt personīgo fitnesa testu (kaut ko paskriet, pietupties) un kaujas fitnesa testu (izkauties). Tad viņi maršē pāri kalnainiem laukiem, katru dienu palielienot noieto distanci. Kulminācijā viņiem ir jānoiet 64 kilometri ar pilno ekipējumu mugurā 20 stundu laikā. Tad, kad viņi ir nokāpuši pa tiem kalniem lejā, viņiem uzreiz ir jānoskrien četras jūdzes 30 minūtēs un jānopeld divas jūdzes 90 minūtēs. Pēc kalnu fāzes seko džungļu fāze, kas notiek Brunejā vai Malaizijā. Tur viņiem pamāca navigāciju un džungļu izdzīvošanas likumus un viņu gala pārbaudījums šajā fāzē ir nedēļu ilga bēgšana un izvairīšanās. Nedēļu ilga, nevis sešus metrus ilga. Tur viņi ir sadalīti patruļās un aprīkoti ar izdzīvošanas minimumu, saģērbti Otrā Pasaules kara uniformās (nopietni) un piekodināti doties uz galamērķi līdz ar pirmo gaismiņu. Pats pēdējais tests ir 36 stundu gara pratināšana, kurā, kā jau noprotat, ir jāprot pretoties un neko neizmuldēt. Tā kā visādi profesionāli otmorozoki dzīvo pasaulē, kāpēc pie mums lai nedzīvotu? Turklāt šī ir Lielbritānija. Kā teiktu grupas “Židrūns Riot” basists Ulvis: “Normāla valsts. Spēcīga.”

Nu labi, armija var patikt, var nepatikt, bet vienu es zinu – viens no galvenajiem pārbaudījumiem tam, lai uzņemtu Latvijas armijā, ir tāds, ka pārbauda, vai tev nav plakanā pēda. Varbūt tas patiesībā ir iemesls, kāpēc jāstaigā pa karstām oglēm? To mēs nezinām (c) Olga Dreķe. Vienīgais, par ko joprojām es nevaru drusku pārdzīvot, ir kultūra, protams. Es varu derēt, ka, ja mana mīļā Demakova, nevis Žaneta būtu no NA, tad tie jaunieši būtu drasējuši pa B52 šotiņiem, nevis kaut kādām Ziedoņa pagalēm. Nu, a starpība kāda? Gandrīz nekāda, tikai B52 gadījumā tās plakanās pēdas būtu izārstētas ar glamūru.

Labdien. Vakar zināma daļa latviešu tautas kolektīvi jūsmoja par kādu ziņu portāla Delfi izklaidējošās sadaļas rakstu par kolorīto Inesi Saulīti. Iesākumā par šo informāciju domāju darīt to pašu, ko parasti – ignorēt, tomēr šodien saņēmu vēstuli, kas rosināja šo boikotu vienreiz izbeigt. Nebūt nav tā, ka Textu kolektīvs par spilgto dāmu nekad nebūtu dzirdējis, tomēr līdzšinēji Ineses personība nekad nav bijusi Textu kompetencē un, patiesību sakot, nav arī joprojām, jo, ja pieņemam, ka fērbijs ir tas pats, kas pilns rublis (patiesībā – kaut vai dažas kapeikas), tad mēs neapsmejam tos klasesbiedrus, kuriem diemžēl fērbija nav. Vai arī apsmejam, bet tikai pie apakšnosacījuma, ka vairums sabiedrības nemaz nav pamanījuši, ka tas nav nekāds fērbijs, bet tamagočī (piemēram, Sandrai Veinbergai ir tamagočī). Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc par Inesi līdz šim neesam likušies ne zinis – jo pat Liepnieks neaicina Inesi uz karatē, zinādams, ka viņai tā fērbija točno nav.

Tā kā mūsu misija ir debīla satīra, mums katrā ziņā jāpārspēj debīlā sabiedrība. Respektīvi, ja debīlā sabiedrība visu laiku izrēc liesu par Ineses vijeboniem, jo pašiem tomēr ir kaut kāds fērbijs (kaut vai lēts un stulbs, bet tomēr), tad mums ir kaut kā jāpieņirdz viņu bomzīgie Mājas Anttilas fērbiji. Tas arī ir galvenais iemesls, kamdēļ es pēdējās četrdesmit minūtes caurskatīju Vikipēdijas šķirkli par garīgo traucējumu reģistru, cerot atrast Ineses diagnozi. Atzīšos, ka nedarīju to tik godprātīgi, cik būtu nepieciešams, jo esmu slinka cūka, turklāt man arī nav Latvijas psihiatru asociācijas sertifikāts, tādejādi es ceru, ka manu slēdzienu verificēs kāds profesionālis. Protams, ir ārkārtīgi iedomīgi spriest par kāda psihiskās veselības stāvokli, balstoties tikai uz to, ka jums drusku atšķiras pasaules redzējumi – es to zinu, tomēr pie tā, lūdzu, nevainojiet mani pašu, bet gan laiku, kurā dzīvojam, jo tas paredz, ka veselais saprāts (common sense pa angliski) ir kaut kas tāds, kas ir common (kopīgs pa latviski), un Džārviss Kokers varbūt ir, bet Inese Saulīte nudien nav common people (gemeine Volk pa vāciski).

Tātad man ir aizdomas, ka Inese sirgst ar NPD (nejaukt ar PND), jo viņas personībai, vismaz tai, kas atspoguļota presē, piemīt vairums no simptomiem. Ne velti uzsvēru, ka spriežu par personību, kas tiek atspoguļota presē, jo personiski, paldies dievam, Inesi nepazīstu. Tas, ka lielākoties šo publikāciju autori tāpat ir kaut kādi vakarēji petuhi, kuriem šķiet, ka atklāta ironija ir jaunais forši (kurš gadsimts, velns parāvis? ), tā kā būtu skaidrs, tāpēc domāju, ka šie žurnālisti sirgt ar depresiju, jo depresijas galvenais simptoms ir tāds, ka neesi prikolīgs. Textiem, ja kas, arī dažreiz ir depresija, bet kuram tad nav?

Nu karoče, lai jums pašiem nebūtu jālasa tas debīlais Delfu raksts, tad es īsumā – Ineses ex-bojfrends, vecs dāņu šņaga vārdā Bends (ļoti neglīts) plāno svinēt kaut kādā sīkā Latvijas šņagā savu dzimšanas dienu, tāpēc prasa Inesei, lai kaut ko padzied. Inese saaicina kaut kādus savus drugānus, izreklamē savu gigu, bet tad - pašā pēdējā brīdī, kad fani jau deldē asfaltu pie arēnas ieejas - pasaka Inesei, lai aizver muti, viņam piedeguši šašliki, viss sabojāts, negribas nekādu dzimeni, pis pa trasi, durvis ciet. Un tad tie ar depresiju sirgstošie žurnālisti, protams, protokolē visas Ineses delūzionētās pārdomas šajā sakarā. Viss. Un cilvēkiem patīk, cilvēki ņīīīīrdz.

Es tiešām ļoti gribētu, lai tagad te iekomentē kāds tās traķenu dakteru direktors, un pasaka, ka man taisnība, vai vismaz kaut kas tuvu tam. Vai kaut vai lai tikai pasaka: “Jā, Sandra, malace, stulbums nudien ir garīgs traucējums, un tam ir sava vieta starptautiskajā slimību un tml klasifikātorā. ” Kāpēc es tā gribētu? Pašsaprotami taču – tas nozīmētu, ka man būtu visas tiesības izsisties dzeltenajā presē par kādu ne diez ko talantīgu sabiedrības figūru – asmātiķi un pamuļķi (jo pat ja Inesei ir klīniska kaite, par nelaimi viņai viņa tomēr drusku arī ir pamuļķe, tomēr kurš katrs pamuļķis nezaigo acīs kā tāda Polārzvaigzne), un es varētu rakstīt ironiskus stāstiņus katru reizi, kad attiecīgais būtu atkal publiski kaut ko tizli un nevietā paklepojis, varbūt pat varētu nofotogrāfēt krēpas.

Lai šim rakstiņam būtu arī kāda literāra vērtība ar morāli, izstāstīšu jums epilogā kādu stāstu no senām dienām par kādu savu paziņu. Tas bija laikos, kad tik tikko popularitātes bonbongas bija sācis sūkāt vokālais ansamblis “Kombuļi”. Tas paziņa tolaik strādāja kaut kādā besīgā darbā ar kaut kādām sačākstējušām grāmatvedēm kopā, kas ož pēc naftalīna un Padomju Savienības. Kādā darba dienā šis paziņa devās pusdienot uz kaut kādu dienesta ēdnīcu, kur savus cīsiņus mīklā hujārīja arī tās kolēģes. Kādā momentā ar drupačām lūpu kaktiņos viņas sāk kaut ko zviegt par to, kādā stulbā t-kreklā ar skariņām ir dziedājusi tā Kombuļu Inese un ka tā vispār taču esot kaut kāda baigā govs. Mans paziņa tikmēr ar vienpadsmitgadīga, vardarbīgi izvarota zēna skatienu pētījis savas kolēģes un neizpratnē domājis: “Bet jūs taču pašas arī esat govis!” Tā kā esiet uzmanīgi ar to Inesi. Varbūt kāds mazs un nepamanāms zēns par jums nodomā to pašu brīdī, kad stūķējat purnā čipsus un pētat Mango publicētos Ineses kailfoto.

Pirms simts gadiem kādā sutīgā vasarā gulēju plafkās skaudrajās Rīgas jūras līča smiltiņās un lasīju žurnālu “Cosmopolitian”. Tur bija padoms, kā atveldzēties karstā laikā – palasot Nīči. Tā kā tas bija nudien pirms simts gadiem, es pieņemu, ka jūs visi jau sen esat Nīči palasījuši, tāpēc mēģināšu jums līdzēt ar ko modernāku un tomēr visnotaļ atvēsinošu – ar ļoti paviršu ieskatu Higsa bozona tumšajā dvēselē. Lai arī šobrīd modē esot interesēties (tā vismaz es izlasīju Satori komentāros) un arī mākslas un sociālo zinātņu studenti savos leksikonos līdzās Sontāgai ir iekļāvuši arī Šrēdingera uzvārdu, es tomēr atļaušos drusku jūs sākumā pagarlaikot ar pamatskolnieka cienīgu atbildi uz sakrālo jautājumu: “Elementārdaļiņu fizika – kas īsti ir elementārdaļiņu fizika?”

Elementārdaļiņu fizika ir fizikas nozare, kas pētī to daļiņu eksistenci un mijiedarību, kas ir komponentes (sastāvdaļas) matērijai un starojumam un nav sadalāmas nekā sīkāk. (labojiet, ja kļūdos ar terminiem – ar “starojumu” es domāju to, ko angļu valodā dēvē par “radiation”). Visas zināmās daļiņas ir apvienotas Standartmodeļa teorijā (tātad lielā mērā daļiņu fizika pētī tieši Standartmodeli), tomēr Standartmodelis ar pašreizējo izpratni netiek klasificēta kā fundamentāla teorija, bet drīzāk provizoriska. Standartmodelis šobrīd ir nepilnīgs, jo tajā nav iekļauta tumšās matērijas fizika (matērija, kas neizstaro nekādu elektromagnētisko starojumu un to nevar novērot tieši ar optiskām vai radio metodēm), kā arī tajā nav pilnīga gravitācijas teorija, tāpēc Standartmodelis nav savienojums ar Einšteina vispārīgo relativitātes teoriju. Ir konstruktīva cerība, ka pastāv arī tādas daļiņas, ko Standartmodelis, kā jau minēju, neapraksta – piemēram, gravitons (gravitācijas spēka nesējdaļiņa) vai arī parasto daļiņu supersimetriskie partneri. Tomēr par spīti šīm nepilnībām, Standartmodelis veiksmīgi izskaidro plaša spektra eksperimentālus rezultātus, tāpēc arī Rainis un viņam līdzīgie Standartmodeli ir godinājuši par “theory of almost everything”.

Tātad Standartmodelī ir 12 fermionu (matērijas daļiņu) veidi un 12 bozonu (radiācijas jeb starojuma daļiņu) veidi, kā arī to visu antidaļiņas un šis mītiskais Higsa bozons. 12 fermionu daļiņas tiek klasificētas trīs ģimenītēs, par kurās jūs droši vien pa ausu galam kaut kur noteikti esat dzirdējuši: pirmo ģimenīti veido elektrons (tētis), elektronu neintrīno (mamma), augšējais kvarks (dēliņš) un apakšējais kvarks (meitiņa); otrā ģimenīte sastāv no miona, miona neitrīno, šarmantā kvarka un dīvainā kvarka; trešā ģimenīte – tau daļiņa, tau neitrīno, virsotnes kvarks un pamatnes kvarks. Tātad varam saskaitīt, ka kopā šeit ir seši kvarki (atceramies, ka atomus veido elektroni, protoni un neitroni, kamēr protonus un neitronus veido kvarki, taču nav novērots, ka kvarkus varētu sadalīt vēl kā sīkāk), pārējās sešas leptoni - trīs neitrīno (šīs noslēpumainās daļiņas piedalās tikai gravitācijas un vājajā mijiedarbībā, tādēļ ārkārtīgi reti iedarbojas uz parasto matēriju.) un pa vienam elektronam, mionam un tau daļiņai, kam katram lādiņš ir -1. Līdzās šīm ģimenītēm pastāv arī 12 fundamentālās fermioniskās antidaļiņas. Piemēram, pozitrons atbilst neitronam, jo tā elektriskais lādiņš ir +1. Arī katram kvarkam ir savs antikvarks, katram neitrīno savs antineitrīno un arī pārējiem leptoniem katram pa savai pozitīvajai antidaļiņai. Katra daļiņa, satiekot savu antidaļiņu, uzsprāgst. Tātad, kad jūs satiksiet savu īsto mīlestību, jūs laimē iegavilēsiet un uzreiz nomirsiet. Starp citu, arī kvarkiem piemīt daļveida elektriskais lādiņš - +2/3 vai -1/3 un attiecīgi antikvarkiem −2/3 vai +1/3. Kvarki un antikvarki nekad nav novēroti atsevišķi. Kvarks var būt savienojies ar antikvarku, veidojot mezonu (elementārdaļiņu, kas spēj piedalīties stiprajā mijiedarbībā, respektīvi tie ir hadroni ar veselu spinu – spins ir iekšējās kustības daudzuma moments, neiedziļinoties teiksim tā – tā ir pašas daļiņas neatņemama īpašība, kas nav saistīts ar nekādām iekšējām rotējošām masām. Tas ir tāpat kā Sintijas Jenertes smaids ir Sintijas neatņemama īpašība, bet Olga Rajecka – EksMigliniece spēj salt ziemeļvējā pat +30 grādu karstumā). Kvarkam ir noteikta "krāsa", savukārt antikvarkam atbilstošā "antikrāsa". Līdz ar to tās atceļ viena otru, un mezons ir melns — bez krāsas. Trīs kvarki kopā var veidot barionu — ja viens kvarks ir "sarkans", otrs — "zils", bet trešais — "zaļš" (krāsas nav īstas, tās ir pieņemtas). Kopā šīs trīs krāsas veido baltu. Trīs antikvarki var veidot "antibarionu", ja kvarku krāsas ir "antisarkana", "antizila" un "antizaļa" (antibarions ir "antibalts").

No 12 bozoniskajām fundamentālajām daļiņām astoņas ir gluoni. Gluoni ir stiprā kodolspēka nesējdaļiņas, un tiem piemīt gan "krāsa", gan "antikrāsa". Gluoniem nav masas, un tos nevar novērot ar daļiņu detektoriem. Tāpat kā vienkārši kvarki tie rada hadronu plūsmu. No četriem pārējiem bozoniem trīs ir vājā kodolspēka nesējdaļiņas, bet ceturtais — fotons, kas ir elektromagnētiskā spēka nesējdaļiņa.

Vispār dzīvē mums vājais kodolspēks un elektromagnētiskais spēks (šie divi kopā vēl ar gravitāciju un stipro mijiedarbību veido četrus fundamentālos spēkus dabā) liekas divas tik atšķirīgas operas kā Traviata un Aīda, tomēr augstas enerģijas apstākļos vājais kodolspēks un elektromagnētiskais spēks kļūst par vienotu elektrovājo spēku. Un šeit arī stāstā beidzot ierodas hipsteris Bozons Higss. Elektrovājajā telpā Higsa bozons spontānās simetrijas laušanas procesā izvēlas virzienu, kas vienai elektrovājai daļiņai – elektromagnētiskajam fotonam - liek palikt bez masas, bet citām trim kļūt ļoti smagām (vājajiem bozoniem).

Karoče, šobrīd elementārdaļiņu fizika ir nozare, kurā būt, jo pēdējā laikā ir notikuši daudzi jauni būtiski atklājumi. Nu paši saprotat – agrāk arī domāja, ka atoms ir nesadalāms tāpēc to nosauca par galu galā nosauca par atomu (nesadalāms – latīņu val.), tomēr nu jau jebkurš piektklasnieks zina ka pat visas šīs elementārdaļiņas, ko minēju, ļoti iespējams ir veidotas no kvantu cilpām jeb superstīgām (no kā arī izriet stīgu teorija). Respektīvi, ja nudien pastāv šīs cilpas, kas būtu miljardiem reižu mazākas nekā fundamentālās daļiņas, tad varētu būt, ka beidzot būtu iespējams izskaidrot čista visu, bet nedīrāsim lāci, kamēr tas vēl mežā, atpakaļ beidzot pie Higsa bozona.

Mans draugs, angļu fiziķis Pīters Higss 1964. gadā postulēja skalāru lauku, kas aizpilda Visumu, nav atdalāms no telpas un nesakrīt ar gravitācijas lauku. Šī gada 4. jūlijā Eiropas kodolpētījumu organizācija paziņoja, ka esam zirgā, jo pamanījuši kaut ko līdzīgu Higsa jau kad piesauktajam bozonam. Lielā hadronu kolaidera darbības rezultātā iegūtie eksperimentālie dati nepārprotami norāda uz šīs daļiņas eksistenci, tomēr neviens nesteidzas vēl nogriezt, kamēr nav piecreiz nomērīts. Nu, saskaņā ar Standartmodeli, kurā mēģināju jums neveikli ļaut ieskatīties pirmīt (un es nekoķetēju – tas bija neveikli, jo es ciešu no kāda disordera, ko labprāt patentētu – no vēlmes saprast, nevis zināt lietas, tas man lielā mērā traucē iegūt augstāko izglītību, ja kas, un traucē arī skaidrot kaut ko, bet tas atkal varbūt vienkārši ir norakstāms uz slinkumu un pedagoģisku gēnu trūkumu, un, ja kas vēlreiz, es tiešām reti par kaut ko jūtu viennozīmīgu sapratni), tātad sākšu vēlreiz – saskaņā ar standartmodeli, kurā ļāvu jums pirmīt neveikli ielūkoties, Higsa piesaukstā un viņa vārdā nosauktā daļiņa ir bozons, tāda tipa daļiņa, kas ļauj vairākām identiskām daļiņām eksistēt vienā un tajā pašā vietā ar vienādu kvantu stāvokli. Turklāt, modelis postulē arī to, ka šai daļiņai nav nedz būtisks spins, ne elektriskais lādiņš, un arī ne krāsas. Tā ir ļoti nestabila, sabrūk gandrīz uzreiz pēc izveidošanās. Katrā ziņā ar vienu textu ir krietni par īsu, lai visu sīki un smalki paskaidrotu, bet kopsavilkums šai sausajai teorijai varētu būt tāds – jā, tas viss ir kruti un cerīgi, tomēr nav arī pamata lēkt uz nekādām ecēšām. Katrā ziņā šīs daļiņas eksistence nekādā veidā nekorelē ar Dieva esamību vai neesamību, un cik es nopratu – tas tomēr ir vienīgais, kas jūs interesē. Vienīgais, par ko varam būt diezgan droši, ir tas, ka diezgan droši varam zināt, par ko šogad aizies Nobela prēmija fizikā. Un visticamāk arī, ka kādam autoru kolektīvam (bet ne Textiem).

Ko mums tas dzīvē tad viss dod? Jo būsim godīgi – no tās visas šķelmīgās teorijas nav nekādas jēgas, kamēr tā nedod ko praktisku. Es nezinu. Higsa bozona esamība apstiprinās Higsa mehānisma (tas skalārais lauks n shit) esamību, kas vispār jau arī it kā apstiprināts bez visa bozona – vadošās teorijas stūrakmeņa. Tomēr zinātnieki to uzskata par pietiekami svarīgu lietu, ko pierādīt vai nepierādīt – LHC galu galā ir radīts tieši šim mērķim. Tāpēc tagad vienkārši spriedīšu, ka lielākā jēga no Higsa bozona būs tāda, ka tas atļaus mums, cilvēcei, rakt dziļāk. Šajā brīdī droši vien Mārcis Auziņš novelk savu kurpi un iemet man ar to pa galvu, tāpēc es aizeju bojā un šo ierakstu beidzot beidzu.

Paga, nē, tikko kā sapratu, ka šajā rakstā tikpat kā nav neviena joka, tāpēc pirms bojāejas ātri vēl ierakstīšu kādu dzejoli. "Dzeja tev baigais joks?" jautāsiet. Jā, dzeja man tāds pats joks kā Samantas Tīnas CV. Rakstīšu angliski, ja nu gadījumā šo lasa arī vecais mauka Kārlis Streips, kurš vienīgais Latvijā ir akreditēts labot centralizētos angļu valodas eksāmenus.

The Higss boson is desirable,
The Large Hadron Collider is huge.
I suck as a physicist
And as a poet, too.

Pa ausu galam esmu dzirdējusi baumiņas, ka Domburs grasās veidot televīzijas šovu “Kas notiek ar Žanetas tamburīnu?”. Anete “Līkcepure” Konste ierosināja man arī pārdomāt atbildi uz šo jautājumu, kā arī savas pārdomas pierakstīt. Konste pati šo mīklu risināt nevar, jo viņa par šo aktuālo sāpi zinot pārāk daudz. Tik daudz, ka par to rakstīt būtu tikpat aplami, cik aplami būtu, ja Šķēle pēkšņi debitētu literatūrā ar romānu “Kā tikt pie vekseļa”. Es tikmēr nezinu teju nekā, jo lokācijas dēļ esmu tālu no karstākajām Rīgas peripetijām un to izpratnes. Tāpēc – soli pa solim. Vispirms atveru ir.lv un izlasu Aivara Ozoliņa domrakstu “Kauč kāds koučings un kulturēlā ministre”. Kā jau noprotams pēc nosaukuma, tajā viņš ironiski izķengā ministres verbālo ortogrāfiju. Respektīvi, pieņirdz viņas runas kļūdas, jo, lai arī tās daudziem no mums ir lāsts, ministrei tomēr tā nepiedienas. Vārdusakot, ministre lielā sanāksmē ar nīgrām vislatvijas rakstniecēm, bohēmā norūdītiem dzejniekiem un citiem kultūras un mākslas aktīvistiem uzstājusies ar kaut kādu pašiedvesmas terapijas kursu, kas vecajiem ciniķiem nebūt nav bijis pa prātam. Nevar viņus vainot, ko lai saka.

Atveru apollo.lv un ierakstu meklētājā “Žaneta”. Tur izlasu, ka pagājušo piektdien viņa nolēmusi no darba atbrīvot savus padomniekus Intu Dālderi un Sarmīti Ēlērti. Tas atkal visiem besī un viņai “Panorāmā” tiekot jautāts – kamdēļ visiem tu besī? Žaneta saka, ka cilvēki tā izturas baiļu dēļ, taču bailes ir pārmaiņu pavadone, un pārmaiņas – tas ir cool. Man joprojām nav izkristalizējies savs privātais viedoklis attiecībā pret naciķu ministri, jo it kā visi mediji atklāti viņu mēdī un nicina, bet man vienmēr ir drusku žēl abižotos, tāpēc arī nesteidzos ar secinājumiem. Ieeju delfi.lv. Tur izlasu, ka padomnieku oficiālie atlaišanas iemesli ir domstarpības VKKF finansēšanā, taču Ints un Sarmīte it kā Žanetu neienīst un vēl labu, un izsaka žēlumu, ka viņa, lai arī labiem nodomiem nākusi, tomēr pārpratusi to, kas te īsti jādara. Nozares speciālistu virsvadone Nora Ikstena tikmēr paziņo, ka jūtot lielas bažas par ministres profesionalitāti. Lasītāju komentāros izlasu, ka Jaunzeme-Grende ir prasta bāba un kaut kāda učene, un tāda arī palikšot. Ak, Delfu komentāri ir kā tāds vecs mīļākais, kuru var neredzēt gadiem, bet, atkal satiekot, tūlīt pat arī atcerēties, kāpēc tieši ir gadiem neredzēts. Vismaz uz kaut ko šai dzīvē var paļauties, piekritīsiet taču.

Tvnet.lv rakstīts, ka Žaneta demisionēt neplāno, jo neraugoties uz kultūras darbinieku, inteliģences pārstāvju un pat valsts prezidenta skarbajiem izteikumiem, tomēr jūtoties apgāzta ar atbalstu. Vēstules, e-pasti, īsziņas, zvani – trūkst vēl tikai faksa sūtījumu un peidžera pīkstieni. Tātad var noprast, ka savs fanu klubiņš viņai ir, bet man ir aizdomas, ka šis atbalstītāju loks ir kaut kādi anonīmie alkoholiķi, jo kā lai citādi skaidro to, ka interneti par viņiem klusē. Respektīvi, savā līdzšinējā apgaitā man vēl nav izdevies uziet nekam pozitīvam attiecībā pret Žanci, tātad šie cilvēki vēlas palikt anonimitātes ēnā. Nav variantu – vai nu traki dzērāji, vai arī kaut kādi bagātnieki, kas par tādiem tikuši likuma neatzītos veidos. Nu, vai arī radinieki.

Diemžēl pētnieciskā žurnālistika par Žanetas reālajiem draudiem kultūrai dziļdomīgi klusē. Saprotu, ka viņas stiprās puses nav artikulācija un argumentēšana, bet par kompetenci tomēr skaļi neņemos spriest. Viņai pārmet komunikācijas trūkumu (kas gan atkal ir ironiski, jo viņai taču nāk tās simts īsziņas un e-pasti dienā), stulbus izteikumus un neadekvāto mīlestību pret fondu “Viegli”, taču ziņu portāli par kaut kādām pieļautām konkrētām lažām neko daudz nesaka. Nu, tur notriekusi miljonu, kas bijis paredzēts bāreņu prozas izdošanai. Es neapgalvoju, ka tādu nav vai tādi nevarētu būt, bet gan tikai to, ka par tādiem nekur neizlasīju. Tāpēc arī spriežu, ka visiem besī galvenokārt viņas reprezentēšanas iemaņas - sevis, kultūras, ministru kā tādu. Tiesa, ja, teiksim, Dombrovskis tagad kādā Saiemas sēdē paziņotu: ”Man nav nauda”, gan jau arī viņam prese pārmestu ģenitīva trūkumu, tomēr ap to nebūtu tāds hajs, jo viņš ir paspējis pierādīt par sevi arī šo to labu, kamēr Žancis ir pierādījis tikai savu C līmeni latviešu valodas centralizētajā eksāmenā. Un diemžēl mēs, latvieši, esam galējību cilvēki, un viduvējības starp līderiem mums gluži tāpat kā Janai Del Key dziedāt latviski – riebj, tāpēc no visas šitās C klases par pilnu ņemam tikai hepatītu.

Es laiku pa laikam iedomājos par Demakovu un to, kā viņa mīlēja Ozīrisā lūpas drusku apslacīt ar liķierīti, nomest uz letes piečuku un nonšalanti notīt makšķeri, no piecdesmit gramiem glāzītē atstājot četrdesmit piecus. Nezinu, kā viņa sapratās ar Ikstenu un cik godprātīgi lobēja kultūras cilvēkus valdošajā varā, tomēr, lai nu kas, bet hipsteru big mama viņa čista bija. Un hipsteri ir, nevis kulturāls rasisms, bet gan kultūras lāčplēši. Dzirdēju, ka viņai veselība ir galīgā tūtā šobrīd, tāpēc tiešām novēlu atveseļoties, un tad, kad jutīsies labāk, piezvanīt Žanetai un noorganizēt kaut kādu draudzeņu vakaru tematikā “Kā ir būt Kultūras ministrei”. Žancim jau patīk visi šitie self-help’i, bet hipsteriem vienmēr patīk citiem rādīt savus The Rolling Stones singlu bī-saidus un mācīt lietas. Mums atliek cerēt tikai uz to, ka šis meiteņu vakars notiks pirms Žaneta būs paspējusi kaut ko pa īstam salaist dēlī, ja tas vēl nav izdarīts. Vai arī vienkārši pohuj tās vecenes, vienkārši ieceļam šai tumšo zintņu amatā ministru uzvalciņus pieredzējušo Šleseru, jo kurš gan cits lidosta. Es gan nezinu, vai viņš VKKF piķi neiešņauktu savās nāsīs kā tādu labu kokaīnu, bet gan jau arī netērētu laiku mākslas aliansēm bezjēdzīgās sarunās un rakstiniekiem, kas sacītu, ka viņiem ir izstrādāta konkrēta stratēģija, neatbildētu ar: “Stratēģija? Ha, man gan ir burvju nūjiņa! Un skaipā nikneims saiemas_gendalfs.”

Vakar, 4. maijā, kāds sabiedrība populārs sporta žurnālists savā privātajā tvitera profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka sievietes iedala trīs kategorijās – mammas, maukas un Texti. Domāju, ka mūsu vienīgais puisis redkolēģijā Filips par šo priecāsies tikpat ļoti, cik kolektīva meitenes, jo viņš tomēr iepērkas Āgenskalna geju humpalās un pilnmēness dienās lūdz citiem sevi saukt par Martu. Šī jaukā komplimenta dēļ nolēmām veltīt Textu Latvijas sporta aktualitātēm, taču, lai nesanāk tā kā Satori, kur Martai Krivadei visi bombī par nekompetenci dejas mākslā, jo viņa reiz kādā disenē Vilnim Vējam iedevusi kurvīti, uzreiz atzīšos savās attiecībās ar sportu:

1. No astoņu līdz divpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā nodarbojos ar mākslas vingrošanu (pratu gan špagatu, gan ritentiņu, gan atliekties tiltiņā no stāvus pozīcijas)
2. No divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā apmeklēju peldbaseinu (vislabāk peldu kraulā, vissliktāk - tauriņstilā)
3. No piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumam divreiz nedēļā spēlēju volejbolu. Būtiskus panākumus neuzrādīju, taču pareizi pārservēt pāri tīklam joprojām māku arī līganā pālī.
4. Nekad mūžā neesmu spēlējusi hokeju, taču 14 gadu vecumā Jelgavas slidotavā uz ledus izmežģīju elkoni, jo mēģināju traucēt spēlēt hokeju klases zēniem, sperot ar slidu beztolkā pa šaibu.
5. 2006. gadā, kad PČ notika Rīgā, apmeklēju 4 spēles klātienē. Esmu klātienē redzējusi arī neskaitāmas (t.i. es tiešām nevaru saskaitīt pat aptuvenu skaitu) KHL spēles laika posmā no 2009. līdz 2010. gadam.
6. Vārdusakot, man nav vispār nekāda sakara ar hokeju, un par šo Textu man neviens nemaksā, tāpēc ar tālāk rakstīto varat darīt tieši to pašu, ko ar Bībeli – ņemt par pilnu vai arī neņemt.

Šodien Latvijas izlase stājās pretī Krievijas hokejistiem, ar šo spēli atklājot sev 2012. PČ hokejā, kas norisinās Zviedrijā un Somijā. Biju dzirdējusi baumas, ka spēlē piedalīsies arī Aleksandra Kerča dēls, un tas lika man nedaudz pietvīkt, jo tomēr redzēt izlasē spēlējošu Aleksandra Kerča dēlu ir tāpat, kā redzēt Ridža Forestera meitu, kas sasniegusi pilngadību un jau pišas. Spēli skatījos caur YouTube.com, kur to šogad oficiāli translē ar komentāriem angļu valodā un bez reklāmām. Tiesa, skatīties spēli bez Anatolija Kreipāna ir teju tas pats, kas dzert Mojito bez piparmētru lapiņām. Nepiefiksēju komentētāja vārdu, taču ātri vien tapa skaidrs, ka angļu valoda nebūt nav viņa dzimtā valoda. Tas man patika, jo diez vai pēc pirmā ieraidītā gola kāds augstprātīgs amerikānis būtu entuziastiski klaigājis: “Latvia, Russia – one to NOTHING”. Spēle sākās visnotaļ cerīgi, jo Miķelis Rēdlihs tiek pie pirmā noraidījuma spēlē. Kā jau uzsvēru, spēli skatos angļu valodā un redzu, ka Miķelis tiek noraidīts par “tripping”. Diemžēl ar angļu valodu es patiešām esmu, nevis uz tu, bet uz ļudi tam, tāpēc tveru pēc Google Translate. Angļu vārds ‘trip’ latviski nozīmē tipināt, tāpēc spriežu, ka Miķelis noraidīts par tipināšanu. Ļoti pareizi – tipina nevainīgas celkas, nevis īsti veči uz ledus. Kaut kādā 12ajā čemta spēles minūtē Latviju vadībā izved 22 gadus vecais Miks Indrašis. Visi priecājamies, arī tie trīs cilvēki, kas ieradušies spēli skatīt klātienē – katrā ziņā tribīnes izskatās pretīgi tukšas. Tieši pirms pirmā perioda beigām kāds lempis viņā galā izrauj kabeli un tiešraide aptrūkstas, tāpēc paniski meklējam alternatīvu. Atrodam to kādā šaubīgā zviedru lapā ar zviedriski runājošiem komentētajiem. Ak dievs, tā nu gan ir viena pretīga valoda, tāpēc liels jo tas prieks, kad jūtube tomēr atgriež translāciju.

Otrā perioda sākumā sāku just vieglas trīsas pavēderē, jo šķiet, ka esmu iemīlējusies tajā komentētājā ar hujovo angļu valodu. Krievijas izlase spēlē mazākumā, komentētājs paziņo, ka Latvijai “between the pipes” (starp trubām – latv. val.) joprojām Edgars Masaļskis, kurš dotā brīdī atvairījis 25 no 25 pretinieku metieniem. Diemžēl šī statistika ātri vien izmainās uz depresīvo pusi – kamēr Indrišis šoreiz noraidīts par tipināšanu, Iļja Ņikuļins realizē vairākumu, panākot neizšķirtu. Pēc nepilnām trim minūtēm arī Jevgēņijs Malkins atrod ceļu uz vārtiem un nu jau kāšam. Otrais periods beidzas ar sliktu pēcgaršu. Vispirms jau tāpēc, ka esmu saēdusies kaut kādu čili picu. Otrkārt tāpēc, ka, lai arī kā to negribētos atzīt, spēle kļūst arvien garlaicīgāka un grūtāk skatāma. Ticu gan, ka tā ir mana personīga problēma, jo nevaru to racionāli argumentēt, taču visus savus pierakstus esmu pieķēpājusi ar vārdiem ‘nekas nenotiek’ dažādos fontos.

Trešo periodu sākam vairākumā, taču tas jau pohuj, jo mums asinīs ir tas, ka nemākam uzvesties kā lielvalsts. Labāk jūtamies mazākumā un vēlams – arī okupēti savā teritorijā. Tad izdalās adrenalīns un kļūstam veikli un asprātīgi, taču ja kas misējas, neviens jau neko baigi nevar pārmest, jo mēs taču esam mazāk un vispār. Un diemžēl turpina misēties. Brīdī, kad jau kāšam ar 1:4, šķiet, ka cerību vairs nav un tāpēc atceramies vecos, labos laikos, kad Beļavskis pirms desmit gadiem spēlē pret Baltkrieviju tā samočīja, atspēlējāmies uz 6:3, prikiņiķe. Mazliet cerības dveš Daugaviņš nē, bet Cipulis, kad rezultāts top 2:4, taču ātri vien šīs liegās cerības sairst, jo Kuzņecovs iemočī pēdējos – t.i. piektos - Krievijas valstvienības vārtus, un spēle tā arī beidzas.

Vispār jau sena paruna vēsta, ka ir tā – vai nu Latvija vinnē Krieviju, vai arī tiesnesis, urods, krāpies. Par lielu izbrīnu šai spēlē tomēr tiesnesis bija apbrīnojami neuzkrītošs. Protams, arī man sirsniņā ir drusku cemme, jo kuram gan negribējās atkal visu to nācijas histēriju par uzvaru sporta mačā, taču pārāk arī neraudu, jo rīt jau tāpat šis zaudējums, gluži tāpat kā visi iepriekšējie, būs aizmirsies un varēsim visu savu uzmanību veltīt spēlei pret Vāciju. Ceru, ka indiānis (es gan pēc skata teiktu, ka tatarka) Teds Nolans ļaus mūsu puikām šovakar labi izgulēties un kārtīgi paēst, varbūt drusku kaut ko palasīt, lai rīt jau ar jaunu sparu dotos pretī uzvarām. Un ceru, ka Krievijas izlases treneris Vladimirs Putins savukārt savus zēnus aizvedīs līdz medaļām šogad, jo tomēr priecīgāk ir pakāst čempioniem, nevis puskoka lēcējiem. Vēlreiz urrā.

Renesanse, renesanse, renesanse!

Tapis pirmais Texxxtu radioraidījums!

Šeit links.

Šoreiz Elīna Kolāte ar Sandru Mētru mēģina pārspriest Sandras Veinbergas daiļrades kvalitāti, un programmu vada kāds Texxxtu draugs, kurš muļķīgā kārtā vēlas palikt anonīms, un cer, ka neviens neatpazīs viņa balsi, jo, ja savajadzēs izpist Veinbergu, tad nekas tur nevarēs sanākt, jo viņa teiks: „Vai nu es, vai nu Texxxti. Tu savu izvēli esi izdarījis, bomzi…”

Raidījums diemžēl ir bez kādas struktūras, un divi no raidījuma dalībniekiem ieraksta laikā aizmieg.

Ieraksts tapis 2012.gada aprīļa sākumā Amsterdamā netālu no izvarotāju kvartāla.

Lai arī Textu pamatmērķis ir izkonkurēt Letu, ziņas radot, nevis tās atgremojot, kā to labpatīk darīt vairumam ziņu portālu, mums drusku tomēr patīk arī veltīt savu artavu visādām masu psihozēm, masu neirozēm un masu veģetatīvajām distonijām. Vakar atkal vienu no tādām aizsāka akcija “KONY 2012” (attiecīgais viģiks), un tā kā pat pilngadīgais Džastins Bībers ir paudis savu atbalstu šim uztraukumu pilnajam skandāliņam, arī mēs par to nedrīkstam klusēt.

Tātad: ir tāds Ugandas ziemeļos dzimis kungs vārdā Josifs Konijs (turpmāk textā – nigeru Staļins), kurš, atsaucoties uz Vikipēdiju, ir gorillu grupas līderis un Kunga Pretestības armijas galva. 2005. gadā jau piedalījies Hāgā Starptautiskās krimināltiesas rīkotajā kara noziegumu konkursā “Tu esi pamanīts!”, taču no balvas veiksmīgi izvairījies. Tagad kaut kādu it kā entuziastu apvienība SIA “Neredzamie bērni” ir nolēmuši tomēr nigeru Staļinu 2012. gadā pie tās balvas nogādāt, tāpēc internetos izplata viģiku “Konijs – bērnu zaglis”. Lieta tāda, ka staļinu Nigers darot pāri maziem nēģerēniem, tos ekspluatējot savās armijās. Kamēr baltie vientiesīši spēlē kariņos ar plastmasas ieročiem, tikmēr nigeru Staļins bērniem dodot īstus šaujamos, aiztaupot viņu iztēles pūles. Jā, tas ir noziegums un skandāls, tāpēc ne tikai Bībers, bet arī Klūnijs, Džolija, Teilore Svifta un citi radošās inteliģences pārstāvji ziedo SIA “Neredzamjiem Bērniem” naudiņu, lai justos kā labāki cilvēki. Tā kā pēdējais laiks ir nācis ar daudz jaunām atziņām par radošās inteliģences veselo saprātu, jums būs man jāpiekrīt, ka tas tomēr vēl nav nekāds rādītājs, ja Andželīna par kaut ko “iestājas”. SIA “Neredzamie bērni” ir paziņojuši, ka vēlas darīt nigeru Staļinu populāru, nevis, lai to godinātu, bet gan lai pārējā pasaule arī būtu lietas kursā par notiekošo. Labi, ka ir šis paskaidrojums, es jau grasījos ebay`ā pasūtīt viņa plakātu, ko pielikt pie sienas, un godināt.

Protams, katram meinstrīmam seko kontrakultūra, tāpēc arī Latvijā kaut kāds random pajolis ar gūgles tulkotāja palīdzību ir pārtulkojis kādu tumblr ierakstu (links uz pajoli, links uz pirmavotu), nosaucot to par “īsu rīsērču”. Problēma tāda, ka “Neredzamo bērnu” cēlos mērķus drusku kontradiktē naudas lietas – it kā pērn organizācija no $8.9 miljoniem tikai $2.8 esot iztērējusi tiešiem mērķiem centrālajā Āfrikā, pārējo atstājot algām, transportam, ceļojumiem un filmu uzņemšanai. Viņi ir izlaiduši 11 filmas, visas par nigeru Staļinu (kaut kā ieciklējušies). Ja naudas lietas vēl tā, tad drusku jocīgi it kā šķiet, ka daļa viņu piķa aiziet arī Ugandas valdības armijai. Rekur, piemēram, fotka, kur “Neredzamo bērnu” līderi ar pišķikiem un Sudānas Tautas atbrīvošanas armiju:



SIA “Neredzamie bērni” aizstāv gan Ugandas valdības, gan Sudānas Tautas atbrīvošas armiju, lai gan arī uz šitiem krīt aizdomu ēnas par laupīšanām, izvarošanām, vardarbībām. Pats Konijs jau kopš 2006. gada gan Ugandā nav aktīvs. Nu, viens ir skaidrs – nigeru Staļins ir nelietis, jā, amerikāņi jau gadiem viņu neveiksmīgi cenšas nomušīt (to apgrūtina gan fakts, ka nigeru Staliņs nav nekāda Vitnija, kas par miesassargu izvēlējusies lempīgo Kevinu Konstneru, bet gan paņēmis baru izveicīgu bērneļu, un kurš gan grib galēt mazus bērnus, pat ja viņi paši būtu gatavi nomušīt jebko ras dva). Kāpēc SIA “Neredzamie bērni” ir uz viņu uzēdušies, man līdz galam nav skaidrs, bet, ja kādam ir, piezvaniet Oditai Krenbergai un uztaisiet, lūdzu, beidzot normālu sižetu.

Nu, Konijs ar savu Kunga Pretestības armiju ir patrakojis ne tikai Ugandā, bet arī Kongo Demokrātiskajā republikā, Centrālāfrikas republikā, Sudānā. Tiesa, viss šis ir jau aizsācies 1986. gadā, kad viņš iesācis laupīt un likt par sevi karot nu jau kopskaitā apmēram 66 štukām bērnu. Lai arī armija joprojām ir it kā aktīva, drusku grūti saprast, kāpēc tieši tagad (nu labi, jau kopš 2004. gada) SIA “Neredzamie bērni” ir uzēdušies uz to nigeru Staļinu. Teiksim, amerikāņi varētu uzēsties Ugandai naftas dēļ, kaut arī paši to it kā jau ir paspējuši noliegt un paziņojuši, ka cik tur tie miljardi barelu, ko uzgāja 5-6 gadus atpakaļ, viņus pārāk nepiš. Tiesa, kāds vairs nigeru Staļinam ar to sakars?

Nē, tomēr nebūs nekāda visu izskaidrojoša secinājuma. Es nezinu, kas tur notiek, un būtu ļoti laimīgs cilvēks, ja citi beigtu pietēlot, ka zina. Vispār ar novēlošanos ļoti, ļoti vēlos apsveikt savu vārda māšeli Sandru Veinbergu (links uz vājprātu) sieviešdienā! :* Tā kā nevaru nogādāt puķes, vienkārši uzrakstīšu, ko uzgāju, gūglējot “laba psihene Zviedrijā”:

http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_hospitals_in_Sweden

Šīs dienas “100 g kultūras” epizode līdzīgi kā savulaik ziņa, ka Bejonsī ir bebika gaidās, pārpludināja tvitera ziņu lentu. Ir.lv naski reportēja notiekošā izklāstu savā blogā, kam esam ļoti pateicīgi, jo LTV1 nepiedāvā šīs pārraides translāciju interneta tiešraidē un arhīvu atjauno tikai tad, kad tas jau nevienu vairs neinteresē. Tviteris jau vienmēr pilns ar visādām blēņām, taču šoreiz īpaši sarosījušies bija arī divi Textiem visnotaļ svarīgi vīri – Normixn Naumxn un Aleksis “Lil’ Ēķis” Zoldners (kuri gan nav diemžēl paspējuši iesūtīt savas bildes mūsu foto konkursā…), tamdēļ, daudz nedomājot, nolēmām ieguldīt arī savu artavu vispārējā nācijas psihozē. Kā jau minēju, man nākas aprobežoties tikai ar “Ir” atstāstījumu, tāpēc, ja nu textā ieviesušās neprecizitātes, ziniet – Kotam pa purnu!

Lai arī raidījuma anotācijā ziņots, ka studijā JRT aktieri Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš un režisors Alvis Hermanis, minētajā atstāstījumā par abiem aktieriem nav ne vārda – tātad šoreiz prožektoru gaismā ir ticis Alvis (jo Dimiteru diemžēl neviens tā arī neuzaicināja). Protams, sarunas par “Revidents back again”, “Latviešu stāsti, uncut versions” un citām plānotām izrādēm aizēno trādirīdis par iespējamiem grozījumiem Satversmes 4. pantā. Alvis, izrādās, ir ļoti radikāls savos spriedumos par aktuālajām ziņām. Viņaprāt, referendums ir dieva dāvana, jo tas būs tests šis valsts nodevējiem. Arī nepiedalīšanās referendumā esot brīvprātīga parakstīšanās nodevēju sarakstā. Alvis tiešām ir drāmas karalis, to noliegt nevar. Viņš norāj arī Latvijas specdienestus, kas pieļāvuši, ka referenduma iniciators Vladimirs Lindermans spēj vispār tādu čerņu dabūt gatavu un vēl uzstāties ar to Briselē. Kas ir Latvijas specdienesti? Kaut kas tā kā OMON? Kā tieši specdienesti spēj stāties ceļā, vai tad šis referendums nav ierosināts, balstoties uz pilsoņu parakstu vākšanu un pietiekama procenta balsu savākšanu? Alvis pirmīt sacīja, ka šis referendums esot dieva dāvana, tāpēc ierosinu, ka par tā notikšanu varētu labāk vainot dievu. Protams, vienmēr jau būs kaut kādi pajoli-entuziasti, kas ar savām aģitācijām besīs veselo saprātu, bet tā jau arī ir demokrātija, kurā pastāv līdzās gan hipsteri, kas drēbes velk ne tā, kā vajag, un izsaka savus indie viedokļus, balstoties uz to, ka videnē pusgadu bastojuši politiku, gan arī tie labās skolas absolvējušie censoņas, kuriem diemžēl vienkārši ir atmiris prefrontālais kortekss, gan Kremļa mantinieki, gan pat Raivis Dzintars - un viņiem visiem būtu jādrīkst vākt parakstus par pohujko, kamēr vien viņi nesit citiem pa seju un citādi nekaitē. Un tāpēc atļaušos spriest, ka Alvja aizrādījums par specdienestu kļūdām nav valīds.

Alvis arī skarbus vārdus nežēlo CVK vadītājam Arnim Cimdaram par to, ka pēdējais vēl nav ieviesis iespēju balsot elektroniski. Viņš uzsver, ka nedrīkst balsot arī par nevieno esošo Saiemas deputātu, ja nākamo divu gadu laikā tas netikšot mainīts, jo “pēc notiekošā Krievijā un arābu valstīs ir redzams, ka internetā ir mobilākie un gudrākie cilvēki”. Jā, turklāt parasti arī šie viedie interneta cilvēki ir bez kājām un dzīvo dziļos laukos, kur var pārvietoties tikai ar zirgu. Turklāt ne tikai Alvis ļečī Cimdaram par šo vilcināšanos, piesaucot, ka “daudzviet pasaulē” tas baigi labi strādā. Vikipēdija saka, ka interneta balsošana līdz šim ir bijusi Apvienotajā Karalistē, Igaunijā, Šveicē, Kanādā, ASV un Francijā – tātad kopskaitā sešās valstīs. Pasaulē ir 196 valstis, ieskaitot Kosovu. Daudzviet pasaulē, bļe.

Vārdusakot, Alvis saka, ka sestdien uz referendumu ir jāiet obligāti, jo balsojuma procentuālajai attiecībai ārvalstīs tikšot pievērsta liela uzmanība. Pirmkārt jau – tikai balsojuma procentuālajai attiecībai tiks pievērsta uzmanība, jo iespēja, ka referendumā tiktu savākti 50% Latvijas balstiesīgo pilsoņu ‘par’ strauji tuvojas nullei, ja ne pat mīnus vienam. Referendumā vērā tiek ņemts tikai ‘par’ balsis, nevis ‘par’ un ‘pret’ balsu attiecība, jo, kā jau minēts iepriekš, simts procentus veido visi balstiesīgie, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav piedalījušies balsošanā. Ja to nu cilvēki daudz maz tā kā būtu iegaumējuši, tad par to, kam viņi to savu ‘mēs esam diženi, mēs esam vareni, mums ir sava Facebook lapa’ attieksmi grasās rādīt tomēr domas vēl dalās. It kā Rietumu pasaulei, jo galu galā tikko The Economist taču tomēr mums bija atvēlējuši visnotaļ pohujistisku rakstiņu kaut kādā piecsimtajā atvērumā. Man tomēr ir aizdomas, ka Rietumiem ir drīzāk vienalga par šo visu, nekā Kremlim. Varbūt tas lielais ‘pret’ procents varētu tikt uzlūkots arī kā kārtējā nabaga minoritātes apspiešana? Es, piemēram, nezinu, un es arī pārāk netīkoju izlikties, ka zinu, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc referendumā nepiedalīšos. Ja mans ‘pret’ spētu ietekmēt iznākumu, es piedalītos, daudz nedomājot, bet kamēr tā nav, tikmēr Alvja kareivīgie uzsaukumi man liekas vēl bezsakarīgāki par Lindermaņa darbībām, jo pēdejais vismaz no tā visa tīko izsist pasaulē kaut kādu savu taisnību, kamēr Alvis būtībā tikai kurina naidu un taurē ne par ko.

Alvis jau nav vienīgais gan, šeit - http://www.diena.lv/latvija/viedokli/latvijas-inteligence-si-ir-izvele-starp-godu-un-kaunu-13931330 - visādi it kā cienījami cilvēki un tomēr savā ziņā auni patosā aģitē bezjēdzību. Līdzīgi arī CELIES UN EJ kampaņai es vēlētos ieteikt APSĒDIES UN PADOMĀ, tomēr nedomājiet, ka tāpēc esmu pārdevusies IESLĒDZ LIVINGSTONA CD kompānijai. Viesturs Dūle – “agrāk ņirdzīgs komiķis, tagad vienkārši ņirdzīgs cilvēks” – ar savām baltajām lapām arī tomēr aicina uz kādu vēl lielāku bezsakarību. “Latvieši” ir tāda pirmsmenustreālā sindroma nomocīta skuķene, kas nespēj piedot savam štucerim, “krieviem”, ka tas vienreiz nokrāpies, tāpēc turpina tikai pārmest un vaimanāt, tādejādi provocējot savu štuceri uz izbesīšanos un vēlmi nahuj nokrāpt vēlreiz, ja reiz tā īd. Man šķiet, ka šajā gadījumā līdzētu vienīgi tas, ja šī skuķene sāktu iet boksā, jo tur jau pirmajā nodarbībā svara kategorijā zem 50 kilogramiem iemāca to, ka vissāpīgāk ir tad, ja ignorē. Patiesībā nemaz tik sāpīgi tas nav, taču skuķene to nezinātu un vairs nevaimanātu, tāpēc džeks arī atmaigtu un vēl uzdāvinātu sarkanas (un baltas) tulpītes.

Kādam nav Oditas Krenbergas tālruņa numurs šeit? Es vēlētos ieteikt uztaisīt sižetu, kurā salīdzina Hermani ar gumijas zābaku pāri. Nu, lai būtu godīgi, un, manuprāt, tas arī labi rezonētu sabiedrībā. Es gan arī negribu, lai Alvis tagad kļūst par tādu peramo zēnu, jo nav jau viss viņā tikai slikts. Tvnet komentāros kāds optimists bija ierakstījis šādus vārdus: “Gods godam Alvis nav resns.” Pavei, vismaz kaut kas! Vispār jau viss tas nacionalitāšu uzpūstais farss nav ne cik ņirdzīgs, tieši skumjš. Varbūt tāpēc labāk tagad beigšu ar kādu anekdoti, ko man izstāstīja EK: “Alvis Hermanis ieiet bārā, a tur jau visu Džilindžers izdzēris. Viss.”

Texti nav bezierunu ņirdzēji, jo skatīsimies taču patiesībai acīs – pašmērķīga ironija ir bišķiņ yesterday. Kā jau reiz kāds autoru kolektīvs pareizi nosprieda: ar prikoliem ir tieši tāpat kā ar naudu – jo vairāk tērē, jo mazāk ir. Gluži tāpat kā Somālijā nav nevienas pašas vēstniecības, arī Texti nepārstāv pilnīgi nevienas intereses, kā tikai savējās. Būtībā Texti ir mediju somāļi. Šī atkāpe bija nepieciešama tāpēc, lai nevienam prātā neienāktu muļķīgas iedomas par politkorektumu tālāk rakstītajā. Tālāk rakstīto vadīs tikai un vienīgi cilvēcība, kas, kā izrādās, mēdz piemist arī debīlai satīrai un satīriskiem debīliķiem.

Jaungada rītā plašsaziņas līdzekļus un sociālos portālus pāršalca vēsts par ceļu satiksmes negadījumu Krāslavas rajonā, kurā bojā gāja septiņi jaunieši, no kuriem vecākais dzimis 1992. gadā, bet jaunākie – 1995. gadā. Traģēdijas rezonanse sašķēla sabiedrību divās daļās, kuras neatbilda ierastajam dalījumam – vienā mani draugi, bet otrā lohi. Šoreiz arī draugi īsti nevienojas savā starpā, un kur nu vēl lohi. Proti, pie viennozīmības trūkuma vainojams tas, ka avārija, iespējams, bija tikai likumsakarīgs iznākums pārgalvībai un muļķībai. Vieglo automašīnu “Mazda”, kas nobraukusi no ceļa, iebraucot upē, vadījis jaunietis bez CSDD pilnvarotas apliecības; automobīlī piecu cilvēku vietā atradušies septiņi, no kuriem viens arī bagāžniekā; mašīnai bijušas vasaras riepas, kuras nodilušas tik tālu, ka visticamāk tehnisko apskati neizietu arī ar tām braukt paredzētajā sezonā. Iespējams, ka par izvēlēto braukšanas ātrumu un promiļu līmeni asinīs arī varētu vēl jauniešus strostēt un strostēt, bet iznākumu šobrīd jau tas tāpat vairs nekādi nemaina.

Kā naglai uz galvas trāpīja Martas Krivades izteikums tviterī, ka zināma daļa, šķiet, aizmirsusi to, ko nozīmē jaunība. Viņi taču bija dzimuši sasodītajos deviņdesmitajos, un pat mums, kam paveicies tomēr piedzimt vēl astoņdesmitajos, ir bijušas un pat vēl joprojām varētu būt situācijas, kurā kondīcija un apstākļi ar saprāta balsi iet, nevis roku rokā, bet gan parāda tai saprāta balsij stalti izslietu vidējo pirkstu. Ne aiz bravūras, bet gan aiz atklātības varu droši spriest, ka kādā alternatīvā realitātē vēl arī 2012. gadā ir absolūti iespējama situācija, kurā viss Textu kolektīvs ar, teiksim, Textu gada lasītāju pie spēkrata stūres būtu ar mieru sēsties piecvietīgā automobīlī, lai dotos uz kaimiņu ciema balli. Vēl trakāk – Textu kolektīvā pat noteikti atrastos, nevis viens, bet gan veseli divi, kuri būtu ar mieru gulties bagāžniekā un vēl tajā mēģinātu attaisīt sakratītu šampanieša pudeli, jo reibumā mums nereti par pavadoni kalpo vadmotīvs “ka tik kāds prikols”. Protams, par šādu bezatbildības līmeni var raukt pieres, bet šāds bezatbildības līmenis lielā mērā arī veido visu to atmiņu kapitālu, kas sākas ar vārdiem “Kā mēs toreiz…” Jebkurš lēmums un rīcība gandrīz nekad nav tikai stulbs vai tikai kruts. Teju visi lēmumi un rīcības ir Šrēdingera kaķēni – reizē kruti un stulbi, mainoties tikai to savstarpējai proporcijai, ja uz doto lielumu jāraugās no atšķirīgiem leņķiem. Pat Zatlers ir normāls ārsts, nevis tikai klauns Rīgas cirkā.

Protams, visam pa vidu vēl kāds pamanīsies vainot valsts pārvaldi un bezkondicionālo Latgales nolemtību, kurā šņabja iegāde vinnē vienos vārtos maksājumus autoskolai. To noteikti kāds jau ir uzrakstījis pirms manis, taču, ja vēl nav, tad es uzrakstu to tagad – kategorisms mēdz būt pirmā neveiksminieka pazīme. Šobrīd spriest par to, ka bojā gājušie bērni (jā, bērni – deviņdesmit piektais gads, bļeģ) dzīvoja tāpat kā nomira ir ne tikai ciniski, bet arī idiotiski, jo 16 gadu vecumā reti kurš no mums jau ir salaulājies ar nākotni, bet dzimto māju lokācija ne vienmēr predeterminē neapšaubāmus tālākās dzīves rāmjus. Pubertāte vispār ir viens no smagākajiem personības izveides posmiem cilvēka dzīvē – daudz pilnasinīgāks par visām turpmākājām krīzēm, bet arī to jau reti kurš vairs atceras. Tāpat kā attiecību lietiņās viss no malas izskatās kā uz delnas, kamēr iekšienē viss ir vienā neatšķetināmā jūklī, tā arī tiesāt jauniešus par impulsīvu rīcību ir apmēram tas pats, kas pārbolīt acis un dzērāja sievai jautāt: “A nahuj tu viņu vnk nepamet, dooh?” Ja vecums neatbrīvo no atbildības pret saprātu, tad nu ir kaut kas, kas nudien neatbrīvo nevienu un nevienā vecumā – vienkārša nepaveikšanās. Ja kāds no Textu kolektīva, iereibis ejot pār Akmens tiltu, nejauši iekristu Daugavā un noslīktu, vai tiešām būtu daudzi, kas nepielūdzami aukstasinīgās balsīs paziņotu: “Dzert vajag mazāk.” Un kas vēl svarīgāk – vai tiešām kādam liktos, ka radinieki un draugi nav pelnījuši vispār necik līdzjūtības? Iespējams, ka ir pat pelnījuši dubultā – arī par to, ka mīļais aizgājējs nav jutis par savu dzīvību un sāpēm, ko tā izdzišana atstāj tuvajiem, diez ko lielu atbildību.

Nu, dzīvē tā notiek, un nomirst visi – ko tur daudz, it kā. Tomēr mēs neesam ne psihopāti, ne sociopāti, ne arī mizantropi, un uz kaut kādu empātiju taču esam spējīgi. Notikušais būtu traģēdija arī tad, ja bojāgājuši būtu septiņi nepilngadīgi narkomāni stacijas laukumā no heroīna pārdozes. Jauna nāve pati par sevi ir traģēdija kaut tā iemesla dēļ vien, ka tā atņem jebkādu iespēju jaunajam cilvēkam no kļūdām mācīties un labot savu dzīvi. Ir brīži, kad bailes izklausīties banālam, ir banālas. Un ir brīži, kad nihilistiskajam noskaņojumam kolektīva apziņā derētu vienkārši aizvērt muti, nevis kultivēt savu bērnišķīgi spītīgo cinismu, no kura nevienam nekad tāpat nav palicis labāk, bet tikai uz īsu mirkli izdevies apmānīt sevi ar ilūziju par to, ka paši gan esam skaisti un kruti, un mūžam jauni, dzimuši kulturālās ģimenēs un attiecīgi audzināti, un mums jau raudiens dzīvē nenāks it nekad.

Textu kolektīva vārdā izsaku līdzjūtību piederīgajiem; viņi dus mierā.

Uzreiz sākšu ar atvainošanos, ka šis nebūs nekāds ar rupeklībām piesātināts ņirdzamgabals, kā jūs varētu būt gaidījuši, jo "Texti" taču tomēr lielā mērā pilda vietējā interneta prikolu padauzu funkcijas, un lielā mērā vietējā interneta humora izjūta tomēr sākas un beidzas pie vārda 'peža', ja vien tas trāpīgi ievietots gramatiski saistītā vārdu savienojumā Andra Kiviča nelaimīgajai grāmatai veltītā metaforā, piemēram. Šoreiz tas izpaliks. Kad tikko uzzināju par Krājbankas krahu no IrLV tvitera konta, mana pirmā vēlēšanās bija izlasīt kādā portāliņā visu pa punktiem, kas tieši tagad notiks Latvijā. Ātri vien tam sekoja vilšanās, jo atcerējos, ka Godmanis, paldies dievam, vairs nav premjers, un neviens cits šajā valstī rīcību ar tādu fatalitāti kā tango netaktē. Ziņu portālus nopludināja informācijas jūra, kurā orientēties bez politekonomijas kompasa īsti nebija iespējams. Cerēju kaut vai uz kādu feļetonu, kurā vispārīgs izklāsts ļautu vismaz nojaust, ja ne saprast, no kurienes uz kurieni tie vēji pūš, bet viss, ko es dabūju, bija 8.c klases skolnieka Nila Saksa pieteikums reģionālajam daiļdarbu konkursam par tēmu "Man ir ambivalenta attieksme pret lietām un reti kurš patīk", ko tomēr lasīt bija krietni patīkamāk par tvitera ziņu lentu, nopludinātu ar kaujinieciskiem "Paulam – špikotājam, urodam – pa purnu, urrā, urrā, urrā!" uzvaras saucieniem. Vēlos tikai piekodināt, ka tagad nebūšu tāds pats ambiciozs žurnālists kā Ancis Krauze, kurš ekonomikai pieiet ar tādu pieticību, kā Imants Kalniņš pieiet Korāna tulkošanai, un turpmākā tekstā centīšos maksimāli vienkāršotā manierē pastāstīt, kas notika, lai kaut neliela skaidrība iezagtos arī delīrija mocītajos lasītaju prātos.

Pirms divām nedēļām Lietuvas Banku valde apturēja bankas "Snoras" darbību, jo kādas pārbaudes laikā tika konstatēts, ka tajā trūkst visādu vērtspapīru vairāk nekā miljarda litu vērtībā, kuri uzrādīti ārvalstu jurisdikcijā (tas pēdējais vārds nozīmē 'tiesības tiesāt'). Ārvalstu pārstāvji vienkārši paziņo, ka šādu vērtspapīru nav. Tas savukārt nozīmē, ka bankas vērtība strauji pietuvojusies, ja ne nullei, tad vismaz uz to pusi. Ārkārtas sapulcē džeki ātri vien saprot, ka šī bodīte ir jānacionalizē. Tas nenozīmē, ka no darba atlaiž visus krievus – nē nu, savā ziņā jau nozīmē, jo bankas kontrolpakete tagad vairs nepieder krievu uzņēmējam Vladimiram Antonovam (turpmāk textā - zaglis), bet gan Lietuvas valstij. Pēcāk Lietuvas centrālās bankas valde aptvēra, ka "Snoras" tomēr ir maksātnespējīga un vērsās tiesā ar prasību šo kantori atzīt par bankrotējušu, jo iztrūkums galu beigās kopā sastādīja 3.4 miljardus litu, kas nodokļu maksātājiem Lietuvā it kā nebūšot pa kabatai.

Protams, ne jau aiz līdzjūtības mūs satrauc leišu nedienas – tās mūs satrauc galvenokārt tāpēc, ka šai nolemtajai leišu bankai pieder vairāk nekā 60% "Krājbankas" akciju. It kā mums visiem vēl svaigā atmiņā tas "Parex" pisaks, taču Finanšu un kapitāla tirgus komisijas jeb FKTK vadītāja Irēna Krūmane (turmpāk textā nebūs, jo ir jau uzrakstījusi atlūgumu) sacīja, ka tomēr to nevar salīdzināt, jo nauda no "Krājbankas" nav noplūdusi, bet gan tikai apķīlāta, tāpēc banka tai netiek klāt. Pašlaik "Krājbankā" konstatēts 100 miljonu latu iztrūkums, šī nauda ir ārvalstu banku kontos, bet nav pieejama. Naudas iztrūkums "Krājbankā" esot konstatēts tieši pēc šīs apķīlāšanas, kas notikusi nelikumīgi. Turklāt FKTK nezina, kad šī pretlikumīgā apķīlāšana notikusi – pirms "Snoras" pisaka vai pēc. Jebkurā gadījumā – nu jau bijušais Krājenes valdes priekšsēdētājs Ivars Priedītis jau sen kā laimīgi konvojēts uz Olaines cietuma slimnīcu, bet pārējiem aizdomās turamajiem valdes locekļiem Zalānam un Pelcbergam ir aizliegts izbraukt no valsts un tuvoties pārējiem Latvijas Krājbankas valdes locekļiem, zaglim to skaitā, kamēr noris izmeklēšanas process par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu.

Tātad kāda velna pēc tur apķīlāta tā nauda, kurai nevar tikt klāt? Krājenes līdzekļi apķīlāti pēc zagļa iniciatīvas par labu citām viņa kredītsaistībām (SAAB autiņš uz līzinga, sms kredīts un tml), vārdusakot, sedzis visādus ar "Krājbanku" nesaistītus tēriņus. Apķīlāšanas dokumentu, kurš it kā esot tikai vienā eksemplārā, parakstījis pats zaglis un vēl Priedītis. Tātad pārējie valdes locekļi moška nemaz nebija lietas kursā par notiekošo, moška bija – "to mēs nezinām" (c) Mīļā Māra. Tam visam pa vidu Lielbritānijā paspēj aizturēt arī pašu zagli un Baranausku (leišu Priedītis, ja pareizi saprotu). Viņi gan visai drīz pret drošības naudu atbrīvoti, vienīgi Baranauskim tagad katru dienu arī jāreģistrējas Kentas poliču iecirknī. Nākamai tiesas sēdei šiem abiem būtu jābūt 16. decembrī. Abi noraidījuši iespēju tikmēr brīvprātīgi aizšaut līdz Lietuvai un sadarboties ar tiesībsargājošām instancēm, jo it kā jau varētu, bet zaglim besī, ka tad būtu jābrauc rokudzelžos un tā demonstratīvi, nevis klusi kā pie cilvēkiem. Vispār var just, ka zaglis pamatīgi vergo Rietumeiropas ideāliem. Pats gan tā kā no mentiem neslēpjas – kopā ar Baranausku abi paši pieteikušies Londonas mentenē, bet arī savu vainu līdz galam neatzīst un nesaprot, kāda velna pēc Lietuvai bija "Snoras" jāpārnacionalizē. Es, piemēram, nezinu, bet ļoti ceru, ka tie, kas šajā situācijā bija un ir rīcībspējīgi gan Latvijā, gan Lietuvā no baņķieru lietiņām rubī daudz, daudz vairāk par mani. Tikmēr Latvijas Valsts policija uzlikusi arestu zagļa 14 luksusa automašīnām un mājai Jūrmalā, laikam lai vismaz kaut kā atgūtu zināmu daļu no bankas zaudējumiem. Kopējā mašīnu vērtība (ar kurām zaglis nebraukā, jo ir jobans miljardieris, kas var to atļauties) vien ir aptuveni viens miljons eiro. Kāpēc zaglis pumpējis to naudu laukā no "Krājbankas"? Nu, vajadzēja visticamāk. Kādiem mērķiem gan – tur es kā Textu pārstāvis tomēr nebūšu galvenais arbitrs un nelemšu citu vietā. Mani pašu personīgi tiešām ir piebesījusi mūždien klātesošā apziņa, ka "tas viss nav tik vienkārši". Protams, vienmēr jau ir viegli vulgarizēt visu un novelt vainu uz cilvēka nenovēršamo mantrausību, uz to kāds bieds, redz, ir izrādījies kapitālisms kā tāds un kas tik vēl ne. Lai cik ļoti svarīga arī ir iesaistīšanās un tas viss, kas it kā liecinot par nevienaldzību, man tomēr tik bieži uzrodas vēlme sacīt: "Aizver, lūdzu, savu muti" gadījumos, kad tā mutes atvēršana kaut pēc labākās sirdsapziņas tomēr maitā kolektīvo apziņu. Kāds varens vīrs reiz teica apmēram tā – lielākais vairums ir tiešām idioti, un idiotam nav nekādas varas, toties vara ir vairumam. No tā man ir daudz vairāk bail, nekā no NVS kapitālu apkalpošanas.

It kā jau nekas baigi traks. Pārējās bankas pamazām pārņem savā pildīšanā visādas "Krājbankas" lietas, sola, ka arī noguldījumus atdos un visu pārējo vismaz līdz tiem 100 000 eiro, un tādi noguldītāji no visiem sastāda 99.8%. Par komponistu Paulu arī it kā varam neuztraukties – gan jau krievu oligarhi kaut paši no savām kabatām sametīs Maestro to summu un vēl Laimai Vaikulei kādu drinku uzsauks. Arī lidsabiedrību "airBaltic" valsts ir paņēmusi savā paspārnē, tā kā varam neuztraukties, ka nākamreiz, kad lidosim uz Amsterdamu, lidojuma vidū uz klāja parādīsies kredītu piedzinēji un liks samesties visiem pasažieriem tam, lai pilots neizslēdz motoru tikai tāpēc, ka aviokompānija ir bankrotējusi. Kas notiks ar zagli? Kas notiks ar pārējiem? Kas notiks ar mums pašiem? Redziet, Saskaņas Centrs taču uzvarēja – varbūt viss tiešām būs labi. Vienīgi – drošs paliek drošs – varbūt tiešām tomēr arī nākamreiz, kad jums zvana nepazīstams telefona numurs, atbildiet uz šo zvanu ar vārdiem "Mana mīļākā valoda ir latviešu valoda". Uzvarētājam balvā tiks Solvitas "Solčas" Āboltiņas firmas zīme - tonējošs šampūns "Latvian Red" krāsā.

Sveiki, lasītāji. Vai atceraties to reizi, kad bijāt iemaldījušies Valsts elektrotehniskās fabrikas teritorijā uz kādu kārtējo vintāžistu pasākumu, mazliet pāršāvāt pār strīpu ar tiem vīniņiem, tamdēļ devāties svaigā gaisā atvilkt elpu un ievilkt dūmu, jūs izklaidīgi pļāpājāt ar grafiskajiem dizaineriem, pa kādam reklāmistam, līdz jūsu bezmērķīgais skatiens atdūrās pret nostāk stāvošu meiteni ar no zemes atrautu pēdiņu kristāla kurpītē, laiski pozējam fotogrāfam starp priedītēm? Jā, protams, mēs atceramies! Tieši tāpēc vairums no jums nav sevišķi jāiepazīstina ar Rīgas pirmās fešionistas Agneses Kleinas (turpmāk tekstā Agnesīgā) blogu. Vēlamies uzsvērt, ka šajā textā galvenais uzsvars ir tieši uz Agnesīgās blogu, nevis viņas piemīlīgo rožu un spilgto personību. Ar kādām tiesībām mēs drīkstētu te tā spriedelēt par modi? Ar tādām, ka mēs – RJ un SM – vienmēr esam bijuši nekronētie fešen policisti, tikai mums pat prātā neienāca pirmajiem uztaisīt blogu.

Mēs attiecīgajam blogam sekojam līdzi jau krietnu laiku – tik krietnu, ka tiešām neatceramies, cik sen to sākām darīt. Esam arī redzējuši Agnesīgās uznācienu Dienas viesistabā ar citiem gana krutiem blogeriem (lasi – Arni Medni), kur cita starpā Agnesīgā kautri atzina, ka viņas iedvesma rodas bloga popularitātē starptautiskos ūdeņos, tostarp Apvienotajos Arābos. Tas dzinis Agnesīgo rakstīt arīdzan angliski, un tas dzinis mūs darīt tāpat. Liels prieks vienmēr ir bijis blogā atrast ne tikai visādus modes trikus un apavu novitātes, bet arī pašas Agnesīgās fotogrāfijas, kuras diemžēl pēdējā laikā tur parādās arvien retāk.

Par ko tad īsti ir šī interneta vietne? Kādas žurnālistes mēģinājumi draudzēties ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Kā izpaužas šie mēģinājumi un centieni? Caur nepārskatāmi daudz fotogrāfijām, moderniem draugiem un pavisam diskrētu ironijas devu īsos, bilingvālos sacerējumos par laikmetīgo mākslu mūsu pašu ārienē. Emuāra apjoms ir teju bezgalīgs, tāpēc konspektēt visu blogu būtu neprāts, un mēs tagad izcelsim tikai dažus savus favorītus no Agnesīgās lielapjoma digitālā portfolijo.

Pirmais, kam pievērsās textu vērā acs, bija rubrika Mani stilīgie draugi. Šobrīd ir iznākuši 25 ieraksti šajā sērijā, un mēs iztirzāsim pēdējo no tiem – tātad divdesmit piekto (links). Agnesīgās stilīgie draugi par tādiem piesakās e-pastā, un tas nu nebūt nav šķērslis dziļai draudzībai un tai sekojošai publicitātei šajā blogā. Lai arī ar Līgu (26) – šī ieraksta draudzeni – Agnesīgā nav tikusies nekad, tas nebija traucēklis Agnesīgajai caur Līgu (Note Bene: kuru viņa nekad nav satikusi!) satikties atkal ar džeza deju. Kā var satikt kaut ko caur kaut ko, ko tu nekad neesi saticis? Anyone? Agnesīgā uzdod Līgai caur e-pastu jautājumus, uz kuriem Līga caur e-pastu godprātīgi atbild. Agnesīgā atzīst, ka Līga starp rindiņām pasaka, ka viņa ir brīva (viņas atbildēs pat starp rindiņām jūtama milzīga brīvības sajūta). Novēlam šai draudzībai garu un modernu mūžu.

Lasīt modes blogu nav viegli – mēs, piemēram, tikko pārskrollējām pāri teju septiņdesmit vidējas izšķirtspējas fotogrāfijām ar meiteņu galvas dekoriem kūku formā, līdz beidzot nonācām pie viena no pieticīgākajiem un sirsnīgākajiem ierakstiem (links), kas īpaši tuvu norezonēja mūsu aizjūru sirdīm. Agnesīgā: Man jāatzīstas grēkā – veidojot ierakstus bloga sadaļā Made in Latvia, vienmēr esmu piepūtusies lepna kā pāvs, jo latviešu radošos sasniegumus un inovācijas vienmēr mazulietiņ uztveru kā savus personīgos. Zinu, viena maza egoistiska fešionista, tas es esmu. Vienlaikus ceru, ka tādas sajūtas piedzīvojat arī jūs. Tālāk seko lakonisks uzskaitījums ar inčīgiem pričendāļiem, kas saražoti Latvijā un no kuriem nekautrētos pat Kerija Bredšova. Mēs nevaram saprast, vai Agnesīgajai kāds par to visu reklāmu maksā? Un, ja tā, tad kas aiz tā stāv? Kas parasti stāv? :-P

Tā kā emuārā tik daudz bilžu, mēs nedrīkst tās ignorēt arī savā recenzijā, tāpēc piedāvājām jums novērtēt, mūsuprāt, Agnesīgās spilgtākos brīžus Rīgas Dārzos un parkos:









Noslēgumā kā kolēģi vēlamies teikt, ka bez Agnesīgās bloga Rīgas modes druva būtu pelēka kā smēķētāja sejas āda. Un to nu mēs negribam. Novēlam daudz iedvesmas un darba spara mūsu fešionistai arī turpmāk!

-----------------------------------------------------------------------------
-----------------------------------------------------------------------------

Hello, readers. Do you remember the time when you were lost in the National Electrotechnical factory site on a regular vintāžistu measure a little over pāršāvāt stripe with vīniņiem, therefore devāties fresh air relax and pull the smoke, you are distracted pļāpājāt with graphic designers, by any advertisers to your aimless eyes rested on the girl standing away from the ground to separate it quotes a crystal shoe, gazing posture photographer between the pine? Yes, of course, we remember! That's why most of you are not very familiar with the first Riga fešionistas Agnes Klein (hereinafter Whimsical) blog. We wish to emphasize that in this text the focus is directly on the Whimsical blog, rather than her lovely roses and bright personality. By what right here so we are allowed to hold forth about fashion? With those that we - RJ and SM - have always been the uncrowned fešen policemen, just never occurred to us first make a blog.

We follow up on the blog for some considerable time - so well in that really do not remember how long ago it started to do. We have also seen Whimsical uznācienu day room with other mothers enough bloggers (read - Arnis Mednis), where, among other things Whimsical shy admitted that her inspiration from blog popularity in international waters, including the United Arab. This drive Whimsical also write in English, and drive us to do the same. Pleasure has always been the blog to find not only all kinds of fashion tricks and novelty footwear, but also in Whimsical photos, which, unfortunately, in recent times there appear more and more uncommon.

What exactly is this website? What journalist attempts to make friends with fashion, while trying to overtake. How do these attempts and efforts? Through a lot of non-transparent photographs, modern service and very discreet irony in short, bilingual writings on contemporary art in our own appearance. Blog volume is almost endless, so take notes of all the blog would be madness, and we are now Top This just a few of their favorites Whimsical volume digital portfolijo.

The first, which turned textu the eye, was a channel in My stylish friends. It is now come out 25 entries in the series, and we address here the last of them - that the twenty-fifth (link). Whimsical stylish friends of those applying for an e-mail, and it either is not an obstacle for deep friendship and subsequent publicity on this blog. Although the League (26) - this entry girlfriend - Whimsical is not never met, it was not a nuisance through Whimsical League (Note Bene: she has never met!) To meet again with jazz dance. How can I run something through something you've never met? Anyone? Whimsical Instructs League via e-mail questions for League via e-mail fairly responsible. Whimsical acknowledges that the League between the lines tells us that she was free (her answers, even between the lines felt a huge sense of freedom). We wish the friendship and the spirit of modern life.

Read fashion blogs is not easy - we like just pārskrollējām over nearly seventy medium-resolution photographs of the girls head decoration cake, until finally we arrived at one of the most modest and sincere records (link), which is particularly close to our overseas norezonēja hearts. Whimsical: I have to confess sin - creating blog entries in Made in Latvia, piepūtusies am always proud as a peacock, the Latvian creative achievements and innovations always mazulietiņ perceive as their personal. I know a little selfish fešionista, as I am. At the same time hope that such feelings are you experiencing. The following is a concise list of inčīgiem pričendāļiem produced in Latvian and from which even nekautrētos Carey Bredšova. We can not understand or Whimsical one of the ad cost? And if so, what's behind it? What are costs? :P

Since the blog so many pictures, we should not ignore them in its review, so we offer you an estimate, we believe Whimsical brightest moments of Riga gardens and parks:

[scroll up and you'll see!]

Finally, as a colleague would like to say that without Whimsical blog Riga fashion cornfield would be gray as a smoker's face. And we do not want it either. We wish you much inspiration and work our Flywheel fešionistai in the future!

Labvakar. Salīdzinoši nesen uzzināju, ka ir daudz jaunu skandāliņu saistībā ar Latvijas Televīziju - uz ziņu dienesta ģenerālprokurora amatu kandidē vietējais Muamars Kadafi Dzintris Kolāts (es viņus jaucu pēc izskata, pēc rakstura - nekad), gaisā virmo baumas par raidījuma "Maija Migla, Panorāma" likvidāciju, un tagad vēl arī ik katrs modernais jaunietis Rīgā ar lielu interesi seko līdzi televīzijas šovam "Dejo ar premjerministru". Ņemiet vērā, ka mani var arestēt par to, ka šovakar tiešsaistē internetā noskatījos attiecīgā šova pārraidi, jo es kā jau austrumeiropiete neesmu samaksājusi BBC nodevu, kas ļautu man šādas darbības veikt likumīgi, tāpēc uzskatiet, ka riskēju to visu trimdas tautiešu vārdā, lai arī viņiem neietu secen telenovitātes dzimtenē.

Uzreiz jāsāk ar atvainošanos, jo saskaņā ar darba likuma pantu par aizliegumu jebkad jebko šeit rakstīt skaidrā, ja vien nav ārsta zīmes, es devos uz tuvējo veikaliņu pēc lēta spāņu sarkanvīna, ko degustēt kopā ar jauno šovu. Gribēju atrast dziru ar vislabākajiem tanīniem, ko arī izdarīju, taču tāpēc arī laikam nokavēju raidījuma sākumu, jo pieslēdzos tam mirklī, kad tika raidīta reklāmas pauze, pēc kuras Baiba Strautmane bez jebkādiem labdien, jūs, paldies uzreiz sāk kaut ko ļečīt tādā manierē, it kā mēs būtu vecas draudzenes un es vispār saprastu, par ko viņa runā. Nezinu, varbūt tas arī bija raidījuma sākums un viņai kā jau lielai TV dīvai vienkārši normāli sakāpis galvā.

Raidījums (man) sākas ar to, ka Baiba uzdod jautājumu, vai augsta ranga ministrs drīkst braukt pālī. Viņa vēršas konkrēti pie kāda jaunieša vārdā Rūdolfs un prasa, vai viņš, ja būtu pie stūres pālī vai zem marihuānas noķerts ministru prezidents, maksātu mentam brangu sodu, lai tikai nepaliktu bez tiesībām sēdēt automašīnā. Rūdolfs saka, ka nekad mūžā, ka tūliņ pat uz vietas vēl arestētu arī to mentu, kurš centies paņemt kukuli, un vispār runā kā dzīves nepists piektklasnieks. Baiba lūdz Ivaru Godmani šo komentēt. Ivars atzīstas, ka ir braucis pālī, un uzsver, ka runa jau ir par to, kādā pālī brauc, nevis vai vispār. Tā jau laikam ir - es nezinu. Pēdējoreiz braucu ļoti sen, pēdējoreiz braucu pālī - vēl sanāk. Es neko neatceros no tiem ceļu satiksmes cietsirdīgajiem noteikumiem.

Tagad Baiba ņem priekšā jaunieti vārdā Kārlis un prasa tā: "Iedomājies, ka tu esi premjers, kaut kādā Āfrikas čuhņā Latvijas pilsonis ir paņemts ciet par pedofīliju un saskaņā ar tās valsts likumdošanu viņam draud galvas nociršana ar neasu lāpstu. Vai tu kā premjers centīsies panākt viņa izdošanu Latvijai?" Kārlis sāk kaut ko bubināt par morāli amoralitātē un te pēkšņi negaidīti paziņo, ka glābtu uz Latviju, ja nebūtu vainīgs, bet neglābtu - ja būtu. Tā ir ļoti kruta attieksme - es arī parasti uzreiz zinu, kurš ir un kurš nav vainīgs, man vajag tikai konkrētajai lietai uzmest minūti garu acu skatu. Šeit iejaucas sociālpsihologs (nē, nopietni? par to kādam maksā naudu?) Ivars Austers un saka, ka cilvēka dzīvība stāv pāri starpvalstu attiecībām. Man šķiet, ka visādi politiskie Kristoferi Kolumbi viņam nepiekristu, bet tas tā.

Vispār man jums jāpastāsta, kā tai spēlē izskatās. Tur ir astoņi jaunieši, no kuriem jūs pazīstat jau divus, kas cīnās par to premjerministra titulu. Ir žūrija un vismaz šoreiz to sastāda jau pieminētais Ivars G., jau pieminētais sociālstomatologs Austera kungs, kā arī Nellija Ločmele un mūsu mīļais cibiņš Ilmārs. Tad vēl ir daudzi skatītāji un vakara vadītāja Baiba "tā miss info ar blondajiem matiem, kas nav ne Jaunalksne, ne Peneze" Strautmane. Atkāpi noslēdzu ar vīna malku un turpinu sižetu.

Baiba izsauc četrus jauniešus - Edmundu, Daini, Katrīnu un Rūdolfu - un jautā, vai viņiem simpatizē doma par tautas vēlētu prezidentu. Paldies dievam, neviens no viņiem nav tāds deģītis, lai atbildētu apstiprinoši. Šis gan ir argumentācijas prasmju pārbaudījums, tāpēc katrs jaunietis izlozē lapiņu ar viedokli, kurš tam jāpārstāv, neraugoties uz patieso personisko nostāju. Vispār šis paņēmiens nav nekas īsti jauns - pērn mani un textnieku RJ vienā mācību priekšmetā tieši pēc tādas pašas metodes eksaminēja. Mums abiem bija jābūt tajā pusē, kas apgalvo, ka globālā sasilšana ir psc mi vsje umrjom, kaut patiesībā tā nedomājam. Abi dabūjām labus rezultātus. Ā, bet tas jūs droši vien nemaz neinteresē, tāpēc atgriežos pie šova, kurā jaunieši debašu pārbaudē, manuneciloprāt, uzrādīja visai vājus rezultātus. Likās, ka viņi drīzāk spiež uz to, ka jāimitē intonācijas svarīgums, nevis faktuālās detaļas. Žūrija gan bija optimistiskāka un atrada, kur piesieties, lai paslavētu. Ilmārs, lai arī pats nav konkursants, tomēr nenoturējās un izcēlās ar asprātību, sakot, ka "runāšana veicina domāšanu". Jā, protams.

Otro četrinieku - Mārtiņu, Antoņinu, Edgaru un Kārli - pēc tāda paša paņēmiena testē, liekot diskutēt par to, vai nepilsoņiem ļaut balsot pašvaldību vēlēšanās. Arī neko pratīgu neviens nepasaka, viss jau ir kaut kur dzirdēts. Skatītāju rindās sēž arī vecais flēdermausis Indulis Emsis. Viņš dalās nostalģiskās atmiņās par savu premjerēšanos, taču viņu pārtrauc žūrijas komisārs Godmanis ar atziņu, ka "nedrīkst psihot". Premjers nedrīkst psihot nekad. Tas gan ir labi, ka uz mani tas neattiecas, un es drīkstu psihot pat tad, kad viss ir kārtībā.

Atkal pārejam pie individuālajiem jautājumiem. Pirmais tiek Rūdolfam - 2008. gada novembris, Parex krahs, valsts nopērk kontrolpaketi, normāli? Rūdolfs saka, ka pareizi arī dara, jo pareizas atbildes nav. Nellija tomēr iebilst, ka varēja jau arī palikt malā, ja WikiLeaks nemuld. Godmanis saka, ka Wikileaks muld un par to viņš sarakstīs grāmatu. Godmanis arī saka, ka, ja nebūtu toreiz nopirkts, visas bankas trīcētu kā apšu lapas, bet es atceros, ka vasarā lasīju IRā, ka Bondars bija teicis, ka ņems to Parexu, ja dos. Man šķiet, ka kāds muld, bet es nezinu, kas. Jāatzīst, ka esmu tomēr pietiekami iesilusi, lai man būtu salīdzinoši vienalga jau. Jautājums Edmundam - 2007. gada 3. novembrī visi kliedz "Atlaist 9. Saiemu!", Kalvītis demisionē pats - nahujam? Edmunds plāta rokas, Šlāpins iesaka iet politiķu kursos. Katrīnas kārta - A. Bērziņš interešu konflikts, atpūties uz jahtas, KNAB nevar pārbaudīt, jo Bērziņš pats KNAB. Katrīna domā, ka jāierobežo visu, kas met ēnu. Nellijai Ločmelei tas patīk. Nav tā, ka es nesaprotu, ko viņas runā, bet es acīmredzami vairs negribu to saprast. Tagad Dainim - Emsis un 300 ES normatīvie akti, Latvija deg zilās liesmās, rezultātā slēgti daudzi mazie uzņēmumi. Dainis kā igaunis risinātu laicīgi, nevis haltūrētu. Nellija piebalso, ka Emsis pats arī vainīgs. Edgar - E. Repše pēc 100 dienām atzīst, ka ir traks marsietis. Edgars tajā neredz neko sliktu. Šlāpins saka, ka Repše nemāk pasmieties par sevi (jo droši vien neiet tajos kursos). Šlāpins pats gan ņirdz. Austers ne īpaši. Jautājums Kārlim - referendums "Ļaut nepilsoņiem vai nē", premjers Krasts neko. Kārlis: Darīja pareizi! Pārējie nodur acis, klusē. Mārtiņam jautājums - V. Dombrovskis drīkst vai nedrīkst sievu ņemt darbā? Mārtiņš saka, ka drīkst. Nellija: "Nē, nedrīkst", bet pati tomēr uzreiz atzīst, ka nedaudz pārspīlē. Baiba piemetina: "Ko piedod Dombrovskim, to nepiedod Šleseram." Nu, tas ir super. Antoņina - A. Šķēle 1997. gada 17. jūnijā citē "Skroderdienas Silmačos", KĀPĒC? Antoņina: "Jo nak Jaņi?" Ja, jo nak Jaņi un pats Skele tikmer bezpartejisks urods, kuram nekas nav svets. Ilmars Slapins piebilst, ka videjam latvietim jau patik kritizet tas partijas, tapec videjam latvietim 1997. gada patik Andris Skele.

Un beidzot sākas balsošana, kurā diemžēl izlido Edgars un Dainis jeb matemātiķis un ķīmiķis. Skatieties nākamnedēļ, ja gribat uzzināt, kas beigās vinnēs. Tā televīzija ir mani totāli nokausējusi, un es dodos pie miera. Vispār jau labs raidījums, tikai nevajag labāk iedzert, ja pēcāk vēl jāraksta vai jābrauc pie stūres.

Inovācijas vienmēr ir bijušas Texxxtu prioritāte, tamdēļ šoreiz nākam klajā ar savu pirmo recenziju, kura 1) ir par portālu, 2) radīta, sadarbojoties diviem texxxtiniekiem - šajā gadījumā AK un SM. Lai arī puaro.lv darbojas vien kaut kādu nedēļu, tas jau paspējis sacelt pieklājīgu ažiotāžu. Kāpēc tā - jautāsiet? To mēs nezinām (c) Māra Zālīte, taču ir skaidrs, ka nevaram klusēt šajā priekšvēlēšanu laikā, kurā izšķirsies tas, kā mēs turpmāk dzīvosim.

Nesen AK gribēja noskaidrot dažu politisko aktualitāšu background (latv. val. - fons), tāpēc vērsās pēc atbildēm pie Tautas partijas Jaunatnes organizācijas troņprinceses Sarmītes Ilvas Lonijas Kolātes (turmpāk tekstā - Silk). Šī teica: "Nu kā? Tas taču katram pašam jāsaprot." Tā arī darījām, un ar iztēles palīdzību nonācām pie šoka un migrēnas - tas ir ārprāts, kas notiek politikā. Būs vien jāpiekrīt grupas Inokentijs Mārpls solistam Raimondam Dambim Lagimovam, kurš tirgo nozīmītes pa latu gabalā ar atziņu "Valdība ir stulbeņi". Nu labi, īstenībā jau nav. Nenoliedzam, ka Šlesers ir gudrāks par mums, SM un AK kopā ņemtām. Bet par to nedaudz vēlāk.

Visi šobrīd pišas par to, ka puaro.lv ir izcilā latviešu prozaiķa, dzejnieka, publicista un karatista Jurģa Liepnieka priekšvēlēšanu kampaņas triks. Lai to pamanīt nebūtu tik viegli, Jurģis portāliņu atšķaidījis ar nedaudz marihuānu, t.i., savām interesēm (Kamī, Dalī un pizdī) un lētiem feļetoniem, ar kuriem uzsist portāla apmeklējuma statistiku (Dzeltenā zemūdene). Mēs, piemēram, aizrautīgi lasām par to, kā Jurģim bija apnicis dzīvot (raksts pārpublicēts no žurnāla "Klubs" vai "Art Deco", neatceramies) - eksistenciāli smagu un atklātu gabalu par dzīvi un vēlmi no tās beidzot atdusēties atmatā. Nevilšus skatiens pārdomās pārslīd pār košu baneri, kas aicina izlasīt interviju ar Inesi Saulīti, kura šķietami atdusēties atmatā nevēlēsies nekad. Sajūtas līdzīgas, kā iedzerot kafiju kopā ar vīnu - ambivalentas. Inese pretēji Jurģim šķiet vēl nav saskārusies ar izsmeltās dzīves sajūtu - viņu sajūsmina pat veca dāņa sperma rīklē. Aizstāvot Inesi gan jāsaka, ka intervija izskatās tik dzeltena, ka pat portāls mango.lv tam blakus izbalējis gauži balts. Kur tur politika - jautāsiet? Ļoti vienkārši - Jurģis, krifelis tāds, taču fīrē to "Saskaņas centru". Tomēr negribas īsti viņu vainot, jo kurš gan no mums negrib ticēt vārdiem, ka "Viss būs labi." Мы ганси чиста хотим!

Diskutējot par politiskām peripetijām, nonācām pie secinājuma, ka nesaprotam, kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt savas partijas, t.i. Tautas partijas līderi. Līdzīgu analoģiju varam meklēt Vakareiropā un pielīdzināt Andri Šķēli, turpmāk textā - Andžons, bijušajam Lielbritānijas parlamenta princim Tony Blair. Ķipa, sākumā par Tony arī visi fano, mīl, dāvina dāvanas, bet pēkšņi nemīl. Kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt Andžonu - jautāsiet? Sacīsiet: "Varbūt Jūrmalgeita?" Auksts. Vekselis? Mēs drebam, cik auksts, un uzvelkam džemperus! Pavisam vienkārši. Tas ir tāpat, kā, ieraugot džeku, kurš patiešām izskatās pēc pediņa, mēs izjūtam vēlmi sevi nokaunināt par tik stereotipisku spriedumu, ka noliedzam acīmredzamo. Arī Andžona gadījumā sākumā nevēlējāmies ticēt tik triviālam atrisinājumam, bet tā ir - Ēlerte. Sākumā ķipaš laikraksts "Diena" (atgādinām, ka tobrīd "Ir" vēl nav piedzīvojis savu dzimšanu) baigi haipo Tautas Partiju, a pēc tam pēkšņi heito! Kāpēc? Ēlerte. Mēs, sievietes, pazīstam labi viena otru. Atraidījums stipri sāp. Pavisam nopietni - mums patiešām ir konstruktīva cerība ticēt tam, ka Ēlermausis kantēja Andžonu. Andžonam tā ne visai, tāpēc šis bija as cold wind blows (angļu val. - tik auksts, kā auksts vējš pūš). Ēlerte apcirtās un nogrieza savu artavu mīlestībai pret Tautas Partiju. Ko tante Bauskā - jautāsiet? Vērā ņemamākais rīta laikraksts valstī heito Tautas partiju, kāpēc tantei Bauskā tam neticēt? Ticēt diemžēl var ne tikai Dievam.

A kāds tam sakars ar Zatleru - jautāsiet? Nothing special, Mendelson - tāpat kā Andžonam ar Ēlermausi nekāds sakars tur nav, bet tas nebūt nenozīmē, ka tur neslēpjas kaut kas cits. Kas tur slēpjas? Hmm. Mēs padomājām un izdomājām. Zatlers atlaiž Saiemu, kurā dominē Vienotība, kas ir neizdevīgi dažiem lielkalibra uzņēmumiem, taču, paužot savu lielo mīlestību pret Vienotību, tomēr dibina jaunu partiju, tādejādi atņemot tai balsis no tantēm Bauskā. Kas ir Zatlera jaunās partijas sastāvā? Daži naiviķi (tur Tukišs, Ķīlis, nebrīnītos arī ja Kūļi) UN Zatlera padomnieki, kurus tam piešķīra nu jau atlaistā Saiema. Mēs būtu idiotes, ja par idiotiem uzskatītu zākātos oligarhus un ticētu, ka viņi šobrīd raud un domā: "Vai, vai, vai, kā mēs tā ieberzāmies, cerams, ka par mums balsos". Nu, nopietni! Šlesers NAV TĀDS DIŽDAUNIS, lai viņš patiešām ticētu, ka par viņa jaunizveidoto Šlesera Reformu partiju (pamanījāt vārdu spēli?) kāds pie pilnas mentālās veselības arī balsos. Labi, varbūt jūs to vēl nesapratāt, tāpēc runāsim taisnu tiesu - mēs tiešām ticam, ka Zatlera Reformu partija ir Šlesera projekts, ar kuras palīdzību izveidot ar politiku tiešā veidā nesaistītiem plāniem izdevīgāku Saiemu, kurā Solčas rudās lapsas pačku nomainītu Sprūdža bakuģīmis. Atvainojamies par emocionalitāti, jo vakar bijām Vienotības kāzās, un šodien paģiras mūs ir uzvilkušas. Sprūdž, ja tu šo lasi, tiešām neņem ļaunā - tas nav personīgs uzbrauciens. Varbūt Viesturam Livigstonam būs bēdīgi to dzirdēt, bet mēs, AK un SM, nekautrējamies publiski ticēt tam, ka Šlesers un Šķēle ir ļoti gudri - tik gudri, ka ir jau pāris verstes soļu mums priekšā.

Jautāsiet, kāds šim texxxtam ir sakars ar puaro.lv? Tas ir tieši tik pat konceptuāli izplūdis un nekonsekvents, cik minētais portāls. Mēs mīlam šo valsti!

Jau desmito gadu pēc kārtas par valsts valodu uz Jomas ielas Majoros kļūst krievu valoda gandrīz nedēļas garumā pašā vasaras pilnbriedā. Vai man tas patīk? Jā, man, piemēram, tas patīk. Man arī ļoti patīk jaunais vilnis (new wave) (новая волна), tāpēc vēlos dalīties savā sajūsmā par vērienīgākā festivāla Latvijā atklāšanas koncertu (in your posituvusface!). Uzreiz piebildīšu, ka šogad nolēmu uz pašu šovu nebraukt, bet skatīties to pa televizoru savu kolēģu, alkohola un čipsu kompānijā, jo man vairs nav tas tīņu stress, kad jālien tuvāk pie skatuves - tā vietā jau kādu laiku iestājies trīsdesmitgadnieku čils, kas dod priekšroku rēnā raslabonā vāļāties uz dīvāna un kurīt, kad vien ienāk prātā, nevis katru reizi bakstīt ceļgalus padomju savienības ziedam un atkārtot "извините, извините".

Sākšu nedaudz ar vēstures atskatu. Tātad pirms desmit gadiem satikās trīs draugi - Igors, Alla un Raimonds. Alla savā nokurītajā džeza balsī sacīja: "Eu, džeki, uztaisam kaut kādu ballīti, nu tā čista savējiem?" Raimons sacīja: "Davaj, man kak raz ir viena bomzīga estrādīte padomā, pie pašas jūras, baigi labā vietā." Alla: "Kaut kur Sočos, domā?" Raimonds viltīgā smīniņā pēc dziļdomīgas pauzes beidzot atbildēja: "Nē... V Jurmaļe." Igors izvilka naudas maku. Un tā arī beigās bija.

Desmitā jubilejas koncerta pārraide televīzijā sākās ar pārbāztu Jomas ielu, pa kuru lēkā klauni un korpulentas kundzes gados ar baloniem rokās. Vakara vadītāji, kopā seši gab., ir krāsaini, spilgti, muzikāli. Visiem vārdus neatceros, bet tur bija Ksjuša (dzeltenā prikidā), kaut kāds Rogrigess, Ļera (zebru kleitā ar dārgakmeņiem) un vēl kaut kādi divi džeki un viena beibe. Gājienā ir arī jaunieši ar vienādiem t-krekliņiem, uz kuriem uzrakstīts new wave, un tas man nedaudz atgādina dziesmu svētku gājienus, kuros pati skolas laikos piedalījos un gāju tieši tāpat pa to pašu Jomeni. Vienīgi mums tur toreiz nebija nekas tik politkorekti, visi bija baltie, šoreiz arī pamanu dažus nigerus ar tatuhām. Izskatās, ka beidzot visi ir atnākuši un ballīte var sākties. Tā kā tas ir desmitais vilnis, visa pirmā diena paiet vieglā sentimenta plīvurā. Pirmā uz skatuves kāpj pati Alla lillā paltrakā. Diemžēl televīzija laiku pa laikam nespēj nodrošināt titrus latviešu valodā, bet es par to daudz nebēdējāju. Elīna Kolāte, varu derēt, tajos mirkļos būtu sajukusi prātā. Kolēģīte Dace, ar kuru kopā arī skatāmies, zina man stāstīt visādas PR peripetijas. Bendiks viņai esot teicis, ka visa krievu estrāde ir totāli fake (falšs - angļu val). Dace nedaudz pieklusina balsi un pasaka man arī to, ka Jaunā Vilnī būtībā visas lietas bīdās caur Allas pežu, jo viņai ir vara. Tā kā šī ir tomēr neoficiāla informācija, vēlos piekodināt, ka tādas tās runas klīst, bet es, protams, nezinu, kā ir patiesībā. Pēc brīža Pugačovai pievienojas arī Pauls un Krutojs. Visi runā tās klasiskās runas, ķipa tik grūti noticēt, ka jau desmit gadi, psc, tas liekas kā vakar utt.

Kā nākamais uz skatuves uznāk, šķiet, Krievijas vēstnieks Latvijā, kurš nolasa apsveikumu no Krievijas federācijas Dmitrija Medvedeva vēstules formā. Šeit visiem jāsaprot, ka joki mazi. Vispār te arī gribu piebilst, kāpēc Jaunais Vilnis nereti iziet uz fonogramu - krievi ir perfekcionisti dvēselē, kuri čista nealkst nekādus ballītes krešerus, piemēram, piemāvušos Filipu Kirkorovu, kurš negaidīti miķītī nobļautos: "Nost ar saiemu!" Nav jau tā, ka viņi nemāk dziedāt vai baidās dziedāt - viņi māk. Tikai lažām pārāk liela cena, jo īpaši zinot, ka uz to visu noraugās kaut kur arī leģitīmā prezidenta acs. Pirmie ar dziesmu ballīti atklāj visi pagājušo gadu konkursanti no Latvijas - Džei Stjiver, Aišer, labā maizītē tikušais Intars Busulis, grupa Per un grupa Lady Sweet. Grupa Cosmos nav atbraukuši. Viņi dzied to dziesmu, kurai nezinu nosaukumu, bet kurā ir tāds teksts "naktīs, šaurās vecrīgas ielās" tikai pa krieviski. Vienā brīdī iznāk Stībelis un tam pohuj, tas sāk dziedāt latviski. Tad iznāk grupa Per un tiem vēl vairāk pohuj - tie mauc angliski (all the way to džurmala, goddam!)

Tagad uzreiz sākas kaut kāds sviests, kur visi, kas uzstājas, izlozē kārtas numuru konkursantiem. Busulis izvelk armēņu džekam pirmo numuru. Rāda skatus no beksteidža, kur armēņu džeks reālā starā, sūta gaisa skūpstus un mahājas ar rokām. Tā tas notiks katru reizi, kad kādam būs izlozēts kārtas numurs. Kolēģe Anete saka, ka labprāt redzētu, kā kāds ir iegruzīts par savu numuru un novēršas no kameras, taču tā diemžēl ne reizi nenotiek, visi par saviem izlozētajiem numuriem ir patiešām sajūsmā. Nākamais uzstājas Dima Bilans, kurš, ja neko nejaucu, uzvarēja pirmajā vilnī. Pēc viņa uzstājas grupa Banderas, bet es jūtu, kā manī jau nedaudz sāk iezagties apnikums, tāpēc aizejam uzsmēķēt. Kad atgriežamies no pīppauzes, uz skatuves jau kāpis Leonids Agutins jeb "pajols ar giču", kā veikts manos vakarnakts pierakstos. Diemžēl atmiņas pēc šiem atslēgvārdiem neraisās, tāpēc īsti komentēt to nevaru. Pēc viņa uzstājas kāds Lazarevs, kuru esmu iedalījusi Bilanveidīgo šnitē, pēc viņa - Žasmin, kura esot glīti kustējusies. Atkal paņemam nelielu pauzīti.

Atgriežoties mūs sagaida Eirovīzijas leģenda Dana International ar savu one hit wonder, kura uzstājas kopā ar vai nu krievu Igo vai kustīgu Niku Matvejevu - nevar saprast. Dace netic, ka Dana International ir transvestīts, jo "viņai tāda apspīlēta kleitiņa", bet es otvečaju, ka ir. Pēc viņas prožektoru gaisma apspīd PSRS leģendas Josifa parūku, kurš zina stāstīt, ka savu dziesmu, ko tūliņ izpildīs, ir veltījis Melnajai jūrai. Labi, ka viņš to pateica, jo pēc dziesmas lirika "Черное море, я тебя люблю" to nebūtu sapratusi. Var redzēt, ka Alla no skatītāju rindām ņem līdzi, bet kaut kāds jauns džeks, kas viņai sēž blakus, vārdus nezina un līdzi neņem. Josifam ir jāizvelas kārtas numurs Lienei Candy. Ļoti patīk viņa prikols par to, vai tai Lienei materiāli arī nevajadzētu palīdzēt. Vakara vadītāja Ksjuša vai Ļera atbild, ka gan jau Ļenčāgs neatteiks. Lienei Candy tiek izlozēts 12. kārtas numurs, Liene ir tik lielā sajūsmā, ka gandrīz nosūcas ar sev blakus sēdošo džeku.

Nākamais priekšnesums ir visai gotisks, jo uz skatuves kāpj grupa Sjerebra. Nu, nevis kāpj, bet tiek uznestas kā līķi, kuri pie normāla dabstepa atdzīvojas. Dace saka, ka cik gan ir tādu krievu grupu, kurā ir trīs seksīgas solistes. Esmu godīga un atbildu, ka zinu tikai vienu - Sjerebra. Pēc viņām uzstājas Njuša - 2008. gada viļņa uzvarētāja, bet ap šo brīdi jau man vairāk interesē visītis ar kolu, nevis televizorā redzamais, tāpēc atkal ejam pīpot.

Kad atgriežamies pie TV ekrāna, tur priekšā ir rokeris Oļegs, kurš lec galopā un mētā pussalto. Pavīd skatītāju rindas, tajā uz īsu mirkli pamanām Imantu Kalniņu, kurš ar Oļega dziesmai ņem līdzi. Šķiet, redzam arī Solvitas Āboltiņas rudās lapsas pačku, tāpēc nevaram saprast, nahuj tur nav Mūrniece. Tai tak patīk tusēt, viņa tusē ar to savu štuceri Abum Eri (tumšais). Bet ka nav, ta nav, neko darīt. Rokeri nomaina Džamalo. Izskatās, ka Džamalo nedzied uz fonīša, bet saprotam, ko tas viņai ir maksājis - par sodu bijis jāietērpjas kleitā, kura ir Krievijas karoga krāsās. Pēc šī jau man patiešām viss ir apnicis, tāpēc gribu tikai vairs sagaidīt hedlainerus, kas vienu gadu bija Roxette, tāpēc šogad arī jābūt kaut kam spēcīgam. Grigorijam ar saulenēm, kurš gaudo, Valērijam Ļeontjevam un Brego, kurš ietērpies Bostonas Celtics krekliņā, vairs uzmanību īsti nepievēršu. Pamostos mirklī, kad savu uzruna saka Aksenoks. Par mēriem runājot, zinu pastāstīt savām kolēģēm, kuras nav no Jūrmalas, ka Jūrmalas mēra amats ir identisks tumšo zintņu pasniedzēja vietai Roulingas sāgā - Jūrmalas mēra loģiskais karjeras iznākums ir cietums. Tā ir.

Beidzot esmu sagaidījusi Sīlu, kurš uzreiz ķeras vērsim pie ragiem un vaicā: "Te pārsvarā ir krievi, ja?" Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pasaka "kak ģela" vai kaut ko tikpat pat absurdu. Pie Sīla visi ceļas kājās, kratās, vienīgi Krutojam ir diezgan pofig. Esmu jau laimīga, ka tūliņ viss būs galā, taču nekā - vēl padziedāt grib Pugačovas ex Filips Kirkorovs, pēc viņa arī Raimona Paula ārlaulības meita Kristīna Orbakaite. Vēl kaut kāda Sofia Rotaru, kura esot liela ukraiņu tautas māksliniece, taču diemžēl ne viņas vārds, ne viņas roža man neko daudz neizsaka. Igors Krutojs beidzot ir iesilis un kāpj blakus Sofijai piespēlēt akordeonu. Visa kulminācija ir pašās beigās, kad visādi slavenie nodzied pa rindiņai no Zemfiras dziesmas "Hoches" un ar to arī debesis pārplēš salūts. Pirmā diena ir beigusies, šovakar sākas pats konkurss, kurš ilgs vēl četras vai piecas dienas. Veiksmi Lienei Šomasei vai Bronušai ar savu iznācienu un kaut neviens nepamanītu, ka viņai ir celolīts.

1979. gadā dzimušais Lauris R. nezināja, kā labāk pavadīt 22. jūnija vakaru, tamdēļ devās ar personīgo automabīli uz kādu Igaunijas čuhņu vārdā Vira, kuras kultūras namā atskaņot izgājušās vasaras superhītu "Ma jooksen". Uz maģistrālās šosejas netālu no Apes dziedātājs nolēmis ņemt dalību akcijā "Latvijas mobilais reportieris", tamdēļ sācis filmēt kādu ceļu satiksmes dalībnieku, kurš kunga prātā vadījis savu velosipēdu. Vai Reinikam piemīt spēcīga pilsoniskā apziņa, vai arī viņš tīkojis vieglu slavu "Degpunkta" minūtēs - spriediet paši, taču Laura safilmētais viģiks ir nonācis arī Texxxtu redzeslokā.

"Degpunkts" - teju līdzās "UgunsGrēkam" - ir mums iemīļots raidījums, jo reprezentē gan spriedzi, gan arī lielisku satīru paralēli tai. Reportāža sākas ar analoģiju meklēšanu Reinika repertuārā, kurš pats savulaik "Es jau skrienu" dziesmas videoklipā ir iemaucies ar riteni grāvī, taču toreiz iemesls esot bijis vienkārši steiga, nevis normāls štīmis. Kādi iemesli bija šim vīram uz velosipēda vibrēt normālā ķitē - to mēs nezinām. Lauris, lai arī sekmīgi apdzinis trakuli, tomēr nolēmis atgriezties, lai brīdinātu pārējos satiksmes dalībniekus par velosipēdista kondīciju, tāpēc braucis tam aizmugurē un midžinājis migalkas pretim braucošajiem. Saceišu godīgi, ka rīcība visnotaļ cēla. Visromantiskākais šajā mazajā piedzīvojumā šķiet apstāklis, ka ceļa posmā, kurā riteņbraucējs līgojies pa šoseju, apkārt nav bijušas nevienas pašas mājas un neviena paša priekšstata, kur saķemmētais varonis būtu gribējis ar savu spēkaratu doties. Inese Supe aizkadrā nospriež, ka varbūt trakais dzērājs arī devies uz Reinika konci. Šis variants tomēr nešķiet pārāk iespējams, jo viņam bijis pilnīgi pohuj, ka aiz tā brauc un taurē Lauris Reiniks - necēlis ne ausu. Nu, es droši vien tomēr ausi paceltu un kaut ko par to ietvītotu, pat ja mans galamērķis nebūtu bijis Viras kultūras nams.

Lauris piebilst, ka laukos jau parasti dominē tāds freestyle (brīvais stils - angļu val.) spēkaratu vadīšanā, un viņš pats ar savu auto vai kaut vai ar velosipēdu daudz drošāk jūtoties Reigā. Protams, Reiniks kādā brīdī aptvēris, ka normāli kavē, tāpēc izsaucis menčukus un pats aizgoņījis uz to savu koncertu. Menti šajos Jāņos vispār bijuši normāli darba zirgi - pārbaudījūši kaut kādas 40 štukas ar šoferiem, vai tie gadījumā nebrauc pālī. Absolūti līderi disciplīnā "braukšana pālī" izrādījušies velosipēdu šoferīši. Braukt kunga dūšā izmaksā no 30 līdz 120 latiem, ja sanāk uzrauties, un tas arī ir vienīgais sods, ko piemēro reibušiem riteņbraucējiem - naudas sods. Tikmēr automašīnu vadītāji var noraut gan tiesību atņemšanu, gan naudas sodu, gan arī kaut kādu administratīvo arestu. Nu nezinu - neteiktu, ka tas ir baigi negodīgi, jo tomēr mašīna kā mehānisks spēka pastiprinātājs ir krietni jaudīgāks par divriteni. Man personīgi, protams, nebūtu nekādu iebildumu, ja velosipēdus pie reizes tomēr arī atņemtu tiem pieķertajiem, bet ko nu tur liegties - man nebūtu nekādu iebildumu arī, ja velosipēdus atņemtu arī visām tām durām, kas brauc ar groziņiem un taisnām mugurām. Miera labad gan uzreiz piebildīšu, ka šis mans naids ir tik pasīvs, ka būtībā tas gandrīz atrodas komā, un es to vispār pieminēju tikai tāpēc, ka Ceļu mentu šefene veidoja kontekstu.

Kāds Jānis no Latgales (minu, ka viņa uzvārds bija Strods) šais Jāņos, šķiet, maksās visbargāko sodu, jo savu vārdeni bija pamanījies atzīmēt vairākas dienas, kā rezultātā policisti Jāņa izelpā konstatēja gandrīz piecas promiles alkohola. Es nopietni neaptveru, kas un kā ir jādzer, lai norautu teju piecas promiles. Piecas promiles! Un nevis kaut kur ar tām piecām promilēm izelpā atrubīties, bet vēl braši kāpt virsū uz sava ričāga un torčīt kaut kur apkārt. Man liekas, ka es šim Jānim vēlētos paspiest roku.

Sižeta noslēgumā Lauris piedāvā savu risinājumu situācijai, ja sanāk attapties pālī. Viens variants ir paņemt taksi, otrs ir palūgt, lai kāds tevi aizved, trešais variants ir vienkārši nebraukt, bet palikt (pagaidām mans mīļākais ieteikums no piedāvātajiem), bet ceturtais ir kaut kas ļoti indie - vienkārši dzert mājās un neiet no tām laukā. Policija savukārt apstiprina, ka Lauris ir rīkojies ļoti pareizi un aicina visus sekot viņa piemēram - ja uz ceļa redzi kādu pālī, zvani uz 112. Tad pie tā arī paliksim un to arī jums novēlu - pilsonisko apziņu un mobilo pa rokai!