Šonedēļ Vakareiropas internetus pāršalkusi lielveikalu tīkla Maxima reklāma ar nosaukumu „Pavasara sveiciens”. Vai saceltā ažiotāža ir pamatota? Atļaušos atbildēt jūsu vietā – jā.

Reklāmas veidotāji nav mazie bērni un labi zina, uz kurām latvieša jūtām spiest. Arī manu aizjūras sirdi, protams, atkausē reklāmas sākumā redzamie tukšie lielveikala ratiņi. Realitāte laba tehno pavadībā sāk pārvērsties par gatavo Leiputriju – ratiņos parādās biezpiena sieriņš „Kārums”, tam seko konfektes „Prozit”. Izcili! Ticu, ka šādus sīvus saldumus spēj pienācīgi novērtēt tikai kārklu un meiju klapēta tauta, kurai, kā ļauj noprast tālāk reklāmā redzētais, arī Westbam psihedēlija nav sveša. Kā pirmie ar savu priekšnesmu uzstājas K. Ulmaņa gatves lielveikala kolektīvs. Ja kāds apšauba Laura Reinika dziesmu videoklipu mērķauditorijas reālu esamību, tad varu ieteikt savas šaubas nekavējoties anihilēt. Man pat ir aizdomas, ka dažas kustības savā ritmikas priekšnesumā šis kolektīvs ir nospiedis tieši no „Banjo Laura” videoklipa. Protams, ja vien reklāmā redzamie dejotāji ir autentiski Maximas darbinieki, nevis pērkami aktieri. Nevar saprast.

Kā nākamie uzstājas Jūrmalas gatves veikala femīnais kolektīvs. Kustības līdzīgas pirmajam priekšnesumam, arī mūzika tā pati – „mēs esam maxima”. Tā ir laba zīme, manuprāt. Saliedēt tik iespaidīga lieluma uzņēmumu nav joka lieta. Kā nākamie seko Rēzeknes un Valmieras kolektīvi, turpinot iepriekš ieturēto stilu. Atgriežamies Rīgā. Cik atceros no skolas gadiem, tad vienmēr katrā klasē atradās kāda skuķene, kurai aerobikas priekšnesumā par katru cenu vajadzēja izlekt un turēties pašā priekšā. Arī šeit, Maskavas ielas kolektīvā, ir viena tāda, kas spītīgi uzvilkusi kostīmu un rūdītu seju mahājas ar rokām tik centīgi, ka pārējos pat nepamanu. Liedēts kolektīvs ir laba lieta, bet kur mēs līderiem? Ļoti labi, pagaidām viss ir ļoti labi, ejam tālāk. Kurzemes Maximās vīri uz dejošanu nav tik kūtri kā galvaspilsētā. Par to, saceišu godīgi, prieks, jo tas savukārt liecina par koleģiālu vienlīdzību attiecīgajā uzņēmumā.

Mēs, lieli cilvēki, zinām, ka veikalu nepārstāv tikai pārdevējs, zem tā visa sūras pūles ir ieguldījuši arī pārtikas ražotāji, tāpēc liels jo tas prieks, ka arī viņu ikdiena neizskatās aizvadīta vienmuļā rutīnā, bet gan normāli atlaižot savos baltajos prikidos. Reklāmā redzam vēl arī Matīsa ielas, Augusta Deglava ielas, Jelgavas un man apnika uzskaitīt veikalu censoņus, kuri turpina uzsākto garu. Nobeigums, loģiski, ir pats labākais, jo atklājas arī noliktavas „Abra” mums ikdienā neredzamā ikdiena – tur džeki nevis nepaguruši stibī smagas kastes, bet arī draudzīgi patresī pie veikala himnas. Šeit arī skaidri redzams, ka Maxima ir kārtējais Šķēles kantoris, jo noliktavas džekiem mugurā ir Tautas Partijas uniforma. Zin kā, pārdevējas jau nevar tā – to visi redzēs, Vienotība metīs līkumu, bet kas tad džekiem noliktavā? Tur var vilkt to, kas sirsnai tuvāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekad mūžā vairs negribu strādāt apkalpojošā sfērā – nevar vilkt to, ko dvēsele jūt, jo ir jāvelk tas, kas jāvelk. Bluķis ap māju.

Reklāma uzrunā – tas tā kā būtu. Tomēr grūti spriest tikai pēc viena īsa pavasara sveiciena, tāpēc vēlos iepriekšredzēto salīdzināt ar to, ko piedāvā konkurenti. Lēmu par labu lielveikala Rimi reklāmas klipiņam „Rimi rokenrols”. Ja Maxima piedāvāja ritmikas konkursu pilnā atrebūcijā, tad Rimi reklāma izskatās pēc gaumīgas karaokes. Kāpēc karaokes? Jo mēs taču lieliski zinām, ka Pits Andersons nemāk runāt latviski, visa viņa daiļrade ir angļu valodā, bet te pēkšņi – latviski! Ticu, ka viņš tikai plāta muti, bet, jāatzīst, dara to ļoti labi. Maximā savu kalbasņiku radīja paši darbinieki, bet te kaut kādi bezpriģela petuhi, kaut kādas random beibes, kas vicinās ar pētersīļu buntītēm. Mani tomēr māc aizdomas, ka, ja, piemēram, Textu kolektīvs nolemtu līdzīgā garā tik jautri iepirkties, Rimi apsardze ātri vien mūs paņemtu pie dziesmas, un nē, tā nebūtu „Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi” dziesma. Iedziļinoties dziesmas lirikā, nedaudz sabīstos – „Visi labumi jau ratos, eju es uz kasi, laipnā kasierīte piemet klāt vēl lasi.” WHAT DA FUUUCK? Man, protams, garšo lasis, bet tā taču ir ellīgi dārga zivtiņa, un, ja jau pati neesmu to ielikusi ratos, diez vai es to varu atļauties, bet ātri vien dziesmas lirika atrisina pati sevi – „Tas nav veikals, tā ir dzīve.”

Reklāma. Kas īsti ir reklāma? Tezaurs man saka priekšā, ka reklāma ir interesantā, saistošā formā sniegta informācija ar mērķi piesaistīt (kam) uzmanību, izraisīt interesi (par ko), padarīt (ko) populāru un tml.; teksts, attēls, kinofilma, radioraidījums, televīzijas raidījums un tml., kas satur šādu informāciju. Par formas interesantumu, šķiet, nevēlos pārmest nevienai no iepriekšminētajām lielveikalu ķēdēm.

Skatoties abas reklāmas, nevilšus nāca prātā analoģija ar mūsdienu mūziku. Maxima ir kā Westbam, bet Rimi – krāsaina kā Mika. Es dziļi sirsnā tomēr esmu vientiesīgs provinciālis, tāpēc visticamāk lemtu par labu Rimi, kaut arī riskētu ar to, ka pārdevēja manam iepirkumam piemetīs klāt vēl pāris dārgus gardumiņus. Westbam savukārt ir kārtīgs vintage, tāpēc tie, kas iet uz Pērli, ietu arī uz Maximu.

Sveicināti! Nenoliegšu, ka tīšuprāt pielaidu sev termiņa beigas pavisam tuvu (saskaņā ar savu ārštata darba līgumu, publikācijai ir jātop katra mēneša ietvaros), jo pastāv zināms prieks kacināt redkolēģiju un just, kā Ričuks jau dīrā lāci, kas vēl mežā, plānojot, kā nu tik miekšķēsies vīnā, kas iegādāts par manu sodanaudu. Piedod, varbūt citu mēnes!

Šī mēneša texta analīzei pakļaušu radiopārraides Astrobanga 15. aprīļa raidījumu „Dzīvais Cicerons”. Savulaik arī es pati piedalījos raidījuma tapšanā un vadīšanā, taču nu jau vairāk kā pusgadu visu atbildību uzņemas Elīna Kolāte, zināma arī kā viena no projekta „Texxxti” līdzdibinātājām. Lai kliedētu bažas par pilnvaru izmantošanu pašpopularizēšanas nolūkos, uzreiz sacīšu, ka raidījums „Texxxtu” kontekstā pats par sevi būtu dziļi pohuj, ja vien tā viesis attiecīgajā pārraidē nebūtu bijis Rīgas labākais orators Struncis. Vispārākās pakāpes lietojums vairumos gadījumu signalizē par pārgalvīgām emocijām, tāpēc ļaušu jums pašiem spriest par to, vai man ir taisnība, vai arī es vienkārši esmu iemīlējusies – šeit (.mp3) jūs varat lejuplādēt pārraidi, kuru tūdaļ iztirzāsim.

Raidījums notiek vienu stundu katru piektdienu Radio Naba viļņos laika posmā no septiņiem līdz astoņiem vakarā. Laiku pa laikam tajā piedalās viesi – kā jau tika minēts iepriekš, šī raidījuma viesis ir Struncis. Tā kā Struncis nav paņēmis līdzi nevienu mūzikas instrumentu, paldies dievam, akustiskie priekšnesumi izpaliks gluži tāpat kā izpaliks garlaicīgas sarunas par mūziku. Struncis un Kolāte dziesmu starplaikos vienkārši parunās. Kolāte izteica bažas par to, ka pirms raidījuma sākuma īsti nav sanācis padomāt par jautājumiem, un uztraukusies, vai nebūs tā, ka sarunas īsti nevedīsies un to vietā iezzagsies neveikls klusums. Tikko ko kā Struncis atvēris muti, visas Kolātes bažas tika neatgriezeniski izkliedētas.

Raidījums, kā ierasts, sākas ar kaut kādu ārprātīgu Kolātes čilveivu, tāpēc nenobīstieties no pirmajām piecām ieraksta minūtēm. Kolāte raidījuma sākumā noplātās ar savu kārtējo diseni un šķelmīgi piebilž, ka vēlāk pastāstīs kaut ko ļoti īpašu. Elīna iepazīstina klausītājus ar Strunci, kurš ir galants džentelmenis, jo uz studiju ieradies ar šampanieti, šokolādi un savām glāzēm, jo studija neesot nekāds rokfestivāls. Struncis ir arī optimists, jo domā, ka tādā ūķī kā radio Nabas studija varētu būt plastmasas glāzes, kuras diemžēl šampanietim ir par prastu, bet tur drīzāk varētu atrast Kolātes pilno rubli, nekā jebkāda veida taru. Nezinātājiem piebildīšu, ka Kolātes pilnais rublis ir tikpat kultūrvēsturisks un leģendām apvijies mīts, cik Svētais Grāls vai pūces uzziedējusī aste. Lai vai kā, glāzes ir, šampanietis vaļā un pārraide var sākties. Šopenhauers reiz sacīja, ka visi nozīmīgie cilvēki mūsu dzīvēs ienāk klusām un neuzkrītoši, nevis trompešu un timpānu pavadībā. Saskaņā ar Šopenhaueru, Struncis ir īstais džeks, jo sarunas sākumā spītīgi kautrējas no mikrofona un turas no tā pa gabalu. Uzskatīsim to par labu zīmi. Tiesa gan, šajā brīdī man arī rodas aizdomas, ka viņi nebūt studijā neatrodas divatā, bet gan trijatā – trešā persona ir lācis no grupas Them Lemons, kurš ir uzkāpis Kolātei uz ausīm. Tomēr tā kā raidījuma vadītāja partizāniski klusē par trešās personas esamību studijā, es ignorēšu savas aizdomas un izlikšos, ka viss ir tieši tā, kā pasniegts – Kolāte, Struncis, šampis stikla glāzēs, pat ja patiesībā glāzēs (tās tur ir, jo dzirdama sašķindināšanas skaņa) ir ieliets alus. Vienreiz tā arī bija – Ābols teica Struncim, lai aiziet pēc šampanieša, bet viņš atgriezās ar aliņu. Patiesībā ir ārkārtīgi grūti pieturēties pie vadlīnijas, jo viss taču ir tik safabricējams, ka man stingst asinis, bet labi, šis texts galu galā nav kārtējā skeptiķu propoganda, tāpēc ļaušu raidījuma ierakstam turpināt manipulēt ar mani un ticēšu visam, kas tajā tiks pasacīts.

Struncis vēlas runāt tikai par labām lietām, jo, kā jau iepriekš viņu nodeva plastmasas glāžu ilūzija, viņš ir optimistisks džeks. Drošs paliek nedrošs, viņš tomēr apvaicājas Kolātei, vai viņa raidījuma noslēgumā grasās raudāt, jo izsenis ir zināma teika par to, ka Struncis ir vienīgais cilvēks, kurš pēdējo 45 gadu laikā saraudinājis azbestu Kolāti. Un ne jau šā tā, bet esot skaidrā! Protams, ne jau Struncis bija skaidrā, bet gan Kolāte. Asaras gan šoreiz izpaliks, jo Kolāte jau raidījuma rītā esot papinkšķējusi. Abi petuhi arī klausītājiem izstāsta stāstu par pieclapiņu ceriņziediem, kurš toreiz saraudinājis skaidro Kolāti. Struncis labi orientējas vēlmju jomā, jo zina stāstīt, ka mūsdienās modē esot vēlmes uzrakstīt uz lapiņas un tad kaut kur norakt, nevis stāvēt pie ceriņkrūma un meklēt savu laimīti. Kolāte, kurai gan uz ausīm uz uzkāpis lācis, tomēr uz mutes nav kritusi – pretī Strunča ceriņu stāstam viņa liek stāstu, kurā piedalījos arī es, un šis stāsts norisinājās Garciema pludmalē kādā senā augustā krītošo zvaigžņu laikā. Katram labam stāstam jāietver sevī morāle – abu stāstu morāle gan šoreiz ir viena. Var ievēlēties gan to, lai kāds padod pudeli, var ievēlēties arī to, lai mammai nav vēzis. Stulbi, bet tā arī beigās bija. Vēlmju tematika slīdeni pāriet pie botānikas – vai kāds vispār ir redzējis tādu četrlapu āboliņu? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas Imants Ziedonis? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas zirgs? Jautājumi paliek atvērti, un Kolāte atskaņo savu kārtējo indie bezsakaru.

Sarunu turpina virzīt neatbildamie jautājumi – piemēram, vai mutācija ir kaut kas skaists? Loģiskais turpinājums noved pie Maikla Džeksona. Tas savukārt mūs ved pie jautājuma, vai gadījumā ģeniāli cilvēki tomēr nav bišķiņ stulbi. Simt punkti ir. Ģēniji sadzīvē ir pretīgi idioti. Piemēram, Edgars Liepiņš arī neesot bijis nekāds rožu ziediņš. Ja jau par Edgaru Liepiņu, tad, protams, seko sarunas par Bībeli. No Bībeles pie Korāna, no Korāna pie Hemingveja. Cilvēkiem vajadzētu uzmanīties no autoriem, kas nav ņēmuši labu galu. Tā kā Jēzus ir sarakstījis Bībeli, tāpēc arī ar to uzmanīgi. Vajag lasīt Balzaku, jo tas tāpat kā Struncis visu laiku dzēra un bija megaparādos, vārdusakot – lustīgs džeks, nevis tā makulatūriskā depresija.

Kolāte raidījuma sākumā paziņoja, ka tai esot kas baigi īpašs sakāms. Te nu arī ir. Viņa esot uzņemta kaut kādā Amsterdamas vidusskolā, tāpēc no rudens pārcels savu iedzīvi uz Nīderlandi, kas nozīmē nāvi Astrobangai. Kam ir sākums, tam ir gals – ko nu tur daudz. Notinkšķ šampanieša glāzes.

Tā kā raidījums, lai arī diezgan abstrakti, bet tomēr IR mūzikas raidījums, būtu ļauni noklusēt, ka Struncis ir komponists. Viņš komponē mūziku grupai Smeldze, bet tie mudaki viņa trīsakordu dziesmiņas samudrī līdz nepazīšanai. No šī varam secināt, ka mūziķi ir diezgan lieli muļķi, jo kāpēc samudrīt to, kas ir vienkāršs? Par vienkāršību runājot, Struncis sāk proklamēt to, kāpēc 60% no Latvijas vīriešiem ir ņergas. Ziedus uzdāvināt nejēdz meitenēm, suņi tādi! Šeit radioklausītājas sāk arvien vairāk iemīlēties Struncī, tāpēc Kolāte sarunu atkal pārtrauc ar kaut kādu dziesmu, lai nenotiktu nekas fatāls.

Šajā brīdī es saprotu, ka tomēr es neesmu Platons, bet Struncis gan ir Sokrāta impersonācija, tāpēc savu izklāstu negaidīti apraušu, lai jums būtu lielāks prieks, ja nolemsiet raidījuma ierakstu noklausīties paši. Kam es to iesaku? Visiem, un jūs dzirdēsiet atbildes uz jautājumiem arī par to, vai meitene mīl džeku tāpēc, ka viņam ir mocis, vai tāpēc, ka viņa viņu mīl, vai struncis čemodānā salocīts ir braucis uz Baku, vai cilvēks no iedomām var nomirt, vai dzīvnieki domā jēlības, vai tēviņi ir jāliek sarkanajā grāmatā un vai Galaheri ir dzīvnieki. Man tagad laiks atvadīties līdz nākamam mēnesim, jo tikko no karalienes saņēmu īsziņu ar sekojošu tekstu: OK, back to Palace. #ginoclock

Lai būtu godīgi pret lasītāju, atzīšos, ka šis un turpmākie texxxti pāris mēnešu garumā no manas puses taps skaidrā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc kļūšu par aristokratičeskij inteļiģent, kurš uzskata, ka hennessy is for pussies. Es joprojām mīlu alkoholu un, lūdzu, dzeriet, kamēr vien drīkst.

Šī mēneša analīze tiks veltīts televīzijas programmas „Mājokļa jautājums” 23. marta raidījumam. Zināma rezonanse jau bija jūtama interneta koplietošanas telpās. Lielākoties tas bija klajš sašutums par to, kā tie petuhi uzdrīkstējušies Ziedoņa kabinetā ielikt plastikāta logus, tāpēc projekta „Texxxti” ietvaros centīšos reflektēt nedaudz pilnīgāku atskatu uz raidījumu, lai nezinātājam arī bez attiecīgās pārraides noskatīšanās būtu iespēja izvērst savu viedokli ārpus plastikāta logu rāmjiem.

Raidījums sākas ārkārtīgi prozaiskā manierē, kur stabulītei fonā skanot, tiek vilktas paralēles starp latviešu tautā dziļi cienītā un mīlētā dzejnieka, publicista, īsprozas autora, tulkotāja, scenārista un politiķa Imanta Ziedoņa rakstu darbiem un viņa interjera aizkustinoši pieticīgajiem priekšmetiem. Šis paņēmiens nebūt nav peļams, jo diez vai es un mani laikabiedri spētu tā paši saviem spēkiem uzreiz aizkaros saredzēt „Krāsainās pasakas” vai to, kā mālu podu omulīgie sāni, korelē ar dzejas krājumu „Kā svece deg.” Netiek aizmirsts arī brīdinājums par raidījuma laikā izvietotajiem produktiem, kas savukārt nedaudz rada kinofilmas „Trūmena šovs” atmosfēru, tāpēc turpmāk texxxtā nosaukumu „Mājokļa jautājums” aizvietošu ar vārdiem „Ziedoņa šovs”, kurā galvenajā lomā būs aktrise Ausma Kantāne-Ziedone (un arī politiķe un pasniedzēja, jo latvieši ir tieši tik daudzpusīga tauta, lai nespētu aprobežoties ar vienu nišu – varu derēt, ka Kārlis Markss pie pirmās iespējas no Šlesera nopirktu šo multimāksliniecisko pilsonību, ja vēl atrastos starp dzīvajiem).

„Ziedoņa šova” naratora Vitas Baļčunaites atņirgto zobiņu dēļ rodas aizdomas, ka šeit top ievietota Colgate produkcija, taču es maldos, un viss, kas šeit tiek ievietots, ir īss, vēsturisks apskats par mākslienieku pāra dzīvokli liegi patētiskā intonācijā – tas atrodas Zaļajā iela, tā iemītnieki šeit dzīvo jau kopš astoņdesmitajiem. Laika zobs ir skāris ne tikai dzīvokļa sienas, bet arī pašus māksliniekus, un Ziedonis saka, ka viņam ir auksti. Lai arī te visi metas plosīt Kantāni, kura vēlas kultūrvēsturi upurēt savu kaprīžu dēļ, man tomēr šķiet, ka vēlme pēc savas istabas, īpaši, ja tādas nekad pa īstam nav bijis, nav gluži no tām egoistiskākajām. Šajā brīdī es arī mazliet sāku dusmoties uz visiem tiem kultūras rabīniem, jo, lai arī Ziedonis noveco, es nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir jāaprok pirms laika zem sentimenta izdekorētas pieticības. Viņi taču vēl ir dzīvi cilvēki, kas grib un var dzīvot paši savās mājās, nevis muzeja trīsdimensionālā maketā. Man šķiet, ka vecus cilvēkus gluži tāpat kā mājdzīvniekus gados ir kara nozieguma svarā pārvietot uz jaunām mājām, taču, ja vecajās mājās salst, es neredzu nekā pārāk slikta tajās ievietot siltinošos logus. Esat kādreiz padomājuši, ka, iztēlējoties labsajūtu, atmosfēra ir vienaldzīga pēc temperatūras? Neviens taču neasociē laimi ar salu vai pārlieku karstumu. Varbūt arī dizainu var apvienot ar nepieciešamībām, taču, manuprāt, funkcionālisms šajā konkrētajā gadījumā vintage dizainam ieliek vienos vārtos.

Es pārāk neizplūdīšu tehniskajās detaļās. Vārdusakot, dizainere Zane Skalberga turpina ar vārsmotu apceri par to, kā iebūvējam skapim neļaus sabojāt auru, un tālāk tiek rādīti visi tie „kvartjirnij vapros” best of’i, kuros zēni kombinezonos kaut ko stibī un urbj. Tam seko bezcerīgi gara reklāmas pauze, kuras laikā tomēr arī ir patīkams pārsteigums – lai nu ko, bet veikala 220 džeku laika zobs nemaz nav skāris, un viņš par veļasmašīnām runā tikpat aizrautīgi, cik pirms desmit gadiem.

Pēc reklāmas pauzes vēl kādu mirkli zēni kombinezonos ņipri torčī ar elektrības kabeļiem un slaveno plastikāta logu. Drīz vien seko sentimentāls atskats uz mākslinieku mīļākajām lietiņām. Ausmai ir lāču fetišs, tāpēc arī „Ziedoņa šova” dizainere pati uzšuj vienu lācīti, kas papildinās svaigi izremontēto istabu. Visam vēl pa vidu tiek haotiski citētas „Krāsainās pasakas”, kam fonā Ziedoņa kabinets raiti pārtop par Ausmas buduāru. Kā ķirsis uz putukrējuma, kā pārsteigums, kas izlec no tortes, sevi piesaka „Merlin” šefpavārs Aleksandrs Kardašs, turpmāk texxxtā - Saška. Saška gatavo Nīcas salātus un buļļa vaigus otrajā. Saška ir sorosīds, jo lepojas, ka gatavo latviešu bullīšus, kas baroti ar graudiem un „dabīgo zālīti”. Lietoju pēdiņas, jo tas ir tiešs citāts un neesmu droša, ka pilnībā saprotu, ko Saška ar to domā. Nobeigumā Saška neslēpj, ka desertā pasniegs burkānu kūku ar aveņu ievārījumu, kas tajā viņa brūzī skaitoties firmas ēdiens. Mielasts tiek rīkots par godu mākslinieku 45. kāzu gadadienai. Uz smalkā galda tiek servēts arī sarkanvīns, no kura neatsakas arī Ausma un Imants. Pie galda atkal uzvirmo sentiments, kurā pāris (tiesa gan, vairāk Ausma) dalās par kopīgi piedzīvoto. Lai arī interneta testā noskaidroju, ka man ir gandrīz autisms, es tomēr gribu domāt, ka starp rindiņām Ausmas balsī varēju just smagumu, kas jānes liela kunga sievai.

Pēkšņi parādās arī Kaupers, Goran Goras sieva un vēl kaut kādas dāmiņas, kas ierodas, nevis kā pieklājīgi cilvēki piezvanot pie ārdurvīm, bet gan vienkārši metoties iekšā, skaļi aurēdami un dziedādami. „Kaupers jau tiem latviešiem patīk” – tā savulaik teica modernais komjaunietis Aleksis Zoldners. Kaupers sasveicinas ar Imantu un it kā tā starp citu pastāsta par kaut kādu disku, ko varēs grāmatnīcās nopirkt šī gada pirmajā maijā.

Atkal reklāmas pauze. Reklāmas pauzes – es nepārspīlēju! - aizņem kādus 30% no visa šova raidlaika.

Visbeidzot ir pienācis kulminācijas brīdis, kurā mājas īstie saimnieki tiek ievesti izremontētajā istabā. Mani ļoti aizkustina, ka Imants vēlas izlingot laukā to dizaineres šūto lāci, jo viņš jau iepriekš lika noprast, ka viņam tie lāči zajebala. Te gan var arī saprast, ka Imantam piemīt vislabākais no visiem humora paveidiem – sausais humors. Tas ir tad, kad pats spēj nesmieties par saviem jokiem un tādejādi radīt īslaicīgas, sociāli neērtas situācijas. Ausma par savu istabu ir sajūsmā, bet Imants saka, ka viņam nav žēl, kā viņa vecais kabinets ir pārvērties. Kāpēc man viņiem neticēt?

Ja to nevarēja noprast texxxta lasīšanas laikā, es vēlos īpaši piekodināt, ka es patiesībā ļoti cienu gan Ziedoni, gan arī Kantāni. Ziedonis ir liels meistars, bet neviena liela meistara draudzenei būt nav viegli. Un, lai arī man šķiet, ka draudzenes un sievas visiem džekiem nāk par sliktu a priori, es neko sliktu nebūt nedomāju par Ausmu Kantāni kā viņa dzīvesbiedri. Raidījuma noslēgumā, starp citu, tiek arī pieminēts fakts, ka Murjāņos šobrīd jau top Ziedoņa memoriālais muzejs, tāpēc vēl jo vairāk nesaskatu nekā ļauna tajā, ka tagad mākslinieku pārim faktiskajās mājās būs bezvadu internets, mūzikas atskaņotājs un Ausmas Kantānes platā gulta, kurā kādreiz varēs iegulties blakus arī Ziedonis, kad sals.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka šova laikā redzēto Ziedoņa jaunības dienu fotogrāfiju dēļ, man viņa frizūras un sejas vaibsti šķiet mazlietiņ radniecīgi amerikāņu dižgaram Bobam Dilanam, taču, lai visu nebeigtu uz tik globalizētas marazma nots, es teikšu, ka Ziedonis atbild patiesību, kad viņam jautā par visiem tiem, kas šobrīd brīvprātīgi aizbrauc trimdā. Viņš saka, ka viņi visi atbrauks atpakaļ. Kā viena no trimdas tālēm arī es zinu, ka es atbraukšu atpakaļ uz mājām kādudien pavisam.

Iesaku skatīties tiem, kam drīzumā tiek plānots kāds remontiņš. Un vēl es labāk iesaku skatīties strādniekiem, nevis intelektuāļiem, jo tie pēdējie tikai lēks uz ecēšām būtībā ne par ko.

Kamēr kolēģija fokusējas uz aktuāliem notikumiem, mans ārštata uzdevums šomēnes ir atkāpties uz fundamentālākiem jautājumiem, lai mazinātu gaisā virmojošo saspringumu un harmonizētu jūsu karmas. Tātad runāsim par seksu, un šovakar, lūdzu, sauciet mani par Dacīti.

Progresīvā Skandināvija mums piedāvā izglītojošu multiplikācijas filmu ar nosaukumu "Sex på kartan", kuru visi interesenti var noskatīties šeit – links. Diemžēl zviedriski es zinu tikai vienu vārdu – pengar*, bet šajā filmā tas ne reizi neizskanēja, tāpēc savus novērojumus balstīšu vienīgi uz to, ko saprast ļauts ir bez vārdiem.

Filmiņa sākas ar kādu pusaugu zēnu, kurš savā skolas burtnīcā zīmē taurenīšu vagīnas, kas nomāc tā sirdi, jo kontinents ar nosaukumu „sex”, kā var noprast, šim mazgadīgajam Kolumbam vēl neatklāts. Kā gadījies, kā ne, tieši nākamā nodarbība ir veselības mācība. Enerģisks pasniedzējs atvilcis līdzi skeletu, prežus un seksa karti, jo, kā jau mēs iepriekš noskaidrojām, būtu tomēr muļķīgi braukt uz kādu kontinentu pirmoreiz bez ielūkošānās kartē. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un vienā brīdī jau visi klasesbiedri priecīgi smej un cits par citu skaļāk sauc iespējamās seksa pozas un iemeslus, lai nodročītu. Šajā uz padsmitnieku mērķauditoriju tēmētajā filmiņā neviens nav aizmirsis arī homoseksuāļus, anālo seksu, invalīdus un melnādainos. Kad es vēl mācījos pamatskolā, mums uzskates materiālos nebija seksa pozas gejiem. Manā klasē gan arī nemācījās nēģeri, jāatzīst. Visbeidzot arī, nodarbības iedvesmoti, divi klasesbiedri nolemj nopisties. Šajā filmā varbūt runāja par bērniem, bet tad es to nesapratu – katrā ziņā, vagīnu uz tāfeles zīmēja tikai tāpēc, lai parādītu, kur ir klitors, bet dzemdei pārāk lielu uzmanību nepievērsa. Bezmaksas prežus gan izdalīja, daži mantrausīgākie pat sagrābās veselu sauju. Cik varēja noprast, prezervatīvus gan vairāk deva visādu zarazu kontekstā, nevis grūtniecības bieda pēc. Atgādinu, ka zviedriski es nesaprotu vispār.

Kontrastam noskatījos arī puritānisko latviešu kases grāvēju "Kā bērniņš nāk pasaulē" – links. Jau pirmajās minūtēs, tikko atskanot Plēpja balsij, sapratu, šajā multenē drīzāk kāds piedzersies, nevis tērzēs par seksualitātes komplicēto dabu. Sekss, protams, tiek ilustrēts zem segas laulības gultā pēc kāzu ceremonijas, prezervatīvi un slimības neeksistē, tāpat kā melnādainie un orālie piedzīvojumi ne. Orgasms tiek mīlīgi saukts par „vispatīkamāko sajūtu”, bet seksa morāle slēpjas tajā, ka sievietēm, gluži tāpat kā kucēm, kazām, govīm un cūkām, piedzimst mazulis.

Patiesība droši vien slēpjas kaut kur visam pa vidu. Lai arī nenoliedzu, ka izglītojoši materiāli ir nepieciešami, es tomēr domāju, ka sekss visiem ir izziņas process pacietīga autodidakta līmenī, kur akadēmiķu saplaisājušai elkoņu ādai vienkārši nav vietas. Es, piemēram, neatceros, kā pati pirmoreiz uzzināju par zemjostas pasaules esamību, man patiešām šķiet, ka es jau piedzimu, to zinot. Vismaz trešā klasē, kad viena klasesbiedrene lepni stāstīja, ka viņai vakar mamma izstāstījusi, kas un kāpēc ir mēnešreizes, es lielā pārsteigumā viņai uzdevumu retorisko jautājumu: „Kas tu daune esi?”

Protams, vienmēr ir interesanti uzzināt ko jaunu, un gudrs cilvēks vienmēr tur acis vaļā arī uz lietām, kas varētu šķist liekas. Šīs filmiņas iesaku skatīties pašiem, nevis spiest tās skatīties saviem pirmspubertātes radiniekiem, jo es gribu ticēt, ka bērns pats pratīs atrast atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem vai arī pats jums uzdos šos jautājumus, kad tam būs nepieciešamas atbildes. Ja tā izklausās, tad gribu uzreiz noliegt aizdomas, ka neiesaku ar bērniem runāt par tādām lietām, kas ietver sevī zarazas, melnādainos un pišukus ar klasesbiedriem, vienkārši vēlos pasvītrot to, ka šāda tipa informācija nav jāuzspiež un katram ir tiesības ar to nonākt saskarē pēc savas iniciatīvas, nevis pēc pamatskolām izstrādātās mācību gada programmas. Piemēram, šādas veselības mācības varētu būt kā C daļas priekšmets, kuru katram ir brīva izvēle arī neapmeklēt, ja, piemēram, mācību viela kontradiktē garīgo ievirzi vai tamlīdzīgi.

Rezumējot visu, kam es galu galā iesaku šīs multiplikācijas filmas noskatīties? Visiem, kas ar seksu nav uz es. Tātad ne Tomam Grēviņam.



*Nauda (zviedru val.)

Lai arī texti pirmsākumi rodami no satīras kā vienas no līdzjūtības pazīmēm pret oriģinālo antiblogu teksti, to būtība ir neglābjami izgājusi no jebkādiem pieņēmumu rāmjiem, iegūstot patvaļīgu eksistences formu, kas didaktiskā metodē apcer visu absurdo ap sevi, tomēr iztiekot bez konceptuālām shēmām un uz prikolu padauzu pretendējošiem verdiktiem. Ja kāds ir atšķirīgās domās, tad, lūdzu, ejiet nahuj, jo šeit nudien neviens nemēģina sasmīdināt klaunus, savukārt, ja tiktāl man ticat, tad ķerieties elkonī un dosimies tālāk.

Pateicīgs satraukums pārņēma mani brīdī, kad pastāvīgā rezidente Elīna Kolāte lūdza mani šeit aprakstīt kādas nebūtiskas otrdienas maltīti japāņu restorānā "Samurajs", kas atrodas Vecrīgas sirdī, pārdesmit soļu attālumā no Melngalvju nama. Satraukums, jo sen nekas nav ticis uzrakstīts bez tālejošas domas un aprēķina, nevis tāpēc, ka esmu sajūsmā par saviem ikdienas piedzīvojumiem. Jau gadiem, jāteic, suši kultūra daudz spēcīgāk manās asociācijās saistās ar krievu, nevis japāņu nāciju, un "Samurajs" nebūt nelika maniem priekšstatiem vilties. Lai nu kuram, bet man nudien nekas nav iebilstams pret krieviem, tieši tāpēc turpmākā textā es nevēlos pīt iekšā ne etnicitātes, ne nacionalitātes, ne pilsonības, tādejādi kontradiktējot slāviem raksturīgo viesmīlību, kura bija dziļi apslēpta zem apkalpojošā personāla ziedu vītnēm izrakstītajiem kimano. Teikšu godīgi, ka mani reti nomāc tāda tipa lietas, taču manus pusdienu biedrus rūgti smīdināja gan novēloti un nepilnīgi atnestais pasūtījums, gan kāda mopša apgrauztais sojas mērces trauciņš, gan arī dotā brīdī nefunkcionējošs maksājumu karšu aparāts. Katram mākonim, protams, ir maliņa – "Samuraja" maliņa ir 90 santīmi par Miso Shiro zupu, kuru, manis pēc, varētu pasniegt kaut vai ar ielocītu alumīnija karotīti, nevis tāpēc, ka es būtu nevīžīga, bet gan tāpēc, ka lietoju zobupastu, nevis ar sodu, bet ar amfetamīnu, tādejādi sevī uzturot konstantu riebumu par spīti nepieciešamībai pret ēdienu. Ēšana man vienmēr šķitusi nedaudz piedauzīga, jo īpaši, ja tā ir pārdomātāka – jo izvirtušāka, tāpēc, iespējams, neapzināti priecājos par "Samuraja" prastumu, kas nedefilē ar zosu aknu pastēti vienā rokā un pussaldu baltvīnu – otrā. Varbūt arī ir absurds nihilistiski anorektiskam cilvēkam reportēt došanos pusdienās, taču ne mazāk absurdi ir katru trešo ēdināšanas iestādi nosaukt par restorānu. Man nav paveicies ar intonāciju – nereti sanāk it kā uzbrukt lietām, kas patiesībā sirdī dziļi vienaldzīgas, tomēr laiku pa laikam mani pārņem bezdievīgi kaislīga vēlme aiziet uz "Vīna Studiju" pavaicāt, kurš no baltajiem čīliešiem vislabāk ies kopā ar manām Bond cigaretēm, ja runājam pārspīlējumos. Nav tā, ka es nicinu tikai upper eastside eko virtuvi un dārgo galu, aizstāvot makaronus ar Spilvas tomātu mērci, tomēr tie pēdējie ne uz ko nepretendē. Protams, ne jau vienmēr estētfašisti uz kaut ko pretendē, taču, polarizējot šķitumus sev visapkārt, ir vieglāk iegūt priekšstatu kopumā, lai kas arī šis kopums būtu un lai ko arī tas nozīmētu. Tikpat labi mēs būtu varējuši doties uz turku kebabnīcu vai, dievs zina, kur vēl ne – tās pusdienas nebūtu zaudējušas ne grama no savas vērtības, bet – šeit es apraudos, jo man ir spēcīgs athods no Rīgas – cilvēki ir laimīgi tad, kad var uztraukties par to, kas patiesībā nemaz neuztrauc. Ejiet visi uz "Samuraju", niciniet "Samuraju" un minimizētā logā priecājieties par tiem, kas apstākļu sakritību rezultātā ir atnākuši jums līdzi un sēž jums blakām. Sakot, ka nekam nav nozīme un ka vārdi neko nenozīmē, es neko jaunu nepateikšu un neprivatizēšu domu, kas visiem reiz ienākusi prātā, tomēr, ja jau vārdi neko nenozīmē, tad bļeģ nahuj nahuj mēs tik reti pasakām kaut ko labu, es viņu skaitā.

Ļoti lakoniskajā apollo.lv rakstiņā "Linda Leen un Jaunups vairs neesot kopā" neko daudz vairāk par to, kas jau minēts virsrakstā, jūs neuzzinasiet, tamdēļ es jums pastāstīšu mazliet vairāk par mīlestības ilgtspējīgu attīstību un tās neiespējamību attiecīgajā gadījumā. Skaidrības labad, uzreiz piebildīšu, ka esmu gana neitrāla persona attiecīgās lietas izskatīšanā un tomēr šie cilvēki man nav sveši - esam ēduši pie viena galda un pārmijuši elementāras pieklājības frāzes. Uz ielas ar Edgaru sveicinātos. Varbūt (neesmu tik pārliecināta, bet tomēr) ar Lindu arī.

Šī publicētā ziņa patiesībā mani ļoti iepriecināja (satvariski, nevis saturiski), jo tā gana diskrēti paziņo situācijas izmaiņas, gluži kā tāds lādzīgs draugs, kas pavēsta par pāri, kas izšķīries, nevis tāpēc, lai trītu mēles, bet lai zinātu, ka turpmāk vienas dāvanas vietā uz tematiskiem svētkiem ir jāmeklē divas. Arī es centīšos saglabāt šo atturību, nelienot attiecīgo cilvēku dzīvēs tik dziļi, lai manis rakstīto varētu interpretēt kā informācijas pornogrāfiju, bet gan šo problēmu, ja notikušo kāds vēlas tā saukt, izmantot kā trafaretu, lai verbālā ceļā uzzīmētu mīlestības ēterisko dabu. Teikšu uzreiz, lai nav lieku pārpratumu pēcāk - es neesmu no tiem cilvēkiem, kas visu reducē līdz fizioloģijai un mīlestību traktē kā ovulācijas vijebonus vai kā garantijas talonu pastāvīgam pišukam ar sev visērtāko cilvēku. Es esmu no vecā kaluma skolas, kas tic, ka īsta mīlestība gaida (sekss negaida, mīlestība gan, tāpēc arī nepropogandēju celibātu, jo kāpēc gan nepakavēt sev laiku, kamēr gaidi zajebusu). Gaida tāpat kā heroīns, ja esat kādreiz ņēmuši. Var jau nelietot, bet tevi pacietīgi gaida. Šim jūs varat nepiekrist, uz priekšu, es tikai vēlējos to pateikt uzreiz, lai mani idejiski ienaidnieki šajā vietā arī aizvērtu savu browseri un tālāk nelasītu.

Cilvēki, cik mani šaurie apziņas horizonti spēj atklāt, dalās divos tipāžos - tie, kas domā, ka ir jādara viss iespējamais, jākāpj sev pāri un jāatdod pēdējie spēki, lai tikai noturētu par patiesību to, ko paši esam pieņēmuši, un tie, kas domā, ka, kad tad tā svecītes liesmiņa dziest, tad arī viņa dziest, un neba nu apzināti to aizšķīlām, neba nu tagad arī paši apzināti pūtīsim elpu uz dzirkstelēm, cerībā, ka aizdegsies atkal. Nejēdzīgi, ja iemīlējušies šādi antitipi. Taisnība visticamāk nav nevienam, bet paga, es pārāk izklausos pēc Mišela Fuko un drāžu teoriju, tāpēc labāk atgriezīšos pie iesākuma vēlreiz.

Mīlestības ilgtspējīga attīstība. Šķietams process, kas pieprasa pēc definīcijas tālmērķīgu shēmošanu un negausīgu ieguldīšanu. Cik tas ir pareizi - es nezinu. Man šķiet, ka mīlestība nav mērķis, kas jāsasniedz, tas ir process, kas notiek. Likumsakarīgi, ka process mēdz transformēties vai vienkārši izbeigties, pārāk daudzi ārēji spēki iedarbojas uz mūsu apziņu. Reiz 1995. gada izdevuma pornožurnālā "Sexer" es izlasīju, ka mīlestība ir tad, kad tu saproti, ka skūpsti savu labāko draugu. Ja pieņemam šo domu, redzam, ka visa pamatā ir draudzība, nevis kaisle vai citas erotiska rakstura emocijas. Kas ir draudzība? Draudzība ir sapratne starp diviem cilvēkiem. Kas nodrošina sapratni? Cieņa, varbūt kopīgas intereses, mērķi? Kopīgas vērtības. Un pieņemot šo domu, atliek secināt, ka pietiek ar sīkumu, pavisam nebūtisku detaļu, lai redzētu, ka no tā vien ir iespējams paredzēt katra pāra likteni, ja tas ietu savu gaitu bez vardarbīgas cenšanās glābt brūkošo.

Esmu jau iepriekš minējusi, ka savu gudrību kaldinu darbiņā, ar ko pelnu maizīti, nevis sašņaucoties akadēmiskus šablonus. Strādāju par dīdžeju, daudz jau nenopelnu, bet dzīvot var. Lindas mīļākā dziesma ir Prince gabals "Purple rain". Edgara mīļākā grupa ilgu laiku ir bijusi Nirvana. Saprotiet uz ko tēmēju? Not gonna happen, jo vismaz man nav padomā neviena Nirvanas dziesma, kas veidotu labu mash-up`u kopā ar "Purple rain". Un kas tad ir draudzība, šis fundamentālais mīlestības pamats? Tā ir saskaņa, tieši tā, jā, tas ir labs mash-up's. Protams, es nenoliedzu, ka tie uzcītīgie cilvēki varētu vilkt savas attiecības pat tad, ja kāds no viņiem klausītos Lykke Li, bet otrs - Puddle Of Mud. Tomēr es, vecā kaluma skolas audzēknis, saku, ka mīlestība nav cilvēka roku darbs, tā nav cīņa ar vējdzirnavām, kurā tev jācenšas par katru cenu saglabāt to, ko esi pats izdomājis. Mīlestība notiek, nevis ir. Un, ja tā ir mīlestība, tad divi satikušies cilvēki ātri vien spētu citu dziesmu dziedāt, bet, jo gribētos, nevis jo vajadzētu. Man nekad nav padevies būt skaidrā skaidrai izteiksmē, bet es ceru, ka jūs apmēram uztveriet. Lai nodzītu jūs no ceļa, pateikšu, ka mirklīgā mīlestība ir vienīgā mūžīgā mīlestība. Ilgtspējīgas attīstības mīlestība ir attiecības, kurās divus cilvēkos vieno miljons dažādu mīlestību. Labi, šis noteikti nav labākais mans rakstu darbs, jo man arvien trūkst sistemātikas, taču nobeigumā gribu Lindai un Edgaram veltīt rindiņas no vienas Television Personalities dziesmas:

i've got scars
you've got scars
at least we've got something

Un tā arī beigās bija. Es nevienam neiesaku lasīt. Es novēlu noklausīties Daniel Johnston sacerēto dziesmu "True love will find you in the end", lai kur arī tās beigas nebūtu.

Jesss, pusnaktij jau ir pāri, tātad varu rakstīt. Gribu dalīties ar to, kā šodien izteicās ex-kolēģis Mārtiņš Vaivars no tekstiem – “Ja es nezinātu, ka jums tā dzeršana ir satīra, tad es domātu, ka tas ir debīli.” Es tomēr ceru, ka arī ar visu satīru tas ir debīli, jo, galu galā, par ko tad mēs te īsti cīnāmies? Mazliet pārfrāzējot daiļrunas meistari Aneti Konsti, teikšu tā: Mums ir ambivalenta attieksme pret lietām. Un reti kurš patīk. Tāpēc arī viss ir debīli, arī mēs esam debīlas, paskatieties, lūdzu, spogulī, cik tas viss ir debīli.

Kā jau vēstījām, šonedēļ apskatām cienītāju iesūtītos materiālus. Es uz sevi ņēmu Sintijas Vecvagares piegādāto, ārkārtīgi debīlo ziņu no portāla mango.lv - "Rianna nav sista jau gandrīz gadu".

Lai arī nav dotas norādes, kas attiecīgo ziņu ir sastādījis, atļaušos domāt, ka šim cilvēkam tomēr ir visai smalki nostādīts tembrs uz sarkasma notīm. Piekritīsiet taču, ka raksta nosaukums sevī nes zināmu daļu sašutuma: tas ir kā - Rianna nav sista JAU gandrīz gadu? Tamlīdzīgu attieksmi parasti ir iespējams novērot mazliet cita rakstura ziņās, piemēram - Rīgas ielu braucamās daļas nav tīrītas jau gandrīz trīs mēnešus. Pēdējā piemērā sašutuma klātbūtne šķiet pamatota, jo ir skaidrs, ka pa netīrītām ielām transportam ir grūti pārvietoties, tas var raisīt dažādas ķibeles, pat avārijas. Kamdēļ kāds varētu būt ieinteresēts Riannas fizionomijas pabojāšanā? Ar to būtu jāsāk mans absolūti bezjēdzīgais pētījums.

Pieņemu, ka Jūs pārāk nepārsteigs, ka rokas iepriekš palaidis bija neviens cits kā Riannas mīļotais vīrietis, r&b dziedātājs Kriss Brauns (jā, es arī par tādu dzirdu pirmoreiz). Pērn pirms Grammy balvas pasniegšanas (gramafona butaforija, ko pasniedz labiem mūziķiem) Brauns sitis Riannas galvu pret mašīnas logu un tad vairākas reizes vienkārši sitis un kodis. Rianna, protams, iesūdzējusi viņu tiesā, viņš vainu atzinis, tagad izcieš sodu, kura viens no punktiem ir piecus gadus netuvoties Riannai. Smells fishy, ja runājam familiāri. Slāvu tautas mēdz apgalvot, ka, ja pa īstam mīl, tad sit, tāpēc tiesas spriedums izklausās ārkārtīgi skumjš abām pusēm. Rianna piecus gadus nesatiks, iespējams, vienīgo vīrieti, kas viņu patiešām mīl. Un grib izdauzīt ārā no viņas visu stulbumu, lai varētu mīlēt vēl vairāk. Vismaz skaidri redzams, ka viņam viņa nav pohuj, jo, ja būtu pohuj, tad kā saulīte vienkārši notītu stariņus pie pirmās izdevības. Protams, mani izteikumi ir pārgalvīgi, es nezinu apstākļus, es nezinu detaļas. Katrā ziņā Aiens Brauns ļoti strikti seko tiesas norādēm un uzvedas paklausīgi. Riannas viedoklis šajā rakstiņā īsti nav apskatīts, bet man vienmēr ir interesējis, ko tiesa dara tad, ja pats apsūdzētājs vēršas pie apsūdzētā? Pārāk jau nepārsteigtu tāda veida rīcība, jo meitenes taču vispār ir ārkārtīgi paredzamas būtnes. Tev atliek meiteni pazemot un viņa būtībā ir tava - tā ir, nestrīdieties. Tāpēc vismaz es pārāk nebrīnītos, ja Rianna pati kādā vientulīgā naktī uzsistu kādu sentimentālu esemesku Braunam. Ko tiesa dara tad? Te ir kāds tiesnesis? Es ļoti vēlētos zināt. Un vai šajā gadījumā Brauns nevarētu iesūdzēt tiesā Riannu par apzinātu provokāciju?

Daudziem jau nepatiks, bet es vienmēr esmu bijusi par to, ka sievietēm sist drīkst. Sit par stulbumu, nevis par dzimumu. Protams, savā ziņā tas parāda vīrieša nespēju atrisināt lietas diplomātiskākā ceļā, parāda to, ka viņš sievieti nespēj noturēt atmosfērā, kurā viņa nejustu vēlmi vīrieti izvest no pacietības, jā, jā, jā, tas daudz ko parāda par vīrieti ne pārāk pozitīvā gaismā, un tomēr. Es arī esmu savureiz atrāvusies pa seju, bet nesūdzos, jo vismaz turpmāk zināšu, ka reizēm savu viedokli drīkst paturēt pie sevis, īpaši gadījumos, kad tev neviens nav lūdzis to izteikt. Es negribu neko pārmest ne Riannai, ne arī viņas džekam, jo - kā jau teicu - es nezinu detaļas, bet šādos gadījumos epizodiska rakstura sīkumiem nereti ir galvenās lomas. Varbūt raksta autors ir bijis informētāks par mani, tāpēc ne velti ielicis viltīgo vārdiņu 'jau' nosaukumā. Varbūt Rianna tiešām mīl brūķēt muti mazdrusciņ par daudz, varbūt viņa par daudz spiež uz savu stervisko faktoru (katrai meitenei ir tāds sterviskais gēns, ko pie zināmiem apstākļiem ir iespējams apzināti akumulēt), varbūt tikai tas, ka viņa teorētiski ir fiziski vājāka, nepadara viņu par vienīgo cietušo. Ļoti abstraksts raksts katrā ziņā, pārāk daudzi jautājumi paliek neatbildēti un iespējas - atvērtas.

Teikšu to, ko esmu teikusi jau iepriekš - nekas nav viennozīmīgs. Un viena pagale nedeg. Nav dūmu bez sekām. Man ir ambivalenta attieksme pret lietām. Un reti kurš patīk. Paldies Sintijai, mums biežāk vajag tāda rakstura darbus - neviennozīmīgus un neatbildamus. Ja mēs spējam sniegt atbildes, tātad mums ir, ko teikt. Ja ir, ko teikt, tātad nav nepieciešams domāt. Kad nav, ko teikt, tad ir jāsāk domāt. Novēlu visiem biežāk domāt. Un domāt, nevis domāt, ka domājat. Tiekamies nākamnedēļ.

Visupirms sākšu ar to, ka sestdien ar DJ dzēsām savus līdzšinējos parādus, tāpēc drošu sirdi varam krāt jaunos. Šonedēļ mūsu pētnīcisko darbu ir virzījuši kolēģi no meitas uzņēmuma teksti. JS ieteica materiālu mūsu DJ, jo abus saista un izklaidē filozofijas vēsture, turklāt abi ir politiski kreisi noskaņoti (moderni komjaunieši, atļaušos teikt); EK jau ir uzrakstījusi recenziju par tēmu, ko viņai aiz krūštura aizlika KO - kas kopīgs viņiem, jautāsiet? Abi ir diezgan awesome, bet principā tā arī ir vienīgā kopīgā rakstura iezīme. Tūliņ Jums piedāvāšu savu analīzi tam, ko man izlasīt piedāvāja KE. Kas kopīgs ir mums? Ilgi domāju par šo. Dzimums - pēc pārdomām es atzinu šo par vērā ņemamāko līdzību. Lūdzu, nedomājiet, ka koķētēju ar sarkasmu - nebūt! Dzimums visos mentāles līmeņos ar visām no tā emocionāli izrietošajām sekām. Tas nav maz. Tas ir daudz. Un neaizmirsīsim mūsu šīs nedēļas disciplināru Ešu aka maita - paldies arī viņam.

Tātad Karlīna man piegādāja neliela izmēra padomju gados izdotu grāmatiņu ar nosaukumu "Ābece nepilngadīgajiem", ko sastādījuši Adele Aļeksejeva un Anatolijs Streļannijs. Rozā krāsas līmpapīrītis kalpoja par norādi ceļam uz nodaļas "Mietpilsonība" pirmo lappusi. Nodaļa sākas ar pavisam lakonisku skaidrojumu tam, ko īsti nozīmē vārds 'mietpilsonība' - morāla īpašība, kas vispārīgi raksturo tādu dzīves un domāšanas veidu, kura ideālus ierobežo šauri personiskas intereses. Tai piemīt gļēvulība un pielāgošanās politikas jomā, liekulīga morāle, vulgāra gaume.

Principā ontodidaktikas paraugstunda bija šī nodaļa. Mazliet mulsināja pirmās personas rakstītāja forma, jo man nebija īsti skaidrs, kas runā - Adele vai Anatolijs. Bieži tiek lietotas atsauces uz kādu Gorkiju, bet manas šauri lokalizētās zināšanas kā vienīgo referenci šim vārdam spēj atrast tikai krievu ansambli Gorky Park, tāpēc īpaši nepretojos asociācijām ar šīs grupas solistu. Labi vismaz, ka esmu nojūdzies hipsters, kas lasa dzeju, jo tālākā tekstā citētais Čehova vārds man nebija svešs. Nocitēšu arī es - tātad Čehovs ir grūtsirdīgi teicis: "Nolikuši priekšistabā japāņu putnubiedēkli, iesprauduši kaktā ķīniešu lietussargu, uzkāruši kāpņu margām tepiķi un domā, ka tas ir mākslinieciski." Respektīvi, es mēģinu līgani pārslīdēt no ievada pie lietas, bet sentenču piruetēs es esmu tikpat clumzy kā Čārlzs Montgomerijs Bērnss no multiplikācijas filmas "Simsoni".

Ļoti triviālā veidā tiek runāts par to, ka principā nekas neko nenozīmē - tas, ka tu kolekcionē Baha fūgas nepadara tevi par indie, un tas, ka tu lasi krimiķus, uzreiz nepadara cilvēku par mietpilsoni. Uzvars tiek nemitīgi likts uz to, ka nozīmi esošajam piešķir nevis tas, ko tu dari, bet tas, kāpēc tu to dari. Tiek kritizēta akla pakļaušanās dogmām un vispārpieņemtiem standartiem, tiek noniecināta tieksme savu dzīvi pakārtot ērtībai. Ja godīgi, tas pēdējais mani mazliet izsita no līdzsvara. Ļoti daudzi taču neapzināti ir pieņēmuši par galveno mērķi dzīvē iekārtoties tā, lai varētu justies droši par savu nākotni, mierīgi baudīt kultūru un nodoties laicīgiem priekiem. Daudziem ir svarīgs skats no malas un sevis pozicionēšana sociumos, kas ir izpelnījušies autoritāti indivīda acīs. Izsita no līdzsvara tamdēļ, ka ir jau, protams, saprātīgi teikt, ka galvenais ir domāt pašam, sekot saviem mērķiem un nemitīgi dauzīt savus bauslību galdiņus, taču ko iesākt tad, kad mērķi nav izkristalizējušies? Tiek runāts arī par kādu mītisku 'patieso interesi par citiem', kas nepiemīt mietpilsonim, jo mietpilsonis ir aprobežots un vadāms robotiņš ar aizmiglotu skatu, kam nerūp nekas vairāk par personisku labklājību. Kas ir faking interese par citiem? Kurā brīdī to var uzmodelēt un kurā brīdī to var marķēt kā patiesu? Un kā vispār ir iespējams salīdzināt intereses intensitāti? Es kļūdījos. Trīsreiz! Es negribēju lietot atkal trīs retoriskas figūras pēc kārtas, atvainojiet manu pre-teen emocionalitāti, tas nepiedien wannabe akadēmiskam rokrakstam.

Labāk pastāstīšu, ka sestdien mēs ar EK kopīgi lasījām Spriestspējas Kritiku. Aplauzāmies kā celkas pēc divām izlasīt rindkopām. Jums varbūt liksies, ka esam divpirkstpierītes basketbolistes (mietpilsoniski aizspriedumu, starp citu), taču to, ko Kannts bija uzrakstījis vairākās rindiņās, izmantojot bezkaunīgi daudz smart-ass terminoloģiju, mēs, nezaudējot ideju absolūti necik, spējām pateikt daudz lakoniskāk. Pirmā rindkopa bija par gaumi, kur viņš stāsta, ka nav nepieciešams balstīt savu patiku uz citu patiku statistikām empātija huj ambivalnece un kaut kādi tamlīdzīgi vārdi pilnīgi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un viena otrai iekliedzām sejā - THOU SHALT THINK FOR YOURSELVES! Tālāk viņš rakstīja par divu labu lietu savienojumu vienā transcendence huj dialektika un vēl tādi vārdi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un iekliedzām viena otrai sejā - VIŅŠ RUNĀ PAR MASH-UPIEM! Nolikām grāmatu nost. Kamdēļ to izstāstīju?

Jo arī šajā nodaļā bija runāts par to, ka nemietpilsonis don't judge book by it's cover. Tur bija teikts, ka kaut kādā klasē futbolisti beigās bija izrādījušies gudrāki par saksessful meitenēm, jo viņi necentās atcerēties lietas, viņi domāji paši. Mēs ar EK, piemēram, zināmu laiku savas dzīves pavadām kaldinot diskžokeja amatus un pavei - arī bez akadēmiski strukturizētas morāles filozofijas vēstures apguves esam sapratuši tās lietas, ko savulaik saprata Kannts. Viņš runāja savādāk, bet par to pašu. Visi vienmēr runā par vienu un to pašu. Visas grāmatas ir sarakstījis viens cilvēks, arī šo ierakstu ir rakstījis tas pats cilvēks, diemžēl šis autors ir anonīms.

Katrā ziņā noapaļojoties uz pārmaiņas pēc saturīgu noslēgumu es vēlējos pateikt, ka ir lietas, ko nav iespējams salīdzināt. Prāta spējas ir viena no tām. Ja attiecīga prāta ārējās izpausmes šķiet nepieņemamas, tad nepieņemiet tās, taču paturiet sev atkāpšanās ceļu, neesiet kategoriski, jo galu galā visticamāk jūs neesat gudrāks par nevienu, gluži tāpat kā neviens nav gudrāks par jums. Skan baigi poētiski, bet piemiedziet acis uz manu infantilo izteiksmi un apdomājiet, lūdzu, to. Ja šo domu pieņem par pastāvīgu, daudz vieglāk kļūst saprast, cik cilvēks kā mehānisms tomēr ir ģeniāls savā noteiktajā paredzamībā. Gandrīz aizmirsu - http://www.youtube.com/watch?v=ZYhZVqODYsI (tas ir video, kurā skan Šostakoviča džass) (bet ja jums patīk, nedomājiet, ka tāpēc obligāti esat brīvi domājošs un jūtošs cilvēks. pirmkārt neesat tāpēc, ka brīvā griba ir utopisks termins, apmēram tikpat utopisks kā Kristaps Ozoliņš pālī vai Daniels <3 no Vīnes skaidrā. otrkārt - tāpēc, ka moška esat mietpilsonis, kas Šostakoviču pieņēmis par savu simpātiju balstoties uz Latvijas Nacionālās Operas cheesy repertuāru, gh, un nemaz neesat iedomājušies, ka klasiskā mūzika nav kategoriāli determinēts intelekta stūrakmens) (skaņdarbs ir īss, neuztraucieties)

Paspēt, iekļauties iederēties, nenokavēt, steigties. Mūsdienās ir tik viegli izkrist no aprites un ierotēt nebūtībā, ka gandrīz vai roka neceļas vispār censties kaut ko tajā visā mainīt. Šausmīgi nogurdina. Bet stress piestāv tīņiem. Mums, trīsdesmitgadniekiem, piestāvs čils, tāpēc es pārāk nebaidos, ka atkal esmu kaut ko nokavējusi, es vienkārši uzlikšu kolēģiem galdā savu tiesu puslitra un centīšos neaizmirst, ka jebkuru satraukumu var anihilēt ar alkoholu un elpas vingrinājumiem - iedzerot un uzelpojot. Ņemot vērā, ka Elīnas Kolātes ieteikto ziņu "Miris pasaulē neglītākais suns" es tāpat apskatu par vēlu, varbūt nemaz nelasiet to. Vai arī lasiet, man pohuj. Varbūt labāk tomēr lasiet, jo runa te būs par nāvi. Pie tās nekad nevar pierast, tāpēc arī tā nekad nespēs garlaikot.

Katru gadu Sonoma-Marinas gadatirgū Kalifornijā notiek Pasaules neglītākā suņa konkurss. 2008. gadā par laureātu kļuva trīskājains Ķīnas cekulainis ar vienu aci vārdā Gass. Tajā pašā gadā Gass tomēr arī zaudēja. Zaudēja vēzim. Gribēju teikt: "Bagātie arī raud", bet Gass normālu dzīves kvalitāti baudīja vien savas dzīves izskaņā - pirms tam suņuks dzīvoja krātiņā kāda cilvēka garāžā. Par veiksminieku Gasu nosaukt tiešām grūti, bet tos, kas viņu nosauca par pasaules neglītāko suni, es vienkārši gribētu athujārīt ar nazi. Kategorizēt dzīvnieku fizioloģiskās dotības un sodības - cik ētiski ir tas?

Kādās kategorijās par neglītumu vispār drīkstētu runāt? Piemēram, Umberto Eko pašapmierināšanās, izdodot "Neglītuma vēsturi", kurā provokatīvi vīpsnā par teju visām neglītuma izpausmēm: no antīkās pasaules grieķu šausmām līdz industriālajam neglītumam, no elles un velna līdz raganām un sātanistiem, no groteskā līdz neķītrajam, no Apokalipses līdz modernajam kičam, bet tas viss ir citādi, kad runa ir par cilvēku roku veikumu, nevis dieva vai dabas vai daugavas radīto. Nu labi, nevar noliegt, ka Gasa izskatā tomēr arī ārēji spēki ir devuši zināmu artavu suņa fizionomijā, bet tomēr! Uz visa šī fona man sieviešu skaistumkonkursus gribas norakstīt uz aizgājušiem romantisma laikiem, kad pieņemts bija godāt cildeno un skaisto, bet neglītuma glorificēšana, tas ir kaut kāds postmodernisms un skan tikpat slikti kā postroks. Es saprotu, ka daudzi cilvēki dzīvo pēc principa 'ka tik kāds prikols', un tas ir ļoti pareizi, bet prikoliem ir jābūt prikolīgiem un neglītu suņu izstādēs es neko tādu nemanu. Es vēl saprastu, ja viņiem visiem būtu nokrāsotas zilas sejas kā avatāriem, vismaz kaut kāds kreatīvs un kultūratsauce uz kinematogrāfu, bet huju - pat tā tur nav.

Nu, un Gass nomira. Nauda, ko Gasa īpašnieki ieguva, tika izlietota cīņai pret vēzi, bet kāda jēga. Es ceru, ka viņi vairāk investēja tajā, lai Gasam nomiršanas brīdis nesāpētu, jo nomirtu viņš tāpat agrāk vai vēlāk. Kā mēs visi. Un kā visi mūsu referāti un esejas un vispār viss, kam mēs piešķīrām tik augstu prioritāti it kā tas viss kaut ko nozīmētu. Ķeriet labāk sniegpārsliņas ar mēli. Priecājieties par wtf mirkli, jo kā dziedāja Nina Simone - your day will go away.

Rakstam dodu trīs acis.

Nekas cits man neatliek, kā atkal sākt ar atvainošanos: jā, tas ir noticis - arī es esmu nokavējusi termiņu, un puslitriņš no manis ieripo 't e x x x t i' bāriņā.

Ļoti grūti sākt. Ja kādam šķiet, ka no rīta pamosties ir grūti vai ka sākt bučoties ir grūti, tad es šim cilvēkam no tiesas nenovēlu kādreiz sākt apspriest tik jūtīgu tēmu kā kristietība. Šajā (nu jau gan, jāatzīst, pagājušajā) nedēļā filosofijas bakalauriāta pēdējā kursa studente Dace "Edgara māsa" Jaunupe man uzdeva patiešām grūtu (bez mazākā sarkasma!) pienākumu - analizēt popzvaigznes Eltona Džona intervijas fragmantu, kas ar visnotaļ skandalozu virsrakstu publicēts portālā mango.lv: Eltons Džons: Jēzus bija inteliģents gejs. Lai arī attiecīgajai tēmai (kristietībai) veltīta vien viena rindkopa, es tomēr likšu uzsvaru uz to, pārējām sadaļām atvēlot savu viedokli, reducējot to līdz minimumam: jauni puiši (zajebis), narkotikas (zajebala), slava (pohuj) un mīlestība (o_O). Tas tā kā būtu, tāpēc tagad pie lietas:

Džons nebūt neargumentē savu pārliecību, tāpēc jo grūtāk man viņu apgāzt. Jēzus. Kas īsti ir Jēzus? Jēzus Kristus (dzimis 7.-2. gadā p.m.ē., miris 26.-36. gadā), zināms arī kā Jēzus no Nācaretes, Jēzus Nācarietis, Pestītājs un Cilvēka dēls, ir centrālā figūra kristietībā un lielākā daļa kristiešu baznīcas viņu pielūdz kā Dieva dēlu un Dieva vārda un gribas iemiesojumu. Kristieši viņu uzskata arī par Mesiju, kuru pareģoja Vecajā Derībā; jūdaismā tas tiek noliegts. Islāmā Jēzus tiek uzskatīts par pravieti. Dažās reliģijās viņš tiek godāts arī savādāk, piemēram, hinduismā par avatāru (tas nav bezgaumīgs joks no manas puses! es gan atļāvos nepainteresēties, vai hinduisti gadījumā šo personu arī neatveido ar zilu mordu). Grieķiski Jēzus Kristus vārds tiek pierakstīts kā Ἰησοῦς, kas ir ebreju personvārda ישוע "Ješua" grieķu forma, savukārt "kristus" (Χριστός) nozīmē "iesvaidītais" - epitets, kas norāda uz Jēzus dievišķo dabu. Es atļāvos arī nepaintersēties, ko tieši nozīmē 'iesvaidīt', tāpēc par šo terminu tālāki komentāri no manas puses nebūs. Jāatzīst, ka Bībeli lasījusi neesmu, lai arī vairākkārt šāda vēlme ir bijusi, tāpēc es nezinu, vai kaut kur tiek dotas tiešas un mazāk tiešas norādes par Jēzus orientāciju. Eltons Džons savukārt savu orientāciju afišē pa labi un pa kreisi - viņš ir gejs.

Pa ausu galam ir nācies dzirdēt, ka Dievu vajag meklēt sevī. Kāpēc gan lai arī Dieva dēlu nezīmētu katrs pēc savas līdzības? Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man patiesībā nepatīk par šo visu runāt. Reliģija ir kaut kas vēl daudzkārt intīmāks par cita cilvēka apakšbiksēm un tajās jau ielīst nevienēr ir viegli. Un šī nu ir tā reize, kad apelēt pie racionālisma gara man šķiet pilnīgi nejēdzīgi. Varbūt kļūdos, taču atspēkot taustāmus argumentus un tādējādi gūt pārliecību savām patiesībām - man liekas, ka tas der visās citās jomās, taču ne ticībā. Ticība kaut ko (parādību, ideju) atzīst par patiesu, balstoties uz iekšēju subjektīvu pārliecību un neprasot pierādījumus. Ticībai nav obligāti jābalstās uz faktiem vai loģiku. To pieņemot, es zaudēju tiesības pārmest ticības neatbilstību manam šķitumam, ne? Varbūt arī nē, bet man, piemēram, tiešām ir vienalga, kas īsti ir vai nav bijis Jēzus Kristus. Es negribu viņu apbērt ar personifikācijām, līdz ar to es zaudēju interesi pārmest citu cilvēku priekšstatus par šo - atļaušos teikt - fenomenu cilvēces vēsturē.

Ja godīgi, es vispār īsti nesaprotu, kas ir Jēzus. Visu bērnību domāju, ka Dievs ir tas, kurš tiek lūgts, bet nekad nesapratu, kādā sakarā tiek piesaukt Jēzus vārds. Dieva dēls, altruisma apogejs, piemērams tam, kā dzīvot labāk? 33 gadus vecs vīrietis, joprojām neprecējies un dzīvo pie vecākiem? Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet man šķiet, ka es nedrīkstu šo tēmu aizskart pavisam vienkārša iemesla dēļ - es kristietībā neorientējos vairāk kā ornitoloģijā (un nebūt ar to nelepojos), man viedoklim nav nekādas vērtības, lai neteiktu, ka man tāda viedokļa vienkārši nav. Par jauniem zēniem, narkotikām, slavu, mīlestību, izrādās, man ir bijis vairāk, ko teikt. Es ticu, ka lielākais soģis ir sirdsapziņa. Es neticu, ka cilvēkiem tādas nav, pat ja viņi izdarās tā, it kā tās trūktu. Es ticu, ka beigt ir vienlīdz grūti, tomēr patīkamāk, nekā sākt.

Kam iesaku izlasīt? Kasparam Dimiteram un viņa neandertāliskajiem dēliem.

Iesākumā atvainošos, ka šajā rakstā būs ļoti daudz faktu un maz emocijas, taču es neredzu citāda veida, kā saglabājot maksimālu objektivitāti, es spētu runāt par tik plaši interpretējamu tematu.

Alla Pugačova – bijušajās Padomju Savienības teritorijās šis vārds komentārus neprasa nevienam, kas dzimuši ne vēlāk par 1991. gadu. Estrādes zvaigzne vārda visspožākajā nozīmē; dīva, kuras vārds ir kļuvis par brendu arī pats par sevi – savādāk es nemāku izskaidrot fenomenu, ka tagadējā Krievijā ir nopērkami gan Pugačovas čipsi, ultraīsviļņos skan Allas personīgā raidstacija, nemaz nerunājot par Pugačovas kurpju vai smaržu līniju. Un šķietami tomēr – tikai jau pirms divdesmit gadiem vīt sākusi sieviete, kas nebaidās atzīt savu cilvēcību un nepieciešamību pēc zemāko instinktu apmierināšanas. Kamdēļ saku 'šķietami'? Jo izskanējusī vaļsirdība man izklausās pēc diezgan klišejiskas PR kampaņas, kas cenšas tvert uzmanību visklasiskajā veidā – tvert zemjostas uzmanību. Vai kādam mūsdienās vēl tiešām šķiet, ka tas strādā? Mēs žāvājamies! Nav vairs deviņdesmitie, kad tikko bijām nometuši savienībā valdošā postulāta ‘mēs nepišamies’ jūgu, un jūtāmies kā beidzot saņēmuši ilgi gaidīto vīzu uz kontinentu 'Sex'. Un vispār -

Sekss. Kas tad īsti ir sekss? Pirmoreiz vārds "sekss" ar nozīmi dzimumakts (latīņu: Coitus) datēts ar 1929. gadu. Vispārīgā nozīmē šis jēdziens ir apskatāms plašāk - „Latviešu valodas vārdnīca” („Avots”, Rīga, 1987., atb. red. - Dainuvīte Guļevska) mums skaidro tā: Dzimumattiecības, jūtas, pārdzīvojumi, rīcība, kas saistīta ar dzimumtieksmēm. Ļoti patīk atsaukties uz Gaja Ričija 2000. gada kinofilmu „Snatch”, kur Turkish pie beigām saka: „For every action, there is a reaction.” Kontekstā – arī rīcība, kas saistīta ar dzimumtieksmēm, tomēr ir tikai pretreakcija ārējiem vai instinktīviem stimuliem, un, ja mēs cienām vārdnīcas skaidrojumu – sekss ir rīcība, jebkura rīcība ar labi zināmo virzītājspēku, nevis tikai pats dzimumakta process, tad Alla, mincīt, neviens no mums nespēj bez tā dzīvot, tikpat labi varēji pateikt, ka nespēj dzīvot bez skābekļa un cerēt uz rezonansi mēdijos.

Es, protams, tikai piesienos vārdiem un lietu un procesu neizbēgami ambivalentajai dabai, ļoti labi apzinoties, ka pati Pugačova, kas satriecošo ziņu pavēstījusi radiostacijā Radio Alla, ir domājusi daudz triviālāk. Gluži tāpat kā vārdus „nespēj dzīvot” korektāk būtu nomainīt pret „dzīvot būtu mokošāk”, bet ne jau par pārspīlētu izteiksmes veidu mēs te šoreiz. Pugačova sešdesmit gadu vecumā glorificē savu starp prostitūtām aizvadīto jaunību un rekomendē citiem mīlēt seksu. Ņemot vērā, ka esmu augusi laikā, kad vismaz teorētiski visi tabu ir krituši, es jums teikšu godīgi – es to nespēju saprast. Ne sajūsmu par pašsaprotamām lietām, ne vispār to, kā jūtas cilvēks teju dzīves finiša taisnē, kurš apzinās, ka itin drīz jau saviem mazajiem prieciņiem nāksies māt ardievas. Varbūt esmu pārāk skarba pret Pugačovu? Varbūt tieši sajūtot tuvojamies zaudētās paradīzēs, pārņem negausa vēlme tās tvert un grābt cik vien iespējams? Varbūt šīs vēlmes ir tik skaļas, ka tās tīri fiziski ir grūti noklusēt, tāpēc rodas vēlme par to runāt, rodas vēlme ar visu sirds siltumu ieteikt citiem to aptvert, kamēr vēl nekas nav nokavēts? Varbūt izmantot četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieņemami tikai pamatskolas domrakstā? Atpakaļ pie lietas –

Normatīvs heteroseksuālais dzimumakts ir vīrieša dzimumlocekļa ievadīšana sievietes vagīnā. Ja mēs tam pieejam tik pragmatiski, es tiešām uzstāju, ka neskaitāmi daudz cilvēku spēj dzīvot bez seksa, jo, kā nav, bet kā varētu būt teicis Ļermontovs – meždu pročim, vsje mi dročim. Sekss, kas mūsdienu sabiedrībā vairs nav tikai mehānisms, kā turpināt dzimtu, sekss, kas pateicoties kontracepcijai ir kļuvis par ko krietni daudzslāņaināku – lūk, šis sekss nebūt nav vairs noreducējams tikai līdz dzīvnieciski instinktīvas un ķermeņa iekšējo procesu akumulētas vajadzības. Vēlme pēc tuvības, es domāju – tiešām tuvības. Sekss kā mūžīgais dzinējs, kura dēļ šī pasaule rotē pa spīti ģeometriskās progresijas cienīgai cilvēces attīstībai, un sekss kā vienīgais jebkura sociālā slāņa atzītais apliecināšanās veids (lai kā arī to gribētos noliegt). Sekss kā izdzīvošanas manevrs, bet ne tik burtiskā nozīmē, kā pēcnācēju radīšana. Tas ir tas, bez kā Alla Pugačova tiešām nespēj dzīvot. Gluži tāpat kā jūs, cienījamais lasītāj.

Kam iesaku izlasīt? Visiem, kam patīk Fihte. Un kam patīk nostaļģija.