Paspēt, iekļauties iederēties, nenokavēt, steigties. Mūsdienās ir tik viegli izkrist no aprites un ierotēt nebūtībā, ka gandrīz vai roka neceļas vispār censties kaut ko tajā visā mainīt. Šausmīgi nogurdina. Bet stress piestāv tīņiem. Mums, trīsdesmitgadniekiem, piestāvs čils, tāpēc es pārāk nebaidos, ka atkal esmu kaut ko nokavējusi, es vienkārši uzlikšu kolēģiem galdā savu tiesu puslitra un centīšos neaizmirst, ka jebkuru satraukumu var anihilēt ar alkoholu un elpas vingrinājumiem - iedzerot un uzelpojot. Ņemot vērā, ka Elīnas Kolātes ieteikto ziņu "Miris pasaulē neglītākais suns" es tāpat apskatu par vēlu, varbūt nemaz nelasiet to. Vai arī lasiet, man pohuj. Varbūt labāk tomēr lasiet, jo runa te būs par nāvi. Pie tās nekad nevar pierast, tāpēc arī tā nekad nespēs garlaikot.

Katru gadu Sonoma-Marinas gadatirgū Kalifornijā notiek Pasaules neglītākā suņa konkurss. 2008. gadā par laureātu kļuva trīskājains Ķīnas cekulainis ar vienu aci vārdā Gass. Tajā pašā gadā Gass tomēr arī zaudēja. Zaudēja vēzim. Gribēju teikt: "Bagātie arī raud", bet Gass normālu dzīves kvalitāti baudīja vien savas dzīves izskaņā - pirms tam suņuks dzīvoja krātiņā kāda cilvēka garāžā. Par veiksminieku Gasu nosaukt tiešām grūti, bet tos, kas viņu nosauca par pasaules neglītāko suni, es vienkārši gribētu athujārīt ar nazi. Kategorizēt dzīvnieku fizioloģiskās dotības un sodības - cik ētiski ir tas?

Kādās kategorijās par neglītumu vispār drīkstētu runāt? Piemēram, Umberto Eko pašapmierināšanās, izdodot "Neglītuma vēsturi", kurā provokatīvi vīpsnā par teju visām neglītuma izpausmēm: no antīkās pasaules grieķu šausmām līdz industriālajam neglītumam, no elles un velna līdz raganām un sātanistiem, no groteskā līdz neķītrajam, no Apokalipses līdz modernajam kičam, bet tas viss ir citādi, kad runa ir par cilvēku roku veikumu, nevis dieva vai dabas vai daugavas radīto. Nu labi, nevar noliegt, ka Gasa izskatā tomēr arī ārēji spēki ir devuši zināmu artavu suņa fizionomijā, bet tomēr! Uz visa šī fona man sieviešu skaistumkonkursus gribas norakstīt uz aizgājušiem romantisma laikiem, kad pieņemts bija godāt cildeno un skaisto, bet neglītuma glorificēšana, tas ir kaut kāds postmodernisms un skan tikpat slikti kā postroks. Es saprotu, ka daudzi cilvēki dzīvo pēc principa 'ka tik kāds prikols', un tas ir ļoti pareizi, bet prikoliem ir jābūt prikolīgiem un neglītu suņu izstādēs es neko tādu nemanu. Es vēl saprastu, ja viņiem visiem būtu nokrāsotas zilas sejas kā avatāriem, vismaz kaut kāds kreatīvs un kultūratsauce uz kinematogrāfu, bet huju - pat tā tur nav.

Nu, un Gass nomira. Nauda, ko Gasa īpašnieki ieguva, tika izlietota cīņai pret vēzi, bet kāda jēga. Es ceru, ka viņi vairāk investēja tajā, lai Gasam nomiršanas brīdis nesāpētu, jo nomirtu viņš tāpat agrāk vai vēlāk. Kā mēs visi. Un kā visi mūsu referāti un esejas un vispār viss, kam mēs piešķīrām tik augstu prioritāti it kā tas viss kaut ko nozīmētu. Ķeriet labāk sniegpārsliņas ar mēli. Priecājieties par wtf mirkli, jo kā dziedāja Nina Simone - your day will go away.

Rakstam dodu trīs acis.