Tā kā ātriem rikšiem tuvojas tas laiks, kurā jāsāk nezināt, kur svinēt Jauno gadu, Texxxtu matriarhālā kolēģija pēkšņi attapusies turpat, kur šobrīd atrodas jebkurš sevi cienošs medijs – šokā un migrēnā no aizvadītā gada atskaitēm. 2012. gada spilgtākos momentus uzticēts protokolēt Sandrai Mētrai un Elīnai Kolātei. Jācer gan, ka mums izdosies ne tikai protokolēt, bet arī publicēt, līdz ar to, ja nu gadījumā šis ieraksts nekad nenokļūst internetā, ņemiet vērā, ka vārds ‘publicēt’ ir cēlies no angļu vārda ‘pub’ (krodziņš – angļu val.).

Pērn – gluži tāpat kā visus citus gadus, neatkarīgi no radošā sastāvā – esam dzēruši vairāk, nekā rakstījuši. Kopumā pēdējo 11 mēnešu laikā tapuši 43 Texti. Decembri, kā jau jebkura sevi cienoša organizācija, vienkārši nodzērām ar Santa Klausu. Sorry. Lai vai kā, ceram, ka to mums piedosiet. Labi, pietiks dirst, šeit, lūk, beidzot tas solītais atskats.

Gada kauja
2012. gadā Latvijā neskaitāmas reizes tika iestudēts Pumpura eposs „Lāķplēsis”, kurā galvenais, kā zināms, bija uzdzīve ar nepilngadīgām raganām un cīņa starp labo un ļauno. Tā Burtnieku pilī mahājās Sprūdžs ar Lemberga ņirdzīgo hūti, „Neiznīcināmajos 2” Silvestrs Stalone nogrieza Žanna Kloda Van Dammes galvu, Raivis Dzintars mēģināja ierādīt īsto vietu sēmuškām no filmas „Kolka Cool”. Arī Edvards Ratnieks un Armands Leimanis drusku pavicinājās ar lineāliem, kad Ķīlonkulis uzsāka savu brīnišķīgo trollēšanas kampaņu, bet visiespaidīgākais, mūsuprāt, tomēr bija boksa mačs starp Edgaru Bilboa Raginski un Jurģi Liepnieku, jo, Jurģa priekšzobi dabūja lidot, kaut arī mahačs beigās nemaz ar nenotika. Edgars – visstiprākais!

Gada akcija
Pūķa gadā Ugandas miera cienītāji šokēja pasauli ar ziņu, ka Josifam Konijam patīk izvarot un nogalināt, kas nozīmē, ka viņam, kā jau filmās pienākas, jāsēž cietumā (© Sprūdžs). Tā kā Konijs pat nejēdza atbraukt uz Pozitivusu, tad secinām, ka akcija „Kony 2012” vainagojusies panākumiem un tas trakais nigers sēž ķurķī kopā Breivīku un pieprasa, lai viņam iedod labāku sviestu, ar ko apsmērēt savu kungu maizi. Ne tik veiksmīgi kā Ugandas trakie pārmaiņas mēģināja veikt arī Jānis Lindermans ar savu valodas referendumu. Kaut arī „Nekā personīga” viņu nosauca par 21.gadsimta Hitleru, tomēr „Gada akcijas” kauss Jankam iet gar degunu pavisam vienkārša iemesla dēļ – viņš feiloja. „Valsts – tie esam mēs paši,” sacīja treneris Baumanis „Sapņu komandā 1935” – tas nozīmē, ka mums pašiem ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad Žanete Jaunzeme Grende sarīkos nākamo cirku. Tāpēc patiesībā „Gada akcijas” rīkotāji esam mēs paši – ar necerētu veiksmi (11,68 Ls un vairāki uzsaukti dzērieni) beidzās ziedojumu vākšana EK un AK iedzeršanai, bet pāri visam ir Jūsu dalība mūsu konkursā "Pļēgurs 2012". Solāmies arī Čūskas gadā godināt labākos dzērājus.

Gada filma
Star War Horse (Kara Zirgs) bija filma par to, kā lietas nostājas pretēji dabas likumiem – tam zirgam vienā laidā smaidīja cūkas laime. Krēslā gan viss normāli – tur vampīru mentene grib pieklopēt mazu bērnu. Pirms desmit gadiem grupa „Oceanfall” dziedāja, ka saule nenoriet, bet izrādās, ka Kazāks ir sadirsis – saule ir norietējusi un krēsla likumsakarīgi ir beigusies. EK arī atklājusi, ka varoņfilmas „Expandables” nosaukums radies „Rembo” sāgā astoņdesmitajos:

Beibe: That why they pick you? Because you like to fight?
Rembo: Nah... I'm expendable.
Beibe: Expendable... What mean expendable?
Rembo: It's like... someone... invites you to a party, and you don't show up; doesn't really matter.
(Tulkojums sadarbībā ar Google translate:
Beibe: Tieši tāpēc viņi atbrauc? Jo jums patīk cīnīties?
Rambo: Nah ... Es esmu vienreizēja.
Beibe: Vienreizēja ... Kas nozīmē vienreizlietojamiem?
Rambo: Tas ir tāpat ... kāds ... aicina jūs uz ballīti, un jums nav redzamas; nav īsti jautājumu.)

Taču visvairāk mūs iepriecinājusi iespēja pieskarties aisbergam, dārgiem dzērieniem luksusa restorānā un Keitas Vinsletas krūtīm „Titānika” 3D versijā, lai gan viņi nogrieza filmas beigas. Maukas (© Kārlis Streips)

Gada āksts
Šī, iespējams, ir viena no sīvākajām disciplīnām, jo kļūt par ievērības cienīgu pajoli ne kuram katram ir pa spēkam. Piemēram, mēs jau sen neklausāmies tajā, ko vāvuļo kaut kāds Livingstons, Andris Kivičs vai Ričards Klaidermans. Mūsu uzmanību šogad ir centušies piesaistīt daudzi ar savām pajolībām, tomēr reti kurš ir izturējis prasības. Nevaram noliegt, ka Samantas Tīnas “Virves dejotāja” lielākais trumpis slēpjas faktā, ka Samanča ir Solčas Āboltiņas sasona māsa, tomēr ar to nepietiek. Nepietiek arī vienīgajai īstajai pancenei Latvijā Inesei Saulītei, par kuru ņirdz tikai alus vēderi, kamēr inteliģence viņu kronē par vietējo seksa pistoli. Arī Alvis Hermanis, lai arī ņirdzīgs trollis un daudz taurē, neiztur kritiku. Absolūti tīra un unikāla pajolība šoreiz tiek Sandrai Veinbergai-Asanžai – žurnālistei ar tvērienu un ciešu acu skatu, un absolūtu nulli poņas vietā.

Gada mūzika
Gada laikā tapušas recenzijas vairākiem labiem mūzikas klipiem, tomēr jāatzīst, ka tieši muzikālais sniegums ir bijis visai blāvs. Mika Dukura un Katjas dziesma "Nekad jums leju" mums bija diezgan pohuj, tāpat arī Roberto Melones un Dženijas Meijas “Paslēpes” mums bija pohuj, nemaz nerunājot par Get It gabalu “Vasara” (žāvas), kamēr Anmary “Skaisto dziesmu” vispār bija kronis visam – mums bija tik ļoti pohuj, DJB pat atļāvās nopūdelēt Eirovīzijas fināla apskatu, kas līdzšinēji vienmēr bija bijis viens no svarīgākajiem gada notikumiem. Esot nelielā izmisumā par to, ko tad vispār 2012. gadā varētu kronēt par nozīmīgāko muzonu, drusku iemetām acis citu mediju gada atskatos, un tā vietā, lai pieturētos pie patiesām vērtībām (t.i. Džastina Bībera un viņa koncertfilmas translācijas LTV), par tādu nosauksim grupas Mona de Bo koncertu Palladiumā šī gada martā, kas droši vien joprojām nav beidzies. Kāpēc? Lai Ilmārs Šlāpins un biedrība Ascendum mums beidzot iedotu naudu, protams.

Gada TV šoviņš
Pretīji mūziķiem, TV cilvēki mūs šogad lutinājuši ne pa jokam. “Pelnrušķīte”, “Saimnieks meklē sievu”, “Gandrīz Ideāls Randiņš”, “Precamies???” jau vien izklausās pēc perfekti atstrādātas sekvences tam, lai savu nelaimīgo dzīvi varētu pārcelt uz televizoru un tur to atrisināt. Arī jauni un jau iemīļoti seriāli – vecais “Uģītis”, jaunās “Ēnu Spēles”. Arī kas intelektu stimulējošāks – Liepnieka sekošana Agnesīgās bilingvālajai modei sarunu pārraidē ar Andreju Mamikinu. Televizors, tas ir zelts! Un tomēr visas augstākminētās pārraides ir nieks, salīdzinot ar to trilleri, ko mums vienmēr piedāvājusi Sastrēgumsstunda. Sekss un politika, ieroči un asinis, troļļi un dauņi – you name it, you got it. Urrā!

Gada debija
Ar neticamiem panākumiem savu pirmo dzejas krājumu izdevusi publiciste un karatiste, pazemes komunikāciju speciāliste Maija Silova, veikala H&M ienākšana Latvijā meitenēm ir likusi spiegt vairāk nekā pirms gadiem 5 grupas „Tokio Hotel” koncertā. Arī mēs paši klausījām „Sapņu komandas 1935” Baumanim un cēlām valsti – debitējām kino jomā ar savu versiju par mūsu mīļāko „Ugunsgrēka sēriju”. Bet eta sjo kapeiki – visvairāk no pārmaiņām ir neraustījusies mūsu autore DJB, kas ir izmēģinājusi 9 mēnešus nedzert un pēc tam arī dzemdēt, kā rezultātā mazā Lūcija regulāri apmīž viņas skolas mājasdarbus. Apsveicam!

Gada tusiņš
Kā sabiedrības figūrām ierasts, arī mēs paši esam centušies pazibēt plaša ranga kultūras pasākumos aizvadītajā gadā. AK gāja uz Erotu, FD gāja uz Baltic Youth Festival Arēnā Rīga un sūtīja sms čatam īsziņas ar Textu “Kur Jēzus, tur meitenes! Rullē!”, bet EK augsti godāja latviešu tautas sakāmvārdu “Ko Sējāns, to pļausi” un tirinājās Intrumentu diska tusofkā. FD, AK, EK un visādi nigeri nonāca reanimācijā no čačas dzeršanas Ūdra un Balodes grāmatas tusofkā. Bija arī Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva, bija arī Positivus, bija izrīšanās tai muižā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu, un bija arī visādi Textu banketi bez lielām ceremonijām, bet toties ar daudz alkohola. Un tomēr tas viss bija NEKAS, jo starp pirmo un otru vietu ir dziļa jo dziļa aiza. Pirmā vieta šogad tiek tusiņam, kurā paši nemaz aktīvu dalību neņēmām – tā ir VL rīkotā nometne Grundzālē, kas jaunā līmenī ienesa karsto ogļu pastaigas konceptu.

Gada lasītājs
Kādu laiku domājām, ka pēc Edgara Raginska pērnā gada triumfa neviens nebūtu cienīgs saņemt šo balvu šogad, jo Edgars pērn sakostiem zobiem cīnījās pret mums un par sabiedrības morālās stājas nākotni, kaut arī viņam reāli besīja mūs lasīt. Šogad Edža ir pieklusis, bet vismaz prieks, ka sabiedriskās domas portāls - sabiedrības sirdsapziņas bākuguns publikai.lv – pamanījās veltīt pat veselu ierakstu tam, lai „ņirdzīgajai nelgai”, kas rakstīja par Fransuā Olandu, paskaidrotu, kas tieši ir sociālisms, jo, lai nu par ko, par sociālismu jokot nedrīkst. Paldies!

Gada neuzrakstītais Texxxts
Mums var daudz ko pārmest. Nolažojām Eirovīziju, nolažojām Velgas Vītolas lāču sviestu, visus Leimaņa-Ratnieka vijebonus, Ķīlistu manifestu un vēl dafiga lietu. Un tomēr, lai kā jūs būtu ņaudējuši, par šo visu tomēr kāds, lai arī ne Texxxti, ir rakstījis. Tā lieta, ko mēs sev patiesi nevaram piedot, ir ieteikums, kas nāca no Anitras Toomas. Proti, viņa rakstīja, ka gada notikums esot bijis pirmais kukaiņu fotokonkurss Latvijā ar izstādi Dabas muzejā, kas tagad ceļos pa Latviju. Un to mēs palaidām garām. Tas ir stāsts, kas palicis neuzrakstīts. Ar dievu…