Šī gada 11.decembrī Dailes Ziga teātrī tika pasniegtas Lielā Kristapa statujas ar caurumu vidū. Caurums simbolizē tukšumu gultā, ko apdziedājis mūziķis Artuss Šingerejs, kuru AK un EK ļoti gaidīja, bet tā arī nesagaidīja.

Vēl nebijām iegājušas teātrī, kad mums pretī steidzās kāda sieviete un satraukti vaicāja, vai pirms ceremonijas dos ēst. Šī dāma domāja, ka esam svarīgas organizatores, bet meitene, kas ierādīja vietas, noturēja mūs par svarīgām žurnālistēm – mēs to ne apstiprinājām, ne no noliedzām, kā rezultātā tikām vislabākajās vietās ceturtajā jeb Šmiļģa rindā. Droši vien par preses pārstāvēm tikām noturētas sava smart casual apģērba dēļ, jo žurnālistiem raksturīgi pohujā neievērot dreskoda spēles noteikumus. Šī iemesla dēļ arī ļoti vēlējāmies viesu vidū ieraudzīt mūsu stila domubiedru – skandalozo mākslinieku Kristianu Brekti – , taču arī viņš atnākt nevarēja šovakar kā bija norunāts. No krišanas kauna akā mūs paglāba dziedātāja Artusa Šingereja arodbiedrene Agnese Rakovska, kas uz skatuves kapa zīmola „Adidas” vakarkleitā, un Twittera publicists Škandāls, kas, solidarizējoties ar kino trūcīgo budžetu, par savu vakartērpu bija izvēlējies apģērba gabalu ar nosaukumu „džinsas”. Piektajam ritenim Tomam Grēviņam vispār mugurā bija kaut kāds t-krekls ar nēģeri! Mēs jau gan būtu vilkušas vakarkleitas, kā ielūgumā norādīts, bet mums, partizānēm, nebija ielūguma. Vismaz prieku par labajām vietām dubultoja bēdīgi slavenā sliežu pārdevēja Jāņa Junkura ierašanās. Slavenais žurnālists un publicists Junkurs apsēdās mums tieši priekšā.

Vasaras beigās, kad visapkārt valdīja tveice un Andrejsalā smaržoja naktsvijoles, rakstīt scenāriju Lielā Kristapa Gada balvai tika piedāvāts arī EK kundzei. Viņa gan lepni atteica, jo bija traki aizņemta ar nitrātu eliminēšanu Polijas pagrabos. Taču vakara sākumā, ieraugot uz ekrāna Rokija un Ivana Drago kārdinošo torsu projekcijas, EK sāka šķist, ka viņa scenāriju tomēr nejauši uzrakstījusi un tūdaļ to arī aizmirsusi.

Pirmo vakara pārsteigumu sagādāja nominācijas, kuru bija divtik vairāk nekā pirms tam redzēts festivāla mājaslapā un televīzijas reklāmās. Šo pārpratumu nespēja paskaidrot ne RigaIFF relīžu autors, ne Junkurs no Honkongas, bet, gods kalpot Rīgai, vakara neoficiālajā daļā to nule sabiedriskā labuma statusu guvušajā Kaņepes kultūras namā paskaidroja šovmene Adriana Roze. Izrādās, ka pirms uzvarētāja paziņošanas tika uzrādītas pilnīgi visas nominācijas, kas apbalvojumam vispār izvirzītas. Piemēram, ja kāds būtu nominācijā „Gada aktrise” izvirzījis AK vai EK tēlojumu Texxxtu uzvedumā „Ugunsgrēks”, tad līdz ar karalieni Rēziju Kalniņu u.c. kulta aktrisēm tur tiktu parādīta arī tā.

Vakara lielākais veiksminieks bija producents Roberts Vinovskis, kurš savāca 6 Lielos Kristapus, kurus gan jau sakārs krellītēs kā tādas barankas, jo ne tikai barankām un Artūra Šingereja gultai ir caurumi, bet arī Lielā Kristapa lellei. Roberts dabūja 1 savējo balvu un 5, kas pienācās ļaudīm, kas nebija ieradušies uz balvu pasniegšanu. Varam saprast, jo tās balvas jau tāds sūds vien ir. Sūds bija arī tās bezgaumīgās puķes – kumelītes, pūpoli un baltas krizantēmas ietītas zelta papīrā. Kurš gadsimts? Mazliet normālākas bija „Dienas” puķītes, kuras pasniedza estēts Atis Rozentāls, kuru mēs pamazām sākam pielūgt. Tiesa, „Diena” arī bija tajā varzā, kas nepasniedza Kristapus, bet gan kaut kādas nejēdzīgas balvas, kas vienubrīd bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, labākajai studentu filmai (filma, kas bija par švaku, lai iekļūtu nominācijā „Labākā debija”) tika pasniegtas sveces burkā. Toties Nordam tika pasniegtas puķes vāzē, jo no zeltainā papīra puķu turzas viņa rokās aumaļām šļācās laukā ūdens. Viņš arī tika pie vakara galvenās balvas „Labākā skatītāju latviešu skatītāju skatītākā filma Latvijas skatītājiem”.

Ievērības cienīgs bija arī tulks. Mēs esam atvērta sabiedrība, tāpēc laiku pa laikam uz skatuves kāpa ne tikai homoseksuāli cilvēki, bet arī ļaudis, kas runāja citās valodās, jo tā bija pieraduši. Tā kā tulks „long speach” tulkoja kā „īsa runa”, tad interesanti zināt, ko viņš īsti domā, sakot, ka iedzers vienu vīna glāzi? Tulka zvaigžņu mirklis pienāca, pasniedzot balvu nominācijā „Gada aktieris”. Krieviski runājošā kundze ne tikai totāli ignorēja tulka nervozo mīņāšanos sev blakus ar mazu lapiņu rokās, bet arī uzvarētāju – Janisu Amanisu – paziņoja tik garāmskrienot, ka nevarēja saprast, vai viņš ir uzvarētājs vai viņas mīļākais (aktieris). Lai izveidotu elpu aizraujošu balvas pasniegšanas runu, ir svarīgi ievērot divus noteikumus. Pirmkārt, jāizdomā, kāpēc tieši konkrētā nominācija ir vissvarīgākā – piemēram, pasniedzot Lielā Kristapa baranku labākajam kostīmam, jāpasaka, ka tad, ja nebūtu drēbju, kinolentēs visi būtu spiesti filmēties kaili. Starp citu, Junkurs šajā brīdī atglauda no pieres matu šķipsnu un neķītri iečukstēja ausī savai blakussēdētājai, ka tad tas būtu softporn (viņa mīļākais Eiropas kino žanrs – red. piez.). Otrkārt, nominācija ir kaut kā jāpiesaista uzņēmumam, ko pārstāvi – piemēram – „animācijas filmas ir kā Laimas saldumi” vai „sieviete ir kā Volvo mašīna”. Vismīļākie balvu pasniedzēji ir tie, kuri īsti nerubī, kādā pasākumā atrodas, vienkārši šefs licis atnākt, jo pašam tajā dienā svarīgs skvoša treniņs. Savukārt, sakot pateicības runu pēc balvas saņemšanas, ir tikai viens noteikums – jāpasaka, ka tas ir negaidīti, un paldies tuviniekiem, kas bija līdzās un atbalstīja.

Svarīgs vakara personāžs bija rokas padevējs dāmām, kas kāpa uz skatuves. Sākumā šis amata pienākums nebija uzticēts nevienam, bet, redzot, ka publikā pēc tā ir pieprasījums, radās arī piedāvājums. Pildīt rokas padevēja pienākumus tika uzticēts kādam draudīga paskata kungam, kurš acīmredzami ne acu galā necieta saburzītas drēbes, jo spītīgi nepasniedza roku Rēzijai Kalniņai, kurai, kāpjot uz skatuves, negāja sevišķi gludi ar kleitu. Varbūt, ka tā arī bija liela veiksme, jo Vita Vārpiņa, kurai viņš roku padeva, pakrita un nogāzās garšļaukus. Tā gan laikam viņai nebija pirmā reize, jo runu viņa sāka ar to, ka Dailes teātrī jūtas tik ērti kā nekur. Bet, kā vēlāk sacīja režisors un gardēdis Jānis Nords, necelsies, kas nav kritis.

Nevienu balvu nedabūja ne „Izlaiduma gads”, ne „Cilvēki tur” un pat ne „VEF 54.sezona”. Tā nebija vienīgā netaisnība. Aktieriem, režisoriem un ekselencēm bija atņemts svarīgākais – starpbrīdis, kura laikā varētu nobaudīt pa spirdzinoša dzēriena lāsei. Piemēram, ja Jānis Junkurs būtu ticis pie kafijas, visticamāk plkst. 22:20 viņš nesāktu žāvāties. AK un EK, lai neiemigtu, aktīvi dejoja ikreiz, kad tika pasludinātas nominācijas. Par to vairāk uzzināsit Euronews kultūras ziņās.

Ceremonija beidzās ar grīdas pacelšanos vēl neredzētos augstumos. Tam nebija nekādas īpašas nozīmes, bet bija svarīgi parādīt, ka Dailes teātrī šāda grīda ir. Super! Pamanījām. Ja vēl piestrādātu pie repertuāra, būtu ideāli.

Kristapa banketā bija sapulcējušās Rīgas elegantākās Partybomzenes, kas fotografējās pie gleznām. Uzkodas bija diezgan švakas, bet alkohola, protams, par maz. Savu darbu no sirds mīlēja viskija lējēji, kas Dairai Āboliņai sita pa rokām, kad viņa sniedzās pēc grādīgā glāzītes. Kad viskijs bija izbeidzies, alkatīgākie dzērāji pārmeklēja Laimas konfekšu kalnus cerībā tur atrast kādu „Prozit”.

Banketa laikā sapratām, ka labākais skaņu režisors Ģirts Bišs un parastais režisors Juris Kursietis ir goda vīri. Pieņemts, ka cilvēki, panākumu apreibināti, mēdz palikt iedomīgi un, esot slavas zenītā, nesveicina cilvēkus. Ar Bišu ir tieši otrādi – pirms ceremonijas viņš izvairījās no EK skatiena, bet, ieguvis balvu un pārliecību, tomēr sadūšojās pasveicināt. Arī Kursietis bija diezgan atvērts – kādā mirklī mūsu skatieni sastapās, ilgi blenzām viens uz otru, līdz režisors veica slēdzienu: „Kolāte. Kopā taču mācījāmies.” Tā vietā, lai apsveiktu Juri ar panākumiem, EK viņu informēja par to, ka viņš mācījies vienā skolā arī ar AK. Butnāres klasē. Reiz mēs kādā klases priekšnesumā pat veltījām viņai dziesmas pantu, kurā bija vārdi: „Butnārīte labais gariņš – mācīs šūt un arī vārīt!”. Ļoti svarīga informācija.

Tā kā esam sabiedrības par atklātību „Delna” kvēlas pielūdzējas, texxxtu slēgsim ar slavas dziesmu pašas sev, atzīstot, ka šis bija viens no grūtākajiem texxxtiem mūsu uzņēmuma vēsturē. Ar to varbūt varētu sacensties tikai SM un AK rakstītais texxxts par Šķēli saulainā pēcpusdienā pēc DB kāzām Rundāles pilī. Turklāt abiem notikumiem ir arī viens kopīgs elements, un tā ir Linda Leen. I was a lonley girl and goodbye.

Sestdienas rītā AK un EK sevi nežēloja un ieradās Komunistiskās partijas “Vienotība” (turpmāk texxxtā - KPV) kongresā. Sākotnēji atmosfēra mazliet atsita Depeche Mode koncertu, jo rinda uz garderobi bija iespaidīga, bet tomēr dāmu uzkrītošās smaržas atgādināja par Dailes teātri. Vai tas nozīmē, ka KPV velk uz konservatīvo galu? Raudzīsim.

Tā kā KPV pofig par ērtībām, prozas lasījums “Vienotības kongress” tiek rīkots bibliotēkas Imanta Ziedoņa zālē, kur visiem vietas nepietiek. Neveiksmīgākie tiek nosūtīti uz lounge zonu, kurā televizora tiešraidē var vērot visas runas. Super! Mēs apsēžamies netālu no Ingas Priedes, kura himnas sākumu pavada, nerimstoši bazarējot, bet vēlāk viņas draugi nosmej: “He he, tagad Tu esi Latvija fašisma atdzimšanas virsmāte!”. Runā, ka Priedes kundze savu dzīves moto “Pret cilvēkiem ar smaidu” pēc visa notikušā papildinājusi ar paskaidrojošu frāzi “...bet pret gejiem ar naidu!”.

Mums aizmugurē sēž fašisma virsmāte, bet priekšā - plaši pazīstamais banketu viesis Farmaceits jeb Partybomzis. Farmaceits mums pastāsta, kāpēc apmeklē visus pasākumus. Izrādās, viņš grib uzzināt visu pa taisno, bez mediju starpniecības, jo tie var samelot. Tas ir cieši saistīts ar mūžizglītību. Farmaceitam ir 3 augstākās izglītības (ekonomikas, jurispudences un vēl kādā jomā, ko viņš nevēlas atklāt). Viņš nav mazais bērns, tāpēc zina, ka tiek dēvēts par Partybomzi, un atzīst, ka pseidonīms - tas ir daudz labāk nekā vārds un uzvārds. Mūžizglītības speciālists ir ar sevi pārņemts un pieņem, ka cilvēki viņu grib izēst un izdzēst. Viņš pret to grasās cīnīties, visus sūdzot tiesā, kā arī aicina mūs novērtēt to, ka vēl nav paņēmis nevienu kafiju un cepumiņu, kamēr citi krāmē nez kuro šķīvi. Iespējams, viņš nekad nebūtu beidzis par sevi stāstīt, ja mēs nepalūgtu aizvērties, jo tomēr gribam kaut ko dzirdēt no Solčas runas.

Pagrabstāva lounge zonā bija jāizvēlas - sēdēt vai dzirdēt. Tā kā mēs pazīstam džeku no arhitektu biroja “Outofbox” (ārpus kastes - no poļu val.) un dzīvē gribam dabūt visu vai neko, naski pašiverējām un atradām sev ne tikai krēslus, bet arī iespēju nofenderēt pavirši pieskatītus mandātus. Vēlāk kāds LNT žurnālists gan atklāja, ka tie mandāti sūdi vien ir, tāpēc mēs tos atkal nolikām. Miskastē, protams. Ar, kā vēlāk debašu sadaļā atklājās, nepareizi uzkonstruētajiem krēsliem iepriecinājām arī citus “Vienotības” pielūdzējus, bet kopumā kādiem sešiem no viņiem palīdzējām telpā atrast tualeti. Ko viņi bez mums vispār darītu? Debašu daļā par izaugsmi gan atklājās arī, ka tualešu Gaismas pilī ir daudz par maz.

Solvita Āboltiņa neslēpj to, ka viņa ir vislabākā. Arī Straujuma atzīst, ka tā ir. Toties Sandras Kalnietes runas laikā zālē nebeidz skanēt sajūsmas šņuksti - visi domās jau ir ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Virsniece Āboltiņa laipni atļauj otram valdes priekšsēdētāja amata kandidātam Andrejam Judinam teikt savu runu. Andrejs atklāj, ka daudziem KPV biedriem kaut kas sāp un vakaros viņi par to tvīto, jo dienās nav, ar ko parunāt. Saspēles vadītājai un basketbola mūzai Solčai ne tikai gadās visu laiku verbāli klumpačot, bet arī izcelties ar sevišķi sliktu humora izjūtu. Laikam tas no uztraukuma. Tāpat kā niknais izsaukums kalpiem no jauniešu organizācijas: “Kur ir mikrofons?”.

Cik mums zināms, parasti kongresos uz skatuves sēž vairāki cilvēki - trīs vai četri, piemēram. Tas simbolizē komandu, kas kopā var vairāk. Turpretim Solčai labāk patīk būt vienai. Nav jau arī nekāds šovs “Dejo ar zvaigzni”, bet gan ārija “Vienkārši Zvaigzne” - nopietns pasākums tomēr. Lai Zvaigzne viena uz skatuves justos omulīgāk, viņai aiz muguras bija uzprojicēts Brīvības piemineklis, bet priekšu rotāja partijas jaunais sauklis “Augam Latvijas simtgadei!”. Tā kā augt gudri diemžēl bija tikai kārtējais priekšvēlēšanu solījums. Iesakām nākamajā kongresā, ja vien tas netiek rīkots tur, kur pienākas - Kongresu namā - , iztikt bez butaforijām un pie Brīvības pieminekļa arī debatēt. Bibliotēkā tāpat visiem nepietiek vietas. Turklāt “Vienotība” vairākkārt uzsvērusi, ka ir tik ļoti demokrātiskā partija, tāpēc jāļauj savas svinīgās debates apmeklēt ikvienam farmaceitam vai publicistam, kurš to vēlas.

Kad atgriezāmies no kārtējā pārgājiena pa perifēriju, pie AK nofenderētā krēsla mētājās saplēsta zaļā krūze. “AK, šausmas, kāds kauns,” mēs sākotnēji nodomājām, bet tad sapratām, ka AK nekādu kafiju vispār nedzēra. Bija noticis aukstasinīgs noziegums. Mūsu alibi, protams, visi sākotnēji atteicās ņemt pilnā. Taču dzīvīte jau nav mazais bērns, un dots devējam atdevās - kundze, kam iepriekš uzdāvinājām krēslu, izrādījās esam nozieguma aculieciniece! Pēc liecību uzklausīšanas un rūpīgas izmeklēšanas atklājām, ka zaļo krūzi saplēsusi un pēc tās ne mirkli nav raudājusi neviena cita kā Ilze Viņķele, kas naski pametusi lauskas, tādejādi apdraudot apkārtējo veselību un dzīvību. Uzreiz bija skaidrs, ka tā ir pret mums vērsta nomelnošanas kampaņa, bet Latvija ir tiesiska valsts, un tāpēc deivida linča tiesa par to viņai piesprieda tikt neievēlētai jaunajā valdē. Lai šo noziegumu noklusētu, kāds KVP biedrs mums piedāvāja naudu, tomēr to nepieņēmām. Jo piedāvāja pārāk maz.

Tikmēr, skumīgi apsēdies uz zemes, lai ērti izšvīkātu no valdes ēdienkartes savus kolēģus, bija plaši pazīstamais promiļu tiesību aizstāvis Veiko Spolītis. “Veiko, nu nesēdi taču zemē! Cilvēki atkal nodomās, ka esi saguris (piedzēries - no poļu val.)!” viņam jautri uzsauca kāds kolēģis, bet Veiko spēja tikai drūmi pasmaidīt. Izrādījās - pamatoti - , jo arī viņš valdē netika ievēlēts. Taču dzīve nav nāve un ar to vēl nebeidzas, tāpēc iesakām viņam iesaistīties topošās “Dzērājšoferu partijas” dibināšanā vai kļūt par “Spirits and Wine” reklāmas seju. Vismaz Kaimiņam viņi maksā pusotru štuku, toties “Vienotības” valdē nemaksā neko… Bet citi nezina pat to.

Piesakot neiedomājami garlaicīgo ētikas komisijas ziņojumu, Solča lepni noteic: “Mums pat ētikas komisijā ir cilvēki ar grādiem!”. “Ooo, tomēr kāds ir pālī,” mēs priecīgi konstatējām, bet atklājās, ka runa ir par doktora grādu. Vēl vēlāk atkal nāca gaismā, ka tomēr nav gan, jo meitenei šāda grāda vēl nav, taču Solča norādīja, ka tā kā viņai tā uz kalpu sagatavotās lapas rakstīts, tad tā ir un punkts. Diemžēl ziņojumā netika teikts nekas par kādu KPV biedru, kura dēļ reiz speciāli sasaukta komisijas sēde, jo viņš pārāk daudz un regulāri uzmācās meitenēm. Ja kas, viņš runāja arī debatēs, tomēr visas kārtis nevar atklāt (zināms noslēpuma plīvurs piestāv visiem - kā tieviem, tā resniem, kā jauniem, tā veciem), tāpēc personas vārdu un uzvārdu mēģiniet izpīpēt paši.

Visu pieredzējušu žurnālistu pienākums ir novērtēt arī cienasta kvalitāti. Cepumi, kas tik piedāvāti uzkodās, bija totāla izgāšanās - lētās piparkūkas un tie riņķīši, kam pa vidu iepiļīta zapte. Skaidrs, ka paši žurnālisti, vēlēšanu naktī šiverējot pa birojiem un nostučījot vēlētājiem, cik maksā katrs ēdiens uz galda, ir valsts kalpus iebaidījuši. Tomēr tie cepumi bija par traku. Ar pusdienām gāja daudz labāk - bija gan zivtiņa, gan vistiņa, vēlāk launagā bija pat garneļu salāti. Paldies Jānim Egliņam, ka mums to nodrošināja!

Debašu laikā Vidiņa kungs vēlējās nošaut vienu Zaķi ar vairākiem šāvieniem, tāpēc apvainoja savu partijas biedru no Latgales saraksta tiesiskuma brutālā un mērķtiecīgā izvarošanā. Vidiņa kungs bija pārliecināts, ka nevainības prezumpcija ir jāatceļ un pret Zaķa kungu jāizmanto vainīguma prezumpcija. Vidiņš uzskatīja, ka Zaķis pelnījis augstāko Latvijas Republikas soda mēru - dzenāšanu ar koku. Solča gan nikni piebungāja ar savu koka āmuriņu, paziņojot kongresa visspilgtāko citātu: "Visu partijas biedru vārdā lūdzu runāt savā, nevis visu partijas biedru vārdā!!!".

Debates ir ļoti garas, un to laikā Judins pohujā vazājas pa lounge zāli, bet Anrijs Matīss un Valdis Dombrovskis spoguļojas, izspēlējot ainiņas no savas mīļākās lugas “Doriana Greja ģīmetne”. Citi tikmēr nespēj sagaidīt kārtējo kafijas pauzi, tāpēc sāk baudīt pienu - cerams, ka to ir slaucis pats lopkopju aizstāvis Domburs. Nepacietīgākie skrien uz Narvesenu pēc spēcinošas kafijas. Dažs pieredzējis kongresu apmeklētājs par to ir sašutis un pastāsta, ka reiz Tautas Partijas kongresā reiz gan žurnālistiem iedota alus muca. Tā rezultātā Jelgavas pilī saplēsta kaut kāda sena vāze ar rūnām.

Kaut arī KPV tā arī alkoholu neizdala, Kārlis Šadurskis neoficiāli atklāj, ka Soross apmaksājis gan Hābsurgu, gan Neuzvaramās Aramādas sakaušanu, un tā Eiropā ievazātas Rietumu vērtības. Ieraugot Spolīti, viņš sauc: “Veiko, Tu esi Kremļa aģents!” Veiko atcērt: “Es vienkārši esmu nepieskaitāms!” Šadurskis arī atzīst, ka nezina, kas ir Texxxti, jo dzīvojot tumsā - 100% viņš būs pēdējais, kas lidostā izslēgs gaismu, un dzīvos te viens, bez Rietumu vērtībām un gejiem visapkārt.

Par priekšsēdētāju, protams, ievēl Solvitu. Valdē netiek ne Veiko, ne Viņķele, ne Čigāne un pat ne Štokenbergs, kurš bija sarūpējis lielisku motivācijas vēstuli (vienīgo, kur kaut kas bija pateikts). No 511 vēlēšanu biļeteniem par derīgiem atzīti 470. Tas nozīmē, ka 41 cilvēks nav sapratis, kā pareizi balsot, kaut arī tas vairākkārt skaidrots. Tie ir 8% no balstiesīgajiem. Gadījumā nesanāk, ka KPV ir proporcionāli vairāk cirvju nekā vidēji Latvijas vēlētāju sabiedrībā? Tas nozīmē, ka turpmākais “Vienotības” kurss nebūs ne konservatīvs, ne liberāls, tas vienkārši būs “1 lats - 2 eiro”.


P.S. Papildinformācija un attēli meklējami twitter.com/texxxti, bet Štokenberga motivācijas vēstule - twitter.com/Pabriks

Texxxti nebeidz pārsteigt. Šoreiz autores EK un AK piedzīvojušas ekstrasensu cienīgas vīzijas par to, kas un kā kaut kad notika vai, iespējams, nenotika starp mūziķi Pītu Dohertiju un žurnālisti Daigu Mazvērsīti. Par inspirāciju sakām sirsnīgu paldies mūsu lielākajam medijam Jegoram Jerohomovičam.

Reiz klasiskais rokmūzikas apskatnieks bija noķēris ļoti, ļoti hronisku bronhītu, tāpēc nebija sazvanāms. Intervija ar Pītu Dohertiju jau sen kā sarunāta, atlikt nedrīkst, tāpēc atbildīgais uzdevums šoreiz tiek uzticēts Daigai Mazvērsītei.


Pīts Dohertijs sēž noskretušā ādas dīvānā un kasa rokas. Vienā no rokām atrodas pusizdzerta rabarberu liķiera pudele. Aiz otras rokas nagiem atrodas ādas gabaliņi no pirmās rokas.

Tērpusies raibā bikškostīmā un t-kreklā ar visu horoskopu zīmju simboliem, telpā ar ierodas Daiga Mazvērsīte. „Please, sit down,” saka Daiga un turpina: „Do you want a drink?”.

„No, thanks,” viņai atbild Pīts Dohertijs, jo ir labi audzināts un zina, ka uz jautājumu ir jāatbild ar atbildi. „Better you sit down,” viņš turpina un sniedz Daigai rabarberu liķiera pudeli. Daiga pieliek liķieri pie lūpām tikai pavisam simboliski, lai pārāk neapreibtu. Ir tomēr darba laiks.

„Do you like jail?” Daiga nolasa no lapiņas pirmo no iepriekš sagatavotajiem jautājumiem.

„It is an interesting place. Like Puertorico. Have you been there?” viņai, aizsmēķējot cigareti, atbild Pīts.

Daiga ir mācīta daudz apkārt svešiem par sevi nestāstīt, tāpēc lasa tālāk otro jautājumu:

„Do you like Kate Moss?”

Pīts atbild: "Yes. She is exceptional. Do you know anyone like her?" Daiga nevar nociesties un tomēr atbild: "Yes, I know. Jānis Junkurs from Honkong." Viņa no bikškostīma kabatas izvelk saņurcītu Junkura fotogrāfiju un pasniedz to Pītam: „It`s a present. He used to be the minister of defense of Latvia.”


Daiga saprot, ka tikko kaut ko ir sajaukusi, bet viņa nolemj kļūdu nelabot cerībā, ka Pīts nav dzirdējis šo komentāru. Vēl viņa no kabatas nejauši izvelk e-talonu, bet, tā kā tajā ir vēl 7 vai pat 8 braucieni, viņa nolemj to tomēr neatdot rokmūziķim.

Rūpīgi noglabājusi e-talonu savā slepenajā vietiņā, Daiga nolasa trešo jautājumu: „Do You like horoscopes?” Dohertijam pēkšņi sāk asiņot deguns, viņš paņem rūtiņu lapu, uz kuras pierakstījis jaunās dziesmas vārdus un ar topošo hitu sāk slaucīt savas asinis. Žurnāliste notiekošo izliekas nemanām. Tā kā Pīts apzinās,ka šobrīd norisinās nopietna intervija, nevis psihošana par asinīm, viņš, turot sarkano lapiņu pie deguna, apzinīgi atbild uz jautājumu: “I like horoscopes. I am Cancer. It brings me luck. Do You like Capricorn?” Vēlāk atklātībā nāks fakts, ka Dohertijs ir iestājies žurnālistu skolā un tāpēc viņš aktīvi trenējas jautājumu uzdošanās, jo pēc pirmā semestra dienasgrāmatā bija saņēmis šādu piezīmi: “No questions.” Daigai ir sliktas atmiņas par Mežāžiem, tāpēc viņa ir atklāta: “It is really gay to be a Capricorn.”

“I much more better like Twins. Because I am a bipolar person. But I like your surname. Does it have any meaning?” žurnāliste nolasa nākamo jautājumu. “Yes. “Doher” means “power” in Romanian and “ty” ir “you” in Polish. What about You? Does “Mazversite” mean anything?” Daiga neapjūk un samelo: “No, those are just random letters.”

Daiga nevēlas, lai viņai gadās kā Spriņģei-Dagilei, un Dohertijs tā vienkārši pārņem sarunas vadītāja lomu, tāpēc viņa turpina lasīt no lapiņas: “Do you like Latvia? If you like Latvia, Latvia likes you.” Dohertijs nekavējoties nober: “I don`t know I have never been there.” Viņš, protams, melo, jo nelabprāt atceras to reizi Salacgrīvā, kad King Charles viņam atņēma skābputru, limonādi “Sprite” un visas krietni iedzērušās meitenes. “Ok, that is all from me,” Daiga saka, veltot mūziķim vēsu, bet iedarbīgu smīniņu. “Have a great concert. Take care. Best retards, sincerely yours” Daiga šauj laukā visas pieklājības frāzes, kas vien ātrumā nāk prātā, tad pieceļas, saloka lapiņu, aizliek to aiz t-krekla apkaklītes, tad tālāk jau ieslidina aiz vienas krūštura lencītes. Tad viņa izdara ko tādu, ko vēl agrāk nekad nav darījusi. Viņa piemiedz Pītam ar aci. Daiga pēkšņi jūtas brīvi, nepiespiesti, īsta rokmūziķa personību uz viņu ir iedarbojusies reibinošāk par visiem pasaules rabarberu vīniem.


Ieradusies viesnīcā, Daiga noauj kurpes, iekrīt gultā, paņem savu Acer laptopu un atver programmu “Word”.


“Interviju sarunāt nebija viegli,” Daiga raksta. “Divreiz norunātajā laikā Dohertija kungs neieradās, bet trešoreiz biju spiesta gaidīt gandrīz veselu stundu. Neizskatījās, ka mūziķis par to izjustu jel kādu vainas apziņu. Viņš steidzīgi ienesās krodziņā “Ribs&Rock”, pasūtīja vidēji apceptu steiku un krietnu devu viskija (pati dzēru tikai kafiju). Sarunas laikā mūziķis daudz smēķēja un bieži ieturēja ilgas klusuma pauzes, liekot vien minēt, vai cenšas noformulēt atbildi uz jautājumu, vai pēkšņās pārdomās ir aizmirsis, ka tāds vispār uzdots…”.


Jau pēc pāris stundām Daiga, gandarījuma pilna, nospieda “Send” adresātam “inita_sila@zurnalsieva.lv”.


To klasiķi pēc tam, protams, atlaida. Daiga bija labākā. The best.

Mēs - AK un SM - nevaram saprast, ko jūtam pret Arturu “Artusu” Kaimiņu. Mēs par viņu nekā daudz nezinām, bet cik tad daudz vispār mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz. Tāpēc pieliksim pūles un mūli, lai uzzinātu vairāk! Lai Inga Spriņģe un Inese Voika pārāk nesatrauktos, neturēsim delnas zem pūra un uzreiz liksim vaļā, ka nedz Aldis Gobzems, nedz arī kāds cits mums de faktus vākt nepalīdzēja.

Viss sākās ar to, ka Artuss bija samērā skandalozs jaunais aktierītis, kuram pārāk daudz lomus teātrī nedeva, tāpēc viņš, lai “Teātra bārā” varētu iegādāties rumkolu ar ledu un laimu un savam sunītim Borhesam leknāku kauliņu, paralēli tirgoja ārstniecības līdzekļus ārīgai lietošanai. Raksturlomi (un šajā ziņā nekas nav mainījies), ko Artusam no cien. režisoriem izdevās nozvejot, vienmēr kā gadījās, kā ne, bija huligāni un psihopāti. Taču tāpat kā krusa ir krusa, laiks ir laiks, un tas ritēja uz priekšu. Pēc treknajiem gadiem nāca krīze, oligarhi sadega kapusvētku elles ugunīs, bet Fredis pameta Ikšķiles pašvaldības deputātu Ufo pie sasistas BB brokastu siles. Ufo gan tāpēc nepameta plinti krūmos, un nodibināja nodibinājumu Boom FM 2014, kur par rīta raidījuma vadītāju uzaicināja mums visiem jau labi zināmo huligānu un psihopātu. Tas arī brīdis, kad Laimes pulkstenis - tadamm - nosita Artusa slavas stundu.

Izrādās, Latvijas aktīvā sabiedrības daļa bija ieslīgusi tādā vispārējas pelēcības un garlaicības žvingulī, ka džeks youtubē, kurš spēj sabiedrībā pazīstamus cilvēkus uzrunāt uz “tu” un pateikt “bļeģ”, bija kā svaigs Labieša alus malks karstā vasaras dienā, kā atsvaidzinoša pelde paģiru rītā, kā tikko iešņaukts amfiks… Vārdu sakot, sevišķi pacilājošu sajūtu tas radīja tādos tomātos ar kameru kā šis džeks: https://www.youtube.com/watch?v=6ggPuyUiBkI&feature=youtu.be Tātad tipāžos, kas sajūsmināti naktī no piektdienas uz sestdienu pārnes mājās kādu norautu ceļazīmi vai bārā lepni dejo apenēs.

Neilgi pēc “Suņu būdas” ažiotāžas ieskrējiena Artuss ar advokātu, dendiju, taisnības imperatīvu un texxxtu radagabalu Aldi Gobzemu nodibināja biedrību “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!”, kas diezgan ātri savu pastāvēšanu beidza, vainojot tajā Latvijas liekulīgo un inerto sabiedrību. Tomēr Artuss no sava domubiedra Ufo bija iemācījies pilnti krūmos nemest, tāpēc pievienojās viņa pārstāvētās partijas kandidātu sarakstam, lai startētu Saeimas vēlēšanās. Raidījumā “1:1” Artuss neslēpa, ka viņa galvenais mērķis Saeimā ir iemūžināt visus pārējos kolēģus netiklu un sabiedrības labsajūtai kaitīgu situāciju kinolentēs. Iespējams, padzirdējis par iespēju nofilmēties kādā jaunā letiņu kino grāvējā, sarakstam pievienojās arī Rūdolfs Plēpis.

Pāris reižu karstgalvim Artusam ir izdevies arī izrauties ārpus youtūbes skapja - vienreiz viņu uz dueli izsauca pētnieciskās apvienības Re:Public soliste Inga Dagile-Spriņģe, bet otrreiz ar viņu un 3. vidusskolas direktoru Andri Priekuli-Sekseri kopīgi dzimšanas dienu TV24 ēterā svinēja bijusī diktore Velta Puriņa. Kā viņiem tur gāja? Ne mazākā čillā kā oligarhiem kapusvētkos - Artuss kā vienmēr neievēroja nekādus pieklājīgas komunikācijas principus un bļaustījās, vienu pēc otra izmetot Alda Gobzema rūpīgi vāktos faktus un rādot Mārtiņa Bondara līmētās kolāžas.

Kā jau minets iepriekš, mēs Artusu Nekā Personīgi nepazīstam. Šī iemesla dēļ nekas cits mums neatliek, kā vien domāt par viņu kā tādu televīzijā novērojamu dabas parādību. Internets melš, ka Artuss pēc horoskopa - gluži tāpat kā viena no mums, rakstniecītēm - ir Skorpions. Diemžēl tautā runā, ka astroloģija ir huiņas sinonīms, tāpēc vairāk kā šos divus teikumus mēs Zodiakālai analīzei neatvēlēsim. Kas mums atliek? Biogrāfiskas vadlīnijas jau ieskicētas, būtiskākie fakti apjausti, bet ambivalentā attieksme pret Artusu kā nemainās, tā nemainās. Fakti pārāk viegli ļaujas interpretācijai, tie nekam neder! Prātīgāk būtu paļauties uz jūtām, jo tās nekad nemelo, tāpēc tagad pievērsīsimies tirpām, kas mūs pārņem, vērojot Artusu.

Pirmkārt, Artuss par pirmo iespaidu mums atstāj haotisku bravūru, kas drīzāk krīt uz nerviem, nekā nekrīt, tomēr, brīdi klausoties viņa sakāmajā, var just to, ka par spīti C līmenim latviešu valodā un ētikā, sekmība veselajā saprātā viņam arī piemīt, t.i. viņš nav pilnīgi stulbs. Protams, nav izslēgts, ka viņš, kā jau aktieris, izpilda lomu, kuru pats, iespējams, neapzinās, tomēr šīs spekulācijas uzreiz atmetīsim aiz cieņas pret ideju, ka katrs cilvēks var pats izlemt, kas viņš dzīvē grib būt - kaut vai stulbenis. Otrkārt, lai arī sociālā huligāna lomu viņš izpilda nevainojami, diez ko ticams nav viņa morāles godasardzes tēlojums. Viņš ir gatavs apriet jebkuru, tomēr šī vēlme apriet šķietami nāk no neadekvāta ego, nevis cēlsirdības. To visu gan mēs būtu gatavas viņam piedot, jo neviens nevar būt balts un tas nav iespējams, un galu galā - kāda starpība, kas ir cēlonis? Tomēr viss nav tik vienkārši, un ir lietas, ko piedot ir aizliegts - piemēram, neļaušana atbildēt uz paša uzdotiem jautājumiem. Nafig tad tu vispār ko prasi?

Varbūt Artuss savā privātajā dzīvē ir ļauns manipulators, varbūt viņš savā privātajā dzīvē ir vienkārši trešais tēva dēls - ar labu sirdi un sliktu cēloņsakarību uztveri. Savā publiskajā dzīvē viņš katrā ziņā harmonisku iespaidu neatstāj. Tas viss būtu patiesībā relatīvi pofig, bet tā besīgā sajūta, ka tu nevari saprast - tā mums neliek mieru. Vārdusakot, Artus, ja tu mūs lasi - lūdzu, neaicini ciemos uz Suņu Būdu, jo tāpat nenāksim, bet vakariņās gan var. Jāizmaksā nebūs, nemīz. Mēs vienkārši gribētu tevi saprast.

Daudzi iesaistījušies Veselības ministra kandidāta meklējumos, tāpēc mēs - sociāli aktīvie Texxxti EK un AK - arī nestāvam malā, jo uzskatām, ka Veselības ministru vajag izdot Veselības ministrijai pat tad, ja pret to iebilst Eiropas Komisija (EK). 

Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad mēs - bīstamās mājsaimnieces AK un EK - pieplokam pie televizora ekrāniem, lai novērtētu Eiropas kultūras progresu, stagnāciju, regresu un valstsnāciju. Lai pārāk neietekmētos viena no otras viedokļa, ar skatīšanos nodarbojāmies pilnīgi atšķirīgās vietās - AK iedvesmas valstī ar rītdienu, kur 80% studenti mācās bez maksas, bet EK - Polijas hipsteru galvaspilsētā Lodzā, kuras gēnu laboratorijā regulāri pazūd šķēres.

Eirovīzijas galvenie komentētāji mūs informē: “Šoreiz nepiedalīsies mūsu brāļi - ne mūsu māsa Lietuva, ne mūsu māsa Igaunija.” Dienā, kad māsa ir brālis, fināla nav ne mūsu pašu, ne Kārļa Streipa, bet Valters un Kaža iesaka nebēdāt, jo ieraut ko atspirdzinošu var tik un tā. Tas labi! Kopš Eirovīzijas laikiem abi ir paaugušies, Saskaņa pajukusi un tāpēc vienīgā jēga apvienoties ir, lai parādītu garu degunu Kārlim Streipam. The war is not over, bro.

Tas, ka uz skatuves ar diviem vadītājiem - dāmu un kungu - jau sen ir par konservatīvu, nevienam šeit vairs nav noslēpums. Gan Latvijas Eirovīzijas finālu, gan Zelta mikrofona aptauju 2014 šogad diriģēja veseli četri saspēles vadītāji. Dānijā to ir trīs - enerģiska dāma, hipsteris un, protams, arī gejs.

Agrāk Eirovīzija bija ne tikai dziesmu, bet arī tērpu parāde, taču tagad citi laiki, citi tikumi, un uz skatuves ar skārienjūtīgu grīdu, gigantiskiem ekrāniem un opciju projicēt hologrammas vairs nevienu ar uzvalka pārtapšanu par kleitu nepaņemsi (piedod, Marija).

1.Ukraina - meitene klasiski garā kleitā dzied par pulksteni, kuru nedrīkst turēt ciet, jālaiž, lai tas iet. Bet bet toties viņai fonā ir džeks, kas netiek ārā no vāveres rata. Tas simbolizē šo dzīves skrējienu, ko savās dainās vēl tajās tālajās dienās, kad repu neapdraudēja isidioloģija, apdziedājis arī klasiķis Gustavo. Uz skatuves ir diezgan vējains laiks, brīžiem skaidrojas. Priekšnesums noteikti patīk ikvienam, kas ir uz mēs ar fitnesu, jo tur arī mēdz būt tā - it kā skrien, uz priekšu netiec, bet vismaz ir cerība, ka kļūsti smuks.

2.Baltkrievija - Teo, kam garšo siera kūka. Jes, Lapsa virtuvē var atvieglojumā uzkūkot - vismaz viena kūka finālā ir. Teo dzied tā: “I don’t wanna be your boyfriend.” Viss kārtībā, jo Eiropa nemaz viņu negirb par bojfrendu, šķiramies kā draugi. Uz skatuves kā kārtīgā bojbendā ir pieci keksi, bet sestais - visnesmukākais - nostumts skatuves stūrī. Tas ir Dziedātājs tumsā.

3.Azerbaidžāna - jau otrā valsts, kas izmanto triku, kad viens dzied, bet otrs bez jēgas fonā tirinās. Uzticams triks, jo nekad nenostrādā! Priekšnesums ir izcili līdzsvarots, jo arī dziesma ir garlaicīga.

4.Islande - dziesma pret aizspriedumiem (“Inside we’re the same!), par kuru gan jau nobalso visi sorosīdi. Dziesma atgādina Blink 182 un The Hives hibrīdu, kā spilgtākais piemērs Latvijā ir sen jau (atšķirībā no Pūces astes) noziedējusī grupa Double Faced Eeals. Lai gan Eirovīzija ir īstā vieta, kur spēlēt pirms desmit gadiem aktuālā mūzikas novirzienā, labāk to darīt garā kleitā un bez “papappapappā” un “lalalalalalā”. Virvirvirvirbumbumbumtrrrrassassā - Bjorkas mazdēliņi aicina cilvēkus nevērtēt pēc izskata. Labāk būtu aicinājuši nevērtēt pēc muzikālā snieguma, kas zina - varbūt kaut kas būtu sanācis. Vismaz dziesma bija jautra, kaut arī narkotiku trūkums organismā ir nenoslēpjams.

5.Norvēģija - Valters un Kaža pie šīs dziesmas esot apraudājušās. Dziedātājs ir tāds šķietami nesavienojamais - raudulīgs metālists. Gan jau zilais. Nē, 100% zilais. Klips varētu būt tāds, kur noskumis vīrietis čāpo pa sniegu, un savā klusajā iekšējās pasaules vētrā pat nepamana, ka dodas tieši pa lāča pēdām, kurš viņu tūdaļ apēdīs, lai mums vairs, Velna dēļ, nebūtu jāklausās šis savārstījums, jo tas nav jautrs.

6.Rumānija - duets, kas jau otro reizi noslaucis valsts naudu, lai atbrauktu uz Eirovīziju. Cerams, ka vismaz nav noslaucis ES struktūrfondu naudu, jo tā pieder mums. Īpašais pārsteigums cilvēkiem ar jūtīgu nervu sistēmu - meitene uzsprāgst, un tad atkal parādās no jauna. Tas simbolizē nemirstību, bet viss ir līdzsvarā, jo fona kalbasņiks simbolizē tūlītēju nāvi. Diemžēl nav skaidrs, ko simbolizē apaļais sintezators, kura spēlēšanu dueta vīrietis pat necenšas īpaši precīzi imitēt, bet tas labi - jāpaliek arī kādam noslēpumam. Dziesmas beigās tiek sasniegts orgasms - meitene tup un spiedz.

7.Armēnija - džeks ar kļičku MP3 izpilda balādi “You are not alone”, kas visticamāk ir atbildes trieciens Instrumentu “Pilnīgi viens”. Bukmeikeri šim armēņu Donam, kurš uz dziesmas beigām galīgi sapsihojas un izsauc uz sevi uguni, prognozē uzvaru. Diemžēl nekas nesanāks, jo uguns simbolizē oligarhu kapusvētkus, bet visu te nosaka oligarhi.

8.Melnkalne - dziesma sākas ar “My heart will go on” plaģiātu, tāpēc nevar saprast, kāpēc viena dāma slido, nevis kuģa galā sūcas. Slidotāja laiku pa laikam nokrīt, bet dziedātājs meitenei nepalīdz piecelties. Cūka. Vai feminists. Bet dziesma nav jautra, un Kaža - ticiet vai nē, pats būdams “Ugunsgrēka” himnas izpildītājs, - to smīkņājot nosauc par piemērotu seriāla “Eņģeļu māja” tituldziesmai. Vispār radies iespaids, ka Melnkalne finālā uzstājas pārāk bieži - tāpat kā Venecuēla uzvar skaistumkonkursos, tāpēc esam principiāli pret šīs valsts uzvaru.

9.Polija - Uwaga! Pienīgas krūtis, tautas tērpi - gluži mūsu Olgas garā. Ta kurwa jest dobra. Meitene ar lielākajām krūtīm mazgā veļu (gluži mūsu Aishas garā), bet ar otrām lielākajām krūtīm - taisa sviestu. Polijā sviesta taisīšana, ja kas, ierindojas erotiskāko nodarbju top3. To mēs zinām, jo pa Daļai Grībauskaitei (veiksmi viņai šodienas vēlēšanās!) tomēr atrodamies Lodzā.

10.Grieķija - džeki repo nesaprotamā valodā, kas beigās izrādās angļu. Pērn Grieķijas mūziķi dziedāja, ka alcohol is free. Acīmredzot, dzīve ir gājusi uz leju. Tomēr puiši, lēkājot pa batutu, cenšas šo tumšo patiesību noslēpt - uz augšu, uz augšu, wiii!

11.Austrijas transvestīts - iespējams, ka Islandes ķērpju dziesma par to, ka nevajag skatīt vīru pēc cepures, ir bijusi par Austrijas transvestītu, jo bārda - tas ir zajebis, bet dziesma diemžēl ir sūds. Končita Vursta simbolizē mūsdienās aktuālo bipolaritātes kultu, ar kuru pie psihoterapeitiem sirgst 70% labklājīgo rietumnieku. Tāpēc arī beigās tiek viennozīmīgi saprasta. Rise like a penis!

12.Vācija - katrā ballītē nepieciešama dziesma, kuras laikā var aiziet uzpīpēt. Reklāmas pauze ir sākusies!

13.Zviedrija - dziesma par nelaimīgu mīlestību. Kuru tas interesē? Izrādās, pietiekami daudzus. Fuck.

14.Francija - jauns triks - dejošana ar ģitāru. Dvīņi dzied par to, ka ūsas ir tāpēc, lai tās augtu. Nav šaubu - dziesma par ūsām ir veltījums Austrijas pārstāvei. Comme ci comme ca.

15.Krievija - māsiņas dzied uz šūpolēm, lai odi nekož. Lai neapgāztos, viltnieces ir sasējušas kopā savus matus. Abas ir īpašas ar savu fancy patronu - Filipu Kirkorovu - , kurš viņām piesējies ar savu dziesmu, bet diemžēl eiropeiskā publika šo džeku īpaši nezina. Diemžēl viņi zina vienu citu džeku no Krievijas, tāpēc biežāk dzirdētā emocija pūlī saistībā ar Krievijas priekšnesumu tagad un turpmāk būs zems: “ūūūūūūūū”. Valters un Kaža sola vēlāk pastāstīt, kā viņu gadā Filips Kirkorovs gribējis ar abiem nofočēties, bet patiesība par šo notikumu tā arī netiek atklāta. Paliekam gribot.

16.Itālija - galvenais ir zināt, vai dziedātāju ir izdrāzis Berluskoni. Sākumā īsti nevar saprast, bet beigās, kad meitene sāk rāpot, ir skaidrs, ka ne tikai ir izdrāzis, bet drāzīs vēl. Nav īpaši oriģināla, jo savas valsts karogu priekšnesumā pirms dziesmas izveido no bazilika, tomātiem un mocarellas. Varēja vēl uzgāzt to visu uz maizes un izcept picu, tad uzvēdītu nepārprotams Itālijas šarms.

17.Slovēnija - nebijis domas lidojums - dziesmas “Round and round” vizuālais noformējums ir aplis uz skatuves grīdas. Tomēr viņu izglābj blokflautas spēle, jo tā no texxxta autorēm, kura bērnībā negāja uz basketbola treniņiem, tikmēr šo instrumentu strinkšķināja mūzikas skolā.

18.Somija - nepamanījām, laikam aizmirsa atnākt līdz skatuvei.

19.Spānija - “Dancing in the rain”. Uz skatuves it kā līst, bet dziedātāja ne tikai nedejo, bet pat neizkustas no vietas. Krāpšana! Slepkavība! Korupcija! Vismaz viņai ir slapji mati. Valters un Kaža mēģina iestāstīt, ka dziesma ir spēcīga, bet mums gribētos, lai tā ir vēl vairāk grēcīga. Te quero infinito, oh mi corazon!

20.Šveice - otrais, kas svilpo. Pirmā bija grupa “Scorpions”. Dziesma ir tikpat neitrāla kā Šveice, cerams, ka arī bagāta! AK patīk!

21.Ungārija - dziesma par skumjo bērnību. Skaidrs, ka tā ir izgāšanās, jo traģiskā bērnība interesē tikai psihoterapeitus. Pat dabsteps neko neglābj. Tiesa, kaut kas oriģināls - uz skatuves ir klavieres, kuras neviens nespēlē, bet pa tām dejo divi atkritēji. Nav šaubu, ka pēc uzstāšanās dziedātājs kārtējo reizi dabūs rīklē no tēva.

22.Malta - Diezgan pāķīgs country grupas Mumford and Sons plaģiāts, bet tā nav liela bēda, jo viņi dzied: “I am going home.” Problēma atrisināta bez militāras iejaukšanās.

23.Dānija - jautra dziesmiņa par klišejisku mīlestību. Kaut arī islandieši mācīja, ka pēc izskata nav jāvertē, Eiropa ievēroja, ka solists ir diezgan nesmuks, lai neteiktu, ka galīgs ķēms.

24.Nīderlande - šeit mūsu viedoklis dalās. EK šķiet tik garlaicīgi, ka viņa sāk skatīties māla podiņu bildes, bet AK līdz ar tautiešiem, kas brīdi vēlāk atdos šai dziesmai maksimumu punktu, ir stāvā starā.

25.San Marīno - saprotams, ka valsts ir maziņa, bet vai tur tiešām nav neviena cita sieviešu apģērba gabala bez garām kleitām? Labi, ka viņi uzstājas konkursa beigās, jo daudzi skatītāji jau ir pālī un nemaz nepamana, ka pie klavierēm sēž Boriss Berezovskis.

26.Lielbritānija - tas interesē tikai Anglijas karalieni. Izpelnās vislielākās ovācijas, jo beidzot dziesmām pienācis gals. Uz skatuves bija gan aziāts, gan nēģeris, tā kā multikulturālisms tai zemē tiešām iet uz urrā.

Vakara vadītāji iemāca, kur var lejuplādēt visas dziesmas, lai tās klausīties vēl un vēl, bet reāli - kurš to gribētu darīt? Kamēr valstis apkopo referendumos iegūtās balsis, ar konfeti lietu tiek sveikts angļu Kārlis Streips, ko vēl nav izkonkurējuši angļu Valters un Kaža. Viņš arī godīgi atzīst: “It’s fun!”. Daudz spiedzošākā sajūsmā ir Francijas pārstāvji, kuriem atnes franču nacionālo ēdienu - vistu karijā franču gaumē - no Žana Pjēra restorāna.

Stāvot uz trepēm, kas simbolizē Eiropas labklājības augšupeju, tiek nodziedāta Bēthovena ziņģe Odiņa priekam, kas, starp citu, ir valdošāš kliķes himna, ja nezinājāt. Vēl tiek parādīts jautrs klipiņš, kur vakara vadītāji uzdzied kaut ko par Ķīnu. Kā atzīst Valters un Kaža, tas ir iemesls, kāpēc ir vērts mācīties angļu valodu. Visiem tiem, kas savulaik neieklausījās oligarha nr. 1 jaungada lūgumā iemācīties angleni un iztīrīt zobus, tas diemžēl izprotams nebija.

Katras valsts referendumu rezultātu paziņotāji mēģina pēc iespējas vairāk pielaizīties dāņiem, izņēmums ir francūži, kas nav klausījuši nedz Andra Šķēles, nedz māsiņu Valtera un Kažas aicinājumam iemācīties angļu valodu. Comme ci, comme ca! Ralfs Eilands uzpeld Latvijas hokeja izlases kreklā, ko redakcija vērtē kā pāķīgu gājienu, bet lietuvieši aicina Končitu noskūties. Ja arī tie nebija lietuvieši, tas nekas, jo mums sirsniņā palikusi Islandes dziesma par to, ka mēs taču visi esam vienādi. Par katriem 12 punktiem Končita Vursta raud aizvien vairāk, līdz asaras ir pārpludinājušas skatuvi un viņa kļūst par otro transpersonu, kas uzvarējusi Eirovīzijā (pirmā bija Dana International 1998.gadā).

Kaut arī šogad nebija tādu jautrību kā klauns ar vienriteni no Moldovas, Rumānijas ādas apenes vai Grieķijas bezmaksas smiga kā pērn, kopumā sajūta pēc konkursa noskatīšanās ir labāka nekā 2013.gadā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz neviens no Texxxtu redakcijas Eirovīziju nav beidzis slimnīcā.

Texxxtu redakcija sirsnīgi sveic Jegoru Jerohomoviču ar Končitas uzvaru, kā arī pateicas Miroslavam Kodim par viņas vizīti Latvijā. Rise like a penis!

Pirms dalos iespaidos par filmu, nedaudz iesildīšu ar tādu kā priekšspēlīti. Filmas režisors ir Lars fon Trīrs, kurš nāk no vienas zemes ar Lego un brāļiem Olseniem. Trīrs ir viens no skandalozākajiem kino klasiķiem starp dzīvajiem. Iespējams, neticami, bet neesmu redzējusi ne "Dejotāju tumsā" (tur spēlē Bjorka, viņa ir no Islandes, un runā, ka daudziem filmas laikā palicis slikti), ne "Antikristu" (tur ar nazi izgrieza vagīnu), bet esmu redzējusi "Melanholiju". Tā man patika. Viņam ir vēl citas filmas, bet tās nav tik popsīgas.

Priekšspēles diloģijas otrā daļa: Filma "Nimfomāne" ar savu neķītro nosaukumu izpelnījās tik lielu ažiotāžu, ka mūsu brālītis Lietuva to labāk aizliedza vispār. Es, starp citu, nebrīnos, jo Baltijas valstis ir kā trīrs ruksīši, un Lietuva diemžēl ir tas ruksītis, kurš ceļ māju no salmiem un kūpina tur iekšā savus led cepelīnus līdz atnāk šāds te vilks fon trīrs. Ievērību filma izpelnījusies arī ar jauno trendu - fočēties ar kailiem pleciem un baudpilnu seju (tā, kā tas ir filmas plakātā) - , kam pakļāvušies ne tikai visādi ierindas asprāši, bet arī cienījami kinokritiķi. Tā kā kopš brīža, kad skatījos un šeit recenzēju "Melno gulbi", ir pagājis krietns laiks, mana emocinālā sistēma ir daudz maz sakārtojusies atpakaļ kā bija, tāpēc arī no visa lielā Texxxtu kolektīva tiku izvēlēta kā piemērota šīs filmas recenzijai. Nu, tad - lūdzu.

Filma sākas ar uz ielas guļošu sievieti. Mēs vēl nezinām, bet tomēr nojaušam, ka tur guļ viņa - Nimfomāne. Garām viņai iet kāds vienkāršs kungs ar tīkliņu rokā, nopircis pienu un smalkmaizīti, kurš nelaimē nonākušo kundzi pamodina, un ātri vien abi atrod kopīgu valodu, tāpēc dodas pie viņa uz māju dzert tēju. Abu īstā saruna - tā, par kuru mēs skatīsimies filmu, sākas par kunga mājas sienā iespiesto makšķerāķi jeb tā saucamo mušiņu. Iespējams, tā ir režisora veidota atsauce ar "spāņu mušiņām", no kurām visi uz brīdi varot kļūt par trakiem nimfomāniem. Džeks to āķīti tur iespraudis, jo ar to reiz noķēris kādu lielu zivi, kas, protams, liek galvenajai varonei saprast, ar ko sākt stāstu par savu lielo dzīves copi. Es nezinu kā tur, Dānijā, bet Latvijā iešanu "koļīt" pretējo dzimumu bieži sauc par copēšanu, tā kā - varēja jau nu izdomāt kādu seksīgāku metaforu.

Daļās ir sadalīta ne tikai pati filma (tiem, kas nezina - būs vēl otrā daļa, un tajā būs vairāk vardarbības), bet arī galvenās varones (Džo) stāstījums. Paralēli viņas īsstāstiem par savu (seksuālo) dzīvi tas džeks pienes pa kādam našķim, un izklaidē savu jauno paziņu ar dažādām kultūratsaucēm. Džo neko no kultūras nerubī, un to var saprast, jo bijis jāsavieno pilnas slodzes darbs ar +/- desmit dažādiem (es domāju - no dažādiem kungiem) orgasmiem dienā. Toties viņa šo to saprot no kokiem, jo tēvs viņai bērnībā par tiem visu izstāstījis, tāpēc arī Džo mīļākā grāmata ir tāda, kur salīmētas koku lapas. Tā nu viņas sarunubiedrs velk dažādas paralēles starp Baha meistarīgo polifoniju un seksu, starp Edgaru Alanu Po un seksu, matemātiku un seksu u.tml. Reizē viņš tiecas neatklāt, ka stāstījums viņā būtu atraisījis kādas konkrētas emocijas, un arī sarunu biedreni viņš mudina nevis attaisnot, bet atklāt savu personību. To Džo izdara jau sākumā, jo vairākkārt piedraud, ka ir ļoti ļauns cilvēks (droši vien tāpēc viņai ir sasista seja, labiem cilvēkiem tādas ir retāk). Skaidrs, ka tas džeks tad nu ir tāds wanna be psihoanalītiķis, kurš droši vien pa īstam nemaz neeksistē, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka visas filmas laikā viņa ar viņu nepārguļ?

Bērnībā Džo bija draudzene, kura - kā jau tas ir gandrīz visās draudzībās un sevišķi bērnībā - bija tā pārdrošākā, tā, kura lielākoties saņēma autortiesību honorārus par abu kopīgajām bļēņām. Abas par konfekšu paciņu sacentās, kura vilcienā pārgulēs ar vairāk džekiem, un abas arī nodibināja apmēram biedrību pret mīlestību, kuras himna bija dziesma "mea maxima vulva". Taču stulbā draudzene ņēma un iemīlējās, nododot kopīgos ideālus, kas Džo tieši pretēji - vēl vairāk mudināja tiem sekot. Vienīgais vīrietis, ko Džo, protams, pa īstam mīl, ir viņas tēvs, pret kuru toties mamma izturējās kā vēsa kuce, un pat nenāca skatīties viņa delīrijus uz slimnīcu pirms nāves. Starp citu, filmā parādās arī Una fon Trīrmane, kura ir viena no Džo mīļāko psihā sieva ar trim bērniem, kam viņa iesaka atcerēties Džo gultu, lai būtu par ko vēlāk, pieaugušo dzīvē, stāstīt psihoanalītiķa kabinetā. Nimfomānei, protams, tas ir pilnīgi pofig.

Tomēr viena mīlestība Džo dzīvē uzpeld - pirmais džeks, ar ko viņa pārgulēja (krāns tika ielikts 3+5 apkaunojošas reizes). Šis džeks, kuram vienīgajam no varoņiem ir vārds (pārējiem ir tikai vārdu pirmie burti), kuru es, vecā galva, aizmirsu, neticamā veidā parādās viņas dzīvē vēl divas reizes. Vienreiz viņa nejauši sāk pie viņa strādāt (tad arī iemīlas), un otrreiz pēc vairākiem gadiem vēl romantiskākā un neticamākā veidā. Šis varonis atklāj, ka, pirmkārt, iemīlēšanās ir mazohistiska - jo sākumā viņa pret viņu juta pazemojumu, bet tad zināmā mērā atriebības izraisītu varu, bet, otrkārt, - neloģiska, jo tas džeks vispār ir diezgan stulbs. Bet visā stāstā ir kaut kāds pārspīlēts likteņa elements, kas parasti raksturīgs romantiskiem stāstiem, tāpēc droši vien to var uztvert kā ironisko atsauci. Palabojiet, lūdzu, ja tas nav pareizi.

Stāstot par saviem džekiem, viņa, ķipa, uz labu laimi izvēlas vēl divus - resnu, bet mīļu, pazemīgu un tādu, kurš nolasa no lūpām katru viņas vēlmīti, kā arī - neatkarīgo džeku, kas kā - uzminiet kas? protams, ka kaķis! - staigā kur un kad pašam tīk. Tāpat kā filmas wanna be psihoanalītiķis dala visus cilvēkus tādos, kas sākumā griež kreisās rokas nagus, un tādos, kas sākumā labās, arī stereotipi par džekiem, ar kuriem kopā ir meitenes, ir divi - šāds mīlošais un zem tupeles esošais, kā arī - neatkarīgais, bet pāri darošais.

Kopumā filma atklāj mums Nimfomānes kundzi. Viņa nav piesātināma (nejaukt ar pieskaitāma!), un grib no saullēkta spilgtāku un dzeltenāku gaismu nekā vairums. Nu, vai apmēram tā viņa pati par sevi saka sākumā. Pirmā daļa diemžēl beidzas ar to, ka seksa laikā ar savu mīlestības augli (kuram aizmirsu vārdu) viņa neko nejūt. Tā kā skaidrs, ka nākamā filma būs par to, kā viņa arvien mērķtiecīgāk mēģinās kaut ko sajust. Turēšu par viņu īkšķus. Jo filma man, ja kas, patika.

P.S. Man šajā filmā pirmoreiz iepatikās Rammstein. Kas man kaiš?

Kad dažas nedēļas atpakaļ Elīna Kolāte paziņoja, ka ar Aneti Konsti esam akreditēti Eirovīzjas atlases finālam Ventspilī, bija skaidrs, ka gaidāms nopietns rautiņš. Žurnālistu busiņš no Rīgas uz Eirovīziju izbrauc agrā sestdienas rītā un daudziem medijiem šis ir smags rīts, daži vēl iereibuši ierodas busiņā taisnā ceļā no piektdienas nakts uzdzīves Erotā. Šeit nu lielākie dzēraji ir bijuši fotogrāfi, kuri vēl autobusā turpina apjūsmot skaistākās sievietes (savas kolēģes) un skaļi dziedāt Dona Merkūrija lipīgo dziesmu: “Neraudi susuriņ...” Kā klases ekskursijā visi, kas dzēruši sēž aizmugurē, kamēr kārtīgie teicamnieku žurnālisti skrollē savus laptopus autobusa pirmajās rindās.

Paspējam ierasties uz Eirovīzijas ģenerālmēģinājumu, ir pēcpusdiena un pirmā lieta, kas pārsteidz ir “Jūras vārti” mazie izmēri, daļai žurnālistu zālē nepietiek vietas, tāpēc ir jāsēž uz trepēm, taču TV ekrānos viss izskatās tā kā tam jabūt, mikro izmērus notušē pustumsa un četri pasākuma vadītaji – tie ir trīs džeki un viena meitene, tas ir tā kā Latvijas kamaniņu braucēju stafetes komanda Sočos. Ģenerālmēģinājums paiet ātri, vēlāk ar Aneti malkojam viskiju un nolemjam, ka mans favorīts būs Olga, kamēr Anete visu naudu liks uz bukmeikeru lielo cerību Donu. Un tad arī ir klāt vakars un sākas īstā Eirovīzija.

Pamanu, ka tiešraidē vadītaji ir kļuvuši daudz atraktīvāki nekā mēģinājuma laikā, iespējams, tāpēc viens no viņiem (Busuļa brālis) īsi pirms Eirovīzijas sākuma veikalā pirka lielo kafijas iepakojumu. Pēc intro priekšnesuma visi dalībnieki dodas atrādīties uz skatuves, un šeit labo stilu demonstrē Dons, kurš kāpjot uz podestiem, palaiž meitenes pa priekšu.

Kā pirmie uzstājas Ralfs un Pūce, kuram neuzzied aste, bet saplīst čells, dziesma diezgan agresīvi pievēršas Ukrainas tematikai un nobeigumā kļūst pavisam anarhistiska. Turpinājumā dzied popdīva Markus Rīva, viņa dziesmas pavadījums skan daudz klusāk par balsi un vismaz zālē ir sajūta, ka esam nokļuvuši kaut kādā karaokes vakarā. Seko Katrīne Bindere, kura pavisam mierīgi varētu iegūt garlaicīgākās dziesmas titulu. Dons Merkūrijs ar susuriņa dziesmu ir nākošais un, domājams, ja šī dziesma nebūtu latviešu valodā, tai būtu niecīgas izredzes uzvarēt, jo bez Dona majestātiskuma dziesmā nekas būtisks nenotiek, tomēr meitenēm Dons patīk, un ovācijas zālē ir lielas. Samanta Tīna savam priekšnesumam ir nomainījusi kleitu un tagad izskatās tievāka, virsū viņai tiek pūsts vējš, un, ja šis vējš būtu bijis Dons, viņš Samantu mīlētu. Tikmēr dejotājs Niko ir iedomājies, ka viņa skatuves palīgi ir oriģinālākie pasaules dejotāji un neviens jau nepamanīs to, ka tās ir Daft Punk kopijas. Grupa MyRadiantU izskatās pēc pārstilīgam rokzvaigznēm un savā stilīgumā atgādina grupu Hurts, kas laikam nav nemaz tik slikta grupa. Vislielākās zāles ovācijas iegūst Olga un Līgo, viņa ir tāda kā latviešu Beyonce, kas prot gan dziedāt, gan vienlaicīgi lēkāt un dejot, vēl svarīgi ir tas, ka visu dziesmu caurvij Rača rokraksts. Nākošā seko Aminata Savadogo, kuras iespīlētais triko un kustības liek domāt tikai par seksu. Grupa Aarzemnieki uzstājas ar hipijdziesmu par kūkas cepšanu un savā labdabīgajā priekšnesumā ļoti atgādina Prāta Vētras iznācienu pirms četrpadsmit gadiem. Tikmēr lielākie jokdari grib būt grupa Eirošmits, viņi izceļās ar pārspīlētam bārdam un parūkām, un šis ir tas gadījums, kad grupai sķiet, ka viss būs baigi smieklīgi, taču beigās visiem ir mazliet žēl. Kā pēdējā uz skatuves kāpj Katrīna Lukina, kurai ir divi sinhronie bundzinieki, diemžēl nav tā, ka vairāk bungas ir labāk, un dziesma oficiāli kļūst par vakara šķībāko dziedājumu.

Uzreiz pēc visiem priekšnesumiem dodamies uz bāru iedzert balzāmu un pa ceļam iepazīstamies ar draudzīgajiem grupas Aarzemnieki dalībniekiem Raiti Viļumovu un Joranu Steinhaueru, godīgi atzīstu, ka viņu dziesma ir diezgan forša, bet norādu arī, ka tā neuzvarēs, jo favorītos ir Dons ar Olgu. Raitis dalās baumās un pastāsta, ka Dons kā uzvaretājs ir paspējis jau sagatavot susuriņa dziesmas anglisko variantu. Tikai vēlāk saprotam, ka uzvarētāju prognozēs ir kļūdījušies pilnīgi visi, jo uzvar Aarzemnieki, līdz ar to Samanta Tīna un Dons ir tādi kā brāļi Dukuri, kas piedalās un vienmēr paliek otrie.

Izmantojam žurnālistu ekstras un ierodamies Eirovīzijas banketā. Galdus rotā dažāda veida mistiski salāti, kuros samests viss tas, kas labi izskatās. Ar dzērieniem ir visai skopa situācija. Pieejams tikai sarkanvīns, un tas arī ļoti ātri beidzas. Jāatzīst, ka alkohola trūkums traucē mums iepazīties ar Nilu Saksu vai Marku Kianu Rīvisu (mēs viņus neatšķiram). Konstatējam, ka Dons banketā nav ieradies un laikam ņēmis pie sirds savu zaudējumu, tagad spītē visiem žurnālistiem. Kamēr Samanta Tīna aktīvi fotogrāfējas vēl vienā kleitā, kas tagad kļuvusi sarkanā krāsā, vēlreiz izmantojam izdevību un aprunājamies ar grupas Aarzemnieki perkusionistu Raiti Viļumovu. Izrādas, ka Raitis un Jorans iepazinušies bāra Chomsky un uzreiz nosprieduši, ka jaspēlē kopā, savukārt dziesma “Cake to Bake” ir par kādu džeku, kas visu prot, izņemot uzcept kūku, tāpēc viņš zvana mammai prasīt padomu. Raitis atklāj, ka Ventspilī grupa uzturas jau otro vakaru, taču nekādas ballītes vakaros netiek rīkotas. Ceru, ka tie bija meli, jo savādāk par to ir baigi žēl.

Žurnālistu busiņs atgriežas Rīga piecos no rīta, un tas ir laiks, kad daudziem jau sākušās vīna paģiras. 

Pietiks kampt un noklusēt! Jāatzīstās, ka mēs - autores EK un AK - bijām saņēmušas slepenu ielūgumu 2013.gada 21.decembrī ierasties uz biedrības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” dibināšanas pasākumu, bet neviena no mums tā arī tur neparādījās, jo iepriekšējā vakarā piedzērāmies un, iespējams, sastrīdējāmies ar taksistu. Jo mums bija viedoklis, un viņam arī tāds bija.

Ja mēs tajā pasākumā tomēr būtu bijušas, tad noteikti ierosinātu izvēlēties citu nosaukumu biedrībai, jo jau pašā Texxxta sākumā mums tas ir apnicis. Tā kā viens no domubiedru spilgtākajiem kardināliem ir aktieris, bokseris un kinologs Artuss Kaimiņš, turpmāk popgrupu “Esi atbildīgs, neesi vienaldzīgs” dēvēsim par “Kaimiņiem”. Tas ir labs nosaukums, jo mums un vecākiem cilvēkiem atmiņā atsauc Kailiju Minogu, Austrāliju, sauli, spārnus un vēju. Turklāt latvieša dvēsele zina, ka spārni un vējš pasargāt spēs, un šajā saspringtajā laikā ikvienam gribas parausties zem silta pūces spārna, tāpēc nosaukums “Kaimiņi” ir ideāls. Jo mēs esam tā vērti.

Bet nekas nav zaudēts. “Kaimiņi” nav stāvējuši malā un uzfilmējuši vēstuli, kura tāpat kā Ingūnas Sudrabkalnas kustība ir veltīta ikvienam Latvijas iedzīvotājam (ar to iepazīties var "Kaimiņu" feisbuka lapā). Līdz šim bijām lasījušas tikai rakstiskas vēstules, bet tā kā mūsdienās jēdziens “vēstule” ir saplūdis ar jēdzienu “māksla”, tad formātam piesieties nevar.

Artuss Kaimiņš liek izteikt savu viedokli. Aicinājums ir kā mākslas filma “Armagedons” un nauda - vienaldzīgu tas neatstāj nevienu, tāpēc arī mēs šeit esam. Galvenais, kas jānoskaidro - vai viedoklis ir jāizsaka arī tad, ja tas ir stulbs. Šis video apliecina to, ka - it sevišķi tādā gadījumā.
Kopā salasījusies kompānija, kas ir raiba kā Ojāra Rubeņa vēders. Fonā skan liega mūzika, bet, tā kā tā ir ļoti klusa, nav ne jausmas, vai tā ir Kailija Minoga vai Kremerata Baltica.
Izskatās, ka atnākuši pāris Artusa Kaimiņa kolēģi, 2-3 frīki (un tas ir pareizi, tādiem jābūt jebkurā normālā kustībā) un pārējās - viņa bijušās draudzenes, par kurām viņš jūtas atbildīgs, tāpēc joprojām uztur sakarus par spīti tam, ko par šādu štelli mēdz domāt un tvītot sabiedrība. Lielāko daļu cilvēku pēc sejas nepazīstam, tāpēc mazliet skumdina fakts, ka ir tikai viens cilvēks, kas atbildīgi arī pasaka savu vārdu. Tas ir Jānis. Pasakāmies viņam Valda Zatlera vārdiem: “Paldies par jums to!”

Mūsu literatūras skolotāja allaž cīnījās pret tukšu runu, jo tā ļoti atgādina tukšu mucu, un, ja viņai kāds iedotu šī mākslas darba manuskriptu, viņa to vērtētu ar 1 balli pēc Rihtera skalas un klāt sarkaniem burtiem pierakstītu: “Frāžaini!” Atklātās atziņas ir tik pazīstamas, ka šķiet, ka mākslas darbs ir dīdžeja Tiesto slavenakās dziesmas kaverversija. Tomēr mums, pērļu zvejniecēm, izdevās saskatīt arī pa kādam nenoslīpētam dimantam.

Nespējam nenovērtēt aktieri Kasparu Dumburu, kura žesti vedina domāt, ka viņš varētu būt seriāla “Breaking Bad” galveno varoņu klients. Kaspars atklāj, ka vakar gājis garām Maximai, un nesaprot, kāpēc tur negribas iet iekšā. Atbilde uz šo jautājumu netiek rasta vai vismaz netiek atklāta. Iespējams, pie vainas ir vaniļas mērce, kas, izrādās, tiek lieta cilvēku mutēs, lai tos apklusinātu. Šādu viedokli izsaka kāda meitene, kas varētu būt Alda Gobzema kolēģe, jo citādi šķiet neloģiski, ka neredzam nevienu viņa kolēgu vai cīņubiedru. Vaniļas mērces ietekme uz cilvēka psihi mums ir jaunums, jo līdz šim domājām, ka muti vislabāk var aizbāzt melnie ikri. Nevienam nav arī zināms, vai šādu vaniļas mērci var nopirkt Maximā, vai tikai Sky.

Arī Ilze Jurkāne ieradusies kārtējo reizi izpīpēt, kāda ir mūsdienu Latvijas garša. Viņa drosmīgi ierosina, ka ir jātiesā cilvēki, kas izzaga šo valsti, “lai cilvēkiem nav izejas, bet braukt prom”. Laba ideja. Izrādās, Ilzei tāpat kā kādam vārdā neminamam Alda Gobzema kolēģim, kurš diemžēl vēstules filmēšanā nav piedalījies, tiesāšanās kā ķēķis.

Neparasts notikumu pavērsiens ir atziņa, ka slinkums ir slimība. Tas iepriecina, jo turpmāk ikvienam, kas negribēs no rīta iet uz darbu, būs tiesības piezvanīt priekšniekam un sacīt: “Klau, šodien nevaru atnākt. Esmu apslimis. Slinkuma uzliesmojums. Ārsts saka, ka kaite varot būt hroniska.”

Šī ir arī bilingvāla vēstule, jo tajā runā arī meitene krievu valodā, ļaujot nabaga gansam Iesalniekam iešaut cepeškrāsnī kārtējo piparkūku partiju, lai būtu, ar ko dekorēt kārtējo cērtamo eglīti, un Latvija būtu nevis zaļākā, bet nacionālākā valsts pasaulē.

Diemžēl bez atbildes paliek kādam briļļainam puisim uzdotais jautājums, vai viņš ir izklepojies. Viņš paklusē, lai pēc kāda laika novērstos no tēmas, pārmestu Kažoku uz otru pusi un sāktu klāstīt savus uzskatus par dzīvi. Vai viņš paguva izklepoties? Ceram, ka jā, jo kaut kur blakus ir visu strādnieku aizstāvis Aldis Gobzems, kuram vajadzētu cīnīties par cilvēku tiesībām izklepoties. Ja kārtīgi neizklepojas, varot saķert slinkumu.

Ir arī viens džeks, kura seja netiek rādīta, jo viņa torss gan jau ir smukāks. Varbūt pat smukāks nekā lellēm, kurām, Artusaprāt, kāda no runātājām velta savu aicinājumu būt atbildīgām. Meitene izskatās sašutusi, ka vēstules auditorija nebūs lelles, tāpēc drošības pēc vīlusies pārjautā: “Tā kā pieaugušajiem?”. Jā. Tātad šī vēstule tomēr nav visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tikai pieaugušajiem.

Klipa vidū mūzika kļūst skaļāka. Jau var saprast, ka tiek spēlētas vijoles. Bet kurš spēlē pirmo vijoli? To mēs nezinām. Bet zinām, ka to noteikti nespēlē aita, jo esot tāds slavens teiciens, ka mums ir jāpārstāj būt aitām, bē.

Andris Keišs stāsta par cilvēku slikto atmiņu. Sevišķi slikti atceramies sabiedriskus notikumus, tāpēc var uzskatīt, ka videovēstules saturs arī ir sabiedrisks notikums, jo viss, kas tajā pateikts, aizmirstas apmēram 2 ar pusi minūtes pēc tās noskatīšanās.

Kad Inguna Jaunsudrabiņa paziņoja par savas kustības “Latvija - manas mājas” drīzu dzimšanu, viņa nezināja, kāda būs šī kustība un kas to veidos. Bet viņa Juta, ka kaut kas būs, un noģība. Drīz pēc tam sakustējās Artuss, Aldis un domubiedri. Sagadīšanās? Jā, jo “Latvija - manas mājas” un “Kaimiņi” ir divi dažādi nosaukumi.
Kaut arī esam piebalsojušas suņiem un aprējušas “Kaimiņu” vēstuli, tomēr arī mēs vēlamies, lai vergu dienām būtu krusts pāri (ne tāds, ko naski zīmē Iesalnieks). Un tas, ka Kaimiņiem ir 15 000 atbalstītāju Feisbukā, ir lieliski. Pēc sociālajos tīklos atrastās informācijas varam spriest, ka ļaudis tiešām mēģina cīnīties par taisnību zemes virsū, un pie tā arī iesakām palikt, bet tādam mākslas virzienam kā videovēstules atmest ar roku, jo diemžēl šodien mums vairāk stāsta lietus lāses pieskāriens, nekā vēstules autoru paustās frāzes.

Labvakar. Šovakar LTV raidījumā 1:1 viesojās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Tā kā mums viņš nebūt neliekas tik mīļš, lai uzrunātu to deminutīvā, turpmāk textā sauksim viņu vienkārši par Bērzu. Iznesīgās klasiķes Ingas Spriņģes vietā tam pretī šoreiz sēdās Gundars Rēders, kurš vēlējās noskaidrot, vai Bērzs nudien ir nolēmis Latvijā ieviest absolūtu monarhiju un saukt par zeltu visu, kas mutē spīd. Jā, ir - ja mums būtu jāatbild īsumā, bet tā kā šoreiz pie rakstīšanas ir ķērušās abas garākās kolektīva dalībnieces, tad diemžēl nekas te nebūs īsumā.

Bērzaprāt, Latvijā nāktos ieviest tautas vēlētu prezidentu, lai viņa pilnā pārraudzībā varētu droši nodot visādas prikolīgas instances - Latvijas Banku, “Knābu” © Bērzs u.c. Kā tā? Jo trūkstot kontroles gan likumdošanas procesam, gan likumu izpildei, tāpēc tāds labs monarhs varētu ņemt grožus savās rokās, un viss būtu čotka. Turklāt Bērzs ir apskatījis dažādas aptaujas, kuras, kā var noprast, rotē pa tautas rokām jau kādus desmit gadus, un vairāk nekā 50% procenti ir izsacījuši atbalstu šai idejai - tautas vēlētam prezidentam. No jums kāds ir piedalījies šādā aptaujā? Mēs neesam, bet zinām, ka personiskā pieredze nav vērā ņemams arguments, tāpēc lūdzam atsaukties visus tos, kas ir piedalījušies šādā aptaujā. Mēs arī gribam piedalīties. Gundars vaicā, vai Bērzs sevi uzskatot par labu prezidentu par spīti tam, ka pats nav bijis tautas vēlēts (šis gan ir diskutabls jautājums, jo mans Lembergs, teiksim, ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.) Jautājumam seko jebkura psihoterapeita cienīga atbilde, ka pašam sevi vērtēt ir neiespējami, tomēr savus pienākumus pildījis pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ja tā izskatās labākā, tad bail iedomāties, kāda izskatītos drusku sliktāka sirdsapziņa. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un prezidenta pozīcija šai jautājumā atšķirībā no daudziem citiem ir diezgan skaidrā. Tā, protams, gan arī ir diezgan stulba, bet tomēr skaidrā - ar to iesākumam pietiks.

Gundars vaicā, kā tas nākas, ka Bērzs pēc tikšanās ar Dombrovski pirms tā demisijas ir apgalvojis, ka abiem bijusi ļoti laba, cilvēcīga saruna, kamēr pats Valdis iznācis saraudātām acīm. Prezidents uzstāj, ka cilvēcīga saruna nekādi nav pretrunā ar asarām tās epilogā. Viņš Dombrovski nav mudinājis uz šādu soli, bet gan tikai atbalstījis viņa paša ideju. Te arī uzzinām, ka Dombrovska galvenais demisijas iemesls ir nevis alkas uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, bet gan nespēja nokomplektēt koalīciju. Zolitūdē notikušais esot parādījis, ka nepieciešams izmaiņas koalīcijā, bet tas nav pārmetums tikai pašam Dombrovskim, bet gan visai valdošajai kliķei. Lai arī pats Dombrovskis kaut ko tā kā pat mēģināja tur uzsākt sarunas ar zaļzemniekiem par paplašināšanu, tomēr pats sapratis, ka nav vērts, un pie prezidenta tikai atbalstu guvis plintes mešanai krūmos.

Cik noprotam, parasti prezidentiem nav pieņemts daudz tielēties ar premjera amata kandidātiem – galvenā partija kaut ko izvirza, un tad, ja tas nav Nikolajs Kabanovs, tiek dota zaļā gaisma valdības veidošanai. Šķiet, ka „Vienotība” pati vainīga, jo izvirzīja uzreiz trīs kandidātus, liekot Bērzam noprast – „Izvēle, vecīt, šoreiz tavās rokās!”, un tad nu viņš, vecītis, nolēma arī izvēlēties. Bērzs atceras, ka kāds svarīgs zvans noticis viņa vārda dienā (atgādināšu, ka tad savus vārda svētkus svin arī Andris Šķēle. Domājat, sakritība? Domājiet vien, mēs par jums nedomājam vispār!), taču datumus, kad notikuši citi zvani, nespēj atcerēties. Tikai zina droši – tā nebija viņa dzimšanas diena un arī Ziemassvētki vēl ne. Tiesa, Rēders ar arhīvu nav uz „Jūs", tāpēc sagatavojis sižetiņu, kur Bērzs sen senos laikos apgalvo tieši pretējo – premjera izvēle ir Saeimas atbildība, bet nebūsim sīkumaini (patiesībā neatceramies, ko Bērzs uz to skaidrā un gaiši atbildēja).

Skaidrs ir arī tas, ka visas svarīgākās sarunas norit pa telefonu. Vai tad viņi nezina, ka Latvijā visus telefonus noklausās? Vai tad nezina, ka svarīgu jautājumu risināšanā parasti saka: „Tā nav telefona saruna”? Var secināt tikai vienu – šīs sarunas viņiem nav likušās pārāk svarīgas. Bērzs pats visvairāk gribējis valsts priekšgalā stāvēt kopā ar Solvitu. Tam ir arī praktiski iemesli – piemēram, ja kādā valstu galvu ballītē vajadzētu uzdejot, Solvitai nebūtu divreiz jāsaka u.tml. Tomēr tad, kad Bērzs „savu sajūtu izteica”, Solvitas atbildes neesot bijis (mūsu dzīves pieredze liek noprast, ka viņa dziļdomīgi paklusējusi un nometusi klausuli). Pēc tam notiek kā tajā dziesmā, kur džeks gaida meitenes, kas stādīs andas burves rozītes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, jo Bērzs grib par premjeru makroekonomistu un kārtīgu saimnieku, bet viņam tik vienā laidā „liek priekšā” diplomātus – kungus, kas glīti izskatās, prot angliski, bet nezina, kā ravēt un nelēkt uz ecēšām. Mēs piedāvājam, ka īsts saimnieks varētu būt Ziedonis Čevers no partijas „Saimnieks”, bet vismaz pagaidām šis vārds nav izskanējis.

Tikmēr ir izskanējis Pētera Vaivara vārds, kurš, Bērzaprāt, pierādījis sevi un ieguvis augstus sasniegumus dzīves skolā. Izrādās, šī kandidatūra Vienotības un prezidenta kuluāros izskanējusi jau pirms nedēļas – vēl tad, kad publiski visskaļāk tika piesaukts Arta Pabrika vārds (Arti, jūtam līdzi), turklāt šis dzīves pieredzējušais Vaivars septiņus gadus nav bijis Latvijā, tāpēc arī mēs neko par tādu nezinām. Vai tas nav šķērslis? Nē, nav, ārzemju pieredze (vienalga, cik liela) rada tikai lielāku izpratni par dzimtenes notikumiem – to pajautājiet jebkuram trimdas latvietim. Tad Bērzs paziņo, ka varētu piedāvāt arī Eņģeļa kandidatūru, bet nezina, vai viņš varētu iegūt 51 deputāta atbalstu Saeimā. Jautājums, vai Eņģelis ir Latvijā vai nē, ir lieks, jo visiem zināms, ka eņģeļi ir pār Latviju, nevis Latvijā. Varbūt vajag piedāvāt Velna kandidatūru, jo tad vismaz skaidrs, ka no visiem tiem oligarhu ielikteņiem Saeimā dabūs ne tikai 51, bet visus radio 101.

Tālāk jau Bērzs sāk liegties ir vērts un nesaka, kāpēc viņam tieši nav paticis Artis Pabriks Volfs, bet, kad to Gundars uzdod trešo vai ceturto reizi, paziņo: „Tā ir visa darbība un rīcība kopumā. Es pateicu visu izsmeļoši”, un pirms tam vēl paspēj noskaisties par to, ka nav nekāds skolēns, kam jāatskaitās. Domāju, ka, šo dzirdot kaimiņzemē Somijā – izglītības karaļvalstī – visi nobāl, jo tur skolēnus ciena, un tāpēc viņi ciena skolotājus. Taču varbūt Bērzam Somijas pieredze ir ierobežotas pieejamības informācija – tāpat kā mums tas, kas kaiš Artim Pabrikam Volfam, kuram Bērzs tomēr no visas sirds vēl „esošā lielā potenciāla attīstību”.

Par iespējamo saistību ar oligarhiem un bijušajiem taukmūļiem Bērzs liedzas kā jauna skuķe, jo viņš ir neatkarīgs kā Latvija, kā Lato Lapsa? (šis nekādā gadījumā nav apgalvojums, bet gan jautājums augstākajām instancēm – piemēram, Dievam vai Eņģelim). Uz vienu jautājumu par Pabriku Bērzs izvēlas arī vienkārši neatbildēt – t.i., klusēt kā Solvita Āboliņa toreiz, sazin’ kurā datumā, viņa paša telefona klausulē. Klusēšana ir zelts, un rīta stundai zelts mutē, bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd, sevišķi tam nevajag pievērst uzmanību, ja tā ir dāvināta zirga mute.

Offtopiks – Bērzs piemin, ka būs jāizstrebj kaut kāda putra. Mums abām putra negaršo, un šis teiciens, kur putra ir kaut kāda žlurga, kas jāizstrebj, tikai apliecina, ka mums ir taisnība. Kāpēc tad nesaka, ka ir jāizstrebj zupa, steiks vai suši? Putras strebj grēkāži, oligarhi u.tml., bet mums vairāk patīk tusēt ar Eņģeli, un mēs – visbaltākās.

Neviena saruna nav plika graša vērta, ja kaut uz mirkli tajā nepievēršas Latvijas nokijai - Air Baltic. Prezidents darīšot visu, lai šī kompānija varētu attīstīties un iet uz priekšu, taču diemžēl spieķus to veco ļoteņu dzinējos stūķē ne tikai kaut kādi vietējie intriganti, bet pat Eiropas Komisija, kuras mīļākais hobijs mūsdienās esot Air Baltic lobijs. Taču mums jābūt stipriem, kas ir visnotaļ žēl, jo gribētos tomēr atļauties arī kādu vājuma brīdi. Bērzs ir arī noskatījis dažus pircējus, tātad interese ir, tikai tas viss ir ļoti sarežģīti. Var noprast, ka pircēju sliktākā īpašība esot to piedāvātās cenas. Ceram, ka viens no pircējiem ir zirgs, jo tad pārmaiņu pēc tam varētu neskatīties zobos - nebūtu jau dāvināts. Kaut gan, varbūt tomēr arī varētu paskatīties, jo apkārt klejo baumiņas, ka prezidenta kundze esot zobārste, un tā nu točno ar profesionālu aci beidzot varētu novērt, vai tiešām viss, kas mutē spīd, nav zelts.

Par zeltu runājot, zinājāt, ka Tautas Partija patiesībā nav izjukusi? Šī aizraujošā saruna diemžēl brīžiem kļūst nekontrolējama, tāpēc grūti izsekot tam, kā no vienas tēmas attopamies nākamajā, bet, vārdusakot, Air Baltic, tiri piri, oligarhi, oligarhi, un TADANKŠ - Bērzs paziņo, ka atlaist iepriekšējo Saiemu vispār bija kļūda. Kad Gundars norāda, ka nebija jau gluži tā atlaišana bez pamata, un, galu galā, vispār oligarhi jau no sākta gala ir lielā mērā vainojami pie visas Air Baltic černuhas, Bērzs ar zināmu lepnumu sejā paziņo: “Jā, es zinu, nu un? Blow me.” Šai sakarā īsti netop skaidrs, kāpēc tad lēmums atlaist iepriekšējo Saiemu bija kļūda, tomēr ir skaidrs, ka šo lēmumu Zatlers nav pieņēmis viens. Viņš, kā jau ierasts, pirmīt bija apspriedies ar sievu. Tāds daunis.

Vēl Bērzs paziņo, ka brauks uz Sočiem, jo, jūtot viņa atbalstu, sportistu sniegums būtiski uzlabosies. Mēs gan nebrauksim, priekš kam? Tad arī Bērzs paziņo, ka jau sen vairs negrib ceļot izpriecu pēc, kas ir skumji, jo daudzi jau sapņo par tādām vāciešu vai zigmaru liepiņu vecumdienām, kad var vazāties apkārt pa visas pasaules operām, restorāniem un dabas parkiem. Bērzam šāda uzvedība liekas tik tīņu cienīga, ka viņa balss tembrs pieņemas spēkā, un viss sākotnējais miers un šķelmīgums ir zudis nebūtībā. Vismaz ir iemācījies vairs neteikt „ja?” katra teikuma galā (Jurģim Liepniekam, piemēram, pie tā vēl jāpiestrādā). Kad viņam pajautā par cilvēktiesībām Krievijā, Bērzs uzkliedz, ka arī Latvijā bērni cieš no vardarbības, pilnā mērā apliecinot, ka izprot šī jēdziena būtību. Ne tikai izprot būtību, bet arī vēlas altruistiski atdot naudu visam, kas saistīts ar izglītību, neraugoties uz to, ka pats nav nekāds skolēns. Un, neraugoties uz to, ka tūrisms viņam besī, tomēr atkal nav pretojies savai labestībai attīstīt tieši tūrismu savos īpašumos, kā vārdā arī dabūjis 170 štukas no Eiropas. Šai brīdī Bērzinieks mums jau ir tik ļoti izbesījis, ka mirklī, kurā viņš piemin “veselas dzīves tēmu” par derīgajiem izrakteņiem, mēs vairs nesaprotam to, ko pirms mirkļa vēl sapratām, un ar Dombrovska cienīgu atvēzienu ielidinām plinti krūmos. Bērz, ja tu mūs lasi, labāk izrakteņu vietā pievērsies derīgajiem izraksteņiem, tas ir, Korānam un Textiem.

Valsts 95. dzimšanas dienas svētku rītā kārtējais pārbaudījums bija jāizcieš latviešu sabiedrības konservatīvākajai un romantiski patriotiskākajai daļai, jo par nodokļu maksātāju naudu finansētā Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) mājas lapā tika ievietots apsveikums, kurā skanēja dziesma svešvalodā un dejoja kaut kādi neizprotami, pliki aborigēni. Protams, tas lika no nedēļas nogalei raksturīgā saldā rumkolas miega mosties Latvijas kosmopolītiskākajai un laikmetīgākajai sabiedrības daļai, kas asi kā tādi halapenjo pipari tiecās iebilst. Ir taču apnikuši tie mūžīgi asarainie apsveikumi, kuru fonā deg svecītes un plīvo karogi, tāpēc jaunajiem, radošajiem, tiem, kas izmācījušies ārzemēs, jāļauj izteikties tā, kā viņi to vēlas, un tā nebūt nav valsts vērtību un simbolu zaimošana. Un tad vēl bija trešais, tāds inteliģentā humānista pareizais, taču gana pretrunīgais viedoklis, sak', lieliski, ka apsveikums izraisījis tādu ažiotāžu, taču par tā formu un saturu lielu sajūsmu tomēr vis' paust nevarot. Lieliski tas droši vien ir tāpēc, ka demokrātiskai sabiedrībai jebkura diskusija uzskatāma par ieguvumu. Ņemot vērā ievērojamo ažiotāžu, viedokli par apsveikumu izteica arī portāla satura veidotāja Marta Cerava, norādot, ka provokācija ir labs veids, kā aizvest sabiedrības dzelteno ziņu kāros baurus līdz portāla kvalitatīvajam saturam un uzsverot, ka tas nebija portāla, bet konkrētās mākslinieces - Elīnas Špuras - sveiciens. Pēc visa šī garā ievada (esmu garš cilvēks un garus ievadus varu atļauties) seko mans viedoklis - lai tālu skan, lai tālu skan, lai tālu skan!

Elīna Špura (starp citu, NBA komandas Sanantiono "Spurs" komandas treniņnometnē visu vasaru pavadīja latviešu basketbolists Dāvis Bertāns) pati norādot, ka šis apsveikums jāuztver tikai un vienīgi kā apsveikums. Tāpat kā Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir jāuztver tikai kā eposs, un vispār taču jau sen zināms, ka krusa ir krusa, salna ir salna, un migla ir migla. Es tomēr uzskatu to par izaicinājumu un mēģināšu pavedienu pa pavedienam - gluži kā apņemšanās kamolīti, kas patiesībā bija oficiālais LSM apsveikums, - atšķetināt animācijas filmā iepītos simbolus.

Taču vispirms atļaušos pasapņot par citiem apsveikumiem Latvijas valstij, kurus nu atceros. Uzreiz nāk prātā tikai viens - Andra Šķēles jaungada apsveikums latviešiem (un nevis Latvijai) ar to, ka viņi (mēs) netīra zobus un nav diezko naski uz angļu valodas mācīšanos. Elīnas Špuras veidotais video arī aicina apgūt angļu valodu, jo svešvalodā izpildītajai dziesmai apakšā rādās tulkojums latviski, tā kā centīgākam klausītājam tiek dota iespēja vismaz pa kādam vārdiņam apgūt. Par simbolu uzskatāms arī Andra Šķēles ieteikums zobus tomēr tīrīt, jo - ja zobus nekopsi, nevarēsi iekost savam naidniekam izšķirīgā brīdī! Bet nevienu no piesauktajiem asarainajiem un gaudulīgajiem apsveikumiem, kur tiek pausts latvietim viens no tuvākajiem novēlējumiem - "Galvenais, turēsimies!" - gan neatceros. Droši vien domāts kaut kas tāds: http://ej.uz/pki1

Tātad minūti garā apsveikuma dziesmu izpilda kāds Mr. Neviens, un īsti nav skaidrs, vai šis dziedošais neviens ir arī kailais moris, kas dodas uz priekšu, zilas ēnas pavadīts, vai arī Mr. Neviens ir tikai teicējs (Jānis Skanis) un ar mori viņam nekāda sakara. Protams, sākumā pārņem viegls šoks - kādēļ Latvijai veltītai apsveikumā uz priekšu vienā mierā čāpo melnais, taču šajā reizē piekritīšu savai kolēģei SM - tomēr galvenais, lai nav zilais! Varbūt šī nebūšana nevienam simbolizē Latvijā plaukstošo anonīmo komentētāju kultu vai arī - pauž to, ka nav svarīgi, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa identitāte, svarīgākais ir viņa vēstījums un šajā gadījumā - arī vēlme jautri uzdejot. Tālāk ekrānā parādās maza, balta meitenīte ar brūnu muti, par kuru it kā ir skaidrs - viņa simbolizē Latviju. Tā nu abi priecīgi uzdejo, pavadījumā skanot Mr. Neviena apsveikumam, kas nākot tieši no viņa anonīmās sirds, līdz meitene kļūst jau par seksīgu un nobriedušu sievieti - iespējams, gluži kā Latvija vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas. Jau dažus kadrus vēlāk meitene-Latvija uzdejo viena pati, bet melnais kungs diezgan bezpalīdzīgi karājas viņas kaklā - it kā esot par nospiedošu nastu uz sievišķīgajiem pleciem, bet tajā pašā laikā šķietami neapgrūtinot vieglo dejas soli. Iespējams, jau nobriedušās sievietes seja ir brūna, jo, tik ilgi dzīvojot līdzās kakla kungam, abu vaibsti kļuvuši arvien līdzīgāki gluži kā tas mēdzot notikt, dzīvojot laulībā. Kāds komentētājs izsaka viedokli, ka viņam šī seja atgādinot Kārļa Steipa vaibstus, taču man tieši pretēji - tā līdzinās Mildai ar vaļējām acīm.

Sašutumu raisošākais simbols ir sievietes brangais apmatojums padusēs, kājstarpē un, kā redzams pāris kadros pirms apsveikuma izskaņas, arī uz kājām, atsājot ar matiem neapklātus tikai vairākus apļveida laukumus. Kāds komentētājs uzskata, ka tas varētu simbolizēt Latvijas mežus, kas, manuprāt, izklausās diezgan loģiski, tāpēc galvas lauzīšana par vissarežgītāko simbolu šoreiz izpaliek. Iespējams arī, ka šis melnais bruņinieks ir Trojas zirgs jeb, izsakoties Lāčplēša valodā, Līkcepure, kas, esot tik sirsnīgs un jautrības, veselības un laimes vēlējumu pilns, tiecas mazo Latviju apčakarēt, lai beigās īstenotu savus ļaunos, liekulīgos plānus. Taču kopumā apsveikuma noskaņojums ir draisks un jautrs, tāpēc, simbolus skrupulozi neanalizējot, to drūmumu nemaz nejūt, bet tā kā dzīvi nevajag tvert virspusēji un vieglā prātā (nejaukt ar fondu Viegli), iesaku tos (simbolus) tomēr tiekties saskatīt. Ne tikai šajā apsveikumā, bet dzīvē kopumā.

Katrā ziņā aicinu arī jūs izteikties par šajā video (http://www.lsm.lv/lv/arpus-etera/arpus-etera/animacija-apsveikums-latvijai-svetkos.a70151/) ietvertajiem simboliem, jo diskusija, kā jau minets ievada daļā, ir demokrātiskas sabiedrības karogs un masts!

P.S. Nelielai atslodzei iesaku paklausīties "Velna dziesmu" no latviešu rokoperas "Sprīdītis".

Sekojot vispārējām tendencēm, nolēmu kā tāds sen atvaļinājumā nebijis pašvaldības darbinieks doties apmaksātā komandējumā. Šajā gadījumā - uz kulta mākslas telpu "64 krēsli". Starp citu, skaitlis 64 ir ļoti īpašs ar to, ka dalās ar septiņiem citiem skaitļiem, kas nozīmē, ka skatītāju krēslus vajadzības gadījumā var sadalīt septiņās dažādās vienāda skaita grupās. Vai nav forši? Nu jā, bet, turpinot par to komandējumu, to man uzsauca kāda mūsu kopienas jeb mākslas platformas Texxxti pielūdzēja, kuras vārdu pagaidām neatklāšu, jo nezinu, vai viņa alkst slavas vai tieši pretēji - ir pārliecināta mecenāte.

Dodoties uz izrādi, jutos nedaudz kā noziedzniece ne tikai tādēļ, ka nezināju, vai spētu pēc tam Guntim Bojāram jr. pamatot šī gājiena lietderību manā profesionālajā darbībā, bet arī tā iemesla dēļ, ka Rīgas pilsētas būvvalde bija nākusi klajā ar paziņojumu šīs telpas nekādā gadījumā neapmeklēt, jo atrašanās tajās var apdraudēt manu drošību un veselību. Biju nedaudz satraukusies arī tādēļ, ka jau agrāk konstatēju - šīm telpām ir durvju kods, kuru es objektīvu iemeslu dēļ nezinu, un tātad varu netikt iekšā vispār. Izrādās, bažām (vismaz pagaidām) nebija pamata, jo pie durvīm dežūrēja kāds kopts vīrietis, kurš laipni šo ciparu kombināciju uzspieda manā vietā. Jāpiebilst, ka netālu no ieejas par kārtību rūpējās arī trīs Rīgas pašvaldības policijas darbinieki. Tā kā izrāde kavējās apmēram 15 minūšu, aicinu arī jūs nedaudz pakavēties šī kultūras notikuma komplicētajā vēsturē.

Izrādes režisore Gaļina Poļiščuka ir viena no Latvijas teātra scēnas lielākajām autsaiderēm. Sākumā kļuva pazīstama ar savu neatkarīgo skatuves telpu Teātra observatorija, kurā nekautrējās ņemt lomām aktierus, kas tiek uzskatīti par ļoti skaistiem, taču tāpēc visai netalantīgiem. Piemēram, Agnesi Zeltiņu no ASV plašus panākumus guvušās kino drāmas "Likteņdzirnas", divu dzejas krājumu autoru Andri Chicago Buli un Rihardu di Leperu. Gaļinu neuztrauca kaut kādi sabiedrībā valdoši stereotipi, viņa bija atdevusi visu sevi miesīgajam un rūpīgi lolotajam bērnam - teātrim. Taču tad nāca tumšie laiki, un dzimtskungs Ints Dālderis pārstāja spēlēt ministrijā iemīļoto "še tev dālders, pērc, ko gribi, tikai nesaki ne jā, ne nē" spēlīti, nikni iepūta klarnetē un nolēma karaļvalsts subsīdijas šim neatkarīgajam teātrītim vairs nepiešķirt. Tā nu Gaļina skumji klīda pa Rīgas tumšajām ielām, lēni izsmērējot savu ievainoto sirdi pa trotuāru, līdz viņai garām jāja kāds stalts kungs baltā zirgā. "Vai tiešām Arvīds Sabonis?" viņa pie sevis tīksmi nodomāja, bet nē, kā vēlāk izrādījās, tas bija visas satiksmes aizstāvis - Šlesers. Viņš laipni uzrunāja Gaļinu, sakot: "Tev tikai jāieraksta vārds šajā sarakstā, un Kongresa nama karaļvalsts būs tavā rīcībā!". Vilinājums šķita tik kārdinošs, ka Gaļina nekavējoties piekrita, nerēķinoties ar sekām, jo viņa nav nekāda vēsa aprēķinātāja, bet gādīga teātra māmuļa. Latvijas untumainā sabiedrība, protams, bija sašutusi, ilgi šī sāga tā arī neturpinājās, un Gaļina aizvainoti Latviju pameta. Tagad viņa ir atgriezusies, lai strādātu, taču tikusi nekavējoties ierauta jaunā skandālā, kas ir teju pašsaprotami, ja neapdomīgi nolemts saistīties ar nadzīgo publicistu, producentu un panteistu Juri fon Milleru.

Skandāls šoreiz ir par to, ka mākslas telpa 64 krēsli ierīkota daudzdzīvokļu namā, un šī dzīvokļa jaunais statuss nav atjaunināts (status update) būvvaldē. Mājas iedzīvotāji likumsakarīgi ir neapmierināti, jo tik ierastos ēdiena aromātus kāpņutelpā tagad nomāc sliktākas un labākas kvalitātes parfīms, bet soļu dipoņa apgrūtina sekošanu līdzi kaimiņu jaunākajiem skandāliem. Juris fon Millers turpretim norāda, ka arī neaizskaramais tautas varonis Alvis Hermanis ir taisījis izrādes dzīvokļos, visādi sīki eko restorāniņi uzrodas dzīvokļos, kāpēc gan viņš dzīvoklī nevarētu veidot mākslas telpu, kur sanākt vispasaules inteliģences pārstāvjiem Rīga - kultūras galvaspilsēta 2014 laikā. Runā, ka šajā vietā vismaz agrāk (vai varbūt joprojām?) atradies paša fon Millera kunga dzīvoklis. Tagad tur iekārtotas diezgan omulīgas telpas un pat mazs krodziņš, kur var draiski nobaudīt konjku Hennessy. Daudzi atnākušie tērpušies vakarkleitās vai vismaz smart casual, tāpēc es, ienākot pa taisno no ielas adītā jaciņā, jūtos nu jau vairs ne tikai kā noziedzniece, bet arī neveikli, kā tāda jauniņā cietuma kamerā. Arī ar smaržām neviens nav skopojies, jo - kuram pamanāmākas smaržas - tas ir smalkāks un bagātāks. Arī tur es zaudēju, un sajūtas kļūst tik nožēlojamas kā Fa dezodorantam, ierodoties uz pieņemšanu Kolonnā.

Andris Chicago Bulis pats intervijā atzinies, ka monoizrādi taisīt vienkārši ir daudz lētāk, tāpēc viņam tādas ir divas vai pat trīs. Te man jāsāk domāt, vai nav jāatsakās no izteikuma par to, ka Gaļina nu nekādā gadījumā nav aprēķinātāja. Izrāde "Face Book. Post Scriptum", kā jau nojaušat, ironiski apspēlē mūsdienās aktuālo sērgu - atkarību no sociālajiem tīkliem. Andris Chicago Bulis tēlo kādu džeku ap trīīsmit, kurš strādā loģistikas uzņēmumā un, lai ik pa brīdim atpūtinātu smadzenes, ir piereģistrējies Face Book. Chicago Bulis regulāri iesaista arī skatītājus, uzdodot jautājumus, piemēram: "Vai jūs piekrītat Alberta Einšteina apgalvojumam, ka viņš baidās no dienas, kad cilvēku komunikāciju aizstās tehnoloģijas, kas radīs idiotu paaudzi?", uz kuriem, protams, neviens neatbild, tāpēc tie neizbēgami transformējas retoriskos. Viss notiek tādā ala stand-up komēdijas žanrā - kariķējot un apspēlējot visiem, kas ar mūsdienu tendencēm uz "tu", tāpat zināmas lietas. Ja kas, es vakar biju arī uz to kulta leģendu Pablo Francisko, tāpēc varu apgalvot, ka tas bija gandrīz tāpat, tikai bez jokiem par marihuānu, gejiem, punduriem, seksu un Arnoldu Švarcenegeru. Chicago Bulis stāsta kā pēc pirmā "patīk" (like pa angliski) saprata, ka viņam vajag vēl vienu, ņirdza par nelaimīgām sievietēm, kuras izveidojušas tur "avatārus" un liek uz savas sienas, ka grib tikt mīlētas neparasti, par Face Book attiecību statusu "It's complicated" u.tml. Nu, ja piemīt kaut nedaudz iztēles, varat apmēram to visu iedomāties. Vienubrīd Chicago Bulis pat izliecās pa logu un kliedza kādam garāmgājējam, lai uznāk augšā paskatīties bilžuku ar viņa BMV. Kopumā nekā jauna un sensacionāla tur, protams, nebija, taču izrāde bija viegla, raita un skatīties bija visnotaļ interesanti. Dīvainā kārtā jau pēc 40 minūtēm pirmais cēliens bija cauri. Un tā nebija nekāda bērnu izrāde, kur šāda strauja pauze būtu saprotama. Tas man lika domāt, ka pie teātra varas grožiem tomēr ir kāds pārliecināts aprēķinātājs, jo pauze noteikti ielikta tāpēc, ka viņi grib, lai es, bezdarbības mākta, nogaršoju to Hennessy konjaku. Man diemžēl līdzi nebija skaidras naudas, tāpēc nolēmu vismaz daļu šo 20 minūšu aizvadīt, izejot uzsmēķēt.

Smēķēt gāja vēl daži cilvēki, tāpēc nodomāju, ka gan jau ar to kodu un iekšā tikšanu nebūs problēmu. Kamēr runāju pa telefonu, lai pateiktu, ka pēc izrādes atjaunināšu savu statusu turpat blakus, pie draudzenes un vēl neiesāktajām sarkanvīna pudelēm, visi pārējie apmeklētāji jau bija sagājuši iekšā. Sapratu, ka tas kods, no kura tik ilgi baidījos, beigu beigās ir mani uzvarējis, un uz otro cēlienu netikšu. Izmēģināju dažādas ciparu kombinācijas, izpētīju, vai tā nav norādīta uz Chicago Buļa ielūguma uz privātajām viesībām, skatījos, vai nekur nav norādīts kompānijas "publicists.lv" telefona numurs, bet ņifigā. Nekā. Es tiešām netiku uz otro cēlienu un, bēdu sagrauzta, devos dzert sarkanvīnu. Biju cerējusi, ka izrādes beigās varēs parakstīt kādu petīciju, un es nelaižu garām nevienu iespēju parakstīties, tomēr vienīgā no apmeklētājiem biju atstāta aiz durvīm. Tā kā man ļoti žēl, un varu mūsu pielūdzējai atgriezt neizmantotos Ls 5 (puse no izrādes cenas).

Vakar Latvijas mediju telpu pāršalca satraucoša ziņa - bijušais izglītības un zinātnes ministrs, šī brīža ministra Vjačeslava Dombrovska padomnieks Roberts Ķīlis, plaši pazīstams arī kā cantab3 (tam nav nekādas saistības ar Kantu, izrādās, šis burtu savienojums apzīmē piederību Kembridžas universitātei) braucis pie stūres diezgan pieklājīgā pālī, turklāt bijis pietiekami vīrišķīgs, lai izraisītu avāriju. Redakcijas kolēģi gadījumā, ja nekomentēšu šo traģēdiju, piesolīja nekad neļaut būt pālī, un tā kā tad par avāriju kļūtu mana dzīve, es rīkojos prātīgi un tālredzīgi.

Sākumā - nedaudz paanalizēšu, ko virspusēji informēts Latvijas iedzīvotājs (tieši tāds kā es) zina par Robertu Ķīli. Ieguvis doktora grādu filozofijā, bet nekādus akadēmiskus rakstus starptautiskos žurnālos nav publicējis, tātad papildina Latvijas graujošo statistiku par to augstskolu beidzēju skaitu, kas nestrādā profesijā. Pēc tam aizrāvies ar izglītības sistēmu, kļuvis arī par ministru, plaši pazīstams ar kategoriskām imperatīva reformām, no kurām slavenākā - budžeta vietas tiks likvidētas, visi mācīties gribošie būs spiesti ņemt kredītu. Tie, kuri iedziļinājušies nedaudz vairāk par mani, konceptuāli nav pret šīm reformām kā tādām, bet vairāk gan - to īstenošanas formu - , jo ir tomēr skaidrs, ka cantab3 ir tāds bišku psihs džeks vai, izsakoties politkorekti, pretrunīgi vērtējama personība. Tāds, lūk, mans subjektīvais sabiedrības viedokļa monitorings. Ā, un vēl nesen plašas privātās dzīves antropologu diskusijas izraisīja viņa iespējamās romantiskās attiecības ar bijušo kolēģi - kulta labklājības ministri un publicisti Ilzi Viņķeli. Tā kā nešaubīgi avārija ir diezgan pamatīgi iedragājusi viņa jau tā visai trauslo PR.

Tātad naktī no trešdienas uz ceturtdienu (15. aug., plkst. 1:30) Roberts izraisīja nopietnus miesas bojājumus automašīnai "Volkswagen Bora", kuras stāvoklis šobrīd ir smags, bet stabils. To visu redzējis kāds aculiecinieks, kurš sabiedrībai nav vēlējies atklāt savu vārdu. Viņš (tā var spriest no pieejamās informācijas) arī izsaucis policiju, kas konstatēja, ka pārgalvīgā braucēja asinīs atrodas 1,34 promiles alkohola. Texxxtu vārdā izsaku cerību, ka šis anonīmais aculiecinieks, gaidot policiju, bija Robertu sagūstījis, lai neļautu noziedzniekam aizbēgt no notikuma vietas nesodītam, jo ir diezgan skaidrs, ka karstgalvīgais Roberts diez vai tādā brīdī būtu varējis nosēdēt uz vietas. Likumpārkāpēja paša komentāri par notikušo bija diezgan kolorīti, un es varu tikai izteikt vēl vienu cerību, ka viņš vismaz viedokļa izteikšanas brīdī nesēdēja pie stūres.

Roberts nenoliedza, ka dienas vidū ar draugiem izdzēris "kādu alu". Protams, alus ir viegls alkoholisks dzēriens, kura nepārmērīga malkošana pusdienu laikā sabiedrībā parasti netiek asi kritizēta, tomēr šķiet dīvaini, ka nevienam nerodas jautājums, kāpēc ministra padomnieks dienas vidū var vēsā mierā ar čomiem dzert alu? Ja nu Vjačeslavam tieši tajā laikā pēkšņi vajag kādu svarīgu padomu, un viņš satraukts zvana Robertam: "Klau, cantab3, ir baigie sūdi ar tām mācību burtnīcām," bet tikmēr viņa uzticamais padomnieks, mēģinot pārkliegt vācu šlāgerus, kliedz atpakaļ: "Ko? Labāk nāc pie mums uz 13 krēsliem! Ā, un paņem fotoaparātu!". Diez vai šāds darba stils uzlabos sabiedrības labklājību, un par to viņš pēc tam no Viņķeles var kārtīgi norauties. Turklāt savu atzīšanos Roberts turpina ar komentāru: "Cilvēku var mērīt pēc kaut kāds proves, bet vai tas nozīmē, ka kaut ko viņi atrada es nezinu", netieši norādot, ka viņam, brīvam cilvēkam, šajā pasaulē visi ķīļi vaļā, un nav ko tur daudz mērīt un uzbāzties ar savām provēm.

Lai pilnībā attaisnotu savu rīcību, Cantab3 arī izvirza pieņēmumu, ka pie promilēm vainīgi viņa specifiskie medikamenti. Tādā gadījumā viņam jāpiekauj savs dakteris, kurš, izrakstot zāles, nav norādījis, kāda ir to ietekme, lietojot kopā ar alkoholu un/vai vadot automašīnu. Taču, pat pieņemot, ka viņš pēdējo glāzi alkohola izdzēris dienas vidū (piemēram, plkst. 14:00), dzēris tikai alu un specifiskie medikamenti tiešām kavē alkohola pārstrādāšanos organismā, viņam būtu bijis jāpievar apmēram 4,6 litri grādīgās dziras (varat paPROVĒT paši: http://www.alkohola-tests.lv/). Tas nav tāds pilnīgs nieks pat Andrim Kivičam. Vēl Roberts paskaidroja, ka viņš pirms liktenīgā trieciena bija devies uzpildīt degvielu, jo bākā bija atlikuši vien 16 litri. Jautājums - kur viņš pusdivos naktī vēlējās doties, ja šī galamērķa sasniegšanai nepietika ar 16 litriem (cik man zināms, ar šādu daudzumu vidēji automašīna var aizbraukt līdz Liepājai, Ventspilij vai Daugavpilij). Zinot, ka Roberts izteicis apgalvojumu par savas grāmatas izdošanu ārpus Latvijas, varbūt viņš vienkārši mērķtiecīgi devās nodarboties ar izdevējdarbību?

Noslēgumā - cik atjautīgam ir jābūt cilvēkam, lai viņš pēc ieskriešanu stāvošā mašīnā nakts vidū un konstatētām 1,34 promilēm asinīs mēģinātu novelt vainu uz medikamentiem? Varu tikai izteikt nožēlu, ja piepildīsies kāda avota, kurš nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, sacītais: "Tagad visi domās, ka Kembridžā mācās lohi". Tā kā mūsu dārgā kolēģe EK septembra beigās dosies mācīties uz Ķīli, vismaz ceru, ka neviens nedomās, ka lohs ir viņa vai, nedod Kants, viss Texxxtu kolektīvs. Pati EK notikušo komentēja īsi: "Es, protams, domāju, ka viņš rīkojās pareizi. Tikai žēl, ka bija tik maz iedzēris", tikmēr SM piebalsoja, ka vēlas uzzināt, ar ko Ķīlis kopā dzēris, teikumu beidzot ar "Latvija VAR! Yolo!".

Paldies par uzmanību, šis bija mūsu kolektīva oficiālais viedoklis.

Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.

Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.

Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.

Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.

Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.

Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.

Imants “nav ko darīt, iztulkošu Korānu” Kalniņš uzraksta vēstuli visiem latviešiem. Uz to publiski reaģē Ivars “saprāta balss” Ījabs, Aivars “pēdiņas” Ozoliņš un Didzis “alus, alus, alus” Melbiksis. AK un SM rezumēs visu minēto kungu pārdomas šai sakarā.

Imants Kalniņš nolemj iemēģināt roku publiskajā runā un sacer atklātu vēstuli (tas nozīmē, ka to publicē presē, šai konkrētajā gadījumā – avīzē “Neatkarīgā Rīta Atmoda”). Tās vēstījums ir poēzijas paraugstunda – teiksmains, gruzīgs un liegu ablomu izraisošs, nevis kaut kāds smeldzīgs „Dūdieviņš”, kā pavadījumā salīt pie Cēsu estrādes.

Atkāpe no texxxta – latviešu valodas skolotāja AK vienmēr, kad viņa domrakstā pieminēju vietniekvārdu „mēs”, teica: „Kas esam tie „mēs”? Komunisti?”. Tāpēc uzreiz paskaidrosim, ka šoreiz visi „mēs” atkarībā no konteksta apzīmēs „latviešu tautu” vai arī AK un SM.

Vēstules sākumā Imants min, ka kāds nezināms ļaundaris ir sagriezis latviešu ceļa rādītājus, lai gan pats vēl pirms daudziem gadiem bija pārliecināts, ka vienīgais virziens, kur jāskatās tautai, ir uz piena ceļu virs galvas vai arī jāpaprasa gulbītim (nejaukt ar Māri Gaili). Taču tagad situācija ir mainījusies, un, lai gan noorientēties metaforu pārsātinātajā tekstā (turklāt bez ceļa rādītājiem) ir grūti, mums iznāca šāds rezumē – mēs (tauta) esam aitu bars, kuru pa ātrgaitas šoseju dzen uz mauriņu ar citronkokiem, taču beigās tas izrādās purvs ar brūnganu žļurgu, kuram apkārt ir federatīvs aploks. Šķiet, ka pats Imants gan ir bijis viens no lielākajiem auniem šo aitiņu barā, jo uzskatījis, ka pievienošanās SAVIENĪBAI sniegs nereālāko suverenitāti. Tas ir tikpat absurdi, kā uzskatīt, ka patiesi brīvs no pasaulē valdošā materiālisma kulta jutīsies bez naudas kontā vai arī patiesu neatkarību no vecākiem iegūsi apprecoties.

Imants arī savulaik noskatījies izrādi „Vadonis”, tāpēc uzskata, ka nacionālo eposu „Lāčplēsis” būtu jāpārsauc Kārļa Ulmaņa vārdā, jo, pirmkārt, tā tiktu izrādīts pienācīgais gods, otrkārt, tad divdomīgais nosaukums vairs neaizvainotu viņa mīļāko rakstnieku Vili Lāci. Tālāk Imants piever acis un (jūtas) atkal kā toreiz – PSRS – , kad tēvišķais dzelzs priekškars kā ložu necauršaujams baldahīns aizsargāja mūsu tautas garīgo šūpuli (mēģinām pārspēt komponistu metaforu ekvilibristikā) pret Rietumu asiņaino moskītu uzlidojumiem. Taču tagad mēs (tauta) izliekamies neredzam savas šaušalīgās pumpas un tikai pērkam Eiropas Savienības ražotos mākslīgā iedeguma krēmiņus, lai pilnvērtīga un skaista būtu nevis mūsu nākotne, bet gan mēs paši. Beigās Imants parāda, ka viņam tiešām nav pilns rublis (ne eiro), jo apgalvo, ka tuvākie līdzgaitnieki Latvijai turpmākajā futūristiskajā virzībā varētu būt cienījamie valstsvīri Vladimirs „Pussy riot” Putins un Aleksandrs „Saša Barons Koens” Lukašenko, taču pēc tam uzsver, ka vēlas brīvību savus suverenitātes ierobežojumus apstrīdēt Satversmes tiesā. Domāju, ka uz šo Imanta izteikumu reaģēsim kā lielākā daļa Latvijas inteliģences – ar klusuma brīdi. Turklāt atgādināsim, ka šo visu neizpratnes pilno vēstuli ir rakstījis cilvēks, kurš pats daudzus gadus ir bijis Saeimas deputāts un tātad daudz tuvāk iespējai kaut ko mainīt nekā lielākā daļa no mums – AK un SM.

Pirmais, atskaitot Tvitera bruņiniekus, visredzamāk reaģē Ījabs Satoros. Savu reakciju viņš tieši arī sāk ar pārmetumu par reakciju trūkumu. Te it kā varētu drusku runāt pretī – vai tad tieši nav zajebis, ka visādi pekstiņi vairs necenšas reaģēt uz katru absurdu, tādejādi sviestu padarot par lielu notikumu? Kūtrums nemaz nav tik slikts. Ja tas pats Kalniņš būtu bijis kaut nedaudz kūtrāks, nebūtu tik daudz izblamējies. Bet vispār, sacīsim godīgi, tas Ījaba komentārs ir diezgan garlaicīgs, jo kopumā jau tāds normāls. Ja viņš izrādītu interesi ņemt dalību Textos, mēs droši vien pat piekristu, jo kvalitatīva garlaicība – tas ir jaunais forši!

Daudz vairāk sarosīties liek Aivara Ozoliņa komentārs IRočkā, jo tie nekad vispār pasaulē nav garlaicīgi. Kāds ir Aivara noslēpums? Droši vien tāds pats kā Sudoku spēles noslēpums. Katrā ziņā, pat ja Ozo apskatītā tēma īpaši neinteresē, mūs vienmēr ļoti interesē saskaitīt, cik reizes rakstā viņš atkal būs lietojis “pēdiņas” (23 reizes rakstā par Imanta vēstuli). Aivaram arī drusku besī Inguna “nelien manā Bībelē” Sudraba, tāpēc viņš izmanto izdevību arī tai pie reizes kaut ko iedzelt par viņas putiniskajiem vijeboniem brīvajā laikā. Salīdzinot ar Ivaru, Aivars atstāj tādu emocionālāku iespaidu. Var just, ka viņš patiešām Imanta vēstulē nemēģina un arī neaicina citus saskatīt ko tādu, par ko būtu vērts padomāt. Viņam besī tā Imanta vēstule, un viņš par to pārāk nekaunās. Vai Aivaram būtu vieta Textos? Jāšaubās. It kā jau gana ņirdzīgs džeks, tomēr priekš Textiem tāds pārāk drusku cimperlīgs. Aivar, piedod. (Daudz laimes vārdenē, starp citu!)

Dienā kaut ko banālu un mīļu tikmēr ir iemočījis Didzis Melbiksis. Viņa antipātijas pret Imanta vēstuli ir saprotamas, jo viņš sevi asociē ar demokrātijas šakāli, kuram vēstulē uzbrūk Imants. Tas, protams, ir kompliments Imanta metaforiskajam rokrakstam, jo kurš katrs jau nespēj rakstīt tā, lai ar viņa rakstīto kāds arī patiešām identificētos. Tas savukārt mums ir palīdzējis vismaz kaut ko noskaidrot – rakstīt Imants māk un vienalga, vai tās būtu notis, vai stulbi burtiņi. Raksta gaitā Didzis jau sāk jūtami iekarst, tādejādi radot grūti apvaldāmu vēlmi viņu turpmāk uzrunāt par Drudzi. Kopumā viņa raksts ir tiešām mīļš, jo ieturēts labākajās skolas sacerējuma tradīcijās. Kaut ko drusku pacitē, kaut ko pafantazē, tad kaut kur drusciņ kulminē sāpju un netaisnības agonijā, bet nobeigumā jau atkal nomierinās un visu nobeidz ar kādu retorisku prikoliņu. Vai ar to pietiek, lai tiktu “Textos”? It kā jā, tomēr mums nepieciešams novērot dinamikā. Piekāp pēc kāda gadiņa!

Vārdusakot, par Imanta vēstuli patiesā sajūsmā droši vien ir tikai Nils, kamēr visādi apskatnieki, mūs pašus tajā šnitē ieskaitot, tomēr ir centušies darīt vienu un to pašu – pēc iespējas politkorektāk pateikt, ka Imants vēstule nav Satversmes kodolā ierāmējams šedevrs. Galu galā varbūt ir cerība, ka nenoliedzami brīnišķīgais komponists vienkārši ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka viņu pašu ir piemeklējis ilgstošs radošais panīkums, un tāpēc pats līdz galam pats nav sapratis, ko uzrakstījis. Tāpēc arī viņu mēs izvēlamies texxxtu kolektīvā neuzņemt un saglabāt iepriekšējā kolektīva suverenitāti.

Pagājušās nedēļas piektdienā (11. janvārī) LTV tika demonstrēts politiski analītiskais raidījums "100. panta preses klubs", kura mērķis, ja neskaita kārtējo karošanu ar cenzūru, bija noskaidrot, kas ir nākamie darbinieki, ar kuriem savā starpā apmainīsies avīze "Diena" un jau minētā LTV. Raidījums bija ievērības cienīgs arī ar to, ka kopš jaunā gada to sācis vadīt publicists, rakstnieks un grāmatvedības pakalpojumu pārdevējs ar pseidonīmu Otto Ozols. Jau piektdienas vakarā interneta vidē notika spraiga domu apmaiņa par Otto vadības stilu, kas beigu beigās konsolidējās žurnāla "Ir" virtuālajā versijā publicētajā rakstā "Āzis par žurnālistu". Labi, ka platoniski biju tur klāt, un šobrīd varu Jums iesniegt detalizētu notikumu gaitas atspoguļojumu.

Diskusijā bez raidījuma vadītāja piedalījās avīzes "Diena" bijušais džeks un arī rakstnieks Guntis Bojārs, "Dienas" tagadējais džeks Aivars Freimanis (nejaukt ar rokeri Frīdi!), vadošā mediju eksperte Anda Rožukalne-Rozīte, publicists no "Vesti Segodnja" Abiks Elkins, portāla pietiek.com mūza Baiba Rulle un grāmatas "Morāle IR visur" autore Nelly Tornado.

Diskusija sākas ar īstu morāles paraugu - Otto paziņo, ka valdības piešķirtais piķis eiro ieviešanas it kā "atspoguļošanai" (bet visiem jau skaidrs, ka vienkārši propagandai) netiks izlietots plānotajiem mērķiem vismaz, kamēr vien viņš (šī raidījuma vadītājs) labāk kājās stāvot mirs, nekā uz ceļiem dzīvos. Man šeit uzreiz jāiestarpina, ka es neuzticos cilvēkiem ar izdomātiem vārdiem. Labi, varbūt Raiņa un Aspazijas laikā tas bija stilīgi, bet mūsdienās taču pseidonīma pieņemšana līdzinās viltus profila izveidošanai. Un kāda iemesla dēļ parasti šādus profilus taisa? Lai spiegotu, melotu un krāptu!

Skaidrs, ka pēkšņi kļūt par raidījuma vadītāju tiešraidē nav vienkārši. Par to jau pašā sākumā liecina Otto pārteikšanās, biežā skatīšanās lapās un raidījuma viesu pārtraukšana nervus viskutinošākajos brīžos. Lasīju viedokli, ka Otto esot "labi provocējis", un tā ir taisnība, jo viņš, šķiet, reāli provocēja raidījuma viesus nevis pateikt beidzot kaut ko bez cenzūras, bet gan palūgt viņu uztaisīt kafiju un tikmēr deleģēt vadīt raidījumu kādam citam. Tomēr man liekas, ka pieredzes trūkums šajā gadījumā īsti nav attaisnojums. Ja braucu taksī, un viņš aizved mani nepareizi, sakot "ai, piedod, neesmu 24 stundas gulējis un aizmirsu mājās GPS", tas taču nav attaisojums?

Atgriežoties pie paša raidījuma - svarīgākais temats, protams, būs noskaidrot, kas ir "Dienas" patiesie īpašnieki un vai visos Latvijas medijos cenzūra tiešām ir aizliegta. Pirmais tāds nopietnākais strīdiņš izceļas starp Frīdi un Rožukalni-Rozīti, kura viņa pārdomas par stāšanos amatā lasījusi, braucot uz trenažiera, tāpēc brīdī, kad spidometrā lūrēja, kāds ātrums sasniegts, starp vārdiem "man nav nekādu" un "plānu" izlaida "konkrētu detalizētu" un tāpēc izdarīja nepareizus secinājumus. Ja Rožukalne-Rozīte lasa, braucot uz trenažiera, tad ir skaidrs, ka Nelly Tornado jau kopš skolas gadiem zem galda paslepus tur Kanta kategorisko imperatīvu, esot pārliecināta, ka jebkurš viņas uzskats ir tiesīgs kļūt par absolūto likumu, visu kopīgo labumu. Apriori (to es tagad mēdzu lietot vārda "Āmen" vietā). Ja Otto tiešām uzķertos un aizietu pagatavot to kafiju, tad skaidrs, ka pirmā pretendente uz raidījuma turpmāko vadīšanu neapšaubāmi būtu tieši Nelly, kura nemitīgi izskatās personīgi aizvainota par to, ka tas jau nav noticis. Man tiešām ir nedaudz bail, ka pēc visa uzrakstītā nākamreiz saruna televīzijā jau būs par mūsu patiesajiem īpašniekiem.

Frīdim toties visi pārmet to, ka viņš kā sociologs bez redakcionālas pieredzes dosies vadīt laikrakstu. Atgādināšu, ka šādi pārmetumi notiek raidījumā, kuru vada cilvēks, kas vēl relatīvi nesen nodarbojās ar grāmatvedības pakalpojumu tirgošanu Somijā. Tiesa, man gan visa raidījuma gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc Frīdis vispār grib šo amatu, jo viņš nemitīgi nervozi tricina kāju, šķiet, domājot "bļē, kad varēšu iet prom un mājās pie teļļuka nodarboties ar to, kas man tiešām patīk - apkopot datus un tā". Nu, viņam piezvanījis kaut kāds kekss, par kuru viņam skaidrs, ka tas nav lēmuma pieņēmējs, sakot: "Klau, davai, tev tagad jābūt "Dienas" priekšniekam?!", uz ko Frīdis atbild: "Informācija pieņemta". Aiziet uz līdzšinējo darbu, uzraksta atlūgumu, varbūt klusiņām nopūšas un dodas pildīt šos neizbēgamos pienākumus. Vismaz varēja ētera priekšā notēlot, ka tas viņam ir kāds izaicinājums, ka viņš grib, lai uz visiem stulbajiem trenažieriem atrastos avīze "Diena", un viņam ir aptuveni kaut kāds priekšstats, kā to panākt. Tā acīmredzamā neieinteresētība man liekas vēl nomācošāka nekā neziņa par to, kas ir patiesie īpašnieki (lasīt ar sakniebtām lūpām, Nelly balss tembrā).

Arī Guntis labprāt atzīst, ka viņam ir vienalga, kas ir augšā, kamēr viņš apakšā var nodarboties, ar ko vēlas. Viņš savā čilliņā stāsta, ka trīs vārdā neminamie oligarhi paši nezinot, kas kuram īsti laikrakstā pieder, un avīzi uz maiņām vēlas izmantot brīžos, kad pēkšņi par to atcerējušies, un tā varētu noderēt kādam vēlamam galarezultātam. Nu, it kā šie trīs keksi būtu kaut kādos 1990. gados noprivatizējuši uzņēmumu, ja jau ir tāda iespēja, bet, jaunajās jahtās vizinoties, aizmirsuši, ka ar tādu kaut kas būtu mērķtiecīgi jāiesāk. Vienkārši nonsenss - tāds ir bijušā redaktora šādas rīcības vērtējums. Kad Gunča sāk stāstīt reālas lietas no pieredzes, ka bijuši mājieni par vēlamo rakstu saturu, piemēram, bankas Air Baltic lietā, Otto provocē kā māk, pārtraucot un sakot: "Tie visi ir pieņēmumi!". Tikmēr krievu preses pārstāvis Abiks Elkins, kuru Otto tikai viņam vien zināmu etiķetes labāko paraugu dēļ uzrunā vārdā, jau ir nojautis, ka droši vien pie vārda netiks. Tāpēc vismaz uzvilcis samta žaketi un apguvis pieklājīgi ieinteresēta diskusijas dalībnieka skatienu. Vēlāk gan viņš necerēti tiek pie atļaujas paust viedokli un atzīst, ka arī "Vesti segodnja" patiesie īpašnieki ir "tie trīs kungi", un man kā vienkāršam skatītājam top skaidrs, ka viņiem pieder viss, sākot no "Ievas" un beidzot ar "FHM". Un vienīgais cinītis, kas taisās sagāzt šo haotisko vecumu, ir "Ir".

Kamēr Rožuklane-Rozīte mēģina visus pierunāt ticēt laikaziņām un horoskopiem, Gunča grib beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot, kāda velna pēc Pauls Raudseps visu laiku braukā apkārt par Eiropas Savienības naudu. Protams, tad, kad uzbrukums pēkšņi ir vērsts pret Nelly Tornado, atbilde tik raiti nevedas, tāpēc viņas vietā piesakās runāt vadītājs, paziņot, ka Pauls to dara saprotamu iemeslu dēļ! Nu, tas ir normāli? Vai tā ir objektivitāte? Vai tā ir dažādu viedokļu uzklausīšana? Nerunājot par kārtējo stulbo iespraudumu Gunčas runāšanas laikā par Kotu un Frīdi kā ļaunajiem Lāčplēšiem vai arī nākamo pārtraukšanu, lai nodotu sveicienus Aivaram Lembergam. Protams, runātāja pārtraukšana ir pilnībā attaisnojama, ja viņš ir, piemēram, novirzījies no tēmas vai apzināti konkrēti neatbild uz jautājumu, taču ne jau lai paspīdētu ar asprātībām, kuras smieklīgas varētu likties varbūt vienīgi, es nezinu, Rīgas cirkla klauniem. Galu galā man tā arī netapa skaidra atbilde uz Abika vienīgo jautājumu - ko tad darīt šādā situācijā?

Beigās, protams, Otto kārējo reizi demonstrē savu varu, ar roku norādot "Stop" Gunčam, paziņojot, ka raidījuma aptaujā piedalījies 101% respondentu, un ar kaut kādu frāžainu sakāmo atvadoties "uz nedēļu". Skatītājs tika bišķiņ ielūkoties "žurnālistikas virtuvē", taču nekādas versijas par to, kas tagad īsti būs un kā no šādām situācijām izvairīties, raidījumā īsti neizskanēja. Tā kā - ardievu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste.

Pagājušajā nedēļā mūsu dārgā redaktorīte bija pacentusies un, paredzot, ka es rakstu neiesniegšu laikā, piešķīra man īpaši nepatīkamu tēmu. Viņa paskaidroja, ka tas ir priekšlaicīgs sods.

Lai gan ASV prezidenta amats esot otrais svarīgākais aiz pāvesta un šīs vēlēšanas mums līdz ar to daudz nozīmīgākas par jebkuru referendumu vai cita veida tautas nobalsošanu Dzintarzemē, man tomēr jāatzīstas, ka es atļāvos nekam līdzi nesakot. Galu galā man balsot nav ļauts, tā kā sekas mani skars tāpat - vai es to gribu, vai nē.

EK mani mierināja, ka viņa esot tikusi galā ar rakstu par Olanda runu, tāpēc man jāspēj pievarēt Borats, uz ko es, raižpilni savelkot pieri, atbildēju ar pretjautājumu: "Olands bija Londonas mērs?". Izrādās, nē, tas esot Francijas prezidents, ko es, protams, biju palaidusi garām, jo toreiz vairāk koncentrējos uz EK skrupulozi aprakstītajiem Sarkozī apēstajiem kruasāniem un svaigākajiem mūzikas ierakstiem. Līdz ar to arī es nolēmu pārbaudīt, ko mēdz ēst Borata sīvākais pretinieksk Mits Romnijs. Tā kā Romnijs pārstāv Republikāņu partiju, kas ir konservatīvie, un tāpēc noteikti nicina tādus brīvdomātājus kā veģetārieši, vegāni un slow food propagandisti, viņš visos minētā rakstura attēlos redzams tikai kopā ar gaļu. Romnijs apķēris vistas stilbiņu, Romnijs dur cūkai mugurā dunci vai Romnijs negausīgi iekodies kārtīgā amerikāņu burgerī - viņš konsekventi vismaz publikas priekšā fotografējas vienīgi ar gaļu saturošiem pārtikas izstrādājumiem. Azartiski turpināju pētījumu, interneta meklētājā "google" ierakstot "Romney singing", un atradu, kā bijušais prezidenta kandidāts dzied plaši pazīstamo balādi "America is beautiful". Novērtēju viņa uzdrīkstēšanos, taču esmu droša, ka Sarkozī vismaz šajā ziņā ir krietni apdāvinātāks.

Mits izskatās pēc tipiska ASV prezidenta kandidāta - simpātisks kungs ar patīkami sirmiem deniņiem, kurš savos tik retajos atpūtas brīžos valkā augsti savilktus džinsus ar brūnu jostu vai smilšu krāsas šortus. Neskatoties uz šo patīkamo ārējo tēlu, lielākā daļa balsojušo sieviešu tomēr devušas priekšroku Boratam. Varbūt tas daļēji arī tādēļ, ka starp viņām bijušas visas ASV lezbietes un/vai pārliecinātās feministes, kurām Borata daudz liberālākā nostāja varētu būt sirdij tuvāka. Domāju, ka par nabaga Mitu, kurš lidenē jau bija sarakstījis savu uzvarētāja runu, tas arī ir viss, kas man sakāms.

Borats turpretim ir visu nāciju savienības simbols, jo viņam ir melnādains tēvs un baltādaina māte, kuri viens otru pirmoreiz satikuši krievu valodas lekcijā. Ko vēl es par Boratu zinu? Viņš pirms vairākiem gadiem kļuva par jauno amerikāņu cerību pēc plebeju fermera Džordža Buša, kuram patika karot un stulbi pārteikties. Iznesīgs, inteliģents, harizmātisks vīrietis ar krutu sievu, kurš tajā pašā laikā ir tuvs tautai, jo spēlejas ar suņiem, cilā bērnus, daudz ņirdz un nekautrējas uzvilkt t-kreklu no H&M. Domāju, ka pēc tik rūpīgas pētnieciskā lauka apzināšanas, varu ķerties klāt arī raksta centrālajam mērķim - Borata uzvaras runai.

Tā kā ar american english tāpat kā ar cafe americana esmu uz "jūs" un sapratu tikai aptuveni 1/3, brīdinu, ka analīze saturu neatspoguļos pilnībā. Boratam tīri labi patīk ne tikai golfs, bet arī basītis, tāpēc runu viņš izvēlējies teikt savā un Chicago Bulls dzimtenē Čikāgā. Sākumā viņš kā jau īstens valstvīrs, kurš atšķirībā no Olanda un Sarkozī apzinas, ka par sāncenšiem tāpat kā par mirušajiem jārunā tikai labu vai neko, izsaka pateicību par sīvo cīņu vārdā vairs neminamajam otram kandidātam. Starpcitu, esot bijis arī trešais kekss, bet to es galīgi nemācēju sagooglēt, tāpēc atļaušos uzskatīt, ka viņš bija vai nu pārāk hipsterīgs, vai gluži pretēji - ārkārtīgi garlaicīgs. Borats runā lēni, pēc katra teikuma līdzīgi kā pirms atbildīga soda metiena ieturot pauzi, lai ļautu sekot garam "āāāāāāāā" vai "olē, ole, ole, olē, Amerikā - uzvarā!". Uzrunas pirmajā daļā neizbēgamas ir pateicības ne tikai visiem spraigajā kampaņā iesaistītajiem, bet arī abām meitām un sievai, kurā tāpat kā reiz viņš, tagad akli iemīloties visa amerikāņu tauta. Tas norāda, ka Boratam nepiemīt viena no egoistiskajām cilvēces īpašībām - greizsirdība - , un viņš ir pašaizliedzīgi gatavs dalīties ar savu nāciju itin visā.

Turpinājumā viņš runā kaut ko no sāgas "Mēs esam vareni, mēs esam diženi!", uzsverot, ka katrs pats savas laimes kalējs, un valsts netaisās uzturēt ubagus, bet drīzāk ir gatava sniegt palīdzīgu roku lādzīgajai vidusšķirai. Ar iemesto vēlēšanu biļetenu vai drīzāk elektronisko klišķi viss tikai tagad ir sācies un, citēju, "mēs esam dižāki par indivuduālo ambīciju summu!". Tātad tiek uzsvērts komandas darbs, kurā arī var just atsauces uz basketbolu un sevišķi jau Chicago Bulls, kur it kā galvenais bija Maikls Džordans, tomēr visi viņam deva labas piespēles. Tad Borats uzsver, ka grib mieru, bet to grasās nodrošināt nevis ar hipiju neproduktīvajiem paņēmieniem, bet tieši otrādi - visspēcīgāko karaspēku uz zemeslodes. Tas ir tā kā džeks ar baigajiem musīšiem ieiet bārā, un visi viņam liek mieru. Vēl tiek runāts, ka tiks fiksēta imigrantu sistēma, bet diemžēl nezinu, ko tas nozīmē. Taču zinu, ka ASV ir imigrantu kvotas, kā arī zaļās kartes katru gadu var vinnēt loterijā. Beigās viņš paziņo, ka viņi, tie amerikāņi, ir labākā pasaules nācija, ko man jau liekas, ka galīgi nevajadzēja teikt, jo demokrātija taču paredz vienlīdzību arī starp nācijām. Bet var jau būt, ka Orvelam būs bijusi taisnība, un dažu nāciju dēļ visai pasaulei sadoties rokās ir vairāk vērts nekā citu.

Pašās, pašās beigās viņš sāk dziedāt kaut ko "Black or White" garā tik entuziastiski, ka ir pat aizmirsis ieturēt cienīgās pauzes. Lirika apmēram šāda: "Visi ir spējīgi dzīvē kaut ko sasniegt, tāpēc ej un dari, vienalga, vai esi gejs, kristietis, afroamerikānis, Ooh, Ooh, Yea, Yea, Yea Now, It's Black , It's White, Whoo". Viss, cilvēku pūlis ir ieslīdzis pilnīgā ekstāzē.

Jāatzīst, ka diezgan neprasmīgi mēģināju arī uzmeklēt, kas ir galvenās lietas, kuras būs atšķirīgas, tiekot ievēlētam Boratam nevis vārdā neminamajam. Žurnāls "Ir" man paskaidroja, ka Borats tagad varēšot izvēlēties divus tiesnešus Augstākajai tiesai (tā kā mums Satversmes tiesa), kas ir ilgstošas pārmaiņas, jo viņus ievēl uz mūžu. Tad nu šī tiesa kļūst liberālāka u.t.t., es tikai nesapratu - tos divus jau esošos tad nogalinās?

P.S. Pēc šī raksta tapšanas jūtos apmēram šādi: http://www.youtube.com/watch?v=OjrthOPLAKM

Buongiorno, connazionali!

Šobrīd atrodos Itālijā, kur vieglais, vīna piesātinātais vējiņš ir atnesis man iedvesmu, lai novērtētu Latvijas visslavenākā itāļa jaunāko veikumu popkultūras lauciņā. Viņa un latviešu daiļavas Dženijas Meijas dziesma "Paslēpes" ir otrā spēlētākā dziesma valsts nacionālajā radio stacijā LR2. Pavisam nesen ar karstasinīgu ballīti tika nosvinēta prezentācija dziesmas video klipam, kas arī būs mana pētnieciskā darba objekts. Darba sākumā vēlos izvirzīt hipotēzi: "Itāliešu izcelsmes dziedātāja Roberto Meloni radošās invenstīcijas - būtiska artava Latvijas finansiālās krīzes pārvarēšanā". Starpcitu, "meloni" ir melones pa itāliski.

Klipa sākumā Roberto iemetis savu lielo itāļu makšķeri mazajā latviešu upītē, cerēdams nozvejot kādu gardu sardīnīti. Dzīve kā jau dzīve šajā puiša izsapņotajā scenārijā, protams, ievieš savas korekcijas. Viņam garām, koķeti uzsitot pa dibenu, aizspurdz jautras spulgvaidzītes, bet uz zivtiņām veltītā āķa uzķeras keda. Uzskatu, ka šī keda ir kā simbols likteņa izmestajam āķim - Roberto ir jāseko simpātiskajām meitenēm (balts balodis - miers, kurpe - ceļš u.tml.). Mana kolēģe turpretim domā, ka keda ir atsauce uz laiku, kurā dzīvojam, jo šāda veida apavus iecienījusi viena no aktuālākajām jauniešu šī brīža subkultūrām - hipsteri.

Tikmēr pirātu kuģa mastos jau plīvo karogi, bet uz klāja - kārtējā viegla vējiņa pavadībā dejā griežas sieviešu kleitas. Līdz ar to atklājas, ka Roberto atšķirībā no Artūra Skrastiņa nav profesionāls aktieris, jo nav varējis iziet no tēla, par kuru pārtapa 2008. gadā, kopā ar horeogrāfi un publicisti Aleksandru Kurusovu un dziedātāju Jāni Vaišļu dibinot grupu "Pirates of the Sea". Dženija Meija pofigā dejo pa klāju, kamēr viņas Roberto ar ielauztu sirdi krastā, vicinot rokas, mēģina dot nepārprotamas zīmes, lai kuģis pagaida viņu. Domāju, ka Dženija Meija uz savām krūtīm ir uzņēmusi pāris glāzītes par daudz, jo vienā brīdī vienkārši rāpjas augšā kuģa mastā un ņirdz. Labi, ka Roberto metas ūdenī un peld kuģa virzienā, citādi skaidrs, ka viņa pālī aizsūtītu arī dažas īsziņas par daudz saviem bijušajiem.

Uz kuģa klāja Roberto izpilda īsta pirāta (lasi - zagļa) cienīgu ambrāžu un nosper kuģa kapteiņa prikidu, bet pēc tam kā džentelmenis noceļ Dženiju mastam, lai neatgadās kāda neatgriezeniska nelaime. Šajā brīdī saklausu, ka tā tiešām ir īsta tautu sadraudzības dziesma, jo tiek izpildīta divās valodās - latviešu un pirātu.

Ballīte turpinās, Dženijas kājas jau apvij Roberto auguma vidusdaļu, bet tikmēr kungs, kuru skatītājs, kas apveltīts ar loģisko domāšanu, visdrīzāk noturēs par kuģa kapteini, vannasistabā nodarbojas ar bārdas skūšanu. Tā kā Dženija Meija grib savu mazo meitiņu redzēt kā nākamo Rēziju Kalniņu, vajadzēja atrast lomu arī viņai - nu, piemēram, kādam būtu jāparausta šīs vannasistabas durvis. Šī arī izvērtusies par klipa odziņu. Nojaušot, ka kapteinis nebūs īsti mierā ar savas žaketes un jūrnieka kepkas zādzību, Roberto ar Dženiju pamet kuģi. Te atkal uzskatāmi redzams, ka Roberto nav sava uzdevuma augstumos, jo kapteinim savs kuģis jāpamet pēdējām pat tad, ja tas nav grimstošs.

īstais kapteinis dusmās šauj abiem mīlniekiem ar lielgabalu, bet pēc tam, skūšanās krēma pavadīts, labsajūtā ņirdz, lai gan diemžēl nav trāpījis mērķī. Abi bēg līdz, kā jau Dienvidos, aši piezogas tumsa. Negaidīti abi nokļūst jautrā ballītē, kur sapulcējušies daudz Aleksandras Kurusovas čomu, t.i., profesionālu dejotāju. Izskatās, ka kapteinis joņojot iztukšojis pāris dienišķo blašķu, jo dejotāju pūlī mēreni iestreipuļo. Viņu uzreiz nokoļī Agnese Zeltiņa, kas arī patrāpījusies šajā VIP ballītē, turklāt viņai, kā jau īstenai sievietei, vienmēr kabatā Softis salvetes, ar ko var ne tikai apturēt asiņošanu, bet arī atbrīvot jūras vilka sapūstos vaigus no skūšanās krēma. Nu, vismaz man mamma jau skolā mācīja, ka meitenēm vienmēr līdzi jābūt salvetēm, lai nepieciešamības gadījumā var izlīdzēt džekiem.

Lai gan likās, ka rīts ir tālu vēl, tālu vēl, gaisma ir uzaususi un abi galvenie varoņi dodas meklēt papardes ziedu - Roberto makšķeri. Tās vietā Dženija un Roberto atrod somu, kurā tusējas zelta zivtiņa, un tā vietā, lai ievēlētos trīs vēlēšanās, iemet to latvju upītē. Tiesa, iemest akvārija zivtiņu upē ir tas pats, kas palaist savu persiešu kaķi mežā, cerot, ka viņš tur kopā ar lapsām un vilkiem ies medībās un nodzīvos garu, laimīgu mūžu. Tās arī ilgi gaidītās klipa beigas.

Domāju, ka mana hipotēze par itāļu ērzeļa Roberto lomu Latvijas krīzes pārvarēšanā ir apstiprinājusies. Esmu dzirdējusi baumas, ka vairāki ārzemju uzņēmēji pēc klipa noskatīšanās ir iegādājušies latviešu uzņēmēju akcijas. Visvairāk finansiālo līdzekļu pagaidām ticis novirzīts šai akcijai - http://miljons.com/lv/15332/

P.S. Raksta tapšanā tika pieļauta produktu (vīna Fontana Candida) izlietošana.