Vakar pār Laviju nolija īsts popzvaigžņu lietutiņš, jo teju paralēli bija skatāmi divu pasaules šī brīža aktuālāko mūziķu koncerti - viens Mežparkā, bet otrs LTV7. Tā kā man no redakcijas tika dota pavēle komentēt otro, liku visu savu ekscentrismu pie malas un vienkārši paliku mājās uz dīvāna. Diemžēl pie ledusskapja aizkavējos rindā pēc alus, tāpēc sākumu nokavēju, taču tik un tā redzēju vairāk nekā pietiekami. Tātad tas, ko es redzēju un dzirdēju, bija Džastina Bībera bezmaksas koncerts Oslo, kas papildināts ar fragmentiem no intervijas un dažiem aizkulišu pexxxtiņiem.

Tā kā es bieži slinkoju ar jaunāko ziņu lasīšanu, man ir visai nabadzīgs pasaules ainas redzējums. Varētu pat teikt, ka esmu tāds aktualitāšu bomzis. Par Pussy Riot es arī uzzināju tikai pirms kādas nedēļas no, spriežot pēc skatītāju skaita, tādas pašas aktualitāšu bomzenes Bjorkas. Tomēr atmiņa man ir laba. Atceros, ka par Džastinu Bīberu es pirmoreiz dzirdēju, kad kāds cilvēks, ar kuru tobrīd atrados kopā, smīkņāja par viņa iznākušo biogrāfiju ar mazu puisēnu uz vāka. Domājām, kas gan būs tālāk? Pēc pāris gadiņiem balva par mūža ieguldījumu, bet uz 20 gadu jubileju - sera tituls? Ārprāts! Ak, Dievs! Bļin. Pēc šī gadījuma mūsu ceļi atkal šķīrās - es turpināju fanot par Līviem, bet Džastins - iekarot skolas burtnīcu un citu bērniem domāto aksesuāru vākus. Šķīrās līdz vakardienai.

Koncerta sākumā esot bijis kaut kas par to, ka policija nomīzusi no neprognozēti lielā fanu skaita, tāpēc pat kalusi plānus koncertu atcelt. Labi, ka šāds lēmums netika pieņemts, jo es kā psiholoģijas topmenedžere domāju, ka tas novestu pie daudz bēdīgāka iznākuma. Lielākā daļa meiteņu vienkārši histēriski raudāja tiklīdz Džastins Bībers parādījās uz skatuves. Izskatījās, ka viņas, sastopot savu elku aci pret aci, piedzīvo ko ļoti tuvu reliģiskai atklāsmei. Labi, es arī iepriekš biju redzējusi cilvēkus koncertos raudam, taču šo kolektīvo asaru daudzums man tik un tā bija pārsteigums. Domāju, ka patiesai fanošanai ilgtermiņā patiesībā ir maz sakara ar tās cēloni, vairāk - kā jau teju visam šajā pasaulē - ar galvu. To es saku no pieredzes, jo aptuveni 18 gadu vecuma prikola pēc sāku fanot par Ainaru Virgu, biju ņirdzīgs tīnis, vairījos no aktualitātēm. Un fanoju es vēl apzinīgāk un arī drosmīgāk nekā to varēju atļauties 6. un 7. klasē - gāju uz koncertiem, rakstīju īsziņas, izdomāju stāstus ar viņa dalību u.t.t. (nē, pārgulēt gan nepārgulēju, romantiskākais mirklis bija viņa atvestie 8 dažādu šķirņu aliņi uz pirti Grobiņā). Līdz vienā brīdī sapratu, ka tas ir kļuvis nopietni, sajūtas bija gandrīz identiskas iemīlēšanās simptomu kulminācijas stadijai. Tā kā es saprotu, ka fanot nav nekāds joks, tas ir pa nopietno.

Biju patīkami pārsteigta, ka Džastins vairs tik ļoti neizskatās pēc maza puisēna - man arī 6. klasē labāk patika jau nobriedušais Niks, nevis mazais Ārons Kārters. Dīvainā kārtā pat liekas, ka viņš kļūst tikai simpātiskāks, kas parasti nav raksturīgi bērniem, kuri tik agri kļuvuši par zvaigznēm. Vai arī nav raksturīgi cilvēkiem vispār - tie, kas ir smuki bērnībā, reti kad tādi ir briedumā un otrādi. Nu, piemēram, Makolijs Kalkins no maza piemīlīga puisēna izauga par diezgan atbaidošu džeku. Par Maiklu Džeksonu es vispār nerunāšu. Taču Džastinam - cepuri nost - ļoti pareizi veidota un neticami glīta seja ar piemērotu matu griezumu. Viņa dziesmas es droši vien ne reizi vien iepriekš kaut kur biju dzirdējusi radio, bet klausīšanās brīdī visdrīzāk neasociēju tās ar Džastina Bībera vārdu. R&B nav mans mīļākais mūzikas stiliņš, dodu priekšroku kaut kam grūvīgākam, bet tās dziesmas man likās okei. Nu, normālas dziesmas un normāla balss, nav ne vainas vienvārdsakot. Turklāt viņš ir arī ļoti plastisks un smuki dejo, kas nav mazsvarīgi ne šajā žanrā, ne vispār dzīvē kā tādā. Bet tās noteikti nav lietas, kas izskaidro viņa fenomenu - kaut kur pasaulē ik dienas portālā youtube savus video ieliek puišeļi, kuriem arī Dievs devis visu iepriekšminēto.

Daudz lielāks pārsteigums man bija šī intervija, kas tika rādīta paralēli koncertam. Reāli visai nabadzīgam džekam no Kanādas, kas negaidīti sastapies ar šāda mēroga popularitāti, vajadzēja sajukt prātā. Tas būtu tikai loģisks un jau daudzkārt pieredzēts iznākums - neadekvāti izgājieni, narkotikas, ballītes, naudas šķiešana, gadījuma sakari, es nezinu, kas nu tur vēl. Tikmēr Džastins liekas neticami sakarīgs - sak', kādā sakarā vispār 17 gadīgam džekam jautāt viedokli par abortiem, pastāsta, ka bērnībā esot bijis tāds lauķis, ka pusdienās reiz ēdis lāci, neslēpj, ka esot foršs bojfrends, kura labākais triks ir - vienmēr pamanīt, kad meitene bijusi pie friziera. Viņš atklāj, ka uzticas savai komandai un finanšu menedžerim, taču, protams, ik pa laikam veic auditus, lai pārbaudītu, vai visi, pildot savus darba pienākumus, ir uzdevuma augstumos. Neesot kašķīgs, nodarbojas ar labdarību, ir mīļš pret mammu, investē IT projektos, nepišas, ja nav mīlestības... Tas patiešām ir apbrīnojami. Turklāt trenējas boksā, tā kā vajadzības gadījumā var kādam arī mierīgu sirdi iedot pa muti. Sevišķi pārsteidzoša šī veselā saprāta pārbagātība liekas tad, ja pavisam nesen atceļā no rokfestivāla esi lasījis Kurta Kobeina biogrāfiju. Varbūt šajā bipolāro traucējumu un depresiju caurvītajā laikmetā beidzot modē ir nevis narkomāni, bet labie džeki, kuru lielākais trumpis ir veselais saprāts? Skaidrs, ka daudzējādā ziņā viņam arī vienkārši noveicās - ne viss radošais potenciāls, kas sasniedz youtube, tiek pamanīts. Ne visu karjeras sākas vienā laikā ar jaunas sociālās vietnes dzimšanu (šajā gadījumā - Twitter), protot to izmantot maksimāli veiksmīgi.

Izrādās, viņš paspējis arī kā ļaunais tēls nofilmēties CSI, ir labos draugos ar Ašeru un gan jau kaut ko sabīdīs arī ar citiem reperiem, turpinot savu radošo izaugsmi un kļūstot par īstu Džastinu Bīberleiku.

P.S. Ā, vēl es biju dzirdējusi, ka viņam patīk nošļukušas bikses. Man arī. Te var redzēt vienas no: http://justinbieberstory.com/wp-content/uploads/2012/05/Justin-Bieber-super-low-pants.jpg

Aizvadītā nedēļā Latvijas tviterlentai bijusi ļoti grūta – ja sākumā nebija nekā cita kā vienīgi tvīti par to, ka kāds meklē brīvu vietu māšīnā, nesapuvušu telti vai labus prežus, tad nedēļas nogalē visi tvītoja par to, ka neviens neko netvīto. Pie vainas bija festivāls Positivus, kuru, protams, apmeklēja arī Texxxtu redakcijas pārstāves Anete Konste un Elīna Kolāte. Lai viss būtu godīgi, absolūti objektīvi pirmajā dienā piedzīvoto aprakstīs EK, bet AK uz sevi ņems otro dienu.

1.diena. Autore – EK.

Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.

Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.

Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!

Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.

Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.

Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?

2.diena. Autore – AK.

Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.

Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.

Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”

Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.

Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.

Epilogs. Autore - EK.

Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?

Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjswqwdweoifweewf.” Kāds cits zēns esot uzskatījis, ka Manic Street Preachers solists patiesībā esot pārģērbies Toms Grēviņš, toties Uldis Rudaks sava dīdžejseta laikā esot skraidījis pa skatuvi, lecis publikā, bļāvis pa virsu dziesmām un uz skatuves arī gulējis. Savukārt AK texxxta daļu īstenībā uzrakstīja SM pēc AK stāstījuma, jo būsim taču godīgi – to, kā ir būt Pozitivusā, var mierīgi izdomāt deduktīvās metodes ceļā. AK skaipā informējusi priekšnieci EK: „Es toešām knapi rakstu šp.” Un tāpēc jau Texxxtu kolektīvs ir tik spēcīgs – ikviens ir gatavs izpalīdzēt otram liela pāļa brīdī, jo mēs vienkārši esam labi draugi. Turklāt arī FD cienāja EK ar Žubrowku un asistēja analizēt pirmos muzikālos iespaidus, tātad šī Texta tapšanā ir piedalījies pilnīgi viss kolektīvs. Kopā mēs varam! Peža.

Sestdien Texxxtu redakcijai obligti bija jāplītē, bet nebija naudas, tāpēc nolēmām vērsties pie lasītājiem ar lūgumu saziedot naudu mūsu dzeršanai. Lai viss būtu korekti, tagad iesniegsim atskaiti par to, ko un cik dzērām. Elīna Kolāte atklāja, ka viņai mājās ir 40 gramu pudelīte ar melno balzamu, kā arī 50 gramu pudelīte ar grieķu dievu dzērienu uzo. Viņas makā arī atradās 2,50Ls skaidrā naudā.
Anetes Konstes makā nebija nekā. Mūsu lasītāju aktivitāte tiešām lika mums raudāt laimes asaras - uz Anetes Konstes kontu tika pārskaitīti 11 lati un 68 santīmi. Viena ziedotāja vēlējās palikt anonīma (tas ir īsts mecenātisms), bet, tā kā otra neko par to neteica, uzskatām,ka jānorāda, ka piecīti kā darba algu mums samaksāja Līga Felta. Tika nolemts no sākuma izdzert kaut ko, kas iegādāts veikalā, kā arī mazās balzama un uzo pudelītes.

Satikāmies galerijas Centrs Rimi veikalā, jo savulaik Pits Andersons mūs aicinājis nākt uz Rimi. Izstāvējām 20 minūšu rindu, lai tā jobnutā kurva kasiere paziņotu, ka mums alkoholu nepārdos, jo mums nav pases vai autovadītāja apliecības. Tas nekas, ka katra spējām uzrādīt 5 dažādus dokumentus, kuros figurēja viens un tas pats dzimšanas datums. Labi, Kolātei mugurā bija stulbs džemperis ar vilciņu, tāpēc varēja nodomāt, ka viņai ir 12 gadu, bet Konstei bija veca rokeru jaka. Tas viss, iespējams, nebūtu nekas traks, ja vien pulkstenis nebūtu bez četrām minūtēm desmit vakarā. Kas vispār notiek pasaulē?
Kad abas autores saprata, ka ar to Rimi mauķeli nav vērts runāt, abas ieskrēja turpat esošajā Vīna studijā. Vīna studijas pārdevēja redakcijas pārstāves informēja par to, ka veikals tiek slēgts. "Tagad ir slēgts vai būs pēc vienas minūtes?" vaicāja Kolāte. "Četras minūtes," atbildēja pārdevēja. Ar to mums pietika. "Lētāko vīnu!" Anete Konste saņēma galvenās redaktores pavēli. Lētākais vīns pa 3,59Ls tika atrasts nekavējoties. "Septiņi lati kaut kas tur," sacīja pārdevēja. Mēs bijām šokā, jo tikko bija vēl trīs. Pārdevēja nopīkstināja vīnu vēlreiz, un tas maksāja jau 3,19. Ja būtu vairāk laika, tad liktu pīkstināt vēl, lai vēl samazinātu cenu, bet laika nebija.

Devāmies uz krastmalu, kur izdzērām vīnu, kā arī līdzpaņemto balzamu un uzo. Tad devāmies uz krogu "Aptieka", jo tur var norēķināties ar karti - mums skaidrā naudā tagad kopā bija 7,50, bet kartē - aptuveni 3,80. Krogā "Aptieka" satikām sev pazīstamu puisi Andri Miezi - tas iedeva mums 20 santīmu, puspudeli baltvīna, vienu cigareti un kādu padsmit saņķikus iemeta renstelē. Drīz pēc tam abas autores atrada divus pusizdzertus aliņus, ko ātri vien padarīja par izdzertiem. Tad ieraudzījām, ka pie kroga zemē stāv aptuveni 10 izdzertu glāžu, un mums radās plāns - ienesīsim glāzes iekšā bārā, un par šo darbu bāra personāls noteikti mūs bagātīgi atalgos. Tas nenotika, tāpēc 2 aliņus iegādājāmies par naudu.
Tālāk devāmies uz bāru "Cocoloco", kur divi puiši bija nolēmuši mums uzsaukt pa dzērienam. Džeks, kurš Latvijas tvitervidē uzstājas ar vārdu @vitamiins un sorosīds Jānis Strods gandrīz sakāvās, lai noskaidrotu, kuram būs tiesības izmaksāt pirmajam. @vitamiins uzsauca mums litrīgu bočku ar kaut kādu kokteili, bet Jānis Strods katrai uzdāvināja pa aliņam. Visticamāk pārējo naudu nodzērām tur, un vismaz nevaram atcerēties, ka būtu izmaksājis vēl kāds. Ja gadījumā kāds ir izmaksājis, bet mēs neatceramies, lūdzam dalīties ar naidīgiem komentāriem.
Nākamajā dienā Anete Konste pamodās ap pieciem pēcpusdienā, bet Elīna Kolāte jau ap četriem bija Čili picā, kur topošā Francijas prezidente Agnese Logina viņai izmaksāja čili zupu, bet mazliet vēlāk tv3 žurnālists Kaspars Beķeris Kolātei nopirka gāzētu minerālūdeni.

Paldies visiem, kas mūs atbalstīja. Kopā mēs varam!

Uzreiz brīdinu, ka, kā jau tas nojaušams virsrakstā, šis būs raksts par biznesu, tāpēc cilvēkiem ar uzvilktiem nerviem labāk tālāk nelasīt.

Vakar uz savu personīgo tālruni saņēmu kāda pieauguša vīrieša zvanu, kurš apgalvoja, ka esam iepazinušies kaķu izstādē Kongresu namā. Šādu tikšanos gan neatminējos, bet - tā kā bieži dzeru - tas nav nekas neparasts. Noslēpumainais vīrietis piedāvāja satikties, lai parunātu par sadarbību saistībā ar kādu man zināmu interneta portālu. Ja kāds to ir palaidis garām, tad inovatīva, starpnozaru un publicistiska sadarbība ir mūsdienu laikmeta galvenais dzinējspēks, tāpēc nedomājot piekritu. Šķita, ka runa būs par "Literatūras Gada balvas 2010" neoficiālo gada debijas nominantu - virtuālo lubeni "Texxxti".

Šorīt uzlakoju skropstas, uzvilku zīmola "Humana" izplatīto žaketi, apēdu Kellog's ar brendiju un devos ceļā uz norunāto tikšanās vietu Blaumaņa ielā 38/40. Pēc biroja virsraksta nojautu, ka tajā Baldones mūzikas grandi Goran Gora un Tumors mēģina cilvēkiem par naudu iesmērēt dūņas. Zinu, ka tieši tikpat tālredzīgi kādreiz rīkojās francūži, nokožot pamatīgu gabalu kruasāna un ar izteiktu angļu valodas akcentu paziņojot: "How stupid do we think the Americans are? Why, we could sell them water!"* Droši vien Goran Gora rīkojās tāpat un ieradās Tumora mēģī jautrā noskaņojumā, piedāvājot: "Hei, mazie hipiji, man ir ideja - tirgojam cilvēkiem dūņas (lasīt - dubļus)! Kā - no kurienes? No Baldones!". Tā arī radās tas birojs, nospriedu es un devos iekšā.

Noslēpumainais vīrietis atklāja, ka viņš labi neatceroties sejas, tā kā secināju, ka par mūsu pirmo tikšanos neko nezinām mēs abi. Tomēr viņš konsekventi neatkāpās no saviem iepriekšējās dienas vārdiem un uzstāja, ka mums jāveido sadarbība. Sapratu, ka sadarbība būtu tāda - es nopelnu daudz naudas, pārdodot dūņas, un ieguldu šo finansiālo kapitālu Texxxtu mārketingā vai citos attīstību stimulējošos komponentos. Tad vīrietis, lai veicinātu mūsu starpnozaru sadraudzību, rīkojās pēc visiem psiholoģijas zinātnes priekšrakstiem un dalījās ar mani kādā noslēpumā. Viņš apgalvoja, ka, mazgājoties ar jebkuru dušas želeju, viņš pēc dušas mēdzot kasīties. Tāpēc sācis mazgāties ar dūņām un tik silti, cik silta mēdz būt tikai dušas strūkla aukstā ziemas rītā, iesaka man darīt tāpat. To pateicis, viņš ķērās pie svarīgākā un sāka zīmēt shēmu, kā es varētu tikt pie naudas, par kuru uzcelt Uzvaras laukumā Texxxtu biroju un katru vakaru rezervēt jebkurā bārā visu leti.

Shēmā tika norādīts, ka sākumā man jākļūst par biznesa partneri, pēc trim mēnešiem varu būt jau bronzas direktors, bet vēlāk pakāpeniski iegūt arī sudraba un zelta titulus pirms sava amata nosaukuma. Lielākais izaicinājums, ar ko tiek galā tikai čaklākie un mērķtiecīgākie, ir kļūt par Melno dimantu. Palēnām vīrieša lapa bija pilna ar rimbuļiem, kur viens izrietēja no cita līdz uz papīra sāka pietrūka vietas un bija jāsāk ķēpāt arī galds, tāpēc es iesaucos "Stop!". Man nekad nav īpaši patikuši saķēpāti galdi, jo cienu tikai tīrus toņus un formas. Teicu, ka mani diemžēl neinteresē bizness, ar kuru nodarbojoties, ir jāķēpā galdi, tāpēc domāju, ka redzu sevi citā sfērā. "Kādā?" noslēpumainais vīrietis pārsteigi jautāja. "Dzert un rakstīt texxxtus," es atbildēju, uzliekot kājas uz galda un vērojot dūņas aiz viņa muguras.

Noslēpumainais vīrietis nebija uz mutes kritis, tāpēc vaicāja: "Un tad, ja jūs atlaidīs, par ko tad dzersiet?" Noteicu, ka tā jau nu būs mana problēma, un viņš labāk lai vairāk domā par savām dūņām nekā manām. Jau cēlos, lai ietu prom, bet noslēpumainais vīrietis tomēr pasteidzās, lai pasniegtu man viltus simts latu banknoti, uz kuras bija rakstīts "Šis kupons nav Latvijas Republikas naudas zīme". Tomēr kupons, kas nebija Latvijas Republikas naudas zīme, solīja 14% atlaidi jebkurām Baldones dūņām, kā arī aicināja (citēju): "Nāc un atklāj priekš sevis senlatviešu mūžīgās jaunības un veselības noslēpumu!".

Ņemot vērā, ka bizness man tomēr neizdevās, taču esmu ieinteresēta jebkura veida sadarbībā, izsludinu akciju - asprātīgākā komentāra autors saņems šo atlaižu kuponu kopā ar pudeli labi izturēta Bauskas (par godu manam mīļākajam dzejniekam un reperim) aliņu. Paldies par uzmanību.

Vairāk: http://bdk.1w.lv/

* Comment pouvons-nous stupides que les Américains sont? Pourquoi, nous pourrions leur vendre de l'eau

Pavisam nesen neproporcionāls (delfi.lv) popularitātes vilnis pāršalca jaunās latviešu grupas "Get it" (получить его - no angļu val.) dziesmas "Vasara" videoklipam, ļaujot lērumam aktīvo interneta lietotāju kārtīgi iesmiet (delfi.lv). Mierā nevarēja nosēdēt arī lieliskais (delfi.lv) mūzikas apskatnieks un publicists Uldis Rudaks, kurš, izmantojot savu twittera kontu, uzbrucis jau lērumam latviešu mūziķu (Samantai Tīnai, Andrim Kivičam u.c.). Šoreiz viņš pozitīvi iesmēja par grupas līdera Jāņa Lēruma uzvārdu, sakot: "Un ja vēl mūzikas autoru sauc Jānis LĒRUMS, tas, man liekas, psihei ir vēl kaitīgāk, nekā ja bērnībā saukā par Mudaku un Duraku".

Jānim, kam ar šo aizvainojošo frāzi Uldis bija atļāvies sabojāt visu Līgo priekšvakaru, likās tikai loģiski konsultēties ar savu juristu un sākt gatavot iesniegumu tiesai. Turklāt Lērums uzskata, ka šāds izteikums ir pretrunā ar kritikas būtību. Es, savukārt, domāju, ka šādā gadījumā Jānim drīzāk būtu jāvēršas pret portālu delfi.lv, kuri šo teikumu pārpublicēja, nesaskaņojot ar autoru. Twittera konts nav avīze Diena vai radio SWH, kur darbiniekiem, izsakot jebkādu viedokli, jācenšas būt maksimāli objektīviem un nevienu neaizvainot. Turpretī tieši tādi portāli kā delfi.lv tiecas iespaidot lasītāju viedokli pat veidojot ziņas, piekarinot lērumam slavenību klāt visdažādākos apzīmējumus - lieliskais, seksīgā u.tml. Jāsecina, ka notikums ir pietiekami liels, lai es kā oficiālā pludmales dziesmu apskatniece varētu pievērsties konstruktīvai un - pats galvenais - objektīvai klipa analīzei.

Klipa sākumā džeks (visdrīzāk - Jānis Lērums) ar savu veceni brauc BMW markas automašīnā, mati plīvo vējā un abi ik pa brīdim aiz sajūsmas noelšas "ōooōooō". Te pēkšņi vecene pamana kaut kādas savas druškas peldkostīmos, kas dodas pretējā virzienā, taču ātri tiek pierunātas kāpt iekšā bumerā. Pēc brīža vecene atkal izliecas pa logu un šoreiz norāda uz kaut kādu džeku, kuram arī esot jākāpj viņu mašīnā. Džeks savā vaļīgajā uzvalciņā izskatās kā iznācis uzpīpēt no 12. klases izlaiduma, bet arī tiek sagūstīts un ievilkts jau minētajā BMW markas automašīnā, kurai ar migliņu aizklāts nunūrs. Mašīnā gandrīz plikās čiksas nevar noturēties neapskatījušas viņa presīti un kāri atrauj vaļā lielāko daļu podziņu.

Tad lērums jauniešu ir nonākuši pludmalē, kur galvenā vecene aicina kratīt gurnus un ļauties priekam, un viss bariņš sāk dejot vienotā ritmā, kas nez' kāpēc laikam ikvienam kaut kādā mērā joprojām asociējas ar dziedātāju Lauri Reiniku. Vēlāk uzzinām, ka "vasara, saule, karstums un jūra - tā ir īstā dzīve mūsu!" (tas arī dziesmas piedziedājums), visi iet pamēģināt, kā lērums ielāgoto dejas soļu izskatītos jūras ūdenī, un pēc tam uzspēlē volejbalu. Atkal kaut kas ir sakāms (rečitatīvā!) otram džekam, kuru meitenes jau pārģērbušas seksīgos šortos un lieliskā kreklā: "Ledusskapja durvis atveras, aliņš tur auksts, o jā, tā dzīve ņem, ņem, ņem un plaukst. Smiltis, ūdens un beibe pie sāniem, jābūt karstiem, draiskiem vasaras stāstiem", līdz viņa domu lidojumu atkal pārtrauc vecene, kura priecājas, ka skolā beidzot brīvlaiks un varēs mīlēties. Diemžēl tāpat kā to BMW nunūru, neredzam arī kādus aliņus viņi tur dzer, lai gan iepakojuma krāsa un forma rada netiešas norādes, ka tas varētu būt Cēsu. Neskatoties uz to, ka savos vārdos un vēlmēs jaunieši ir ļoti atklāti, var redzēt, ka viņu dzīvēs ir arī pa kādam noslēpumam - kā jau mums visiem.

Te atkal ierunājas rečitējošais puisis, kurš kaut ko tur uzbrauc solārijam: "Hei, solārij, aizmirsti par mani, vismaz līdz rudenim/ziemai!" un atkal ierauj aliņu. Pēc tam laikam kļuvis tumšs, vairs nevar iedegt, tāpēc visi devušies uz pludmales bāriņu, kur daļa ar ķiverēm galvās nododas breika deju soļiem un kārtējo reizi ierauj uz savu un vasaras veselību. Pats Jānis klipā gan nesaka neko - tikai cilā meitenes un vada bumeru - , tāpēc man jāsecina, ka grupas līdere tomēr ir vecene, kurai arī piederēja gala vārds par to, kurš drīkst kāpt bumerā. Kopumā izskatās, ka šī kolektīva pamatnodarbošanās un arī dzīves filozofija - "dzert un rakstīt tekstus" - īpaši neatšķiras no mūsējās, tāpēc nešaubos, ka texxxti noteikti būtu gatavi arī kādam kopīgam projektam. Pie tam jau rīt no ilgstoša bezalgas atvaļinājuma atgriežas mūsu galvenā redaktore, kura esot godam izpildījusi brauciena galveno mērķi - zeltaina un vienmērīga iedeguma iegūšanu.

Bet vispār jau forši, ka šajā xanaxu un veģetatīvās distonijas laikmetā atrodas arī bariņš jauniešu, kuri neviltoti priecājas viens par otru, dzīvi un tik cikliski neizbēgamu parādību kā vasaras atnākšana. Nobeigumā novēlu grupai Get it iemantot lērumu popularitātes un naudas, lai varētu regulāri bumeram pieliet pilnu bāku ar benzīnu, bet bagāžnieka ielikt - vismaz kasti alus. Taču pašam Jānim pārdomāt, kurš viņa ģimenei nodarījis vairāk negoda - lieliskais apskatnieks Uldis Rudaks vai paša publiskā atzīšanās visu vasaru dzert? Iesaku noklausīties visiem, kam nav, ko šovasar padungot pie mašīnas stūres, kā arī tiem, kuri grib šajā drūmajā dzīvē kādu devu pozitīva lādiņa.

Pagājušās nedēļas nogalē (6. maijā) kanālā PBK bija redzama pirmā bilingvālā raidījuma Спорная teritorija sērija. Pastāstīšu, kā tas viss sākās. Tā kā šoreiz esmu nevis zem, bet gan virs grādiem, lūdzu, būt iecietīgiem. Centīšos izvairīties no tā, lai šis texts būtu pārāk bilingvāls.

Jurģis kādā paģirainā svētdienas rītā pamodās pie Mamikina. Abi atcerējās, kā iepriekšējā dienā bija izmalkojuši vismaz sešas pudeles vīna, nedaudz laba konjka un arī kādu šluku ungāru šņabja, pēc kura rakstījuši uz baloniem gaišus vēlējumus un no balkona laiduši debesīs. Brīdi vēlāk Mamikins pielavījās pie sava portatīvā datora, lai nodarbotos ar to, kas tik poētiski paģirainā rītā ir visproduktīvāk, - skatītos visādus youtube video. Uzlicis šito - http://www.youtube.com/watch?v=IRP3LGSY3Pk -, Mamikins, sagāžot daļu pudeļu, kas joprojām rotāja galdu, iesaucās: "Эй, Юргис, мы также могли бы tak!" Jurģis līksmi skatījās un, būdams uz viena viļņa ar savu topošo kolēģi, atbildēja: "Nu, jā, jā, kāpēc nē?", bet pēc tam uzvilka savu karastista treniņtērpu, apsēja melno jostu ap galvu kā 2pac un norepoja "PBK - Zoļik 2, нам будеt Спорная teritorija, да!".

Atguvušies pēc radošās svētdienas, nākamajā nedēļā abi ieradās studijā. Jurģis bija pieteicis Mamikinam, lai paņem līdzi kaut ko tādu, ar ko varētu smuki to telpu izrotāt. Mamikinam jau nav divreiz jāsaka, viņš ieradās ar kasti, no kuras lepni sāka celt laukā caurspīdīgas jautājuma un izsaukuma zīmes, kā arī dažus dzijas kamoliņus, sakot: "Sakārsim pie griestiem šitos!" Jurģis tikmēr mērenā šokā atbildēja: "Kas tu, stulbs esi, mēs taču te neesam nekādā Ziemassvētku klasesvakarā, pirms kura jāizgriež no papīra sniegpārsliņas. Es gribēju kaut ko tādu askētisku, tādu, kas būtu tik spēcīgs kā mana dūre, bet reizē tik augstvērtīgs kā smalkākais mana pagraba vīns!" Mamikins, labi pazīstot savu untumaino draugu, bija nepiekāpīgs: "Davai, pie darba, nekā cita man nav, pēc stundas raidījums." Savu neapmierinātību Jurģis izrādīja, piekarot dažas no teikuma beigu pieturzīmēm tā, lai tās draudīgi šūpotos priekšā Mamikina sejai.

Neskatoties uz daudznozīmīgo sarkano zigzaga līniju pāri galdam (raidījumā sauktam arī par dzirnakmeni) starp abiem, raidījuma laikā strīdi starp Mamikinu un Jurģi krietni noplok, neķidās taču savas problēmas publiski. Visus, kas grib mēģināt raidījumu skatīties (tas ir pieejams ziņu kanālā youtube) un pietiekami labi nezina kādu no valodām, uzreiz brīdinu, ka tas ir baigais acu mežģis. No otras puses - labs treniņš, lai apgūtu kādu no svešvalodām. Ja ir tāda vēlēšanās.

Saruna tiek iesākta par Saeimas spīkeres, izslavētas hokeja fanes Solvitas Āboltiņas runu par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienai, kas norisinājās 4. maijā. Mamikins saka, ka Āboltiņa runas laikā bijusi ļoti nelaimīga, tāpēc viņš šo runu patiesi izbaudījis, jo, kā izrādās, arī krieva mīļākais ēdiens laikam ir otrs latvietis. Jurģis vairāk koncentrējies uz filozofijas fakultātē iekalto loģikas mācību, vērtējot, kā viens predikāts atsaucas uz citu. Viņš ar Solvitas intelektu nav apmierināts, jo spīkere tikai bārstījusi visādas frāžainības (nu, no sērijas - kad cilvēki ir mazi, piecu gadu atšķirība starp viņiem ir lielāka, nekā tad, kad viņi izaug lieli), kas normāli cilvēkam saprotams jau 6. klasē, un jau 9. klasē ir garlaicīgi. Tā nu abi kādu laiku turpina kopīgi ņirgt par Solvitu un to, cik viņa stulba. Tiesa, Mamikinam, kā jau pieredzējušākam žurnālistam būšana kadrā izdodas salīdzinoši daudz profesionālāk, nekā visu mūžu kā pelēkai ēnai slīdošajam un tikai raidījumā "Gandrīz ideālas vakariņas" uzplaukušajam sapumpumpurotajam zaram Jurģim. Lai tomēr kaut kā iegūtu vismaz daļu auditorijas savā pusē, Jurģis izspēlē joku, ko sagatavojis jau mājās, vērojot National Geographic - nosauc Solču par cūkdelfīnu. Tā kā kaut kāda valodas barjera starp abiem tomēr pastāv, Mamikins apvainojumu pārprot un saprot, ka dirsā ir, jo Jurģis apvainojis Saeimas spīkeri, nodēvējot viņu par... jūrascūciņu!

Lai vismaz atturētu Jurģi no tālākiem apvainojumiem, Mamikins ātri maina tēmu un sāk runāt kaut ko par ieiešanu eirozonā. Abi joprojām atgādina divu citu reperu priekšnesumu - http://www.youtube.com/watch?v=TGbrFmPBV0Y -(jāsāk skatīties apmēram no 2:30), kur it scenārijs ir uzrakstīts, un viss saskaņots, tomēr tāda patiesa sarunas saikne starp abiem nav jūtama. Varbūt labāk būtu izdevies, ja Jurģis un Mamikins pamestu studiju un līdzīgi Gustavo ar Kastu diskutētu krogā, pie bāra letes, cik esmu novērojusi, tur daudz biežāk pienāk tādi brīži, kad viedokļi sāk nesaskanēt un skatītājiem kļūst interesanti. Turklāt, skatoties uz Mamikinu, kam pāri sejai visu laiku šūpojas Jurģa piekārtās jautājuma zīmes, jūtos kā viens no tiem suņiem ar garajiem matiem uz pieres, kuram ir skats uz pasauli, bet tas varētu būt labāks. Nu jā, kas tad ar to eirozonu? Abi ir vienisprātis, ka sabiedrībai netiek pietiekami skaidrots, kāpēc tas būtu labi, bet vienkārši apriori pieņemts: "Stāsimies un viss!".

Tad nu abi izvelk ārā kaut kādu Drošības policijas ziņojumu, ka Daugavpils centrs ir bīstams Latvijai, jo caur to Krievija īsteno savas intereses Latvijā. Tad nu beidzot izceļas neliels strīdiņš, jo Mamikins, protams, norāda, ka ASV te īsteno daudz plašākas intereses - piemēram, sūta savu vēstnieci praidā, lai propogandētu kļūšanu par pediņiem un latviešu tauta izmirtu vēl straujāk nekā tas notiek pašlaik. Jurģim laikam tomēr mazliet besī, ka Mamikins uzreiz maina tēmu un sāk kaut ko braukt virsū par ASV, tāpēc saka: "Pietiek.com, atgriežamies pie jautājuma par krieviem!" Mamikinam tur nav daudz, ko teikt - arī Latvijas Universitātē ir tāds centrs, nevajag uzreiz piepisties Daugavpilij u.t.t. Beigta balle. Studijā ierodas viesis - Lato Lapsas kungs.

Jurģis sākumā ir nedaudz apjucis, jo savā gurmāna pārliecībā bija uzskatījis, ka raidījuma viešņa būs Kūkotavas Lapsa no seriāla "Lapsa virtuvē", bet - lai nu būtu arī Lato. Visi pieklājības pēc pārmij dažus vārdus par Lato grāmatu "Cita virtuve" (ņemot vērā šo nosaukumu, nav brīnums, ka Liepnieks kaut ko pāprata), kas tiks izdota arī krievu valodā, un turpina ņirgt par Drošības policiju. Lato gan izskatās tā it kā tieši pirms raidījuma būtu nomēģinājis Jurģa no Amsterdamas atvesto suvenīru, bet ko gan tur var pārmest - nenomēģināt būtu tikpat nepieklājīgi kā dzimšanas dienas dāvanu neizsaiņotu ielikt krāmu plauktā. Visi galu galā nolemj, ka Drošības policijas ziņojumus tāpat kā Solčas runas raksta 2. kursa studentiņi, kuri jēdz tikpat daudz kā jebkurš, kas izlasījis trīs avīzes, un raidījums ar to arī palēnām iet uz galu. Piebildīšu vien, ka interesanti, ka raidījuma viesis ir tik pieklājīgs, ka ar katru no vadītājiem runā viņa dzimtajā valodā. Taču beigās tik un tā visi pēkšņi sāk runāt krieviski, ar ko neapmierināts ir vienīgi Mamikins, kurš norāda, ka vismaz Jurģim jārunā dzimtajā valodā. Latvieši šajā ziņā laikam ir visai empātiski jau kopš bērnības - mamma teica, ka, tiklīdz manā bērnudārza grupiņā parādījušies trīs krievu bērni, visi esam palēnām sākuši pāriet uz sazināšanos krievu valodā. Beidzies tas viss ar to, ka esmu mammai sākusi jautāt, piemēram, "Kur ir mana jupka?".

Kā tad galu galā pietrūka? Konflikta! Izskatījās, ka abi kungi līdzīgi kā savā kopīgajā paģiru rītā vienkārši paņirdz par visu, un nekā vairāk. Tā kā tās sarkanās līnijas vietā uz galda varēja drīzāk uzvilkt sirsniņu vai kādu citu tikpat jauku simboliņu. Pārējo es nupat aizmirsu, atliek tik vien kā novēlēt Jurģim veiksmi 19. maija cīņas mačā pret texxxtu ilggadīgo lasītāju Edgaru Raginski!

Gadījumā, ja piepildīsies politiķu nesenā ideja katram paņemt pa brīvdienai tad, kad ir vēlme nosvinēt kādu sev nozīmīgu datumu, texxxtu redakcija varētu ņemt brīvu mūzikas Gada balvas datumu. Tā esmu nolēmusi tādēļ, ka tieši manas kolēģes EK texxxts par šo notikumu pagājušajā gadā šo kultūras un patstāvīgās domas portālu izcēla pagozēties mērenā slavas saulītē. Brīvdienu ņemt jubilejā, pirmkārt, būtu stulbi - man, piemēram, vienmēr dzimšanas diena iekrīt brīvdienā, tāpēc esmu pieņēmusi, ka visiem tā ir. Tāpat kā to, ka visi Latvijā dzīvo Rīgā. Otrkārt, jubileja tāpat nekad neizvēršas par īstu brīvdienu, jo jātaisa rosols un visu vakaru jāatbild viesiem, kur var dabūt dakšu, salveti, šķīvi, korķu viļķi, segu, spilvenu, tv pulti, uzdzeramo, dzīvokļa adresi un tā tālāk. Kas tā par brīvdienu? Tāpēc mēs, pašnodarbinātie Texxxti, brīvdienu sev piešķirsim kaut kad ap februāri, to esmu vienpersoniski izlēmusi. Taču tagad sīki un smalki pastāstīšu, kā man gāja pasākumā "Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balva 2011" (AKKA/LAA). Lai gan nedaudz esmu pievīlusi priekšnieci, nododot šo darbu tik vēlu, viņa man ir piedevusi, atzīstot: "texxxtiem ir grūts darbs - jāizvēlas starp operativitāti un šmigu. abi ir vitāli svarīgi texxxtiem". Galu galā - karā visi ieroči labi. Kāpēc es to saku? A kāpēc gan ne! (un parādu mēli kā Paija Maijai filmā "Maija un Paija", kad Maija iekrita akā, kurā pēc tam nācās iekrist arī Paijai).

Svinības kā jau katru gadu tika organizētas operā (lai gan pēc tam Kaža nakts vidū darīja zināmu, ka pagājušā tomēr bijušas Nacionālajā teātrī, es viņam nenoticēju, jo tas būtu tāpat kā pateikt, ka pērn balvu nevadīja Fredis, bet gan Ufo). Man bija jāsēž pie pašiem griestiem, kur pārlidot pāri malai izskatījās vienkāršāk par vienkāršu, sevišķi baidījos tur stāvēt balvas par mūža ieguldījumu laikā pēc tam, kad starpbrīdī tiku iemalkojusi mazu kortelīti melnā balzāmiņa (baidījos arī saaukstēties). Tā kā nesekoju EK piemēram, vazājot visur līdzi noplukušu pierakstu kladi, nekādas piezīmes neveicu, bet programmiņu pazaudēju, tāpēc paļaušos vien uz savām ačgārnajām atmiņām. Ar nožēlu jāatzīst, ka tās varētu būt ne tikai ačgārnas, bet arī pabalējušas, jo jau piekto minūti pūlos atcerēties, ar ko tas viss sākās.

Laikam viss sākās ar Sound Poetry, kas smalkā balsī dzied par kalniem, kas visam pāri, un tad Freda uznācienu, kurš parunāja par to, cik ātri laiks skrien un noteikti pieminēja arī laika apstākļus un apstākļa vārdus. Pēkšņi sasnigušais sniegs daudziem starpbrīdī atviegloja sarunas uzsākšanas nomācošo neziņu, jo tagad varēja līksmi jebkuram uzsaukt: "Nu, ko, laižam uz Riekstu kalnu!" vai arī "Āprāts, kā samērcēju kurpes, kad tā ziema vienreiz beigsies, nevaru sagaidīt vasaru!". Tad uz skatuves parādījās spineri, bērni un publicisti Ralfs Eilands ar Eirovīzijas uzvalku un Ketija Dombrovska ar Zelta talantu frizūru, lai pasniegtu balvu labākajam bērnu albumam. Viņi līdzi bija paņēmuši ziepes, bet Fredis paralēli viņu runai nodarbojās ar bītboksu. Tas bija jautri. Jau otro gadu pēc kārtas es uzminēju, kas uzvarēs šajā nominācijā, tāpēc domāju, ka būtu nepieciešams izskatīt manu uzņemšanu bērnu eirovīzijas žūrijā. Uzvarēja tātad "Lāču tēta dziesmas", kam vārdus rakstījis dzejnieks, tulkotājs un publicists Kārlis Vērdiņš, kurš, šķiet, ir atklājis zelta dzīslu - tā kā ar dzeju, kā zināms, maizīti nenopelnīsi un ar tulkošanu sanāk tikai aliņam, jāsāk rakstīt dziesmu texxxti, lai gada beigās par autortiesību naudu var dzīvot zaļi līdz pat janvāra beigām. Pēc tam (un tas tāpat kā visi turpmākie kā jau minēju, iespējams, ir ļoti ačgārns "pēc tam") bija Valta Pūces dziesmiņa no cikla par velniem, kurā skatītājus kārtējo reizi pārsteidza Liene Candy, šoreiz nevis lēkājot pa virvēm kā Tarzāns, bet izskrienot no aizskatuves ar sarkaniem velna ragiem un visus kārtīgi nobaidot.

Aptuveni tajā brīdī es ieraudzīju šajā vakarā tā arī nepārspētu glamūra priekšnesumu - literatūras kritiķa un publicista Jura Millera žaketi vai arī fraku, kas burtiski mirdzēja, jo bija no vienas vietas izšūta ar briljantiem. Žēl, ka viņš nesaņēma nevienu balvu, lai šis krāšņums būtu pieejams arī vienkāršajam skatītājam aiz pelēkajiem televīzijas ekrāniem. Tad uz skatuves parādījās Linda Leen, kuras frizūra bija cienīga piedalīties Zelta talantos arī pati ar sevi, bez Lindas Leen. Viņa vienu dziesmu bija nošpikojusi no Madonnas, jo tā saucās "Frozen", bet otru, kur bija vārdi "I do, Me too" izpildīja kopā ar Goran Goru. Abu dziesmu vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Starpcitu, man tiešām ir asaras acīs par to pazaudēto programmiņu, jo nekādi vairs nespēju atcerēties, kas pieteica ko. Šķiet, sākumā vēl uzstājās grupas Melo M bijušo dalībnieku jaunais projekts Da Gamba, par kuru lielākā daļa pie griestiem sēdošo bija šausmās, un Iļģi, kuri savāca arī balvu par labāko tautas mūziku, ko viņiem pasniedza līvu apvienības priekšsēdētājs Ainars Virga. Ceturto balvu savā dzīvē nominācijā "labākais instrumentālais, džeza vai tautas mūzikas albums" saņēma Dabas koncertzāle, kurus apbalvoja Juris Poškus, sakot, ka gan džezā, gan tautā, gan arī basketbolā svarīgs ir komandas darbs.

Pēc tam uz skatuves ar kūpošu katlu uzbrauca nevis Milda no Ugunsgrēka, bet komiķe un publiciste Jana del Rey, kura, kā izrādījās nedaudz vēlāk, bija izcepusi balvu. Pēc neilga brīža arī Fredim tika atnesta balva vārdā "Black Freddy", un abi ar šīm balvām sāka spēlēt leļļu teātri, kura beigās abas balvas nosūcās. Tajā brīdī nopriecājos, ka Viesturs Dūle tomēr pievērsās mūziķa un politiķa karjerai, nevis turpināja likt latviešiem katru sestdienas vakaru ķiķināt raidījuma "Savādi gan" laikā. Es neatceros, ko viņa apbalvoja, bet pēc tam tika rādīts kaut kas tiešām spilgts, radošs un oriģināls, aldara un publicista Vitālija Gavrilova jaunais projekts "U-u-u". Tas lika nodrebēt ikvienam, jo tika pieteikts kā kaut kas tāds, kā dēļ Pērkons raudās kabatas lakatiņā, bet Nikolajs Puzikovs vispār ūdeni pienesīšot. Savu viedokli par projektu bija aicināti izteikt arī slavenākie Latvijas mūzikas apskatnieki un publicisti Uldis Rudaks un Peksis, kuri arī bija gatavi pienest Vitālijam ne tikai ūdeni, bet arī aliņu, ja vajadzīgs. Latvieši tomēr ir tik mīļi, jo starpbrīdī savstarpējās sarunās dzirdēju minējumus, vai tik tas neesot bijis kaut kāds joķelis par to Vitāliju un viņa projektu. Tāpēc neviens līdzīgi kā humora raidījuma "Imanta, Babītē nepietur" laikā nesaprata - smieties vai raudāt. Tātad nominācijā "labākais mūzikas video klips" savu pirmo balvu vakarā ieguva latviešu Adele, katras mājsaimnieces slepenais sapnis - grupa Instrumenti. Tika apbalvots arī labākais alternatīvās mūzikas albums, kuru, neskatoties uz Kultūras ministres nerimstošajiem aplausiem un tamburīna trokšņiem, nesaņēma fonds "Viegli", bet gan Gaujarts.

Pieminēšanas vērts ir arī ASV vēstniecības priekšnesums, kuru daudzi atzina par pašu sirsnīgāko šajā vakarā. Turklāt tā bija atsvēsinoša cieņas šalts pēc nesenā referenduma iekurinātās pirtiņas. ASV vēstniecības darbinieki uz skatuves uzskrēja dažādos latviešu grupu t-kreklos, un pēc tam vēstnieces vadībā stāstīja kā iemācījušies latviešu valodu dziedot. Ja to būtu redzējusi SM, viņa neapdomājot komentētu kā "Mīļš", jo kā nomierinoša masāža vēl pēc tās pirtiņas sekoja atklāsme, ka visi amerikāņi patiesi nav Holivudas aktieri. Vēl uz skatuves parādījās arī jubilārs Zigmārs Liepiņš, kura dziesmas vārdus Tačam par lielu sarūgtinājumu atkal bija izgudrojis Kaža V. Ierāmētu balvu viņa apaļajā jubilejā pasniedza Mic Rec komunikāciju daļas vadītāja un publiciste Elita Mīlgrāve. Ar to arī pirmā daļa izskanēja, un sākās starbrīdis, kuru pavadīt jautrā kompānijā devāmies uz Rīgas 1. rokkafejnīcu - klubu Depo. Pēc tam devāmies arī atpakaļ.

Atgriezāmies ar nokavēšanos, tāpēc diemžēl nedzirdējām grupas Musiqq neķītro priekšnesumu. Tad Fredis izdarīja to, par ko EK sajūsmā uz vaigiem izmestos sarkani pleķi - sāka zīmēt dažādu valstu kontūras. Ar savu priekšnesumu viņš lika mums, latviešu tautai, neskatīties pagātnē vai uz citu zemju augļiem un šampinjoniem, bet gan priecāties, ka Latvijas kontūra izskatās pēc taurentiņa un tāpēc ir otrā skaistākā pasaulē. Jāatzīst, ka arī man bērnībā bija liels trieciens, uzzinot, ka citu valstu kontūras ir tik lielas un neizteiksmīgas kā, es nezinu, putras katls. Uz skatuves dot balvu klasiskajam muzonam kāpa arī jau pieminētā Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, kura visiem par pārsteigumu deklamēja dzejoli par to, kad ir jādzied. Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš bija šī dzejoļa autors. Man par lielu prieku deju mūzikā visās nominācijās dominēja Liene Candy, kura arī likumsakarīgi saņēma balvu par vienu no manām mīļākajām deju mūzikas dziesmām - "Tev miera nav". Uz skatuves kāpa arī "Ugunsgrēka" aktieri, kuri vienīgie nebija aizņemti ar vakariņošanu kopā ar faniem, - Mirdza un Jagudins.

Sekoja Čilli picas deju grupas priekšnesums, kas bija tik iespaidīgs, ka uzņēmuma direktors gandrīz aizmirsa noskatīties nominētos video. Pēc tam uzstājās arī leģendārā igauņu grupa Ewert and Two Dragons, kas savu karjeru aizsākuši latviešu hipsteru mesē, bārā I love you, kuru priekšnesuma laikā KNAB trešo reizi šajā vakarā apturēja lielo tumbu darbību, kā rezultātā mums, pie griestiem sēdošajiem, mūzika un lirika bija knapi sadzirdama. Saklausīju tikai to, ka dziesmas vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Tad notika tā sazvanīšanās ar radio stacijām, lai noskaidrotu gada drillētāko hitu, vēl pāris balvas Instrumentiem un priekšnesums ar vienu no Latvijas mentiem, kurš savu uzstāšanos bija paspilgtinājis ar diviem samta krēsliem. Beigās nemainīgi uzstājās arī poliglots Lauris Reiniks, kurš katru pantu nodziedāja ar kādu dāmu vienā no Baltijas oficiālajām valodām, lai pēc tam visi vienotos kopīgā beigu piedziedājumā - angļu mēlē. Domāju, ka viņš tādā veidā oponēja Fredim, sakot, ka mums, latviešiem-lietuviešiem-igauņiem, ir jāskatās pāri skaisto kontūru robežām, kā arī jānodibina monarhija. Vismaz tā es šo priekšnesumu sapratu. Beigās vēl tikai mūža balva Austrai Pumpurei, kuras laikā es visu savu uzmanību veltīju tam, lai pret savu gribu kopā ar partneri nenokļūtu totālā parterī. Aizmirsu piebilst, ka uzstājās arī Olga, kurai arī tika pasniegti ziedi grozā, ko viņa komentēja ar "Paskat, cik skaisti izskatās - es un grozs!".

Pēc tam bija after party Rīgas 2. rokkafejnīcā, kur es jutos kā padomju muzeju naktī, jo knapi varēja pastaigāt, bet toties bija brīv' pastāvēt vismaz astoņās rindās. Taču nenožēloju, ka turp aizgāju, jo vismaz dzirdēju Arta Dvarionas anekdoti: "Mēs ejam pārgulēt. Ups, gulēt!". Man noteikti jāpiemin arī tas, ka pēc tam iepazinos ar džeku, kam nākamajā dienā bija jātaisa deguna plastiskā operācija, kā arī rakstnieku no ASV. Domāju, ka esmu laime pilnīga.

Ņemot vērā, ka šis texxxts otro reizi dzīvē ir izaudzis garāks par mani, plānoju uzsākt sarunas ar Texxxtu valdi par radošā atvaļinājuma piešķiršanu. Paldies par uzmanību.

Sākšu ar pateicību visiem, kas piedalījās texxxtu organizētajā referendumā, balsojot PAR Guntaram Taču veltītu publikāciju. Raču turpināšu ar sēru vēsti, ka es diemžēl gluži kā "Ugunsgrēka" seriāla veidotāji, kas pretēji skatītāju vēlmēm uzspridzināja Martu un atņēma Leonam acu gaismu, arī netaisos dancot pēc dārgo lasītāju stabules. Pirmkārt, patiesībā rīkojos ikviena interesēs, jo pēc pēdējā texxxta, kas atgādināja visai pieklājīgu konjaka malkošanu darba dienas vakarā, es Jums šajā rītā vēlos piedāvāt liegu aliņu (festivālu "Erots"), nevis elektronisko cigareti, kas uzsprāgst mutē (Guntaru Taču). Otrkārt, festivālā "Erots" nepiedalījās neviens cits no redakcijas darbiniekiem, un, izvērtējot prioritātes, tomēr uzskatu to par nozīmīgāku notikumu Latvijas kultūras dzīvē, nekā žurnālā "Santa" publicēto interviju ar Guntaru Taču. Lai mazinātu visu balstiesīgo texxxtu lasītāju rūgtumu, ievadā ievietošu šīs, manuprāt, zīmīgās Guntara Taču dzejas rindas:

"Kaut kur parīzē no tilta nolec klauns
Un šī pasaule vairs nezin, kas ir kauns
Nav nekā jauna, ir tikai cita diena
Un mēs ceram šodien laimīgi būt".

Es, piemēram, domāju, ka tikai pasaulē, kas neprot godāt kaunu, var notikt, lūk, te jau manis vairākkārt pieminētais festivāls. Lai nejusto šo svelošo, uz papēžiem līksmi minošo sajūtu, pirms pasākuma svinīgās norises iegāju lielveikalā "Rimi", kur nopirku blašķīti lētā konjka. To iztukšoju jau pa ceļam uz Ķīpsalas izstāžu halli, kas vismaz man atgādina kaut ko līdzīgu kā Katrīnai Neiburgai Helsinku lielākais ūdens atrakciju parks "Serena": "Biju gatava tūliņ pat uz vietas izkūpēt, nevarēju iedomāties sevi peldkostīmā visam šitam pa vidu.." (citāts no viņas iespaidiem, avots - http://ej.uz/w6wy). Neskatoties uz to, ka biļetes maksāja 10 latus un uz augšu (manējā konkrēti maksāja 68 latus), viņiem pat nebija kauna pajautāt piecdesmit kapeikas par jakas nodošanu. Iesaku tad vismaz turpmāk ieviest opciju norēķināties ar karti, jo man nav paradums tādus nieka grašus vispār nēsāt līdzi. Ja veikalā kādreiz man tās kapeikas mēģina iesmērēt, es parasti ņemu un izmetu tās tuvākajā miskastē.

Ierados tieši brīdī, kad bija sācies pievilcīgās tukumnieces Samantas Tīnas priekšnesums ar nosaukumu "Samanta Sex Songs", kurā viņa, plandot pieaudzētajiem matiem un mirdzot ķermeņa spīdumam, izpildīja dažādus slavenus meldiņus. Dažkārt viņai pievienojās pa kādam vīriešu kārtas erotiskajam dejotājam. Es tikmēr devos pie bāra, kur - man par lielu brīnumu - nebija neviena cilvēka, un iegādājos kausu alus. Nolēmu lieki netērēt savu dārgo laiku, tāpēc sāku iepazīties ar festivāla piedāvājumu. Līdzīgi kā izstādē "Skola" vai "Būvmateriāli", teritorijā lielākoties bija izvietojušies dažādi stendiņi, kas piedāvāja savus produktus. Milzīgākais stends bija veikalam "Kupidons", no kura produktu klāsta aptuveni 85% sastādīja visdažādākā lieluma, krāsas, formas un materiāla mākslīgie dzimumlocekļi. Ja kāds nav nekad bijis veikalā, kur pārdod tamlīdzīgus priekšmetus, varu darīt zināmu, ka atšķirībā no apģērbu veikaliem tur nav pielaikošanas kabīņu, kur tikt skaidrībā, vai noskatītā prece der vai neder. Manuprāt, tas ir tikai kārtējais mehānisms kā izkrāpt no cilvēkiem naudu, jo tad, ja, mājās izmēģinot, saproti, ka es nopircis mēslu, nākas to vienkārši izmest miskastē - līdzīgi kā es pati rīkojos ar sīknaudu.

Par laimi vismaz varēja pamēģināt aparātu, kas sit ar elektrību, un dažādas masāžas eļļas. Veikala "Sexy Style" darbiniecei, kas braukāja pa manu roku ar to elektrošoku, pajautāju, vai viņai pašai nācies tādu lietot. Atbilde bija - "Tikai šādā veidā. Bet citiem ļoti patīk.". Tātad secinu, ka šī veikala darbinieces nav pietiekami izglītotas, jo nav pat apguvušas teoriju, lai spētu man šādā situācijā vismaz samelot. Aiz šausmām devos nopirkt vēl vienu aliņu. Starpcitu, ar veikalu "Sexy Style" es tovakar sastapos arī klātienē, un pārdevēja man nebija melojusi arī par to, ka tas no ārpuses izskatās pēc parasta drēbju veikaliņa. Tāds autfits veikalam laikam ir tāpēc, lai kliedētu cilvēku lielākās bailes - tikt redzētam, ieejot dzimumakta norisei paredzētu preču veikalā. Secināju, ka lielākā daļa preču paredzētas lietošanai sievietēm (ja pieturamies pie nostājas, ka apakšveļa, ne tikai termo, bet arī erotiska, ir, pirmkārt, domāta sievietēm), turpretim gandrīz visi priekšnesumi tur, uz vietas, - vīriešiem. Nu labi, naktī laikam tika plānoti arī čipendeili, bet viņus es nespēju sagaidīt, jo man vienkārši bija vēl daudz citu svarīgu darīšanu. Raču paspēju noskatīties kaut kādu apakšveļas demonstrēšanu, kur meitenes nāca pa divām laukā no vagoniņa un dejoja. Viena no viņām bija diezgan veca.

Pēc otrā aliņa ar manu līdzbiedri bijām pietiekami asprātīgas, lai iegādātos prezervatīvu ar uzrakstu "BIG BEN" un sērkociņus ar uzrakstiem "SERGEJS" un "KASPARS". Raču ticu, ka lielākie jokdari tikmēr fočējās ar visai apaļīgajām meitenēm (topless - Ls 8, pilnīgi plikas - Ls 15) vai vismaz XXL stenda gejiem (bezmaksas). Viena meitene pat vienkārši gulēja lielā gultā un rakstīja īsziņu, bet citas ar plikajām krūtīm vazājās ne tikai pa foto kabīni, bet arī festivāla teritoriju. Ak, jā, bija arī viena mūziķa Andra Kiviča fane, kas nelaimīga pastaigājās kāzu kleitā. Protams, lielākā daļa apmeklētāju bija atnākuši prikola pēc, bet es, godīgi sakot, nemaz īsti neredzu citu iemeslu, kādēļ turp būtu vērts doties, tāpēc viņus par to nevainoju. Nu, vēl var doties, lai izjustu erotisku noskaņojumu (bet vai tad kāds uz izstādi "Skola" iet, lai sajustos kā mācībās?), vai - kas ticamāk - nopirktu sev nepieciešamo. Neredzēju, ka cilvēki drūzmētos pie kasēm, varbūt kāds pārītis nopirka pa mašāžas eļļiņai, bet ar vibratoru pilnām somām tur, varu likt roku uz sirds, neviens nestaigāja. Raču bija entuziasti, kas tieši šeit bija nolēmuši iegūt jaunus tetovējumus (redzēju divus vīriešus, kuriem tika veikti gandrīz identiski tatoo ar ērgli), vai nodevās azartam, metot pa bundžām, cerot iegūt savā īpašumā milzu lāčus. Starp otrajiem biju arī es, kura vinnēja ļoti erotisku sarkanu sirdi.

Festivāla laikā satiku arī trīs pazīstamus cilvēkus, kurus tūdaļ bez sirdsapziņas pārmetumiem noštucīšu - restorāna "I love you" bārmeni (neteikšu kuru, lai aizdomas kristu uz visiem), salona lauvu Vitamīnu un bijušo klasesbiedru Arnoldu Semjonovu. Ar nožēlu jāatzīst, ka laikam bija taisnība kādai manai paziņai, kas apgalvoja, ka lielākais fešons sākoties naktī, bet vakarā esot tik vien kā tāds Riču Raču. Ja neskaita biļešu un garderobes cenas, man tur tiešām likās diezgan lēti un garlaicīgi, tāpēc turpmāko vakaru tomēr nolēmu pavadīt tur, kur vienmēr valda jautrība, t.i., krogā. Iespējams, ka mans kolēģis SK, būtu sniedzis Jums objektīvāku un noderīgāku informāciju, bet viņš diemžēl joprojām ir tajā vecumā, kad šādos pasākumos ieeja ir liegta. Pēc pirmā liegā aliņa vienmēr seko jautrs aņuks, ko arī es Jums šķiroties dāvāju:

Edgars Raginskis aiziet pie ārsta un saka: "Dakter, man dibenā kaut kas riktīgi niez!" Dakteris liek novilkt bikses, lai paskatītos, kas tad tur īsti ir. Pēkšņi dakteris kļūst izbrīnīts: "Bet, Edgar, jums tur ir rozīte", uz ko Edgars atbild: "Tā jums!"

Prezentāciju apmeklēju kopā ar kolēģi DJB un viņas vīru, bet textu rakstīšu viena pati, jo vienojāmies, ka viņa bez vīra analizēs pašu grāmatu. Ceru, ka tas uz ilgiem šajā portālā būs arī viss par Kiviču, jo ņirgt par viņu sen jau nav nekāds smalkais stils. Ja nu vienīgi mums uz redakciju nepiesūtīs ielūgumus uz nākamajām kāzām, kas drīz vien solās patiešām notikt, jo gredzens Andra meitenei jau pirkstā. Sākumā par prezentāciju, un pēc tam nedaudz arī par pašu autoru.

Ieradāmies ar pieklājīgu piecpadsmit minūšu nokavēšanos, izskatoties, kā parasti - pēc antonīma vārdam "glamūrs". Labi, man bija žakete un Dacei tauriņš, ko viņa pārsēja vismaz reizes astoņas, bet tas neatsvēra neizraustītās uzacis un tīņu (t.i. - nekādus) make up. Pie ieejas mūs uzreiz sagaidīja viens no grāmatas menedžeriem, saucot: "Re kur texti!", pēc tam viņam pievienojās vēl kāds kungs, kurš atvainojās, ka aizmirsis mums atsūtīt ielūgumus, teica, ka ir vēsturnieks un tāpēc atceras mani no 2005. gada. Kamēr noskaidrojām, vai iekšā varēs par velti dabūt dzērienus, pasākumā iebrāzās arī Olga Rajecka, un vakars varēja sākties.

Dabūjām savas pirmās baltvīna glāzes ar kaut kādiem loterijas numuriņiem, no kuriem beigās tāpat nebija nekādas jēgas, jo es savu aizmirsu kopā ar glāzi. Žēl, jo tikko iedomājos, ka tad, kad mans numurs (tas bija 1! apbrīnojama numeroloģija - Andra Kiviča 1. grāmata, pirmais izlozes numurs, un tas bija tieši 1!) tiešām uzvarēja, es varēju zaglīgi no somas vilkt ārā tukšo glāzi, lai pārliecinātos, ka uzvara tiešām ir mana. Ēdieni bija diezgan švaki - pāris paplātes ar vīnogām, meloni un "tiem cepumiem", ar kuriem domāju latviešu cepumus, kas mēdz stāvēt uz gada visādos birojos un virtuvēs ar vēstījumu "ja nu atnāk kāds ciemiņš, lai ir, ko piedāvāt", bet skaidrs jau, ka tas vairāk ir klātesošs dekors kafijas vai tējas baudīšanai. Es tomēr dažus apēdu, jo ar DJB bijām izlēmušas būt pasākuma svara vērotājas (tātad mūs neviens nevēroja, un varējām ēst), lai vakara gaitā konstatētu, ka grupas Aparāts idejiskais līderis Mr. Sensors ir palicis krietnu sprīdi tievāks, bet jaunā un simpātiskā seksa blogere Krista Šeped - ievērojami resnāka. Nesapratu, kāpēc pasākuma laikā neskanēja Andra Kiviča un viņa draugu daiļrade, bet bija jāklausās kluba "Kefīrs" iemīļotie ritmi, jo cilvēki taču tur bija atnākuši Andra Kiviča, nevis paša kluba dēļ (lai gan par to domas dalās, jo kāds izteikts Tērvetes alus cienītājs vienā no sociālajiem tīkliem bija norādījis, ka tur sanākuši visi tie, kuri parasti neiztur face control).

Neskatoties uz netipisko vidi un švakajām uzkodām, sajūta bija līdzīga kā kāda paziņas mājas ballītē, jo klubu arvien no jauna piepildīja Rīgas alternatīvajā klubu dzīvē redzēti un zināmi personāži. Tas diemžēl tikai apstiprināja aizdomas, ka lielākā daļa cilvēku turp ir devušies paņirgt, nevis patiesas intereses vadīti, vai vienkārši gribot sveikt mūziķi un nu jau arī rakstnieku ar jauno panākumu. Igors Linga, Olga, Aigars Grāvers un Runčis - vienīgās slavenības, kuras, šķiet, tiešām varēja tur atrasties tāpēc, ka ciena mākslinieka daiļradi, neskatoties uz, maigi izsakoties, pretrunīgajiem presē apzelētajiem izgājieniem. Neticu, ka, piemēram, Mofo līderis Arnis Račinskis ar savu mūžam smīnīgo sejas izteiksmi kopā ar sarkasma ekvilibristu Mr. Sensoru tur atradās to pašu iemeslu dēļ.

Pasākuma svinīgo jeb "paldies" daļu es sazin' kādēļ atceros diezgan miglaini. Varbūt tas tāpēc, ka DJB mani apdullināja, iespļaujot sejā pamatīgu malku baltvīna, un es izmisu par to, ka biju pazaudējusi savu numuriņu, kas man dotu iespēju pirmajai saņemt jauno grāmatu. Sākumā runāja Zvaigznes ABC vadītāja Kilbloka, kas pasniedza Andra Kiviča jaunajai sievai simbolisku dāvanu - pavārgrāmatu blondīnēm. Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs tāds žests, bet varbūt bija svarīgi tiem ballītes viesiem, kuri nelasa dzelteno presi, jau laicīgi parādīt, kura ir jaunā draudzene, lai pēc tam nerastos nekādi nevajadzīgi pārpratumi (nu tur klasiski "Es dzirdēju, ka Kivičam atkal kaut kāda jauna mazgadīga brūte" - "Jā, tā esmu es."). Viss turpinājās ar vēl neskaitāmiem "paldies", uz skatuves uzkāpa visas manis jau pieminētās slavenības, un beigās ar pompu no milzu grāmatas tika norauts melns priekškars, atklājot visiem klātesošajiem lielāko intrigu - grāmatas dizainu un nosaukumu. Arī te man, protams, nācās vilties, jo grāmata bija balta, mīkstajos vākos un ar paša autora bildi virsū, bet nosaukums tikpat episks - "Mana privātā dzīve". Nesaprotu, vai apzināti izvēlēts nosaukums, kas tik ļoti saistās ar visiem zināmo žurnālu, un vai nākamās grāmatas tādā gadījumā sauks "Kas man jauns?" un "Mana vakara ziņas". Ažiotāža ap visu to grāmatas lietu tika radīta milzīga un, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, - intriga sevi neattaisnoja. Tas ir līdzīgi kā Toma Grēviņa "Secret Special Guest", kas 80% gadījumu izrādās grupa "Instrumenti".

Pēc tam sekoja pagara pauze, kuras laikā grauzām tos cepumus, dzērām nu jau nopirkto vīnu, un izmantojām iespēju nobildēties ar pašu Andri Kiviču. DJB gan nemitīgi čīkstēja, ka grib prom, viņas vīrs atteicās mūs bildēt, jo baidījās nebūt pietiekami stilīgs vai aptuveni tāda iemesla pēc, tādēļ beigu beigās mūs nofotografēja Briseles verdzene Agnese Krivade.

Attēlā - Anete, Andris un Dace

Likumsakarīgi bija arī neliels koncerts, no kura DJB man ļāva noklausīties tikai vienu dziesmu ("Tu tuvojies sev"), pēc tam iemetot sava vīra mašīnā un izsēdinot Teātra bārā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Kā jau solīju, turpināšu par pašu autoru.

Andris Kivičs ir viens no tiem cilvēkiem, par kuru Latvijā tiešām ņirdz ikviens, kuram nav slinkums. Vēl tādi noteikti varētu būt Kombuļu Inese, kura tiešām nesaprot, ka par viņu ņirdz, un Anete Sončika, kura nesaprot, kāpēc par viņu ņirdz. Paliek atklāts jautājums, vai Andris Kivičs to saprot un kādā mērā, ja pat viņa bērna māte un bijusī draudzene ieraksta twitterī lūgumu, lai taču kāds pasaka Andrim Kivičam, ka visi viņa koncertos žmiedz acis, un par grāmatu ņirdz (kas ir nekorekti, jo visi taču zinām teicienu "par bijušajiem, vai nu labu, vai nu neko). Tikmēr mūziķis un izbijušais politiķis UFO nekautrējas radio paziņot, ka jaunā grāmata būtu vienkārši tā arī jānosauc - "Sūds".

Skaidrs, ka Andris trīs galvenās rakstura īpašības varētu būt: karstgalvīgs, naivs un patiess. Andris Šķēle šovasar man vienā lekcijā stāstīja, ka ātra reakcija (karstgalvība) lielākoties neesot inteliģences pazīme, ko pierādīja kāds pētījums par īpašībām, kādām jāpiemīt kareivim, un tur bija arī atzīme "intelekts ne augstāks kā...". Jo visādi gudri štukotāji sāktu apsvērt, vai vispār vajag karot, kā to labāk darīt, bet reāli labam kareivim būtu tikai jāiet un jāšauj pēc pavēles. Tas pats zināmā mērā attiecoties uz biznesmeņiem un politiķiem - pārāk gudra galva traucē ātri pieņemt lēmumus. Andris K. savus lēmumus doties karā ar Juri Milleru, zvanīt uz to ļauno bērnu slimnīcu un pačurāt blakus golfa laukumam ir pieņēmis neapdomājot. Taču meitenēm šādi karstgalvji tīri labi patīk, vienīgā problēma, ka Andris visas šīs meitenes uzreiz grib precēt.

Naivs un patiess, kā arī "vienkārši normāls džeks, ar kuru forši parunāt" arī Andris nenoliedzami ir, bet - vai tiešām viņš, kurš tomēr apbružājies nežēlīgajā šobiznesā, nesaprot, ka par viņu ņirdz? Lai arī kā būtu, vismaz varam apbrīnot to, ar kādu mērķtiecību viņš nav atkāpies no sava tēla, ne mirkli neļaujot nojaust, ka viņš gribētu kaut kā attaisnoties un sevi pierādīt visiem tiem, kas regulāri nekautrējas smīkņāt, uzjautrināties vai saukt viņu par slimu. Tāpat kā ir jāpatur prātā, ka, neskatoties uz visām tām nomelnošanas kampaņām, joprojām ir cilvēki, kam viņš patiešām patīk (par to varat pārliecināties, piemēram, apskatot komentārus viņa draugiem.lv galerijās). Tāpēc šis texts ir tāds, kurš neņirdz. Jo patiesībā smalki ņirgt par šādiem personāžiem ir grūtāk, nekā tas varētu likties, bet visā šajā ironijas pārsātinātajā laikmetā gribas, lai tomēr pastāv tāds džeks - ar kuru forši parunāt un kurš var kārtīgi iedot pa muti.

Mūsu redakcijai ļoti patīk uz svarīgiem notikumiem reaģēt vai nu pirms tie vispār ir notikuši, vai arī tad, kad visi par tiem ir jau gandrīz aizmirsuši. Tāda ir neatkarīgo mediju priekšrocība - reaģēt, kad patīk, un rakstus iesniegt, kad patīk. Diemžēl ir lietas, kas mūs tomēr tur kaut kādos rāmjos (lasi - ne tikai dzert, bet arī rakstīt): bosene, kas spēj bārties pat virtuāli, un, protams, mūsu dārgie lasītāji, kuri par tādiem atzīstas esam visneiedomājamākajās vietās un dienas stundās. Šī ir īpaša nakts - ne tikai ar to, ka jāpārgriež pulkstentiņš, bet arī ar to, ka šonedēļ (ir jau sestdienas nakts!) ne reizi neesmu piedzērusies. Tāpēc atzīšos, ka esmu nīgra un piekasīga, nevis rāma, rāma kā panorāma. Tas bija ievads.

Kādā agrā 21. oktobra pēcpusdienā portālā draugiem.lv saņēmu, lūk, šādu vēstuli: "klau, visi baigi cepas par interviju ar iespejamo kulturas ministri gremdi vai gremzi vai kaut ka taa. nesaprotu, ko var dirst - vinja tachu ir fondaa "viegli", tur visi baigie teatri gajeji un bibliotekas sedetaji. vislabak patik normunda naumanja reakcija uz sho interviju. varbut gribi uzrakstiti texxxtu?" Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš kaut ko tādu ir spējīgs uzrakstīt, bet es, protams, nekavējoties piekritu. Žaneta Jaunzeme-Grende (turpmāk tekstā - ZRP) nu pilnīgi oficiāli ir kļuvusi par Latvijas Republikas kultūras ministri, tāpēc šis būs tas gadījums, kad uz notikumiem atskatīsimies ar pieklājīgu nokavēšanos.

15 minūšu garā intervijā Latvijas Radio sākas ar satraucošu iepazīstināšanu - atnākusi Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja. Man vienīgajai likās, ka kameras ir tikai cietumā un ledusskapī? Izrādās, nē! Līdz šim vispār biju pārliecināta, ka ZRP ir muzikālās apvienības "Fonds viegli" bekvokāliste un tamburīniste, taču izrādās, ka tas tikai tāds blakus projektiņš. "Fonds viegli" jau latviešiem ir tāds īpašs stāsts - tas ir kaut kas tik labs un sirsnīgs, bet reizē iemantojis pamatīgu opozīciju starp Latvijas inteliģences pārstāvjiem. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka ZRP ļoti patīk pa reizei izrausties no savas kameras, lai beidzot nodotos muzicēšanai. Uz skatuves viņa tika pamanīta, un nu kļuvusi par latviešu tautas kultūras galveno saturētāju. Protams, tas viss nācis strauji un negaidīti, tāpēc ZRP mulsi atzīstas, ka viņu pašu tas tiešām pārsteidz.

"Nebiju domājusi, nebiju plānojusi," tā ZRP komentē savas sajūtas pirms lēmuma pieņemšanas kandidēt par kultūras ministri, taču visādi "cienījami kultūras darboņi" viņai bez mitas zvanījās, sūtīja īsziņas, rakstīja skypā, pie durvīm, vēstulēs, komentēja galerijās - DARI TO. Tā nu ZRP nolika savas vieglās dienas un tamburīnu, lai dotos iekšā šajā sev nemaz ne tik svešajā svērā - pēdējos 7 gadus mūziķe bijusi "dziļi iekšā" kultūrā, un it sevišķi te runa ir par pēdējiem diviem gadiem kopā ar apvienību "Fonds viegli". Šajos gados līdz ar Imanta Ziedoņa topošā muzeja maketu Murjāņos izstrādāts arī digitāls disks, kā mācīties epifānijas, Ziedoni, Raini, Aspaziju un vēl šo to. Varbūt esmu piekasīga, taču "mācīties" epifānijas kā reiz būtu pats pēdējais, ko darīt. Epifānijas vajag vienkārši lasīt, ja nu nav spiedīga vēlme iemācīties tās visas no galvas.

Līdz ar epifāniju mācību disku iesākas garš stāstījums par to, ka "es esmu bijusi" un "es esmu strādājusi", kas izklausās pēc attaisnošanās "tikai te nepadomājiet, ka man nav nekāda sakara ar kultūru". Aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu informēt, ka šāds stāstījums vēlreiz atkārtosies intervijas beigu daļā. Viena no tām lietām, kur ZRP bijusi "dziļi iekšā", ir jaunā bibliotēka, kuras sakarā ZRP sajūsmināti izsaucas, ka beidzot vajag sākt domāt par tās saturu. Ko? Mums visu šo gadu laikā vēl nav izdomāts, ko tajā lielajā biblenē vispār likt iekšā? Tikpat sajūsmināti tiek pasniegts Francijas Nacionālās bibliotēkas piemērs, pie kuras cilvēki stāvot garā rindā. Ko? Mums būs tik milzīga biblene, lai mēs pie tās stāvētu rindā? Tad ZRP iepazīstina klausītāju ar vīziju par bibleni, par kuru cilvēki teiks: "Es brīvdienās iešu uz bibliotēku, jo tur ir pasākumi, modernas tehnoloģijas, koncerti...". Līdz ar to man ir skaidrs, ka bibliotēkas saturā grāmatu nebūs vispār. Labākajā gadījumā daži digitāli diski par to, kā mācīties gramāmatas.

Protams, mūsu jaunā ministre ievēro tradicionālās valodas pieklājības normas, sakot "kad" vārda "ka" vietā un to, ka "runa iet", bet to es vēl varu pārdzīvot, nevajag taču no cilvēkiem gaidīt neiespējamo. Taču tas, ka vārds "identitāte" 15 minūšu garās sarunas laikā tiek piesaukts vismaz reizes piecas, mani gan nedaudz kaitina (Normundu Naumani turpretim kaitina vārds "varbūtās"). Man liekas, ka latvieši izslimo pamatīgu identitātes krīzi, tāpēc vismaz pagaidām uz to noteikti neko nevajadzētu balstīt, jo tas vienkārši apgāzīsies kā piedzēries cilvēks bārā. Padomājiet paši - liela daļa ir gatavi paziņot, ka viņiem te "viss besī" un jābrauc vien prom, bet lidmašīnā ar asarām acīs kolektīvi uzdziedāt "Pūt, vējiņi". Kur te identitāte? Tikko iedomājos, ka ir divas lietas, par kurām man čista nepatīk runāt - aizbraucēji un integrācija.

Labi, atgriezīšos pie ZRP - aizmirsu pateikt, ka viņa ir "Visu Latvijai/TB/LNNK" partijas biedre, kas parlamentā nekandidēja. Tagad mūziķe 7 mēnešus atpūtās (tiesa, ne jau tikai sauļojās un gulēja pludmalē, jo bez tā, ka bija dziedātāja, arī "nodibināja dažas kompānijas"), un ir gatava kalpot latviešu tautai un kultūrai jeb piesaistīt abu minēto savienībai "visādus sponsorus un mecenātismus". Bez Imanta Ziedoņa ZRP sarunā, cik atceros, piesauc tikai vienu personu, ko nosauc par "Nacionālā orķestra diriģentu direktoru, kas nav latvietis, bet ir ārzemnieks", kas, šķiet, alias varētu būt Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Karels Marks Šišons. Tā kā esmu piekasīga, gribētu izcelt vienu no kultūras ministres noslēdzošajiem teikumiem "vārdā "sadarbībā" ir viss atslēgas vārds", un novēlu jums, lasītāji, to iegaumēt uz visiem laikiem. Ikreiz, kad jūtat, ka slīdat nost no izraudzītā dzīves ceļa, klusi atkārtojiet pie sevis - vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds utt.

Sarunas beigās ministre gan atklāj, ka daudz labprātāk nodarbotos ar biznesu, bet - kā ir, tā lai būtu. Tāds žēls nobeigums, ka kādam jānoliek savas vieglās dienas, lai kalpotu tautai, bet, kā norāda pati ministre, "Cilvēks domā, Dievs dara", tāpēc man atliek tikai novēlēt: "Mazā, Dievs Tevi mīl."

Man tāpat kā skolotājiem un pasniedzējiem patīk izdarīt nelielas atkāpes, bet uzskatu, ka vislabāk ir, ja ar atkāpi jau tiek sākts, jo - "katra rindkopa jāsāk ar atkāpi jaunā rindā. arī pirmā," (c) latviešu valodas skolotājas. Vēlos atvainoties visiem lasītājiem, ka esam piedzīvojuši lielāko radošo kritumu atjaunoto texxxtu vēsturē, kas daļēji saistīts ar mūsu bosenes EK problēmām personīgajā dzīvē. Taču šodien dzima ideja, kuras īstenošanās gadījumā mūs sagaida lielāka izaugsme nekā tautsaimniecībai Ulmaņlaikos.

Pēdējoreiz šeit viesojos karstā vasarā pēc DJB kāzām, kad ar SM savas visai pamatīgās paģiras mērķtiecīgi uzveicām ar pēcsvētku sarkanvīnu un domājām par politiku. Tagad ir atnācis viegls zelta rudentiņš, kas rīt mums sola penelopi krusu, es malkoju eko ābolu vīnu un esmu ietinusi kājas vintāžas pledā. Tieši tāpēc gribu Jums piedāvāt ieskatu, domājams, ilglaicīgākajā raidījumā LTV vēsturē, ko sauc par "Panorāmu". Uzskatu, ka vispār tas ir tik nenovērtēts retro, ka varētu būt katra hipstera obligāta ikvakara pasaka pirms došanās uz Pērli. Domāju, ka to pierāda arī fakts, ka šim raidījumam viena no Latvijas slavenākajām grupām ir veltījusi vienu no savām labākajām dziesmām: http://www.youtube.com/watch?v=oZwva97F6HQ

"Rāma, rāma, panorāma, to skatās katrs kungs un katra dāma," tā kādreiz arī bija, kad ēteru nebija piesārņojuši visi tie Top 10, Bez Tabu, Nekā personīga un vēl lērums visādu jauniešu. Manā bērnībā ziņas lasīja patīkamās dāmas Arta Andersone un Ināra Makārova, ik pa brīdim kadrā parādījās atraktīvais Jānis Dimants ar lauku ziņām un amizantais Andrejs Volmārs ar kultūras ziņām. Te atkal jāizdara neliela atkāpe, palaidnīgi nesākot to jaunā rindā, paziņojot, ka šovasar ar EK un vienu mūzikas žurnālistu satikām Andreju Volmāru Pļavnieku šašliku bārā. Andrejs tikko bija notiesājis soļanku ar 50 gramiem šņabja, jo atzina, ka ciešot no hroniskām paģirām, kā jau vairums, kam ir sēdošs darbs, un gādīgi ieteica arī mums šādā veidā uzlabot veselību. Mēs gan kā jau jaunieši pludmales šortos un puķainos kreklos paņēmām pa aliņam un, jautri smejot, ar saviem i-phone safočējām Andreja atstātos traukus. Tomēr sajutām, kā caur mums iztek šis aizgājušais laiks un smeldze par pagātni, kad Panorāma bija tas, ko skatās katrs kungs un katra dāma.

Liela daļa manu aptaujāto uzskata, ka Panorāmas informācijas pasniegšanas veids ir korekts, taču pārāk sauss. Patiesībā taču liekas, ka tāds vienkārši ir nacionālo ziņu modelis, vismaz man liekas, ka BBC un citos tajos top 10 pasaules ziņu kanālos arī nav nekāds atraktīvs Māris Grigalis pie ruļļiem. Labi, nestiepšu vairs gumiju, kā saka, un pievērsīšos tam, ko man pastāstīja vadītājs Arnis Krauze. Pēc tradicionālās dziesmiņas Arnis ar miglainiem dzērāju teļļukiem fonā piesaka šīs dienas totālākos jaunumus (žēl, ka neaprakstu to laimīgo dienu, kad jaunumos bija ķirbja smaguma rekords un Ventspils jaunā valūta), kas, protams, saistīti ar koalīciju, kā arī Igaunijas prezidentu Ģirtu Valdi Ilvesu un šoferīšu biedu - jaunajiem fotoradariem.

Tad nu Madara Līcīte dodas iztaujāt deputātus par šodien beidzot izveidoto koalīciju. Sprūdžu viņa likusi montētājam pārtraukt pusvārdā, rudā lapsa Solvita paziņo kaut ko aptuveni tikpat nenozīmīgu tikai divreiz garāku, līdz visus punktus uz "i" saliek šovmenis Kārlis Seržants, sakot: "Mēs atbalstīsim lietas, kas nāks valstij par labu." Nepārprotiet, Kārlis ir palicis opozīcijā, jo pārstāv ZZS, tāpat kā tur palicis tas slāvu Ingmārs Līdaka Klementjevs no SC. Ievēroju, ka Madarai ir ļoti universāls mikrofons, kuru, paliecot 45 grādu leņķī pa labi, iespējams lietot kā LTV1 franšīzes LTV7 mikrofonu. Apakšā kadram līdzīgi kā intensīvais čatiņš paralēli O-kartes akadēmijai skrien ziņas par dienas aktuālajiem notikumiem, kur, kā esmu novērojusi, pilnīgi vienmēr var atrast kaut ko vismaz nedaudz ņirdzīgu (šoreiz - "Lielbritānijā sodīts džerājšoferis no Latvijas" un "Par mēģinājumu nozagt trolejbusa vadus aiztur trīs vīriešus").

Vēlāk skatītājam īsumā parāda baumas kādi personāži varētu ieņemt ministru un citus svarīgākos amatus, kaut kas nokliedzas, ka Zatlers ir vājākais posms, un vadības grožus savās rokās pārņem diktore Aija Kinca, kas brauc Siguldas vagoniņā, lai paraudzītos, kā tas ir - nolēkt ar gumiju. Lai gan Aija papriecājas par koku galotnēs iekarināto atraktīvo lāci, kas tur pārcietis jau divas ziemas, un iepazīstina tos skatītājus, kam pašiem izbraukāt uz Siguldu nav sanācis, ar tur atrodamajām zelta lapām, izrādās, ka arī viņu patiesībā interesē politika. Siguldā līderi bijuši "Vienotība", uzreiz pēc tam "ZRP", tā kā tur dzīvo īsteni latviešu zemnieki, kā piemēram, pieticīgais Alfons Šlišāns, kas nosaka vien: "Kas ir - ir, pietiek ar to pašu." Tāda, lūk, oligarhi Jums mantra jāieraksta plānotājā uz katru nākamo dienu! Vagoniņa vadītāja atklāj, ka Dombrovskim vienkārši tic, spieķu pārdevēja saka, ka Zatlers ir svārstīgs, vienvārdsakot - kaut kas līdzīgs Dimanta braucienam uz laukiem, tikai bez traktoriem un labības.

Nākamais sižets ir Miroslava Koda saruna ar Igaunijas prezidentu Ģirtu Valdi Ilvesu, kas tieši iepriekšējā dienā atšķirībā no Valda Zatlera pārvēlēts uz otro prezidentūras termiņu. Skaidrs, ka viņiem ar Valēriju Karginu ir viens un tas pats stilists, tikai Ģ. V. Ilvesa tauriņš ir pilnīgi šķībs - saprotams, jo pie latviešiem skrējis uzreiz pēc savas pēcvēlēšanu ballītes un visticamāk nav vispār paspējis pārģērbties. Jāatzīst, ka Miroslavs paliek arvien smukāks, un spēj arī noskaidrot, ka Igaunijai dekoratīva sadarbība liekas bezjēdzīga, un viņi vēlas, lai Latvija skatās Eiropas virzienā (to sakot, Ģ.V. Ilvesam no kabatas izbirst vairākas eirocentu monētas, un viņš gardi nosmej tauriņā: "Oi, izkrita mūsu nauda"). Beigās Ģ. V. Ilvess drūmi atzīst, ka prezidenti nevar tā vienkārši aizbraukt uz Rūjienu apēst kādu saldējumu, tāpēc Miroslavs viņam apsola atdot vienu no savējiem pēc intervijas.

Vēl uzzinām, ka Ukrainas oranžās revolūcijas līdere Jūlija Timošenko ir notiesāta uz 7 gadiem cietumā, Grieķijā atkal kaut kādi prettaupīšanas nemieri, noskaidrojies, ka lietuvieši ir lielākie Baltijas pesimisti (skaidrs, jo viņiem arī lielākais reālās algas samazinājums), bet igauņiem ir lielākais kredītu slogs. Pēc tam tiek parādīta kāda amizantā ziņa par sievieti, kas dzemdējusi mazuli tieši pēc maratona, un šis bijis jau viņas otrais maratons, gaidot bebiku. Beigās arī uzzinām par tiem fotoradariem, un, lai gan mana lielākā bēda ir par to, vai huligāni tādus neizspārdīs viens un divi kā tādas bērnu šūpolītes, citi vairāk bēdājas par to, ka tas ir tikai naudas kāšanas mehānisms. Par to sašutis izsakās džeks, kas atgādina kaut ko starp Kasparu Zaviļeiski un Sandi Prūsi, un daži uz ielas noķerti šoferīši. Viss, ar to arī kārtējais retro vakars ir noslēdzies un tad, ja ir laiks, noteikti iesaku noskatīties arī raidījuma pielikumus "sporta ziņas" un "laika ziņas". Sporta ziņās vienmēr beigās ir ļoti asprātīgs dienas moments, bet diemžēl to piesaka Uģis Joksts, nevis visu sporta ziņu lasītāju etalons - Māris Rīmenis.

Es Jums saku uzredzēšanos, un tiekamies nākamvakar. Manu kleitu sponsorēja veikals BaltMan, ābolu vīnu uzdāvināja Sarmīte Kolāte, bet vintāžas pleds patiesībā nemaz neeksistēja.

Inovācijas vienmēr ir bijušas Texxxtu prioritāte, tamdēļ šoreiz nākam klajā ar savu pirmo recenziju, kura 1) ir par portālu, 2) radīta, sadarbojoties diviem texxxtiniekiem - šajā gadījumā AK un SM. Lai arī puaro.lv darbojas vien kaut kādu nedēļu, tas jau paspējis sacelt pieklājīgu ažiotāžu. Kāpēc tā - jautāsiet? To mēs nezinām (c) Māra Zālīte, taču ir skaidrs, ka nevaram klusēt šajā priekšvēlēšanu laikā, kurā izšķirsies tas, kā mēs turpmāk dzīvosim.

Nesen AK gribēja noskaidrot dažu politisko aktualitāšu background (latv. val. - fons), tāpēc vērsās pēc atbildēm pie Tautas partijas Jaunatnes organizācijas troņprinceses Sarmītes Ilvas Lonijas Kolātes (turmpāk tekstā - Silk). Šī teica: "Nu kā? Tas taču katram pašam jāsaprot." Tā arī darījām, un ar iztēles palīdzību nonācām pie šoka un migrēnas - tas ir ārprāts, kas notiek politikā. Būs vien jāpiekrīt grupas Inokentijs Mārpls solistam Raimondam Dambim Lagimovam, kurš tirgo nozīmītes pa latu gabalā ar atziņu "Valdība ir stulbeņi". Nu labi, īstenībā jau nav. Nenoliedzam, ka Šlesers ir gudrāks par mums, SM un AK kopā ņemtām. Bet par to nedaudz vēlāk.

Visi šobrīd pišas par to, ka puaro.lv ir izcilā latviešu prozaiķa, dzejnieka, publicista un karatista Jurģa Liepnieka priekšvēlēšanu kampaņas triks. Lai to pamanīt nebūtu tik viegli, Jurģis portāliņu atšķaidījis ar nedaudz marihuānu, t.i., savām interesēm (Kamī, Dalī un pizdī) un lētiem feļetoniem, ar kuriem uzsist portāla apmeklējuma statistiku (Dzeltenā zemūdene). Mēs, piemēram, aizrautīgi lasām par to, kā Jurģim bija apnicis dzīvot (raksts pārpublicēts no žurnāla "Klubs" vai "Art Deco", neatceramies) - eksistenciāli smagu un atklātu gabalu par dzīvi un vēlmi no tās beidzot atdusēties atmatā. Nevilšus skatiens pārdomās pārslīd pār košu baneri, kas aicina izlasīt interviju ar Inesi Saulīti, kura šķietami atdusēties atmatā nevēlēsies nekad. Sajūtas līdzīgas, kā iedzerot kafiju kopā ar vīnu - ambivalentas. Inese pretēji Jurģim šķiet vēl nav saskārusies ar izsmeltās dzīves sajūtu - viņu sajūsmina pat veca dāņa sperma rīklē. Aizstāvot Inesi gan jāsaka, ka intervija izskatās tik dzeltena, ka pat portāls mango.lv tam blakus izbalējis gauži balts. Kur tur politika - jautāsiet? Ļoti vienkārši - Jurģis, krifelis tāds, taču fīrē to "Saskaņas centru". Tomēr negribas īsti viņu vainot, jo kurš gan no mums negrib ticēt vārdiem, ka "Viss būs labi." Мы ганси чиста хотим!

Diskutējot par politiskām peripetijām, nonācām pie secinājuma, ka nesaprotam, kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt savas partijas, t.i. Tautas partijas līderi. Līdzīgu analoģiju varam meklēt Vakareiropā un pielīdzināt Andri Šķēli, turpmāk textā - Andžons, bijušajam Lielbritānijas parlamenta princim Tony Blair. Ķipa, sākumā par Tony arī visi fano, mīl, dāvina dāvanas, bet pēkšņi nemīl. Kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt Andžonu - jautāsiet? Sacīsiet: "Varbūt Jūrmalgeita?" Auksts. Vekselis? Mēs drebam, cik auksts, un uzvelkam džemperus! Pavisam vienkārši. Tas ir tāpat, kā, ieraugot džeku, kurš patiešām izskatās pēc pediņa, mēs izjūtam vēlmi sevi nokaunināt par tik stereotipisku spriedumu, ka noliedzam acīmredzamo. Arī Andžona gadījumā sākumā nevēlējāmies ticēt tik triviālam atrisinājumam, bet tā ir - Ēlerte. Sākumā ķipaš laikraksts "Diena" (atgādinām, ka tobrīd "Ir" vēl nav piedzīvojis savu dzimšanu) baigi haipo Tautas Partiju, a pēc tam pēkšņi heito! Kāpēc? Ēlerte. Mēs, sievietes, pazīstam labi viena otru. Atraidījums stipri sāp. Pavisam nopietni - mums patiešām ir konstruktīva cerība ticēt tam, ka Ēlermausis kantēja Andžonu. Andžonam tā ne visai, tāpēc šis bija as cold wind blows (angļu val. - tik auksts, kā auksts vējš pūš). Ēlerte apcirtās un nogrieza savu artavu mīlestībai pret Tautas Partiju. Ko tante Bauskā - jautāsiet? Vērā ņemamākais rīta laikraksts valstī heito Tautas partiju, kāpēc tantei Bauskā tam neticēt? Ticēt diemžēl var ne tikai Dievam.

A kāds tam sakars ar Zatleru - jautāsiet? Nothing special, Mendelson - tāpat kā Andžonam ar Ēlermausi nekāds sakars tur nav, bet tas nebūt nenozīmē, ka tur neslēpjas kaut kas cits. Kas tur slēpjas? Hmm. Mēs padomājām un izdomājām. Zatlers atlaiž Saiemu, kurā dominē Vienotība, kas ir neizdevīgi dažiem lielkalibra uzņēmumiem, taču, paužot savu lielo mīlestību pret Vienotību, tomēr dibina jaunu partiju, tādejādi atņemot tai balsis no tantēm Bauskā. Kas ir Zatlera jaunās partijas sastāvā? Daži naiviķi (tur Tukišs, Ķīlis, nebrīnītos arī ja Kūļi) UN Zatlera padomnieki, kurus tam piešķīra nu jau atlaistā Saiema. Mēs būtu idiotes, ja par idiotiem uzskatītu zākātos oligarhus un ticētu, ka viņi šobrīd raud un domā: "Vai, vai, vai, kā mēs tā ieberzāmies, cerams, ka par mums balsos". Nu, nopietni! Šlesers NAV TĀDS DIŽDAUNIS, lai viņš patiešām ticētu, ka par viņa jaunizveidoto Šlesera Reformu partiju (pamanījāt vārdu spēli?) kāds pie pilnas mentālās veselības arī balsos. Labi, varbūt jūs to vēl nesapratāt, tāpēc runāsim taisnu tiesu - mēs tiešām ticam, ka Zatlera Reformu partija ir Šlesera projekts, ar kuras palīdzību izveidot ar politiku tiešā veidā nesaistītiem plāniem izdevīgāku Saiemu, kurā Solčas rudās lapsas pačku nomainītu Sprūdža bakuģīmis. Atvainojamies par emocionalitāti, jo vakar bijām Vienotības kāzās, un šodien paģiras mūs ir uzvilkušas. Sprūdž, ja tu šo lasi, tiešām neņem ļaunā - tas nav personīgs uzbrauciens. Varbūt Viesturam Livigstonam būs bēdīgi to dzirdēt, bet mēs, AK un SM, nekautrējamies publiski ticēt tam, ka Šlesers un Šķēle ir ļoti gudri - tik gudri, ka ir jau pāris verstes soļu mums priekšā.

Jautāsiet, kāds šim texxxtam ir sakars ar puaro.lv? Tas ir tieši tik pat konceptuāli izplūdis un nekonsekvents, cik minētais portāls. Mēs mīlam šo valsti!

Šodien vienā no sociālajiem portāliem saņēmu niknu vēstuli no priekšnieces par to, ka mans parāds izaudzis jau līdz aptuveni 70 pudelēm (sakarā ar pilnīgu textu iesniegšanas termiņu ignorēšanu). Taču, izvirzot visas šīs apsūdzības, viņa beigu beigās arī gādīgi apvaicājās, vai es negribētu rakstīt par diskusiju, ko sastrādājuši tie divi jefiņi no mūsu klases. Es, protams, izteicu lūgumu sodu kaut nedaudz samazināt manas nāvējošās slimības dēļ, ko saķēru vienā no oligarhu pasākumiem, kā arī nolēmu noskaidrot sīkāk par tiem jefiņiem: "Tu domā Kristovski un Zalteru?" Sapratu, ka gaidīt apstiprinošu atbildi man vairs vienkārši nav laika (lasi - naudas), tāpēc iegāju portālā klase.lv, lai atrastu diskusiju. Biju gan šausmās, kad konstatēju, ka tā ir veselu stundu gara, taču - aiz cieņas pret Jums - esmu to izturējusi. Ņemot vērā manis jau minēto slimību, kas neizbēgami ietekmē arī domāšanas procesus, kā arī ilgo bezalgas atvaļinājumu, lūdzu Jūs būt iejūtīgiem lasīšanas procesā.

Diskusiju vada avīzes "Diena" darbinieks Atis Rozentāls, kuru es, godīgi sakot, vaigā redzu pirmoreiz, tāpēc nedaudz pakomentēšu viņa izskatu - man tas ļoti sasaistījās ar iepriekšējo mana texta tematu Hariju Poteru. Pāris grāmatās pavīdēja tāds tēls kā Zeltiņš Sirdsāķis (lūk - http://ej.uz/rrie), tā kā es nezinu, vai "dendijs" būtu pareizais apzīmējums, taču tas nepārprotami ir pārdomāts vizuālais tēls. Aplūkojot pārējos divus diskusijas dalībniekus, kļūst skaidrs, ka vienota dreskoda (ģērbšanās kodekss - angļu val.) nav bijis, jo Ģirtam Valdim K. ir vēsi atpogātas augšējās krekla pogas, Valdim Z. pieklājīga kaklasaite, bet Atim R. - tauriņš, ko kā smart casual stila elements papildina divi (attiecīgi zilas un sarkanas krāsas) zīmuļi žaketes kabatā. Šie trīs džeki tad nu mēģinās rast atbildi uz jautājumu, ar ko Zatlera Reformu partija (ZRP) atšķiras no Vienotības (V). Lai lasīšana būtu amizantāka, Ģirtu Valdi Kristovski dēvēšu vienkārši par Kriksi (starpcitu, ierakstot šo uzvārdu googlē, kā otrais meklētākais parādās "Kristovska sieva"), bet pārējos saukšu vienkārši kā pagadās.

Viss sākas ar pārmetumiem ZRP par to, ka nav skaidrs, kas viņiem tur ziedojis tās, piemēram, no 1988. gadā dzimušajiem diezgan iespaidīgās naudas summas. Valdis Z. sāk skaidrot, ka ir ētikas komisija un ir KNAB, un viss tiks pārbaudīts u.t.t., taču tad min kādu asprātīgu vārdu savienojumu "ļaunprātīgi ziedojumi". Kā gan tas var būt? Tas varētu būt tāpat kā "ļaunprātīgā dzeramnauda", piemēram, lai gan pēc Valda Z. piebildes, ka kāds noziedojis vienu santīmu ar rupju maksājuma mērķi, saprotu, ka ļaunprātīgi - tās ir ļoti mazas summas. Man reiz draudzene, kura strādāja Čilli picā, teica, ka sākusi raudāt, kad viņai pēc grūtas darba dienas kāds atstājis dzeramnaudā vienu santīmu. Tad nu skaidrs - viens santīms, tas ir ļaunprātīgi. Otra lieta, uz ko Valdis Z. norāda, - viņu pat vairāk interesējot "mazas summas". Kāpēc? Kuram gan vairāk interesē mazas summas, ja eksistē arī lielas summas?

Nākamais jautājums atkal ir Valdim Z. par to, vai Kirovs Lipmans tiešām būšot ZRP izvirzītais Finanšu ministra amata kandidāts (tas tiešām nav joks). Žēl, ka Valdis Z. šīs baumas noliedza, jo Kirovs, manuprāt, ļoti labi izskatītos blakus ZRP izvirzītajam Ministru prezidenta amata kandidātam Edmundam Sprūdžam (lūk - http://ej.uz/9dfu). Tieši par pēdējo aptuveni 11. diskusijas minūtē starp abiem viesiem izceļas neliels kašķis, jo Kriksis norāda, ka Sprūdžam ir "diezgan liels haosiņš". Ņemot vērā, ka fočenēs viņš izskatās pēc tāda, kas šovasar svinējis vidusskolas izlaidumu, tas nav liels pārsteigums - puberitātes lēnais finišs, pirmās pastāvīgās draudzenes, personības veidošanās - tas ir viens paliels haosiņš, saku to pēc pieredzes.

Pēc tam Kriksis ar Valdi Z. sāk savstarpēju kariņu par to, kurš uzmanīgāk lasījis 4000 zīmju (aptuveni 28 twitter ieraksti) partiju programmas. Valdis Z. pārmet Kriksim, ka V programma ir pārāk deklaratīva, bet viņam, lūk, ir skaidra un racionāla, turklāt - 3+4=7 gadu tālā nākotnē. Man liekas, ka deklaratīvās programmas ar visiem tiem "attīstīt, paaugstināt" u.t.t., bet bez konkrētiem risinājumiem, jau izsenis ir bijusi lieta, par ko cepties (ļoti neatbalstu šo vārdu savienojumu). Tad nu cepuri nost Valdim Z., kas izdomāja - "a davai uztaisām riktīgi racionālo programmu!" - un tagad ir tik lepns par to, kā par liecību ar daudz "no desmit desmit" (kā dzied Musiqqq) tajā. Vienīgā atšķirība - liecībā ir novērtēti jau padarītie darbi, taču programmā - tikai iecerētie. Tikmēr Kriksis, protams, mēģina vilk striķi pagātnes virzienā, sakot - paskat, kāds Latvijai ir veiksmes stāsts, un mēs esam veci profesionāļi ar rētainām sejām, kas to ir panākuši, bet kuru gan tas interesē.

Taču sacensība zināšanās par partiju programmu saturu ir pāraugusi jau nopietnā savstarpējā intelekta pārbaudījumā, jo Valdis Z. pēkšņi jautā: "Vai zināt, kā ir mainījies iedzīvotāju ienākumu nodoklis?" un te nu Kriksis atkal nokļūdās, nosaucot nepareizu ciparu. Jāsecina, ka no kļūdām nav mācījies, par ko varat pārliecināties, ierakstot youtube "Lato Lapsa vs Kristovskis". Politikai tuvu stāvoši cilvēki mani informēja, ka Kriksis esot tik pašpārliecināts, ka uzskatot - viņam tādi sīkumi nav jāzina. Es līdzīgi uzskatīju vidusskolā, kad mācījos vēsturi, jo man likās - svarīgāk, ka jūti konkrētā laika posma notikumus, iekārtas, zini personības, nevis atceries precīzus gadaskaitļus (t.i. - stulbus ciparus). Neskatoties uz dumpīgo pārliecību, tomēr dažus skaitļus iemācījos, piemēram, zinu, kad notika Saules kauja vai Kauguru nemieri, taču par laimi man un nelaimi Kriksim - šie skaitļi atšķirībā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa jau daudzus gadus ir nemainīgi.

Neliela atkāpe - vadītājs Atis Rozentāls vairākkārt izskatās iegrimis kādā interesantā "Voque" rakstā vai arī brīdī, kad tomēr ir pacēlis acis, sastingst dažādās interesantās pozās. Man ļoti patīk Atis Rozentāls. Kur viņš bija agrāk?

Te pēkšņi Valdis Z. nāk klajā ar ļoti filozofisku paziņojumu "Mums ir tā laime dzīvot laikā." Man liekas, ka kategoriju "laiks" ir mēģinājuši pakļaut dažādām teorijām aptuveni tik daudz filozofu un literātu, cik Latvijā ierēdņu (86 000 vai 250 000). Kriksis šajā brīdī nesamulst, viņš arī ir šo to lasījis, tāpēc saka kaut ko par to, ka jau grieķu filozofi ir uzsvēruši, ka valsti jāvada pieredzējušiem džekiem nevis tādiem, kam piens vēl uz lūpām (ļoti neatbalstu šo vārdu savienojumu). Pie šīs tēmas abi viesi atgriežas ik pa brīdim, un, lai gan ir skaidrs, ka runa ir par partijas biedru vidējo vecumu, rodas iespaids, ka Valdis Z. ir aptuveni 20 gadu jaunāks par Kriksi.

Pēkšņi Kriksis ņem un salīdzina ZRP ar komandu VEF, es nezinu, ko par to teiktu Edgars Jaunups, bet laba basketbola komanda Latvijai ir vajadzīga tikpat ļoti kā "alternatīvs un jauns piedāvājums politikā", tā kā te nekādu pretrunu nav. Kristovskis gan turpina savu salīdzinājumu, pats sevi ieceļot NBA komandu līmenī, bet tie tāpat kā skaitļi vairs ir tikai sīkumi. Šajā brīdī Kriksis jau ir izdzēris visu ūdeni, jo iepriekšējā dienā kā jau kultūras mīlētājs piedalījies kādā Nacionālā teātra jandāliņā, kamēr pārējie vēl tikai virpina savas pustukšās (gandrīz pilnās?) glāzes. Izskatās, ka Kriksis ir tik samulsis par tukšo glāzi, ka aizmirsis - Latvijā Tieslietu ministrija atbild gan par cietumiem, gan tiesām. Kad Valdis Z. norāda - diemžēl, Kriksi, tas Latvijā tā arī ir, Kriksim nenoraustās ne vaibsts un viņš niķīgi nodomā: "Nu tad lai arī ir!"

Beigās Atis vēl pajautā, kādus amatus abi ieņems valdībā, uz ko Valdis Z. atbild, ka to redzēs pēc vēlēšanām, bet Kriksis, nolēmis vairs nekļūdīties saucot lietas īstajos vārdos, saka: "Es palikšu TAJĀ AMATĀ, kurā esmu." Vai es ieguvu atbildi uz diskusijas sākumā izvirzīto jautājumu par abu partiju atšķirībām? Lielos vilcienos - izvēle starp deklaratīvu programmu ar pieredzējušiem profesionāļiem, kas izveduši valsti no krīzes, vai racionālu programmu ar konkrētiem mērķiem, ko pildīs džeki, kam nav nekādas pieredzes (lasi - rētu). Iesaku noskatīties visiem, kam ir lieka stunda laika.

Diemžēl man būs jāpārtrauc kolēģes EK triumfējošais ieskrējiens politisko tēmu analīzē, lai beidzot iepriecinātu mūsu jaunākos lasītājus ar kādu gabalu viņiem. Tā kā ar otru kolēģīti SM neaizbraucām uz Positivus festivālu, jo turp taču tagad dodas visi, atsaucāmies dziedātājas Ellas aicinājumam kādā no sociālajiem portāliem: "Hipsters are out of town! Juhū!!!!Let's celebrate the life!" un devāmies noskatīties pēdējo burvju sāgas filmu "Harijs Poters un Nāves dāvesti." Lai jums nerastos šaubas par manu objektivitāti un visaptverošajām zināšanām, informēšu, ka esmu izlasījusi visas grāmatas un redzējusi visas filmas ar drosmīgo jauno zēnu Hariju Poteru galvenajā lomā. Tas gan netraucēja ar SM tieši pirms filmas sākuma, baudot vakariņās sāļo (es) un saldo (SM, protams) popkornu ar 0,8 aliņu (es) un Nestea ledustēju (SM, protams), nospriest, ka mums nav pilnīgi nekādas nojausmas, ar ko beidzās iepriekšējā filma.

Lai nedaudz izbaudītu tās sajūtas, ko izjuta angļu bērni, nakšņojot pie kinoteātra diennakti pirms pirmizrādes, lai spētu pirmie noskatīties savas līdzšinējās dzīves svarīgāko filmu, uz tikšanos ierados gandrīz pusstundu agrāk, lai vienkārši pagaidītu. Stockmann galvenā ieeja ir ļoti laba vieta, lai gaidītu, ja jums kādreiz gadās, ka jāgaida, ejiet gaidīt tur, jo tur ir iespējams iegūt līdzvērtīgi aizraujošas sajūtas, kā, braucot pa trubu Līvu akvaparkā. Satiekas dažādas kompānijas, kuru priecīgo apmainīšanos ar skūpstiem pēkšņi iztraucē kāds vecs jūras vilks ar gariem sirmiem matiem un koka pīpi mutē, kurš pārvietojas tā it kā tikko būtu noskatījies vienu no slavenākajiem grupas The Verve klipiem. Garām uzkost uz Čilli picu dodas divi džeki, no kuriem viens sniedz otram, iespējams, vienu no svarīgākajiem padomiem, kāds ir: "No dzīves neaizbēgsi. Bet no pagātnes gan var aizbēgt", un mana pamatīgā laika rezerve ir aiztecējusi.

Izvēlējāmies skatīties parasto nevis 3D versiju, jo mums ir nostaļģija pret vecajiem laikiem, kad dzīvi vēl nesarežģīja pārāk daudz dimensiju, kā arī vienas brilles mums jau bija. otrā daļa iesākas ar pirmās daļas beigās mirušā elfa Dobija apbedīšanu, pēc kuras seko saruna ar goblinu (nē, tas nav Gredzenu pavēlnieks), kurā notiek vienošanās par to, ka tad, ja goblins (kur viņi izrauj tik dīvainus aktierus?) ievedīs viņus savā krutajā bankā, kur Voldemorta sabiedrotās Beaktrises velvē (tā kā seifā), ļoti iespējams, slēpjas vēl viens holkrusts, viņi tam atdos Grifindora (tā sauc vienu no torņiem burvju mācībiestādē Cūkkārpā) zobenu. Horkrusts var būt jebkas (priekšmets vai dzīva būtne), kurā var ielikt daļu savas dvēselītes, noslēpt to, un tādā veidā padarīt fizisko ķermeni neievainojamu. Voldemortam bija kaut kādi septiņi horkrusti, daļu Harijs Poters ar saviem čomiem atrada jau pirmajā daļā, tagad ir atlikuši vēl daži, kas jāiznīcina, iedurot tajos ar pūķa zobu.

Tā nu visi dodas uz banku, Harija Potera draudzene Hermione ir pārvērtusi sevi par to Belaktrisi, kam pieder tas seifs, un arī Rons ir krietni nomaskējies. Neskatoties uz dažādiem nepatīkamiem starpgadījumiem, viņi dabū zelta kausu ar tur ieslēpto horkrustu, un ar ļauno apsargu pūķi pamet banku, jo goblins izrādās slikts cilvēks un ņirdzot nosaka: "Es jūs apsolīju te ievest, bet neapsolīju izvest, hehehehehehe!" Diemžēl galvenie varoņi nedrīkst ieslīgt triumfējošā priekā, jo jāskrien meklēt atlikušie horkrusti, no kuriem viens slēpjas Cūkkārpā, bet tur Harijs ir ienaidnieks Nr. 1, jo pār skolu sākuši valdīt tumšie spēki ar profesoru Strupu priekšgalā. Pagājušajā daļā Strups atklājās kā ļaunais Voldemorta čoms, jo nogalināja galveno burvi ar garajiem sirmajiem matiem - Dumidoru. Skolā jaunieši, protams, tomēr iekļūst, Harijs tiek sagaidīts ar ovācijām no tiem džekiem, kas arī ir gatavi cīnīties ar Voldemortu. Taču pēkšņi visu ausīs ielaužas neciešamā Voldemorta balss, kas dod stundu laika, lai viņam atdotu Poteru, citādi sāksies asiņaina cīņa. Labais tomēr uzvar, profesori uzbur visādas aizsardzības burvestības, tiek izsaukti lieli metāla karavīri, par kuriem nav skaidrs, vai tās ir dzīvas būtnes, un profesore Maksūra uzplēš joku, ka jau sen gribējusi izteikt šo - lielo skolas aizsardzības burvestību. Visa zāle ņirdz. Vienā brīdī pūļa priekšgalā parādās arī nēģeris, kam ausīs zelta auskari un mugurā kaut kāds indiešu talārs. SM ņirdz.

Harijs, kā paredzams, skolā atrod arī nākamo horkrustu, tikmēr Rons ar Hermioni veiksmīgi iznīcina iepriekšējo, ko atrada bankā, un laimīgi nosūcas. Zālē aplausi! Voldemorts klūst arvien vājāks, pēdējais horkrusts, ja neskaita viņu pašu, slēpjas čūskā Nagīni, to Haris zina, jo spēj (lai gan samērā nekontrolēti) pieslēgties Voldemorta domām. Tagad laikam jāpastāsta, kas ir tie Nāves dāvesti, kas minēti pēdējās daļas nosaukumā - klīst baumas, ka tādi ir trīs (plūškoka zizlis, apmetnis, ar kuru kļūst neredzams, un akmens, kas var atsaukt no mūžības mirušos), un tad, ja tos visus dabū, iegūst neierobežotu varu, kļūstot par lielāko pasaules oligarhu. Voldemorts izrauj Strupam plūškoka zizli, nogalina viņu, jo uzskata, ka zizlis pieder tam, kas nonāvējis iepriekšējo īpašnieku. Mirstošo Sturpu atrod Harijs, kura trauciņā viņš ieraud asaru, lai Harijs varētu aiziet uz domnīcu (tāda istaba, kur, ielejot asaru, var lūrēt atmiņas) un ieraudzīt, ko atceras Strups. Domnīcā atklājas, ka Strups patiesībā ir bijis labais, jo Dumidoram tāpat bijis drīz jāmirst un, nogalinot viņu, Strups tikai iegūtu Voldemorta uzticību, bet Strups vienmēr sargājis Hariju, jo riktīgi mīlējis viņa mammu. Te SM ienāk prātā, ka Strups ir Harija tēvs, bet tā nu gan nav, vienkārši viņa mīlestība pret sievieti transformējusies mīlestībā uz viņas miesu un asinīm - dēlu, kuram ir mātes acis. Diemžēl Harijs uzzina arī to, ka jāmirst ir viņam, jo viņš pats ir tā kā horkrusts, kuru Voldemors negribot uztaisījis tad, kad gribējis viņu nogalināt kā zīdaini, bet tas neizdevās.

Starpcitu, es nezinu, vai atstāstīt saturu bija laba doma, taču, ja jau reiz esmu iesākusi, tad to godam novedīšu līdz galam, jo pret dzīvi ir jāizturas ar cieņu. Tā nu Haris dodas uz Aizliegto mežu, lai ļautu Voldemortam sevi nogalināt, jo viņš ir drosmīgs un pašaizliedzīgs. Tikmēr Hermione ar Ronu un vēl vienu džeku piežmiedz čūsku, un Voldemorts kļūst nonāvējams. Pēc Voldemorta uzbrukuma Haris iekļūst baltā domu pasaulē, kur papļāpā ar Dumidoru. Viena no ļaunajām - Malfoja kundze - samelo Voldemortam, ka Haris ir miris, viņi paņem šķietamo līķi un dodas uz Cūkkārpu atlikušajiem labajiem, kas nav aizgājuši bojā, paziņot, ka tagad viss ir beidzies, un viņiem jāpievienojas ļaunumam vai jāmirst. Tikmēr Haris izlec no nesēja rokām un saka: "April, april", viņi kādu laiciņu cīnās, bet beigās visvarenais plūškoka zizlis ielido Harija rokās, jo uzskata viņu par savu īsto īpašnieku, Voldemorts mirst, cīņa ir beigusies.

Nākamajā kadrā visi trīs draugi pastaigājas pa kaut kādu aizu, un Haris pēkšņi izvelk plūškoka zizli, saplēš to un aizlidina pāri bortam. Harijs ir uzveicis oligarhu sevī, viņš negrib būt visvarens un valdīt pār kādu, jo visi ir vienlīdzīgi un neviens nav vienlīdzīgāks par citiem. Beigās visi sadodas rokās erotiskā tvērienā (tā piezīmēja SM) un skatās uz priekšu, nākotnē. Ja neņem vērā nēģeri, šī bija SM mīļākā epizode, tāpēc nevaru atļauties to nepieminēt. Pēc tam vēl tiek parādīts, ka pēc 19 gadiem Rons ir apprecējis Hermioni, bet Harijs Rona māsu Džinniju, tā kā viņi visi kļuvuši par radiem, un laimīgi ved savus sīkos bērnus uz Cūkkārpu. Lai gan filma bija tumša un sāpju pilna, es vienmēr zināju, ka labais uzvarēs (jo biju lasījusi grāmatu), tāpēc beigās pievienojos priecīgajiem aplausiem un dodos ārā ļoti positivus. Kāda meitene neticīgi jautā savam džekam, vai tā tiešām bijusi pēdējā filma, jo ir dzīvē tādas lietas, kuru beigām mēs nevaram noticēt pat tad, ja tās apliecina tuvākais cilvēks.

Ir dažas lietas, kuras, skatoties filmu, grūti pieņemt - ja burvji spēj paveikt brīnumainas lietas, viņu iespējām praktiski nav robežu, kāpēc viņi citreiz nodarbojas ar visādām muļķībām - piemēram, pārvelk slapjās drēbes, nevis ar vienu žižļa kustību tās izžāvē. Vai arī bēgt no ļaundariem skriešus, ja viņu pasaulē pastāv teleportācija. Vai kāpēc Voldemorts sev neuzbur normālu rožu, bet staigā kā tāds kroplis bez deguna. Arī filma atstāja dažas neskaidrības - piemēram, par to, kāpēc Harijam beigās nebija jāmirst? Vai arī, kāpēc tā Malfoja kundze tad, kad meloja par to, ka Harijs ir dzīvs, viņa ausī čukstēja "Drako?" (tā sauc viņas dēlu). Vai arī, kāpēc Harija Potera muterei un Strupam bija vienādi aizstāvji (tie ir dzīvnieki, kas izlec no zižļa, lai cīnītos ar ļaunajiem, parasti katram ir citāds dzīvnieks)? Varbūt, ka tad, ja labi atceras visu grāmatās minēto informāciju, jautājumi nerodas, vai arī jautāt šajā gadījumā vispār nevajag, vienkārši pieņemt visu, kā ir.

Vēl viena liela neskaidrība ir par to, kāpēc viņiem ir tik nestilīgas drēbes. Nerunājot par to, ka tur nav neviena hipstera, Harijs vispār staigā kaut kādā neizteiksmīgā brūnā velveta jakā un valkā tādas pašas brilles kā 10 gadu vecumā. Vienīgais kaut cik stilīgais džeks laikam bija tas SM iemīļotais nēģeris, par kuru tad, kad jautāju, vai tad, ja viņu tāpat kā Harija Potera atveidotāju Danielu Redklifu varētu redzēt kailu kādā Anglijas izrādē, viņa brauktu skatīties, atbildēja pozitīvi. Tā kā Harija pirmā meitene bija aziāte, bet pēc tam parādījās arī citu rasu pārstāvji, skaidrs, ka viņi gribējuši būt pēc iespējas demokrātiskāki, taču, kāpēc tad tur neparādās arī visādas minoritātes - geji vai narkomāni, piemēram? Būtu forši, ja Ronam parādītos spēcīga narkotiku atkarība, un viņš ar zizli laistu savās vēnās kādu nervu sistēmu pamatīgi iespaidojošu staru. Vai arī Harijs Poters no visa tā horkrustu meklēšanas stresa saķertu veģetatīvo distoniju, kas nebūtu atrisināma ar vienu zižļa mājienu.

Nobeiguma vietā iesaku noskatīties pilnīgi visiem, jo tad, ja kaut kas ir pēdējais, cilvēkā dabiski rodas vēlme to piedzīvot, un es negribu, lai jūs ierobežotu dabas šūpulī ielikto.

Otro nedēļu pēc kārtas iesāku ar kavējumu, kas diemžēl nozīmē to, ka manā textu liecībā šovasar pie uzvedības tiks ievilks trekns "NA". Taču pārējiem kolēģiem tas nes lielu prieku un līksmību, jo atkal būs iemesls iztukšot kādu alkohola pudeli, ko mūsu galvenā redaktore man šajā reizē uzticējusi kopā ar Salvi. Tikmēr textu lasītāji joprojām ir aktīvi - Alīna Apine-Apinīte ieteica pievērsties pēdējo mēnešu preses apzelētajiem notikumiem ap Agneses Zeltiņas meitu Mariju, kura uzsākusi attiecības ar krietni vecāku vīrieti, pametusi mācības vidusskolā un, iespējams, pat ir stāvoklī. Tie visi bijuši pietiekami iemesli žurnāla Lilit lielās intervijas godam, ko mēģināšu Jums, dārgie, analītiski atstāstīt.

Vispār vārds "Marija" kaut kā pieprasa tam drošā tuvumā vēl vienu vārdu - ,piemēram, Olgai ir meita Marija Romija, manā skolā reiz mācījās Marija Jēkabs, vēl ir Svētā Marija un ļoti sen arī seriāls "Vienkārši Marija". Acīmredzot vārds noteicis meitenes likteni (par to, kā vārdi ietekmē cilvēka personību un dzīvesceļu meitene pati runā arī intervijā), jo Marija ir ļoti pretrunīga personība jeb kā man reiz teica kāda homeopāte - ar ambivalentu attieksmi pret dzīvi. Intervijas nosaukums ir "Zeltiņas nekad neiet pareizo ceļu", taču visas sarunas gaitā Marija cenšas mani pārliecināt par to, cik ir pareiza, tīra un gaiša, un tieši tāda, ietērpusies koši baltā kleitā, noraugās arī no fotogrāfijas. Es domāju, ka šāds virsraksts pieprasītu bildi ar iztecējušu skropstu tušu, ogli rokā un atklāsmēm par to, kā 6. klasē pametusi skolu, lai ar rokgrupu dotos iekarot pasaules skatuves. Vai vismaz viņa atklātu ko līdzīgu kā nesen SM, kas eksāmenā uz jautājumu par to, kurš dzīvnieks pārvietojas ar reaktīvu ātrumu, atbildējusi "balodis". Bet varbūt mans priekšstats ir tāds mainstream dumpinieciskums, un šodien neiet pareizo ceļu nozīmē tieši pretējo.

Intervijas gaitā Marija ne tikai vairākkārtīgi nonāk pretrunās ar pateikto, bet arī bez apstājas uzsver, ka ir mīļa, gudra, laba meitene, kura jau savos astoņpadsmit ir sapratusi to, par ko lielākā daļa Lilit lasītāju vispār nekad nebija aizdomājušies. Uzskatu, ka lielā mērā viņas smadzenes izskalojis "apgaismotais meistars" Ošo, kuru meitene vismaz divkārt piesauc sarunas gaitā. Būtu man vispasaules vara, es vispār aizliegtu lasīt sevi izzinošās literatūras cilvēkiem, kuri tāpat kā Marija vēl nekad nav bijuši krogā. Labāk būtu aprobežojusies ar Krēslas grāmatām, kas paveica labu darbu, uzlabojot meitenes angļu valodu un tādā veidā padarot viņu konkurētspējīgāku drastiskajā 21. gadsimta darba tirgū. Ja kā izzinošo literatūru viņa gribētu paņemt manu grāmatu, es tajā ierakstītu pamācību nebārstīt komplimentus pašai par sevi, bet runāt tā, lai citiem tādus nepārprotami nākas izteikt - kaut vai naidā un skaudībā izkliegt kā lāstu pret debesīm.

Marija tik ļoti ir aizrāvusies ar mītu par savu pieaugšanu un "veco dvēseli", kādu daudziem Ošo lasītājiem noteikti tīk sev piedēvēt, ka vēlas, lai pilngadības apliecību dala jau no sešpadsmit gadu vecuma. Krogiem tie būtu svētki, taču Marijai - kārtējā pretruna, jo vēlāk intervijā viņa apgalvo, ka ar saviem vienaudžiem, sevišķi jau džekiem, kas tikai mētā bumbu pa grozu, viņai nav nekā kopīga, jo tie ir sīki lohi. Tad tādu džeku pāris gadu jaunākajiem (ja pieņem, ka ar saviem vienaudžiem viņa domā 18 gadīgos)brāļiem viņa grib piešķirt atļauju legāli pirkt šņabi, pamest valsti un balsot vēlēšanās?

Meitene saka, ka atrasties klubā būtu zem viņas goda, un agrāk viņa vispār klausījusies tikai klasisko mūziku. Savā pamācību grāmatā Marijai es ierakstītu arī to, ka dažkārt atrasties klubā ir tikpat noderīgi kā uzlikt kārtējo Čaikovska skaņdarbu, jo, kā liecina mani personīgie pētījumi, lielākā daļa dzērāju pieaug ātrāk. Un tas taču tieši ir Marijas mērķis - pieaugt, apaudzēt savu veco dvēseli ar vēl vismaz duci gadskārtām, lai tā krunkaina godam var iesoļot kaut kādā veco dvēseļu pansionātā (joks).

Jūs visus droši vien nomoka jautājumus, kādēļ Marija pameta vidusskolu, lai nokļūtu vakarskolā. Berzējat pirkstu kauliņus neziņā, vai iemesls tiešām ir grūtniecība? Nē! Izrādās, Marija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kuru pārciešot, sapratusi, ka izglītības sistēma ir degradējusies. Jo - skolā ar vieglāku mācību procesu un mazākām prasībām viņa tikai iegūtu. Ak, būtu es atkal Marijas vecumā, es skolu pamestu pavisam! Tagad, kā apgalvo Marija, pat daudzi lieto medikamentus, lai izturētu mācību slodzi, tās taču ir gatavās šausmas, un negaidīti uzpeld iemesls, kāpēc mums tik daudz narkomānu - pie tām skolēnus pieradina mācību slodze. Galu galā meitene apgalvo, ka mācīties viņai tomēr patīk, tikai ne zem medikamentiem, ne fizikas un ķīmijas (piedod, SM), un ne ziemā, labāk vasarā, kad saulīte pa logu maigi apspīd tikko ar tinti ievilkto komatu darba burtnīcā "Palīdzi, māsiņ."

Pirmo džeku Marija noskūpstījusi astoņpadsmit gados (tik, cik viņai ir tagad) - iespējams, tas arī ir tas viņas tagadējais draugs, to mēs varam tikai nojaust. Tomēr meitene paspējusi nonākt pie atziņas, ka "Tas ir jāpieņem, ka vīrieši nāk un iet", lai jau nākamajā jautājumā atkal vedinātu mani, lasītāju, tieši uz pretējām domām, sakot: "Sieviete var atrast piepildījumu ar vienu vīrieti mūža garumā." Atkal neko nesaprotu! Marija arī saka, ka nekad nebūs karjeriste, jo grib vismaz trīs bērnus, bet tad atkal: "Es zinu, ka pati varu nopelnīt lielu naudu. Un nopelnīšu." Vai tad, mēģinot tikt pie lielas naudas, var apiet karjerismu? Var jau būt, ka var, jo otrādi taču mēdz būt - es, piemēram, esmu karjeriste bez graša kabatā.

Nu, ko, domāju, ka te es varētu arī beigt. Meitenei jau visā visumā nav ne vainas, droši lasiet interviju un atrodiet tur vielu savām pārdomām. Mans slēdziens - alkohols piešķir astoņpadsmitgadīga bērna apziņai par visu dzīves patiesību zināšanu nelielu vai pamatīgu (atkarībā no izdzertā daudzuma) devu ironijas. Tāda veida ambivalents skatījums cilvēka personībai, manuprāt, ir tikai labvēlīgs. Lai Jums veicas svētkos!

"Lūdzu, piedod," teica seriāla Ugunsgrēks varone Solveiga savam nu jau bijušajam vīram Aivaram, kura to nekautrējās atkārtot publiski ne vienu reizi vien. Diemžēl viņu attiecības tas neglāba. Taču nu telekanāls LNT ir nozadzis TV3 aizsākto ideju un uzsācis raidījumu sadarbībā ar Ievas pārvērtībām "Lūdzu, piedod". Raidījumā var piedalīties jebkura vecuma dalībnieks, kuram ir interese lūgt publisku piedošanu. Tādu šoreiz lūgšu arī es, jo esmu nokavējusi sava teksta nodošanas termiņu par aptuveni vienu diennakti, bet par to teksta beigās. Tā kā EK mani nokristīja par šī medija sirsnīgāko veceni, nolēmām, ka tieši es spēšu vislabāk izprast "Lūdzu, piedod" nianses. Piebildīšu, ka EK novēroja arī to, ka es lielā aizkustinājumā skatos raidījumu trīs stundas - tātad tas ir pieklājīgas pilnmetrāžas filmas garumā. 

Visa tā Lienes Candy lieta manā dzīvē iesākās brīdī, kad man bija visiem spēkiem jāpārliecina Elīna, ka Liene Bronuša un Liene Šomase nav viens un tas pats. Neilgi pēc tam apmeklējām Gada balvu mūzikā, kur Liene Candy pirmoreiz parādījās ar savu jauno skatuves vārdu (Candy ir konfekte pa angliski). Tad es sapratu, ka nav nekādi joki ar viņu, jo Liene mācēja šūpoties virvēs augstu virs skatītāju galvām, dziedot vienu no maniem šī pavasara hitiem: "Tev šodien nav miera, Tev miera nav". Vēlāk izrādījās, ka viņa māk arī kārtīgi iesist ar 1000 kg spēku.

Tagad Liene pārstāvēs Latviju mūzikas konkursā "Jaunais vilnis", tāpēc viņa izdomāja, ka pirms tam vajadzētu aizbraukt uz ASV, paskatīties, kādi viļņi okeānos, un uzzināt par jaunumiem dejošanā konferencē par dejām. Tā Liene Candy nokļuva Miami, nejauši iepazinās ar pieciem melnādainiem džekiem, kas teica - ai, Liene, tu mums patīc, davai mēs tev klipu par velti uzfilmēsim. Lienei tas nebija divreiz jāsaka, viņa uzskrēja viesnīcā pēc peldkostīma, un bija gatava savam pirmajam ārzemju videoklipam. Pie tam šitie džeki bija filmējuši arī 50 Cent un tamlīdzīgu smagsvaru klipus, kas tikai apliecināja viņu profesionalitāti.

Tā pie mums, latviešiem, nonāca klips dziesmai "Party Aint Over" (Ballīte nav beigusies). Taču vakar tas tikpat pēkšņi kā parādījies, pazuda no mūzikas krātuves "youtube", saceldams pamatīgu ažiotāžu Latvijas sociālajos portālos. Visiem interesentiem, kas to vēl nebija paspējuši noskatīties, atverot attiecīgo linku, parādījās draudīgs uzraksts - ŠIS KLIPS IR PRIVĀTS. Man, to uzzinot, bija aptuveni tāda sajūta, kā 1996. gadā, kad, braucot ceļojumā ar busiņu, uz "Polijas/Vācijas" robežas pēkšņi konstatē, ka pase, kas stāvējusi krēsla aizmugures nodalījumā, tur vairs nestāv. Šoks, migrēna, sirdsklauves, un tikai viena doma prātā: "KUR PALIKA?" Labi, ka man ir savi gali, - zvanīju kādam portāla "Kas jauns?" darbiniekam, lai uzdotu šo pašu jautājumu: "KUR PALIKA?" Džeks teica, lai nomierinos, klipu vēl varot atrast www.vimeo.com (http://vimeo.com/23327870), tā kā viss ir beidzies laimīgi.

Izdarīšu nelielu atkāpi, lai paziņotu, ka vakar piedzēros kādā mazā krodziņā blakus aģentūrai Leta, kurā sēdēja vairākas japānietes un skatījās hokeja spēli.

Atkāpe ir galā, atkal varam pievērsties Lienes klipam, par kura sižetu un kvalitātēm esmu nolēmusi ar jums dalīties. Mana draudzene, liela glamūra piekritēja, teica, ka klipam nebūtu ne vainas, ja Liene būtu savākusi savus matus. Kā man mācīja iepriekš apskatītā TV šova "Ievas pārvērtības" divas Indras, blondiem matiem ir liels risks izskatīties lētiem, kas Lienei laikam šoreiz arī izdevies. Forši, klips par velti, mati - pa lēto, paliek daudz naudas, par ko party until daylight.

Uzraksts "Liene Candy" klipa sākumā nevar neradīt asociācijas ar rokeri Frīdi un viņa iemīļoto "Zelta karaoki", es nezinu, kāpēc, to man neprasiet (skat. atkāpi rindkopu iepriekš). Tad parādās uzraksts, kas vēsta, ka klipa darbība notiks South beach, un pēc tam no baseina iznirst melns krauklis (vienīgais gotikas elements šajā klipā). Seko iepazīšanās ar klipa galveno varoni Lieni Candy, kas parāda, ko viņa dara South beach pirms iet uz party - pludmalē lej sev virsū ūdeni, stāv uz viesnīcas balkoniņa un iepērkas tirgū. Viss, protams, noris, priecīgi dejojot, un sāk mākt aizdomas, vai tikai Liene jau nav paspējusi iedzert, jo pamanās arī uz ielas uzmākties svešiem vīriešiem. Man jau liekas, ka skaidrā iet un bakstīt svešus džekus, - tas nav normāli.

Ārā valda pamatīgs daylight, bet Liene sāk savu dziesmu ar vārdiem: "It's getting close to midnight". Skaidrs, ka Liene ir vai nu ļoti nepacietīga, vai arī sirgst ar nopietniem laika uztveres traucējumiem. Vismaz džeki uz ielas arī ir nedaudz iesiluši, un, lai gan manāms, ka kopā ar Lieni droši vien nav apmeklējuši deju konferenci, drusku ar Lieni arī uzdejo. Tā kā Liene bieži parādās peldkostīmā, visā krāšņumā redzami visi viņas tetovējumi, kas man visā visumā ir diezgan vienlaicīgi (gribēju rakstīt vienaldzīgi, bet lai nu paliek), tomēr nepatīk, ka tie no attāluma atgādina pumpas vai netīrumus. Vismaz Lienes vēders klipā izskatās pamatīgi nošmulējies, bet tā tas varētu arī būt, jo viņa taču nemitīgi gāž sev uz galvas to ūdeni, kura sastāvā noteikti ir arī kāda daļiņa pludmales smilšu.

Saturiski dziesmā velku paralēles ar textos jau aprakstīto Rebekas Blekas dziesmu "It's Friday" (Ir piektdiena), jo abas dzied tikai par to, ka viss mūžs ir baigā ballīte, un visu laiku ir jāiet tusēties, jo dzīve taču ir kā pludmale - pilna smilšu. Līdzīgi kā minētajā dziesmā Rebeka Bleka iepazīstināja ar nedēļas dienu secīgu sekošanu vienai pēc otras, Liene stāsta, kā ir ar pulksteni: "It's 1,2 pm (lalalā, kaut kādi tur vārdi), it's 3,4 pm (lalalā, atkal vārdi), it's 5,6pm" utt.

Beidzot Liene nokļūst kaut kādā tusiņā, un tas ir pārsteidzoši - kautrīgi sēž pie bāra, un gaida, kad tikko ienākušais melnādainais vīrietis viņu uzrunās, lai gan pirms tam taču redzējām, kā uz ielas nekautrējās bakstīt vienu džeku pēc otra. Abi, protams, iepazīstas, tad džeks paaicina pie saviem draugiem (te liekas, ka mēs redzam arī, kā izskatās džeki, kas filmēja klipu, jo pie galdiņa sēž vairāki melnādainie), visi dzer mojito un priecājas par jauko vakaru. Bārs gan izskatās tāds lēts (bet kā jau zinām, tā šajā klipā bijusi prioritāte) un garlaicīgs, taču, iespējams, kompānija tur tikai "iesildījās", lai pēc tam ietu uz kādu klubiņu, kur Liene varētu parādīt, ko apguvusi dejo konferencē.

Tālāk Liene ir paspējusi aizskriet pārģērbties, uzvilkusi krūšturi un galīgi saplīsušas bikses, laikam tāpēc, lai pēc filmēšanas var izsviest ārā, un abi ar jauno paziņu beidzot, kā škiet, ierodas klubiņā. Ar to arī klips beidzas, tāpēc to, kā gāja ballītē, mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Iesaku noskatīties visiem, kamēr vēl ir tāda iespēja, citādi varbūt tad, kad pēkšņi to vēlāk sagribēsiet, klips arī citās vietnēs būs kļuvis privāts kā privātā dzīve. Tas arī viss, tāpēc, ja jautāsiet, vai šis teksts ir gatavs, atbildēšu kā kāda saimniece, kura tad, kad viņa beidza vārīt zupu, un kāds jautāja, vai tā jau gatava, teica: "Nezinu, bet man apnicis vārīt."

Pagājušajā nedēļā, kā es to vakar sapratu, skatoties atkārtojumu, noslēdzās jaunā LNT raidījuma "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" pirmais cikls. Jāatzīst, ka raidījumu skatījos pastarpināti citām lietām, tāpēc neatceros īsti, kā šis cikls tika nodefinēts - katrā ziņā kaut kas par to, kādi ir Latvijas izglītības trūkumi, un kādi būtu risinājumi. Nezinu, ar ko atšķirsies pārējie cikli, jo sapratu, ka visi raidījumi būs par izglītību.

Raidījumu vada kādreizējais kompānijas "Mēmais šovs" līderis Viesturs Dūle, kurš agrāk bija labi pazīstams kā diezgan veiksmīgs jokdaris, bet tad paralēli pirmajam latviešu izceļotāju vilnim uz Īriju un Angliju, devās līdz ar otro vilni garīgos meklējumos uz Indiju. Klīda baumas, ka Viesturam Indijā izaugusi milzīga bārda un pazudis mobilais telefons, līdz pēkšņi viņš atkal atgriezās dzimtenē nevis ar pārsteidzošu izskatu vai neparastiem paradumiem, bet gan ar jaunu vārdu - Livingstons, kurš vairs nebija āksts, bet gan dziedātājs. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka likās - Viesturs savu jauno profesiju uztver patiešām nopietni, un kaut kur starp sevis atrašanu ir pazaudējis pašu svarīgāko, kas vien cilvēkam palīdz izdzīvot šajā pasaulē - humora izjūtu. Tagad viņa jaunā pēc paša iniciatīvas veidotā radījuma vadītāja apluā ir kaut kas starp abiem - viņš atkal kaut ko vada, bet ar tādu nopietnību, kā iepriekš bija attiecies pats pret savu dziedāšanu.

Raidījuma nosaukuma pirmā daļa "Intelektuālā apokalipse", ieskatoties svešvārdu vārdnīcā, varētu tikt vienkāršota kā "Prāta/garīgā atklāsme", bet otro daļu "Būt vai nebūt" esmu dzirdējusi kaut kur gan saistībā ar Šekspīru, gan jaunu latviešo seriālu par mīlestību. Tas viss kopā ir tik sarežģīti, ka, pieņemu, visi to tāpat sauc par "to Viestura Dūles jauno raidījumu".

Tas Viestura Dūles jaunais raidījums ir orientēts uz problēmām pamatskolas un vidusskolas izglītībā. Varbūt lielai daļai no lasītājiem tas būs pārsteigums, bet diemžēl esmu beigusi kā vienu, tā otru, iegūstot samērā labus rezultātus, kas gan nedaudz pasliktinājās līdz ar pieaugošo vēlmi biežāk malkot grādīgos dzērienus. Arī manas atmiņas par skolu saskan ar lielāko daļu no, visticamāk, Jums un arī raidījumā klātesošajiem viesiem - stundas bija garlaicīgas, un lielākajai daļai no tām nebija īpašas jēgas, bet tāpat kā monogāmijas un demokrātijas gadījumā nekas labāks par skolu īsti nebija un nav izdomāts, jo nebija alternatīvas, ko iesākt tādā nejēdzīgā bērna un pusaudža vecumā. Vēl vairāk mani satrieca tas, ka bija gandrīz neiespējami nākt klajā ar savu iniciatīvu vai arī izteikt viedokli, jo nekad neko nedrīkstēja, vienmēr bija vislabāk, ja klusi un kārtīgi sēdēji pie galda un konspektēji grāmatu. Iestājoties augstskolā (jā, tas ir neticami), ieguvu tādu kultūršoku no tā, ka mani pēkšņi uzrunāja uz "Jūs", un neviens ne par ko nepiesējās, ka neko vairāk par sēdēšanu un lekciju konspektēšanu arī uzsākt nespēju. Atvainojos, ka novirzījos no tēmas, bet šajā sakarā šķita gandrīz neiespējami nedalīties ar šo savu sirdi plosošo stāstu.

Ņemot vērā pašas pieredzi, man būtiskas pārmaiņas izglītības sistēmā šķiet ļoti svarīgas, tāpēc diskusija par to pēc būtības ir ļoti pozitīvi vērtējama, tikai diemžēl raidījumam bija šis tas kopīgs ar sajūtām skolas solā - pie tā ir grūti nosēdēt, man bija garlaicīgi, un tāpēc jau teicu, ka paralēli darīju citas lietas, kas pirms gadiem 7 būtu bijusi skolotājas karikatūra ar grebeni un šmigas pudeli rokās, bet šoreiz bija saistītas ar reālu šmigas pudeli manā personīgajā rokā.

Tajā Viestura Dūles raidījumā, kā jau laikam tas tur parasti ir, bija vairāki viesi, no kuriem neviens nebija saistīts ar darbu izglītības sistēmā vai attiecīgās institūcijās. Viens no viņiem bija Gustavo, kurš bija piemērs tam, kā džeks ar ļoti sliktām atzīmēm spēj tomēr dzīvē daudz sasniegt, ja vien atrod lietu, kas viņam tiešām interesē un caur to arī motivāciju mācīties. Domāju, ka tas, ka cilvēka sasniegumi "pieaugušo dzīvē" nav tieši saistīti ar viņa panākumiem skolas vidē, jau tāpat ir visiem labi zināms, tikai skolas uzdevums visdrīzāk būtu šajā tālākajā dzīves ceļā ievirzīt un sniegt attiecīgas prasmes. Diemžēl lielākā daļa manu draugu vidusskolu beidza bez pilnīgi jebkādas nojausmas, ko tālāk dzīvē darīt. Bāc, es laikam visu laiku piesienos skolai, nevis raidījumam, bet tā kā raidījums bija par skolu, tad ir taču piedodams, ka, iedvesmojoties no tā, reflektēju vien tālāk. Un, kā redzams, lietoju arī attiecīgus svešvārdus.

Vēl raidījumā bija divas slavenības, no kurām viens - spēkavīrs Raimonds Bergmanis - sūdzējās par to, ka iestājās augstskolā viena priekšmeta dēļ, bet to viņam tik nejēdzīgi pasniedza, ka skola bija jāpamet, un beigās piemetināja, ka ir ikvienam ir vajadzīga drosme atvērt skolas durvis. Tam es piekrītu, bet viņam pašam taču drīzāk nepietika drosmes, lai tās durvis aizvērtu. Trešā slavenība bija reklāmas uzlecošā zvaigzne Gatis Mūrnieks, un es gan neatceros, kāds bija viņa sirdi plosošais stāsts attiecībās ar skolu, bet viņš uzsvēra, ka ir jāsabalansē eksaktie ar humanitārajiem priekšmetiem, lai nav tā, ka pret divām mūzikām stājas sešas matemātikas. Tam piekrita arī kaut kāds Somijas izglītības inovāciju vecis, ko Viesturs bija aizbraucis nointervēt. Tas arī nav slikti, lai gan es mūzikās vienmēr riktīgi baidījos, ka sauks priekšā dziedāt pa vienam gandrīz tikpat ļoti kā bioloģijās baidījos, ka sajaukšu, ko augs ieelpo un ko izelpo.

Vēl bija atnākuši divi skolēni, no kuriem mazākais džeks stāstīja, ka ir ir stulbi, ka skolotājs tikai monotoni stāsta savu vielu un neļauj skolēniem izteikties, un tikmēr viņi aizmieg. Lielākā meitene teica, ka viņai besī, ka skolotājs 7. stundā saka, ka arī viņš ir noguris, un līdz ar to jau sāk stundu ar tādu iegruzīšanu, un vēl viņai nepatīk, ka tik daudz jāmācās, tāpēc piekrita somu izglītības inovāciju džekam, ka vajadzētu vairāk fiziskas aktivitātes, tīri praktiskas nodarbības. Bija arī viena mamma, kuras bērnam bija problēmas skolā, un viņa stāstīja par to, kā tās risinājusi.

Paralēli sarunām cikla laikā tiek konstatētas problēmas un piefiksēti iespējamie risinājumi, ko tad pieraksta klāt nevis uz tāfeles ar krītu, bet uz moderna ekrāna programmā "Microsoft Word". Šoreiz tur tikai pievienota arī mīlestība, bet viņi laikam paši tāpat kā es kaut ko sajauca ar to seriālu "Būt mīlētai", jo to taču nevar iemācīt, tā nāk no dabas, un to jau sen Imants Ziedonis nodefinēja: "Mīlestība tā kā zibens nāk, Atnāk balta, uzliesmo un nosit."

Runājot par Imantiem, raidījums pēc reklāmu bloka katrreiz atsākas ar mūžīgu dziesmu no skolas izlaidumiem: "Dziesma, ar ko tu sācies". Būtu interesanti veikt pētījumu, kas šajos vārdos un/vai mūzikā ir tāds, ka to tik ļoti gribas nodziedāt izlaidumā.

Sniedzot tādu noslēdzošo vērtējumu par raidījumu, atkal piekritīšu kādai komentētājai vārdā dakslee virtuālajā vidē, kurai licies interesanti, bet neredz tam jēgu, jo "tiem, kam būtu jāņem tie vērā - to nedara!", kā arī kruze78, kas saka, ka raidījums ir virspusējs un gaužas par problēmām, bet nepiedāvā reālus risinājumus.

Speciāli skatīties neiesaku nevienam, bet drīzāk paturēt prātā prātulu, kas man no skolas laikiem palikusi atmiņā - zvans ir priekš skolotājiem! Vislabāk ar to sevi mierināt, piemēram, no rīta skanot modinātājpulkstenim.

Televīzijas kanāls TV3 ir nācis klajā ar jaunu, svaigu, skandalozu raidījumu "Vīrietis uz paklāja". Par vadītājām izvēlētas mūžam atraktīvā Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja, mārketinga speciāliste Leonarda Ķestere un LNT kādreizējā dīva Elīna Doļģe. Viena no mulsinošākajām lietām šī raidījuma sakarā ir jau pats nosaukums - kāpēc vīrietis atrodas uz paklāja? Pievērsu uzmanību, ka paklāja nav pat raidījuma studijā, tāpēc galīgi nesaprotu, kāds tur ir kopsakars. Saprotu, ka raidījuma koncepcija ir provocēt vīrieti uz atklātu sarunu par sievietēm, likt viņam emocionāli atkailināties, lai skatītājām ļautu izprast, kas tad īsti darās pretējā dzimuma galvā. Bet paklāju nevaru saistīt ar neko atkailinošu, drīzāk jau piesedzošu - galu galā tā pamatfunkcija ir nosegt grīdu un vajadzības gadījumā ar to var piesegties arī, piemēram, vīrietis. Reiz kādās jautrās viesībās pati tiku ietīta paklājā, tāpēc zinu, par ko runāju.

Domāju, ka šāda raidījuma veiksme lielā mērā ir atkarīga no raidījuma vadītājām - lai gan, protams, jāpieturas pie scenārija un iepriekš sacerētajiem jautājumiem vāciņos, raidījuma groži savās rokās ieraksta laikā jātur personībai/personībām. Ņemot vērā manu personīgo pieredzi ar Leonardu Ķesteri lekciju laikā LKA un atklātās intervijas presē, varu minēt, ka viņu varētu uzdrīkstēties saukt par "personību", taču šķiet, ka vadītājas ampluā Leonarda tomēr vēl nav iejutusies un gluži to pašu var teikt par Elīnu Doļģi. Ja Māris Grigalis viņu Tautas balss laikā mēdza pavilkt uz zoba, un viņa bija mīlīgi sašutusi vai patīkami samulsusi, tad "Vīrietī uz paklāja" viņai būtu jābūt tai, kura liek mulst un sarkt, bet tā nav. Latvijā viens no spilgtākajiem piemēriem veiksmīga provokatīva raidījuma vadītāja izvēles gadījumā, manuprāt, ir Dāvids - pretrunīgi vērtēts, kas reitingiem tikai nāca par labu, un sarunu veidoja kaut kā dabiski un bez liekas pietātes pret raidījuma viesiem.

Vēl nesaprotu, kāpēc abām raidījuma vadītājām un citkārt arī viesiem (piemēram, Pēra gadījumā) vajadzīga tik milzīga deva kosmētikas. Nu jā, televīzijas formāts to, protams, pieprasa, bet nu tas tiešām izskatās ārkārtīgi nedabiski, man nepatīk. It kā jau ar to kosmētiku nepietiktu, vēl arī mugurā ir jāuztērpj kaut kādi spilgti murgi, lai vēl vairāk pasvītrotu šī raidījuma "skandalozitāti". Ja Baiba Sipeniece dažkārt velk tos lampu abražūrus, tad Leonardai Ķesterei un Elīnai Doļģei ir izvēlētas klaunu drēbes. Gadījumā, ja raidījuma viesis būs gejs, tad jāizskatās drusku pēc transvestītēm, vienai uzmaucot galvā sarkanu parūku, bet otrai tauriņu ap kaklu. Turpretim, ja raidījumā ir meksikāņu pavārs, tad jāuzvelk spilgti sarkanas kleitas, kas simbolizē vēršu cīņu sarkanos galdautus un asos čilli piparus. Ticu, ka tad, ja raidījumā būs kāds latviešu folkloras izpildītājs, tad viņām būs pastalas un tautu tērpi, bet tad, ja rokstārs - ādas bikses un aliņš rokās. Man liekas, ka tām asociācijām tērpos, ja tādas ir, jābūt nedaudz smalkākām, jo jebkuras burtiskas asociācijas izskatās triviāli.

Katrā raidījumā piedalās arī četras ekspertes, kuras ik pa brīdim komentē raidījumā notiekošo, ko radījuma viesis, cik var saprast, nedzird un neredz. Esmu pārliecināta, ka to eksperšu ir par daudz, jo viņām pēc katra sižeta gabaliņa dod aptuveni minūti, lai visām reizē izkliegtu savu viedokli. Ja es būtu eksperte, visdrīzāk sēdētu un klusētu, jo man, ja vien nesēžu ar draugiem pie bāra letes, nepatīk rauties pie vārda, lai beigās vēl pateiktu kaut ko tādu, kas jau tāpat visiem pa lielam skaidrs. Varbūt "Vīrietis uz paklāja" vienkārši ir pārāk īss (aptuveni divdesmit minūtes un četri centimetri), lai ļautu vadītājām atbrīvoties no spriedzes, bet ekspertēm pa kārtai izrunāties.

Atzīšos, ka esmu redzējusi visus raidījumus, jo man dažkārt patīk sērfot pa TV3 lapas "play" jeb ierakstu sadaļu, kā arī tāpēc, ka katru nedēļu domāju, ka attiecīgi jaunāko no raidījumiem analizēšu šeit, bet katru reizi to neizdarīju, jo biju aizņemta ar citām ļoti svarīgām lietām. Šoreiz nedaudz tuvāk pievērsīšos raidījumam ar Pēru, jo to ņēmu un noskatījos divas reizes vairāk par pārējiem. Pieteikumā norādīts, ka tiks sniegtas atbildes uz diviem jautājumiem - cik nosodoša pret homoseksuāļiem ir sabiedrība un ko par sievietēm domā vīrieši, kuri nevēlas ievilkt viņas gultā. Man jau liekas, ka arī heteroseksuāli vīrieši par sievietēm mēdz domāt arī citās, ne tikai gultā ievilkšanas kategorijās, bet varbūt esmu vienkārši naivs cilvēks.

Katrs raidījums iesākas ar intrigu, jo ekspertēm (šajā gadījumā tās ir Baiba Strautmane, Ieva Adams, Marta Kukarāne, Dace Dēnava) tiek nodota kaste, kurā atrodas raidījuma viešņas pašas izvēlētas sevi raksturojošas lietas, un sievietēm ir jāatmin, kam tās pieder. Pēra gadījumā tur ir Rušdi grāmata, puķains krekls, kuru ekspertes sākotnēji piedēvē transvestītam, bet vēlāk jau hipijam - divas subkultūras, kuras itin viegli sajaukt, frizieru lietas un žurnāls "Kas jauns", pēc kuru aplūkošanas ekspertes nekļūdīgi atmin, kas būs viesis.

Viss raidījums ir tik ļoti centrēts uz jautājumiem tikai par un ap gejiem, ka tas kļūst pagalam apnicīgi. Pati esence slēpjas jau atbildē uz vienu no pirmajiem jautājumiem - kāpēc Pērs nav palicis Amsterdamā, jo tur geji tiek atzīti un netiek "ielikti kādā īpašā kastītē" - Pēra dzīve nesastāv tikai no tā, ka viņš ir gejs. Te man atkal jāpiemin Dāvids, kurš Dienas pielikumā Izklaide katram iesaka noskatīties filmu "Vientuļais vīrs", lai saprastu, ka dzīve nesastāv no kaut kādām minoritātēm, un vissvarīgākais ir cilvēka jūtas un iekšējā pasaule. Man tuvs draugs, kurš gan dažkārt tiešām mēdz nebūt attapīgāko cilvēku topa augšgalā, noskatoties šo filmu, vispār nesaprata, ka galvenais varonis ir gejs. Tālākie jautājumi, piemēram, par to, vai tas, ka frizieris ir gejs, ir pluss, vispār nav apspriežami - tam kliegdamas piekrīt arī ekspertes. Tikpat labi varētu pajautāt taksometra šoferim, vai tas ir pluss, ka viņš ir heteroseksuāls. Varbūt varētu likties, ka man mājās pie sienas karājas varavīkšņu krāsu karogs, kuru vienreiz gadā uzvelku mastā praida laikā, bet tā geju tāpat kā narkotiku tēma ir tiktāl jau visur izvazāta, ka mani vienmēr sadusmo. "Vai tu gribi bērnus?" "Vai viens no Jums uzņemas sievietes, bet otrs vīrieša lomu?" "Vai tad, kad sastrīdaties, dodat viens otram pa purnu?" - Pērs sniedz atbildes uz šiem jautājumiem, beidzot "izklīdinot" visus sabiedrībā esošos miit(us). Smieklīgi, kad vienā reizē Elīna Doļģe riktīgi samulst, jo uz viņas jautājumu, kā ir, kad sievietes mēģina kādu džeku nokoļīt, bet viņš izrādās gejs, uzdod pretjautājumu, vai viņai tā ir bijis. Godīgi sakot - man tā tiešām nav bijis. Zinu, ka manai draudzenītei EK gan kaut kā tamlīdzīgi ir bijis.

Iesaku noskatīties visiem, kuriem patīk raidījumi ar produktu izvietošanu, un ir vēlme uzzināt, kas, Pēraprāt, ir īsts vīrietis (atrast var šeit - http://www.tv3play.lv/play/242257/?autostart=true).