Uzreiz brīdinu, ka, kā jau tas nojaušams virsrakstā, šis būs raksts par biznesu, tāpēc cilvēkiem ar uzvilktiem nerviem labāk tālāk nelasīt.

Vakar uz savu personīgo tālruni saņēmu kāda pieauguša vīrieša zvanu, kurš apgalvoja, ka esam iepazinušies kaķu izstādē Kongresu namā. Šādu tikšanos gan neatminējos, bet - tā kā bieži dzeru - tas nav nekas neparasts. Noslēpumainais vīrietis piedāvāja satikties, lai parunātu par sadarbību saistībā ar kādu man zināmu interneta portālu. Ja kāds to ir palaidis garām, tad inovatīva, starpnozaru un publicistiska sadarbība ir mūsdienu laikmeta galvenais dzinējspēks, tāpēc nedomājot piekritu. Šķita, ka runa būs par "Literatūras Gada balvas 2010" neoficiālo gada debijas nominantu - virtuālo lubeni "Texxxti".

Šorīt uzlakoju skropstas, uzvilku zīmola "Humana" izplatīto žaketi, apēdu Kellog's ar brendiju un devos ceļā uz norunāto tikšanās vietu Blaumaņa ielā 38/40. Pēc biroja virsraksta nojautu, ka tajā Baldones mūzikas grandi Goran Gora un Tumors mēģina cilvēkiem par naudu iesmērēt dūņas. Zinu, ka tieši tikpat tālredzīgi kādreiz rīkojās francūži, nokožot pamatīgu gabalu kruasāna un ar izteiktu angļu valodas akcentu paziņojot: "How stupid do we think the Americans are? Why, we could sell them water!"* Droši vien Goran Gora rīkojās tāpat un ieradās Tumora mēģī jautrā noskaņojumā, piedāvājot: "Hei, mazie hipiji, man ir ideja - tirgojam cilvēkiem dūņas (lasīt - dubļus)! Kā - no kurienes? No Baldones!". Tā arī radās tas birojs, nospriedu es un devos iekšā.

Noslēpumainais vīrietis atklāja, ka viņš labi neatceroties sejas, tā kā secināju, ka par mūsu pirmo tikšanos neko nezinām mēs abi. Tomēr viņš konsekventi neatkāpās no saviem iepriekšējās dienas vārdiem un uzstāja, ka mums jāveido sadarbība. Sapratu, ka sadarbība būtu tāda - es nopelnu daudz naudas, pārdodot dūņas, un ieguldu šo finansiālo kapitālu Texxxtu mārketingā vai citos attīstību stimulējošos komponentos. Tad vīrietis, lai veicinātu mūsu starpnozaru sadraudzību, rīkojās pēc visiem psiholoģijas zinātnes priekšrakstiem un dalījās ar mani kādā noslēpumā. Viņš apgalvoja, ka, mazgājoties ar jebkuru dušas želeju, viņš pēc dušas mēdzot kasīties. Tāpēc sācis mazgāties ar dūņām un tik silti, cik silta mēdz būt tikai dušas strūkla aukstā ziemas rītā, iesaka man darīt tāpat. To pateicis, viņš ķērās pie svarīgākā un sāka zīmēt shēmu, kā es varētu tikt pie naudas, par kuru uzcelt Uzvaras laukumā Texxxtu biroju un katru vakaru rezervēt jebkurā bārā visu leti.

Shēmā tika norādīts, ka sākumā man jākļūst par biznesa partneri, pēc trim mēnešiem varu būt jau bronzas direktors, bet vēlāk pakāpeniski iegūt arī sudraba un zelta titulus pirms sava amata nosaukuma. Lielākais izaicinājums, ar ko tiek galā tikai čaklākie un mērķtiecīgākie, ir kļūt par Melno dimantu. Palēnām vīrieša lapa bija pilna ar rimbuļiem, kur viens izrietēja no cita līdz uz papīra sāka pietrūka vietas un bija jāsāk ķēpāt arī galds, tāpēc es iesaucos "Stop!". Man nekad nav īpaši patikuši saķēpāti galdi, jo cienu tikai tīrus toņus un formas. Teicu, ka mani diemžēl neinteresē bizness, ar kuru nodarbojoties, ir jāķēpā galdi, tāpēc domāju, ka redzu sevi citā sfērā. "Kādā?" noslēpumainais vīrietis pārsteigi jautāja. "Dzert un rakstīt texxxtus," es atbildēju, uzliekot kājas uz galda un vērojot dūņas aiz viņa muguras.

Noslēpumainais vīrietis nebija uz mutes kritis, tāpēc vaicāja: "Un tad, ja jūs atlaidīs, par ko tad dzersiet?" Noteicu, ka tā jau nu būs mana problēma, un viņš labāk lai vairāk domā par savām dūņām nekā manām. Jau cēlos, lai ietu prom, bet noslēpumainais vīrietis tomēr pasteidzās, lai pasniegtu man viltus simts latu banknoti, uz kuras bija rakstīts "Šis kupons nav Latvijas Republikas naudas zīme". Tomēr kupons, kas nebija Latvijas Republikas naudas zīme, solīja 14% atlaidi jebkurām Baldones dūņām, kā arī aicināja (citēju): "Nāc un atklāj priekš sevis senlatviešu mūžīgās jaunības un veselības noslēpumu!".

Ņemot vērā, ka bizness man tomēr neizdevās, taču esmu ieinteresēta jebkura veida sadarbībā, izsludinu akciju - asprātīgākā komentāra autors saņems šo atlaižu kuponu kopā ar pudeli labi izturēta Bauskas (par godu manam mīļākajam dzejniekam un reperim) aliņu. Paldies par uzmanību.

Vairāk: http://bdk.1w.lv/

* Comment pouvons-nous stupides que les Américains sont? Pourquoi, nous pourrions leur vendre de l'eau

Pavisam nesen neproporcionāls (delfi.lv) popularitātes vilnis pāršalca jaunās latviešu grupas "Get it" (получить его - no angļu val.) dziesmas "Vasara" videoklipam, ļaujot lērumam aktīvo interneta lietotāju kārtīgi iesmiet (delfi.lv). Mierā nevarēja nosēdēt arī lieliskais (delfi.lv) mūzikas apskatnieks un publicists Uldis Rudaks, kurš, izmantojot savu twittera kontu, uzbrucis jau lērumam latviešu mūziķu (Samantai Tīnai, Andrim Kivičam u.c.). Šoreiz viņš pozitīvi iesmēja par grupas līdera Jāņa Lēruma uzvārdu, sakot: "Un ja vēl mūzikas autoru sauc Jānis LĒRUMS, tas, man liekas, psihei ir vēl kaitīgāk, nekā ja bērnībā saukā par Mudaku un Duraku".

Jānim, kam ar šo aizvainojošo frāzi Uldis bija atļāvies sabojāt visu Līgo priekšvakaru, likās tikai loģiski konsultēties ar savu juristu un sākt gatavot iesniegumu tiesai. Turklāt Lērums uzskata, ka šāds izteikums ir pretrunā ar kritikas būtību. Es, savukārt, domāju, ka šādā gadījumā Jānim drīzāk būtu jāvēršas pret portālu delfi.lv, kuri šo teikumu pārpublicēja, nesaskaņojot ar autoru. Twittera konts nav avīze Diena vai radio SWH, kur darbiniekiem, izsakot jebkādu viedokli, jācenšas būt maksimāli objektīviem un nevienu neaizvainot. Turpretī tieši tādi portāli kā delfi.lv tiecas iespaidot lasītāju viedokli pat veidojot ziņas, piekarinot lērumam slavenību klāt visdažādākos apzīmējumus - lieliskais, seksīgā u.tml. Jāsecina, ka notikums ir pietiekami liels, lai es kā oficiālā pludmales dziesmu apskatniece varētu pievērsties konstruktīvai un - pats galvenais - objektīvai klipa analīzei.

Klipa sākumā džeks (visdrīzāk - Jānis Lērums) ar savu veceni brauc BMW markas automašīnā, mati plīvo vējā un abi ik pa brīdim aiz sajūsmas noelšas "ōooōooō". Te pēkšņi vecene pamana kaut kādas savas druškas peldkostīmos, kas dodas pretējā virzienā, taču ātri tiek pierunātas kāpt iekšā bumerā. Pēc brīža vecene atkal izliecas pa logu un šoreiz norāda uz kaut kādu džeku, kuram arī esot jākāpj viņu mašīnā. Džeks savā vaļīgajā uzvalciņā izskatās kā iznācis uzpīpēt no 12. klases izlaiduma, bet arī tiek sagūstīts un ievilkts jau minētajā BMW markas automašīnā, kurai ar migliņu aizklāts nunūrs. Mašīnā gandrīz plikās čiksas nevar noturēties neapskatījušas viņa presīti un kāri atrauj vaļā lielāko daļu podziņu.

Tad lērums jauniešu ir nonākuši pludmalē, kur galvenā vecene aicina kratīt gurnus un ļauties priekam, un viss bariņš sāk dejot vienotā ritmā, kas nez' kāpēc laikam ikvienam kaut kādā mērā joprojām asociējas ar dziedātāju Lauri Reiniku. Vēlāk uzzinām, ka "vasara, saule, karstums un jūra - tā ir īstā dzīve mūsu!" (tas arī dziesmas piedziedājums), visi iet pamēģināt, kā lērums ielāgoto dejas soļu izskatītos jūras ūdenī, un pēc tam uzspēlē volejbalu. Atkal kaut kas ir sakāms (rečitatīvā!) otram džekam, kuru meitenes jau pārģērbušas seksīgos šortos un lieliskā kreklā: "Ledusskapja durvis atveras, aliņš tur auksts, o jā, tā dzīve ņem, ņem, ņem un plaukst. Smiltis, ūdens un beibe pie sāniem, jābūt karstiem, draiskiem vasaras stāstiem", līdz viņa domu lidojumu atkal pārtrauc vecene, kura priecājas, ka skolā beidzot brīvlaiks un varēs mīlēties. Diemžēl tāpat kā to BMW nunūru, neredzam arī kādus aliņus viņi tur dzer, lai gan iepakojuma krāsa un forma rada netiešas norādes, ka tas varētu būt Cēsu. Neskatoties uz to, ka savos vārdos un vēlmēs jaunieši ir ļoti atklāti, var redzēt, ka viņu dzīvēs ir arī pa kādam noslēpumam - kā jau mums visiem.

Te atkal ierunājas rečitējošais puisis, kurš kaut ko tur uzbrauc solārijam: "Hei, solārij, aizmirsti par mani, vismaz līdz rudenim/ziemai!" un atkal ierauj aliņu. Pēc tam laikam kļuvis tumšs, vairs nevar iedegt, tāpēc visi devušies uz pludmales bāriņu, kur daļa ar ķiverēm galvās nododas breika deju soļiem un kārtējo reizi ierauj uz savu un vasaras veselību. Pats Jānis klipā gan nesaka neko - tikai cilā meitenes un vada bumeru - , tāpēc man jāsecina, ka grupas līdere tomēr ir vecene, kurai arī piederēja gala vārds par to, kurš drīkst kāpt bumerā. Kopumā izskatās, ka šī kolektīva pamatnodarbošanās un arī dzīves filozofija - "dzert un rakstīt tekstus" - īpaši neatšķiras no mūsējās, tāpēc nešaubos, ka texxxti noteikti būtu gatavi arī kādam kopīgam projektam. Pie tam jau rīt no ilgstoša bezalgas atvaļinājuma atgriežas mūsu galvenā redaktore, kura esot godam izpildījusi brauciena galveno mērķi - zeltaina un vienmērīga iedeguma iegūšanu.

Bet vispār jau forši, ka šajā xanaxu un veģetatīvās distonijas laikmetā atrodas arī bariņš jauniešu, kuri neviltoti priecājas viens par otru, dzīvi un tik cikliski neizbēgamu parādību kā vasaras atnākšana. Nobeigumā novēlu grupai Get it iemantot lērumu popularitātes un naudas, lai varētu regulāri bumeram pieliet pilnu bāku ar benzīnu, bet bagāžnieka ielikt - vismaz kasti alus. Taču pašam Jānim pārdomāt, kurš viņa ģimenei nodarījis vairāk negoda - lieliskais apskatnieks Uldis Rudaks vai paša publiskā atzīšanās visu vasaru dzert? Iesaku noklausīties visiem, kam nav, ko šovasar padungot pie mašīnas stūres, kā arī tiem, kuri grib šajā drūmajā dzīvē kādu devu pozitīva lādiņa.