Aizvadītā nedēļā Latvijas tviterlentai bijusi ļoti grūta – ja sākumā nebija nekā cita kā vienīgi tvīti par to, ka kāds meklē brīvu vietu māšīnā, nesapuvušu telti vai labus prežus, tad nedēļas nogalē visi tvītoja par to, ka neviens neko netvīto. Pie vainas bija festivāls Positivus, kuru, protams, apmeklēja arī Texxxtu redakcijas pārstāves Anete Konste un Elīna Kolāte. Lai viss būtu godīgi, absolūti objektīvi pirmajā dienā piedzīvoto aprakstīs EK, bet AK uz sevi ņems otro dienu.

1.diena. Autore – EK.

Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.

Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.

Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!

Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.

Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.

Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?

2.diena. Autore – AK.

Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.

Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.

Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”

Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.

Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.

Epilogs. Autore - EK.

Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?

Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjswqwdweoifweewf.” Kāds cits zēns esot uzskatījis, ka Manic Street Preachers solists patiesībā esot pārģērbies Toms Grēviņš, toties Uldis Rudaks sava dīdžejseta laikā esot skraidījis pa skatuvi, lecis publikā, bļāvis pa virsu dziesmām un uz skatuves arī gulējis. Savukārt AK texxxta daļu īstenībā uzrakstīja SM pēc AK stāstījuma, jo būsim taču godīgi – to, kā ir būt Pozitivusā, var mierīgi izdomāt deduktīvās metodes ceļā. AK skaipā informējusi priekšnieci EK: „Es toešām knapi rakstu šp.” Un tāpēc jau Texxxtu kolektīvs ir tik spēcīgs – ikviens ir gatavs izpalīdzēt otram liela pāļa brīdī, jo mēs vienkārši esam labi draugi. Turklāt arī FD cienāja EK ar Žubrowku un asistēja analizēt pirmos muzikālos iespaidus, tātad šī Texta tapšanā ir piedalījies pilnīgi viss kolektīvs. Kopā mēs varam! Peža.

Diemžēl man būs jāpārtrauc kolēģes EK triumfējošais ieskrējiens politisko tēmu analīzē, lai beidzot iepriecinātu mūsu jaunākos lasītājus ar kādu gabalu viņiem. Tā kā ar otru kolēģīti SM neaizbraucām uz Positivus festivālu, jo turp taču tagad dodas visi, atsaucāmies dziedātājas Ellas aicinājumam kādā no sociālajiem portāliem: "Hipsters are out of town! Juhū!!!!Let's celebrate the life!" un devāmies noskatīties pēdējo burvju sāgas filmu "Harijs Poters un Nāves dāvesti." Lai jums nerastos šaubas par manu objektivitāti un visaptverošajām zināšanām, informēšu, ka esmu izlasījusi visas grāmatas un redzējusi visas filmas ar drosmīgo jauno zēnu Hariju Poteru galvenajā lomā. Tas gan netraucēja ar SM tieši pirms filmas sākuma, baudot vakariņās sāļo (es) un saldo (SM, protams) popkornu ar 0,8 aliņu (es) un Nestea ledustēju (SM, protams), nospriest, ka mums nav pilnīgi nekādas nojausmas, ar ko beidzās iepriekšējā filma.

Lai nedaudz izbaudītu tās sajūtas, ko izjuta angļu bērni, nakšņojot pie kinoteātra diennakti pirms pirmizrādes, lai spētu pirmie noskatīties savas līdzšinējās dzīves svarīgāko filmu, uz tikšanos ierados gandrīz pusstundu agrāk, lai vienkārši pagaidītu. Stockmann galvenā ieeja ir ļoti laba vieta, lai gaidītu, ja jums kādreiz gadās, ka jāgaida, ejiet gaidīt tur, jo tur ir iespējams iegūt līdzvērtīgi aizraujošas sajūtas, kā, braucot pa trubu Līvu akvaparkā. Satiekas dažādas kompānijas, kuru priecīgo apmainīšanos ar skūpstiem pēkšņi iztraucē kāds vecs jūras vilks ar gariem sirmiem matiem un koka pīpi mutē, kurš pārvietojas tā it kā tikko būtu noskatījies vienu no slavenākajiem grupas The Verve klipiem. Garām uzkost uz Čilli picu dodas divi džeki, no kuriem viens sniedz otram, iespējams, vienu no svarīgākajiem padomiem, kāds ir: "No dzīves neaizbēgsi. Bet no pagātnes gan var aizbēgt", un mana pamatīgā laika rezerve ir aiztecējusi.

Izvēlējāmies skatīties parasto nevis 3D versiju, jo mums ir nostaļģija pret vecajiem laikiem, kad dzīvi vēl nesarežģīja pārāk daudz dimensiju, kā arī vienas brilles mums jau bija. otrā daļa iesākas ar pirmās daļas beigās mirušā elfa Dobija apbedīšanu, pēc kuras seko saruna ar goblinu (nē, tas nav Gredzenu pavēlnieks), kurā notiek vienošanās par to, ka tad, ja goblins (kur viņi izrauj tik dīvainus aktierus?) ievedīs viņus savā krutajā bankā, kur Voldemorta sabiedrotās Beaktrises velvē (tā kā seifā), ļoti iespējams, slēpjas vēl viens holkrusts, viņi tam atdos Grifindora (tā sauc vienu no torņiem burvju mācībiestādē Cūkkārpā) zobenu. Horkrusts var būt jebkas (priekšmets vai dzīva būtne), kurā var ielikt daļu savas dvēselītes, noslēpt to, un tādā veidā padarīt fizisko ķermeni neievainojamu. Voldemortam bija kaut kādi septiņi horkrusti, daļu Harijs Poters ar saviem čomiem atrada jau pirmajā daļā, tagad ir atlikuši vēl daži, kas jāiznīcina, iedurot tajos ar pūķa zobu.

Tā nu visi dodas uz banku, Harija Potera draudzene Hermione ir pārvērtusi sevi par to Belaktrisi, kam pieder tas seifs, un arī Rons ir krietni nomaskējies. Neskatoties uz dažādiem nepatīkamiem starpgadījumiem, viņi dabū zelta kausu ar tur ieslēpto horkrustu, un ar ļauno apsargu pūķi pamet banku, jo goblins izrādās slikts cilvēks un ņirdzot nosaka: "Es jūs apsolīju te ievest, bet neapsolīju izvest, hehehehehehe!" Diemžēl galvenie varoņi nedrīkst ieslīgt triumfējošā priekā, jo jāskrien meklēt atlikušie horkrusti, no kuriem viens slēpjas Cūkkārpā, bet tur Harijs ir ienaidnieks Nr. 1, jo pār skolu sākuši valdīt tumšie spēki ar profesoru Strupu priekšgalā. Pagājušajā daļā Strups atklājās kā ļaunais Voldemorta čoms, jo nogalināja galveno burvi ar garajiem sirmajiem matiem - Dumidoru. Skolā jaunieši, protams, tomēr iekļūst, Harijs tiek sagaidīts ar ovācijām no tiem džekiem, kas arī ir gatavi cīnīties ar Voldemortu. Taču pēkšņi visu ausīs ielaužas neciešamā Voldemorta balss, kas dod stundu laika, lai viņam atdotu Poteru, citādi sāksies asiņaina cīņa. Labais tomēr uzvar, profesori uzbur visādas aizsardzības burvestības, tiek izsaukti lieli metāla karavīri, par kuriem nav skaidrs, vai tās ir dzīvas būtnes, un profesore Maksūra uzplēš joku, ka jau sen gribējusi izteikt šo - lielo skolas aizsardzības burvestību. Visa zāle ņirdz. Vienā brīdī pūļa priekšgalā parādās arī nēģeris, kam ausīs zelta auskari un mugurā kaut kāds indiešu talārs. SM ņirdz.

Harijs, kā paredzams, skolā atrod arī nākamo horkrustu, tikmēr Rons ar Hermioni veiksmīgi iznīcina iepriekšējo, ko atrada bankā, un laimīgi nosūcas. Zālē aplausi! Voldemorts klūst arvien vājāks, pēdējais horkrusts, ja neskaita viņu pašu, slēpjas čūskā Nagīni, to Haris zina, jo spēj (lai gan samērā nekontrolēti) pieslēgties Voldemorta domām. Tagad laikam jāpastāsta, kas ir tie Nāves dāvesti, kas minēti pēdējās daļas nosaukumā - klīst baumas, ka tādi ir trīs (plūškoka zizlis, apmetnis, ar kuru kļūst neredzams, un akmens, kas var atsaukt no mūžības mirušos), un tad, ja tos visus dabū, iegūst neierobežotu varu, kļūstot par lielāko pasaules oligarhu. Voldemorts izrauj Strupam plūškoka zizli, nogalina viņu, jo uzskata, ka zizlis pieder tam, kas nonāvējis iepriekšējo īpašnieku. Mirstošo Sturpu atrod Harijs, kura trauciņā viņš ieraud asaru, lai Harijs varētu aiziet uz domnīcu (tāda istaba, kur, ielejot asaru, var lūrēt atmiņas) un ieraudzīt, ko atceras Strups. Domnīcā atklājas, ka Strups patiesībā ir bijis labais, jo Dumidoram tāpat bijis drīz jāmirst un, nogalinot viņu, Strups tikai iegūtu Voldemorta uzticību, bet Strups vienmēr sargājis Hariju, jo riktīgi mīlējis viņa mammu. Te SM ienāk prātā, ka Strups ir Harija tēvs, bet tā nu gan nav, vienkārši viņa mīlestība pret sievieti transformējusies mīlestībā uz viņas miesu un asinīm - dēlu, kuram ir mātes acis. Diemžēl Harijs uzzina arī to, ka jāmirst ir viņam, jo viņš pats ir tā kā horkrusts, kuru Voldemors negribot uztaisījis tad, kad gribējis viņu nogalināt kā zīdaini, bet tas neizdevās.

Starpcitu, es nezinu, vai atstāstīt saturu bija laba doma, taču, ja jau reiz esmu iesākusi, tad to godam novedīšu līdz galam, jo pret dzīvi ir jāizturas ar cieņu. Tā nu Haris dodas uz Aizliegto mežu, lai ļautu Voldemortam sevi nogalināt, jo viņš ir drosmīgs un pašaizliedzīgs. Tikmēr Hermione ar Ronu un vēl vienu džeku piežmiedz čūsku, un Voldemorts kļūst nonāvējams. Pēc Voldemorta uzbrukuma Haris iekļūst baltā domu pasaulē, kur papļāpā ar Dumidoru. Viena no ļaunajām - Malfoja kundze - samelo Voldemortam, ka Haris ir miris, viņi paņem šķietamo līķi un dodas uz Cūkkārpu atlikušajiem labajiem, kas nav aizgājuši bojā, paziņot, ka tagad viss ir beidzies, un viņiem jāpievienojas ļaunumam vai jāmirst. Tikmēr Haris izlec no nesēja rokām un saka: "April, april", viņi kādu laiciņu cīnās, bet beigās visvarenais plūškoka zizlis ielido Harija rokās, jo uzskata viņu par savu īsto īpašnieku, Voldemorts mirst, cīņa ir beigusies.

Nākamajā kadrā visi trīs draugi pastaigājas pa kaut kādu aizu, un Haris pēkšņi izvelk plūškoka zizli, saplēš to un aizlidina pāri bortam. Harijs ir uzveicis oligarhu sevī, viņš negrib būt visvarens un valdīt pār kādu, jo visi ir vienlīdzīgi un neviens nav vienlīdzīgāks par citiem. Beigās visi sadodas rokās erotiskā tvērienā (tā piezīmēja SM) un skatās uz priekšu, nākotnē. Ja neņem vērā nēģeri, šī bija SM mīļākā epizode, tāpēc nevaru atļauties to nepieminēt. Pēc tam vēl tiek parādīts, ka pēc 19 gadiem Rons ir apprecējis Hermioni, bet Harijs Rona māsu Džinniju, tā kā viņi visi kļuvuši par radiem, un laimīgi ved savus sīkos bērnus uz Cūkkārpu. Lai gan filma bija tumša un sāpju pilna, es vienmēr zināju, ka labais uzvarēs (jo biju lasījusi grāmatu), tāpēc beigās pievienojos priecīgajiem aplausiem un dodos ārā ļoti positivus. Kāda meitene neticīgi jautā savam džekam, vai tā tiešām bijusi pēdējā filma, jo ir dzīvē tādas lietas, kuru beigām mēs nevaram noticēt pat tad, ja tās apliecina tuvākais cilvēks.

Ir dažas lietas, kuras, skatoties filmu, grūti pieņemt - ja burvji spēj paveikt brīnumainas lietas, viņu iespējām praktiski nav robežu, kāpēc viņi citreiz nodarbojas ar visādām muļķībām - piemēram, pārvelk slapjās drēbes, nevis ar vienu žižļa kustību tās izžāvē. Vai arī bēgt no ļaundariem skriešus, ja viņu pasaulē pastāv teleportācija. Vai kāpēc Voldemorts sev neuzbur normālu rožu, bet staigā kā tāds kroplis bez deguna. Arī filma atstāja dažas neskaidrības - piemēram, par to, kāpēc Harijam beigās nebija jāmirst? Vai arī, kāpēc tā Malfoja kundze tad, kad meloja par to, ka Harijs ir dzīvs, viņa ausī čukstēja "Drako?" (tā sauc viņas dēlu). Vai arī, kāpēc Harija Potera muterei un Strupam bija vienādi aizstāvji (tie ir dzīvnieki, kas izlec no zižļa, lai cīnītos ar ļaunajiem, parasti katram ir citāds dzīvnieks)? Varbūt, ka tad, ja labi atceras visu grāmatās minēto informāciju, jautājumi nerodas, vai arī jautāt šajā gadījumā vispār nevajag, vienkārši pieņemt visu, kā ir.

Vēl viena liela neskaidrība ir par to, kāpēc viņiem ir tik nestilīgas drēbes. Nerunājot par to, ka tur nav neviena hipstera, Harijs vispār staigā kaut kādā neizteiksmīgā brūnā velveta jakā un valkā tādas pašas brilles kā 10 gadu vecumā. Vienīgais kaut cik stilīgais džeks laikam bija tas SM iemīļotais nēģeris, par kuru tad, kad jautāju, vai tad, ja viņu tāpat kā Harija Potera atveidotāju Danielu Redklifu varētu redzēt kailu kādā Anglijas izrādē, viņa brauktu skatīties, atbildēja pozitīvi. Tā kā Harija pirmā meitene bija aziāte, bet pēc tam parādījās arī citu rasu pārstāvji, skaidrs, ka viņi gribējuši būt pēc iespējas demokrātiskāki, taču, kāpēc tad tur neparādās arī visādas minoritātes - geji vai narkomāni, piemēram? Būtu forši, ja Ronam parādītos spēcīga narkotiku atkarība, un viņš ar zizli laistu savās vēnās kādu nervu sistēmu pamatīgi iespaidojošu staru. Vai arī Harijs Poters no visa tā horkrustu meklēšanas stresa saķertu veģetatīvo distoniju, kas nebūtu atrisināma ar vienu zižļa mājienu.

Nobeiguma vietā iesaku noskatīties pilnīgi visiem, jo tad, ja kaut kas ir pēdējais, cilvēkā dabiski rodas vēlme to piedzīvot, un es negribu, lai jūs ierobežotu dabas šūpulī ielikto.