Prezentāciju apmeklēju kopā ar kolēģi DJB un viņas vīru, bet textu rakstīšu viena pati, jo vienojāmies, ka viņa bez vīra analizēs pašu grāmatu. Ceru, ka tas uz ilgiem šajā portālā būs arī viss par Kiviču, jo ņirgt par viņu sen jau nav nekāds smalkais stils. Ja nu vienīgi mums uz redakciju nepiesūtīs ielūgumus uz nākamajām kāzām, kas drīz vien solās patiešām notikt, jo gredzens Andra meitenei jau pirkstā. Sākumā par prezentāciju, un pēc tam nedaudz arī par pašu autoru.
Ieradāmies ar pieklājīgu piecpadsmit minūšu nokavēšanos, izskatoties, kā parasti - pēc antonīma vārdam "glamūrs". Labi, man bija žakete un Dacei tauriņš, ko viņa pārsēja vismaz reizes astoņas, bet tas neatsvēra neizraustītās uzacis un tīņu (t.i. - nekādus) make up. Pie ieejas mūs uzreiz sagaidīja viens no grāmatas menedžeriem, saucot: "Re kur texti!", pēc tam viņam pievienojās vēl kāds kungs, kurš atvainojās, ka aizmirsis mums atsūtīt ielūgumus, teica, ka ir vēsturnieks un tāpēc atceras mani no 2005. gada. Kamēr noskaidrojām, vai iekšā varēs par velti dabūt dzērienus, pasākumā iebrāzās arī Olga Rajecka, un vakars varēja sākties.
Dabūjām savas pirmās baltvīna glāzes ar kaut kādiem loterijas numuriņiem, no kuriem beigās tāpat nebija nekādas jēgas, jo es savu aizmirsu kopā ar glāzi. Žēl, jo tikko iedomājos, ka tad, kad mans numurs (tas bija 1! apbrīnojama numeroloģija - Andra Kiviča 1. grāmata, pirmais izlozes numurs, un tas bija tieši 1!) tiešām uzvarēja, es varēju zaglīgi no somas vilkt ārā tukšo glāzi, lai pārliecinātos, ka uzvara tiešām ir mana. Ēdieni bija diezgan švaki - pāris paplātes ar vīnogām, meloni un "tiem cepumiem", ar kuriem domāju latviešu cepumus, kas mēdz stāvēt uz gada visādos birojos un virtuvēs ar vēstījumu "ja nu atnāk kāds ciemiņš, lai ir, ko piedāvāt", bet skaidrs jau, ka tas vairāk ir klātesošs dekors kafijas vai tējas baudīšanai. Es tomēr dažus apēdu, jo ar DJB bijām izlēmušas būt pasākuma svara vērotājas (tātad mūs neviens nevēroja, un varējām ēst), lai vakara gaitā konstatētu, ka grupas Aparāts idejiskais līderis Mr. Sensors ir palicis krietnu sprīdi tievāks, bet jaunā un simpātiskā seksa blogere Krista Šeped - ievērojami resnāka. Nesapratu, kāpēc pasākuma laikā neskanēja Andra Kiviča un viņa draugu daiļrade, bet bija jāklausās kluba "Kefīrs" iemīļotie ritmi, jo cilvēki taču tur bija atnākuši Andra Kiviča, nevis paša kluba dēļ (lai gan par to domas dalās, jo kāds izteikts Tērvetes alus cienītājs vienā no sociālajiem tīkliem bija norādījis, ka tur sanākuši visi tie, kuri parasti neiztur face control).
Neskatoties uz netipisko vidi un švakajām uzkodām, sajūta bija līdzīga kā kāda paziņas mājas ballītē, jo klubu arvien no jauna piepildīja Rīgas alternatīvajā klubu dzīvē redzēti un zināmi personāži. Tas diemžēl tikai apstiprināja aizdomas, ka lielākā daļa cilvēku turp ir devušies paņirgt, nevis patiesas intereses vadīti, vai vienkārši gribot sveikt mūziķi un nu jau arī rakstnieku ar jauno panākumu. Igors Linga, Olga, Aigars Grāvers un Runčis - vienīgās slavenības, kuras, šķiet, tiešām varēja tur atrasties tāpēc, ka ciena mākslinieka daiļradi, neskatoties uz, maigi izsakoties, pretrunīgajiem presē apzelētajiem izgājieniem. Neticu, ka, piemēram, Mofo līderis Arnis Račinskis ar savu mūžam smīnīgo sejas izteiksmi kopā ar sarkasma ekvilibristu Mr. Sensoru tur atradās to pašu iemeslu dēļ.
Pasākuma svinīgo jeb "paldies" daļu es sazin' kādēļ atceros diezgan miglaini. Varbūt tas tāpēc, ka DJB mani apdullināja, iespļaujot sejā pamatīgu malku baltvīna, un es izmisu par to, ka biju pazaudējusi savu numuriņu, kas man dotu iespēju pirmajai saņemt jauno grāmatu. Sākumā runāja Zvaigznes ABC vadītāja Kilbloka, kas pasniedza Andra Kiviča jaunajai sievai simbolisku dāvanu - pavārgrāmatu blondīnēm. Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs tāds žests, bet varbūt bija svarīgi tiem ballītes viesiem, kuri nelasa dzelteno presi, jau laicīgi parādīt, kura ir jaunā draudzene, lai pēc tam nerastos nekādi nevajadzīgi pārpratumi (nu tur klasiski "Es dzirdēju, ka Kivičam atkal kaut kāda jauna mazgadīga brūte" - "Jā, tā esmu es."). Viss turpinājās ar vēl neskaitāmiem "paldies", uz skatuves uzkāpa visas manis jau pieminētās slavenības, un beigās ar pompu no milzu grāmatas tika norauts melns priekškars, atklājot visiem klātesošajiem lielāko intrigu - grāmatas dizainu un nosaukumu. Arī te man, protams, nācās vilties, jo grāmata bija balta, mīkstajos vākos un ar paša autora bildi virsū, bet nosaukums tikpat episks - "Mana privātā dzīve". Nesaprotu, vai apzināti izvēlēts nosaukums, kas tik ļoti saistās ar visiem zināmo žurnālu, un vai nākamās grāmatas tādā gadījumā sauks "Kas man jauns?" un "Mana vakara ziņas". Ažiotāža ap visu to grāmatas lietu tika radīta milzīga un, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, - intriga sevi neattaisnoja. Tas ir līdzīgi kā Toma Grēviņa "Secret Special Guest", kas 80% gadījumu izrādās grupa "Instrumenti".
Pēc tam sekoja pagara pauze, kuras laikā grauzām tos cepumus, dzērām nu jau nopirkto vīnu, un izmantojām iespēju nobildēties ar pašu Andri Kiviču. DJB gan nemitīgi čīkstēja, ka grib prom, viņas vīrs atteicās mūs bildēt, jo baidījās nebūt pietiekami stilīgs vai aptuveni tāda iemesla pēc, tādēļ beigu beigās mūs nofotografēja Briseles verdzene Agnese Krivade.
Likumsakarīgi bija arī neliels koncerts, no kura DJB man ļāva noklausīties tikai vienu dziesmu ("Tu tuvojies sev"), pēc tam iemetot sava vīra mašīnā un izsēdinot Teātra bārā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Kā jau solīju, turpināšu par pašu autoru.
Andris Kivičs ir viens no tiem cilvēkiem, par kuru Latvijā tiešām ņirdz ikviens, kuram nav slinkums. Vēl tādi noteikti varētu būt Kombuļu Inese, kura tiešām nesaprot, ka par viņu ņirdz, un Anete Sončika, kura nesaprot, kāpēc par viņu ņirdz. Paliek atklāts jautājums, vai Andris Kivičs to saprot un kādā mērā, ja pat viņa bērna māte un bijusī draudzene ieraksta twitterī lūgumu, lai taču kāds pasaka Andrim Kivičam, ka visi viņa koncertos žmiedz acis, un par grāmatu ņirdz (kas ir nekorekti, jo visi taču zinām teicienu "par bijušajiem, vai nu labu, vai nu neko). Tikmēr mūziķis un izbijušais politiķis UFO nekautrējas radio paziņot, ka jaunā grāmata būtu vienkārši tā arī jānosauc - "Sūds".
Skaidrs, ka Andris trīs galvenās rakstura īpašības varētu būt: karstgalvīgs, naivs un patiess. Andris Šķēle šovasar man vienā lekcijā stāstīja, ka ātra reakcija (karstgalvība) lielākoties neesot inteliģences pazīme, ko pierādīja kāds pētījums par īpašībām, kādām jāpiemīt kareivim, un tur bija arī atzīme "intelekts ne augstāks kā...". Jo visādi gudri štukotāji sāktu apsvērt, vai vispār vajag karot, kā to labāk darīt, bet reāli labam kareivim būtu tikai jāiet un jāšauj pēc pavēles. Tas pats zināmā mērā attiecoties uz biznesmeņiem un politiķiem - pārāk gudra galva traucē ātri pieņemt lēmumus. Andris K. savus lēmumus doties karā ar Juri Milleru, zvanīt uz to ļauno bērnu slimnīcu un pačurāt blakus golfa laukumam ir pieņēmis neapdomājot. Taču meitenēm šādi karstgalvji tīri labi patīk, vienīgā problēma, ka Andris visas šīs meitenes uzreiz grib precēt.
Naivs un patiess, kā arī "vienkārši normāls džeks, ar kuru forši parunāt" arī Andris nenoliedzami ir, bet - vai tiešām viņš, kurš tomēr apbružājies nežēlīgajā šobiznesā, nesaprot, ka par viņu ņirdz? Lai arī kā būtu, vismaz varam apbrīnot to, ar kādu mērķtiecību viņš nav atkāpies no sava tēla, ne mirkli neļaujot nojaust, ka viņš gribētu kaut kā attaisnoties un sevi pierādīt visiem tiem, kas regulāri nekautrējas smīkņāt, uzjautrināties vai saukt viņu par slimu. Tāpat kā ir jāpatur prātā, ka, neskatoties uz visām tām nomelnošanas kampaņām, joprojām ir cilvēki, kam viņš patiešām patīk (par to varat pārliecināties, piemēram, apskatot komentārus viņa draugiem.lv galerijās). Tāpēc šis texts ir tāds, kurš neņirdz. Jo patiesībā smalki ņirgt par šādiem personāžiem ir grūtāk, nekā tas varētu likties, bet visā šajā ironijas pārsātinātajā laikmetā gribas, lai tomēr pastāv tāds džeks - ar kuru forši parunāt un kurš var kārtīgi iedot pa muti.
Ieradāmies ar pieklājīgu piecpadsmit minūšu nokavēšanos, izskatoties, kā parasti - pēc antonīma vārdam "glamūrs". Labi, man bija žakete un Dacei tauriņš, ko viņa pārsēja vismaz reizes astoņas, bet tas neatsvēra neizraustītās uzacis un tīņu (t.i. - nekādus) make up. Pie ieejas mūs uzreiz sagaidīja viens no grāmatas menedžeriem, saucot: "Re kur texti!", pēc tam viņam pievienojās vēl kāds kungs, kurš atvainojās, ka aizmirsis mums atsūtīt ielūgumus, teica, ka ir vēsturnieks un tāpēc atceras mani no 2005. gada. Kamēr noskaidrojām, vai iekšā varēs par velti dabūt dzērienus, pasākumā iebrāzās arī Olga Rajecka, un vakars varēja sākties.
Dabūjām savas pirmās baltvīna glāzes ar kaut kādiem loterijas numuriņiem, no kuriem beigās tāpat nebija nekādas jēgas, jo es savu aizmirsu kopā ar glāzi. Žēl, jo tikko iedomājos, ka tad, kad mans numurs (tas bija 1! apbrīnojama numeroloģija - Andra Kiviča 1. grāmata, pirmais izlozes numurs, un tas bija tieši 1!) tiešām uzvarēja, es varēju zaglīgi no somas vilkt ārā tukšo glāzi, lai pārliecinātos, ka uzvara tiešām ir mana. Ēdieni bija diezgan švaki - pāris paplātes ar vīnogām, meloni un "tiem cepumiem", ar kuriem domāju latviešu cepumus, kas mēdz stāvēt uz gada visādos birojos un virtuvēs ar vēstījumu "ja nu atnāk kāds ciemiņš, lai ir, ko piedāvāt", bet skaidrs jau, ka tas vairāk ir klātesošs dekors kafijas vai tējas baudīšanai. Es tomēr dažus apēdu, jo ar DJB bijām izlēmušas būt pasākuma svara vērotājas (tātad mūs neviens nevēroja, un varējām ēst), lai vakara gaitā konstatētu, ka grupas Aparāts idejiskais līderis Mr. Sensors ir palicis krietnu sprīdi tievāks, bet jaunā un simpātiskā seksa blogere Krista Šeped - ievērojami resnāka. Nesapratu, kāpēc pasākuma laikā neskanēja Andra Kiviča un viņa draugu daiļrade, bet bija jāklausās kluba "Kefīrs" iemīļotie ritmi, jo cilvēki taču tur bija atnākuši Andra Kiviča, nevis paša kluba dēļ (lai gan par to domas dalās, jo kāds izteikts Tērvetes alus cienītājs vienā no sociālajiem tīkliem bija norādījis, ka tur sanākuši visi tie, kuri parasti neiztur face control).
Neskatoties uz netipisko vidi un švakajām uzkodām, sajūta bija līdzīga kā kāda paziņas mājas ballītē, jo klubu arvien no jauna piepildīja Rīgas alternatīvajā klubu dzīvē redzēti un zināmi personāži. Tas diemžēl tikai apstiprināja aizdomas, ka lielākā daļa cilvēku turp ir devušies paņirgt, nevis patiesas intereses vadīti, vai vienkārši gribot sveikt mūziķi un nu jau arī rakstnieku ar jauno panākumu. Igors Linga, Olga, Aigars Grāvers un Runčis - vienīgās slavenības, kuras, šķiet, tiešām varēja tur atrasties tāpēc, ka ciena mākslinieka daiļradi, neskatoties uz, maigi izsakoties, pretrunīgajiem presē apzelētajiem izgājieniem. Neticu, ka, piemēram, Mofo līderis Arnis Račinskis ar savu mūžam smīnīgo sejas izteiksmi kopā ar sarkasma ekvilibristu Mr. Sensoru tur atradās to pašu iemeslu dēļ.
Pasākuma svinīgo jeb "paldies" daļu es sazin' kādēļ atceros diezgan miglaini. Varbūt tas tāpēc, ka DJB mani apdullināja, iespļaujot sejā pamatīgu malku baltvīna, un es izmisu par to, ka biju pazaudējusi savu numuriņu, kas man dotu iespēju pirmajai saņemt jauno grāmatu. Sākumā runāja Zvaigznes ABC vadītāja Kilbloka, kas pasniedza Andra Kiviča jaunajai sievai simbolisku dāvanu - pavārgrāmatu blondīnēm. Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs tāds žests, bet varbūt bija svarīgi tiem ballītes viesiem, kuri nelasa dzelteno presi, jau laicīgi parādīt, kura ir jaunā draudzene, lai pēc tam nerastos nekādi nevajadzīgi pārpratumi (nu tur klasiski "Es dzirdēju, ka Kivičam atkal kaut kāda jauna mazgadīga brūte" - "Jā, tā esmu es."). Viss turpinājās ar vēl neskaitāmiem "paldies", uz skatuves uzkāpa visas manis jau pieminētās slavenības, un beigās ar pompu no milzu grāmatas tika norauts melns priekškars, atklājot visiem klātesošajiem lielāko intrigu - grāmatas dizainu un nosaukumu. Arī te man, protams, nācās vilties, jo grāmata bija balta, mīkstajos vākos un ar paša autora bildi virsū, bet nosaukums tikpat episks - "Mana privātā dzīve". Nesaprotu, vai apzināti izvēlēts nosaukums, kas tik ļoti saistās ar visiem zināmo žurnālu, un vai nākamās grāmatas tādā gadījumā sauks "Kas man jauns?" un "Mana vakara ziņas". Ažiotāža ap visu to grāmatas lietu tika radīta milzīga un, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, - intriga sevi neattaisnoja. Tas ir līdzīgi kā Toma Grēviņa "Secret Special Guest", kas 80% gadījumu izrādās grupa "Instrumenti".
Pēc tam sekoja pagara pauze, kuras laikā grauzām tos cepumus, dzērām nu jau nopirkto vīnu, un izmantojām iespēju nobildēties ar pašu Andri Kiviču. DJB gan nemitīgi čīkstēja, ka grib prom, viņas vīrs atteicās mūs bildēt, jo baidījās nebūt pietiekami stilīgs vai aptuveni tāda iemesla pēc, tādēļ beigu beigās mūs nofotografēja Briseles verdzene Agnese Krivade.
Likumsakarīgi bija arī neliels koncerts, no kura DJB man ļāva noklausīties tikai vienu dziesmu ("Tu tuvojies sev"), pēc tam iemetot sava vīra mašīnā un izsēdinot Teātra bārā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Kā jau solīju, turpināšu par pašu autoru.
Andris Kivičs ir viens no tiem cilvēkiem, par kuru Latvijā tiešām ņirdz ikviens, kuram nav slinkums. Vēl tādi noteikti varētu būt Kombuļu Inese, kura tiešām nesaprot, ka par viņu ņirdz, un Anete Sončika, kura nesaprot, kāpēc par viņu ņirdz. Paliek atklāts jautājums, vai Andris Kivičs to saprot un kādā mērā, ja pat viņa bērna māte un bijusī draudzene ieraksta twitterī lūgumu, lai taču kāds pasaka Andrim Kivičam, ka visi viņa koncertos žmiedz acis, un par grāmatu ņirdz (kas ir nekorekti, jo visi taču zinām teicienu "par bijušajiem, vai nu labu, vai nu neko). Tikmēr mūziķis un izbijušais politiķis UFO nekautrējas radio paziņot, ka jaunā grāmata būtu vienkārši tā arī jānosauc - "Sūds".
Skaidrs, ka Andris trīs galvenās rakstura īpašības varētu būt: karstgalvīgs, naivs un patiess. Andris Šķēle šovasar man vienā lekcijā stāstīja, ka ātra reakcija (karstgalvība) lielākoties neesot inteliģences pazīme, ko pierādīja kāds pētījums par īpašībām, kādām jāpiemīt kareivim, un tur bija arī atzīme "intelekts ne augstāks kā...". Jo visādi gudri štukotāji sāktu apsvērt, vai vispār vajag karot, kā to labāk darīt, bet reāli labam kareivim būtu tikai jāiet un jāšauj pēc pavēles. Tas pats zināmā mērā attiecoties uz biznesmeņiem un politiķiem - pārāk gudra galva traucē ātri pieņemt lēmumus. Andris K. savus lēmumus doties karā ar Juri Milleru, zvanīt uz to ļauno bērnu slimnīcu un pačurāt blakus golfa laukumam ir pieņēmis neapdomājot. Taču meitenēm šādi karstgalvji tīri labi patīk, vienīgā problēma, ka Andris visas šīs meitenes uzreiz grib precēt.
Naivs un patiess, kā arī "vienkārši normāls džeks, ar kuru forši parunāt" arī Andris nenoliedzami ir, bet - vai tiešām viņš, kurš tomēr apbružājies nežēlīgajā šobiznesā, nesaprot, ka par viņu ņirdz? Lai arī kā būtu, vismaz varam apbrīnot to, ar kādu mērķtiecību viņš nav atkāpies no sava tēla, ne mirkli neļaujot nojaust, ka viņš gribētu kaut kā attaisnoties un sevi pierādīt visiem tiem, kas regulāri nekautrējas smīkņāt, uzjautrināties vai saukt viņu par slimu. Tāpat kā ir jāpatur prātā, ka, neskatoties uz visām tām nomelnošanas kampaņām, joprojām ir cilvēki, kam viņš patiešām patīk (par to varat pārliecināties, piemēram, apskatot komentārus viņa draugiem.lv galerijās). Tāpēc šis texts ir tāds, kurš neņirdz. Jo patiesībā smalki ņirgt par šādiem personāžiem ir grūtāk, nekā tas varētu likties, bet visā šajā ironijas pārsātinātajā laikmetā gribas, lai tomēr pastāv tāds džeks - ar kuru forši parunāt un kurš var kārtīgi iedot pa muti.
32 komentāri | Komentēt