Vakar textu redakcijas žurnālistes kopā ar kādu visai pazīstamu un iereibušu neatkarīgo mūzikas žurnālistu, suni, kaķi un Latvijas balzāmu sapulcējās pie kopīga televizora, lai noskaidrotu, kurš pārstāvēs Latviju šī gada Eirovīzijā. Diemžēl, kā jau tas notiek tādās kopīgās pasākumu skatīšanās reizēs, visi kaut ko kliedz un bļaustās, tāpēc gandrīz neiespējami sadzirdēt pasākumu vadītāju asprātīgās replikas vai, piemēram, sponsoru runas. Tādēļ mans iespaids būs vairāk vizuālas dabas, jo, pirmkārt, maz dzirdēju, otrkārt, maz kaut ko saprotu no mūzikas, kas arī par iemeslu tam, kāpēc man tika dots uzdevums komentēt šo pasākumu, - sevi taču ir jālauž, jāiet laukā no savas komforta zonas.

Atgriežoties pie pasākuma vadītājiem, - sākumā biju vieglā šokā, jo domāju, ka to vadīs divi džeki (gay) - Uģis Joksts un Valters Frīdenbergs -, pie tam ļoti dīvainos tērpos. Piemēram, Valtera ar kaut kādām zelta saules zvaigznēm rotātais tērps man atgādināja kādu tēlu no 88. gada rokoperas "Lāčplēsis". Vēlāk gan uz skatuves parādījās vadītāju mīlas trijstūra (par to vēlāk) iztrūkstošais posms Jolanta Strikaite, kas kopā ar Liepājas teātra aktieriem un uzlecošo teātra zvaigzni Gati Maliku priekšgalā ievadīja pasākumu ar dziesmu, kuru es neatceros. Neatceros, jo biju ļoti sakoncentrējusies, lai skatītos, kā pa deju grīdu ar fraku pa zemi vārtās jau minētais Gatis Maliks. Elīna toties atcerējās, ka dziesma bijusi kaut kas "esmu Odrija Hepberna, tikai džezīgaka" stilā, un katrā ziņā bija patīkamāka balss tembrā nekā skaņas, kas radās, Jolantai pārtraucot dziedāt un sākot runāt. Manās vakardienas piezīmēs norādīts tā: "Jolantas balss diemžēl nav bezpersoniska", kas uzjundī atmiņas par kaut ko spalgu un čaukstošu kā maisiņi autobusā.

Tad kamera novērsās gan no Gata, gan no tās frakas, gan no Jolantas un viņas jakas, lai parādītu, ka publikā sēž Fredis un zirgs. Ja textu redakcija ir beidzot sapratusi, ka Andris Kivičs patiešām ir normāls džeks, tad otrā atklāsme, pie kā šī pati redakcija ir nonākusi šā gada sākumā, - beidzot ir jānovērtē Fredis, jo viņa asprātībai nestāv ne tuvu klāt neviens no Latvijas pasākumu vadītāja top piecinieka (man liekas, ka vairāk par piecinieku arī nemaz nav).

Nākamā mana piezīme ir - "Stībelim labas brilles". Cik zinu, neesmu vienīgā, kuru viegli tracina saulesbriļļu valkāšana telpās vai tām pilnīgi neatbilstošos laika apstākļos laukā, ja vien šī briļļu esamība netiek kaut kā citādi attaisnota. Jāņa Stībeļa priekšnesums, protams, bija pozitīvs un saulains, tāpēc varbūt tās spilgti sarkanās brilles viņam un citu krāsu brilles pārējiem grupas dalībniekiem gribēja radīt tādu kā vasaras un tropu atmosfēru ziemas nomāktajiem latviešiem, tā kā to es viņam piedodu. Jāņa dziesmas "Let it be me" (Mans būs mans) priekšnesumā izcēlās basists, kurš bija korpulents vīrs gados, kādus Eirovīzija ar savu jaunības un seksīguma kultu parasti tiecas izskaust no atrašanās uz skatuves, tāpēc tā bija uzskatāma par lielu uzdrīkstēšanos. Savukārt, bekvokāliste bija mulate, tātad rasu dažādība - viens integrējošs priekšnesums, kurš savu kulmināciju sasniedza tad, kad Jānis izvilka puķu pušķi.

Pirms katras dziesmas par to izteicās "cilvēki no tautas" - 7. klases skolnieki, jaunā aktrise, 2 bērnu māmiņa, zobu higiēniste un arī tādas profesijas kā "consultants" pārstāvis. Kā labāko no viņiem gribētos izcelt ekskavatora operatoru jeb vadītāju, kurš daudz runāja par modi (piemēram, viņam diez ko nepatika, ka Triānas parks atlasē bija pielīmējuši spoguli solistei pie ķermeņa).

Nākamā mana piezīme ir par O-kartes akadēmijas uzvarētāju Eviju Sloku, kura kopā ar saviem bekvokālistiem kā šova elementu vicināja nepieslēgtas ģitāras, kas lika aizdomāties par to, ka tas taču ir izsmelts gājiens un galīgi vairs nav stilīgi, bet vēlākie notikumi apliecināja, ka pie tā centies pieturēties teju ikviens Eirovīzijas dalībnieks. Evijas priekšnesums savu kulmināciju sasniedza pašās dziesmas beigās, visiem uz skatuves esošajiem mūziķiem reizē palecoties. Man līdzās esošie mūzikas eksperti komentēja to kā: "Muzikāli patukšs, nav šova."

Tad bija Elīna Krastiņa, kas bija sevi pieteikusi kā riktīgi foršu dejotāju, bet skatītājam bez šādām zināšanām tas bija vārgi nojaušams. Kaut kādas asociācijas ar deju raisīja vienīgi pie bungām sēdošais Aivars Lintiņš, kas piedalījies šovā "Dejo ar zvaizgni". Tad sekoja Ivo Grīsniņš-Grīslis, kurš diemžēl bija novilcis savu grāfa fraku, kurā viņš izpelnījās komentāru no 7. klases puikas: "Tas aizkustinās daudz jaunas meitenes." Nezinu, kāpēc manās piezīmēs pie Ivo norādīts "Neizdomātā doma", nesaprotu, vai tas ir mans komentārs par priekšnesumu vai arī dziesmas nosaukums. Katrā ziņā šis bija textu redaktores EK mīļākais priekšnesums, jo, viņasprāt, tas bija aizraujošs. Piebildīšu, ka savu patiku viņa arī apliecināja ar atļautajiem desmit telefonbalsojumiem un vēl drošības pēc kādām trijām triecienSMS. Diemžēl rezultātus neietekmēja skatītāji vien, bet bija arī speciāla žūrija, kura bija atlasīta tāda, lai vismaz audiāli atgādinātu Latvijas stilīgāko grupu Instrumenti. Proti, tur bija gan Šipkēvics, gan Sējāns - tikai bez maskām.

Vēl manās piezīmēs izcelta pasākumu vadītāju greizsirdības scēna, jo Uģis Joksts bija it kā apvainojies, ka viņam jāiet pie mūziķiem, kamēr balodīši Strikaite un Frīdenbergs paliks divvientulībā uz skatuves. Tad vienā mirklī, kad Valters nerādīja Jolantai rezultātus, viņa, princese, uzreiz prasīja, lai Uģis viņai tos parāda, un tad atkal viņš aizvainotā balsī negribēja rādīt, jo nevēlējās būt tas, pie kura vēršas tikai tad, ja Valters kaut ko nedod. Vismaz man tas viss neradīja nekādas aizdomas par to, ka kaut kas būtu inscenēts, tāpēc es vienā mirklī nobijos, ka vadītāji riktīgi sastrīdēsies, un mēs tos rezultātus nekad neredzēsim, un Elīna būs par velti balsojusi.

Vēl parādīja aizkulises, kur starp visādiem pasākuma nodrošinātājiem sēdēja arī visvecākā juriste Latvijā. Es vēl nekad nebiju redzējusi nevienu visvecāko kādas konkrētas profesijas pārstāvi, bet jāatzīst, ka visvecākā juriste pie mums, Latvijā, tiešām izskatās drīzāk pēc jaunas meitenes.

Triānas parks gan diemžēl solistes slimības dēļ finālā nepiedalījās, bet kāds no komentētājiem izteicās, ka viņu priekšnesums esot ziemeļnieciski spilgts (tātad tāds pats kā dziedātājs Andris Kivičs).
Mana nākamā piezīme ir par grupu "The Sectrez", kur bija trīs meitenes platformenēs, par kādām es sapņoju, kad vēl nebiju izaugusi līdz 1, 82 m un ar mammu klīdu pa veikala "Bērnu pasaule" trešo stāvu pēc tam, kad biju apskatījusies kustīgos Ziemassvētku vecīšus skatlogā. Kleitas bija tādas, par kurām brīnītos pat Elizabete no "Ugunsgrēka", lai jau pēc dažām sekundēm tās mestos uzlabot ar dažādiem šuvēju paņēmieniem, tāpēc pirmoreiz biju patīkami iepriecināta, kad meitenes sāka izģērbties, bet tur apakšā bija kaut kas vēl nesmukāks, un viena vispār aizmirsa kopā ar pārējām to kleitas augšdaļu novilkt. Ak, vecā galva, no rīta laikam biezpienu nebija ēdusi!

Grupas "Pieneņu vīns" soliste ar spēcīgo balsi izskatījās pēc pavecākas Zanes Dombrovskas, visi bija diezgan modīgi saģērbušies, un kopā ar Lauri Reiniku bija mani favorīti. Forši, ka abi divi tika labāko trijniekā, tas liecina, ka es domāju tāpat kā tauta.

Pēc grupas Musiq uzstāšanās pēkšņi parādīja publiku, kas vicināja kaut kādu krāsainu un spīdīgu atribūtiku, uz skatuves spīdējā milzīgs uzraksts "ANGEL", un Strikaite pirms dziesmas pieteikšanas bija uzlikusi masku, it kā tēlojot enģeli, kas nomaskējies (par to arī Musiq dziesma). Tas viss man likās negodīgi, jo it kā izcēla šo grupu starp pārējām un noteikti kaut kā varēja ietekmēt nenobriedušu prātu balsojumu.

Vēl bija tāda Oksana Ļepska, kurai bija piecpadsmit gadu, un tikko iedomājos, ka vismaz agrāk Eirovīzijā varēja piedalīties tikai no 16, pirms diviem gadiem nedaudz izretinot grupas P.E.R. rindas. Katrā ziņā Oksana bija diezgan blāva, un dziesmas atraktīvākais elements bija izteiksmīga kreisās rokas kustināšana, kā arī, protams, neiztrūkstoši vējā plīvojošie mati.

Laurim Reinikam vienīgajam bija iestudēta normāla, sinhrona deja, par ko vēl no visiem priekšnesumu izpildītājiem bija parūpējušies tikai bērnu Eirovīzijas dalībnieki. Tie visi pārējie laikam nebija skatījušies "Mūzikas ierakstu Gada balvu", kur džeks no SMSCredit dalījās savā atziņā, ka deja nav iedomājama bez mūzikas, un mūzika ir daudz labāka kopā ar deju.

Vienā brīdī rādīja visus iepriekšējo gadu Eirovīzjas dalībniekus no Latvijas, un mēs visi vienbalsīgi nospriedām, ka 2004. gadā bijām visspēcīgākie, neskatoties uz to, ka Eiropā varbūt netikām attiecīgi novērtēti.

Mans pēdējais ieraksts piezīmēs ir: "Milleram super bikses". Ar to arī savu sakāmo beigšu, jo bikses bija tik superīgas, ka nespēšu tās aprakstīt. Varbūt brīnījāties, kādēļ tik maz pievērsos uzvarētājiem Musiq un sudraba medaļas ieguvējam Laurim Reinikam, bet domāju, ka par šiem pietiekami daudz informācijas varat sasmelties vadošo Latvijas ziņu portālu komentāros.

Pēc pagājušā ieraksta man kāds komentētājs silti ieteica rakstīt par to, kas man patīk. To arī šoreiz esmu nolēmusi darīt, bet uzreiz jāatzīst, ka tas ir daudzkārt grūtāk, jo, būsim pazīstami, tekstiem patīk drusku paironizēt. Bet ironizēt par tādām tīrām patikas jūtām (tuvāk lasi Imanuela Kanta "Spriestspējas kritikā") ir krietni sarežģītāk.

Šodien apmeklēju izrādi "Deli deja" Mūzikas muzejā Pārdaugavā (režisore Ilze Olingere, aktieri no Jaunā Rīgas teātra). Ilgu laiku man likās, ka iešu uz izrādi "Dali deja", un tā kā Dali ir texxxtu viens no iecienītākajiem māksliniekiem, nolēmu, ka man obligāti būtu par šo apmeklējumu jāatskaitās šeit. Diemžēl Deli ir tikai Indijas galvaspilsēta, un tam nav nekāda sakara ar Dali.

Uz biļetes bija rakstīts, ka izrāde būs par nāvi un mīlestību septiņos rīmeikos. Abas šīs tēmas man ir tikpat tuvas kā ikvienam saprātīgam cilvēkam, jo bez mīlestības dzīvei nav jēgas, bet pat dzīve ar jēgu beidzas ar nāvi. Ar zināmu nāvi gan jau vairākus gadus saskaros ne tikai dziļu pārdomu brīžos vai, piemēram, vakara ziņās, bet arī ikdienā, jo mans draugs man iemācīja ik pa brīdim notēlot savu bojā aiziešanu, lai ļautu izbaudīt saldo sajūtu, kas izplūst caur visu ķermeni, kad kāds nomiršanu ierauga un pēc tam attiecīgi pārdzīvo. Šis pārdzīvojums gan tāpat kā nāve ir tēlots, tāpēc ir vairāk līdzīgs mākslīgajam saldinātājam, nekā cukuram, bet, kamēr nevar nomirt pa īstam, der arī tāds. Šajā sakarā ieteiktu visiem 18. februārī doties uz "Spici", kur varēs redzēt tos īstos mirušu cilvēku ķermeņus, kas aplipuši ar laikam jau īstu, bet tomēr pēc izskata svaigu gaļu.

Izrādē bija pieci aktieri, no kuriem kaut reizi nenomira tikai viens - Sandra Zvīgule - , kas tēloja medmāsu un bija tērpusies čībās ar miroņgalvām un izrādes beigās atbrīvojās no jaciņas, lai atsegtu nevis kailas krūtis, bet krekliņu, kuram uz muguras rakstīts: "kad nomirst, ir ļoti grūti piecelties" (citāts tāpat kā visi turpmākie ir neprecīzs). Uzraksti uz biļetes nemeloja, un izrādē tiešām bija septiņi rīmeiki, kurā katrreiz kāds bija nomiris, un pārējie, kuru attiecības arī katrreiz bija nedaudz citādu apstākļu izkropļotas, sastapās ar šīs nāves sekām.

Izrāde notika pa vidu skatītāju soliem. Mēs, protams, sēdējām pirmajā rindā, jo citādi uz izrādi vispār iet nav jēgas (c) Aleksis Zoldners. Izrādes skatuvisko noformējumu (scenogrāfiju) veidoja tikai daži krēsli, Venden ūdens aparāts un kafijas galdiņš. Vienreiz uz skatuves parādījās arī šmiga. Sākumā likās, ka izrādes darbība notiks kaut kādā vilcienā vai tramvajā, tomēr beigās tā izrādījās slimnīcas uzgaidāmā telpa.

Katra rīmeika beigās sekoja laikmetīgā deja ritmos, kas līdzīgi tiem, ko izdala mūsu sirds jeb mīlestības avots. Vispār jāatzīst, ka man laikmetīgā deja nepatīk. Nu, es to vienkārši nesaprotu, mana vizuālā uztvere ir ļoti neattīstīta, tāpēc man vislabāk no visa patīk literatūra, jo tur ir jāskatās tikai uz burtiem. Tomēr šajā izrādē laikmetīgā deja bija tik mazās devās (aptuveni tādās kā reklāma LTV pēc tam, kad esi saskāries ar reklāmām neatkarīgajās televīzijās), ka man patika.

Pati "Deli deja" ir radusies Indijā. Tā ir tik skaista deja, ka slavenā baleta kritiķe (Guna Zariņa), kas arī ir viena no izrādes varonēm, to nespēj aprakstīt. No visas netīrībās kādā Indijas tirgū, kur karājas dažādu sugu nokauti dzīvnieki un staigā ubagi ar kroplībām un kārpām uz sejas, dzimst skaista deja, kas izsaka visu dzīves esenci. Tas ir kā laimīgs veģetārietis dejotu ar jēlu gaļas gabaliņu mutē (viens no maniem mīļākajiem izrādes citātiem), ko lēni kožļātu, beigās pat norītu, lai, protams, vēlāk atviegloti izvemtu. Kritiķe arī apcer mūžīgās savas profesijas pretrunas, jo uzskata, ka ir nodzīvojusi skaistu, bet svešu dzīvi (lai gan labāk, protams, nodzīvot sliktu, bet savējo), jo visu mūžu analizējusi to, ko pati nemāk darīt. Kad viņai sākumā lūdz aprakstīt šo skaisto deju, viņa sāk ņirgt, jo kā gan var aprakstīt deju? Tas tiešām ir jocīgi, lai gan izrādes beigās šo darbiņu izdara Sandra Zvīgule. Ņirdz līdz brīdim, kad viņai aizrāda, ka to taču viņa dara visu savu dzīvīti.

Kaut kad vienā mirklī es novērsos no izrādes un sāku pētīt teātra apmeklētāju apavus, ko tik bieži nevar teātra apmeklējuma laikā darīt, jo neviens apavs neatrodas pretī skatītājam. Šoreiz visi apavi skatītāju rindās man pretī spilgti izgaismojās, un bija iespējams ieraudzīt vissīkāko netīrumu, ko pat vērīga acs var nepamanīt, kamēr zābaki noslēpušies zem darba galda vai ātri skrien garām uz ielas. Sev par nelaimi nācās konstatēt, ka mani apavi izskatījās visbēdīgāk, jo to mākslīgā āda vairākās vietās bija nelāgi atlupusi, tāpēc es novērsos, un atkal pievērsos izrādei. Lai gan pētīt var ne tikai apavus, bet arī citu apmeklētāju sejas, kā arī apskatīt tos, kas visskaļāk smejas. Tur gandrīz norisinās tāda kā paralēlā izrāde.

Izrādē bija maz darbības un daudz dialogu, kurus atsvaidzināja manis jau pieminētie laikmetīgās dejas paņēmieni. Kaut kad biju uz Gundegas Repšes lugu "Nacionālajā teātrī (kaut kas par velniem), un tur bija tik daudz dialogu, un tik maz darbības, ka kļuva jau garlaicīgi. Teātrī un kino vajag, redz, reāli atrisināt darbībā, tā nav nekāda proza, kur var spiest uz formu un ļaut sižetam kaut kā lēni kūļāties uz priekšu pašam saviem spēkiem. Jāatzīst, ka arī darbība var būt garlaicīga, jo pagājušajā nedēļā biju uz "Krāsainajām pasakām" Valmieras drāmas teātrī, kas točna vismaz man lika vairākas reizes iegrimt ar izrādi pilnīgi nesaistītās pārdomās (un pat ieskatīties telefonā, vai nav pienākusi kāda īsene. Zinu, ka Dace Rukšāne mani par to sabārtu (viņa reiz ietvītoja, ka tas ir briesmīgi), bet es jau sākumā konstatēju, ka viņas skatītāju rindās nav). Bet šajā izrādē dialogi neapgrūtināja, un vismaz man ļoti patika paņēmiens, kurā skatītājs uzzina atkal jaunus faktus par it kā tiem pašiem vēžiem, kuri nu točna ir citās kulītēs (ar to es domāju maisiņus). Kāda tante gan pameta izrādi, sakot: "Par visu bija - par nāvi, par gaļu... Tikai cik var vienu un to pašu?" Nāve un gaļa tiešām ir neiedomājami tuvas viena otrai, jo pēc katras nāves paliek pāri gaļa, bet katras gaļas cēlonis ir nāve.

Izrāde man mācīja, ka nav jālamājas, ko arī vairs nedarīšu pat tekstos, jo lamājas tikai iesācēji. Bet es gribu būt profesionāle, tāpēc man jānovērš jebkādas aizdomas no tā, ka es varētu būt iesācēja. Vēl jāpiemin, ka izrādē bija labs humors. Laba aktierspēle gan spēj arī kaut kādus sūdu jokus pārvērst labā humorā un otrādi. Jau minētajās "Krāsainajās pasakās" man humors nepatika, citi tur bija līdz asarām izsmējušies, tualetē rindā dāmas stāvēja kā pandas no skropstu tušas reklāmas, kuras to, ka ir pandas, uzzina pēdējās. Man laikam tas Viestura Meikšāna stils vispār nav diezko tuvs, un vispār es tagad izklausos tā it kā mana kultūras dzīve būtu tik pat bagāta kā Deivida Duhovnija seksuālā dzīve, bet reāli laikam tā arī ir. Man patīk kultūra! Šodien pat izdomāju, ka pirmajā vietā man ir literatūra, bet otrajā teātris. Pēdējā vietā ir glezniecība un fotogrāfija, jo man ir garīgi atpalikusi vizuālā uztvere.

Vēl atcerējos, ka Sandra Zvīgule vienā mirklī runāja par to, kā pēkšņi sapratusi, ka var nomirt un arī nomirs. Nu, it kā to jau visi zina tāpat, bet tomēr līdz kādam dzīves brīdim tu dzīvo tā it kā tas uz tevi neattiektos. Mani arī nesen piemeklēja šāda atklāsme, un domāju līdzīgi kā izrādes varone sakrāt naudu Indijai, lai kaut kā ar šīm sajūtām iemācītos tik galā nevis pastarpināti no grāmatām, bet pa tiešo no skolotāja.

Tad vēl izrādē teica, ka visu laiku ir jādejo, un ikviens ikdienā dejo savu sirdspukstu ritmā. Nesen izlasīju arī Murakami "Dejo Dejo Dejo", un tāpēc vispār domāju, ka dzīve mani aicina uz deju. Tāpēc tagad atbrīvošu savus pirkstus no taustiņiem, un ļaušos savam dzīves aicinājumam!

Šīs dienas avīzes "Diena" pielikumā "Sestdiena" (redzot šādu teikumu, Jums var sagādāt grūtības atbildēt uz grupas Bet bet mūžseno jautājumu: "Vai tu zini, kas ir "diena"?) lasīju rakstnieces Noras Ikstenas sleju ar nosaukumu "attiecības", kur viņa atstāstīja kādas filmas sižetu, caur to paužot savu viedokli. Savā textā rīkošos līdzīgi, jo mēģināšu runāt par vienu no pēdējā laika lielākajām kino aktualitātēm - "Melno gulbi" (Black Swan - reāli patīk, kā tas izklausas angliski).

Filmu kopumā redzēju pusotru reizi - pirmajā reizē aizmigu pie datora, otrajā - godprātīgi devos uz kino, kur tikai vienu reizīti izskrēju pačurāt. Abas reizes, protams, biju dāvājusi sev pāris malkus vīna, jo tā es kļūstu emocionālāka, un labāk uztveru uz ekrāna notiekošo. Tiesa, emocijas aizēno manu smadzeņu loģisko pusi, tādēļ citkārt problēmas sagādā izsekošana sižetam. Pēc aptuveni stundu ilgām debatēm un meklējumiem internetā par to, kas precīzi noticis oriģinālajā Čaikovska "Gulbju ezera" baletā, Kristīne secināja, ka viss ir labi, jo: "Tas ir parastais love storijs. Tikai iepinot gulbjus."

Jāatzīst, ka šorīt, ēdot pankūkas, izlasīju arī Normunda Naumaņa recenziju, kurai gandrīz pilnībā varēju piekrist. Kā gan citādi - pats Normunds ir apgalvojis, ka šīs recenzijas ir "utilitāras", un tilde man iztulko to kā "praktiski noderīgu". Man noderēja, jo citkārt ir grūti savas sajūtas par, piemēram, filmu ietērp tam piemērotos vārdos, un sanāk tikai tāds: "Nū, es nezinu. Nebija nemaz tik kruta.".

Neticu gan, ka kāds, izņemot Elīnu, kas sit sev pa galvu ar kino kvizā par pēdējo vietu iegūto koka karoti, šo filmu vēl nav redzējis vai vismaz virspusēji iepazinies ar tās sižetu. Un tomēr - Natālija Portmane ir ļoti precīza un uzcītīga dejotāja, bet viņas tiekšanās pēc perfekcijas visās kustībās neļauj meitenei līdz galam atvērties dejā. Viņai ir despotiska māte, nekādas privātās dzīves, seksuālas attiecības tikai pašai ar sevi un tamlīdzīgas neražas (kāds mans draugs šo visu apstākļu un īpašību izpausmi nosauca vienā vārdā - ņerkstekle). Otra meitene (viņas konkurente) ir brīva, maucīga, dejo no sirds, bet tā kā viņai citreiz patīk iedzert vai apēst kādu ripu, nav tik uzcītīga kustību precizitātes izkopšanā. Režisors ar perverso slavu, kuram vajadzīga meitene, kas spētu būt gan labā, gan ļaunā, lomai tomēr izvēlas Natāliju, jo tad, kad mēģina ar viņu nosūkties, meitene viņam iekož, un viņš saprot, ka viņā slēpjas arī "melnais gulbis". Domāju, ka šādu izvēli viņš izdarīja arī personīgo ambīciju vadīts, jo gribēja pierādīt, ka spēj atklāt kaut ko, kas slēpjas varbūt pavisam dziļi. Vēlāk režisors, čukstot, ka meitenē ir par maz tumsas "neķītri ķeras viņai kājstarpē", un Naumanis savā recenzijā apšauba šo kā pedagoģisku rīcību. Man gan tā liekas visai pedagoģiska rīcība, jo ir taču skaidrs, ka tad, ja neder vienkārši pavēle "atrodi tumsu sevī un parādi mums to!" ir jāizmeģina citi līdzekļi. Viņš to dara mākslas vārdā!

Tātad režisors ir prasīgs un pāris reižu ieķeras viņai kājstarpē, tā konkurente notēlo viņas draudzeni, bet patiesībā iemāna viņai narkotikas, lai Natālija netiktu uz izrādi, māte nav mīļa - nedomāju, ka tā būtu tik nenormāli "seksuāli un psiholoģiski traumatiska pieredze", ar kuru galīgi nevarētu tikt galā, kā to apgalvo Naumanis. Natālija lēnām sāk nojūgties, bet kaut kā viņu nav īpaši žēl. Agri vai vēlu viņas kāršu namiņš tāpat būtu sabrucis. Tāpēc jāskatās filma, ne mirkli neidentificējoties ar galveno varoni. Neredzēju, ka arī kāds cits būtu lējis asaras. Viens džeks vispār izgāja no filmas jau pēc minūtēm piecpadsmit.

Sajukšana izpaužas viņas arvien savā spēkā pieaugošajās iztēles ainās, kurās viņa pišas ar to savu konkurenti, redz, kā māte sēž istabā, kamēr viņa masturbē, plēš sev ādu no pirkstiem un lāpstiņas līdz asinēm, redz kā balerīna, kas aizgājusi pensijā savos 30 gados, dur sev sejā ar nazi (šīs ainas, jāatzīst, man pat likās komiskas. Bet varbūt tad jau es biju izdzērusi komiski daudz) un tamlīdzīgi. Beigās viņa redz kā nogalina savu konkurenti, kura tomēr uzrodas dzīva, un tad viņa iet skatīties, ko ir nogalinājusi, bet beigu beigās ir iedūrusi pati sev. Lūk, kāds pārsteigums! Izrādes fināla ainā viņas asiņu brūce uz vēdera ir īsta, un viņa nomirst uz skatuves ar vārdiem, ka vienmēr gribējusi būt perfekta.

Atkal nedaudz pacitēšu Naumani, sakot, ka filma labākajā gadījumā velk uz "komēdijisku farsu" un sižets galu galā atgādina bulvāru romānu. Stulbi, ka to mēģina iesmērēt kā "baigo mākslu", vienvārdsakot, kaut ko uz Kairiša daiļrades pusi, bet nekā tāda tur nav. Vismaz manus emocionāli atbrīvotos jutekļus tas neaizsniedza.

Pēc texta uzrakstīšanas gan jāsecina, ka "Gulbju ezera" sižetam, kuru tik apzinīgi centos atrast un izprast, te nebija nekāda lielā nozīme (pirms tam domāju - mož abu gubju apvienojums vienā personā pārvar pasakas robežas, kur visi tēli ir viennozīmīgi ļauni un labi vai tamlīdzīgas muļķības). Vismaz tas bija ieguldījums manā izglītībā.

Neiesaku noskatīties nevienam, jo visi tāpat jau ir redzējuši. Tā vietā tiem, kam patīk, ka viens aktieris izrādes laikā baltās drēbes nomaina pret melnām, lai uzsvērtu, kad ir labs un kad slikts, iesaku noskatīties "Lāčplēša" ierakstu no Burtniekiem.

Pēdējā brīdi vēlmi rakstīt par laboradoriem, kas ir ļoti interesanti suņi, nomāca šobrīd medijos visai aktuālā ziņa par piekauto latviešu modeli Īrijā.
Man vienmēr paticis atklāt kāda notikuma būtību, sabīdot kopā pāris vai drusku vairāk sev zināmus faktus, kas visbiežāk līdz manām ausīm nonākuši gluži nejauši. Tādā veidā iespējams izjust triumfu, pavēstot sabīdīto patiesību „kādam”, un noraudzīties kā „kāds” sašutumā iepleš acis līdz sagatavojas uzdot būtisko jautājumu „kā tu to zini?”. Otra patīkamā nodarbe ir tādā pašā ceļā – no kādas noklausītas sarunas, izpētīta profila sociālajā vietnē, pāris novērotām rīcībām – spriest par nepazīstamu vai mazpazīstamu (dažkārt arī gluži pazīstamu) cilvēku rakstura īpašībām, kompleksiem, intelektu u.tml. Droši vien, ka tad, ja šīs savas „nodarbes” varētu lielākā mērā izmantot savā profesionālajā dzīvē, brīvo laiku biežāk pavadītu kaut kā racionālāk. Piemēram, dotos slēpot uz kalnu, rīkotu viesības Austrumu stilā vai audzētu garšaugus dzīvokļa saulainākajā pusē. Vai arī kļūtu par darbaholiķi, kas visādos izmeklētāju darbos ir gandrīz neizbēgama parādība, un man brīvā laika nebūtu vispār.
Atgriezīsimies pie Baibas. Mediji ziņo, ka noziegums pret viņu ir izdarīts „neprovocēti”. Nesaprotu, kā to var tik droši zināt, jo provocēt taču var visvisādos veidos. Varbūt viņa, piemēram, iečukstēja kādai no uzbrucējām ausī, ka pārgulējusi ar viņas džeku. Tā ir apzināta provocēšana uz konfliktu, un var izraisīt cilvēkā vēlmi rīkoties neadekvāti. Viens medijs norāda, ka uzbrucējas jau iepriekš raustījušas Baibu aiz matiem, un tam nav bijis pilnīgi nekāda iemesla. Man tomēr gribētos piekrist delfu komentētājai vārdā „anna”, kura apgalvo, ka „nekas jau tāpat vien nenotiek.” Nedomāju, ka abas uzbrucējas ieradās klubā ar mērķi izraudzīt upuri un raustīt to aiz matiem, bet pēc tam piekaut tumšā ieliņā.
Te pievērsīšos Baibas personībai, uzsverot, ka tas ir tikai mans pieņēmums (lai gan runā, ka Latvijas mazpilsētā Limbaži ar vārdu „tikla” viņa saistīta točno netiekot), – Baiba izskatās pēc meitenes, kas apzināti uzvedas provocējoši (ja vēl šis vārds būs jālieto, es sākšu lietot narkotikas), apzinās sevis radīto iespaidu, tīksminās par citu bezspēcību. /Piemērs – viņa sāk flirtēt ar kādas topošās uzbrucējas džeku, kurš, protams, līdz kaut kādai robežai tam ļaujas. Top. uzbrucējas sirdī iedzeļ greizsirdības bulta, no kuras var viņa mēģina atbrīvoties (gandrīz visos gadījumos neveiksmīgi) kaut kā norādot Baibai, ka tas ir viņas, proti, top. uzbrucējas džeks, vai arī izliekas bultu nemanām. Bet Baiba jau cer uz to, ka top. uzbrucēja mēģinās no bultas atbrīvoties, un nomirs no asins saindēšanās./ Pēdējās iekaviņās laikam drusku aizrāvos, mēģināšu no metaforiskās pasaules atgriezties realitātē. Ja Baiba tā tiešām uzvedas, tad viņai jārēķinās, ka reizēm var dabūt arī pa seju, ko viņai, kā modelei, vajadzētu sargāt tikpat centīgi kā Vestardam Šimkus savus pirkstus.
Notikuma sakarā tiek izvirzīta versija arī par rasistiskiem iemesliem. Tas liek mums, lasītājiem, noprast, ka uzbrucējas visdrīzāk bijušas melnādainās. Pat, ja tā, tas izklausās neticami, jo lielākā daļa Īrijas iedzīvotāju, cik man zināms, pārstāv tādu pašu rasi kā Baiba. Nezinu, man tas vienkārši nav saprotams, viss.
Dažādu portālu komentētāji turpretim norāda, ka šis ir kārtējais gadījums, kad „resnās īru cūkas” sit smukās latviešu meitenes. Par citiem gadījumiem dzirdējusi neesmu, bet var jau būt, ka viņas nodomāja: „Paskaties uz šito smuko lapsiņu! Atbrauksi te, zin’, un baigā princese. Lai brauc atpakaļ uz savu sūda ubagu valsti! Davai, parausti viņu aiz matiem!”, un domas ātri vien noveda līdz konkrētajam kautiņam.
Komentāros tiek pieļauta arī versija, ka tas noticis konkurences dēļ – Baibu piekāvušas citas modeles. Var jau būt, bet tad atkrīt rasistiskie iemesli, jo modeles taču tur izvēlas pēc visādiem tipāžiem, un tiem, kam reklāmai vai mēlei vajag melnādaino, noteikti nevajag latviešu blondīni. Bet domāju, ka citas modeles rīkotos ar lielāku viltu un apdomību, tāpēc to arī gribētu izslēgt.
Lielā daļa komentētāju bija šokā, ka Baiba divos naktī viena pati vispār gājusi pa ielu. Kur bijis pavadonis??? Tas ir šokējoši. Meitenes vienas pašas taču drīkst pārvietoties tikai gaišā dienas laikā, ziemā jau pēc plkst. 17:00 nepieciešams pavadonis, domāju, ka to taču visi zina kopš bērnības. Tiešām uzskatu, ka Baiba rīkojusies neapdomīgi.
Spriedums – Baiba ir provocējusi kautiņu, un būtu varējusi to novērst.
Ja Baibas strādāt par modeli vairs nebūs iespējams, varbūt viņa var veidot karjeru, pasniedzot jaunām meitenēm pašaizsardzību. Varēs stāstīt kā viena nejaušība pārvērta visu viņas dzīvi, un viss būtu citādi, ja viņa mācētu kauties. Turpretim klientes nāktu, jo pasniedzēja būtu bijusī modele – inčīgi.
Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk raksti par latviešu atgadījumiem Īrijā.

Sākšu ar to, ka atkal biju pamatīgās grūtībās ar texta tēmas izvēli. Jau kaut kad iepriekš vienojāmies, ka galvenais kritērijs ir: "ir sāpe vai nav", jo radīt caur sāpēm pašam ir patīkamāk. Tad nu kaut kā nonācām līdz tam, ka rakstīšu par "Muzikālo banku", ko visi varēja vērot šosestdien LTV ekrānos 21:15, bet te man nekādas sāpes nav. Tā kā jāatzīstas, ka šo raidījumu skatījos ģeometriskā progresijā pieaugošā reibumā, šoreiz problēmas radīs tieši notikumu izklāsts, par ko parasti visiem skolā lika divnieku. Sajūtas arī diezgan līdzīgas kā rakstot domrakstu par grāmatu, kuru esi starpbrīža laikā tikai drudžaini izšķirstījis. Tomēr nepārprotami atceros vismaz trīs spilgtus notikumus:

1. vienam no P.E.R. dziedātājiem kaut kādu iemeslu dēļ mugurā bija kleita,

2. EK gandrīz veselu stundu nespēja piekrist manam apgalvojumam, ka Liene Bronuša (Candy) un Liene Šomase (Lenii) ir divi dažādi cilvēki nevis viena dziedātāja, kas nomainījusi uzvārdu savu laulību dēļ. beigās saderējām par to uz diviem latiem, bet tā kā EK naktī no sestdienas uz svētdienu pamatīgi atdauzīja sev galvu, viņa man pa kluso kabatā ielika veselus piecus latus, lai pati vēlāk ar taksistu norēķinātos ar savu radiodarbinieces apliecību,

3. Nikam Matvejevam un Arnim Mednim (nejaukt ar Artūru Medni ) vislabāk bija paticis Musiqq. tā kā es Musiqq vispār nevaru uztvert nopietni sevišķi pēc viņu izdziedātajām rindām, ka kaut kas, kam šodien dzimšanas diena, aicina uz glāzi piena. ja mani kāds savās svinībās cienātu ar pienu, es darītu tāpat kā sintija lenone būtu darījusi, iepazīstoties ar savu vīru, ja zinātu, pie kā šīs attiecības novedīs, - pagrieztos riņķī uz papēža un dotos prom. kāda sašutusi žurnāliste twitterī šo visu pēc raidījuma beigām komentēja ar "žēl, ka musiqq neuzvarēja, viņiem bija labs tonālā krēma tonis", kam es arī nevaru piekrist, jo apgaismojuma, kosmētikas izvēles vai grima speciālistes dēļ izskatījās, ka liela daļa dziedātāju Latvijā (to starpā jau minētie Musiqq) sasirguši ar slimību vārdā "ekzēma" (tautas valodā - pumpas).

Man pašai laikam vislabāk patika Fredis, jo nekā citādi nevaru izskaidrot to, kāpēc vakar EK atdoto parāda piecīti pēc visdārgākās veikala sulas un nocenotas vistu aknu pastētes iegādes iztērēju par diviem nedēļas laikrakstiem, kuru vāku rotāja tieši minētais Labvēlīgā Tipa dziedātājs. Laikam manas simpātijas Fredis paņēma jau tad, kad pa 204. mikriņā skanošo LR1 pateica, ka Arnis Mednis esot apgalvojis, ka nav nekā debilāka par Laura Reinika "Es skrienu", tāpēc tā droši vien arī uzvarēs. Cieņu izpelnījās nevis konkrētais viedoklis, bet gan nekautrēšanās ko tādu paziņot pa radio un principā kritiķu un tautas gaumes pilnīgs noliegums. Protams, nenoliegšu, ka manas simpātijas iespaidoja arī tuvas radinieces atsūtītā īsziņa "Es milu Fredi Ciekuru!!!".

Kā jau atzinos pirmajā rindkopā - man te nav nekādas sāpes. Citiem varbūt sāp, ka uzvarēja Nikolajs Puzikovs, jo viņš ir policists nevis dziedātājs, un skaidrs, ka bija jāuzvar Musiqq. Tās būtu visklasiskākās sāpes šī pasākuma sakarā. Visādiem mūzikas pazinējiem un cienītājiem, pie kuriem sevi nepieskaitu, sāp, ka tur bija tik sūdīgas dziesmas, un latviešu tauta vienkārši ir nojūgusies. Bet te taču nav nekā pārsteidzoša, un visiem taču ir iespēja klausīties sev tīkamos ierakstus, apmeklēt sev vēlamos koncertus, un beigu beigās vēl paņirgt par šādu sūdīgu pasākumu. Nekāda vaina, tā kā šonedēļ - bez sāpēm.

Beidzot esmu atgriezusies, lai strādātu. Nenoliedzami viena no šīs nedēļas karstākajām tēmām tūlīt aiz tā, kurš ir un kurš nav apsveicis Raimondu Paulu dzimšanas dienā, ir Ellas intervija žurnālā "Santa" un viss, kas sekoja pēc tam. Aiz cieņas pret vairākiem textu lasītājiem, kas vēlējās, lai apskatu tieši šo tēmu, un arī personīgo sirdssāpju dēļ, tas arī ir mans šodienas temats.

Sākšu ar to, ka manī jau vairākus gadus briest arvien lielāka nepatika pret džekiem, kas strādā vīriešu žurnālos, smīn, valkā puķainus kreklus un lakatus, saņem pieklājīgas algas un attiecīgi arī šiem tikko aprakstītajiem ārējiem kritērijiem uzvedas. Varbūt to jau pamanījāt manā attieksmē pret Kasparu Zaviļeiski, un noteikti, ka tur apakšā slēpjas kāds milzīgs iekšējs aizvainojums vai cita veida personīga rakstura problēmas, to nenoliedzu. Jūs iebildīsiet, ka Jurģis Liepnieks taču nestrādā vīriešu žurnālā, taču daži no minētajiem mainīgajiem var arī nebūt uztverami burtiski.

Otra lieta, kas mani tracina, ir tie visi, kas ņirdz par Kombuļu Inesi, Laura Reinika dziesmu "Es skrienu", Ata Slaktera "Nasing špešal" visu savu dzīvi, jo paši neko ņirdzīgu izdomāt nemaz nav spējīgi. Tā nepatika sākusies jau sen, atceros, ka raidījuma "Savādi gan" laikos bija populāri atkārtot: "Ejam pie Jāņa dzert tēju. Pie Jāņa viss ir forši" līdz bezsamaņai, sākot no šo rindu iepīšanas līgo dziesmās jāņu vakarā un beidzot ar to ritmisku skaitīšanu ziemassvētkos pie eglītes. Šī intervija apkopo abus minētos elementus: divi smīnīgie ar stilīgiem uzvalkiem ņirdz par ellu. Tāpēc tā ir mana personīgā sāpe.

EK teica, ka textos noteikti jāpiemin tas, ko viņai teicu pirms pāris dienām, ka tas būtu tāpat kā aiziet pie Kombuļu Ineses un jautāt: "A ko tu par filozofiju domā, hahahahahha?". Nenoliegšu, ka man jau pašai arī patīk par citiem paņirgt, bet dažkārt šī vēlme cieš manas lielās empātijas un godīguma dēļ.

Baigi aizrunājos, bet pateikt kaut ko jaunu par šo interviju ir diezgan grūti, un baidos, ka tā "nulle" komentāros atkal rakstīs, ka "nav interesanti", jo tas jau tāpat visiem skaidrs. Savukārt, palasot komentārus internetā pie apraksta par šo tēmu portālā mango, var, kā jau nojaušams, sastapties ar triju veidu viedokļiem: vieni apgalvo, ka viņiem ar jurģi liepnieku arī nebūtu, par ko runāt, otri apgalvo, ka ella ir "tukšs cilvēciņš", un liepniekam taisnība, bet trešie, protams, saka, ka viņiem neinteresē ne ella, ne liepnieks, kas nenoliedzami raisa vislielāko cieņu un ticību, ņemot vērā, ka šie "trešie" ir portāla mango apmeklētāji.

Lielo ažiotāžu ap notikumu sacēla ne tik daudz pati intervija kā Jurģa Liepnieka twitter ieraksts, ka nebija nekā daudz, par ko ar Ellu parunāt. Ellu uzreiz metās aizstāvēt Stendzenieks, ironiski nosaucot Jurģi par īstu džentelmeni, kas tālāk izvērtās par vārdu apmaiņu kādu 6 ierakstu garumā. Nenoliegšu, ka Stendzenieks man patīk labāk nekā Liepnieks, un tas nav tāpēc, ka EK māsa strādā TP labā, bet TP apvienojās ar LPP, kuras reklāmists ir Stendža. Pēc tam vēl vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki izteica nosodījumu Jurģim. Piemēram, slavenais rakstnieks Nils Sakss asprātīgi norādīja, ka pirms tevi kāds intervē, pārliecinies, ka tas ir žurnālists nevis prščiks. Nu vot, bet vēl Jurģa sakarā ir ņirdzīgs tas, ka viņa sieva un bērna māte tagad ir attiecībās ar Gain Fast solistu Kasparu Zlindi, kas arī līdz šim savās intervijās nav bijis nekāds spīdeklis, ar kuru kopā viņa laimīga cep sirsniņveida pankūciņas un lēkšo gar jūras krastu. Ar to tikai gribu norādīt, ka laulībā ar Jurģi, iespējams, var izkust smadzenes.

Intervijas gaitā Jurģis atklāj, ka izstudējis gandrīz visas Ellas intervijas pirms tam, un te nu viņi ar ellu bija pilnīgi nevienlīdzīgās pozīcijās, jo viņa vispār nav zinājusi tādu jurģi liepnieku. Domāju, ka lasītājs, iespējams, būtu vairāk ieguvis, ja Jurģis neko nebūtu lasījis pirms tam, un tādā veidā distancējies no visa, kas sabiedrībai līdz šim par ellu bijis zināms. Bet Ellai vajadzētu vairāk laika pavadīt ārpus sava kluba, jo viņas apgalvojums, ka "visi jau zina, kas ir mans draugs" izklausās smieklīgi pret to, ka viņa pati nezina, kas ir liepnieks. Es te runāju tādā pamācošā tonī, jo arī Jurģis tā nekautrējas darīt, norādot savai intervējamajai personai, kā viņai vajadzētu uzvesties intervijās un tamlīdzīgas lietas.

Vēl Jurģis atklāj, ka pats nav sevišķi gudrs vai vismaz attapīgs točna nē, jo, kad Ella saka, ka viņai ir veca dvēsele, prasa: "ko tas nozīmē?", bet tad, kad saka, ka apkārtējo enerģijas un domas ir jūtamas, jo tad, kad iznāk jauns albums vai notiek kāda cita publiska lieta, viņai viss krīt no rokām laukā, prasa: "kā tu to domā?". Kā arī nedomāju, ka viņš ar lielāko daļu no saviem jautājumiem ir virzījis sarunu tā, lai tā būtu mazāk "klamzīga" (viņa paša lietots termins). Citēju jautājumus: "Publiskums kaitēja tavām iepriekšējām attiecībām?", "Bet šādā režīmā mūzikai vieta paliek?", "Varbūt attiecību ilgumam nav nekāda sakara ar naudu?", kā arī brīžiem Jurģi pārņem personības dubultošanās, jo viņš saka: "Nezinājām, ka tas tā darbojas".

Līdz šim nepieminētais Juris Šleiers, šķiet, jūtas pietiekami drošs par sevi, lai uzdotu visu, kas ienāk prātā, sākot no Beigbedera pieminēšanas vispār ārpus sarunas konteksta līdz tā, kas ellai sevī vislabāk patīk dušā. Ejot no pieturas, domāju, ko asprātīgu varētu atbildēt uz šo jautājumu, jo reāli viss izklausās stulbi. Rupjā EK droši vien noteiktu: "Peža", un viss, tas arī laikam būtu visnormālāk.

Tomēr prieks, ka vairākas reizes visi trīs arī "Sirsnīgi smejas", neskatoties uz to, ka Ella vairākkārt pārmet intervētājiem kaujinieciskumu un jūtami nejūtas gluži savā ādā. Iesaku izlasīt ikvienam, kuram mājās jau ir Santa. Jo man, piemēram, nebija, bet, kad to nopirku, uzreiz nožāvos uz muguras. Kopš minētā brīža uzskatu, ka pirkt Santu ir bīstami.

Tas arī viss, man bija vēl, ko teikt, bet, kā jau ierasts, apnika rakstīt, un ticu, ka Jums jau sen apnicis lasīt, un līdz šai rindai ticis tikai retais. Skūpstu!

Šoreiz texxxts aizkavējās, jo pirmssvētku dunā bijām aizmirsušas izdomāt, par ko man to rakstīt. Sākšu ar nelielu ievadu par to, kādi Jūs esat ieguvēji, lasot texxxtus - nav pagaidām tāda medija Latvijā, kas piedāvātu Jums jaunākas ziņas un modi par mums. Skatos, šonedēļ mega portālā tvnet bijušais FHM galvenais redaktors Kaspars Zaviļeiskis (turpmāk - KZ) analizējis vienu no "Ugunsgrēka" sērijām. Vai pirms textiem bijāt kādā no medijiem redzējuši vispār kāda seriāla sērijas analīzi? Kino šobrīd iespējams noskatīties filmu "The Hearbreaker" par džeku, kuru noalgo izjaukt neveiksmīgas attiecības. Vai nesaskatāt paralēles ar "Biedrību pret iemīlēšanos"? Mana oma šonedēļ nokrita uz eskalatora, braucot taisīt manikīru. Vai tam ir kāds sakars ar rakstu par Rimi eskalatoru? Atkal jārunā Māras un Imanta vārdiem - "To mēs nezinām" - , bet ir skaidrs, ka tas viss nevar būt vienkārši nejaušība vai sagadīšanās.

Šīs nedēļas texts būs gandrīz zinātniski pētnieciskā darba līmenī, jo tā tapšanai esmu izmantojusi divus pirmāros avotus ("Ugunsgrēka" sezonas noslēguma sēriju un "Ugunsgrēka" aizkadru filmiņu) un divus sekundāros -(Kaspara Zaviļeiska jau pieminēto rakstu tvnetā, ko Jūs paši tur atradīsiet, ja vien patiesi vēlēsieties, un vācu filozofa Imanuela Kanta "Spriestspējas kritiku").

Tā kā šonedēļ pirmais manu uzmanību piesaistīja KZ raksts "SaUgunsgrēkošana rīta agrumā", sākšu ar to. Kā jau manījāt, nosaukums nav sevišķi izdevies. Nerunājot par to, ka oriģinālajā rakstā ieviesusies gramatikas kļūda, uzrakstot vārdu "izvēle" ar garo "ī". KZ līdzīgi textos pieņemtajai manierei savas analīzes pamatā ietver arī satura izklāstu, kas dažiem (es pamanīju vienu, bet tas, ja ir viens, vienmēr liecina, ka ir vēl viens) komentētājiem nebija iepaticies, jo viņiem skolā par satura izklāstu bija likts divnieks. Domāju, ka vispār ir grūti komentēt kādu epizodi grāmatā vai filmā, neminot, kas tā ir par epizodi. Nerunājot par to, ka jārēķinās ar to lasītāju daļu, kas konkrēto apceres tematu nav redzējuši vai lasījuši, tāpēc uzskatu, ka KZ izmantotais paņēmiens ir vienīgais iespējamais.

Redzams, ka KZ ir ļoti vēlējies būt asprātīgs, iztulkojot seriāla nosaukumu angliski un turpmāk rakstā tā arī to saucot - FireSin. Normāla asprātība, nav ne vainas, un labi saskan ar KZ lēno, pašpārliecināto gaitu un grēcīgo smīnu sejā. Tāpat viņa tēls pieprasa, pats KZ arī tam klausa, un raksts tiek pasniegts ar vieglu ironiju, bet tomēr necenšoties nevienu aizvainot, un liekot noprast, ka sekot līdzi Ugunsgrēkam ir diezgan ņirdzīgi un savā ziņā pat stilīgi. KZ šo savu attieksmi pozicionē jau raksta sākumā, atzīstot, ka seriāls viņu "paķēra!". Tas ir ļoti labi, tā kā esmu atklāta seriāla fane, tikai priecājos par jauniem līdzbiedriem un aģitatoriem.

Tāpat jau sākumā KZ pavēsta, ka viņš seriālu skatās pirmo reizi, un viņa iespaidi ir tīri subjektīvi, tāpēc domāju, ka autors turpmākajā rakstā varēja iztikt bez visiem "acīmredzot", "izskatās" u.tml. Vēl KZ izklausās diezgan uzjautrināts par to, ka lielākā daļa seriāla personāžu ir "bagātnieki". Bet kā gan citādi - seriāla darbība norisinās glaunā viesnīcā, kurā uz dzīvi var atļauties apmesties tikai bagātnieki. Būtu taču visnotaļ jocīgi, ka glaunā viesnīcā dzīvotu, piemēram, bomži. Pārējo pieminēt nav vērts, uzskatu, ka KZ ir diezgan garlaicīgs cilvēks, kurš dēļ savas nemitīgās dročīšanas par to, cik pats sev liekas kruts, ir ticis strādāt vienā no saviem sapņu darbiem - tvnet. Izejot no šī tēla, arī tapis mana mīļotā seriāla apraksts.

Turpināšu ar seriāla aizkadriem, ko TV3 demonstrēja ceturtdien plkst. 20:25, un tos ievadīšu ar nelielu Kanta citātu: "Tīrais prāts kā prakstiska spēja, t.i., kā spēja noteikt mūsu kauzalitātes brīvo lietojumu ar idejām (tīrajiem prāta jēdzieniem), ne tikai satur morālajā likumā regulatīvu principu mūsu darbībām, bet ar to reizē sniedz arī subjektīvi konstitutīvu principu kāda objekta jēdzienā, ko var domāt tikai prāts un kas atbilstoši šim likumam ar mūsu darbībā pasaulē jāpadara īstens." Ja izlasījāt citātu, domāju, ka nojaušat, par ko runāšu.

Aizkadri kopumā bija diezgan garlaicīgi, tika parādīta seriāla aktieru ikdiena - kā kurš mostas, ko dara pēc tam, kad iet filmēties Ugunsgrēkā. Ikdiena bija diezgan garlaicīga, jo neviens nepiecēlās piedzēries vai neaizgulējās. Man jocīgi likās, ka nevienā no aktieru dzīvēm neparādījās dzīvesbiedrs. Bija bērni, kaķi, hanteles, putra, bet nebija "otrās pusītes", "mīļotā cilvēka", "laulātā drauga" un tā varētu turpināt vēl un vēl, jo latviešu valodā atrodams tik daudz vārdu, lai to apzīmētu. Tas man lika noprast, ka Ugunsgrēka aktiera dzīve nav savienojama ar attiecībām. Vienīgi Jakovs Rafalsons apgalvoja, ka sieva viņam atstājusi ēdienu, bet tas izskatījās kaut kas tik drausmīgs, ka nevaru iedomāties, kāds ir cilvēks, kurš kaut ko tādu atstājis citam uz plīts. Domāju, ka tas ir izdomāts cilvēks. Otra lieta, kas likās jocīga, bija, ka visi aktieri no rīta cēlās, ēda veselīgas brokastis, skrēja laukā tīrīt mašīnu, cilāja hanteles, mācījās lomas tekstus. Izrādās, visi aktieri ir priekšzīmīgi cilvēki. Vienīgi Mārtiņš Freimanis tika uzrādīts kā "guļava", jo gāja ēst brokastis tad, kad Ilze Vazdika ēda vakariņas, bet domāju, ka iespaidīgāka būtu Mārtiņa pamošanās nevis blakus Pepei, bet dienišķajai balzāma pudelei. Intrigu saglabāja aktieris Andris Bērziņš, jo parādījās tikai kā tēls savas meitas dzīvē, sēžot kafejnīcā "Restorācija". Starpcitu, manuprāt, labs nosakums. Līdzīgi kā Ulda Rudaka grāmatai "Rokupācija." Andris uzreiz kliedza, ka dzerot tēju nevis šmigu, bet Ugunsgrēka skatītājiem taču tas ir vienalga, jo seriāla sēriju nav iespējams "noraut" kā tādu sūda Dailes teātra izrādi.

Visbeidzot - noslēguma sērija. Savu milzīgo sajūsmu par Leona redzi jau paudu, retvītojot "LEONS REDZ!!!!". Leons tiešām redz, bet bija ļoti bēdīgs, ka viņu uz slimnīcu nepavadīja Marta 2, bet gan krustmāte Ilze Vazdika. Runājot par šo mīlestību, šodien izdomāju, kā atšķiras simpātijas no īstām jūtām. Proti, simpātijām iztrūkst ilgu. Tu esi priecīgs šo cilvēku satiekot, tevi glaimo viņa uzmanība utt, bet, mājās pārnākot, tu līdz asarām neilgojies pēc viņa klātbūtnes. Īstās jūtās ilgas ir diezgan postošs elements, ir nepieciešama reāla konkrētā cilvēka klātbūtne. Tā kā Marta 2 ļoti gaidīja Leonu no slimnīcas, domāju, ka viņai ir īstas jūtas pret viņu, kuras nedrīkst atklāt, lai nesāpinātu Leonu. Nesāpinātu, jo Martai 2, kā noskaidrojies, sekojot seriālam, ir postošs vēzis (viņai krita ārā mati, kas gan notiek no apstarošanas, ko marta 2 nedara, bet seriālos vienmēr tādas neprecizitātes ir vajadzīgas), no kura viņu nespēj glābt pat Leona mīla.

Vēl pēdējā sērija tika veidota kā ļoti pozitīva, jo atklājās, ka Zanei Daudziņai jeb Helēnai būs bērns nevis iestājies klimakss, tāpēc visi seriāla "bagātnieki"-radinieki nesa viņai milzīgas mīkstās mantas, sacenšoties spēlē "kuram milzīgāka manta, tas vairāk mīl".

Uldis Dumpis jeb Aivars bija apvainojies uz savu sievu Solveigu, jo tā nebija viņam izstāstījusi, ka līdz nāvei nocirta savu vīru gluži kā eglīti Ziemassvētkos. Viņas "piedod, Aivar" man atkal atsauca atmiņā Elīnas etīdes ar manu kaķi, kas tika veidotas, iespaidojoties no seriāla, tāpēc baigi priecājos.

Jāpiebilst, ka esmu izlasījusi arī tvnetā publicēto interviju ar Leonu un Zentu, kā arī redzējusi Martini reklāmu, kurā Leons vairs nav akls, bet kā lohs atnāk uz veceņu ballīti bez Martini. Bet man vienkārši apnika rakstīt, kā arī konstatēju, ka man reāli patīk divdabja teicieni un divdabji. Nezinu, kā bez tiem prastu izteikties. Bet tas jau ir cits stāsts.

Iesaku izlasīt/noskatīties visiem. Bez izņēmuma.

Pagājušās nedēļas beigās pēc nelielas konsultācijas ar EK konstatēju, ka textu autores, kas sevi pozicionējušas kā būtnes, kas kaut kad nākotnē varētu alkoholam teikt "jā" pie altāra mācītāja priekšā, realitātē tā arī nekad nav iztukšojušas nevienu pudeli no textu bāriņa. Situāciju mainīt bija manos spēkos, tāpēc par spīti mokošajai iedvesmai, kas brāzās man virsū vairs ne kā Imanta Ziedoņa "vieglais vējiņš", bet gan jau kā Jāņa Poruka "caurvējš", apzināti nokavēju raksta publicēšanas termiņu. Rezultātā pirmdien sagaidīsim SM ar pudeli Žubrovkas, ko kopīgi iztukšosim, sēžot mikrorajonu poģezdos.

Vakar, savukārt, lasīju par slaveno aktieri Andri Bērziņu, kurš piedzēries un nav bijis spējīgs nospēlēt otro cēlienu izrādē "Marija Stjuarte". Fakts pats par sevi man likās interesants, bet ne nozīmīgs, līdz uzdūros teātra kritiķes Silvijas Radzobes didaktiskajā tonī ieturētajam viedoklim, ka konkrētais aktieris ir neizturams un neko tādu viņa savu 45 gadu ilgajā karjerā nav pieredzējusi. Kāds asprātis komentārā bija kritiķei uzdevis visai retorisku jautājumu, vai tikai pašai kāda recenzija nav "pasprukusi" vīna žvingulī.

Ņemot vērā šo manis vakar piedzīvoto situāciju, uzskatīju par vajadzīgu paskaidrot, ka es visas savas recenzijas rakstu pamatīgā vīna žvingulī. Konkretizējot - izdzeru vienu vīna malku pēc katra uzrakstītā burta. Ar laiku esmu iemanījusies rakstīšanai izmantot abas savas rokas, un paralēli netraucēti malkot dievu dzērienu. Informēju, ka iepriekšējā teikuma uzrakstīšanai bija nepieciešami aptuveni 73 malki.

Beidzot esmu nonākusi līdz pašam galvenajam - savai asinsanalīzei - , kuru šonedēļ nodošu par decembra numura žurnālā Lilit ievietoto rakstu "Mēs esam pērtiķi. Un tas visu izskaidro" (autors - Dmitrijs Ličkovskis, 100.-105.lpp.). Īsumā - autors ir mēģinājis caur sev pieņemamu cilvēka izcelšanās teoriju pamatot sieviešu un vīriešu loģikas un prāta darības atšķirības. Viņaprāt, to izraisījusi bioloģiska neizbēgamība, kuras galvenais cēlonis ir sieviešu gurni.

Raksts ir ievietots sadaļā "vīriešu stūrītis", un tā arī nesaprotu, vai tas ir domāts vīriešiem, kuru rokās nejauši nonācis žurnāls, vai arī beidzot žurnāla lappusēs ļauts izteikties arī vīriešu dzimuma pārstāvim. Drīzāk jau otrais, jo sava raksta ievadā autors (turpmāk - A) nepārprotami uzrunā sievietes, brīdinot, ka tālāk jālasa tikai tām, kuras ir draugos ar veselo saprātu. Man, saprotams, ar veselo saprātu ir sena ģimenes draudzība, tāpēc droši devos tālāk pa šo izziņas ceļu.

Sākumā A piesauc uz divām kājām staigājošo australapiteka veceni Lūsiju, kas ir visu sieviešu radiniece, un pierādījums abu dzimumu sākotnējai vienlīdzībai (gandrīz uzrakstīju - vienaldzībai - , kas arī nebūtu tālu no patiesības). Tiesa, aptuveni tajā pašā vietā, kur Lūsijas mirstīgās atliekas, ir uzieti arī tikpat seni kauli, kas atbilst pašreizējo Austrumāfrikas iedzīvotāju kauliem (tātad - cilvēkiem), bet no šādas pretrunīgas informācijas A ir acīmredzami izvairījies, jo no vēstures ņēmis tikai tos faktus, kas kalpo viņa teorijas pierādīšanai. Lūsija bijusi kruta, jo pati visu savā dzīvē izlēmusi un nav bijusi atkarīga no vīrieša ne fiziski, ne emocionāli (cik nu nabaga Lūsija vispār bija spējīga būt emocionāla).

Taču tad izzuda meži, agrāk tik mīļais un pazīstamais klimats sāka pārvērsties līdz nepazīšanai, bet Lūsijas mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazbērni, saskaroties ar sarežģītākas pakāpes situācijām, palika baigie gudrīši, un to galvas auga arvien lielākas un lielākas... (tas varētu būt brīnišķīgs sākums kādai Grimmu pasakai). Likumsakarīgi, ka, lai milzu galvas varētu dabūt iekšā pasaulē, mātēm bija nepieciešami lielāki gurni, kas divkājainai būtnei ķermenī jau tā ir tik nepatīkami sagriezušies, ka ierobežo dzimumatveres izmērus. A vispār uzskata, ka daba ir no sirds izsmējusies par tiem, kam tagad jāstaigā uz divām kājām (putniem, ķenguriem un mums), jo tas nav ne ērti, ne smuki. Lai nu kā - putni dēj olas, ķenguru bērni sasniedz tikai dažus centimetrus, bet nabaga sievietēm jāiet slimnīcā un jāmokas neciešamās sāpēs. A uzskata, ka sievietēm laupītā iespēja dēt olas ir patiešām liels zaudējums, jo būtu tik ērti olu no rīta izmest atkritumos kopā ar olas vaininieku - tukšo šampanieti. Man gan liekas, ka cilvēktiesības darbotos arī zem čaumalas, un mest olu atkritumos būtu tikpat neētiski kā taisīt abortu, kā arī perēt nebūtu tik vienkārši, kā tas ir vistām. Kaut vai tādēļ vien, ka cilvēks būtu vienīgais perējošais zīdītājs.

Lūsijas pēctecēm tātad palika mazāki pleci un izauga lielāki gurni, atņemot tām fizisko konkurētspēju ar vīriešiem. Pamazām sievietes vairāk stāvēja uz vietas un nodevās citiem darba uzdevumiem, ieslēdzot sevi "šaurās ikdienas kategorijās", kamēr vīrietis skrēja pa mežu, auroja un par dzīvi domāja "ar vērienu". Tā kā par cilvēku evolucionēšanu sievietes ir maksājušas vienas pašas. Manuprāt, tagad vīrieši viņām mēģina parādu atdot, izmaksājot krogos kokteiļus un dārgus sierus. A sievieti nodēvē par "staigājošu kompromisu", jo teorētiski gurniem, lai dzemdības tiktu pavisam atvieglotas, vajadzētu sasniegt veselu pusotru metru. Kāpēc tik daudz - nesaprotu. Varbūt manas tālākās iebildes būs banālas un triviālas, bet, cik zinu, cilvēka prāta spējas nav proporcionāli saistītas ar smadzeņu izmēru, un nesaprotu arī, cik mazas tad bija tās Lūsijas un viņas pēcteču galvas, ja tās auga un auga, un izauga tādas milzenes, kā tagad ir mums!

Tālākais jau visiem skaidrs - vīrieši sajuta sieviešu atkarību no viņiem, tāpēc sievietēm vajadzēja izdomāt savus ieročus, lai tiktu pie pārtikas sev un pēcnācējiem, tāpēc viņas radīja programmu "sekss apmaiņā pret pārtiku." Lasot tālāko, tā vien šķiet, ka nabaga A joprojām visas sievietes iedala tikai divās kategorijās - tādās, kuras seksu izniedz savam vīrietim kā balvu, un tādās, kurām tā ir profesija. Vienīgais iemesls, kādēļ sievietēm būtu vajadzīgi mīļākie, ir ģenētiskajā atmiņā iekodētā informācija iegūt pēc iespējas vairāk "pārtikas" avotus.

Galu galā sieviete ir paveikusi neiespējamo un iemantojusi spēju pisties visu laiku, izaudzējusi krūtis, nopirkusi skropstu tušu un izdarījusi vēl milzum daudz evolūcijai svarīgu lietu. Galu galā, lasot šo visu, man liekas, ka vieglāk būtu bijis izdomāt, kā pašām tikt pie pārtikas. Vai tas būtu atrisinājies dabiskā ceļā, jo bez pārtikas mātītes nespētu radīt pēcnācējus vīriešiem, un visi aizietu bojā.

Man diemžēl ir aptrūcies vīns, pietiks tikai vēl dažiem teikumiem, neskatoties uz to, ka rakstā palika vēl daži recenzijā neapskatīti aspekti un pāris nepieminētas nodaļas. Tās es atstāšu mājasdarbam, jo šim vārdam kopš skolas laikiem ir tik labvēlīga pieskaņa, ka izsauc jebkurā tūlītēju smaidu.

Kad ar šito visu informāciju pagājušajā piektdienā dalījos ar DJ, viņa secināja, ka "es tik interesanti stāstu!", tāpēc iesaku izlasīt visiem, kas kādreiz pēc lielas devas alkoholisko dzērienu vēlas tikt novērtēti. Pēc izlasīšanas informāciju var lietot arī vairākkārt.

MEITENE, KAM PRIEKU SAGĀDĀ VEMŠANA

Šonedēļ texti savam lasītājam ir sagatavojuši pārsteigumu - atklātu interviju ar blogeri, jauno prozaiķi, dīdžeju un hidroloģi Elīnu Kolāti, kas tapusi sestdienas vakarā pēc pieklājīgas iedzeršanas piektdienas naktī.

AK: no kā Jūs iedvesmojaties radošām darbībām?

EK: ja citiem cilvēkiem paģiras ir veselības problēma (dažkārt pat invaliditāte), tad man tas ir vērtīgs resurss, kas iedvesmo. vienmēr mēģinu rakstīt paģirās.

AK: tātad dzeršanu varētu uzskatīt gan par patīkamu nodarbi pašu par sevi, gan arī tādu, kas sniedz papildu bonusu - iedvesmu nākamajā dienā?

EK: jā, dzeršana ir ieguldījums ne tikai tagadnē, bet arī drīzā nāktonē. atzīšos, ka, ja vakar nebūtu dzērusi, nesaņemtos šai intervijai.

AK: vai Jums kādreiz ir bijusi tāda iedvesma, kura mudinātu rakstīt dzeju? līdz šim esmu lasījusi tikai Jūsu prozas darbus.

EK: dzeju rakstīju, kad gāju sākumskolā un man nebija prāta. iespējams, būsit pamanījusi, ka dzejnieki parasti nav tie gudrākie. trešajā klasē uzrakstīju dzejoli "cīņa", kas bija par dažādu dzīves pārbaudījumu pārvarēšanu. pēdējo dzejoli uzrakstīju pirms dažām nedēļām, un tas publicēts arī texxxtos. varu atkārtot:
"kārlis pamše saka tā-
viss ir baigā pakaļā"

AK: runājot par paģirām, ko Jūs domājat par seksu nākamajā rītā pēc dzeršanas? vai sajūtas ir citādas nekā to darot vakarā pēc darba?

EK: paģiru sekss man vienmēr licies pievilcīgs. tā vien šķiet, ka līdz ar pišuku no ķermeņa izdalās piesārņotājvielas, kas traucē uzplaukt kārtīgai paģiru poēzijai. citreiz no šīm vielām atbrīvoties var palīdzēt vemšana. tas, protams, nenozīmē, ka sekss vakarā pēc darba netiktu turēts cieņā. sevišķi, ja vēl tas ir sekss vakarā pēc darba pālī.

AK: bet kas Jums sagādā lielāku baudījumu kā process - sekss vai vemšana?

EK: lielāku fizisku baudu man sagādā vemšana, jo tas ir ļoti ātri un sniedz tūlītēju rezultātu. turklāt vemšana neizraisa nekādu negatīvus blakusefektus, sekss gan - piemēram, no pišukiem riktīgi sāp vēders uz meņkām.

AK: sakiet, vai atbalstāt viedokli, ka vislabāk pirmo pišanās reizi ar kādu vēl neizmēģinātu partneri būtu piedzīvot pālī?

EK: pirmīt, kad paudu viedokli, ka sekss pēc darba vēlams pālī, mazliet piemeloju. tā man ir tikai tāda poza, un, kā zināms, seksā vienmēr vajadzīga kāda poza. patiesībā man daudz labāk patīk pisties skaidrā, jo alkohols tomēr nopietni notrulina jutekļus. uz paģirām gan šie jutekļi ir jutīgāki nekā vienkāršā skaidrā rītā. taču, ja runājam par vēl neizmēģinātiem partneriem, kādu ir ne mazums, tad, protams, pats ceļš līdz seksam visticamāk būs ar šmigu kaisīts, jo parasti jau mīžam vienkārši skaidrā prātā pateikt, ka gribam kāda džeka pimpi savā pežā.

AK: tātad otrā pišanās reize ir visnozīmīgākā, jo tā notiek skaidrā?

EK: nu, viens ir skaidrs - pirmā pišanās reize vispār nav nozīmīga. un nekur nav teikts, ka otrā būs skaidrā. bet, ja ir otrā reize, tad būs vēl un vēl. es, piemēram, ne ar vienu džeku neesmu pisusies 2 reizes. un pilnīgi noteikti otrā ir emocionāli nozīmīgākā, jo otrais pišuks nozīmē, ka pirmais nav bijusi nejaušība.

AK: zinu, ka esat liela seriāla "prāts vai instinkts" fane. vai Jūsu dzīvē viss iet tikpat traki kā seriāla varonēm?

EK: tik traki man noteikti neiet. neesmu spējīga uz iekāri acumirklī, kā arī domāju, ka justu psiholoģisku diskomfortu, mainot seksa partnerus reizi nedēļā, kā to dara seriāla varone zane vai terēze, kas ir pisusies ar visiem un iepriekšējā sērijā iekāroja ceļu policistu. kur džeki, tur steki. bet patiesībā katra seriāla varone ir atšķirīga un, piemēram, ernesta gulbja mamma nav tāda, kas grib tikai pisties, viņai nepieciešama drošība, mīlestība un stabilitāte. bet arī viņai iet trakāk nekā man, jo šobrīd no viņas mēģina atbrīvoties viņas mīļotā vīrieša sieva.

AK: izklaidēs gan Jūs ar seriāla varonēm noteikti varētu sacensties. vai nav kādreiz nomākusi sajūta, ka vajadzētu mest tam mieru un dzīvot mierīgāk, stabilāk?

EK: jā, tāda doma, protams, ir bijusi. varu pastāstīt, ka apmēram gadu tā arī dzīvoju. tolaik biju iemīlējusies savā draugā, un viņš bija kārtīgs cilvēks. un, kā jau minējāt savā texxxtā par topošo biedrību pret iemīlēšanos, iemīlēšanās padara cilvēkus stulbus. tā notika ar mani, tāpēc it kā centos pielāgoties savam draugam un arī kārtīgi iet gulēt un pārāk bieži nebūt lopā. taču kādā mirklī mana vēlme būt lopā un darīt stulbības sāka lauzties uz āru, kas nozīmē, ka vēl nav pienācis tas laiks, kad man jābūt mierīgai un jāneballējas. vēl reiz gribēju pārstāt dzert veselības dēļ. domāju, ka man ir aknu ciroze, bet izrādās, ka rūgta garša mutē bija no iepriekšējā dienā ēstajiem ciedru riekstiem.

AK: vai pieļaujat, ka tāds laiks varētu nepienākt arī nekad?

EK: jā.

AK: esmu dzirdējusi, ka Jūsu māsa ir slavena Šķēles kalpone. vai Jums ir labas attiecības?

EK: vai tas ir jautājums par manām un māsas vai manām un šķēles attiecībām?

AK: par Jūsu un māsas.

EK: jau pāris gadus mums ir ļoti labas attiecības. dažkārt runājam par džekiem, kā arī pasniedzam viena otrai mīļas dāvaniņas. pēdējā lieta, ko saņēmu no māsas, bija pieci grami marihuānas. mana māsa novērtē manu prasmi skaisti izteikties, bet es - viņas ēst gatavošanas talantu. katram iesaku pagaršot sarmītes gatavotos viesību ēdienus!

AK: un kādas ir Jūsu attiecības ar māsas mopsi Friku?

EK: tādas pašas kā ar īsto friku jeb aneti konsti - citreiz draudzīgi paskraidām pa āru un iedzeram kādu aliņu, bet kopā neguļam. regulāri palīdzu sunītim izprast šo lielo pasauli savā kinoloģijas skoliņā - ja sunītis neklausa, sodu viņu ar iespundēšanu miskastes skapī, kas ļoti ātri palīdz saprast lietu kārtību. piemēram, ja kož kājās elīnai, būs jāsēž miskastē.

AK: vai Jums pašai kādreiz ir gadījies pēkšņi attapties, sēžot miskastē?

EK: ja saprotam to tieši, tad nē, bet es uzskatu, ka likšana miskastē būtībā ir kaut kādi sūdi, kas tiek sasniegti, ja pirms tam veiktas kļūdainas darbības. un, protams, kļūdījusies un kļūdu dēļ nonākusi nepatīkamās situācijās esmu nonākusi neskaitāmas reizes. šīs nepatīkamās situācijas var saukt arī par miskastēm.

AK: nevarēju atturēties nepajautājusi - kā Jums patīk šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks? Eglītes, gaismiņas, dāvanas...

EK: vakarnakt satikos ar jāni eglīti, tā es sāku gaidīt ziemassvētkus. ziemassvētkus gaidu ar lielu nepacietību, jo tad var dabūt dāvanas un mājās tiek cepta karpa, kas man ļoti garšo. un tie ir iemesli, kāpēc varu paciest ziemassvētku dziesmas pa radio, kas tomēr ir diezgan pretīgas. pati strādāju radio, bet decembrī ziemassvētku dziesmas nespēlēju.

AK: Jūs radio strādājat jau visai pieklājīgu laiku - kas Jūs saista šajā darbā?

EK: reiz kāds paziņa no austrijas, kurš vienmēr ir pālī, man prasīja, par ko ir mans raidījums. un es viņam sacīju, ka savā radiošovā plēšu tādus jokus kā parasti un spēlēju mūziku, kas man patīk. tikko kā to biju pateikusi, sapratu, cik nenormāli kruti tas skan. raidījumā "astrobanga" es varu brīvi izpausties, un man ļoti patīk, ka ir dzirdamas manas balss emocionālās nokrāsas, bet nav redzama mana roža, kas bieži vien izskatās pēc miskastes.

AK: Jūs taču strādājat arī citā Latvijas radio. vai arī šis darbs Jums sniedz gandarījumu?

EK: darbs LR zinātnes raidījumā gandarījumu man nesniedz jau vairākus mēnešus. agrāk viens no tā vadītājiem bija toms bricis, bet tad viņam bija zajebala un viņš šo raidījumu pameta, atstādams raidījuma komandā vienas vienīgas vecenes. kā zināms, man ir džeku fetišs, un, ja raidījumā nav džeka, tad es īsti nezinu, kā dēļ man censties izveidot prikolīgu sižetu. un prikolīgums sižetā man šķiet ārkārtīgi svarīga kvalitāte. uzreiz atbildēju par savu darbu radio "naba", jo minējāt, ka radio darbojos jau cienījamu laika posmu. "nabā" esmu pavadījusi vairāk nekā 5 gadus, bet latvijas radio - aptuveni 2. uzreiz sāku stāstīt par radiostaciju, kurā būts ilgāku laiku.

AK: galvenās tēmas - sekss, darbs, alkohols un miskastes - jau esam izrunājušas. atlicis vairs tikai parunāt par mīlestību. Jūs arī esat piekritusi iesaistīties biedrības pret iemīlēšanos dibināšanā. vai Jūs baidāties no attiecībām?

EK: nav tā, ka vēlos iesaistīties šajā biedrībā tāpēc, ka būtu ļoti vīlusies attiecībās, vai no tām baidītos. protams, esmu norāvusies vairākkārt, kas man ir licis rūpīgāk izvērtēt, kam uzticēties un kam ne. taču nevarētu teikt, ka no attiecībām baidos. protams, jaunas attiecības vienmēr ir risks, jo viss jaunais ir risks. ar tām attiecībām ir kā ar iešanu pa naža asmeni, kur var nokrist uz vienu pusi, kur viss būs zajebis, vai uz otru pusi, kur viss ir hujova un zajebala. kā jau esmu teikusi iepriekš, zajebis no zajebala tālu nekrīt, šos abus stāvokļus šķir tikai plāns naža asmens. es, iespējams, gribētu vairāk baidīties no attiecībām, bet, kad satiek nereāli krutu džeku, tad es vienkārši nespēju domāt par to, ka šis būtu īstais mirklis pabaidīties.

AK: vai pieļaujat, ka varētu satikt īsto džeku un dzīvot kopā laimīgi līdz mūža galiņam un varbūt pat ieviest sev kādus bērnus?

EK: domāju, ka kaut kad man tiks ieviesti bērni. taču tādai mīlestībiņai līdz mūža galam es īsti neticu, jo (tāpat kā desai) arī mīlestībiņai ir sākums un beigas. domāju, ka attiecību uzturēšanā galvenais ir cieņa pret otra viedokli. tikko arī pamanīju, ka Jūsu jautājums nemaz nav par mīlestību mūža garumā, bet gan attiecībām. un jā, es spēju pieļaut iespēju, ka līdz mūža beigām varētu ar vienu džeku. bet šī iespēja ir ļoti maza.

AK: labi, domāju, ka laiks interviju beigt, jo man jau sen nāk miegs. vēl tikai pēdējais jautājums - kāds ir "textu" lasītājs?

EK: texxxtu lasītājs dzer mazliet mazāk nekā texxxtu autores. viņš ir zinātkārs un mērķtiecīgs, viņš nav apmierināts ar to literatūru, kādu viņam piedāvā grāmatu veikali, viņa interešu loks ir ļoti plašs - no veikalu eskalatoriem līdz jaunākajām norisēm kultūrā un seksa sīkumiem. un viņš noteikti ir viņš.

Šonedēļ vēl līdz šīs dienas pēcpusdienai nebija skaidrs, par ko būtu vērts uzrakstīt, jo Igo raidījumā "Izvēlies un stāsti" ar mūzikas apskatnieku Uldi Rudaku, ko biju izvēlējusies, kā izrādījās, nebija nekā baigi vērtīgā. Vienīgi tas, ka spēle pati par sevi ir neloģiska. Bet vēl neloģiskāki kļūst cilvēki, kas iemīlas, tāpēc pirms kāda laika ar Elīnu nolēmām veidot biedrību, kas ar šo netikumu cīnītos. Biedrībā apvienotos cilvēki, kas uzskata, ka iemīlēšanās, izsverot visus plusus un mīnusus, pa lielam tomēr ir slikta. Un tad šie cilvēki mēģinātu iemīlēšanos iznīdēt no visas valsts un pasaules. Varētu likties, ka tas tāpēc, ka esam baigi vīlušās mīlestībā un neviens džeks mūs negrib, bet tā tomēr gluži arī nevarētu teikt. Drīzāk esam vīlušās sev apkārtējos cilvēkos, kas nodarbojas ar iemīlēšanos.
Pastāstīšu par pēdējo reizi, kad kāds no maniem draugiem vai konkrēti tieši draudzene X iemīlējās. Tas ilgst kādus pāris mēnešus, un, saprotams, tagad viņu vairs praktiski nesatieku, jo viss laiks, kas netiek veltīts naudas pelnīšanai, tiek mīlas objektam (turpmāk - MO), un to es varu varu pieņemt. Tomēr tas, ka ar šo cilvēku vairs praktiski nav iespējams rēķināties, ir nepatīkami. Lūk piemērs - pagājušajā nedēļā sarunājām kopā skatīties seriālu, un ka viņa man atnesīs grāmatu, kas nepieciešama skolas semināram. Tā kā sen draudzeni nebiju satikusi, atliku visas savas lietas, ko varbūt tovakar būtu gribējies darīt, un steidzu mājup. Lieki piebilst, ka draudzene neatnāca, pat par to nepaziņojot. Nolēmu tomēr piezvanīt un apvaicāties, vai kaut kas nav noticis, uz ko viņa atbildēja, ka uzskatījusi, ka es esmu Oskars Balodis. Novārtā viņa pametusi pat savu mīļoto suni, kuram tagad no bēdām pūžņo viena acs. Savukārt MO man vakar twitterī atsūtīja ziņu "no vo mēs te dzeram". Pilnīgi nesakarīgi taču tas viss.
Vēl briesmīgāk ir ar pretējā dzimuma draugiem, kas iemīlas. Tas principā lielākajā daļā gadījumu uzskatāms par draudzības galu, jo mīlestība ar pretējā dzimuma draudzību praktiski nav savienojama. Man tā ir paklīduši (es uzzināju, ka panki saka nevis izšķīrušies, bet paklīduši, es arī jūtos baigā pancene, tāpēc izmantošu šo pašu vārdu, lai apzīmētu gadījumu, kad "ir pārtrūkuši jebkādi sakari) jau divi labākie draugi, par ko, protams, agrāk diezgan ļoti skumu. Man varbūt nesāka pūžņot acis, bet nu reāli sāpēja, ka agrāk kopā smējāmies, dzērām, runājām par nezināmo, bet - še tev - nu tas ir beidzies no manis pilnīgi neatkarīgu iemeslu dēļ.
Domāju, ka arī Dace mūs te piekāš, nepērk žubrovku un neraksta, jo joprojām ir saslimusi ar iemīlēšanos. Arī Elīna reiz iemīlējās, un pārstāja dzert un reāli tusēt, kas viņai visu dzīvi tik ļoti ir paticis. Un visbeidzot arī es pati taču paliku diezgan stulba, kad iemīlējos, lai gan pašam tas nav tik ļoti labi konstatējams un ir grūti noteikt stulbuma pakāpi un briesmīgākos simptomus. Piemēru, kā redzat, ir daudz, un domāju, ka arī Jūsu dzīvēs tādu bijuši ne mazums. Tā kā es patiesībā brīnos, ka šāda biedrība vēl nav dibināta, un pasaulē iemīlēšanās joprojām tiek uzskatīta par bez maz visskaistāko, kas var būt.
Man tomēr liekas, ka visskaistākais pasaulē ir draudzība un dzīvot tā, lai nav žēl. Bet visskaistākās ogas pasaulē ir pīlādzim. Es nezinu, varbūt šis vecums vispār ir tāda krīze, kad jāsaprot, ka jādibina ģimene un jādraudzējas nevis ar tiem, kas tev visvairāk patīk, bet ar tiem, kuriem ir līdzīgs dzīves modelis, bet, lai dibinātu ģimeni, diemžēl jāizslimo iemīlēšanās. Lai gan neizslēdzu, ka tagad tiem, kuri man visvairāk patīk, arī ir līdzīgs dzīves modelis, jo visiem vairāk vai mazāk patīk, piemēram, sēdēt bārā.
Varētu jau likties baigi egoistiski, bet domāju, ka gribēt, lai cilvēki ir atbildīgi un apveltīti ar veselo saprātu, ir gluži normāli. Par šo varētu runāt vēl daudz un dikti, bet palieku pie sava, ka šāda biedrība ir nepieciešama, un tā varētu šo pasauli vērst tikai labāku.
Iesaku iestāties visiem, kam ir noriebusies iemīlēšanās un viss, kas ar to saistīts.

izskatās, ka šonedēļ ar elīnu savās liecībās esam nopelnījušas uzvedību "priekšzīmīgi", jo domraksti būs nodoti jau pirms termiņa, un salīdzinoši diezgan maz laika pavadījām lietojot alkoholu, kā arī ne reizi netikām pieķertas pīpējot pie skolas.
lai gan formāli textu tēmas uzdodam viena otrai, liekas, ka vairākumā gadījumu tomēr sirds dziļumos tās izvēlamies pašas. šonedēļ manai analīzei ticis pakļauts svētdienas TV3 raidījuma "nekā personīga" brīnišķīgais sižets par to, kā talantīgā latviešu dziedātāja kaspara dimitera mīļotā sieviete līga dimitere (turpmāk textā - līdzīte) ir nozagusi valstij 5000 latus, jo nav ielikusi kaut kādai lauku baznīcai, par kuru kopā ar vīru uzņēmusies rūpes, logu vitrāžas.
jāatzīst, ka šo sižetu nepacietīgi gaidīju visu dienu, jo tā kā svētdienās nav jāiet uz darbu, es visu laiku sēdēju pie teļļuka, kurā nemitīgi rādīja fragmentu kā līdzīte lej gaužas asaras gluži tikpat prasmīgi kā to savos ziedu laikos darīja viņas vīramāte.
nedaudz atkāpšos no texta pamattēmas, lai darītu zināmu savu priekšstatu par to, kāda tad īsti līdzīte ir. pēdējā laikā populāra kļuvusi viņas vīra skaistā dziesma par plūmju ēšanu un kauliņu spļaušanu lejā no loga uz galvas tiem, kas skrien mājās skatīties televizoru (http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:-38EUY0OLnYJ:blogs.krustaskola.lv/klb/+kaspars+dimiters+m%C4%93s+%C4%93d%C4%ABsim+pl%C5%ABmes&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv), un ir pavisam skaidrs, ka šī dziesmas liriskā varone iemieso visu to, kas līdzīte nav. pirmkārt jau tā meitene, kas ēd plūmes, pavisam noteikti katru dienu nevalkā kaut kādus nomācošus katoļu lakatus, kurus var ērti ar podziņu aizpogāt zem zoda. otrkārt, viņa visdrīzāk nestaigā apkārt ar smagu koka krustu rokās, lai iecirstu pa muguru ikvienam, kurš tai pagadījies ceļā. treškārt, viņa noteikti ir pietiekami gudra, lai tad, ja izdomātu kādu apkrāpt, darītu to tik veikli, kā savas mājas zagļus apčakarē makolijs kalkins filmā "viens pats mājās 1". to, kāda ir līdzīte, izseciniet paši, es te nevēlos nevienu apvainot.
atgriežoties pie sižeta - izrādās, ka līdzīte saņēmusi no valsts piectūkstoš latu, lai ieliktu vitrāžas kādai Latvijas lauku baznīciņai, bet tas nav izdarīts, lai gan līdzīte iesniegusi acīmredzami fiktīvas atskaites, ka nauda ir izlietota paredzētajam mērķim, to apliecinot ar kaut kādu tur katoļu zīmogu. vēlāk katoļu virspriesteris apgalvoja, ka līdzīte šo zīmogu ir nozagusi vai pievīlējusi kā tādu dzīvokļa atslēgu, uz ko līdzīte, kas runāja sižeta beigās, caur asarām teica: "virspriesteris melo!" es gan nesaprotu, kā var kalpot tādā ticībā, kuras karoga nesēji ir acīmredzami meļi ar netīru sirdsapziņu, bet šī, protams, ir ļoti privāta darīšana un negrasos kādu pārliecināt par savu opozicionāro viedokli. vairāki draudzes locekļi apgalvoja, ka baznīcā tiešām nekas nav darīts, un bija sašutuši par tādu nekaunību, lai gan to, ka līdzītei tāda nauda vispār piešķirta, kā varēja noprast, uzzinājuši tikai nesen, jo tie daži, kam šāda informācija bijusi, kaut kādu iemeslu dēļ turējuši mēli aiz zobiem, bet lielai daļai licies, ka līdzīte baznīcā iepriekš ieguldījusi savu personīgo naudu, tāpēc nav tiesīgi neko no viņas gaidīt un pieprasīt (ja šis teikums būtu cilvēks, viņam būtu 1,85 m).
runāja arī mākslinieks, kuram līdzīte iedevusi daļu piķa, lai veidotu vitrāžas, bet pēc tam notinusies, tāpēc mākslinieka materiāli, laika zoba ietekmēti, sākuši lēnām pūt. apskatoties līdzītes konta izrakstus, jāsecina, ka no konta pakāpēniski tikušas izņemtas vairākas mazas summas, kuras visdrīzāk tomēr izlietotas privātām vajadzībām, jo diez vai līdzīte izņēmusi cēneri, lai nopirktu baznīcai, piemēram, sveces veikalā Rimi. katrā ziņā līdzītei par sliktu liecina viss, tāpēc ir vēl jo intriģējošāk gaidīt viņas caur asarām izlieto viedokli beigās.
beigu sākumā līdzīte paraud par to, ka liela daļa pārmetumu paudēju ir viņas vīra izveidotās "krusta skolas" audzēkņi un labi draugi. tas nu gan nav nekāds baigais arguments, jo ir taču skaidrs, ka pasaulē vislielākā nozīme ir patiesībai, un tikai tad nāk pārējais - draugi, ģimene, mīlestība, sekss. nepārspīlēšu, sakot, ka raudāšana bija kā no pirksta izzīsta, un neviens cilvēks, kuru esmu dzīvē redzējusi no sirds raudam, nav to darījis tādā manierē kā līdzīte.
tad nu mūsu mīļotā varone attaisno savu rīcību, sakot, ka par šo naudu darījusi citas lietas baznīcas labā, piemēram, uzlikusi tur kaut kādus foršākus krustus uz jumta. es esmu pārliecināta, ka pat mazam bērnam ir skaidrs, ka valsts un dažādi fondi naudu piešķir konkrētam mērķim, un par to, vai šis mērķis ir piepildīts, liecina čeki nevis, piemēram, konkrētā cilvēka sirdsapziņa. līdzītei, protams, čeku neesot, un visiem bija jāsajūtas gluži vai vainīgiem, ka tie uzdrīkstas ko tādu vispār pieprasīt. beigu beigās rodas vēl viena pretruna, jo raidījuma "nekā personīga" komanda ir uzrakusi līdzītes vīra kaspara kaut kad agrāk rakstītu vēstuli, kurā viņš attaisno savu autortiesībās saņemtās naudas nodokļu nemaksāšanu ar to, ka šo naudu iztērējis, lai uzliktu jau mums zināmajai baznīcai bez vitrāžām krustus. proti, tādam pašam mērķim kā līdzīte izlietojusi vitrāžu naudu. par to, cik absurdi ir šādi attaisnot nodokļu nemaksāšanu, nerunāšu, vien aptuveni citēšu to, ko no vēstules texta izcēla arī raidījumā: "jūs prasāt man čekus. man čekas laiki ir beigušies." ļoti interesanta vārdu spēle, kas pierāda, ka kaspars izjūt milzīgu nepatiku pret čekiem, un tāpēc noteikti tad, ja viņam saplīst kāds priekšmets, kuram ir garantija, nedodas to par brīvu saremontēt vai samainīt, jo tad ir jāuzrāda čeks, bet viņam šie laiki ir beigušies.
ieteiktu šo raidījuma sižetu tv3 arhīvā meklēt ikvienam, kuram patīk asaras.

man tāpat kā jebkuram normālam cilvēkam ļoti patīk skatīties televizoru, un seriāls ugunsgrēks ir viena no manām visiemīļotākajām pārraidēm. bieži cilvēki, uzzinot šo faktu, vēršas pie manis ar jautājumu: "kas tev - darīt nav ko?", uz ko es laipni atbildu, ka: "jā, nav gan." tad nu Elīna šonedēļ manai analīzei nodevusi divas ļoti iepriecinošas tēmas - ugunsgrēka ceturtdienas sēriju un sestdienas resnuļu šovu, kas arī ir viena no manām visiecienītākajām pārraidēm, bet diemžēl atšķirībā no ugunsgrēka parādās TV ekrānā četrreiz retāk.
tātad par ugunsgrēka ceturtdienas sēriju - notikums numur viens bija pašvaldību vēlēšanas, kurās uz X pilsētas mēra amatu kandidēja trīs no galvenajiem varoņiem - vadims, mirdza un jagudins. priekšvēlēšanu debates tāpat kā vēlēšanu rezultātu sagaidīšana, protams, notika viesnīcā. piezīmēšu, ka reālajā dzīvē šādas rezultātu sagaidīšanas parasti notiek atsevišķi katru partiju birojos, bet šeit visi mēri televizoru lūrēja draudzīgi kopā. diemžēl kopā viņi šos rezultātus gaidīja visai nosacīti, jo vadimam no uztraukuma piemetās caureja līdz ar to bija jāskrien tusēties uz leona istabiņas tualeti, bet mirdza iedzēra tik daudz nomierinošo tablešu kopā ar vīnu, ka aizmiga pie sava galdiņa kafejnīcā. no reālās dzīves atšķirās arī rezultātu paziņošana, jo balsis tika skaitītas nevis pakāpeniski, liekot skatītājam vērot intriģējošās dažādu krāsu diagrammas ar procentiem augšgalā, bet vienkārši vienā brīdī tika paziņots - uzvarēja partija sieviešu līga, tātad mērs būs mirdza. pārējās partijas vienkārši zaudēja un viss. vismaz tajā pilsētā, kur atrodas viesnīca, jo, iespējams, ka, piemēram, jagudina pārstāvētā partija kopumā vēlēšanās uzvarēja.
sieviešu līgu, kā jau noprotat, pārstāvēja guļošā mirdza, kas droši vien bija savākusi vienkārši visu veceņu balsis, kamēr vīriešu balsis dalījās uz divi - daļa vadimam, kura mērķis bija uzlabot situāciju latvijas ģimenēs, un daļa jagudinam, kurš vērsās pie lauciniekiem un solīja cīnīties par zemnieku tiesībām un dzimtsbūšanas atcelšanu. svinīgajā rezultātu paziņošanas ceremonijā piedalījās vēl daži ģimenes locekļi un izslavētā seriāla žurnāliste mērija, kas viņai aiz muguras tiek dēvēta par asiņaino mēriju, jo ir tik skarba un inteliģenta kā ilze jaunalksne. pie tam viņa atšķirībā no citiem dzēra ūdeni nevis šampanieti, jo droši vien tāpat kā jaunalksne kurī zāli un negrib jaukt narkotikas ar alkoholu.
otrs svarīgākais notikums risinājās mīlas frontē, jo tā solveigas meita, kura grib nocopēt bagāto leonu, uzzināja, ka leons ir iemīlējies aktrises maijas doveikas atveidotajā martā numur divi - leona meitas ieviņas auklītē. solveigas meita uzreiz devās šo situāciju nokārtot pie martas divi, iestāstot viņai, ka leons savas simpātijas izrādījis, lai ieriebtu viņai, un nevajag tās uztvert nopietni. viņas abas divas arī it kā skaitās draudzenes kaut gan kā vispār draudzība var pastāvēt, ja abas grib vienu džeku (lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ). ja viņas izrunātos kā īstas draudzenes, varētu izkārtot tā, ka marta numur divi var pisties ar leonu un beigās atdod savai mantkārīgajai draudzenei kaut kādu piķi, jo viņai nekas vairāk dzīvē arī neinteresē.
tad solveigas meita aizsūta īseni savai māmuliņai solveigai, lai tā nāk uz koridoru izrunāt svarīgo jautājumu - ko iesākt ar leona simpātijām pret martu numur divi. viņas mamma, protams, nolemj, ka marta numur divi ir jānogalina. es jau balsotu par to, ka sākumā viņa jāpamoka ar solveigas izslavētajām indīgajām tējiņām, bet pēc tam jāuzspridzina. diemžēl šādu balsojumu seriāla iespējamajam turpinājumam televīzijas kanāls tv3 nepiedāvā.
vēlāk solveigas meita noiet uz kafejnīcu un pēc sarunas ar bārmeni gunāru uzzina, ka viņas mamma ir paņēmusi nazi, lai it kā mizotu ābolus. tad nu skaidrs - mamma jau aizgājusi nodurt martu numur divi, par ko es sabēdājos, jo gribēju kādu lielāku škandālu, kur beigās vēl kāds paliktu akls, bet kādam tiktu norauti daži locekļi. tomēr solveigas meitas draugs dejo ar zvaigzni līderis česlavs pārliecina viņu, ka gan jau viņas mutere nav tik stulba, lai ietu durt ar gunāra tikko iedoto nazi. es gan domāju, ka viņa ir tik stulba, jo spridzināšanai, ko viņa sarīkoja iepriekšējās sezonas noslēgumā, viņa izmantoja spridzekli, ko bija nozagusi viesnīcas administratora mieriņa draugam. protams, lai uzzinātu, kā īsti beidzās atgadījums ar nazi, jums jāskatās nākamā sērija!
iesaku skatīties visiem, kam nav, ko darīt! paldies par uzmanību!

sākšu ar to, ka tikko biju vannā, kur nobaudīju 50 gramus Captain Morgan ruma, lai spētu vispār uzrakstīt par savu šīsnedēļas neprātīgo tēmu. dienā, kad ar Elīnu devāmies ciemos pie viena škandālista, iegāju Barona centra veikalā Rimi, lai nopirktu divus vislētākos šampaniešus, un, ejot laukā, pievērsu uzmanību mazajam eskalatoram, kas ved augšup no minētā veikala uz izeju. konstatēju, ka tas ir tik bezjēdzīgs, ka varētu par to uzrakstīt veselu grāmatu, un pagājušajā ceturtdienā, kad ar manu vienīgo draudzeni Elīnu veltīgi gaidījām savu mīļāko seriālu "prāts vai lielpilsēta", ieminējos par to viņai. tā arī viņa uzdeva man par to ierakstīt textos. jāatzīst, ka līdzīgi kā ģirts valdis kristovskis, arī eskalators nav neko ne uzrakstījis, ne nodziedājis, un PAT nav izveidojis nevienu e-pasta saraksti, kura varētu būt ar potenciālu kļūt publiska, tāpēc apcerēšu tikai tā esību pašu par sevi.
eskalatori, kas visbiežāk sastopami daudzstāvu lielveikalos, manuprāt, domāti tādēļ, lai cilvēkiem pietiktu spēka iepērkoties apmeklēt arī augšējos stāvus. iepirkšanās taču ir nogurdinošs process, tāpēc jauki, ka bagāti cilvēki ne tikai uzbūvē vienu veikalu vienuviet, lai nevajadzētu, meklējot vajadzīgo, klīst pa ielāmn ar daudziem maziem veikaliņiem, bet arī uzbūvē braucošās trepes, lai nevajadzētu pašam kāpt. ja vēl gadās kaut ko nopirkt kādā no pirmajiem stāviem, tad augšā jāiet ar maisiņu rokās, kas ne tikai ir smags, bet padara apgrūtinošus pielaikošanas un drēbju-kurpju-u.c. lietu apskatīšanas procesus, tāpēc labi, ka ir tāds eskalators, kas kaut nedaudz uzlabo omu. vēl eskalatori ir ļoti patīkama lieta ļoti steidzīgiem cilvēkiem, kam, piemēram, savajadzējies uz tualeti, kas atrodas pašā augšējā stāvā, vai arī steidzami jāiegādājas jau iepriekš izplānota dāvana, kura atrodas attiecīgi arī kādā no augstākajiem stāviem, jo tad tie var reizē gan braukt, gan skriet, tādā veidā kustoties ļoti ātri.
uztaisīšu atkāpi, pavēstot, ka rakstu ļoti apgrūtinošos apstākļos, jo man blakus atrodas iedzēris cilvēks, kas mani nemitīgi nomoka ar jautājumiem, vai es mīlu to dzīvnieku un cilvēku, vai es ticu Dievam un tamlīdzīgi.
toties veikala Rimi eskalatoram ir kādi trīs vai četri pakāpieni, kurus principā iespējams pārlēk ar vienu lēcienu. ja tā loģiski vēl pieiet šai lietai, tad cilvēks, kurš jau izstaigājis rimi un iepircis smagus pārtikas produktus, noteikti neapgrūtinās sevi ar došanos uz augšējiem stāviem, tāpēc atvieglot viņa dzīvi nav nekāda iemesla. un par spīti tam visam, ieraugot šo eskalatoru, cilvēks tomēr apdomā, vai nomocīt sevi ar kāpšanu pa trepēm/kāpnēm. minētajā reizē arī es, protams, izmantoju iespēju drusku pabraukāt, un atzīšu, ka tas bija visai patīkami. jutos tiešām pagodināta, pārvietojoties pa šiem dažiem pakāpieniem braukšus ar tik vērtīgiem produktiem somā. galu galā domāju, ka pīts andersons sacerējis savu jaunāko dziesmu, iedvesmojoties tieši no šī eskalatora. nu vot, tas arī viss, un taisnība vien elīnai būs, ka ar šiem textiem drusku nočakarējāmies, tiem nav varbūt nav baigās vērtības, bet tā jau ir textu apziņas plūsmas būtība, ka tie neatkarīgi no tēmas atspoguļo tieši tā brīža apziņas stāvokli. es jūs visus mīlu.

p.s. iesaku pabraukt visiem, kam patīk izbraukt no rimi.

Šonedēļ jeb nu jau jāsaka pagājušonedēļ, jo savas sliktās pašsajūtas dēļ esmu novirzījusies no visiem termiņiem, saņēmu iespēju analizēt pēdējo resnuļu šovu, ko esmu redzējusi, vai arī ceturto Rokiju Balboa. Izvēlējos to, kas manī tika izraisījis spilgtākas emocijas un lielāku līdzi-jušanu.
Sākšu ar to, ka tikai tagad apjēdzu, ka Silvestrs Stalonne jaunībā bija tiešām smuks džeks. Nu, varbūt tas tāpēc, ka man jau kādu labu laiku patīk džeki ar visu laiku miegainām acīm, jo tādas izskatās mīļas. Vēl pieminēšu tādus faktus, ko kāds no lasītājiem varētu arī nezināt, - Stalonne no Švarcnegera atšķiras ar to, ka pēdējais ir kaut kāds muļķīgs kultūrists, kurš kļuva par aktieri, jo spēja Holivudai pierādīt, ka viņa muskuļi ir tā vērti, bet Stalonne uzkačājās, jo gribēja spēlēt lomas, kurās var kauties. Vēl Stalonne pats ir visu Rokiju scenāriju autors, režisors un galvenais aktieris, bet pats galvenais - ceturtajā Rokijā viņš kāvās pa īstam, un pēc tam nedēļu gulēja slimnīcā.
Nu vot, tātad Rocky IV sākumā mūsu visu iemīļotais varonis ir kļuvis par mietpilsoni, viņa bērns ir paaudzies, mājās viņam ir robots, kurš prot sarunāties, tīrīt un pienest dzērienus. Lai uzsvērtu, cik slavenais bokseris ir vienkāršs un ģimenisks cilvēks, Rokijs filmas sākumā pats ar savām stiprajām rokām mazgā automašīnu. Tikmēr viņa draugs, ar kuru viņš kāvās otrajā Rokijā, Apollo Krīds, kurš arī ir mietpilsonis, kas neko jēdzīgu nedara, un tas tiek parādīts ar kadru, kurā viņš vāļājas baseinā un lūr teļļuku, izdomā, ka grib atkal cīnīties un piekaut krievu monstru Ivanu Drago, kas pēkšņi izniris no nekurienes. Domāju, ka Apollo vietā arī gribētu atkal uzkauties, jo bezdarbība, lai arī cik dažkārt būtu forši atpūsties baseinā, vairumam cilvēku ilgtermiņā izraisa diezgan nomācošas sajūtas. Un sevišķi jau vīriešiem, kuriem vairāk nekā otram mums visiem zināmajam dzimumam vajag sevi regulāri pierādīt, lai vispār stāvētu krāns.
Tomēr Rokijs cenšas viņu no šīs domas atrunāt, jo viņi abi ir palikuši pārāk intelektuāli, lai būtu baigā iedvesma iet un piekaut tādu milzīgu krievu, kas vispār izskatās līdzīgāks tam Rokija robotam nekā cilvēkam. Tomēr dzīve nebūtu dzīve, ja Apollo šī Rokija piesardzība tikai vēl vairāk uzsistu asinis, tāpēc visiem ir skaidrs, ka viņš kausies ar to krievu, lai gan mačs iecerēts tādā vieglā izklaides garā - ienākumus ziedo labdarībai un tā tālāk. Protams, nav grūti uzminēt, ka Apollo diemžēl kaujas laukā mirst, un Rokijam ir iemesls pieņemt kārtējo lēmumu atgriezties ringā par jebkādu cenu, lai atriebtu šo nāvi. Viņa sieva, protams, pilda savu sievu uzdevumu un cenšas Rokiju atrunāt, kā rezultātā viņu starpā izceļas strīds. Domāju, ka sieva viņu vairāk saprastu, ja pati būtu vismaz jelko savas dzīves laikā darījusi, jo vismaz visu filmu laikā viņa reāli neko nedara, pat dzērienus viņas vietā jau sāk pasniegt robots. Var jau būt, ka tas vienkārši nav svarīgi, tāpēc es apsveru iespēju uzņemt veselu filmu ciklu par to, ko īsti savā dzīvē darīja Rokija sieva.
Šoreiz Rokijs ņem to visu nopietni, jo zina, ka krievs nav nekāda joka lieta, tāpēc nolemj braukt trenēties uz Ivana dzimteni kaut kādos Sibīrijas sniegos, kamēr krievs trenējas pa amerikāņu modei, un tiek špricēts ar visādiem spēku pastiprinošiem līdzekļiem. Vismaz tāds iespaids rodas. Te tiek atklāts, ka Rokijs ir ne tikai vienkāršs cilvēks, bet arī nebaidās no patiesām grūtībām, kā arī slava nav viņu izlutinājusi, tāpēc viņš ērti jūtas arī kaut kādā vecā mājā 30 grādu salā un bez robota (jā, šoreiz visu laiku pieminēšu robotu).
Pati kauja arī notiek Krievijā, tāpēc Roksim jāsaskaras arī ar lielo līdzjutēju pretestību. Noskatīties cīņu ieradies arī pats Gorbočovs, jo viņam jāredz kā šķietami vissiprākais pasaules cilvēks, kurš, protams, ir krievs sakauj slaveno amerikāni.
Manas emocijas bija ļoti sakāpinātas, tāpēc, pat apzinoties, ka visi Rokiji beidzas ar vienu un to pašu, biju ļoti uztraukusies. Skaidrs, ka Rokijs bija daudz cilvēciskāks un simpātiskāks par ļauno krievu, tāpēc beigu beigās visi krievi piekrita man un sāka fanot par Rokiju, kurš, iemācījies no Apollo dejot kā nēģeris, beigu beigās piekāva ļoti neveiklo krievu. Es tajā brīdī biju reāli priecīga, un pamanīju, ka no priekiem esmu izēdusi visu kasti ar melleņu trifelēm. Pašu cīņu ir grūti aprakstīt vārdiem. To tiešām vajag redzēt. Beigās Rokijam par godu, lai applaudētu, pieceļas arī pats Gorbočovs, jo krievi ir tādi cilvēki, kas spēj atzīt savu sakāvi un uzgavilēt par godu labākajam.
Vēl piebildīšu, ka manu suni, kas pēc savas tautības bija kokerspaniels, arī sauca Rokijs tieši par godu šai filmai, taču viņš diemžēl ir jau miris.
Iesaku noskatīties visiem, kam patīk labas filmas un kaušanās, jo šeit tas viennozīmīgi ir apvienots vienā labā gabalā.

Vakar vakarā ar Elīnu vienbalsīgi vienojāmies, ka textu nodošanas termiņš var tikt pagarināts līdz šodienas pēcpusdienai, jo svētdienas vakarā mēs piedzērāmies un atgriezāmies mājās tikai astoņos no rīta, tā kā tas ir pietiekami liels attaisnojums. Ar Daci mēs ne par ko nevienojāmies, jo viņa uzskatāmi mūs ir sākusi ignorēt, izrādot pilnīgu necieņu gan textiem, gan katrai no mums personīgi.

Šoreiz savai analīzei esmu izvēlējusies rakstnieka Semjuela Lī Beketa lugas "Gaidot Godo" iestudējumu K-sunī, kuru apmeklēju sestdienas vakarā pirms jau pieminētajām izklaidēm kopā ar Elīnu. Šī luga, kas, kā tikko izlasīju, tiek pat saukta par 20. gadsimta pašu svarīgāko lugu, man saistās jau ar vidusskolas laiku, kad skolotāja kādā literatūras stundā uzdeva katram klusām pie sevis izlasīt šī darba fragmentu, kas atradās literatūras grāmatā. Mēs ar Elīnu (cik reizes es vēl viņu te pieminēšu?) nolēmām, ka, izpildot norādījumu "katram klusām pie sevis", nav iespējams tik labi visu izprast, tāpēc sākām lasīt lomās. "Gaidot Godo" galvenie varoņi Vladimirs un Estragons jeb Didī un Gogo savā starpā sarunājas īsos un ašos teikumos, tā kā pats fragmenta vizuālais izskats jau paredzēja, ka iespējami pamodīsies vēlme lasīt to skaļi kopā ar vēl kādu, ja tāds atrodas blakus. Šķiet, jau toreiz nolēmām, ka luga ir par mums, un tāpat kā citiem ir visādas "savas dziesmas", kuru skanēšanas laikā ne tikai zīmīgi saskatīties, bet arī teikt: "atceries?", mums ar Elīnu (4. reize) bija savs literārais darbs. Pie tam tik nozīmīgs visā pasaules literatūrā. Aplausi!

Otreiz ar šo darbu saskāros augstskolā, kad dramaturģijas pasniedzējs bija uzdevis šo darbu analizēt kopā ar vēl kādiem padsmit darbiem. Analizēt tik daudz lugu bija tiešām noriebies, tāpēc par "Gaidot Godo" atrakstījos ar parastajiem: "baigi absurdi, Godo vārds baigi līdzinās vārdam "God" pa angliski, komiskajos dialogos ietverta lielā pasaules traģēdija utt.". Pasniedzējs bija pierakstījis klāt, ka vajadzēja izvērstāk un kā tur vēl. Nu, vārdu sakot, tikai gribēju teikt, ka manas attiecības ar šo darbu ir tik senas, ka nevarēju neapmeklēt teātra izrādi, un nepieminēt šo faktu arī savā personīgajā dienasgrāmatā - textos.

Domājams, ka aptuveno saturu Jūs jau visi zināt, jo tas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgs darbs 20. gadsimta literatūrā. Ja nu nē, tad Gogo ar Didī, kurus izrādē spēlēja slavenie latviešu komiķi Jānis Skutelis un Varis Klausītājs, ir nabadzīgi džeki, kas katru savas bezjēdzīgās dzīves dienu īsina pie koka, gaidīdami Godo, kurš tā arī nekad neatnāk. Gogo ir tāds niķīgs, viņam ir garlaicīgi, un besī visu laiku gaidīt to Godo, tomēr viņš nespēj pamest Didī un doties prom un kaut ko iesākt pats uz savu galvu. Didī atkal ir tāds cerību pilns, viņš tic, ka Godo kādreiz ieradīsies, un tad pasaule ap viņiem mainīsies. Nu, gluži tā kā mēs ar Elīnu (5.tā reize). Ik pa laikam abi apsver iespēju pakārties, izšķirties, apēd kādu burkānu vai redīsu (redīsu gan neviens beigās neapēd, jo Gogo uzskata, ka redīss ir pārāk melns, lai to ēstu, viņš ēd tikai sārtos, lai gan, manuprāt, nabadzīgajiem taču nevajadzētu paturēt tiesības izvēlēties pārtiku), un apmainās ar dažādām frāzēm, no kurām daudzas iespējams izraut no konteksta un ierakstīt savā atziņu blociņā. Piemēram, "cilvēks vienmēr vainos zābaku kaut vainīga ir kāja" (citāts gan varētu būt neprecīzs).

Izrādes gaitā viņiem pievienojas vēl divi varoņi Poco un Lakī, ko attēlo seriāla Ugunsgrēks bijušais varonis, Valmieras Drāmas teātra aktieris, Māris Liepa, un slavenais latviešu aktieris, kas komentārus neprasa, Juris Strenga. Poco ir bagātnieks, kas savu kalpu Lakī ved aiz striķa un slikti pret viņu izturas, bet, kā atklājas vēlāk, tieši Lakī ir tas, kurš it kā negrib pamest Poco, lai gan ir gandrīz jau miris no pārguruma. Lakī (tā kā Lucky pa angliski) viņu it kā sauc tāpēc, ka viņš ir vislaimīgākais, jo ir vienīgais, kas neko negaida.

Vienmēr brīnos, ko tikai teātra kritiķi nespēj saskatīt tajās izrādēs, tāpēc bailīgi pie paša uzveduma ķēros tik vēlu. Protams, ar nepacietību gaidīju, kā režisore Baņuta Rubess būs šo lugu atrisinājusi darbībā, bet nekā pārsteidzoša tur tā arī nebija. Minimālas dekorācijas (skatuves fonā attēlota glezna ar ceļu, kas aizsteidzas tālumā, un vienu vientuļu koku tā malā), ļoti smuki tērpi un aktiermeistarība, runājot Semjuela Beketa tekstus. Nu labi, teksti laikam bija drusku izmainīti, iespējams kaut kā nedaudz pielāgoti mūsdienām un individuāli interpretēti, jo grāmatā, kā jau zināt, nevar izlasīt intonācijas, pauzes, uzsvarus un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka Jānis Skutelis bija ļoti laimīgs, jo loma bija viņa jau improvizācijas teātrī izstrādātajam un šķietami arī ikdienas uzvedībā piemītošjaam klauna tēlam ļoti atbilstoša. Bija aizraujoši skatīties uz nevarīgo Juri Strengu, kurš tika vadāts ar striķi ap kaklu, dažkārt piekauts un apsaukāts par cūku un lopu. Mani personīgi ļoti iepriecināja regulārā it kā bojāaiziešana, kas panākta ar kurstību, kurā kakls strauji vairs nenotur galvu, kā vecajās filmās, kurās tāda nomiršana bija kā etalons nāves attēlošanai. Varbūt taisnība kritiķim vārdā Enģelis, kura recenzijā nejauši ieskatījos šorīt, ka tāpat kā pēdējos gados tapušajās izrādēs Londonā un Ņujorkā, bija uztaisīta baigā komēdija, ignorējot (tā kā to māk arī Dace) lugas varoņu milzīgo traģēdiju. Taisnība tāpēc, ka lugu vēroju ar diezgan lielu interesi, dažkārt arī mēdzu iesmieties, tomēr mana uzmanība nebija simtprocentīgi sasaistīta, ik pa brīdim manas domas aizklīda neceļos, un nekādu lielo garīgo spriedzi un kur nu vēl katarsi nepiedzīvoju.

Kad beidzās pirmais cēliens biju pilnīgi pārliecināta, ka lugai gals un jāiet ballēties, tomēr aktieris-puika, kuru nepieminēju, jo viņa loma izrādē bija diezgan nenozīmīga, ziņoja, ka gaidāms vēl 20 minūšu starpbrīdis. Mana mamma izšķīrās par to, ka viņai šī izrāde ir beigusies, un devās prom, bet es paliku, jo man doties prom nebija nekāda pamatota iemesla. Starpbrīža laikā mēģināju atcerēties, vai tad lugā notika vēl kaut kas, un tā kā atmiņā atsaukt neko neizdevās, nolēmu, ka tā būs režisores interpretācija par iespējamo lugas tālāko attīstību. Uzgleznotajam kokam dekorācijās tika pieliktas dažas lapas, kas viesa cerību par to, ka izrādē parādīsies kaut kāda cerība, kas liks skatītajam doties prom ar ticību šai dzīvei, valstij, sabiedrībai un pašam sev. Diemžēl otrajā cēlienā būtiskas izmaiņas nenotika, un Gogo ar Didī devās vienīgajā glābiņā no bezjēdzīgās dzīves - miegā - , vienojušies, ka tad, ja Godo neatnāks arī nākamajā vakarā, abi ņems un pakārsies.

Labi, šādas tādas lietas otrajā cēlienā varbūt arī atklājās, jo Poco atnāca atkal, viņš bija pēkšņi kļuvis akls, bet Lakī - mēms, un abi neatcerējās, ka būtu Gogo ar Didī satikuši iepriekšējā dienā. Otrreiz atnāca arī mazais puika, lai paziņotu, ka Godo atkal neieradīsies, bet noteikti atnāks nākamajā vakarā, un tieši tāpat neatcerējās, ka būtu nācis jau iepriekšējā dienā, un vairs nebija skaidrs, cik no tā visa ir noticis Didī galvā, jo arī viņa draugs Gogo parasti no abu piedzīvojumiem atcerējās visai maz. Lai gan viņš to attaisnoja, sakot, ka vai nu lietas aizmirst uzreiz vai atceras visu mūžu. Bet tā arī nesapratu, cik no tā otrā cēliena bija Rubess un cik Bekets, un man nav mājā attiecīgā literārā darba, kur palūrēt.

Kopumā - ļoti absurdi. Tik absurdi, ka pat pats lugas autors Semjuels Lī Bekets par šo lugu ir teicis, ka nesaprot, par ko tā ir, tikai skaidri zina, ka lugas varoņi valkā katliņu cepures. Tāpēc iesaku noskatīties/izlasīt tiem, kam patīk katliņu cepures.

Labdien.

Sasveicinājos, jo šī ir mana absolūtā debija texxxtos. Turpmāk tas, protams, neatkārtosies, jo pēc būtības es neesmu tāds cilvēks, kas sveicinātu citus.

EK man šonedēļ deva diezgan plašu amplitūdu izvēlei, par ko rakstīt. Viena no tēmām bija jebkura teātra izrāde, ko esmu redzējusi pēdējā laikā, bet tā kā es ļoti intensīvi apmeklēju teātri, izvēle bija starp piecām izrādēm - 7 Fausti, Amizants gadījums, Otello, 5 vakari un Melnais piens. Tā kā domāju, ka foršāk ir rakstīt par seksu, nekā par teātri, šoreiz priekšroku esmu devusi iespējai analizēt atvērumu no Dzaihunas Šeņas grāmatas "Dziedinošais SEKSS Iņ un Jan metode" ar apakšvirsrakstu "Kā saglabāt mūžīgu jaunību un gadiem ilgi baudīt debešķīgu seksu" desmitās nodaļas "Astoņi palīdz", kas vēsta par paņēmieniem sievietes dziedināšanai. Ar šo grāmatu, kas, kā esmu pārliecināta, vispār nepieder man, ar EK un viņas māsu niekojāmies, kamēr gaidījām latviešu kulta seriālu "Prāts un instinkts", kas tāpat kā šī grāmata ir par sievietēm un seksu.

Man, piemēram, mājās nav tādas ierīces kā skaneris, tāpēc nāksies vienkārši īsumā Jums pastāstīt par to, ko vēsta šis texxxts. Proti, tur aprakstīts, kādu palīdzību iespējams sniegt sievietei, kas cieš no sāpīgām menstruācijām. Tiek minēts arī iemesls, kādēļ viņa varētu tik ļoti ciest - vienas no enerģijām (iņ vai jan) sievietei ir par daudz. Pieminēto enerģiju sakrāt vairāk nekā vajadzīgs iespējams esot ilgstošā saskarē ar ārējās vides apstākļiem, ko grāmatas autors/autore (Jūs pēc vārda sapratāt dzimumu?) ir raksturojis/usi kā aukstus (sniegs, -30 grādi, melones, saldējums, tēja ar ledu) vai karstus (saule, pludmale, vasara, pikanti ēdieni, šokolāde, rieksti, kafija). Tā rezultātā sieviete kļūst kūtra un salīga vai arī nemierīga un svīst. Šīs enerģijas tāpat kā visu citu dzīvē ir iespējams samērot, un kas gan cits šim nolūkam der labāk kā sekss!

Tomēr šajā gadījumā seksa mērķis nav tik ierastais ceļš uz baudu (lasi - orgasmu), bet gan dziedināšana, tāpēc arī noteikumi ir citi - gūt baudu ir pilnībā aizliegts. Recepte ir pavisam vienkārša - konkrētā pozā (pāris guļ uz sāniem viens otram pretim. Sieviete apvij kāju ap partnera cisku. Viņš ievada dzimumlocekli makstī un pēc tam to izvelk ārā pavisam 18 reižu peč kārtas) jāpišas divas reizes dienā 15 dienu garumā.

Viena lieta, kas man nav saprotama - uz cik ilgu laiku sieviete tiks dziedināta. Ja nu viņai nav iespējams izvairīties no regulāras aukstās vai karstās enerģijas uzkrāšanas pāri mēram, tad cik bieži ar šādu fizkultūru pārim nāksies nodarboties. Ja to menstruālo sāpju mazināšanai nepieciešams darīt ik pēc pāris mēnešiem, vai tiešām tas ir to vērts?

Papildu skaidrojumā zem attēla, kurā redzama svarīgā poza, pieminēts tas, par ko Jūs visi varbūt arī iedomājāties - partneros modīsies vēlme pēc dzimumakta (tātad tā dziedināšana nemaz netiek uzskatīta par dzimumaktu) - , bet šādam kārdinājumam kategoriski nedrīkst ļauties, jo tad visas pūles vējā. Tā kā tad, ka dzer antibiotiku 7 dienu kursu, bet piektajā dienā salūzt un sadzeras šņabi.

Lai nu kā liekas grāmatas autoram, man tomēr šīs darbības vairāk atgādina dzimumaktu nevis dziedināšanu, un par visu vairāk satriec nevis tas, ka abi partneri visdrīzāk uzbudinās, tomēr nesasniedz kulmināciju, jo pieņemu, ka varbūt, izlasot grāmatu un esot ļoti apņēmīgs, vīrietis tiešām var apgūt ejakulācijas aizturēšanas prieku, bet gan visa šī monotonitāte (ir tāds vārds). Kā daļa no ierastā dienas režīma - "Celšos 7:30, uzēdīšu ko vieglu brokastīs, 15 reižu ievadīsim manī dzimulocekli, ieskriešu dušā un braukšu uz darbu". Var jau būt, ka pēc ilgiem treniņiem un šādas pārim abiem pieņemamas filozofijas regulāras piekopšanas uz to visu iespējams noraudzīties pavisam citādi, bet tad, ja ar šādu metodi sāpīgas menstruācijas censtos ārstēt tāds cilvēks kā es un kaut kāds tāds līdzīgs kā mans draugs, varētu notikt arī pilnīgas šausmas. Šī monotonitāte (atkārtoju - ir tāds vārds) varētu izraistīt pilnīgu seksuālas intereses zudumu.

Vēl domāju, vai gadījumā, ja vīrietis īpaši negrib piekrist šādai dziedināšanai, bet sieviete ir aptrakusi ar to grāmatu un savām ikmēneša sāpēm, un baigi grib izmēģināt - vai nevar darīt tā, ka vīrietis ievada tās 18 reizes, un tad sieviete izdara tādu trakulību, ko sev atklājusi Kombuļu Inese, un sniedz viņam orālu baudījumu. Jo sieviete diez vai šādā veidā var sasniegt nevēlamo orgasmu. Un vai kaut kad starp abām dziedināšanas reizēm drīkst piedzīvot arī kādu seksa reizi, kādās pozās vēlas un ievadīt cik reižu vēlas. Te tikai varu apgalvot to pašu, ko Māra Zālīte un Imants Ziedonis - "To mēs nezinām."

Nu jā, tas viss tādā normāla eiropieša, kas dzīvo vairāk vai mazāk kristīgās tradīcijās, skatījumā varētu likties kaut kādas pilnīgi jocīgas šausmas. Pie tam vēl bildēs pie rakstiem, lai tas viss liktos ticamāk, ir nevis paši ķīnieši, bet gan normāli baltie cilvēki. Man ir baigais šoks, jo tur ir vēl visvisādi tamlīdzīgi padomi.

Iesaku izlasīt visiem, kam ir sāpīgas menstruācijas. Varbūt, ka noder.