Šīs dienas avīzes "Diena" pielikumā "Sestdiena" (redzot šādu teikumu, Jums var sagādāt grūtības atbildēt uz grupas Bet bet mūžseno jautājumu: "Vai tu zini, kas ir "diena"?) lasīju rakstnieces Noras Ikstenas sleju ar nosaukumu "attiecības", kur viņa atstāstīja kādas filmas sižetu, caur to paužot savu viedokli. Savā textā rīkošos līdzīgi, jo mēģināšu runāt par vienu no pēdējā laika lielākajām kino aktualitātēm - "Melno gulbi" (Black Swan - reāli patīk, kā tas izklausas angliski).
Filmu kopumā redzēju pusotru reizi - pirmajā reizē aizmigu pie datora, otrajā - godprātīgi devos uz kino, kur tikai vienu reizīti izskrēju pačurāt. Abas reizes, protams, biju dāvājusi sev pāris malkus vīna, jo tā es kļūstu emocionālāka, un labāk uztveru uz ekrāna notiekošo. Tiesa, emocijas aizēno manu smadzeņu loģisko pusi, tādēļ citkārt problēmas sagādā izsekošana sižetam. Pēc aptuveni stundu ilgām debatēm un meklējumiem internetā par to, kas precīzi noticis oriģinālajā Čaikovska "Gulbju ezera" baletā, Kristīne secināja, ka viss ir labi, jo: "Tas ir parastais love storijs. Tikai iepinot gulbjus."
Jāatzīst, ka šorīt, ēdot pankūkas, izlasīju arī Normunda Naumaņa recenziju, kurai gandrīz pilnībā varēju piekrist. Kā gan citādi - pats Normunds ir apgalvojis, ka šīs recenzijas ir "utilitāras", un tilde man iztulko to kā "praktiski noderīgu". Man noderēja, jo citkārt ir grūti savas sajūtas par, piemēram, filmu ietērp tam piemērotos vārdos, un sanāk tikai tāds: "Nū, es nezinu. Nebija nemaz tik kruta.".
Neticu gan, ka kāds, izņemot Elīnu, kas sit sev pa galvu ar kino kvizā par pēdējo vietu iegūto koka karoti, šo filmu vēl nav redzējis vai vismaz virspusēji iepazinies ar tās sižetu. Un tomēr - Natālija Portmane ir ļoti precīza un uzcītīga dejotāja, bet viņas tiekšanās pēc perfekcijas visās kustībās neļauj meitenei līdz galam atvērties dejā. Viņai ir despotiska māte, nekādas privātās dzīves, seksuālas attiecības tikai pašai ar sevi un tamlīdzīgas neražas (kāds mans draugs šo visu apstākļu un īpašību izpausmi nosauca vienā vārdā - ņerkstekle). Otra meitene (viņas konkurente) ir brīva, maucīga, dejo no sirds, bet tā kā viņai citreiz patīk iedzert vai apēst kādu ripu, nav tik uzcītīga kustību precizitātes izkopšanā. Režisors ar perverso slavu, kuram vajadzīga meitene, kas spētu būt gan labā, gan ļaunā, lomai tomēr izvēlas Natāliju, jo tad, kad mēģina ar viņu nosūkties, meitene viņam iekož, un viņš saprot, ka viņā slēpjas arī "melnais gulbis". Domāju, ka šādu izvēli viņš izdarīja arī personīgo ambīciju vadīts, jo gribēja pierādīt, ka spēj atklāt kaut ko, kas slēpjas varbūt pavisam dziļi. Vēlāk režisors, čukstot, ka meitenē ir par maz tumsas "neķītri ķeras viņai kājstarpē", un Naumanis savā recenzijā apšauba šo kā pedagoģisku rīcību. Man gan tā liekas visai pedagoģiska rīcība, jo ir taču skaidrs, ka tad, ja neder vienkārši pavēle "atrodi tumsu sevī un parādi mums to!" ir jāizmeģina citi līdzekļi. Viņš to dara mākslas vārdā!
Tātad režisors ir prasīgs un pāris reižu ieķeras viņai kājstarpē, tā konkurente notēlo viņas draudzeni, bet patiesībā iemāna viņai narkotikas, lai Natālija netiktu uz izrādi, māte nav mīļa - nedomāju, ka tā būtu tik nenormāli "seksuāli un psiholoģiski traumatiska pieredze", ar kuru galīgi nevarētu tikt galā, kā to apgalvo Naumanis. Natālija lēnām sāk nojūgties, bet kaut kā viņu nav īpaši žēl. Agri vai vēlu viņas kāršu namiņš tāpat būtu sabrucis. Tāpēc jāskatās filma, ne mirkli neidentificējoties ar galveno varoni. Neredzēju, ka arī kāds cits būtu lējis asaras. Viens džeks vispār izgāja no filmas jau pēc minūtēm piecpadsmit.
Sajukšana izpaužas viņas arvien savā spēkā pieaugošajās iztēles ainās, kurās viņa pišas ar to savu konkurenti, redz, kā māte sēž istabā, kamēr viņa masturbē, plēš sev ādu no pirkstiem un lāpstiņas līdz asinēm, redz kā balerīna, kas aizgājusi pensijā savos 30 gados, dur sev sejā ar nazi (šīs ainas, jāatzīst, man pat likās komiskas. Bet varbūt tad jau es biju izdzērusi komiski daudz) un tamlīdzīgi. Beigās viņa redz kā nogalina savu konkurenti, kura tomēr uzrodas dzīva, un tad viņa iet skatīties, ko ir nogalinājusi, bet beigu beigās ir iedūrusi pati sev. Lūk, kāds pārsteigums! Izrādes fināla ainā viņas asiņu brūce uz vēdera ir īsta, un viņa nomirst uz skatuves ar vārdiem, ka vienmēr gribējusi būt perfekta.
Atkal nedaudz pacitēšu Naumani, sakot, ka filma labākajā gadījumā velk uz "komēdijisku farsu" un sižets galu galā atgādina bulvāru romānu. Stulbi, ka to mēģina iesmērēt kā "baigo mākslu", vienvārdsakot, kaut ko uz Kairiša daiļrades pusi, bet nekā tāda tur nav. Vismaz manus emocionāli atbrīvotos jutekļus tas neaizsniedza.
Pēc texta uzrakstīšanas gan jāsecina, ka "Gulbju ezera" sižetam, kuru tik apzinīgi centos atrast un izprast, te nebija nekāda lielā nozīme (pirms tam domāju - mož abu gubju apvienojums vienā personā pārvar pasakas robežas, kur visi tēli ir viennozīmīgi ļauni un labi vai tamlīdzīgas muļķības). Vismaz tas bija ieguldījums manā izglītībā.
Neiesaku noskatīties nevienam, jo visi tāpat jau ir redzējuši. Tā vietā tiem, kam patīk, ka viens aktieris izrādes laikā baltās drēbes nomaina pret melnām, lai uzsvērtu, kad ir labs un kad slikts, iesaku noskatīties "Lāčplēša" ierakstu no Burtniekiem.
Filmu kopumā redzēju pusotru reizi - pirmajā reizē aizmigu pie datora, otrajā - godprātīgi devos uz kino, kur tikai vienu reizīti izskrēju pačurāt. Abas reizes, protams, biju dāvājusi sev pāris malkus vīna, jo tā es kļūstu emocionālāka, un labāk uztveru uz ekrāna notiekošo. Tiesa, emocijas aizēno manu smadzeņu loģisko pusi, tādēļ citkārt problēmas sagādā izsekošana sižetam. Pēc aptuveni stundu ilgām debatēm un meklējumiem internetā par to, kas precīzi noticis oriģinālajā Čaikovska "Gulbju ezera" baletā, Kristīne secināja, ka viss ir labi, jo: "Tas ir parastais love storijs. Tikai iepinot gulbjus."
Jāatzīst, ka šorīt, ēdot pankūkas, izlasīju arī Normunda Naumaņa recenziju, kurai gandrīz pilnībā varēju piekrist. Kā gan citādi - pats Normunds ir apgalvojis, ka šīs recenzijas ir "utilitāras", un tilde man iztulko to kā "praktiski noderīgu". Man noderēja, jo citkārt ir grūti savas sajūtas par, piemēram, filmu ietērp tam piemērotos vārdos, un sanāk tikai tāds: "Nū, es nezinu. Nebija nemaz tik kruta.".
Neticu gan, ka kāds, izņemot Elīnu, kas sit sev pa galvu ar kino kvizā par pēdējo vietu iegūto koka karoti, šo filmu vēl nav redzējis vai vismaz virspusēji iepazinies ar tās sižetu. Un tomēr - Natālija Portmane ir ļoti precīza un uzcītīga dejotāja, bet viņas tiekšanās pēc perfekcijas visās kustībās neļauj meitenei līdz galam atvērties dejā. Viņai ir despotiska māte, nekādas privātās dzīves, seksuālas attiecības tikai pašai ar sevi un tamlīdzīgas neražas (kāds mans draugs šo visu apstākļu un īpašību izpausmi nosauca vienā vārdā - ņerkstekle). Otra meitene (viņas konkurente) ir brīva, maucīga, dejo no sirds, bet tā kā viņai citreiz patīk iedzert vai apēst kādu ripu, nav tik uzcītīga kustību precizitātes izkopšanā. Režisors ar perverso slavu, kuram vajadzīga meitene, kas spētu būt gan labā, gan ļaunā, lomai tomēr izvēlas Natāliju, jo tad, kad mēģina ar viņu nosūkties, meitene viņam iekož, un viņš saprot, ka viņā slēpjas arī "melnais gulbis". Domāju, ka šādu izvēli viņš izdarīja arī personīgo ambīciju vadīts, jo gribēja pierādīt, ka spēj atklāt kaut ko, kas slēpjas varbūt pavisam dziļi. Vēlāk režisors, čukstot, ka meitenē ir par maz tumsas "neķītri ķeras viņai kājstarpē", un Naumanis savā recenzijā apšauba šo kā pedagoģisku rīcību. Man gan tā liekas visai pedagoģiska rīcība, jo ir taču skaidrs, ka tad, ja neder vienkārši pavēle "atrodi tumsu sevī un parādi mums to!" ir jāizmeģina citi līdzekļi. Viņš to dara mākslas vārdā!
Tātad režisors ir prasīgs un pāris reižu ieķeras viņai kājstarpē, tā konkurente notēlo viņas draudzeni, bet patiesībā iemāna viņai narkotikas, lai Natālija netiktu uz izrādi, māte nav mīļa - nedomāju, ka tā būtu tik nenormāli "seksuāli un psiholoģiski traumatiska pieredze", ar kuru galīgi nevarētu tikt galā, kā to apgalvo Naumanis. Natālija lēnām sāk nojūgties, bet kaut kā viņu nav īpaši žēl. Agri vai vēlu viņas kāršu namiņš tāpat būtu sabrucis. Tāpēc jāskatās filma, ne mirkli neidentificējoties ar galveno varoni. Neredzēju, ka arī kāds cits būtu lējis asaras. Viens džeks vispār izgāja no filmas jau pēc minūtēm piecpadsmit.
Sajukšana izpaužas viņas arvien savā spēkā pieaugošajās iztēles ainās, kurās viņa pišas ar to savu konkurenti, redz, kā māte sēž istabā, kamēr viņa masturbē, plēš sev ādu no pirkstiem un lāpstiņas līdz asinēm, redz kā balerīna, kas aizgājusi pensijā savos 30 gados, dur sev sejā ar nazi (šīs ainas, jāatzīst, man pat likās komiskas. Bet varbūt tad jau es biju izdzērusi komiski daudz) un tamlīdzīgi. Beigās viņa redz kā nogalina savu konkurenti, kura tomēr uzrodas dzīva, un tad viņa iet skatīties, ko ir nogalinājusi, bet beigu beigās ir iedūrusi pati sev. Lūk, kāds pārsteigums! Izrādes fināla ainā viņas asiņu brūce uz vēdera ir īsta, un viņa nomirst uz skatuves ar vārdiem, ka vienmēr gribējusi būt perfekta.
Atkal nedaudz pacitēšu Naumani, sakot, ka filma labākajā gadījumā velk uz "komēdijisku farsu" un sižets galu galā atgādina bulvāru romānu. Stulbi, ka to mēģina iesmērēt kā "baigo mākslu", vienvārdsakot, kaut ko uz Kairiša daiļrades pusi, bet nekā tāda tur nav. Vismaz manus emocionāli atbrīvotos jutekļus tas neaizsniedza.
Pēc texta uzrakstīšanas gan jāsecina, ka "Gulbju ezera" sižetam, kuru tik apzinīgi centos atrast un izprast, te nebija nekāda lielā nozīme (pirms tam domāju - mož abu gubju apvienojums vienā personā pārvar pasakas robežas, kur visi tēli ir viennozīmīgi ļauni un labi vai tamlīdzīgas muļķības). Vismaz tas bija ieguldījums manā izglītībā.
Neiesaku noskatīties nevienam, jo visi tāpat jau ir redzējuši. Tā vietā tiem, kam patīk, ka viens aktieris izrādes laikā baltās drēbes nomaina pret melnām, lai uzsvērtu, kad ir labs un kad slikts, iesaku noskatīties "Lāčplēša" ierakstu no Burtniekiem.
26 komentāri | Komentēt