Vakar textu redakcijas žurnālistes kopā ar kādu visai pazīstamu un iereibušu neatkarīgo mūzikas žurnālistu, suni, kaķi un Latvijas balzāmu sapulcējās pie kopīga televizora, lai noskaidrotu, kurš pārstāvēs Latviju šī gada Eirovīzijā. Diemžēl, kā jau tas notiek tādās kopīgās pasākumu skatīšanās reizēs, visi kaut ko kliedz un bļaustās, tāpēc gandrīz neiespējami sadzirdēt pasākumu vadītāju asprātīgās replikas vai, piemēram, sponsoru runas. Tādēļ mans iespaids būs vairāk vizuālas dabas, jo, pirmkārt, maz dzirdēju, otrkārt, maz kaut ko saprotu no mūzikas, kas arī par iemeslu tam, kāpēc man tika dots uzdevums komentēt šo pasākumu, - sevi taču ir jālauž, jāiet laukā no savas komforta zonas.

Atgriežoties pie pasākuma vadītājiem, - sākumā biju vieglā šokā, jo domāju, ka to vadīs divi džeki (gay) - Uģis Joksts un Valters Frīdenbergs -, pie tam ļoti dīvainos tērpos. Piemēram, Valtera ar kaut kādām zelta saules zvaigznēm rotātais tērps man atgādināja kādu tēlu no 88. gada rokoperas "Lāčplēsis". Vēlāk gan uz skatuves parādījās vadītāju mīlas trijstūra (par to vēlāk) iztrūkstošais posms Jolanta Strikaite, kas kopā ar Liepājas teātra aktieriem un uzlecošo teātra zvaigzni Gati Maliku priekšgalā ievadīja pasākumu ar dziesmu, kuru es neatceros. Neatceros, jo biju ļoti sakoncentrējusies, lai skatītos, kā pa deju grīdu ar fraku pa zemi vārtās jau minētais Gatis Maliks. Elīna toties atcerējās, ka dziesma bijusi kaut kas "esmu Odrija Hepberna, tikai džezīgaka" stilā, un katrā ziņā bija patīkamāka balss tembrā nekā skaņas, kas radās, Jolantai pārtraucot dziedāt un sākot runāt. Manās vakardienas piezīmēs norādīts tā: "Jolantas balss diemžēl nav bezpersoniska", kas uzjundī atmiņas par kaut ko spalgu un čaukstošu kā maisiņi autobusā.

Tad kamera novērsās gan no Gata, gan no tās frakas, gan no Jolantas un viņas jakas, lai parādītu, ka publikā sēž Fredis un zirgs. Ja textu redakcija ir beidzot sapratusi, ka Andris Kivičs patiešām ir normāls džeks, tad otrā atklāsme, pie kā šī pati redakcija ir nonākusi šā gada sākumā, - beidzot ir jānovērtē Fredis, jo viņa asprātībai nestāv ne tuvu klāt neviens no Latvijas pasākumu vadītāja top piecinieka (man liekas, ka vairāk par piecinieku arī nemaz nav).

Nākamā mana piezīme ir - "Stībelim labas brilles". Cik zinu, neesmu vienīgā, kuru viegli tracina saulesbriļļu valkāšana telpās vai tām pilnīgi neatbilstošos laika apstākļos laukā, ja vien šī briļļu esamība netiek kaut kā citādi attaisnota. Jāņa Stībeļa priekšnesums, protams, bija pozitīvs un saulains, tāpēc varbūt tās spilgti sarkanās brilles viņam un citu krāsu brilles pārējiem grupas dalībniekiem gribēja radīt tādu kā vasaras un tropu atmosfēru ziemas nomāktajiem latviešiem, tā kā to es viņam piedodu. Jāņa dziesmas "Let it be me" (Mans būs mans) priekšnesumā izcēlās basists, kurš bija korpulents vīrs gados, kādus Eirovīzija ar savu jaunības un seksīguma kultu parasti tiecas izskaust no atrašanās uz skatuves, tāpēc tā bija uzskatāma par lielu uzdrīkstēšanos. Savukārt, bekvokāliste bija mulate, tātad rasu dažādība - viens integrējošs priekšnesums, kurš savu kulmināciju sasniedza tad, kad Jānis izvilka puķu pušķi.

Pirms katras dziesmas par to izteicās "cilvēki no tautas" - 7. klases skolnieki, jaunā aktrise, 2 bērnu māmiņa, zobu higiēniste un arī tādas profesijas kā "consultants" pārstāvis. Kā labāko no viņiem gribētos izcelt ekskavatora operatoru jeb vadītāju, kurš daudz runāja par modi (piemēram, viņam diez ko nepatika, ka Triānas parks atlasē bija pielīmējuši spoguli solistei pie ķermeņa).

Nākamā mana piezīme ir par O-kartes akadēmijas uzvarētāju Eviju Sloku, kura kopā ar saviem bekvokālistiem kā šova elementu vicināja nepieslēgtas ģitāras, kas lika aizdomāties par to, ka tas taču ir izsmelts gājiens un galīgi vairs nav stilīgi, bet vēlākie notikumi apliecināja, ka pie tā centies pieturēties teju ikviens Eirovīzijas dalībnieks. Evijas priekšnesums savu kulmināciju sasniedza pašās dziesmas beigās, visiem uz skatuves esošajiem mūziķiem reizē palecoties. Man līdzās esošie mūzikas eksperti komentēja to kā: "Muzikāli patukšs, nav šova."

Tad bija Elīna Krastiņa, kas bija sevi pieteikusi kā riktīgi foršu dejotāju, bet skatītājam bez šādām zināšanām tas bija vārgi nojaušams. Kaut kādas asociācijas ar deju raisīja vienīgi pie bungām sēdošais Aivars Lintiņš, kas piedalījies šovā "Dejo ar zvaizgni". Tad sekoja Ivo Grīsniņš-Grīslis, kurš diemžēl bija novilcis savu grāfa fraku, kurā viņš izpelnījās komentāru no 7. klases puikas: "Tas aizkustinās daudz jaunas meitenes." Nezinu, kāpēc manās piezīmēs pie Ivo norādīts "Neizdomātā doma", nesaprotu, vai tas ir mans komentārs par priekšnesumu vai arī dziesmas nosaukums. Katrā ziņā šis bija textu redaktores EK mīļākais priekšnesums, jo, viņasprāt, tas bija aizraujošs. Piebildīšu, ka savu patiku viņa arī apliecināja ar atļautajiem desmit telefonbalsojumiem un vēl drošības pēc kādām trijām triecienSMS. Diemžēl rezultātus neietekmēja skatītāji vien, bet bija arī speciāla žūrija, kura bija atlasīta tāda, lai vismaz audiāli atgādinātu Latvijas stilīgāko grupu Instrumenti. Proti, tur bija gan Šipkēvics, gan Sējāns - tikai bez maskām.

Vēl manās piezīmēs izcelta pasākumu vadītāju greizsirdības scēna, jo Uģis Joksts bija it kā apvainojies, ka viņam jāiet pie mūziķiem, kamēr balodīši Strikaite un Frīdenbergs paliks divvientulībā uz skatuves. Tad vienā mirklī, kad Valters nerādīja Jolantai rezultātus, viņa, princese, uzreiz prasīja, lai Uģis viņai tos parāda, un tad atkal viņš aizvainotā balsī negribēja rādīt, jo nevēlējās būt tas, pie kura vēršas tikai tad, ja Valters kaut ko nedod. Vismaz man tas viss neradīja nekādas aizdomas par to, ka kaut kas būtu inscenēts, tāpēc es vienā mirklī nobijos, ka vadītāji riktīgi sastrīdēsies, un mēs tos rezultātus nekad neredzēsim, un Elīna būs par velti balsojusi.

Vēl parādīja aizkulises, kur starp visādiem pasākuma nodrošinātājiem sēdēja arī visvecākā juriste Latvijā. Es vēl nekad nebiju redzējusi nevienu visvecāko kādas konkrētas profesijas pārstāvi, bet jāatzīst, ka visvecākā juriste pie mums, Latvijā, tiešām izskatās drīzāk pēc jaunas meitenes.

Triānas parks gan diemžēl solistes slimības dēļ finālā nepiedalījās, bet kāds no komentētājiem izteicās, ka viņu priekšnesums esot ziemeļnieciski spilgts (tātad tāds pats kā dziedātājs Andris Kivičs).
Mana nākamā piezīme ir par grupu "The Sectrez", kur bija trīs meitenes platformenēs, par kādām es sapņoju, kad vēl nebiju izaugusi līdz 1, 82 m un ar mammu klīdu pa veikala "Bērnu pasaule" trešo stāvu pēc tam, kad biju apskatījusies kustīgos Ziemassvētku vecīšus skatlogā. Kleitas bija tādas, par kurām brīnītos pat Elizabete no "Ugunsgrēka", lai jau pēc dažām sekundēm tās mestos uzlabot ar dažādiem šuvēju paņēmieniem, tāpēc pirmoreiz biju patīkami iepriecināta, kad meitenes sāka izģērbties, bet tur apakšā bija kaut kas vēl nesmukāks, un viena vispār aizmirsa kopā ar pārējām to kleitas augšdaļu novilkt. Ak, vecā galva, no rīta laikam biezpienu nebija ēdusi!

Grupas "Pieneņu vīns" soliste ar spēcīgo balsi izskatījās pēc pavecākas Zanes Dombrovskas, visi bija diezgan modīgi saģērbušies, un kopā ar Lauri Reiniku bija mani favorīti. Forši, ka abi divi tika labāko trijniekā, tas liecina, ka es domāju tāpat kā tauta.

Pēc grupas Musiq uzstāšanās pēkšņi parādīja publiku, kas vicināja kaut kādu krāsainu un spīdīgu atribūtiku, uz skatuves spīdējā milzīgs uzraksts "ANGEL", un Strikaite pirms dziesmas pieteikšanas bija uzlikusi masku, it kā tēlojot enģeli, kas nomaskējies (par to arī Musiq dziesma). Tas viss man likās negodīgi, jo it kā izcēla šo grupu starp pārējām un noteikti kaut kā varēja ietekmēt nenobriedušu prātu balsojumu.

Vēl bija tāda Oksana Ļepska, kurai bija piecpadsmit gadu, un tikko iedomājos, ka vismaz agrāk Eirovīzijā varēja piedalīties tikai no 16, pirms diviem gadiem nedaudz izretinot grupas P.E.R. rindas. Katrā ziņā Oksana bija diezgan blāva, un dziesmas atraktīvākais elements bija izteiksmīga kreisās rokas kustināšana, kā arī, protams, neiztrūkstoši vējā plīvojošie mati.

Laurim Reinikam vienīgajam bija iestudēta normāla, sinhrona deja, par ko vēl no visiem priekšnesumu izpildītājiem bija parūpējušies tikai bērnu Eirovīzijas dalībnieki. Tie visi pārējie laikam nebija skatījušies "Mūzikas ierakstu Gada balvu", kur džeks no SMSCredit dalījās savā atziņā, ka deja nav iedomājama bez mūzikas, un mūzika ir daudz labāka kopā ar deju.

Vienā brīdī rādīja visus iepriekšējo gadu Eirovīzjas dalībniekus no Latvijas, un mēs visi vienbalsīgi nospriedām, ka 2004. gadā bijām visspēcīgākie, neskatoties uz to, ka Eiropā varbūt netikām attiecīgi novērtēti.

Mans pēdējais ieraksts piezīmēs ir: "Milleram super bikses". Ar to arī savu sakāmo beigšu, jo bikses bija tik superīgas, ka nespēšu tās aprakstīt. Varbūt brīnījāties, kādēļ tik maz pievērsos uzvarētājiem Musiq un sudraba medaļas ieguvējam Laurim Reinikam, bet domāju, ka par šiem pietiekami daudz informācijas varat sasmelties vadošo Latvijas ziņu portālu komentāros.