Vispirms, protams, atvainojos uzticīgajiem lasītājiem un jaukajiem kolēģiem par neiekļaušanos sev noteiktajā raksta nodošanas termiņā, taču es šajos Dieva dāvātajos klimakstiskajos laikapstākļos nespēju darīt neko citu, kā vien mērķtiecīgi dzert. Bāros uzzināju, ka politikā, lietojot pēdējā laikā mediju diezgan apzelētu vārdu savienojumu, „iet karsti”, taču lielākā revolūcija, uz ko es pēdējā laikā biju spējīga – pasūtīt dārgāko Cuba Libre. Taču tā kā zubrila EK piedraudēja mani atlaist, un līdz ar to pārstāt piešķirt stipendijas diplomiem, ko laipni izsniedz bāra kase, biju spiesta doties uz AB dambi, lai vienotos kaut kādu, kā es sapratu, cilvēku izvadīšanā.

Pāri Akmens tiltam pārvietoties ar velosipēdu bija ļoti apgrūtinoši, jo līdz ar mani kustību uz priekšu izdarīja lērums cilvēku – lielākoties jaunu un gada laikam atbilstošā apģērbā. Sajutos kā Positivus festivālā, par kuru tāpat kā par, kā vēlāk uzzināju, šo konkrēto pasākumu, domas dalās – vieni uzskata, ka tas ir kaut kāds komercializējies sūds, citi priecājas, ka būs karsta (mēģināšu šo vārdu lietot pēc iespējas biežāk) ballīte.

Tiklīdz sasniedzu galamērķi, izdzirdēju Baibas Sipenieces dūmakaini zemo tembru, kas apgalvoja, ka vairs nevadīs pasākumus Ventspilī, jo Aivaram Lembergam ir daudz vairāk naudas, nekā visiem sanākušajiem kopā. Pēc tam Viesturs Dūle kliedza, ka LNT bija vienīgā televīzija, kas atsauksies aicinājumam atbalstīt pasākumu ar tiešraidi, taču, kamēr tā nedefinēs, par kādiem principiem iestājas, šito pasākumu translēt neļaus. Kamēr paspēju saprast, vai esmu tiešraidē LNT vai nē, satiku dažus čomus, kuri teica, ka tie ir kārtējie Livingstona meli, jo atsaucīga bijusi arī LTV, bet tā atraidīta pārāk niecīgo reitingu dēļ.

Tūlīt pēc tam manu uzmanību piesaistīja lapiņas, ko dažādi cilvēki man iedeva ceļā uz pasākumu. Viena, izrādās, bija no Delnas darbiniekiem, kuri iesaka piecas lietas, ko es varu darīt, lai Latvija mainītos. Pirmā bija atvadīties no mazā Aivara sevī – ko tas nozīmē, es nesapratu, jo līdz šim nebiju apzinājusies kādas vārdā nosauktas personas esamību sevī, tādēļ ar interesi lasīju tālāk. Otrā lieta – nedot „piecīti” – ko tas atkal nozīmē? Ja man bārā jāsamaksā rēķins, jāapčakarē tie bāru saimnieki (gan jau arī oligarhi), un jābēg prom kopā ar piecīti? Nākamās divas lietas bija tikpat absurdas, taču piektā bija pavisam iespaidīga – vēlēšanās balsoju ar galvu. Politiķis esot jāizvēlas tikpat rūpīgi kā prezervatīvs! Asprātīgi, taču kā tas sasaucas ar lielo demogrāfijas veicināšanas bumu, kas šobrīd grozās valsts augšgalā? Kādi te prezervatīvi? Varbūt tas domāts tā, ka tos, kas ir aizņemti ar bērna ieņemšanu, nevajag apgrūtināt ar domāšanu par politiku?

Otra lapiņa piedāvāja man izvadīt oligarhus ar klikšķi. Šeit jāpiemin, ka šis sauklis, kas aicina kaut ko izvadīt, pie tam vēl silti (varbūt tomēr karsti?), man liekas augstākā mērā derdzīgs. Saprotu, ka tas iemanto divas nozīmes, abas pasākuma mērķim atbilstošas – izvadīt kā mirušu cilvēku pirms aprakšanas un izvadīt kaut ko no sava ķermeņa. Tā otrā nozīme man liekas tik nepatīkama, ka es publiski kopā ar visiem sāku patiesi negribēt neko izvadīt, varbūt mājās klusiņām, vienatnē, to es vēl varētu saprast, jo ir lietas, ko neizvadīt vienkārši nav iespējams.

Šis arī ir tas liktenīgais brīdis, kad zaudēju uztveres saikni ar pasākuma norisi, jo satiku džeku, ko nebiju satikusi sen, tāpēc pievērsos viņam. Taču dzirdēju, kā Baiba Sipeniece māca apieties ar kodu karti, bet Nellija Ločmele nāk klajā ar varas hierarhijas paziņošanu: „Mēs te, augšā, jūs tur, lejā!”. Beigās ieskanējās disks ar koru dziesmām, un sākās rosība virzienā uz degošiem kokiem, kuros visi meta iekšā līdzi paņemtos priekšmetus. Tā arī viss palēnām beidzās, nekādas kopīgas kulminēšanas, cik pieredzēju, nebija.

Ļoti jau būtu gribējies satikt Leonu un Martu no „Ugunsgrēka”, kas pasākumu reklamējošajos video teicās tur būt, taču nekā – ugunskurs bija, bet ugunsgrēks nē. Pamanīju, ka liela daļa sastapto cilvēku uz izvadīšanu ieradušies tusiņa vai ziņkāres vadīti, īstas pārliecības par to, kas īsti tur notiek, šķietami bija retajam. Tikmēr pie alus glāzes nonācu pie daudzām būtiskām atziņām, kā piemēram, par to, ka interesi par valstī notiekošajiem procesiem lielā mērā stimulē nomaksāto nodokļu daudzums, jo valsts izvēlētajā naudas plūsmā skumīgi saskati personīgajā maciņā neieripojušo. Man gan nekāda šausmīga naida pret oligarhiem joprojām nav, domājot par to, vai gribu sevi asociēt ar to pūli, kas kliedza pret jaunievēlēto prezidentu, vai, piemēram, Andri Šķēli, es, lai gan daudzi tagad protestēs, drīzāk izvēlos otro. Šī medija viens no iecienītākajiem personāžiem Andris Kivičs domā kaut kādā mērā līdzīgi, jo nupat nācis klajā ar paziņojumu, ka ir par oligarhiem.

Tā nu šis pasākums ir sašķēlis tautas aktīvo daļu divās daļās – tajos, kas šajā pasākumā redz jēgu, un tajos, kas neredz, un tā tiek netieši uzskatīti par oligarhu atbalstītājiem. Vēl daļa zinošāko uzskata, ka tā kā pasākumu noteikti sponsorējis oligarhs Soross, mazā oligarhe Ēlerte, bet klauna degunus vadītājiem nopircis Sipenieces turīgais vīrs, to var uzskatīt par vienu oligarhu (zinu, ka daži apņēmušies katrreiz izdzirdot vai izlasot šo vārdu ieraut šļuku no kakliņa, tāpēc neizvairos no tā lietošanas) vērstu pasākumu pret citiem oligarhiem. Šodien manīju, ka izvērtušās naidīgas diskusijas twitterī, kur Stendzenieks rakstniecei Agnesei Krivadei liek aptvert to, kas ir maksimālais pimpis, bet Liepnieks sabar Šimkus par to, ka Šķēle viņam samaksāja par studijām, bet tagad viņš to jau aizmirsis, un vēl daži, kas vīpsnā par to, cik daudz cilvēku uz AB dambja būtu palicis, ja oligarhs katram par tā pamešanu iedotu simts latu. Kura pusē nostāties – spriediet paši, bet vislabāk jau vienkārši nostājieties pie bāra letes un uz brīdi aizmirstiet to visu.

Ja izskatās, ka esmu pievienojusies smīkņātāju daļai, tad tas, iespējams, tāpēc, ka joprojām nesekmīgi veicas ar dumpinieka atlieku izvadīšanas no sevis, taču es šoreiz gribētu palikt malā un nepiederēt ne vieniem, ne otriem. Te veidojas tie sarežģītie līmeņi par to, kurš ir stilīgāks – tas, kurš ņirdz par hipsteriem, vai tas, kurš ņirdz par tiem, kas ņirdz par hipsteriem, vai tas, kurš lepni paziņo, ka ir hipsters vai vēl kaut kāds kurš tālākā pakāpē.  Uzsvēršu, ka pēc pasākuma piedzērāmies, un tas noteikti vērtējams kā notikums ar + zīmi, tāpēc es ar visu esmu apmierināta. Latvija Libre!

Nobeigumā pievienoju attēlus no pasākuma noslēguma, kurā mēs ar EK diskutējam par to, kā ir būt.